• Lk 1, 39-56 •

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.

39 Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē 40 un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. 42 Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! 43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. 45 Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. 49 Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. 50 Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. 51 Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. 52 Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. 53 Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. 54 Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, 55 kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” 56 Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.

 

Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Beatrise Birzniece)

 

Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
  • (nav)

Līdzīgas vietas 

  • (nav)

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

  • Lk 1,39: Apd 8,27; Rad 22,3; 2 Sam 2,1.
  • Lk 1,41: 2 Sam 6,16; Rad 25,22 (LXX); MaI 3,20; “Maria” Lk 2,19; Rad 25,22; Lk 1,15.67.
  • Lk 1,42: At 28,3n; Ties 5,24; Judt 13,18; Rad 14,19n utt.; Lk 11,27.
  • Lk 1,43: Apd 2,30; Ps 132,11; sal.:. 2 Sam 6,9; 24,21; Ps 110,1; Sīr 51,10.
  • Lk 1,45: Lk 1,48; Apd 27,25; Ebr 11,11.
  • Lk 1,46-55: 1 Sam 1,1-10.
  • Lk 1,46: Ps 40,16; 77,2n; Lk 1,58; Apd 5,13; 10,46; 19,17.
  • Lk 1,47: Hab 3,18 (Is 61,10); 1 Sam 2,1; Ps 34,9; 24,5; 25,5; Sīr 51,1; 1 Tim 1,1; 2,3; 4,10; Tit 1,3; 2,10; 3,4.
  • Lk 1,48: 1 Sam 1,11 (Ps 113;5n); At 26,7; Ps 30,7; Judt 6,19; Rad 29,32; 1 Sam 9,16; 2 Sam 16,12; 2 Ķēn 14,26; Ps 9,14; 25,18; Lk 1,38.53; Lk 5,10; Apd 18,6; Lk 1,45; 11,27; MaI 3,12; Rad 30,13.
  • Lk 1,49: Apd 2,11; At 10,21; Ps 70,19; 126,2n; 121,4; Sof 3,17 utt.; Ps 111,9.
  • Lk 1,50: Ps 102,13.17; 89,2; Lk 1,58.72.78.
  • Lk 1,51: Ps 89,11 (2 Sam 22,28); 118,15; 18,28; Jer 32,17; Rad 11,4.8.
  • Lk 1,52: Ez 21,31 (Ps 147,6; Īj 12,19; 5,11; 1 Sam 2,7); Sīr 10,14; Lk 1,48; sal.: Jk 4,6; 1 P 5,5 (Sak 3,34).
  • Lk 1,53: Ps 106,9 (Ps 21,26; 103,28; 1 Sam 2,5); Rad 31,42; Īj 22,9; Jer 5,27.
  • Lk 1,54: Is 41,8n; 42,1-4 utt.; Ps 98,3.
  • Lk 1,55: Izc 2,24; 32,13; At 9,27; Ps 104,8-11.42; Mih 7,20; 2 Sam 22,51 (Rad 17,7; 18,18; 22,17).

 

Ingunas Jankovskas zīmējums

 

Lauras Feldbergas zīmējums (“Mieram tuvu”, 14.08.2021.)

 

Evaņģēlijs dzejas lāsē

Tēva skatiens

Tālu no cilvēku acīm,
Vēja noslēpuma ēnā
visus pravietotos sapņus
sienu mūžīgajās krāsās.

Dejo tur eņģeļu kārtas,
atmirdz sveicienu dziļums,
Māšu un Bērniņu dzeja
dzirda Ādamu un Ievu.

Cik daudzi meklēs šo tiltu
pāri īsās dzīves laikam,
kurā mana Vārda ilgas
atver aku viņu slāpēm?

pr. Pāvils Kamola

 

Mazs priestera komentārs
  • Komentētāji norāda, ka tikšanās vieta varētu būt mūsdienu Ain-Karim, kas atrodas apmēram 7 km no Jeruzalemes (austrumu pusē). Tātad Marija mēroja 130-160 km!
  • Šajā fragmentā runāts par pasaules pestīšanas vēsturē tik svarīgu personu tikšanos: viena – Elizabete – tā, kura neparastā veidā ieņēma un dzemdēja pasaules Pestītāja priekšgājēju, Jāni Kristītāju; otra – Jaunava Marija, kura ieņēma no Svētā Gara un dzemdēja Mesiju, Pasaules Pestītāju. Abas apdzied lielos Dieva brīnumdarbus.
  • Tikšanos var uztvert kā Baznīcas dzīves dinamikas skaistu ikonu – svēto tikšanās nes brīnišķīgus augļus: top kopiena un notiek Dieva žēlastības izplūšana, kas aizkustina un stiprina abas puses.
  • Tādējādi šajā piedzīvojumā var redzēt kaut ko līdzīgu rekolekcijām, kad notiek savstarpēja stiprināšanās, ticības pieredžu apmaiņa un Svētā Gara spēcīga darbība, kas palīdzēs vēl labāk atbildēt uz Dieva gribu.
  • Pārdomājot tālāk, var pamanīt, ka ne tikai Marija gāja palīdzēt Elizabetei (kaut viņas solīdā vecuma dēļ), bet arī Marija pati gribēja saņemt stiprinājumu, zinot par Elizabetes pieredzi un līdzīgo Dieva žēlastības dāvinājumu.
  • Marijas steigu var skaidrot vismaz divejādi:
    • viņa steidzās palīdzēt otram cilvēkam
    • saskaņā ar pašas sirds prieku, ar ko gribēja nekavējoties dalīties. 
  • Tomēr trešais paskaidrojums būtu meklējams jau minētajā: ja Elizabete un Zaharijs piedzīvoja tik neparastu žēlastību, varbūt Marija gribēja jo ātrāk sastapties ar to, kura kā toreiz vienīgā pasaulē varēja izprast viņas sirds jautājumus un palīdzēt tajos atrasties.
  • Šķiet, visa situācija notiek pirms Jāzeps uzzina par savas sievas stāvokli. Un tādēļ var nojaust, ka Marijas saruna ar radinieci sagatavo viņu tam, lai viņa vismaz kaut ko no sava piedzīvojuma varētu atklāt Jāzepam.
  • Svētā Gara klātbūtne Elizabetes un Marijas sirdī atdzīvina pravietošanas dāvanu: Jāņa māte atklāj Dieva klātbūtnes noslēpumus un norāda uz savas radinieces kā Dievmātes cieņu (“Mana Kunga māte”); Marija slavē brīnumaino Dieva darbību savā dzīvē, kā arī visā pestīšanas vēsturē Baznīcas dzīvē. Tātad var teikt, ka Marija netiek slavināta sevis pašas dēļ, bet vienīgi saistībā ar savu Dēlu – Viņas miesas augli, saistībā ar Kunga – Dieva darbiem Viņas sirdī un dzīvē.
  • Elizabetes vārdi toreiz veica pirmo Marijas kā Dievmātes godināšanas kulta izpausmi, bet tagad tie kalpo un kalpos Baznīcai līdz pasaules beigām kā lūgšana, caur kuru joprojām godinām Vissvētāko Jaunavu un pašu Dievu, Viņas un mūsu svētuma avotu. (Starp citu, ir vērts saprast, ka lūgšanai “Esi sveicināta Marija” ir bibliska izcelsme, jo tā sastāv no tajā klātesošiem diviem sveicieniem – eņģeļa un Elizabetes. Tādējādi pats Dievs, kas ir pirmais un galvenais Svēto Rakstu autors, vēlējās, lai mēs tā godinātu Viņa Dēla Māti!).
  • Nozīmīgi, ka attiecībā uz Mariju Elizabete slavē Viņā ticību. Tas var sūtīt mūs pie Vēstules ebrejiem, kuras gaismā saprotam, ka tieši ticība ir tā, kura padara mūs par tīkamiem Dievam: “Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt.” (Ebr 11,6). Šī iemesla dēļ arī Baznīcas tēvi skaidro, ka Marijas lielumu raksturo, pirmkārt, nevis tas, ka viņa ieņēma Dieva Dēlu savā miesā, bet tas, ka Viņa ieticēja un piekrita tam savā sirdī. Šai kontekstā ir vērts saprast, kāpēc uz savas miesīgās mātes slavināšanu (kas ir aprakstīts vienīgi caur sv. Lūkasu Evaņģēlistu) – “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!” (Lk 11,27), Jēzus atbildēja: “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (11,28).

 

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis līdzīgu tikšanos, kurā caur personām, kas mani apmeklēja, nāca īpaša Svētā Gara klātbūtne un Viņa darbība? Cik bieži tas noticis? Un vai par to es pateicos Dievam?
  • Vai esmu piedzīvojis, ka tikšanās laikā Svētais Gars ietekmē citus arī caur maniem vārdiem vai darbiem, vai ciešanām? Vai esmu lūdzies par šādu Dieva žēlastību, par šādu dāvanu, lai arī es būtu pneumatofors – Svētā Gara nesējs?
  • Cik kilometru es būtu gatavs šķērsot, lai satiktos ar svarīgu personu, piemēram: apmeklējot radinieku, braucot uz grēksūdzi, satiekot savu biktstēvu?
  • Vai varu iztēloties, kādas jūtas parādījās Marijas sirdī pēc Elizabetes sveiciena? Kādas izjūtas saistībā ar cilvēku sveicieniem ir pazīstamas man pašam? Vai pārsvarā patīkamas, vai tomēr ne tik jaukas?
  • Kādas bija manas sākotnējās fantāzijas par iemeslu, kāpēc Marija palika pie Elizabetes 3 mēnešus? Cik lielā mēra tas saistās ar manu pieredzi apmeklēt kādu personu vai – skatoties citādāk – aizejot no savām mājām? Piemēram:
    • Elizabetes grūtību dēļ
    • garīgam stiprinājumam
    • lai izvairītos no savām mājām (un tajās esošajām situācijām)
    • lai labāk gatavotos nākotnei un gaidāmajiem lēmumiem?
  • Vai manā dzīvē ir persona, ar kuru es visbiežāk dalos savos piedzīvojumos vai ar saņemtajām ziņām? Kā varu skaidrot, ka es izvēlos tieši šo personu, nevis kādu citu? Ci bieži gadās, ka tas ir pats Dievs, ar kuru dalos, cik bieži tomēr – cilvēki? Vai runāju par saviem piedzīvojumiem ar savu sargeņģeli? …ar Dieva svētajiem? Vai to darīšu šodien, šajā lūgšanā?
  • Kāpēc mēdzu slavēt otru cilvēku? Cik lielā mēra tas notiek viņa paša dēļ, no viņa saņemtā labuma dēļ vai Dieva darbības viņa dzīvē dēļ? Vai vispār māku skaļi (un publiski) slavēt Dievu par visiem Viņa darbiem pasaulē (ne tikai manā dzīvē un pašā)?

 


 

Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,

[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.

(Lk 24, 25)