Kāpt kalnā

• 11.05.2025. •

• J 10, 27–30 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Lk 4, 29–30

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 10,26-27: J 10,1—; Mt 10,6; 15,24; 18,12—; Lk 15,4—.
• J 10,28: J 10,10; J 3,15-16; 5,24; 6,40.47; 8,51; 11,25-26; 6,39; 17,12.
• J 10,29: J 17,11.24; Is 43,13.
• J 10,30: J 5,17-20; 7,29; 10,15. 

↑

 

26.–28.

• Vēloties skaidri parādīt neizpratni, kas bija sastopama arī kristiešu un ebreju diskusijās pirmā gadsimta beigās, evaņģēlists citē Jēzus vārdus par Dieva ganāmpulku. No tā izriet, ka īstais iemesls, kas izskaidro ebreju spītību un neizpratni, ir tas, ka viņi nepieder pie avju ganāmpulka. Tikai Jēzus avis dzird Viņa balsi un seko Viņam, un Viņš tās pazīst; Jēzus, savukārt, „nepazīst” neticīgos klausītājus, t. i., viņš tos neatzīst (sal. Mt 7, 23: „Un tad es viņiem pasludināšu: «Es nekad jūs neesmu pazinis; atkāpieties no manis, jūs ļaundari!»” ).
• Piederība Dieva ganāmpulkam un ar to saistītā eshatoloģiskā (→ attiecas uz mūžību) izvēle ir izšķiroša: ikviens, reiz Tēva aicināts, ja patiesi ir sadzirdējis Jēzus balsi un sekojis Viņam, ir neatgriezeniski nonācis mūžīgās dzīves ceļā, un nekāda pretinieka vara nespēj viņu atraut no Dieva sfēras (sal. Rom 8, 31–39!). Jēzus vārdi attiecas uz eshatoloģisko situāciju kā tādu un šai ziņā neattiecas uz cilvēka uzticību vai neuzticību (sal. J 6, 39–40: „Šis ir Tēva prāts, kas mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš man devis, es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. Jo šī ir mana Tēva vēlēšanās, kas mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā.”
• Tiklīdz ir sniegta pozitīva atbilde uz Jēzus aicinājumu, tad patiesa vienotība ar Viņu aptver visu cilvēku, bet īpaši viņa brīvo gribu. Tādējādi ticīgais savā brīvībā var attīstīties tieši Kristus virzienā, lai līdzinātos Viņam (sal. Gal 4, 19: „Mani bērniņi, es atkal sāpēs jūs dzemdēju, līdz kamēr Kristus izveidosies jūsos.”; sal. 1 J 3, 2–3: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, svētdara sevi, kā arī Viņš ir svēts.”)
• Ja kāds labprātīgi tuvojās tumsas sfērai, no kuras Dievs viņu bija atbrīvojis Jēzū Kristū, un ja viņš kļuva neuzticīgs Dieva aicinājumam, tas nozīmē, ka viņa ticība nebija pilnīga un viņa lēmums dzīvot kopā ar Kristu nebija līdz galam nopietns. Tieši šī nepilnīgā, svārstīgā ticība bieži tiek attēlota ceturtajā evaņģēlijā, izmantojot jūdu un pat mācekļu piemēru, kuru gatavība sekot Jēzum un pieņemt Viņa pestīšanas vārdu bija ierobežota (sal. J 6, 62.65–66: „Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to… [sacīja] «Starp jums ir daži neticīgie.» — jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: «Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva.»”).

29.

• Jēzus vārdus par Tēva absolūto diženumu var saprast dažādi:
  • kā norādi, ka Dievs ir pāri visam un Viņam ir spēks, kas pārspēj visus, kas gribētu apdraudēt Viņa darbu, un īpaši Jēzus ganāmpulku,
  • kā apliecinājumu tam, cik absolūti svarīgs un vērtīgs ir tas, ko Tēvs ir uzticējis Jēzum.
• Oriģinālais teksts pieļauj abas interpretācijas. Tomēr otrā šķiet pareizāka, jo tā izskaidro, kāpēc Jēzus ir gatavs upurēt savu dzīvību par Viņam uzticēto Dieva ganāmpulku.

30.

• Par Dieva „roku” — Viņa varu un autoritāti — var lasīt Vecās Derības grāmatās, piemēram:
• • At 32, 39–41: „Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas! Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi, kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst.”
  • Is 43, 10–13: „Jūs esat Mani liecinieki, tā saka Tas Kungs, un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat Mani liecinieki, tā saka Tas Kungs, un vienīgi Es esmu Dievs. Arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no Manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?”
• Pēdējais vārdu akords akcentē, ka Dieva vara un autoritāte attiecas uz Tēvu un Dēlu. Viņi abi veido vienu, nedalāmu diženumu, kas spēj uzvarēt ikvienu ienaidnieku, kas pretojas Dieva pestīšanas plānam.
• Par Tēva un Dēla vienotību saka citi sv. Jāņa Evaņģēlija panti, piemēram: „…lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis.” (J 17, 21–23).

↑

 

↑