Evaņģēlija teksts konkrētajai svētdienai vai svētkiem
• 23.11.2025. •
• Lk 23, 35–43 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
35. Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: Citiem Viņš palīdzēja, – lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais. 36. Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi, 37. Un sacīja: Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi! 38. Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš. 39. Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! 40. Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! 41. Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. 42. Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! 43. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.
35 Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” 36 Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: 37 “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” 38 Virs viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” 39 Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” 40 Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. 41 Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” 42 Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” 43 Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.”
Papildinājums dziļākai meditācijai
Rakstu vieta: Lk 23, 35-38
Paralēlās vietas:
- Mt 27,38-43
- Mk 15,27-32a
Līdzīga tēma:
- Mt 26,67-68 → Mk 14,65 → Lk 22,63-65
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Lk 23, 35
- → Mt 15, 40 par.: Mk 14,58.62nn; Mt 16,22; 26,61-63; J 2,19; Apd 6,14; Gudr 2,13nn; Ps 22,8; 109,25; Jer 18,16; Rdz 2,15.
- → Mt 27,41-42 par: Sof 3,15; Lk 16,14; 9,20.35; Rom 4,24; 9,33; 10,11 utt.
- Lk 23, 36 par.: Ps 69,22; Lev 14,4.6.49.51n; Sk 19,6; Ps 51,9; Ebr 9,19; Izc 12,22.
- Lk 23, 37 par.: Sof 3,15; Lk 16,14; 9,20.35; Rom 4,24; 9,33; 10,11 utt.
Rakstu vieta: Lk 23, 39-43
Paralēlās vietas:
- Mt 27,44
- Mk 15,32b
Līdzīga tēma:
- –
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Lk 23,39 par.: Mt 26,68 par.; 27,39-40
- Lk 23,40: Mt 10,28; Lk 12,5.
- Lk 23,42: Rad 40,14.
Priestera komentārs
35.
- Pūlis, kas stāv pie krusta, varētu būt pat tie paši cilvēki, kurus Jēzus satika savā krustaceļā. Sv. Lūkass nepiemin viņu naidīgumu pret Jēzu: viņi vienkārši stāvēja un vēroja. Evaņģēlists atklāj tomēr Sinedrija locekļa stāju: viņi izsmēja Jēzu, iesakot, lai Viņš tagad glābj sevi pats, jo Viņš taču sevi pasludina par citu glābēju un uzskata sevi par Dieva izredzēto.
36.–37.
- Karavīri, kurus sv. Lūkass līdz tam laikam acīmredzami bija saudzējis, uzvedās ne labāk. Arī viņi izsmēja Jēzu un meta apvainojumus, kas nedaudz atgādināja augsto priesteru un vecāko izsmieklu: „Ja Tu esi jūdu ķēniņš, glāb pats sevi!”
- Šajā atklājas tas, par ko rakstīja sv. Pāvils korintiešiem: „Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība” (1 Kor 1, 23). Krustā sists Mesija-Ķēniņš, bezspēcīgs valdnieks nevarēja būtu viņu citādāk uztverts, jo viņi nebija spējīgi izprast Dieva plānu, saskaņā ar kuru tieši šāds „Dieva kalps” (sal. Is 52, 13 un turpmāk) atpestīs pasauli no grēkiem.
38.
- Virs Jēzus galvas bija uzraksts: „Jūdu ķēniņš.” Šie vārdi bija domāti, lai izskaidrotu Viņa krustā sišanas iemeslu. Viņš tika notiesāts uz nāvi, jo bija pasludinājis sevi par jūdu ķēniņu. Tomēr interesanti ir šai kontekstā pamanīt, kā uz augsto priesteru aizrādījumu reaģēja Pilāts: „Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: «Neraksti: jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš pats sacīja: Es esmu jūdu Ķēniņš.» Pilāts atbildēja: «Ko uzrakstīju, to uzrakstīju.»” (J 19, 21–22).
39.
- Tikai sv. Lūkasa, dievišķās un cilvēciskās labestības himnu dziesminieks, uzrakstītajā Evaņģēlijā atrodam Jēzus dialogu ar noziedzniekiem. Šī dialoga rezultātā viens no zagļiem ieguva titulu „ļaunais noziedznieks”, bet otrs – „labais noziedznieks”. Šis pirmais atkārtoja ebreju vecāko un karavīru izsmieklu. Tomēr viņa uzvedība nebija bez cerības uz personīgu labumu. Ļaunais noziedznieks pieprasīja, lai Jēzus, ja Viņš patiesi ir Mesija, atbrīvotu sevi un viņus, abus noziedzniekus, no neizbēgamās nāves. Tā bija prasība pēc zīmes, kas apliecinātu Jēzus mesiānisko cieņu, bet vienlaikus izjauktu mūžīgos plānus cilvēku pestīšanai.
40.–42.
- Otrais, tā sauktais „labais noziedznieks”, norāja savu biedru. No viņa vārdiem mēs uzzinām, ka abi bija izdarījuši nopietnus noziegumus un ka viņi par tiem tika taisnīgi sodīti. Šis labais ir pārliecināts, ka Jēzus cieš kā nevainīgs. Un viņš vēršas pie Jēzus ar lūgumu, kuru var atzīt par lūgšanu: „Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā.”
- Nav brīnums, ka Jēzus uz šo ticību un līdzjūtības izpausmēm atbildēja ar patiesi dāsnu laipnību, apsolot labajam noziedzniekam, ka tajā pašā dienā paņems viņu līdzi uz paradīzi. Tādējādi no diviem vīriešiem, kas bija vienlīdzīgā tuvībā Jēzum, tikai viens pienācīgi izmantoja šo lielisko iespēju saņemt apžēlošanos un žēlsirdību. Un tikai šim vienam Jēzus apsolīja, ka šīs attiecības, šī sadraudzības žēlastība turpināsies. Var teikt, ka tieši tad Jēzus pirmo reizi publiski atklājās kā cilvēces Glābējs.