Kāpt kalnā

• 11.01.2026. •

• Mt 3, 13–17 •

↑

Paralēlās vietas:

• Mk 1,9-11 → Lk 3,21-22

Līdzīgas vietas:

• J 1, 29-34

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 3,14: Mt 11,3.7,15; Apd 19,1-7; Mt 3,15: Mt 5,17.20.
• Mt 3,16: Ez 1,1; Apd 10,11; 7,56; J 1,51; Atkl 19,11; J 1,33; Is 63,19 (LXX); Rad 7,11; Ps 77,23 (LXX); Is 11,2; 61,1; 42,1.
• Mt 3,17: At 4,12; Is 42,1; 44,2; Ps 2,7; Rad 22,2; Jer 31,20; Mt 12,18.

↑

• Jēzus kristības notikum neapšaubāmi ir viena no Dieva epifānijām: parādīšanās un atklāšanās reizēm. Tā norāda uz Svētās Trīsvienības realitāti, kur katra Persona ir atsevišķā, “nesajauktā” veidā ar pārējām.
  • Jēzus saņem kristību,
  • Svētais Gars parādās baloža veidā,
  • Debesu Tēva balss atskan no augšas.

13.

• Jēzus kristību stāsts ir iekļauts daļā, kurā ir runa par Jāņa Kristītāja kalpošanu. Kristības, vismaz apkārtējiem, bija vissvarīgākais Jāņa kalpošanas elements. Starp jaunkristītajiem Jānis neapšaubāmi uzskatīja pašu Jēzu par visizcilāko, ko apliecina viņa plašais stāstījums par šo neparasto rituālu. Tomēr sv. Matejs neteica, ka Viņš ir Varenais, Tas, „kas kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3, 16). Gluži pretēji, viņš teica, ka Jēzus, tāpat kā visi pārējie, lūdza Jānim viņu kristīt.

14.

• Jāņa Kristītāja reakcija ļauj mums pieņemt, ka gan viņš, gan evaņģēlists tomēr identificē Jēzu ar To, kura atnākšanu Jānis bija pasludinājis. Kad Jēzus lūdza viņu kristīt, Jānis atbildēja: „Man vajag tikt Tavā kristībā, un Tu nāc pie manis?” Šie vārdi atgādina Jāņa iepriekšējo apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņš nejutās cienīgs pat nest Tam, kurš drīz nāks, sandales (sal. Mt 3, 11: „Es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni.”). Jānis patiešām juta nepieciešamību tikt kristīts ar Svēto Garu. Turklāt viņam šķita, ka Jēzus, šis „Varenāks” (vēlāk pat atklāts kā visu cilvēku Tiesnesis), nevar pakļauties rituālam, kas prasa grēku atzīšanu un atgriešanos. Tādējādi Jāņa pretestība ir tiešas sekas mācībai, ko viņš sludināja citiem.

15.–16.

• Jēzus bija nelokāms. Viņš minēja iemeslu savam lēmumam kristīties kā nepieciešamību izpildīt taisnīgumu, kuram gan Viņam, gan Jānim Kristītājam bija jāpierāda sava paklausība: „Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Šai attaisnošanai sekoja kristības, kuru norisi Matejs nemin. Viņš tikai atzīmēja, ka, kad Jēzus iznāca no ūdens, notika kaut kas ārkārtējs: debesis atvērās, Svētais Gars parādījās virs Jēzus galvas baloža izskatā, un no debesīm atskanēja balss, kas sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Šī Svētā Gara nolaišanās uz Jēzu apzīmēja Viņa piederību Dieva spēkam. Tādā pašā veidā Dieva Gars pārņēma Vecās Derības diženos vīrus un praviešus (sal. Is 61, 1). Tādējādi, tāpat kā Jēzus ieņemšanas laikā, Svētais Gars ir klātesošs arī tagad, kad Jēzus gatavojas sākt savu publisko kalpošanu.
• Ņemot vērā Jēzus kristības notikumu un domājot par katra ticīgā kristību Svētajā Garā, ir vērts pamanīt nepieciešamo kārtību. Jēzus tiek nokristīts Svētajā Garā, esot ūdeņos, kuros cilvēki iepriekš sūdzēja savus grēkus. Jēzum nevajadzēja izsūdzēt grēkus, tādēļ Viņš “uzreiz” lūgšanā varēja saņemt Svēto Garu. Tomēr attiecībā uz grēcīgo cilvēci Svētā Gara saņemšanai vispirms svarīga ir grēku sūdzēšana un gandarīšana. Ļoti skaidru norādi uz to sniedz sv. Pēteris Otrā Iepriecinātāja (tas ir Svētā Gara) atnākšanas dienā (Apd 2, 38-39): “Un Pēteris viņiem sacīja: «Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. »” Uz to savā uzrunā norāda arī pats Jēzus: “Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 7-11). Bija nepieciešams, lai cilvēce, pirmkārt, tiktu nomazgāta no grēkiem, lai pēc tam tā Jēzus nopelnos varētu kļūt par „garīgo trauku” un saņemt “Dzīvo ūdeni”, tas ir, Svēto Garu, kura dēļ cilvēkam “nemūžam vairs neslāps un kas verd mūžīgajai dzīvei”.” (sal. J 4, 10.14; 7, 37-39).
• Fiziskā forma, kurā parādījās Svētais Gars, pieminēšana precīzāk uzsver teofānijas (Dieva parādīšanās, atklāšanās) realitāti. Bībeles stāsti, kā arī Baznīcas Tradīcija (īpaši Dieva svēto dzīve) vairākkārt atklāj Dieva klātbūtni tad, kad ir klātesoša baloža zīme (sal., piemēram, radīšanas stāsts → Rad 1, Baznīcas dzimšanas diena → Apd 2; plus Lielās svētās Terēzes pieredze).
• Jēzus kristība nebija tāda pati kā citu cilvēku:
  • to skaidri apstiprināja Debesu Tēva balss
  • un Svētā Gara klātbūtne,
  • un ar laiku arī svētā Jāņa liecība: “Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: «Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā.» Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (J 1, 33-34)
• Tādējādi Evaņģēlijs zīmē skaidru fonu, uz kura vieglāk uztvert Jēzus no Nācaretes patieso identitāti – Viņš ir Dieva Dēls, kaut „pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls” (Lk 3, 23). Šo domu lieliski pastiprina sv. Pāvils, savu vēstuli romiešiem iesākot: 
  • “Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam (…)  par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1.3-4)
• Tradīcija, kas attiecas uz Jēzus kristības sīkākām detaļām, iespējams, aizsākās no sv. Jāņa Kristītāja stāstītā. Droši vien viņš pats izstāstīja par saturu, ko pauda  balss no debesīm, kā arī par Svētā Gara klātbūtni.

17.

• Šo patiesību var saprast, ņemot vērā saturu, ar kuru uzrunā balss no debesīm. Tēva apliecinājums nevar būt saprasts vienīgi cilvēciskajā līmenī, it kā Debesu Tēvs tikai sveicinātu no augšienes savu Dēlu, kurš – līdzīgi Mazajam Princim – devās apmeklēt Zemes planētu. Tā tomēr it nopietna Dieva epifānija (atklāšanās), kuru Svēto Rakstu formētie jūdi – toreiz un ticīgie – šodien uztver daudz dziļāk.
  • Pirmajā līmenī var redzēt, ka Debesu Tēvs apstiprina Dāvidam doto apsolījumu un svētību, jo par šo patriarhu Dievs “liecību dodams, sacīja: «Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos.»” (Apd 13, 22; sal. 1 Ķēn 13, 14; Ps 88, 21) Svētais Pāvils skaidroja, ka tieši “no viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.” (Apd 13, 23).
  • Otrajā līmenī saprotams, ka Dievs caur sveicienu no Debesīm norāda – Jēzus ir Viņa izredzētais kalps, par kuru runāts četrās pravieša Isaja tā sauktajās “dziesmās par Kunga kalpu” (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12). It sevišķi vietā, kur teikts: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.” (Is 42, 1).
  • Ekseģēti norāda, ka „balss no debesīm” ved līdz augstākajam līmenim, kas saistās ne tikai ar saturu no Is 42, bet arī ar otro psalmu. Tur Kunga kalps, Kunga svaidītais saka: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps 2, 7) Bet tas pats Dievs šajā psalmā tiem, kas nepieņem Viņa sūtīto, par savu Dēlu un svaidīto kalpu skaidro: “Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” (Ps 2, 6) Tādējādi epifānija pie Jordānas upes izsludina Jēzu ne tikai par Dāvida pēcnācēju, caur Isaju atklāto Dieva kalpu, bet par ķēniņu un apsolīto mesiju. Tādējādi tauta saņēma skaidras norādes, kā saprast un pieņemt Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju.
• Patiesība par Dieva Dēla kalpošanas sākumu vēl spilgtāk norāda, ka Jēzus atnāca pie mums kā ķēniņš, priesteris un pravietis. To lieliski komentē katehisms, norādot, ka šim faktam jāraksturo katra kristieša identitāte un misija. Šī patiesība atskan arī kristības rituālā. Katehisms saka:
  • “Jēzus Kristus ir Tas, kuru Tēvs svaidīja ar Svēto Garu un iecēla par “Priesteri, Pravieti un Karali”. Visa Dieva tauta ir līdzdalīga šajās trijās Kristus funkcijās un ir atbildīga par sūtību un kalpojumu, ko tās nosaka. [sal. Jānis Pāvils II, Redemptoris hominis, 18-21]” (KBK 783) 
  • katehisma 784.-786. punkti atklāj katru no šīm funkcijām.

↑