Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• (nav)

Līdzīgas vietas 

• Mt 13,54b-57 → Mk 6,2b-3 → Lk 4,22
• Mt 26,26-28 → Mk 14,22-24 → Lk 22,19-20 
• 1 Kor 11,23-26

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 6,25: J 6,19.21; Lk 22,40; 24,22; Apd 15,25; 20,16; 21,17.35; 25,15
• J 6,26: J 2,11.
• J 6,27: J 4,32; 7,37-; J 4,14.
• J 6,28: J 3,21; Atkl 2,26.
• J 6,29: 1 J 3,23.
• J 6,30: Mt 12,38; 16,1; Mk 8,11; Lk 11,16; J 2,18.
• J 6,31: Izc 16,4-; At 8,3; Ps 105,40; Gudr 16,20; Ps 78,24; Izc 16,4.
• J 6,33: J 6,46-.
• J 6,34: Is 55,1; Sak 6,5; J 4,15; Mt 6,11; Lk 11,3.
• J 6,35: Sīr 24,21; J 4,13-14; 7,37-. 

↑

 

↑

 

↑

 

Tik tālu

Cik tālu ir
bilde un redze
no zīmēm un atgriešanās?

Cik tālu
maize un sātība
no brīnumiem un ticības?

Cik tālu
tuksnesis un Mozus
no grēka un manis?

Vai tik tālu,
kā ēna no saules
un cilvēks no Dieva?

pr. Pāvils Kamola

↑

 

24. Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu.

• Katrs cilvēks savā dzīves ceļā kaut ko meklē, piemēram, laimi, mīlestību, piepildījumu, dzīves jēgu… Var jautāt, cik lielā mērā dzīves meklējumi ir saistīti ar centieniem, lai aizpildītu (iekšējo) tukšumu?
• Starp visiem meklējumiem ir arī augstākais/dziļākais līmenis — Dieva žēlastības apgaismoti cilvēki meklē Jēzu Kristu: kā Dievu, Pestītāju, Glābēju, Iepriecinātāju, dievišķo Draugu u.tt. Vai katram no mums ir skaidrs, kādi ceļi ved pie šīs dievišķās virsotnes? Taču Kungs Jēzus, reiz skaidrojot principus par Dieva Valstību un sekošanu Viņam, teica: 
  • „Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,  lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.” (Lk 14, 28–32). 

• • • • • • •

25. Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? 26. Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt.

• Jau iepriekšējais Evaņģēlija fragments (sal. J 6, 1–15) atklāja, cik zema izpratne par Dievu, Viņa mīlestības spēku un darbošanās mērķi varētu būt cilvēkos, jo, redzot tik lielu Jēzus brīnumu, viņi „saplacināja” Dievu līdz kāda politiķa (ķēniņa) līmenim, jo tie gribēja „Viņu ar varu ņemt un iecelt par ķēniņu” (J 6, 15), vai arī līdz Dieva sūtīta cilvēka (pravieša) līmenim, jo runāja: „Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.” Bet te…?! Vēl zemāks līmenis?! Cilvēks var meklēt Dievu tikai tāpēc, ka ir paēdis?!? Jā, tik tālu akli varam būt. Par to lasām arī svētā Pāvila vēstulē, kur Viņš raksta par „Kristus krusta ienaidniekiem” (Flp 3, 18): „Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 19).
  • Uz šī fona var jautāt savai sirdsapziņai: cik lielā mērā es prasīju/prasu no Dieva to, kas man ir nepieciešams (it sevišķi, lai, godīgi nodzīvojot savu dzīvi, sasniegtu Debesis), cik lielā mērā es gaidu, lai Viņš izpildītu manas iegribas? 

• • • • • • •

27. Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis.

• Ticības ceļš prasa veidot attiecības ar Debesu Tēvu. Zināmā mērā var to nosaukt par darbu, garīgu darbu. Individuālā un/vai kopīgā lūgšana, piedalīšanās Euharistijā Vissvētākā Sakramenta adorācija, Rožukroņa lūgšana, kā arī citu sakramentu pieņemšana prasa piepūles. Sagatavošanās ziņā; cīņas ar „agrāko dzīvi un veco cilvēku” (sal. Ef 4, 22) sevī jomā. Ko vēl teikt par pretestību no citu cilvēku puses… Cik svarīgi ir saprast šī Vārda gaismā, ka šāds darbs un tam veltītais laiks, ir kā zelta laiks, jo šis darbs ir veikts laimīgās mūžības ar Dievu, Mīlestības avotu!, dēļ Apziņa par to palīdz iet šo ticības un piepūļu ceļu. Un Dievs dod spēku un izturību, jo bez Viņa nenieka nespējam (sal. J 15, 5).

• • • • • • •

28. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? 29. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis. 

• Vai tas skan pārsteidzoši, ka „Dieva darbs” ir ticēt uz Jēzu Kristu kā Debesu Tēva sūtīto mūsu Pestītāju? Šķiet, ka ne, ja mēs apzināmies, par sekojošiem ticības „pakāpieniem”:
  • „Dievs ir Mīlestība” (1 J 4, 8.16); 
  • Viņš sagatavoja mums Debesis (→ „Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” [J 14, 2–3]); 
  • karsti lūdzās, lai mēs tās varētu sasniegt (→ „Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas.” [J 17, 24]); 
  • beidzot, ka tikai Kristus un ticība uz Viņu ir kā tilts uz debesīs un cita nav (→ „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” [J 3, 16] un ” Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā, un tika apskaidrots viņu priekšā. (…) Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu!” [Mk 9, 1.6]).
• Par to, ka tas ir darbs un pie tam – dažreiz diezgan smags darbs, pārliecina mūsu pašu pieredze, zinot, cik iekšējā spēka prasa: uzticība lūgšanai; sevis mobilizēšana, lai sistemātiski aizietu pie grēksūdzes sakramenta; lai mīlētu Dievu nevis vien vārdos, bet darbos, kurus nosaka Dieva Baušļi. Arī paša Dieva pazīšana (kaut Bībeles lasīšana, nerunājot par katehisma vai citu labu garīgo grāmatu lasīšanu) taču nenāk bez piepūlem.
  • Kādi cilvēki un kādi ticības „instrumenti” palīdz man ticēt uz Jēzu? 

• • • • • • •

30. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? 31. Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. 32. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. 33. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. 

• Šie panti, pirmkārt, var uzdot jautājumu, cik lielā mērā esmu spējīgs atpazīt Dieva dāvanas un Viņa darbību savā un savu tuvinieku, kā arī visas Baznīcas dzīvē? Uz to mudina svētā Pāvila izteiktais komentārs: „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7). Apziņa par to, kas mums ir dots un kas to bija devis, izraisa taisnību un pateicību. 
• Otrkārt, šie panti var likt pārdomāt, cik lielā mērā Vecās Derības notikumus es māku izlasīt Jaunās Derībās gaismā? Kaut notikumu ar mannu, ka tā gatavoja ticīgiem dziļāku izpratni par Jēzus doto Euharistiju, „Mannu no Debesīm”, „Mūžīgās dzīves Maizi”. Vai citiem vārdiem: vai es māku Vecās Derības notikumos ieraudzīt klātesošu Jēzu Kristu un pestīšanu, kas mums bija Dieva sagatavota Viņā? Uz šādu „mākslu” norāda Vēstules ebrejiem autors, kurš, rakstot par toreizējiem notikumiem, uzreiz norāda uz Kristu un Viņa laikmetu. Piemērs? ” Brāļi, es negribu atstāt jūs neziņā, ka mūsu tēvi visi bija zem padebess un visi gāja caur jūru, un padebesī, un jūrā visi ir kristīti Mozū, un visi ēda to pašu garīgo barību, un visi dzēra to pašu garīgo dzērienu (viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem sekoja), bet klints bija Kristus…” (1 Kor 10, 1–4). Autors, pieminot notikumu ar mannu (sal. Izc 16) un ūdeni, kas izplūda no klints Horebā, un tur, tuksnesī padzirdīja Dieva tautu (sal. Izc 17), uzreiz vēsta, ka tur ir runa par Kristu un par Viņa pestījošo klātbūtni! 

• • • • • • •

34. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! 

• Šajā pantā var sadzirdēt mūsu cilvēciskās dabas atbalsi, jo tā  parasti grib visu dabūt uzreiz, bez piepūles un maksimāli daudz. Te ir nojaušama domāšana stilā: „Vienreiz ieiešu baznīcā un visas problēmas acumirklī Dievs atrisinās…” 
• Tad var jautāt: vai dzīvojot viegli, bez piepūles, ciešanām, sāpēm, tomēr sasniedzot daudz un ātri, var labi pazīt šādas dāvanas vērtību? Un cik lielā mērā tik ātri saņemtai lielai dāvanai varētu sekot vajadzīgā, tai atbilstošā pateicība…? 

  • • • • • • •

35. Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.

• Šie Jēzus vārdi var izraisīt izbrīnu, jo taču katram no mums vairāk- mazāk, bet joprojām slāpst; joprojām jūtamies izsalkuši. Kāpēc tā? Tāda ir paša Dieva darbība, ka Viņš, no vienas puses, remdina mūsu iekšējo izsalkumu, tomēr ieliek mūsos ilgas un slāpes pēc vēl lielāka. Saņemot kādu dāvanu virs šis zemes, dvēsele nevar vēl pilnībā „saņemt”, aptvert pašu Dievu, tāpēc tā „mokās” un cieš ilgas pēc mūžīgās mīlestības, pēc Pilnības Dievā. 
  
• Salīdzini ar Vārdu: „Es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos, jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos, jo radība pakļauta iznīcībai ne savas patikas dēļ, bet tā dēļ, kas to pakļāva, dodams cerību, ka arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību. Mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai; un nevien tā, bet arī mēs paši, kam ir gara pirmtiesības. Arī mēs sevī nopūšamies, gaidīdami Dieva bērnu tiesības mūsu miesas atpestīšanai.” (Rom 8, 18–23).

  ↑