Kā svētais pravietis Elijs kāpt ticības kalnā…
…lai sastaptos ar dzīvo Dievu Viņa svētajā Baznīcā!
Elijs cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?” Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elijs to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeit dari, Elij?” Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”
(1 Ķēn 19, 8–14)
Sīr 48, 1–4.9–11Cēlās Elijs, pravietis kā uguns, un viņa vārdi liesmoja kā lāpa. Viņš uzsūtīja tiem badu un savā dedzībā samazināja to skaitu. Ar Kunga vārdu viņš aizslēdza debesis un trīsreiz no debesīm nosauca uguni.
Cik tu izdaudzināts esi, Elij, ar saviem brīnumdarbiem! Un kas gan spēj lepoties līdzīgi tev? Tu tiki paņemts uguns vētrā un ugunīgu zirgu ratos. Par tevi ir rakstīts, ka tu esi gatavs attiecīgā laikā remdēt Kunga dusmas pirms atmaksas, pievērst tēva sirdi dēlam un atjaunot Jēkaba ciltis. Svētīgi ir tie, kas tevi redzēja un aizmiga tavā draudzībā!