1. Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa. 2. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un sacīja viņiem: Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. 3. Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa. 4. Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais. 5. Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. 6. Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. 7. Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. 8. Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja. 9. Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties. 10. Tad mācekļi atkal atgriezās savā mītnē.
1 Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. 2 Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” 3 Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. 4 Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. 5 Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. 6 Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, 7 bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. 8 Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. 9 Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. 10 Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Pēc pirmās, svinīgākās svētku cikla dienas, kas arī ir sestdiena, Marija Magdalēna dodas uz kapu. Ja pieņem, ka jūdu ticībā termins „sabats” (īpaši daudzskaitlī) tika lietots, lai apzīmētu arī visu nedēļu, nevis tikai sestdienu, tad kļūst iespējamais un tikpat ticams vārdu «Pēc sabata» tulkojums kā «Nedēļas pirmajā dienā». Jebkurā gadījumā sv. Jāņa Evaņģēlija hronoloģija atbilst sinoptiskajiem (→ Mt, Mk, Lk) datiem attiecībā uz augšāmcelšanās dienu: tā notika agrā svētdienas rītā (pēc krustā sišanas, kas notika piektdienas pēcpusdienā).
No sievietēm, kas iet pie kapa (Mt versijā → divas; Mk versijā → trīs, Lk versijā → trīs, bet kopā ar „citām”), sv. Jānis evaņģēlists min tikai Mariju Magdalēnu, kuras loma bija vissvarīgākā. Nota bene! Par viņas īpašo lomu runā visi sinoptiķi (→ Mt, Mk, Lk). Nelielas atšķirības attiecībā uz rīta laiku (Mt 28, 1 → rītausmā; J 20, 1 → kad vēl bija tumšs). Varētu būt, ka šī atšķirība, kaut sīka, norāda uz teoloģisko koncepciju: ceturtajā Evaņģēlijā (→ J) nāves tumsa joprojām klāj zemi, toties rītausma, kas ir Glābjošās Gaismas epifānija, tuvojās līdz ar Jēzus augšāmcelšanos. Tumsa atbilst arī skumju un nomāktības sajūtai pēc Jēzus nāves, ko kliedēs godības spožums, kas kļūs redzams augšāmcelšanās laikā.
Marijas Magdalēnas stāstā parādās forma: „Mēs nezinām…” (daudzskaitlī). Kā to saprast? Ņemot vērā sv. Jāņa domāšanu un rakstīšanas stilu, Mariju Magdalēnu var uztvert kā ticīgo kopienas pārstāvi. Tomēr tas var būt arī citu sieviešu klātbūtnes pēdas, par ko jau tika pieminēts (sal.: Lk 24, 10; Mt 28, 1). Protams, tad runa būtu par personām ārpus apustuļu loka.
Evaņģēlists Jānis nepieminēja (tāpat kā Mt, Mk un Lk) Jēzus kapa aizvēršanu ar akmeni kā zināmu un acīmredzamu faktu. Nonākusi pie kapa, viņa atrod akmeni aizritinātu, kas skaidri pierāda, ka kaps ir atvērts. Bez šaubām, viņa neņem vērā iespējamo augšāmcelšanos, tāpēc viņa secina, ka „Viņi Kungu no kapa paņēmuši…” Viņa nevarēja kļūdīties par atrašanās vietu, jo viņa ne tikai stāvēja zem krusta (kopā ar Dievmāti), bet, droši vien, piedalījās arī Jēzus apbedīšanā (sal. Mt 27, 61!).
Kopumā — veids, kā visa šī aina tiek parādīta, ir pilnībā sv. Jāņa stilā: pārpratums un neziņa → mēģinājumi sākumā izskaidrot visu cilvēciski → tad Jēzus iejaukšanās.
2.
Fakts, ka par tukšo kapu Marija Magdalēna paziņo pirmkārt Pēterim, šķiet pilnīgi dabisks (→ pirmais starp apustuļiem; sal. Mt 16, 13–20!). Bet ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš bija kopā ar „otru mācekli, kuru Jēzus mīlēja” (sal.: J 13, 23; 21, 7). Cik saprotam, runa ir par pašu sv. Jāni Evaņģēlistu.
3.–5.
Trešajā panta pantā nav minēts, ka mācekļi (izņemot Pēteri?) sākotnēji negribēja ticēt Marijas Magdalēnas stāstījumam (sal. Lk 24, 11: „Šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja.”).
Kaut Lk 24, 12 skaidro, ka pie kapa dodas tikai Pēteris („Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo.”), toties turpmāk tiek teikts: „Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada.” (Lk 24, 24).
Sv. Jāņa versijā tiek uzrakstīts, ka Pēteris un „otrs māceklis” dodas pārliecināties, ka kaps ir atvērts. Un šis Evaņģēlists pieraksta nozīmīgo faktu:
„mīļotais māceklis” ir apsteidzis Pēteri,
tieši šis māceklis ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais.
Šeit, protams, nav runa par tik triviālu detaļu kā otrā mācekļa jaunākā vecuma atzīmēšana, bet gan par īpašo mīlestības saikni, kas viņu vienoja ar Jēzu. Tā bija redzama aicinājuma kontekstā (sal. J 1, 37), atvadu svētkos un tā laika mielastā (sal. J 13, 23) un īpaši — pie krusta (sal. J 19, 26!). Šie akcenti tiks papildināti tālāk, 21. nodaļā (sal. J 21, 20–23).
Dažiem var šķist dīvaini, kāpēc māceklis, kas ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais, negāja iekšā. Pēteris ir pirmais, kas ieiet kapā. Visticamāk, tas nav saistīts ar kādām bailēm, bet gan ar Pētera privileģētās pozīcijas uzsvēršanu (ko jau minējām; sal. Mt 16, 13–20! + Lk 24, 12). Tomēr „mīļotā mācekļa” mīlestības attieksmei un viņa īpašajai lomai Evaņģēlists piešķir savu, neaizstājamo vietu. Tādējādi parādās divi sastāvelementi, kvalitātes, kas nepieciešamas Baznīcas normālai dzīvei: hierarhija (vara) un mīlestība (harizmas).
Pirms Pētera ierašanās Jānis no virspusējās skatīšanās kapā konstatēja, ka apbedīšanas drānas, kurās bija ietīts Jēzus ķermenis, atrodas kapā pamestas.
Vajadzīgs ir vēl piens piebildums. Var sastapties ar divējādiem secinājumiem, kas izdarīti uz šī notikuma pamata: (1) it kā šeit esot runa par abu mācekļu sāncensībām, (2) vai, vispārīgi runājot, par sāncensībām starp jūdu-kristiešu un pagānu–kristiešu baznīcām. Šādi secinājumi ir ļoti nepareizi un kļūdaini.
6.–7.
Sīkāku kapa pētījumu veic sv. Pēteris. Viņš redz atsevišķi salocītu audumu (kas aizsedza nelaiķa seju). Tādējādi Marijas Magdalēnas interpretācija par līķa aizvešanu izrādās nepareiza (sal. ar citu viņas versiju → Mt 28, 13–15). Pretrunā ar to ir kārtība, kas ir kapā, un fakts, ka tur ir novietota apbedīšanas veļa (plīvurs).
8.
Šajā pantā atklājās nozīmīgs akcents: tukša kapa realitāte, par ko pārliecinājās jaunākais māceklis, pieved viņu pie ticības. Tātad mācekļa ticība attiecas nevis uz viņa pārliecību par Marijas Magdalēnas stāstījuma patiesumu (jo viņš to bija redzējis pats), bet gan uz pašu augšāmcelšanās faktu. Pēteris droši vien arī ticēja, kaut Evaņģēlijs par to skaidri nesaka. Lk 24, 12 attiecībā uz sv. Pēteri tikai piemin viņa izbrīnu.
9–10.
Svēto Rakstu izpratnes trūkumu pārvarēja pārliecība par tukšo kapu. Pareizāk sakot, uz tā pamata izaugusi ticība. Citos vārdiem runājot, šis Evaņģēlija fragments pārliecina, ka cilvēka intelektuālās spējas un pat labā Svēto Rakstu pārzināšana nekad nav pietiekamas, lai cilvēks pats, bez Dieva pārdabiskās palīdzības, varētu izdibināt Viņa noslēpumus. Tukšā kapa pieredze bija kā starta punkts, kas mācekļu sirdīs radīja atvērtību Dieva žēlastības darbībai.
Devītajā pantā skan, ka „…viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties”, bet nav noprecizēts, par kādām Bībeles vietām bija domāts. Tomēr ņemot vērā citās Jaunās Derības vietas, kas runā par līdzīgu kontekstu, var domāt, piemēram, par Ps 16[15], 8-11; Ps 2, 7 utt. (sal.: Apd 2, 24–31; 13, 32–39, vai arī vispārīgāk → 1 Kor 15, 4).
Tiklīdz mācekļi atstāja kapu un atgriezās savā dzīvesvietā, viņi iekšēji tika pārveidoti ar pārdabiskās ticības dāvanu. Pirmo desmit pantu analīze parāda, ka Evaņģēlists Jānis augšāmcelšanos grib atklāt pārējiem kā īstu faktu, ko konstatējuši aculiecinieki un kas ir kristīgās ticības sākumpunkts. Arī pārējās Kristus parādīšanās reizes, kas būs uztveramas ar cilvēka maņām, viņš rādīs mums kā tādas, kas pārliecina par to, ka augšāmcēlies Kristus, nāves Uzvarētājs, mūžīgi paliek klāt savas tautas vidū, vadot šo jauno radību. Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās reizes iesāk jaunu godības periodu, kas virzās uz savu galīgo piepildījumu mūžībā.
19. Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! 20. Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. 21. Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. 22. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! 23. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.
24. Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija pie viņiem, kad atnāca Jēzus. 25. Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: Mēs redzējām Kungu. Bet viņš sacīja tiem: Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu. 26. Un pēc astoņām dienām atkal Viņa mācekļi un arī Toms bija iekšā. Un durvis bija aizslēgtas. Jēzus atnāca un nostājās starp viņiem, un sacīja: Miers jums! 27. Pēc tam Viņš sacīja Tomam: Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! 28. Toms atbildēja Viņam, sacīdams: Mans Kungs un mans Dievs! 29. Jēzus sacīja viņam: Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.
30. Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. 31. Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.
19 Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” 20 To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. 21 Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” 22 To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! 23 Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
24 Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. 25 Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” 26 Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” 27 Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” 28 Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” 29 Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”
30 Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. 31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.
