Kāpt kalnā

J 8, 1–11      J 8, xyz–xyz

 

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Lk 7,36-50
• Lk 19,47-48
• Lk 21,37-38
• Mt 22,15-22

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 8,1: Lk 21,37–38; 19,47–48; 20,1–2.
• J 8,2: Mk 2,13.
• J 8,4–5: Lev 20,10–; Sk 5,12–; At 22,22–; Ez 16,38–; Dan 13.
• J 8,6: Jer 17,13; Mk 8,11; Mt 16,1; 19,3; 22,35; Lk 11,16; J 6,6; Lk 6,7.
• J 8,7–8: Izc 23,1.7; At 17,7; Mt 7,1; Rom 2,1.22.
• J 8,11: J 5,14.

↑

 

↑

 

↑

 

Pagalmā

“Sieviet, es viņu nepazīstu!”
(Lk 22,57)

Ilūziju aukstajā pagalmā
patiesības ugunskurs
apgaismoja Samarietes seju.

Viņa nobijās
no vēstures,
no sevis,
no mīlestības…

Izkliedza:
“Es nepazīstu sevi!
Nost! Sitiet mani krustā!”

Tad gailis nodziedāja
Žēlsirdības stundu,
kurā ieļaunojumu akmeņu
pilno delnu
atļauts ielikt Sāna akā
un beidzot padzerties.

Vai viņa izstieps savu roku?

pr. Pāvils Kamola

↑

 

• Sv. Jāņa Evaņģēlija fragments (panti 7, 53 – 8, 11) vienmēr tika uzskatīts par kanonisku (un iedvesmotu) tekstu, lai gan dažās Austrumu kristiešu aprindās – īpaši stingrās – fakts, ka Jēzus piedeva laulības pārkāpēja grēku, izraisīja doktrinārus iebildumus. Tas neatbilda tajā laikā tajās Baznīcās pieņemtajai grēku nožēlas praksei. 
• Šī ceturtā Evaņģēlija daļa (kopā ar iepriekšējo pantu 7, 53) nepieder pie grāmatas sākotnējās formas, bet ir pievienota vēlākā redakcijā no nezināma avota, kas katrā ziņā cēlies no apustuliskās tradīcijas.

1.–6.

• Epizode ar sievieti, laulības pārkāpēju, pieder pie tāda paša veida strīdiem kā strīds par sabata ievērošanu (par ko ir rakstīts 5. un 7. nodaļā). Saskaņā ar Vecās Derības likumu (sal.: Lev 20, 10; At 22, 22) laulības pārkāpšana bija sodāma ar nāvi, nomētājot ar akmeņiem. Praksē šāda soda izpilde bija apgrūtināta gan tādēļ, ka dažās ebreju aprindās tika atslābināta šī noteikuma interpretācija, gan tāpēc, ka pati soda izpilde bija rezervēta Romas prokurora lēmumam.
• Bija linča gadījumi (sal. Apd 7, 58 un tālāk), taču tie nebija balstīti uz kriminālprocesu vai galīgu spriedumu. Jēzus laikos pat bija plāni reformēt šādus līkumus un to izpildīšanu. Tieši saistīto diskusiju ietvaros ir jāsaprot Jēzum adresētais rakstu mācītāju un farizeju viltīgais jautājums. Bez šaubām, viņu attieksme pret Jēzu bija naidīga un šis jautājums bija paredzēts, lai Viņu apsūdzētu un notiesātu.
• Toreizējā likumdošana prasīja skaidrus vainas pierādījumus un iespējamus lieciniekus. Tāpēc var pieņemt, ka sieviete, kas pieķerta laulības pārkāpšanā, tieši tajā laikā bija vesta uz tiesu, kur bija jālemj par nāves sodu un tās veidu (tolaik pret precētām sievietēm tika izmantota arī žņaugšana).
• Uz tā fona ir iespējams, ka Rakstu mācītāju jautājumos prasīja no Jēzus viedokli par bauslības noteiktā soda izpildes veidu (kas daudziem bija strīdīgs jautājums), vai tie savā ziņā gribēja piespiest Jēzu kritizēt vai citādāk interpretēt Mozus doto norādi, zinot, cik lielā mērā savā mācībā Jēzus akcentēja Dieva žēlsirdību (sal.: Mt 21, 31; Mk 2, 17).
• Likuma norma paredzēja, ka apsūdzētājiem vai nozieguma lieciniekiem jābūt pilnīgi uzticamiem un bez jebkādām aizdomām (sal. ļoti izteiksmīgs piemērs no Vecās Derības, kas atrodas Daniela grāmatā — Dan 13, 45 un turpmāk). Un tieši šādi cilvēki varēja sākt izpildīt nāvessodu (sal.: At 13, 10; 17, 7).
• Ņemot vērā, ka parasti sods tika piemērots abiem grēka līdzdalībniekiem, var brīnīties, ka Jēzus priekšā tika nostādīta vienīgi sieviete. Varbūt tieši saistībā ar šo faktu Jēzus ierosināja nāvessoda izpildi sākt jebkuram no apsūdzētājiem, kas būtu brīvs no šāda veida grēka. Taču Jēzus vārda un žesta nozīme, šķiet, saka vēl vairāk: Dieva acīs visi cilvēki, arī farizeji un rakstu mācītāji (kas lepojas ar savu taisnību), ir grēcinieki. Tādējādi arī viņi ir pakļauti Dieva spriedumam un nevar uzurpēt tiesības tiesāt un nosodīt citus.
• Jēzus noslēpumaino rakstīšanu uz zemes (jeb „smiltīm”) var saistīt ar to, kas minēts pravieša Jeremija grāmatā (Jer 17, 13: „Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu.”). Tur tiek norādīts uz Dieva tautas grēcīgumu, jo viņi bija atmetuši savu Dievu, dzīvības devēju.
• Var sastapties ar komentāriem, kas sākās ar nedaudz pārspīlētu svēta Hieronīma teikto, kurš uzskatīja, ka Jēzus uz zemes uzrakstīja apsūdzētāju (vai arī citu cilvēku) grēkus (sal. Against Pelag. 2, 17).

7.–9.

• Neskatoties uz savu lepnumu, apsūdzētāji no Jēzus vārdiem un žestiem izdara pareizo secinājumu: viņi aiziet, atstājot grēcīgo sievieti brīvībā. Vispirms to dara vecāki cilvēki, iespējams, vairāk apzinoties savas ilgās dzīves grēkus un, iespējams, lielāku atbildību par saviem grēkiem.

10.–11.

• Arī Jēzus pieņem spriedumu, kas attaisno sievieti, taču Viņa motīvi ir pavisam citi. Viņš labi zina, ka misija, ko Viņam uzticējis Debesu Tēvs, ir pestīšana, nevis nosodīšana (un nogalināšana). Šīs misijas būtība ir virzīt grēcīgu cilvēku uz atgriešanos no ļaunā un iešanu pa pareizo ceļu, svētuma ceļu.
• Paliek vēl viena „bet”. Saņemtā piedošana, attaisnošanas žēlastība prasa atteikties no iepriekšējās grēcīgās uzvedības. Citos vārdos, Dieva glābjošā žēlastība prasa no cilvēka atbildi nevis ar vārdiem, bet ar morālo dzīvi.
  

↑