1. Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. 2. Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, 3. Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, 4. No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. 5. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. 6. Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? 7. Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. 8. Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. 9. Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. 10. Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. 11. Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. 12. Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? 13. Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. 14. Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. 15. Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju.
1 Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam. 2 Mielasta laikā, kad velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, jau bija ielicis sirdī nodomu viņu nodot, 3 Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, 4 piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. 5 Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis. 6 Tad viņš nāca pie Sīmaņa Pētera. Tas viņam sacīja: “Kungs, tu mazgāsi man kājas?” 7 Jēzus viņam atbildēja: “Tu tagad nezini, ko es daru, bet pēc tam sapratīsi.” 8 Pēteris viņam sacīja: “Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” 9 Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” 10 Jēzus sacīja: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” 11 Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” 12 Kad viņš tiem kājas bija nomazgājis, viņš atkal apvilka savas virsdrēbes un apsēdies tiem sacīja: “Vai jūs saprotat, ko es jums esmu darījis? 13 Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. 14 Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. 15 Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.
Klātesošā šajā Evaņģēlijā hronoloģiskā norāde ir vispārīga, tāpēc no tās neizriet, ka runa ir par Pashas mielastu. Tomēr sinoptiķi (→ Mt, Mk un Lk) norāda uz to savos paralēlos aprakstos. Un, kaut arī starp komentatoriem joprojām ir atrodami dažādi viedokļi par to, kas tas bijis par datumu un vai Jānis ir aprakstījis visu pietiekami pareizi, tad, neskatoties uz šīm šaubām, šķiet skaidrs, ka evaņģēlista nodoms, kas aprakstīts nodaļā 13, svētki gan satur Pashas (Lieldienu) akcentus, gan ir atvadu raksturs, gan ir eshatoloģiski svētki, kas atver jaunu nodaļu cilvēces pestīšanas vēsturē: tā saukto Jauno Derību.
Svētā Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā Jēzus stunda ir pieminēta daudzkārt: tā gan atzīmē Viņa nāves brīdi, gan vienlaikus Jēzus pilnīgās godības atklāšanos. Evaņģēliji norāda, ka visa Jēzus darbība virs šīs zemes bija vērsta uz šo stundu (sal.: J 2, 4; 7, 33 un tālāk; 8, 21; 9, 4; 10, 15.17; 12, 7. 23 un turpmāk), un Debesu Tēva balss, kas atskanēja no Debesīm, to svinīgi pasludināja (sal. J 12, 27–28). Tādējādi mēs saprotam, ka nāve neizsmeļ šīs stundas īsto saturu. Te galvenokārt ir doma par Jēzus pāreju no pasaules, kas pakļauta tiesai, uz Debesu godību, kas Viņam pienākas kopā ar Tēvu, un kura bija Viņam dota pirms tam, kad pasaule tapa (sal. J 17, 3). Un, kad Jēzus stāv uz šīs stundas sliekšņa, Viņš savu mīlestību vērš nevis pret pasauli, kas galīgi nokļuvusi ļaunā varā, bet gan uz savējiem, kam Viņš no Debesu Tēva nes mūžīgo dzīvi.
3.–5.
Katrā no Jēzus publiskās kalpošanas izpausmēm var pamanīt Viņa skaidro apziņu par savu izcelsmi (Viņš ir Debesu Tēva Dēls un Viņš ir Dieva sūtītais Mesija) un Viņa ciešo vienotību ar Tēvu jebkurā Viņa darbības izpausmē. It sevišķi tuvojoties Jēzus misijas virs šīs zemes nobeigumam, evaņģēlists īpaši uzsver Viņa pilnīgās „zināšanas” par savu izcelsmi un par gaidāmo atgriešanos Dieva dimensijā, no kuras Viņš nācis. Daži piemēri:
J 3, 13: Un neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs.
J 6, 63: Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija…?
J 8, 21: Es aizeju, un jūs meklēsiet mani un savā grēkā nomirsiet. Kur es eju, tur jūs nevarat nākt.
J 16, 5.10: …tagad es eju pie Tā, kas mani sūtījis; un neviens no jums nejautā man: kur tu ej? (…) …es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet.
J 17, 11.13: Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. (…) Bet tagad es eju pie Tevis un šo runāju pasaulē, lai viņos mans prieks būtu pilnīgs.
Tālāk Jēzus rāda īpašu piemēru: mazgā apustuļiem kājas. Šajā neierobežotās mīlestības izpausmē atklājas dievišķās īpašības. Kāpēc? Pietiek padomāt par „attālumu”, kas ir starp Jēzus Kristus dievišķo cieņu un kalpam raksturīgu rīcību. Lai mēs to labāk uztvertu, vajag piebilst, ka kāju mazgāšanu veica vergi (īpaši neizraēlieši), dažreiz sievietes (sal. 1 Sam 25, 41). Tādējādi Jēzus rīcībā, kāju mazgāšanā, atklājas šīs mīlestības bezgalīgais mērs, kas ir raksturīgs vienīgi Dievam.
Kristīgā Baznīca kāju mazgāšanas žestu pieņēma kā pazemīgas mīlestības izpausmi; mīlestības, kas gatava pastāvīgai kalpošanai (sal. 1 Tim 5, 9a.10: „Atraitnēs jāuzņem tāda, (…) kas pazīstama ar labiem darbiem: ja viņa bērnus uzaudzinājusi, bijusi viesmīlīga, ja svētajiem kājas mazgājusi, ja tā palīdzējusi cietējiem un bijusi centīga ikkatrā labā darbā.”). Nav izbrīna par to, jo ja Jēzus dievišķā varenība vispilnīgāk atklājas mīlestībā, kas noliecas pie cilvēka, tad šāda stāja un gatavība kalpot (pat kājas mazgājot) ir jo vairāk gaidīta no Jēzus mācekļiem. Par to skaidri skan pantos 13.–15.
Dažiem nav līdz galam skaidrs, vai Jēzus veiktajai mazgāšanai ir sakramentāls raksturs un pat vai tajā ir ietverta šāda veida simbolika. Jēzus veiktā žesta interpretācijā daži grib aiziet tik tālu, ka dēvē to par mājienu uz grēku nožēlas sakramentu, kristību vai diakonātu. Bet no plašākā Evaņģēlija konteksta vajadzētu saprast, ka Jēzus veikta kāju mazgāšana drīzāk ir zīme, kas saistīta ar tuvojošos Viņa nāvi. Caur savas kalpošanas piemēru Kristus aicinājums mācekļiem solidāri pievienoties Viņa krusta ceļam, kas vienlaikus ir arī mīlestības un kalpošanas ceļš.
Šādu izpratni pastiprina fakts, ka ebreju paražas paredzēja kāju mazgāšanu pirms svētku maltītes. Turpretim Jēzus to veica svētku mielasta laikā vai pat pēc tās (kā to stāsta daži grieķu manuskripti). Tādējādi kļūst skaidrāk, ka Viņš pats kāju mazgāšanas žestam piešķīra simbolisko nozīmi. Viss mielasts bija kā fons šim pēdējam vēstījumam par to, kā būtu jāizskatās kristiešu mīlestībai un kalpošanai.
Pantos 4.–5. ir teikts, ka Jēzus novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pirms katra darba veikšanas apģērbi tika salocīti vai vismaz apjozti. Tas tika darīts arī, apkalpojot mielastu (sal. Lk 12, 35–37: „Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos.”).
Palestīnā tolaik valkātie garie tērpi apgrūtināja intensīvu darbu un pat skriešanu vai staigāšanu (sal. Apd 12, 8). Veicot kopējos dienesta pienākumus, halāti tika pilnībā noņemti un aizstāti ar darba veidam atbilstošu apģērbu. Tāpēc Jēzus žests, noliekot malā savas drēbes un apjožot sevi ar linu priekšautu, vēl vairāk uzsver viņa pazemību.
6.–7.
Pēteris, iespējams, ir pirmais, kuram Jēzus nāk mazgāt kājas, protestē, nesaprotot nedz Dieva Dēla veikta žesta simbolisko nozīmi, nedz atklājot šajā dievišķās mīlestības pazīmes. Šāds Cilvēka Dēla pazemojums viņam ir neaptverams. Atceramies, ka citreiz viņš tāpat nesaprata Jēzus paziņojumu par Viņa gaidāmajām ciešanām. Aizrādot Jēzum par to, viņš sastapās ar Kristus aso pārmetumu (sal.: Mt 16,22–23 → Mk 8,32–33).
Jēzus ar sapratni pieņem Pētera izbrīnu un norāda, ka veiktā žesta nozīmi viņš sapratīs tikai ar laiku. Šis “vēlākais” saistās ar divām fāzēm. Pirmkārt, tas gaida Jēzus pazemīgās mīlestības atklāšanos pilnībā caur Viņa upuri pie krusta. Otrkārt, visas Jēzus mīlestības pilnās kalpošanas izpratni nodrošinās Svētā Gara nosūtīšana (sal. J 16, 12–13: „Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību…”. Cik izsmeloši par to pašu saka arī sv. Pāvils, rakstot:
„Un Dievs mums to atklāja caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, pat Dieva dziļumus. Jo kurš no cilvēkiem pazīst cilvēku būtību, ja ne cilvēka gars, kas viņā ir? Tāpat arī Dieva būtību neviens nepazīst kā tikai Dieva Gars. Bet mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet to Garu, kas ir no Dieva, lai mēs zinātu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs arī runājam ne iemācītos cilvēka gudrības vārdos, bet mēs, kā Gars mācījis, garīgo paskaidrojam garīgi. Miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir neprātība, un viņš nevar saprast, ka tas jāapsver garīgi. Turpretī garīgais izdibina visu, bet viņu pašu neviens neizdibina. Jo kas ir izpratis Kunga prātu, lai Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts.” (1 Kor 2, 10–16).
8.–10.
Pēteris ir impulsīvs cilvēks; kategoriski atsakās pieņemt šādu pazemības un pazemošanās izpausmi. Kā jau pamanījām, iekšējā saikne starp pestīšanu un pazemīgu mīlestību (tostarp nāvi pie krusta) viņam joprojām ir sveša. Viņš padodas tikai tad, kad saskaras ar absolūtu nepieciešamību mazgāties, proti, draudiem, ka tiks izslēgts no dalības mielastā, kas paredzēts Debesu Valstībā pēc pasaules beigām (sal. Mt 26, 29). Savā uzrunā Jēzus Pēterim (un mums) liek domāt par dievišķo augļu baudīšanu, kas nāks vienīgi pēc Dieva Dēla uzupurēšanās uz krusta.
Nākot pie prāta, Pēteris vēlas piedalīties šajos eshatoloģiskajos labumos, un tad viņš piekrīt, ka viņam jāmazgā ne tikai kājas, bet arī rokas un galva, lai tikai piedalītos Jēra kāzu mielastā (sal. Atkl 19, 9).
Starp citu, šīs ķermeņa daļas austrumos ļoti bieži bija netīras un tika pakļautas ierastajai mazgāšanai un svaidīšanai.
Bet Jēzus mācekļiem nav nepieciešama rūpīga mazgāšanās, jo viņi ir šķīsti, pateicoties saskarsmei ar Jēzu (sal. J 15, 3: „Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu.“). Saskarsme ar nekrietnības pārņemto pasauli prasa tikai pēdu attīrīšanu, tāpat kā ceļotājs, kurš ir nomazgājies, ir pilnīgi tīrs. Tāpēc paziņojuma uzmanības centrā ir ne tik daudz objektīva attīrīšanas darbība (tikai pēdas, jo viss mācekļu ķermenis ir tīrs), bet gan pazemības un mīlestības piemērs. Atteikšanās tos atdarināt padara cilvēku nespējīgu saprast Jēzus krusta upura nozīmi, kā arī kristīgās mīlestības neaizstājamo attieksmi un stāju.
11.
Pār mācekļiem, kas pulcējās ap kalpojošo Jēzu, atskanēja draudīgi vārdi: „Jūs esat tīri, bet ne visi.” Šis nav pirmais paziņojums par nodevību, ne arī pirmais brīdinājums, kas adresēts Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam (sal. J 6, 71–72: „Vai ne divpadsmit es jūs esmu izredzējis? Bet viens no jums ir velns. Viņš runāja par Jūdasu Iskariotu, Sīmaņa dēlu, jo šis bija tas, kas Viņu nodos, lai gan bija viens no tiem divpadsmit.” ).
Tuvojoties Jēzus stundai, sātana cīņa ar Dieva Dēlu saasinās. Jūdasā sātans darbojas tādā veidā, ka sākumā lika viņam domāt par nodevību (sal. Lk 22, 3–4: „Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit. Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot.”), bet pēc tam viņš to pilnībā pārņēma, iegāja viņā (sal. J 13, 27: „Un pēc šī kumosa sātans iegāja viņā.”).
12.
Pētera un, iespējams, arī citu mācekļu vilcināšanās attiecībā uz pabeigto kāju mazgāšanas darbību mudina Jēzu tomēr izskaidrot simbolisko žestu. Viņa žesta burtiskā un vienīgi materiālā atkārtošana nav dievišķā Skolotāja galvenais nodoms. Ja Baznīca to (kāju mazgāšanu) dara Lielajā Ceturtdienā, tad caur to panāk, ka Jēzus mīlestības vēsts tiek atdzīvināta un var visus ticīgos mudināt, lai tie sekotu Kristus, pazemīgā Dieva Kalpa, piemēram.
13.–15.
Caur savu žestu Jēzus Kristus uzrādīja, ka Dieva mīlestības mērogā cieņa liek ievērot pazemību. Ja Jēzus, kā visu atzītais „rabbi” (→ skolotājs), bet mācekļu – Kungs kā Dieva Dēls, veica kalpošanas aktu savu mācekļu labā, tad viņš vēl vairāk uzlika tiem pienākumu sniegt vienam otram mīlestības kalpošanu.
Noslēgumā akcentēsim vēlreiz, ka tomēr šīs mīlestības patiesās dimensijas un tajā pašā laikā tās atbilstošo mēru mācekļiem parādīs Kristus nāve pie krusta. Tur notiks neaprakstāmi vairāk nekā kāju mazgāšana. Šī visizcilākā, pestīšanu nesošā kalpošana, kas arī apvienojumā ar pilnīgu pazemošanu (sal. Flp 2, 1–8) atklās visiem kristiešiem tādas mīlestības programmu, kurai nav robežu (sal. 1 J 3, 11–18, 23).
