Kāpt kalnā

Lk 22

14. Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu. 15. Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu. 16. Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. 17. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! 18. Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. 19. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu! 20. Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas. 21. Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda. 22. Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod! 23. Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs? 24. Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais? 25. Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem. 26. Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks – kā kalps; 27. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo. 28. Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. 29. Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs, 30. Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis. 31. Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, 32. Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus! 33. Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē! 34. Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja: 35. Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka? 36. Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu! 37. Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās. 38. Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan! 39. Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam. 40. Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! 41. Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu, 42. Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek! 43. Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. 44. Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē. 45. Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus. 46. Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā! 47. Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. 48. Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? 49. Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu? 50. Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. 51. Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to. 52. Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām. 53. Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara. 54. Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. 55. Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem. 56. Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu. 57. Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu. 58. Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu. 59. Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis. 60. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis. 61. Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi. 62. Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja. 63. Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu. 64. Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita? 65. Un daudz citus zaimus tie teica Viņam. 66. Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to! 67. Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet. 68. Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet, 69. Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas. 70. Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu. 71. Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes. 

Lk 23

1. Un viss viņu pulks cēlās un aizveda Viņu pie Pilāta. 2. Un tie sāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: Mēs atradām, ka Viņš jauc mūsu tautu un ka Viņš aizliedz ķeizaram maksāt nodokļus un saka, ka Viņš ir Kristus – Karalis. 3. Un Pilāts jautāja Viņam, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Bet Viņš atbildēja un sacīja: Tu to saki. 4. Tad Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaužu pulkam: Es nekādas vainas neatrodu pie šī Cilvēka. 5. Un tie uzmācās viņam, sacīdami: Viņš kūda tautu, mācīdams visā Jūdejā, sākot ar Galileju līdz šejienei. 6. Bet Pilāts, dzirdēdams par Galileju, jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis. 7. Un uzzinājis, ka Viņš ir no Heroda apgabala, tas aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanīs dienās bija Jeruzalemē. 8. Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. 9. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja. 10. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un uzmācīgi Viņu apsūdzēja. 11. Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. 12. Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā. 13. Bet Pilāts, sasaucis augstos priesterus un priekšniekus, un tautu, 14. Sacīja viņiem: Jūs atvedāt pie manis šo cilvēku, it kā Viņš būtu tautas kūdītājs; lūk, es Viņu izjautāju jūsu klātbūtnē un neatradu pie šī Cilvēka nevienas no tām vainām, kādās jūs Viņu apsūdzat; 15. Un Herods arī ne, jo es jūs aizsūtīju pie viņa un, lūk, nekas nav darīts, ar ko Viņš nāvi būtu pelnījis. 16. Tāpēc es Viņu sodīšu un atbrīvošu. 17. Bet svētkos viņam vajadzēja tiem vienu atbrīvot. 18. Bet viss pūlis kliedza, sacīdams: Nost šo, un atlaid mums Barabu, 19. Kas pilsētā kādas notikušās sacelšanās un slepkavības dēļ bija ielikts cietumā. 20. Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem, 21. Bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! 22. Bet trešo reiz viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu. 23. Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās. 24. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. 25. Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai. 26. Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ. 27. Bet Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. 28. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! 29. Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. 30. Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs! 31. Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo? 32. Bet līdz ar Viņu tika vestidivi citi ļaundari, lai viņus nogalinātu. 33. Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. 34. Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. 35. Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: Citiem Viņš palīdzēja, – lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais. 36. Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi, 37. Un sacīja: Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi! 38. Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš. 39. Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! 40. Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! 41. Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. 42. Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! 43. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē. 44. Bet bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai. 45. Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu. 46. Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. 47. Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs! 48. Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ. 49. Bet visi Viņa pazīstamie un sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, to redzēdamas, stāvēja nostāk. 50. Un, lūk, viens vīrs, Jāzeps vārdā, būdams labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis, 51. No Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, nepiekrita to lēmumiem un darbiem; 52. Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. 53. Un viņš tās noņēma un ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts. 54. Un tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās. 55. Bet sekotājas sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas. 56. Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu.

Lk 22

1.14 Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu. 15 Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, 16 jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” 17 Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā, 18 jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” 19 Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” 20 ​Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas. 21 ​Bet, redzi, tā cilvēka roka, kas mani nodod, ir līdzās man uz galda. 22 Jo tiešām Cilvēka Dēls aiziet, kā tas nolikts, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru viņš tiek nodots.” 23 Un viņi sāka taujāt cits citam, kurš no viņiem to grasās darīt. 

24 ​Un viņu starpā izcēlās arī strīds, kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko. 25 ​Bet viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām; un tie, kam vara pār tām, tiek saukti par labdariem. 26 ​Bet jūs tā ne. Lielākais no jums lai top kā mazākais, un galvenais lai ir kā kalps! 27 ​Kas ir lielāks – vai tas, kas pie galda sēž, vai tas, kas kalpo? Vai gan ne tas, kas sēž pie galda? Bet es jūsu vidū esmu kalpam līdzīgs. 28 Jūs vienmēr esat palikuši kopā ar mani manos pārbaudījumos. 29 Un es jums novēlu Valstību, tāpat kā mans Tēvs to novēlēja man, 30 ​lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā Valstībā un sēdētu troņos, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis.

31 Sīmani, Sīmani, redzi – sātans gribējis jūs sijāt kā kviešus. 32 Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” 33 Tas viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē.” 34 Bet Jēzus sacīja: “Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.”

35 ​Viņš tiem sacīja: “Kad es jūs sūtīju bez maka, bez somas un bez apaviem, vai jums kā trūka?” Un tie atbildēja: “Nekā.” 36 Un viņš tiem sacīja: “Bet tagad, kam ir maks, lai to ņem, tāpat arī somu, un, kam nav, tas lai pārdod drēbes un lai pērk zobenu, 37 ​jo es jums saku: pie manis ir jātop piepildītiem Rakstu vārdiem: viņš ir pieskaitīts noziedzniekiem. Un, kas par mani ir rakstīts, jau piepildās.” 38 Viņi sacīja: “Kungs, redzi, šeit ir divi zobeni.” Un viņš tiem sacīja: “Pietiek!”

39 Izgājis viņš, kā ieradis, devās uz Olīvkalnu, un arī mācekļi viņam sekoja. 40 Un, tajā vietā nonācis, viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” 41 Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: 42 “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet tava griba.” 43 Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja. 44 Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē. 45 No lūgšanas piecēlies, viņš nāca pie mācekļiem un atrada tos bēdās aizmigušus. 46 Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.”

47 Viņam vēl runājot, redzi, nāca ļaužu pūlis, un viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda, gāja viņiem pa priekšu un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu. 48 Bet Jēzus tam sacīja: “Jūda, vai ar skūpstu tu nodod Cilvēka Dēlu?” 49 Bet tie, kas bija ap viņu, redzēdami, kas notiek, sacīja: “Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?” 50 Un viens no viņiem cirta virspriestera kalpam un nocirta tam labo ausi. 51 Bet Jēzus sacīja: “Stājiet, pietiek!” Un, pieskāries ausij, viņš to dziedināja. 52 Tad Jēzus sacīja tiem, kas bija ieradušies pēc viņa, – virspriesteriem, tempļa sardzes virsniekiem un vecajiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām? 53 ​Kad ik dienas biju ar jums templī, jūs neizstiepāt rokas pēc manis; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”

54 Tie viņu saņēma un ieveda augstā priestera namā. Bet Pēteris iztālēm sekoja. 55 Tad ļaudis, sakūruši ugunskuru pagalma vidū, sasēdās ap to, un Pēteris apsēdās starp viņiem. 56 Kāda kalpone ieraudzīja viņu sēžam pie uguns un, cieši ieskatījusies viņā, sacīja: “Šis arī bija kopā ar viņu.” 57 Bet tas noliedza viņu, sacīdams: “Sieviete, es viņu nepazīstu.” 58 Un pēc īsa brīža cits, viņu ieraudzījis, sacīja: “Tu arī esi no viņiem.” Bet Pēteris teica: “Cilvēk, es neesmu.” 59 Pagāja kāda stunda, un vēl kāds cits uzstāja: “Patiesi šis arī bija ar viņu, jo arī ir galilejietis.” 60 Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es nesaprotu, par ko tu runā.” Un, viņam vēl runājot, pēkšņi iedziedājās gailis. 61 Kungs pagriezies uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad tas viņam sacīja: “Šodien, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” 62 Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.

63 Vīri, kas apsargāja Jēzu, ņirgājās par viņu un sita, 64 un, aizklājuši viņam seju, tincināja: “Nu pravieto, kurš tev iesita.” 65 Un vēl visādi zaimoja viņu.

66 Kad iestājās diena, sapulcējās tautas vecajie, virspriesteri un rakstu mācītāji un aizveda viņu uz sinedriju, 67 un teica: “Ja tu esi Kristus, saki mums to.” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es jums to arī teikšu, jūs tam neticēsiet. 68 Un, ja es jums jautāšu, jūs man neatbildēsiet. 69 ​Bet no šā brīža Cilvēka Dēls sēdēs pie varenā Dieva labās rokas.” 70 Tad viņi visi jautāja: “Tātad tu esi Dieva Dēls?” Bet viņš tiem atbildēja: “Jūs sakāt, ka es tas esmu.” 71 Bet viņi sacīja: “Kāda vēl liecība mums vajadzīga? Mēs taču paši to dzirdējām no viņa mutes.”

Lk 23

​1 Tad viss viņu pulks cēlās un veda Jēzu pie Pilāta. 2 Tie sāka viņu apsūdzēt: “Mēs atradām, ka viņš kūda mūsu tautu un aizliedz maksāt nodokļus cēzaram, un apgalvo, ka ir Kristus, Ķēniņš.” 3 Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Un viņš atbildēja: “Tu to saki.” 4 Tad Pilāts sacīja virspriesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu šajā cilvēkā.” 5 Bet tie neatlaidās: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, no Galilejas līdz šejienei.”

6 To izdzirdējis, Pilāts jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis, 7 un, uzzinājis, ka viņš ir pakļauts Hērodam, tas nosūtīja viņu pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. 8 Ieraudzījis Jēzu, Hērods ļoti nopriecājās, jo jau labu laiku vēlējās viņu redzēt, tādēļ ka bija dzirdējis par viņu un cerēja kādu zīmi no viņa ieraudzīt. 9 Tas viņu visādi iztaujāja, bet viņš neko tam neatbildēja. 10 Virspriesteri un rakstu mācītāji tur stāvēja un neatlaidīgi viņu apsūdzēja. 11 Hērods kopā ar saviem karavīriem izturējās nicinoši pret viņu un ņirgājās, tad ieģērba viņu krāšņās drānās un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. 12 Todien Hērods un Pilāts kļuva draugi; pirms tam viņi bija naidā viens ar otru.

13 Bet Pilāts, sasaucis virspriesterus, vadoņus un tautu, 14 tiem sacīja: “Jūs esat atveduši pie manis šo cilvēku, kurš it kā musinot tautu uz atkrišanu, un, redzi, jūsu priekšā viņu nopratinājis, es neatradu šajā cilvēkā nekādu vainu, par ko jūs viņu apsūdzat. 15 Arī Hērods nekā nav atradis, jo tas atsūtīja viņu atpakaļ pie mums; redzi, viņš neko nav darījis, par ko būtu pelnījis nāvi, 16 tādēļ es pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” 18 Bet viss pūlis sāka kliegt, saukdams: “Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!” 19 Tas bija iemests cietumā nemieru un slepkavības dēļ, kas notikusi pilsētā. 20 Pilāts vēlreiz viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. 21 Bet tie kliedza: “Sit viņu krustā! Sit viņu krustā!” 22 Tad viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko sliktu tad viņš ir izdarījis? Neredzu nekāda iemesla, kādēļ viņš būtu pelnījis nāvi, tādēļ pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” 23 Bet tie neatlaidās, ar skaļu kliegšanu prasīdami sist viņu krustā, un viņu kliegšana kļuva arvien skaļāka. 24 Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu prasību. 25 Viņš atlaida to, kas bija iemests cietumā par nemieru celšanu un slepkavību, to, kuru viņi lūdza, bet Jēzu nodeva viņu gribai.

26 Kad viņu veda prom, tie sagrāba kādu kirēnieti Sīmani, kurš nāca no lauka, un piespieda, lai tas nes krustu aiz Jēzus. 27 Viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kas vaimanāja un apraudāja viņu. 28 Pagriezies pret tām, Jēzus sacīja: “Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, raudiet par sevi un saviem bērniem, 29 jo, redzi, nāks dienas, kad teiks: laimīgas ir neauglīgās un klēpji, kas nav dzemdējuši, un krūtis, kas nav zīdījušas. 30 ​Tad kalniem sacīs: krītiet uz mums! – un pakalniem: apklājiet mūs! 31 Ja reiz tā notiek ar zaļoksnu koku, kas tad notiks ar nokaltušu?” 32 Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. 33 Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. 34 ​Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes. 35 Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” 36 Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: 37 “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” 38 Virs viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” 39 Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” 40 Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. 41 Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” 42 Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” 43 Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.”

44 Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz devītajai stundai, 45 jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu. 46 ​Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” To pateicis, viņš nomira. 47 Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu un teica: “Patiesi šis bija taisns cilvēks.” 48 Visi ļaužu pūļi, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm. 49 ​Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek.

50 Un, redzi, kāds sinedrija loceklis, labs un taisnīgs vīrs, vārdā Jāzeps, nepiekrita sinedrija lēmumam un rīcībai. 51 Viņš nāca no jūdu pilsētas Arimatejas un gaidīja Dieva valstību. 52 Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. 53 Noņēmis tās no krusta, viņš tās ietina smalkā linu audeklā un ielika klintī izcirstā kapā, kur neviens vēl nebija guldīts. 54 Tā bija sagatavošanās diena, un tuvojās sabats. 55 Sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, gāja nopakaļ un redzēja kapu un kā tika noliktas viņa miesas. 56 ​Atgriezušās mājās, tās sagatavoja smaržīgas zāles un svaidāmo eļļu un sabatu pavadīja mierā pēc bauslības.