11. Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. 2. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. 3. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. 4. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. 5. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. 6. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. 7. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.
1 Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. 2 Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. 3 Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. 4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, 5 lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. 6 Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. 7 Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Ķeizars Augusts Romas impērijā valdīja 27. gadā pirms Kristus līdz 14. gadam pēc Kristus atnākšanas. Viņš labprāt sauca sevi par “visas pasaules kungu”. Tādēļ nav izbrīna, ka viņa pavēle burtiski skanēja: “lai tiktu sarakstīta visa pasaule”. Saraksti tika veidoti ik pēc kāda laika, jo, pirmkārt, Romas valdnieki pēc tiem orientējās, cik daudz cilvēku kara gadījumā varētu tikt izmantoti Romas leģionos, lai armiju pastiprinātu. Otrkārt, saraksti ļāva noskaidrot, no cik cilvēkiem var gaidīt nodokļus. Augusta valdīšanas laikā “sarakstīšana” notika trīs reizes. Izraēļa zeme nebija atbrīvota no publiskas sarakstīšanas pienākuma. Protams, katrs Dieva tautas loceklis šo pienākumu uztvēra kā pazeminājumu (pazemojošu).
Vairāk. Evaņģēlists, norādot uz vēsturisko personu – ķeizaru Augustu, sūta mūs pie teoloģiskas patiesības, ka šis ķeizars prasīja sev dievišķu kultu, kas it kā spēj ienest mieru. Tomēr vienīgi Jēzus, atnākot cilvēka miesā, kļūst par īsto Miera Karali. Teksti, kuri uz to norāda, piemēram:
“Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.” (Lk 2, 13-14)
“Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.” (J 18, 36)
“Lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepa roku, izvilka savu zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. 52. Tad Jēzus sacīja viņam: Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek?” (Mt 26, 51-54)
“Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas.” (J 14, 27)
“Jo mūsu miers ir Viņš [Kristus Jēzus], kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra. Viņš nodibināja mieru, atceldams likumu ar saviem priekšrakstiem un nosacījumiem, pārveidodams sevī divus vienā jaunā cilvēkā.” (Ef 2, 14-15)
Kvirinijs kā augstā amata Romas ierēdnis Sīrijā bija divas reizes. Pirmo reizi 10.-8. g. pirms Kristus (ar kādu kareivju misiju), bet pēc 6. g. pēc Kristus viņš tika nozīmēts kā Sīrijas prokurors. Evaņģēlists akcentē, ka šī sarakstīšana bija pirmā Kvirinija laikā. Otra notika pēc 6. gada un tiek pieminēta Apustuļu darbu grāmatā 5, 37.
Šie fakti svarīgi tāpēc, lai apjaustu – laikā, kad šīs pasaules valdnieki taisa savus sarakstus, pasaulē ienāk īstais pasaules valdnieks – Cilvēka Dēls un visu cilvēku pirmdzimtais.
Cik spēcīgi uz šī fona skan daži Jaunās Derības fragmenti par Jēzu Kristu:
“Kurus Viņš [Dievs] iepriekš pazina, tos arī iepriekš nozīmēja kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais starp daudziem brāļiem.” (Rom 8,29)
“Viņš [Jēzus Kristus] ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais. Jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, gan troņi, gan valdības, gan priekšnieki, gan varas: viss caur Viņu un Viņa dēļ radīts: Un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Un Viņš ir miesas – Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais.” (Kol 1, 15-18)
“Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu.” (Ebr 1,6)
“Žēlastība jums un miers no (…) 5. Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus, 6. Un kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen.” (Atkl 1, 5-6).
Marija un Jāzeps, ejot no Nācaretes līdz Betlēmei, nogāja apmēram 130 km. Toreizējos apstākļos tas prasīja apmēram 3-4 dienu ceļojumu.
Vieta, uz kuru devās Jāzeps – Betlēme – bija mazs ciems. Jēzus laikā tajā bija ap 1000 iedzīvotāju. No Jeruzālemes Betlēme atradās 9 kilometru attālumā.
Daudziem tas ir nozīmīgi saskaņā ar pārliecību, ka dzimtas vieta nav tā, kur dzīvojam šobrīd, bet vieta, kur esam piedzimuši un kur dzīvoja mūsu senči. Nav izbrīna, ka tāpēc daži grib būt apglabāti nevis vietā, kur dzīvo, bet savā dzimtenē un seņču vietā, kaut tā būtu tūkstošiem kilometru tālu no tagadējās dzīvesvietas.
Evaņģēlijs “pieskaras” šai patiesībai, jo Jēzus piedzimšanas vieta saistās ar ķēniņu Dāvidu (sal. 1 Samuēla grāmata un tālāk). Šī patiesība norāda uz Dieva mūžīgā plāna īstenošanu, Viņa svētību un pestīšanas nodomu, kas bija paredzēts attiecībā uz Dāvidu un viņa Pēcnācēju. Skaisti par to runā viens no psalmiem, sevišķi panti:
“Es esmu vainagojis varoni, kam jāspēj palīdzēt, paaugstinājis izraudzīto no tautas dēliem. Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis, un Mana roka turēs viņu stipri, un Mans elkonis viņu spēcinās. Nekādi ienaidnieki neuzveiks viņu ar savu viltu, un netaisnie viņu nenomāks. Es sadragāšu viņa pretiniekus viņa priekšā un viņa nīdējus notriekšu gar zemi. Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un Manā Vārdā augstu pacelsies viņa rags. Viņa rokā Es nodošu jūru un viņa labajā rokā – upes. Viņš sauks Mani: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!” Jā, Es viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Es saglabāšu pret viņu Savu žēlastību mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess.” (Ps 89, 20-30)
Apziņa par Jēzus piedzimšanas vietas nozīmi un saistību ar Dāvidu var atkal izraisīt prieku par to, ka pasaules vēsturē Dievs tomēr joprojām realizē savu mīlestības un pestīšanas plānu. Pasaules valdnieku pavēles (sarakstīšana) kalpo Dieva prātam. Uz to jau pirms sarakstīšanas norādīja eņģelis Gabriels, uzrunājot Vissvētāko Jaunavu Mariju:
“Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lk 1, 31-32)
Betlēme ir skaidri pieminēta pravieša Mihas grāmatā: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mih 5, 1). Tas izgaismo patiesību, ka Dievs visu zina iepriekš un atšķirībā no pasaules tumsības tie, kuri balstās uz ticību un Dieva Atklāsmi, redz tālāk, patiesāk, jo skatās no Dieva perspektīvas. Papētīsim stāstu par Gudrajiem (sal. Mt 2). Pasaule pati par Dieva lietām nevar daudz atrast un saprast, bet, smeļot teikto Svētajos Rakstos, daudz tiek izgaismots:
” Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis…” (Mt 2, 1-5) un te sekoja iepriekš pieminētais citāts Mih 5, 1.
Svarīgi pamanīt, ka nosaukumu “Betlēme” var tulkot kā “maizes māja”. Šis fakts palīdz izgaismot turpmāko Jēzus atzīšanos:
“Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (J 6, 32-33)
“Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.” (J 6, 35)
“Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 48-52)
Fakts, ka Jēzus, kas piedzimis no Jaunavas Marijas, ir nosaukts par Pirmdzimto, nenozīmē, ka Marijai bija vēl kādi bērni. Pirmdzimtais ir ikkatrs bērns, kas pirmais no mātes nāk pasaulē, neatkarīgi, vai pēc viņa parādīsies vēl kādi bērni. Izsakot šo patiesību par Jēzu, Evaņģēlijs vairāk uzsver to, ka Jēzus kā Pirmdzimtais pieder Dievam un Viņu Mūžīgajam vajag arī veltīt.
Sal.: Lk 2, 23: “Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts” → Izc 13, 2: “Novēli Man visus pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Izraēla ļaudīs, lai tie Man pieder.” un Izc 13, 11-12: “Kad Tas Kungs tevi ievedīs kānaāniešu zemē, kā Viņš tev un taviem tēviem ar zvērestu to ir apsolījis, un to būs tev devis, tad novēli Tam Kungam visu, kas pašķir mātes klēpi; visi tavu lopu vīriešu kārtas pirmdzimtie lai ir Tam Kungam.”
Ja Evaņģēlijā trīsreiz ir pieminēti tā sauktie “Jēzus brāļi” (sal. Mt 12, 46-47; 13, 55; 28, 10), jāsaprot, ka tie nav brāļi pēc mūsu saprašanas – Marijas citi bērni, bet Jēzus radinieki, jo ar šādu apzīmējumu Svētajā Zemē toreiz sauca dažādu pakāpienu tuviniekus. Diemžēl daži neizglītotie un sektu cilvēki (piemēram, tā sauktie “Jehovas liecinieki”) izplata nepatiesus paskaidrojumus, lai it kā pierādītu, ka Marija nebija svēta Jaunava.
Kas grib to pētīt tālāk, lai lasa, piemēram, pantu “Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” (Mk 6, 3) un saprot, ka divu pirmo personu māte ir nosaukta un zināma ar savu vārdu. Sv. Jāņa Evaņģēlijs saka: “Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa [Jēzus] māte [Marija] un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna.” (J 19, 25) un sv. Mateja Evaņģēlijs turpina skaidrot: “Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.” (Mt 27, 56), un sv. Marka Evaņģēlijā: “Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, novēroja, kur Viņu noliek.” (Mk 15, 47) un mazliet tālāk “Un kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka svaidāmās zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu.” (Mk 16, 1). Cerams, ka kaut ar šo tekstu palīdzību ir saprotams, ka arameju valodā nebija cita vārda, kas apzīmētu tālākus (Jēzus) tuviniekus.
Ja kādam nepietiek ar to, var viņam uzdot jautājumu, kāpēc Jēzus miršanas laikā Marijas likteni uztic mīļākajam māceklim nevis brāļiem – it kā Marijas citiem bērniem (sal. J 19, 27)? 🙂
Daži Vecās Derības teksti par šo jēdzienu (piemēri): Rad 9, 25; 13, 8; 16, 12; Izc 2, 11; At 2, 4; 15, 2; Ps 22, 3.
Daži Jaunās Derības teksti par šo jēdzienu (piemēri): Mt 12, 50; 25, 40; 28, 10; J 20, 17; Apd 6, 39, 30; 11, 1; 12, 17; Rom 1, 13; 8, 29; Ebr 2, 11.17….
No vienas puses ir skaidrs, ka Betlēme kā maza pilsēta nevarēja piedāvāt daudz vietu viesiem, kas ieradās sarakstīšanas dēļ. No otras puses, te tomēr saprotams kaut kas vairāk: Dieva Iemiesošanās mistērija pārspēj šīs pasaules saprašanu. Bez Dieva žēlastības pasaule nevar pati atpazīt un atzīt Dieva Dēlu. Skaidri par to saka vēl šādi teksti:
“Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē. Viņš bija pasaulē, un pasaule ir Viņa radīta, un pasaule Viņu neatzina. Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši. Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības.” (J 1, 9-14)
“Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt? Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs.” (Mt 16, 15-17)
“Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst; Bet mēs sludinām noslēpumaino un apslēpto Dieva gudrību, ko Dievs pirms mūžiem paredzējis mūsu godam. To neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis, jo, ja viņi būtu atzinuši, tad viņi nekad godības Kungu nebūtu krustā situši.” (1 Kor 2, 6-8)
Pieminot faktu par Bērna Jēzus novietošanu silē, sv. Lūkas sakustina vienu no Evaņģēlija tēmām, ka Jēzus nāk mūs pabarot mūžīgajai dzīvei. Var teikt, ka šis bērna novietošanas fakts ir kā slepens pravietojums. Līdzīgi tam, kā lopi ar saviem zobiem samaļ silē ielikto barību, tā šīs pasaules “zobi” samals Viņu caur ciešanām un Krustu, lai Viņš kļūtu mums visiem par Mūžīgās dzīves Maizi, kas izcepta Svētā Gara mīlestības ugunī. Turpinot šo tēmu, ir vērts pamanīt, ka bieži ikonās, kas stāsta par Jēzus piedzimšanu, sile ļoti atgādina krustu.
Bet tas saistās ar vēl vienu patiesību, kas attēlota simboliski. Proti, ikonās un Betlēmītēs, kas tiek veidotas baznīcās vai ticīgo mājās, siles tuvumā vienmēr atrodas vērsis un ēzelis. Kāpēc? No siles barojas mājlopi. Fakts, ka Jēzus piedzima kūtī starp lopiem, sūta mūs pie Isaja pravietojuma – Is 1, 3. Tādējādi šo lopu figūru klātbūtni tuvu Bērnam Jēzum var uztvert kā bezvārda pravietojumu, kā klusi kliedzošu jautājumu sirdsapziņas izmeklēšanai: kā tas ir, ka lopi atpazīst savu kungu un vietu, kura palīdz tiem uzturēt savu dzīvību, bet cilvēks, prātīga būtne un Dieva bērns, neatpazīst atnākam savu Pestītāju ?!?
Kā manā sirdī atskan vārds “miers”? Ar ko tas man asociējas? Vai man ir pieredze, kas ļauj atšķirt mieru pēc pasaules uztveres no miera, ko sirds dziļumos dod vienīgi Dievs no Debesīm?
Kāda ir mana apziņa par to, ka mana dzīves vēsture notiek Dieva pestīšanas vēsturē (ka mana dzīve ir ierakstīta mūžības dimensijā)?
Vai savu dzimtu es raksturotu kā Dieva svētītu un tikumu pilnu, vai tomēr vairāk par tādu, par kuru vajadzētu daudz lūgties, lai tā tiktu garīgi dziedināta (atbrīvota no neticības, smagiem grēkiem, atkarībām vai citiem…)?
Vai esmu apmierināts ar savu izcelsmes un dzimšanas vietu? Kāpēc? Ar ko man asociējas šī vieta?
Vai apzinos, kādos sarakstos esmu jau iekļauts? Bet kādos vēl sarakstos es vēlētos būt?
Vai varu pastāstīt par savas dzīves ticības notikumiem, kas prasījuši vairāku dienu un vairāku simtu kilometru ceļojumu? Vai redzu (ar ticības acīm), ko tie ienesuši manā un ko – citu cilvēku dzīvē?
Vai varu norādīt uz kādu autoritāti, sabiedrības varoni (līdzīgu ķēniņam Dāvidam?), kura mantojumu gribu (un cenšos) īstenot un turpināt? Kāpēc tā? Vai šī persona ir iecelta Dieva svēto kārtā?
Vai es kā bērns tiku veltīts Dievam, Viņa aizsardzībai, vadībai un svētībai? Kad tas notika: ieņemšanas brīdī, esot mātes miesās, tūlīt pēc piedzimšanas, kristības laikā? Varbūt to izpildīju es pats savā apzinātā, pieauguša cilvēka lēmumā… (?) Ja esmu vecāks, vai esmu jau veicis savu bērnu veltīšanas aktu Dievam?
Pazīstot pats sevi – kā mana sirds reaģētu Jāzepa vietā uz faktu, ka manai sievai un Dieva Mātei nav vietas, lai varētu dzemdēt cilvēciskos apstākļos?
Kādā veidā es varētu mēģināt pārliecināt cilvēkus, ka tas, kas notiek cilvēku dzīvē, skatoties no Dieva puses, nevar būt nosaukts par nejaušību vai tā saukto sakritību?
8. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. 9. Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. 10. Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: 11. Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. 12. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. 13. Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: 14. Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.
15. Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! 16. Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. 17. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. 18. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. 19. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. 20. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.
8 Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. 9 Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. 10 Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, 11 jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. 12 Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” 13 Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: 14 “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”
15 Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” 16 Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. 17 Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. 18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. 19 Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. 20 Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts.
Visos vārdos, ar kādiem Dievs vērsās pie cilvēka visā pestīšanas vēsturē, ir klātesoša iepriecinājuma vai stiprinājuma vēsts. Pat Jēzus atnākšanas kontekstā, kad eņģelis uzrunāja Mariju, atskan vārdi: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.” (Lk 1, 30). Tieši šāda ir cilvēka pieredze, kad viņš sastopas ar Dzīvo Dievu un Viņa varenās žēlastības darbiem.
Daži citi piemēri tam:
“Tādēļ Viņa vaiga trūkstos un bīstos, kad pamanu viņu. Dievs liek manai sirdij tirpt, Visuvarenais mani iztrūcina.” (Īj 23, 15-16)
“Es, Daniēls, vienīgais redzēju šo parādību. Tie, kas bija ar mani, neko neredzēja, bet viņiem uznāca tik trakas bailes, ka tie bēga un paslēpās. Es paliku viens un skatīju šo vareno parādību. Man zuda spēki, man noplaka spars, un es biju pilnīgi bez spēka.” (Dan 10, 7-8)
Nav izbrīna, ka teoloģijā sastopamies ar slaveno teicienu-komentāru par Dieva un cilvēka tikšanos ar Viņu, ka tā ir “misterium tremendum et fascinosum” – noslēpums, kas ir biedējošs, bet arī fascinējošs.
Un kaut šāda pieredze var atgādināt autora Vēstules ebrejiem vārdus: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” (Ebr 10, 31) un “Mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij!” (Ebr 12, 29), tomēr svarīgi ir sadzirdēt Dieva vēstījumu, lai neizvairītos no tikšanās ar Viņu, bet tai atvērtos, jo Dievs ir Mīlestība (1 J 4, 8.16) un sastapšanās ar Viņu cilvēkam vienmēr nesīs svētību. Galu galā to dzirdam arī eņģeļu vēstījuma – viņi sludina par lielo prieku (!), kuru nes Dieva Mīlestība. Mērķis nav piedzīvot bailes, bet prieku no Dieva Mīlestības.
Eņģeļu vēstī, it sevišķi vārdos “visiem ļaudīm”, atskan tā sauktais pestīšanas universālums, jo Jēzus atnākšana, kalpošana un upuris ir paredzēts visas pasaules pestīšanai, nevis tikai izredzētajai tautai. Paklausīsimies:
“Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” (J 3, 16)
un “Kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (J 12, 32).
Un tas tomēr nav jaunums, jo par to Dievs pravietoja jau sen (sal. Is 49, 6; 52, 10 un citur).
Eņģeļu teiktajā ir vērts atsevišķi izcelt vārdu “šodien“. Tas liek uzsvaru uz to, ka Dieva Valstība nedarbojas kaut kādā nenoteiktā laikā, bet konkrētā cilvēka dzīves realitātē un laikā. Šis uzsvars sv. Lūkasa Evaņģēlijā atkārtosies vairākas reizes; sal.: Lk 4, 21; 5, 26; 12, 28; 13. 32-33; 19, 5.9; 22, 34.61. Un tā atbalss būs atrodama Vēstulē ebrejiem. Autors diezgan plaši “apstrādās” šo tēmu (sal. Ebr 3, 7 – 4, 16; it sevišķi pantos: “Viņš atkal nozīmē vienu dienu, šodien, pēc tik ilga laika caur Dāvidu runādams, kā jau iepriekš sacīts: Šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsiet, nenocietiniet savas sirdis! Jo ja Jozua būtu ievedis tos mierā, tad Viņš nekad vairs nebūtu runājis par kādu vēlāku dienu. Tātad Dieva tautai atliek vēl viena sabata atpūta.” (Ebr 4, 7-9). Un šo sabata atpūtu mēs saņēmām Jēzus Kristus Upurī. Var teikt arī citādāk: Jēzus ir mūsu “šodien” un mūsu atpūta!
Debesu sūtņi turpina tēmu, kas bija pieminēta pie stāsta par tautas sarakstīšanu – dzimst nevis ķeizars, kas mēģinās ieviest mieru pasaulē, iespējamu ar cilvēciskiem resursiem, bet dzimst Pestītājs, kura kalpošana un upuris sagādās cilvēcei ieeju mūžīgajā valstībā, kur ir vairāk nekā vien miers. Par šo dāvanu Atklāsmes grāmata teiks šādi: “Tie vairs neizsalks un neizslāps; ne saule, ne cits kāds karstums tos nenomāks, jo Jērs, kas ir troņa vidū, sargās un vadīs tos pie dzīvības ūdens avotiem; un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm.” (Atkl 7, 16-17) un tālāk: “Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis.” (Atkl 21, 4).
Komentārs tam, kas pieminēts Evaņģēlijā – Bērniņš autiņos ietīts un silē ielikts – tika pasniegts pie Evaņģēlija iepriekšējā fragmenta (skaties: Lk 2, 1-7).
Bieži tā ir, ka tulkojumu dēļ pirmatnējā jēga, kas atrodas oriģinālajā tekstā, tiek izkropļota. Tā ir arī te ar 14. pantu. Esam pieraduši pie tulkojuma: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.” Evaņģēlists saka, ka “debess karapulki godināja Dievu”. Tad ir saprotams, ka eņģeļi slavē Viņa majestāti, bet ka tie kontekstā ar Jēzus atnākšanu pie grēciniekiem slavē arī pašu cilvēku, nav pārāk saprotams. Šādu tulkojumu “apstrīd” arī sekojošie paskaidrojumi par cilvēces “labas gribas” stāvokli (un ņemsim vēra, ka to par sevi raksta cilvēks, kuru atzīstam par lielo svēto un tautu apustuli):
“Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom 3, 23)
“Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu. Bet, ja daru to, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai, ka tā ir laba. Tad nu es vairs neesmu tas darītājs, bet grēks, kas manī mājo. Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un, ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks. Es saskatu šādu likumu: kad gribu darīt labo, man piestājas ļaunais.” (Rom 7, 15-21).
Tādēļ tulkojums “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” ir tuvāks patiesībai. Eņģeļi apdzied Dieva lielo mīlestību uz cilvēkiem, kuri ir vāji, kuri sava grēka dēļ ir vairāk pelnījuši sodu, nevis kādu vainagošanu. Debesu gari slavē Dievu, kurš ir uzticīgs Savai derībai ar mums un kurš Savas žēlsirdības dēļ “tur labu prātu pie mums”. Grieķu valodā tur ir teikts: εν ανθρωποις ευδοκιας (en antropois eudokias), tādēļ pieminēto teikumu var tulkot: “Dieva miers ir/būs Viņa labās gribas (un mīlestības) cilvēkos.”, vai “Dieva miers ir/būs cilvēkos, kurus Viņš iemīlēja, žēlīgi pieņēma.” Līdzīgs lietvārds (ευδοκια [eudokia]), kas atzīmē šo labo gribu, iepatiku, degsmi, mīlestību atrodas šajā fragmentā: “Ir tādi, kas sludina Kristu skaudības un sāncensības dēļ, bet citi – no labas gribas.” (Flp 1, 15). Rezumējot, debess karapulki godina un pielūdz Dievu, redzot Viņa majestāti un godu Debesīs, bet arī apbrīnojot un slavējot Viņa žēlsirdīgās žēlastības darbus virs zemes pie nabaga cilvēkiem, ka Viņš grib tos izglābt un atkal pieņemt par Saviem bērniem.
Miers, par kuru vēstī eņģeļi, apzīmē samierināšanās starp cilvēci un Dievu iesākumu. Dieva Dēls veiks lielo pestīšanas darbu, par kuru lasām: “Viņš [Kristus Jēzus] ir mūsu miers, jo Viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta.” (Ef 2, 14-16). Šo Jēzus atnākšanas augli apsolīja arī Viņš pats, sakot: “Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod.” (J 14, 27), un vēstīja par to pēc Savas augšāmcelšanās, sakot: “Miers jums!” (J 20, 19.21.26).
Pasaulē ienākušo Pestītāju, Bērnu Jēzu, slavē, pirmkārt, Debesu gari, aiz viņiem – visnabadzīgākie, tas ir, ganiņi. Šī patiesība par ganiņiem ir kā iedrošinājums tiem, kuri nav augsta reliģiskā līmeņa cilvēki (kā, piemēram, toreiz farizeji) un kuri varētu būt pat nešķīsti pēc Likuma prasībām (sal. Mt 9, 11-12 un citi), – Pestītājs ir pieejams visiem nabadzīgajiem, tai skaita – morāli un garīgi nabagajiem, ja viņi vien vēlas pieņemt Dieva Mīlestību.
Bet tas nav viss. Fakts, ka viņi kā pirmie sveicina Iemiesoto Dieva Vārdu, ir nozīmīgs arī tāpēc, ka Dāvids bija gans (sal. 1 Sam 16, 11-12; 17, 34). No gana lomas Dieva svaidījumā un spēkā Dāvids kļuva par tautas ganu un karali. Un tieši viņa mantojumā ieies Jēzus, Dieva Dēls. Kristus turpinās un padziļinās Dāvida – gana un karaļa lomu: piedzimis nabadzībā, ganiņu sveicināts, kļūs par visu dvēseļu Labo Ganu un Pestītāju. Kā atbalss šī situācija būs sastopama arī vēlāk apustuļos: zvejnieki kļūs par dvēseļu zvejniekiem (sal. Mt 4,19).
Vēl viens punkts, kas saistās ar ganiņiem un Jēzus – Dieva Jēra atnākšanu. Komentatori norāda, ka Betlēmes apkārtnē ganīja aitas, kas bija paredzētas asiņainiem upuriem Jeruzālemes svētnīcā. Šis fakts kļūst mums par slepenu pravietojumu par Jēzu, kurš atnāca, lai būtu upurēts par mūsu grēkiem visu neprātīgo (no dzīvniekiem salikto) upuru vietā. Cik vareni komentē to Vēstule ebrejiem:
“Bet Kristus, nākamo labumu augstais priesteris, atnāca caur augstāko un pilnīgāko telti, ne rokām darināto, tas ir, ne no šīs pasaules. Un ne ar āžu un teļu, bet caur savām asinīm reiz iegāja vissvētākajā, panākdams mūžīgo pestīšanu. Ja jau āžu un vēršu asinis un govs pelni, apslacinot sagānītos, svētī miesu tīrībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam.” (Ebr 9, 11-14)
Un tieši uz Viņu un Viņā izpildāmiem pravietojumiem ar laiku skaidri norādīs sv. Jānis Kristītājs, sakot: “Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus.” (J 1, 29; sal. Is.53,7-8).
Turpinājumu šai domai, kas skaidro Jēzus-Jēra lomu, var atrast arī te: “Bet Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: «It kā avs, ko veda nokaušanai, un kā jērs kluss cirpēja priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti. Viņa pazemošanai tiesa tika atcelta. Kas izstāstīs Viņa cilti, jo Viņa dzīvība tiek paņemta no šīs zemes?» Tad einuhs jautāja Filipam, sacīdams: «Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi vai par kādu citu?» Bet Filips, atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja viņam Jēzu.” (Apd 8, 32-35)
Vēl var pamanīt, ka gani, kas nāk uz Betlēmi, kļūs par pirmajiem Labās Vēsts par Pestītāja atnākšanas paudējiem. Un būtu vērts pasvītrot viņu autentiskumu un uzticību šai kalpošanai, jo Evaņģēlists saka: “gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.”. Tas ir viens no ticības dinamikas nepieciešamiem elementiem: dalīties ar to, kas ir patiesi piedzīvots. Tādējādi kristietības nodošana tālāk nenotiek “pēc izlasītas grāmatas”. Tas ir kas daudz vairāk: ticība ir liecība par piedzīvoto tikšanos ar dzīvo Dievu .
Vai ne uz to norāda, piemēram, šis teksts:
“Samariete sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!” (J 4, 28b-29.39-42).
Dieva darbi, kā arī par tiem sludinātā vēsts izraisa izbrīnu. Evaņģēlijos ne vienu vien reizi dzirdēsim par cilvēku sirds saviļņojumu, piedzīvotu pārsteigumu un izbrīnu, tiem redzot Jēzus lieliskos darbus.
Labā Vēsts par Jēzu pārspēj cilvēka saprašanu. Tādēļ arī pašai Dieva Mātei vajadzēja to izdibināt. Lai kā apstiprinājums šai patiesībai kalpo fakts, ka Viņa un svētais Jāzeps tiešām bija ticības ceļā, jo arī tad, kad viņi “Dieva skolā” kopā ar Jēzu pavadīja jau divpadsmit gadus, ne viss viņiem joprojām bija skaidrs. Evaņģēlist saka: “Māte Viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, Tavs tēvs un es ar sirdssāpēm Tevi meklējām.” Un Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus.” (Lk 2, 48-50) Tā ir norāde katram no mums, kas grib augt ticībā. Arī mums vajag “glabāt visus šos vārdus, pārdomājot savā sirdī”. Citi panti, kas var norādīt, ka Marijai-Dievmātei un katram ticīgam cilvēkam ir jānoiet ticības ceļš, piemēram: Lk 8, 19-21; 11, 27-29; Apd 1,14.
Vai esam pamanījuši, ka Evaņģēlijs skaidri saka, ka eņģeļu vēsti ganiņi izteica arī Marijai un Jāzepam? Un Marija neatmet šo vēstījumu. Tas bija Viņai par sirds barību pārdomām un lūgšanai. Tādējādi ganiņi ir kļuvuši Marijai un Jāzepam par katehētiem. Šis fakts varētu būt dažiem pat par ieļaunojumu, bet daži pieliktu klāt paskaidrojumu no Svētajiem Rakstiem, it sevišķi no svētā Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem:
“Kristus mani sūtījis sludināt evaņģēliju ne pārgudriem vārdiem, lai Kristus krusts nezaudētu savu ietekmi.” (1, 17)
un tālāk “Jo ja pasaule savā gudrībā neatzina Dievu Viņa gudrībā, tad Dievam labpatika ar neprātīgu sludināšanu pestīt tos, kas tic.” (20b-21).
un rezumējot: “Jo “neprātība”, kas nāk no Dieva, ir gudrāka nekā cilvēki, un “nespēks”, kas nāk no Dieva, ir stiprāks nekā cilvēki. Skatiet, brāļi, savus aicinātos! Tur nav daudz miesīgi gudro, nav daudz vareno, nav daudz dižciltīgo; Bet pasaules neprātīgos Dievs izredzēja, lai apkaunotu stipros, un Dievs izredzēja pasaules neievērojamos un nicinātos, un tos, kas nekas nav, lai iznīcinātu tos, kas kaut kas ir, lai neviens cilvēks nelielītos Viņa priekšā.” (1, 25-29).
Vai es varētu teikt, ka mana sirds pieredzēja īsto Dieva bijāšanos? Kādos apstākļos tas notika (lūgšanā vai ārpus tās)?
Vai man ir pazīstamas bailes no ļaunā gara, viņa klātbūtnes? Vai es māku raksturot, ar ko tās atšķiras no dievbijības?
Kādā veidā es pierādītu (sev? pārējiem?), ka Jēzus pestī mani šodien; ka tas nav pagātnes fakts (“Viņš kādreiz nomiris un viss…”) vai ir manas turpmākās dzīves nākotnes cerība (“Varbūt kādreiz es būšu svēts…”)?
Vai savā saprašanā par Dieva mīlestību un pestīšanu es redzu kādus cilvēkus, kuriem – ja tas no manis būtu atkarīgs – es nepiešķirtu pestīšanas dāvanu? (Kāpēc tā?)
Vai es māku paskaidrot atšķirību starp trīs stājām:
spēlēt upura lomu
piekrist, ka citi mani apzīmē, redz kā “upura āzi”
pašam pieņemt lēmumu upurēties līdzīgi Dieva Jēram?
Vai kādreiz, dziedot (vai recitējot) Svētās Mises laikā himnu “Gods Dievam augstumos…”, es esmu skaidri “sajutis” Debesu Valstības realitāti?
Vai man bija dots apmeklēt Svēto Zemi un burtiski izpildīt pavēli “Iesim uz Betlēmi!”? Ja tas nav bijis līdz šim, vai tad es lūdzos par šādu iespēju?
Ko es varu teikt par ticības nešanu tālāk savā dzīvē? Kā tas līdz šim ir bijis? Kam, kur un par ko es varēju liecināt? Vai kādreiz esmu dalījies ar iedvesmām, kas saņemtas klusās lūgšanas laikā? Vai ir gadījies dalīties ar citiem pamudinājumos, ko saņēmu no sava sargeņģeļa? Un cik bieži dalījos ar pārējiem par kāda konkrēta Baznīcas izsludinātā svētā dzīves mantojumu? Kas tas ir par svēto? Kāpēc vēlējos stāstīt tieši par viņu?
Kādas emocijas manī izraisa ik gadu redzēt Bērniņa Jēzus figūru Betlēmītē? Vai šīs izjūtas mainījušās dzīves gaitās?
Kas pirmais manā dzīvē ienesa Labo Vēsti par Jēzu Kristu? Vai šī persona joprojām palīdz man ticības ceļā? Kas tagad visvairāk iespaido mani ticībā un mudina iedziļināties tajā? Kas manā uztverē šai cilvēkā ir īpašs?
Vai apzinos, kāda cilvēka dzīvē es pats biju par Evaņģēlija un Jēzus Kristus pirmo liecinieku? (Kādi apstākļi veda mūs pie šādas situācijas?)
Ja eņģeļu sūtītie gani kļuvuši Marijai un Jāzepam par katehētiem, vai es pieļauju, ka arī mani var pamācīt (dzīves un ticības kontekstā) jaunākie, mazāk izglītotie, piemēram, mani bērni? Kā to var pamatot?
Kādos posmos es varētu sadalīt savu ticības dzīvi? Kādi tam būtu kritēriji: gadi, atgriešanās punkti, sastaptie cilvēki, izmainītās dzīves vietas, citi…?
Kur man visvairāk patīk pārdomāt dzīvi un ticību savā sirdī – mājās, baznīcā, esot dabā, citur? Kā es varu paskaidrot, kāpēc tieši tur?
Un ar ko es varētu mēģināt “mērīt”, cik tuvu Debesu vārtiem es esmu savā ticības ceļā?
16. Un viņi [gani] steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. 17. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. 18. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. 19. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. 20. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts. 21. Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.
16 Un tie [gani] steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. 17 Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. 18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. 19 Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. 20 Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 21 Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās.
21. Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.
22. Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, 23. Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; 24. Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. 25. Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. 26. Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. 27. Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, 28. Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: 29. Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. 30. Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, 31. Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: 32. Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.
33. Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. 34. Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās 35. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas. 36. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. 37. Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. 38. Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.
39. Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. 40. Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.
21 Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās.
22 Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, 23 kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – 24 un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. 25 Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. 26 Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. 27 Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, 28 tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: 29 “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, 30 jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, 31 ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, 32 gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.”
33 Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. 34 Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – 35 un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” 36 Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, 37 nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. 38 Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu.
39 Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. 40 Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu.
Apgraizīšanas zīme pirmo reizi minēta Rad 17, 10-13. Par apgraizīšanu teikts Levitu grāmatā 12, 3. Šo un daudzus citus pienākumus bija jāizpilda tiem, kas piederēja Dieva tautai vai gribēja tai piederēt (sal., piemēram, Izc 12, 43-44). Ja Bērns Jēzus piedzima šajā tautā, tad arī Viņam bija jāizpilda minētais pienākums, lai Dieva svētība varētu apņemt arī Viņu. Tas tika izpildīts attiecībā uz Jāni Kristītāju un uz Dieva Dēlu. Tādējādi vēlreiz Jēzū Kristū redzam, ka izpildās patiesība, par ko teikts Vēstulē ebrejiem:
“Bet mums ir augstais priesteris Jēzus, Dieva Dēls, kas debesis caurstaigājis, tad turēsimies pie apliecināšanas. Jo mums nav augstā priestera, kas nespētu līdzjust mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr 4, 14-15)
Gaismu visa šī notikuma dziļākai saprašanai vērts meklēt, lasot 1 Sam 1 – 2.
Šajā notikumā uzmanības cienīga ir Jēzus vecāku paklausība. Viņi ir kā maza skola Jēzus paklausībai attiecībā uz savu Debesu Tēvu. Kristus paklausība izaugs līdz krusta līmenim un tieši caur to tiks atpestīta visa pasaule. Tādējādi Dievs formē mūs saprast, cik liels tikums ir paklausība, kas dod brīvību darīt vislielākos labumus. To var redzēt ne tikai Dieva Dēla dzīvē, bet visu Dieva svēto dzīvēs. Paklausot godīgai priekšniecībai un Baznīcas hierarhijai, viņi darīja lielas lietas. Uz šī fona var teikt, ka grēks ir paklausības pretstats. Un protams, ka pirmais nepaklausīgais bija velns.
Vēl par apgraizīšanu. Mēs atceramies, ka Bībeles vairākās vietas norādīts – derība notiek tad, kad ir upurētas asinis, jo asinis ir kā dzīvības nesējas. Caur asiņu upurēšanas zīmi persona izsaka: “Tev pieder mana dzīve!” Salīdzināsim, piemēram, Izc 24, 7-8. Tādēļ arī šajā gadījumā apgraizīšana ir kā pirmais “žests” no bērna puses, ka viņš, ieejot derībā ar Dievu, dod nelielu daļu savu asiņu.
Vārds “Jēzus” izraēliešu vidū bija bieži sastopams. Tas izsaka ideju par palīdzību, ar ko Dievs atbalsta savu tautu. Burtiski to var tulkot: “Jahve Dievs ir pestīšana” vai “Jahve Dievs pestī.” Un šādu paskaidrojumu dzirdam no eņģeļa: “Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” (Mt 1,21). Pēc svētā Pāvila teiktā (Flp 2,9-11) vārds “Jēzus” identificējas ar vārdiem “Valdnieks, Kungs”.
Vārda piešķiršana sūta mūs pie pasaules radīšanas, kad Dievs, visam, kas sāka eksistēt, piešķīra vārdu, nosauca to vārdā. Tādēļ var teikt, ka vārds ieved esamībā, izraisa eksistenci un piešķir tai virzienu un jēgu (atzīmē aicinājumu).
Vārdu mēs iegūstam kristību laikā. Tad ticībā Kristum kļūstam par jaunu radību. Un Baznīca savos tekstos slavē Dievu, ka Viņš ir veicis lielisku darbu, radot pasauli un mūs, bet veicis daudz lielāku darbu, atpestījot mūs Sava Dēla Asinīs. Tātad pestīšana ir daudz vērtīgāka par radīšanu. Lai to pierādītu, daži iesaka izveidot kādu priekšmetu, piemēram, no papīra vai māla, pēc tam to iznīcināt (salauzt…) un tad mēģināt to atkal salabot, salīmēt. Vērts pamanīt, cik daudz prasa katra šāda darbība un kāds ir tās efekts.
Sieviete pēc dēla dzemdībām 7 dienas tika uzskatīta par nešķīstu; pēc meitas – 14 dienas (sal. Lev 12, 2-8). Pēc šī perioda viņai vajadzēja nākt uz svētnīcu, lai upurētu dēlu Dievam, un vēl pēc 33 dienām viņu svinīgā veidā priesteris varēja izsludināt par šķīstu (tad varēja piedalīties dievišķajā kultā). Tādējādi 40 dienu periods atkal norāda uz garīgā ceļā būtību, ka šķīstīšana ved līdz svētumam.
Dieva Likums noteica, ka dzīvnieku (lopu) pirmdzimtais ir jāupurē Dievam (jānogalina un jāupurē!), bet pirmdzimto no cilvēkiem vajadzēja veltīt kalpošanai. Tomēr tā kā kalpošanai Dievam bija paredzēti cilvēki no konkrētas cilts, tad pārējos bija atļauts “izpirkt”.
Evaņģēlijā teiktais ” lai nestu Kunga priekšā…” šai gadījumā nozīmē daudz vairāk nekā tikai kāda “parādīšana” Kungam. Te teikts par Mariju, kura – kā īstā Ciānas Meita (sal., piemēram: Is 12,6; Sof 3. 14-18; Zah 2, 14) – nes Dieva priekšā un atklāj tautai nākošo Jaunās Derības Priesteri – Dievu, kas dzīvo savas tautas vidū!
Svētnīcā klātesošā taisnīgā un dievbijīgā cilvēka vārds “Simeons” pēc nozīmes ir ļoti izteiksmīgs: “tas, kurš klausās”. Tādēļ nav izbrīna, ka viņš zināja savas dzīves jēgu un ilgus gadus pacietīgi gaidīja šo notikumu. Līdz ar to daži viņu sauc par kristīgas pacietības paraugu un aizbildni.
Evaņģēlijs saka, ka Simeons bija svētnīcā. Bet var teikt vairāk – svētnīca bija viņā, jo viņš bija Dieva Svētā Gara svaidīts un viņa sirdī un dzīvē Dievs bija slavēts, pielūgts, caur to atklāts pārējiem. Dieva kults īstenojās viņa dzīvē. Līdzīgus vārdus var teikt par Evaņģēlijā pirminēto Annu. Abos atmirdz Jēzus mācība:
“Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā.” (J 4, 23-24)
Jēdziens “iepriecinājums Israēlam“ pilnībā izskanēs sv. Pāvila vēstulē tesaloniķiešiem, jo šādā virzienā viņš komentē Jēzus Kristus upura un augšāmcelšanas un Svētā Gara (otrā iepriecinātāja) nosūtīšanas jēgu. Un skaidrs, ka šis iepriecinājums domāts vienīgi emocionālā līmenī, bet eksistenciālajā (kas aptver visu cilvēka dzīvi!) līdz pat mūžīgas dzīves līmenim!!!
“Bet mūsu Kungs Jēzus Kristus un mūsu Dievs un Tēvs, kas mūs mīlējis un savā žēlastībā devis mums mūžīgu iepriecinājumu un labu cerību…” (2 Tes 2, 16)
Slavenais (izmantots, piemēram, Breviārā) Simeona dziedājums vēsta par dzīves jēgas skaidrību Dievā. Katra tikšanās reize ar mūsu Debesu Tēva darbību izgaismo dzīves takas līdz mūžībai. Tādēļ daži varētu teikt, ka Simeona “Nunc dimittis” ir kristiešu atvadīšanās dziesma no šīs zemes laicīgās dzīves.
Arī šajā dziesmā vēlreiz atskan Jēzus vārda jēga un spēks: šis Bērns ir Pestīšana, šis Bērns pestī!
Vairāk! Jau Jēzus dzīves sākumā izskan, ka pestīšana nav paredzēta vienīgi jūdiem, bet Dievs sagatavojis pestīšanu visai pasaulei (arī latviešiem un poļiem :-))
Mūsdienu pasaule ļoti akcentē cilvēka brīvību un tās realizēšanas iespēju. Vai šodienas Vārda gaismā man ir skaidrs, ka lielāka vērtība ir paklausībai? Un kādos dzīves apstākļos es visvairāk to izjūtu?
Vai diskusijā par paklausību man kādreiz bijusi iespēja izmantot šādus tekstus:
“Un Samuēls sacīja: “Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1 Sam 15, 22- 23)
“Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus, kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2, 11)?
Kas bērnībā visvairāk man mācīja paklausību; kas jaunībā un kas pieauguša cilvēka dzīves gaitās?
Vai es apzinos un būtu spējīgs (publiski?) atzīties, kādās dzīves jomās mana paklausība ir visvairāk pārbaudīta? Kā to saprotu – kāpēc tieši šajās lietās?
Vai līdzīgi Marijai esmu piedzīvojis kādu 40 dienu izolāciju (šķīstīšanu)? Pie kā tā mani veda? Kādi bija augļi?
Kāda ir mana vārda nozīme? Vai mans vārds man pašam norāda uz manas dzīves jēgu? Kādā veidā? Cik lielā mērā es cenšos atdarināt sava svētā aizbildņa, no kā man dots kristības vārds, dzīvi un viņa svētumu?
Kura svinēšana man dzīvē ir svarīgāka, lielāka: savas vārda dienas vai kristību dienas? Vai varētu pastāstīt par veidu, kā svinu pirmo, kā – otro?
Cik lielā mērā es apzinos, ka mans ķermenis un es pats piederu Dievam? Vai apzinos, ka mana miesa ir paredzēta būt par Svētā Gara svētnīcu (sal.: 1 Kor 3, 16; 6, 19; 2 Jor 6, 16)? Tādēļ man vajag rūpēties par savas miesas veselību un svētumu un neaptraipīt to ar kādiem grēkiem, slimībām, tetovējumiem vai tamlīdzīgām lietām?
No kā parasti dzīvē gūstu emocionālu iepriecinājumu? Vai man ir pieredze piedzīvot eksistenciālu iepriecinājumu (līdz sirds, dvēseles “saknēm”)?
Kas visvairāk man palīdzējis iegūt manas personas vērtības izjūtu?
Vai varu identificēt pats savas dzīves “Annas” un “Simeonus”? Vai tie ir jauni vai veci cilvēki?
Un kas mani ieveda apzināta kristieša dzīvē, kas palīdzēja dažādos līmeņos upurēt sevi Dievam?
Kādos apstākļos un noskaņā notika mana “veltīšanās” Dievam Pirmajā Svētajā Komūnijā, iestiprināšanas sakramentā, laulībā / priesterības saņemšanā / konsekrācijas solījumos?
Vai es varu iztēloties, kādu iespaidu klausītājos atstāja Annas un Simeona katehēze? Kādus lēmumus pēc tās varēja veikt toreiz svētnīcā klātesošie cilvēki? Un ko varēja domāt, par ko savā starpā runāt Marija un Jāzeps, kad pēc visa devās atpakaļ uz mājām?
Kādu mācību pēc šī fragmenta lasīšanas un meditācijas es varu gūt, pārdomājot Marijas un Jāzepa garīgo stāju un rīcību?
Vai varu komentēt, kā īstenojas pestīšana manā valstī un kā citās? Vai redzu kādu atšķirību? Kā es (kā vēl viens Simeons?) varētu palīdzēt, lai citi ieraudzītu Jēzus Kristus Evaņģēlija gaismu?
41. Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. 42. Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. 43. Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. 44. Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; 45. Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.
46. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. 47. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. 48. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. 49. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? 50. Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.
51. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. 52. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.
41 Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. 42 Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. 43 Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. 44 Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. 45 Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu.
46 Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. 47 Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. 48 Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” 49 Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” 50 Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus.
51 Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. 52 Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
Par Jēzus dzīves slēpto daļu mēs no Evaņģēlija zinām tikai dažas detaļas: upurēšana templī, Austrumu Gudro vizīte, aizbēgšana uz Ēģipti. Tagad sv. Lūkass pieliek klāt stāstu par svētceļojumu uz Jeruzalemi. Un teksts liek saprast, ka tas nebija Jēzus pirmais ceļojums uz Pashas svētkiem. Dievbijīgu ģimeņu bērni jau no agras bērnības tika iepazīstināti ar reliģisko praksi. Tos jau kā mazus bērnus ņēma līdz uz Jeruzalemi, uz septiņu dienu ilgiem svētkiem.
Saskaņā ar toreizējo paradumu zēnam no 13 gadu vecuma bija jāpakļaujas Dieva Likuma noteikumiem. No šī brīža viņam trīsreiz gadā bija jādodas uz Jeruzalemi: uz Pashas, Vasarsvētku un Telšu svētkiem.
Fakts, ka Marija un Jāzeps uzreiz pēc aiziešanas no Jeruzalemes nepamanīja Dēla neesamību svētceļnieku vidū, nenozīmē, ka Jēzus tika atstāts bez uzraudzības. Drīzāk tas ir apliecinājums Marijas un Jāzepa uzticībai gan Jēzum, gan viņu radiniekiem vai draugiem, kuru vidū Viņš varēja būt palicis.
Dieva Mātes izdzīvoto nemieru, kad Viņa meklēja savu Dēlu, var uzskatīt par pirmo zīmi tam, ka piepildās Simeona pravietojumi par zobenu, kuram vajadzēja caurdurt Marijas sirdi.
Vieta, kur parasti beidzās no Jeruzalemes nākušo svētceļnieku pirmās dienas ceļojums, bija El-Bireh ciems. Tas atrodas aptuveni 18 km attālumā no Svētās pilsētas. Runājot par „vienas dienas ceļojumu”, svētais Lūkass vai nu nav pilnīgi precīzs, vai liek mums iedomāties – kas ir ticamāk – ka Svētā Ģimene no Jeruzalemes devās nevis agri no rīta, bet pusdienlaikā, jo 18 km gājumam vajadzīgas vien dažas stundas.
Īpašu uzmanību tagad vajadzētu pievērst formulējumam “trešā diena”. Apmēram 50 reizes Bībelē sastopamies ar šādu apzīmējumu. Piemēri: Lābans trešajā dienā uzzināja, ka Jēkabs ir aizbēdzis (Rad 31, 22); Dāvids trešajā dienā atgriezās Siklagā (1 Sam 30, 1); Jēzus un mācekļi trešajā dienā ieradās kāzās Kānā (J 2, 1), jūrnieki trešajā dienā meta savu inventāru aiz borta (Apd 27, 19), trešajā dienā Jēkaba dēli atriebās Sihemas iedzīvotājiem (Rad 34, 25). Jāzeps Ēģiptē ieslodzīja savus brāļus uz trim dienām (Rad 42, 18), Roboams lūdza trīs dienas, lai izlemtu savu politiku (1 Ķēn 12, 12; 2 Hr 10, 12). Dažas no šīm vietām šķiet kā vienkāršs stāsts par notikušo, tomēr lielākajā daļā fragmentu trešajai dienai ir rituāla un pat svēta nozīme. Tā atzīmē kādu robežu, aiz kuras notiek sastapšanās ar Dieva svētumu un Viņa vareno darbību. Nozīmīgi ir tie Bībeles fragmenti, kuros trešo dienu redzam kā rituāla elementu. Piemēri. Sinaja kalna pakājē izraēlieši veica šķīstīšanās rituālu un gatavojās Dieva atklāsmei, kurai bija jānotiek pēc trīs dienām (Izc 19, 10-16). Upuriem domātā gaļa, kas palika pāri, bija jāsadedzina trešajā dienā (Sk 7, 17-18; 19, 6-7). Bībelē tiek runāts arī par tīrīšanu ar ūdeni trešajā dienā (Sk 19, 12. 19). Estere pirms gāja lūgt no ķēniņa žēlastību, lūdza ļaudīm trīs dienu gavēni, un tikai pēc šīm dienām viņa uzvilka karalisku apģērbu un nostājās valdnieka priekšā (Est 4, 16; 5, 1). Jonas grāmatā teikts, ka Ninīve bija ļoti liela pilsēta – trīs dienu gājumā (3, 3) un pravietim to bija jāšķērso, lai trīs dienu laikā tauta saņemtu, vai nu Dieva sodu vai piedzīvotu atgriešanos un saņemtu Dieva labvēlību un svētību. Trešās dienas sakrālais raksturojums savu virsotni sasniedz stāstā par Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā. Daudzi Jaunās Derības teksti attiecas uz faktu par trešo dienu, kurā Dievs uzmodināja Jēzu, lai gan tikai viens piemin, ka “Viņš ir augšāmcēlies trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem” (1 Kor 15, 4; skaties tālāk → 2 Ķēn 20, 5; Is 54, 7 ; Os 6, 1–2; Jon 2, 1; Ps 16, 10). Vēl ir vērts pieminēt divus atgadījumus no Vecās Derības, kas notika trešajā dienā, un ko var uzskatīt par ļoti nozīmīgu pravietojumu par Jēzus augšāmcelšanos:
simboliskajā trešajā dienā Ābrahāms uzkāpa kalnā, lai atrastu aizstājošu upuri (aunu), kas izglāba Īzāku (Rad 22) → bet Jēzus tika atzīts kā Dieva Jērs, kas tiek upurēts par mūsu grēkiem (sal. J 1, 29.36)
trešajā dienā Jonu atbrīvoja no lielās zivs vēdera (Jon 2, 1) → bet Jēzus šo faktu komentēja un pats to attiecināja uz savu augšāmcelšanos (sal. Mt 12.40).
Visu komentāru par “trešo dienu” gaismā, fakts, ka Jēzus tiek atrasts pēc trim dienām, iegūst pravietisku un mesiānisku nokrāsu. Tas kļūst par kārtējo “kluso” pravietojumu Viņa kā īstā Dieva meklēšanai un atrašanai, bet tas notiks pēc trīs dienu pazušanas ciešanu un nāves noslēpumā. Jēzus to komentē savā uzrunā, sakot: “Kad jūs paaugstināsiet [kustā] Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet [atradīsiet], ka es tas esmu …” (J 8, 28). Un augšāmcelšanās kontekstā kā atbalss skan Jēzus iebildumu vārdi: “Kāpēc jūs mani meklējāt?”, tikai šoreiz tos izsaka eņģeļi. Šī Evaņģēlija noslēgumā mēs lasām: “Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām jautāja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku – grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. “ (Lk 24, 5-7). Izmantojot divpadsmitgadīgā Jēzus teikto, pie augšāmcelšanās noslēpuma mēs varētu sadzirdēt šādu jautājumu: “Kāpēc jūs mani meklējāt [starp mirušajiem]?!? Vai jūs nezinājāt, ka man vajadzētu būt Tēva lietās un Es tajās biju līdz galam? Kāpēc jūs nezinājāt, ka “es un Tēvs esam viens” (J 10, 30), ka ES ESMU, Es esmu Dievs, kuru pat nāve nevar aizturēt?”
Galu galā Jēzus tika atrasts templī. Bet ja gribam būt precīzi, tad vajadzētu domāt par tempļa pagalmu, jo tieši tur rakstu mācītāji lasīja “lekcijas” cilvēkiem vai kādai izvēlētai mācekļu grupai.
Un sv. Lūkasa vārdus “atrada Viņu templī, sēžot starp skolotājiem, uzklausot viņus un uzdodot viņiem jautājumus“ vajadzētu saprast citādi, nekā esam pieraduši (kā tas iegājis arī kristīgajā ikonogrāfijā), ka Jēzus atrodas centrā un kā tāds zinātņu doktors autoritatīvi māca. Šāda saprašana ir pārspīlējums. Drīzāk vajadzētu domāt, ka Bērns Jēzus vispirms nemanāmi uzklausīja gudros vīrus un pēc tam vai nu uzdeva ļoti pamatotus jautājumus, vai arī sniedza pārsteidzošas atbildes, ko farizeji pamanīja.
Evaņģēlijs saka, ka „visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.” Šai reakcijā var pamanīt zināmu apmulsumu, bet arī bažas. Divpadsmitgadīgais Jēzus sāk satraukt ebreju zinātniekus. Ar laiku viņu nocietinātās sirdis Jēzus personā un mācībā redzēs vislielākās briesmas sev. Un kā zinām, cilvēciskajā līmenī tas viņiem būs par pamudinājumu vēlmei nogalināt Jēzu. Pāri tam tomēr atklāsies Dieva Tēva gudrība, kas ir vienīgā, objektīvā un kas “nešķiro pēc personas” (Apd 10, 34; sal.: Lk 20, 21; Rom 2, 11; Gal 2, 6; Ef 6, 9; Kol 3, 25; 1 P 1, 17).
Citāda veida pārsteigumu izdzīvoja Dievmāte. Marijas apbrīnā nebija nekā no bažām, no apdraudējuma sajūtas. Drīzāk tas bija liela prieka pilns lepnums. Līdz tam Svētā Jaunava neapzinājās, ka Viņas Dēlam Jēzum piemīt šāda pārsteidzoša gudrība.
Tālākie Marijas vārdi izklausās kā pārmetums, taču saprotam, ka tas ir absolūti dabiski, tā reaģē mātes mīlošā sirds. Un ne bez nozīmes pie šāda veida izteikumiem ir balss tonis, kas teikto var “iekrāsot” kā pārmetumu vai kā uztraucošu, mīlestības pilnu jautājumu. Protams, ka uztraukumam smaguma nokrāsu piešķir atmiņas par reiz dzirdēto Simeona pravietojumu — par sirds sāpēm, kuras Marija izdzīvos Jēzus un Viņa misijas dēļ. Var nojaust, ka Marija uztraucas, baidās, ka jau tagad, kad Viņas Dēls tuvojas jūdu zēniem nozīmīgajam vecumam, Viņš kļūst par “pretošanās zīmi”…
Ir vērts atzīmēt, ka sarunā Marija sev raksturīgā veidā diskrēti paliek otrajā plānā, norādot uz Jēzus tēva (audzinātāja – sv. Jāzepa) bažām: “tavs tēvs un es”. Tas atgādina patiesību, ka Dieva plānā akcents ir likts uz vīrieša – vīra un tēva lomu. Lieliska katehēze par šo tēmu atrodama Ef 5, 21-33, bet minētajā kontekstā – sevišķs ir pants: “vīrs ir sievas galva.” (Ef 5, 23).
Visa Evaņģēlija gaismā mēs zinām, ka Jāzepa nosaukšana par tēvu nav pretrunā ar patiesību par Jēzus dievišķo izcelsmi un iemiesošanos no Svētā Gara (sal.: Lk 1, 31.35 + Mt 1, 20). Tas pats Lūkass, sīki aprakstot eņģeļa sludināšanu par Jēzus dzimšanu, jau paskaidroja, kurš ir Mesijas tēvs. Un Svētie Raksti norāda, ka Jāzeps gandrīz vienmēr tiek minēts kā Jēzus dabiskais tēvs (sal., piemēram, Mt 13, 55; Lk 4, 22; J 1, 45).
Ievērības cienīga tomēr ir Jēzus atbilde, kas ir arī Viņa komentārs Marijas un Jāzepa attieksmei. Jēzus pauž izbrīnu, ka viņš tiek meklēts. Un piebilst, ka Marijai un Jāzepam vajadzēja zināt, ka Viņam, Jēzum, ir jāpaliek Tēva namā. Šāda atbilde/komentārs liek jautāt, ko Jēzus ar to domāja?
a) Daži uzskata, ka te runāts par templi, un tad Jēzus atbildei būtu šāda jēga: “Kāpēc jūs meklējāt Mani visur (citur), nevis Mana Tēva mājā, svētnīcā? Jūs taču zināt, ka man jābūt tur.
b) Citi uzskata – un tas ir ticamāk -, ka tas bija teikts par Debesu Tēva lietām, tas ir, par visu Jēzus Mesijas misiju un cilvēces pestīšanas plānu.
Sv. Lūkasa evaņģēlijā vairākkārt teiks, ka Marija visus neparastos notikumus, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu un dzīvi, paturēja savā sirdī, pastāvīgi tos pārdomājot. Tas norāda uz fonu, pateicoties kuram labāk saprotams Marijas tālredzīgums un prasme Kānā (sal. J 2), bet arī veids, kurā Viņa izturēja Golgātas pārbaudījumu. Laba šīs patiesības atbalss atrodama, piemēram 2 P 1, 10.
Marijas persona, kas savā sirdī glabāja Jēzus vārdus un darbus, vienmēr būs kā izcils paraugs visiem, kuri patiesi tic un saņem stiprinājumu no Pestītāja mācības. Šī sirds ir kontemplācijas paraugs.
Var pieņemt, ka Marijas pārdomas un atmiņas sv. Lūkasam kalpoja par zināšanu avotu, lai vēlāk aprakstītu Jēzus iemiesošanās apstākļus un bērnības notikumus.
Apgalvojums par Jēzus progresu gudrībā un žēlastībā nav pretrunā ar mācību par Jēzus dievišķību. Būdams Dievs, kam piemīt pilnība, Jēzus it kā nevarēja augt gudrībā, vēl jo vairāk – Dieva žēlastībā, tomēr teikto var sasaistīt ar Jēzus cilvēcisko dabu. Viņam pieaugot, auga arī Jēzus gudrība. Viņš ieguva arvien jaunu pieredzi un vairāk bija redzams, ka Dievam Viņš ir patīkams. Kulminācija šai izaugsmei savā ziņā redzama stāstā par kristību, kad Dievs skaidros vārdos apliecina: “Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.” (Mt 3, 17). Bet Dievs Tēvs taču mīlēja savu Dēlu jau mūžībā, nevis kopš brīža, kad Viņš publiski iesāka savu Tēva doto misiju. Šai sapratnē it kā atskan sv. Jāņa Kristītāja teiktais: “Viņam ir jāaug, un man jāsamazinās.” (J 3, 30).
Kādu iespaidu manī atstāj fakts, ka Jēzus 30 gadus pavadīja slepenībā un tikai 3 gadus kalpoja Debesu Valstības sludināšanai un pestīšanas darbam?
Kādos apstākļos un cik ilgi es mēdzu gatavoties pats savai kalpošanai (darba vietā, draudzē…) vai nozīmīgiem notikumiem, tikšanās reizēm?
Kādi ir mani iespaidi no pirmās piedalīšanās dievkalpojumā? Kādā vecumā tas notika? Vai mani bērni tika ievesti aktīvā Baznīcas dzīvē līdzīga man, vai tomēr agrāk vai vēlāk? Kāpēc tā?
Ko varu ieteikt, kā palīdzēt cilvēkam, kuram dievkalpojuma laikā (stundu vai pusotras stundas garumā) ir garlaicīgi (zinot, ka Svētā Ģimene svētkos piedalījās 7 dienas)?
Vai manā dzīvē ir cilvēki, kuriem vajadzības gadījumā es droši varētu uzticēt savus bērnus pat uz vairākām dienām? Vai tie ir ģimenes locekļi, vai arī/tomēr draugi? Kādi notikumi ir pamatā manai uzticībai?
Cik lielā mērā es apzinos Svētās Mises struktūru, ka tajā vispirms mēs esam ar Dieva Vārdu, kas formē ticību (sal. Rom 10, 17), lai tikai tad sastaptos ar Jēzu Kristu Svētajā Komūnijā? Vai kādreiz manī ir ilgas mazliet ilgāk pakavēties Dieva Vārda “pagalmā” pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas? Kur manā tagadējā dzīvē – izņemot piedalīšanos Svētajā Misē – īstenojas iespēja “sēdēt starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot”, lai es augtu gudrībā un ticībā?
Kā es varu izskaidrot atšķirību starp vārdiem “pārdomāt prātā” un “pārdomāt sirdī”? Vai tomēr neredzu starp tiem nekādu atšķirību?
