1. Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē, 2. Augsto priesteru Annas un Kaifas laikā Kunga vārds nāca uz Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī. 3. Un viņš staigāja visā Jordānas apkārtnē, sludinādams grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai, 4. Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā:
„Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! 5. Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; 6. Un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu”
1 Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, 2 augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu. 3 Viņš gāja pa visu Jardānas apvidu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, 4 kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā – saucēja balss tuksnesī:
„Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! 5 Katra ieleja lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu, 6 un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.”
7. Viņš runāja ļaudīm, kas nāca pie viņa kristīties: Jūs, odžu dzimums! Kas jūs mācīja bēgt no nākamajām dusmām? 8. Tāpēc nesiet grēku nožēlošanas cienīgus augļus un nesāciet sacīt: Mums Ābrahams ir tēvs. Jo es jums saku, ka Dievs spējīgs no šiem ak-meņiem radīt Ābrahamam bērnus. 9. Jau cirvis pielikts pie koku saknēm. Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests.
7 Uz ļaužu pūļiem, kas nāca pie viņa, lai viņš tos kristītu, Jānis runāja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? 8 Tad nu nesiet cienīgus at-griešanās augļus un nesāciet atkal viens otram teikt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. 9 Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.”
10. Un ļaudis jautāja viņam [Jānim Kristītājam], sacīdami: Ko tad mums darīt? 11. Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav; un kam pārtika, lai dara tāpat. 12. Bet nāca arī muitnieki kristīties; un tie sacīja viņam: Mācītāj, ko lai mēs darām? 13. Un viņš tiem sacīja: Neņemiet vairāk, nekā jums noteikts. 14. Bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami: Ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja: Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu! 15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 17. Tā vēteklis ir Viņa rokā; un Viņš iztīrīs savu klonu, un kviešus Viņš sakrās savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. 18. Vēl daudz citu ko viņš sludināja, mācīdams ļaudis.
10 Ļaudis viņam [Jānim Kristītājam] jautāja: “Ko lai mēs darām?” 11 Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” 12 Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” 13 Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” 14 Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” 15 Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, 16 Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 17 Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” 18 Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.
Šai punktā savā ziņā parādās drāma, jo atgriežas nevis tautas garīgie vadītāji (farizeji, saduceji, priesteri), bet vienkārši cilvēki. Vairāk: atgriežas muitnieki un kareivji, kas tika uztverti kā tautas nomale, morālā bedre. Vēlāk pie tā atsaucās arī pats Pestītājs, komentējot:
“Jēzus viņiem sacīja: «Patiesi es jums saku, ka muitnieki un netikles pirms jums ieies debesvalstībā. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, bet jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles ticēja viņam. Jūs to redzējāt, bet arī vēlāk jūs neatgriezāties un neticējāt viņam.»” (Mt 21, 31b-32)
Sīkāk par pieminētajām grupām.
Muitnieki varēja viegli veidot zagšanas struktūru, jo vienīgi viņi zināja, cik lielus nodokļus prasīja Roma, bet viņi varēja nodokļu līmeni noteikt pa savam un smelt no tā negodīgu naudu. Tādējādi šī grupa padarīja sevi par nešķīstu Likuma gaismā.
Kareivji – tie bija jūdi, kas sadarbojās ar okupantiem, ar Romas impēriju. Viņi bija Hēroda algādži. Kā spēka vīri varēja baidīt tautu, it sevišķi pieminēto nodokļu kontekstā, un saņemt “kukuļus” (viņu alga kā tāda nebija liela), tādējādi ir saprotams, ka arī no viņiem nevarēja gaidīt augstu morālās dzīves līmeni. Starp pēdējiem tomēr atrodas daži, kas bija atgriezušies, un par viņiem stāsta Dieva Vārds:
kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, kas bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā (sal. Apd 10 -11)
cits simtnieks (sal.: Mt 9, 18-26; Lk 7, 1-17)
virsnieks, kas stāvēja pie Jēzus krusta (sal. Mt 27, 54).
Jautājums “Ko mums būs darīt?” liecina par sirds gatavību, lai izmainītu savu dzīvi, par gatavību padoties formācijai. Šis jautājums trīsreiz parādās arī Apustuļu darbu grāmatā un norāda uz to, cik liela dzīvē ir Dieva žēlastība. Pie tā nozīmīga ir atbilde uz jautājumu, kas trīsreiz norāda uz kristības vajadzību. Tādējādi tiek savienotas divas kvalitātes: kristība un dzīves izmaiņa. Kristība nevar nest augļus, ja paliek formalitātes līmenī; dzīves izmaiņa būs neauglīga Dieva priekšā, ja nebūs savienota ar kristības žēlastību.
Sv. Jāņa Kristītāja atbilde uz jautājumu “Ko mums būs darīt?”, Viņa ieteikumi ir: galvenokārt jāpaļaujas uz taisnīgumu un tuvākā mīlestību, tad cilvēka dzīve patiešām mainīsies (un Dievs “būs apmierināts”).
Citi teiktu: atgriešanās mēraukla ir veiktā žēlastība:
“…tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu.” (Jk 2, 13)
Patiesi, dodiet (žēlsirdības) dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs.” (Lk 11, 41)
Domājot par Kristītāja mācību, ir svarīgi saprast, ka Jānis nemudina citus dzīvot tāpat kā viņš (tuksnesī, izvairīties no alkohola, ēst tārpus) vai atteikties no sava “darba”, bet gan radīt svētumu un morālo dzīvi savā aicinājumā, savā dzīves vietā un tās apstākļos! Vai ne uz to norādīja arī Jēzus savā lūgšanā: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna.” (J 17, 15)
Visos sinoptiķu Evaņģēlijos (→ MT, Mk, Lk) ir atrodama Jāņa liecība par Kristu, bet no tiem tikai sv. Lūkass piemin, ka daži sv. Jāni Kristītāju pašu uztvēra kā Mesiju. Tas liek aizdomāties, cik lielā mērā viņa kalpošana atbilda apsolītajam Mesijas kalpošanas paraugam. Cik tā bija neparasta (vairāk nekā tikai tīri cilvēciska, pārdabiska, Svētā Gara pilna..).
Jāuzsver, ka bija tādi jūdi, kas patiešām sadzirdēja Dieva sen izteiktos apsolījumus un gaidīja apsolīto Mesiju, Viņa atnākšanu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem tie gaidīja, ka Mesija atjaunos Izraēlu un apliecinās Dieva uzvaru, Dieva triumfu. Diemžēl – kā rāda pats Evaņģēlijs – dažos šīs gaidas pārtapa tikai par politiskām gaidām:
„Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: «Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.» Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.” (J 6, 14-15)
„…bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…” (Lk 24, 21)
„Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: «Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti?»” (Apd 1, 6)
Bībelē bieži parādās patiesību attīstība, kā arī pestīšanas līdzekļu „izaugsme”. Piemēram: ūdens → vīns; Izraēls → Baznīca; jaunava → māte utt. Šajā Evaņģēlija fragmentā atrodam sekojošu secību, pestīšanas līdzekļu attīstību: kristības ar ūdeni → kristības ar Svēto Garu!
Doma par kristību ar Garu nav nekas jauns, tajā cilvēki bija gatavoti jau gadu simtiem. Piemēram, caur pravieša Isaja kalpošanu izskan slavenie vārdi par Dieva kalpa – Mesijas svaidīšanu Svētajā Garā (iegremdēšanu Svētajā Garā):
„Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.(Is 11, 1-2)
„Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Is 61, 1-3)
Kaut šie teksti skaidri norāda, ka Mesija būs Gara pilns un kalpos Viņa spēkā, tomēr ne uzreiz tika pieņemts, ka Dieva Gars tiks izliets pār visu Izraēļa tautu, kā vēlāk vismaz divās vietās teikts caur šo pašu pravieti:
„…kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos. Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos. Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā!” (Is 32, 15-20);
„Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Is 44, 3-4).
Sv. Jāņa Kristītāja sludināšana apvieno abus pravietojumu pavedienus: Mesija ir pilns ar Dieva Garu, bet viņš iegremdēs arī tautu šajā Garā!!! (Tāpēc ir vērts it kā “pārlēkt” uz Apustuļu darbu 2. nodaļu un redzēt, kā izskatījās tautas (Baznīcas) kristības Svētajā Garā un kas notika pēc tās.)
Uzdevums „novilkt sandales” bija verga, kurš bija viszemākais mājas hierarhijā, pienākums. Tāpat kā cilvēku nevar salīdzināt ar Dievu, arī sv. Jānis centās parādīt ļoti kontrastējošo atšķirību starp sevi un Kungu Jēzu; starp savu kalpošanu un Dieva Dēla kalpošanu. Kristītājs saka, ka sevi un savu kalpošanu viņš nevar salīdzināt pat ar verga lomu!
Vēteklis ir rīks, kas atdala graudus no pelavām. Dieva dusmām (sal. 3, 7) un cirvim (sal. 3, 9) ir līdzīga loma. Šie trīs (vēteklis, dusmas un cirvis) atspoguļo sv. Jāņa uzskatus un mācību. Un tajā ir sava veida pamats, lai saprastu jautājumus, kas minēti 7, 18–23, jo Jānis (un kopā ar viņu pārējie Izraēlī) gaidīja Mesijas „citu versiju”:
„Un Jānis, ataicinājis divus savus mācekļus, sūtīja viņus pie Jēzus, jautādams: «Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?» Un vīri, atnākuši pie Viņa, sacīja: «Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis, sacīdams: Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt?» Bet tanī brīdī Viņš daudzus izdziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem, un daudziem aklajiem dāvāja redzi. Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: «Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts.» Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību.” (Lk 7, 19-23)
Teiktajā ietverts teksts no Is 35, 5-6: „Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.”
Lieta tā, ka Jēzus darbība ir diezgan maiga, salīdzinot ar ideju „vēteklis, dusmas un cirvis”. Tā nebija tik varena, iespaidīga, visiem pamanāma, kā daži gaidīja, ka Mesijas kalpošana saistīsies, piemēram, ar kādu karagājienu. Jēzus gadījumā tā izpaudās dziedināšanā, eksorcismos un sludināšanā nabadzīgajiem. Nerunājot par (it kā) „vājā” Mesijas vēlāko miršanu uz krusta!
15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. (…)
21. Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!
15 Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, 16 Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. (…)
21 Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, 22 un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Visos sinoptiķu Evaņģēlijos (→ MT, Mk, Lk) ir atrodama Jāņa liecība par Kristu, bet no tiem tikai sv. Lūkass piemin, ka daži sv. Jāni Kristītāju pašu uztvēra kā Mesiju. Tas liek aizdomāties, cik lielā mērā viņa kalpošana atbilda apsolītajam Mesijas kalpošanas paraugam. Cik tā bija neparasta (vairāk nekā tikai tīri cilvēciska, pārdabiska, Svētā Gara pilna..).
Jāuzsver, ka bija tādi jūdi, kas patiešām sadzirdēja Dieva sen izteiktos apsolījumus un gaidīja apsolīto Mesiju, Viņa atnākšanu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem tie gaidīja, ka Mesija atjaunos Izraēlu un apliecinās Dieva uzvaru, Dieva triumfu. Diemžēl – kā rāda pats Evaņģēlijs – dažos šīs gaidas pārtapa tikai par politiskām gaidām:
„Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: «Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.» Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.” (J 6, 14-15)
„…bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…” (Lk 24, 21)
„Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: «Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti?»” (Apd 1, 6)
Bībelē bieži parādās patiesību attīstība, kā arī pestīšanas līdzekļu „izaugsme”. Piemēram: ūdens → vīns; Izraēls → Baznīca; jaunava → māte utt. Šajā Evaņģēlija fragmentā atrodam sekojošu secību, pestīšanas līdzekļu attīstību: kristības ar ūdeni → kristības ar Svēto Garu!
Doma par kristību ar Garu nav nekas jauns, tajā cilvēki bija gatavoti jau gadu simtiem. Piemēram, caur pravieša Isaja kalpošanu izskan slavenie vārdi par Dieva kalpa – Mesijas svaidīšanu Svētajā Garā (iegremdēšanu Svētajā Garā):
„Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.(Is 11, 1-2)
„Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Is 61, 1-3)
Kaut šie teksti skaidri norāda, ka Mesija būs Gara pilns un kalpos Viņa spēkā, tomēr ne uzreiz tika pieņemts, ka Dieva Gars tiks izliets pār visu Izraēļa tautu, kā vēlāk vismaz divās vietās teikts caur šo pašu pravieti:
„…kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos. Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos. Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā!” (Is 32, 15-20);
„Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Is 44, 3-4).
Sv. Jāņa Kristītāja sludināšana apvieno abus pravietojumu pavedienus: Mesija ir pilns ar Dieva Garu, bet viņš iegremdēs arī tautu šajā Garā!!! (Tāpēc ir vērts it kā “pārlēkt” uz Apustuļu darbu 2. nodaļu un redzēt, kā izskatījās tautas (Baznīcas) kristības Svētajā Garā un kas notika pēc tās.)
Uzdevums „novilkt sandales” bija verga, kurš bija viszemākais mājas hierarhijā, pienākums. Tāpat kā cilvēku nevar salīdzināt ar Dievu, arī sv. Jānis centās parādīt ļoti kontrastējošo atšķirību starp sevi un Kungu Jēzu; starp savu kalpošanu un Dieva Dēla kalpošanu. Kristītājs saka, ka sevi un savu kalpošanu viņš nevar salīdzināt pat ar verga lomu!
***
21.-22.pants – Jēzus kristību apraksts. Tikai sv. Lūkasa versijā Jēzum lūdzoties pār Viņu nonāk Svētais Gars baloža veidā. Turklāt nevienā no Evaņģēlijiem Jēzus nepaliek lūgšanā tik bieži, kā sv. Lūkasa uzrakstītajā liecībā (skaties, piemēram: Lk 5, 16; 6, 12; 9, 18; 11, 1). Tādējādi viņš norāda uz Jēzus lūgšanas piemēru mums.
Ņemot vērā Jēzus kristības notikumu un domājot par katra ticīgā kristību Svētajā Garā, ir vērts pamanīt nepieciešamo kārtību. Jēzus tiek nokristīts Svētajā Garā, esot ūdeņos, kuros cilvēki iepriekš sūdzēja savus grēkus. Jēzum nevajadzēja izsūdzēt grēkus, tādēļ Viņš „uzreiz” lūgšanā varēja saņemt Svēto Garu. Tomēr attiecībā uz grēcīgo cilvēci Svētā Gara saņemšanai vispirms svarīga ir grēku sūdzēšana un gandarīšana. Ļoti skaidru norādi uz to sniedz sv. Pēteris Otrā Iepriecinātāja atnākšanas dienā (Apd 2, 38-39): “Un Pēteris viņiem sacīja: «Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. »” Uz to savā uzrunā norāda arī pats Jēzus: „Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 7-11) Bija nepieciešams, lai cilvēce, pirmkārt, tiktu nomazgāta no grēkiem, lai pēc tam tā Jēzus nopelnos varētu kļūt par “garīgo trauku” un saņemt “Dzīvo ūdeni”, tas ir, Svēto Garu, kura dēļ cilvēkam “nemūžam vairs neslāps un kas verd mūžīgajai dzīvei”.” (sal. J 4, 10.14; 7, 37-39).
Šajā Evaņģēlijā mazliet pārsteidz šķietamā līdzība starp tautas kristībām, ko cilvēki saņem no Jāņa Kristītāja rokām, un Jēzus kristībām. It kā Viņš vienkārši „nostātos rindā”. Tomēr Jēzus kristība nebija tāda pati kā citu cilvēku:
to skaidri apstiprināja Debesu Tēva balss
un Svētā Gara klātbūtne,
un ar laiku arī svētā Jāņa liecība:
„Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: «Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā.» Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (J 1, 33-34)
Tādējādi trešā Evaņģēlija autors zīmē skaidru fonu vēlāk izteiktajai domai, kas palīdz saprast Jēzus no Nācaretes patieso identitāti – Viņš ir Dieva Dēls, bet „pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”. Šo domu lieliski pastiprina sv. Pāvils, savu vēstuli romiešiem iesākot:
„Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam (…) par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1.3-4)
Šo patiesību var saprast, ņemot vērā saturu, ar kuru uzrunā balss no debesīm. Tēva apliecinājums nevar būt saprasts vienīgi cilvēciskajā līmenī, it kā Debesu Tēvs tikai sveicinātu no augšienes savu Dēlu, kurš – līdzīgi Mazajam Princim – devās apmeklēt Zemes planētu. Tā tomēr it nopietna Dieva epifānija (atklāšanās), kuru Svēto Rakstu formētie jūdi – toreiz un ticīgie – šodien uztver daudz dziļāk.
Pirmajā līmenī var redzēt, ka Debesu Tēvs apstiprina Dāvidam doto apsolījumu un svētību, jo par šo patriarhu Dievs “liecību dodams, sacīja: «Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos.»” (Apd 13, 22; sal. 1 Ķēn 13, 14; Ps 88, 21) Svētais Pāvils skaidroja, ka tieši “no viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.” (Apd 13, 23).
Otrajā līmenī saprotams, ka Dievs caur sveicienu no Debesīm norāda – Jēzus ir Viņa izredzētais kalps, par kuru runāts četrās pravieša Isaja tā sauktajās “dziesmās par Kunga kalpu” (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12). It sevišķi vietā, kur teikts: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.” (Is 42, 1).
Ekseģēti norāda, ka „balss no debesīm” ved līdz augstākajam līmenim, kas saistās ne tikai ar saturu no Is 42, bet arī ar otro psalmu. Tur Kunga kalps, Kunga svaidītais saka: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: „Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps 2, 7) Bet tas pats Dievs šajā psalmā tiem, kas nepieņem Viņa sūtīto, par savu Dēlu un svaidīto kalpu skaidro: „Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” (Ps 2, 6) Tādējādi epifānija pie Jordānas upes izsludina Jēzu ne tikai par Dāvida pēcnācēju, caur Isaju atklāto Dieva kalpu, bet par ķēniņu un apsolīto mesiju. Tādējādi tauta saņēma skaidras norādes, kā saprast un pieņemt Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju.
Šajā fragmentā svētais Lūkass neapšaubāmi norāda uz Svētās Trīsvienības realitāti, kur katra Persona ir atsevišķā, „nesajauktā” veidā ar pārējām.
Jēzus saņem kristību,
Svētais Gars parādās baloža veidā,
Debesu Tēva balss atskan no augšas.
Tradīcija, kas attiecas uz Jēzus kristības sīkākām detaļām, iespējams, aizsākās no sv. Jāņa Kristītāja stāstītā. Droši vien viņš pats izstāstīja par saturu, ko pauda balss no debesīm, kā arī par Svētā Gara klātbūtni.
Fiziskā forma, kurā parādījās Svētais Gars, pieminēšana precīzāk uzsver teofānijas (Dieva parādīšanās, atklāšanās) realitāti. Bībeles stāsti, kā arī Baznīcas Tradīcija (īpaši Dieva svēto dzīve) vairākkārt atklāj Dieva klātbūtni tad, kad ir klātesoša baloža zīme (sal., piemēram, radīšanas stāsts → Rad 1, Baznīcas dzimšanas diena → Apd 2; Lielās svētās Terēzes pieredze).
Cik reizes dzīvē man vajadzēja kādam cilvēkam skaidrot, kas es esmu vai arī – kas es neesmu? Kādos apstākļos parādījās šāda vajadzība?
Vai es lūdzos par cilvēkiem (it sevišķi jūdiem), kuri joprojām gaida Mesijas atnākšanu?
Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis kristību Svētajā Garā? Kādos apstākļos tas notika (laikā, kad mani nokristīja, iestiprināja vai tomēr citā brīdī)?
Par kādām kristības Svētajā Garā izpausmēm, kas notika manā dzīvē, es varētu stāstīt pārējiem?
Vai es lūdzos par savas dzimtenes, draudzes, ģimenes “atjaunošanos Svētajā Garā” (Tit 3, 5)?
Vai savā sirdī es atrodu robežu starp to, kam es būtu spējīgs “novilkt sandales”, un to, kuram tomēr šādā veidā būtu jāpakalpo man? No kā tas atkarīgs?
***
Kad ir mans lūgšanu laiks? Cik reizes dienā es lūdzos? Vai varu teikt, ka savā dzīvē cenšos īstenot sv. Pāvila norādi: ” Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi…” (1 Tes 5, 17-18a)?
Kāds manas dzīves elements visspēcīgāk var apstiprināt, ka Dieva acīs es neesmu līdzīgs nevienai citai personai – esmu unikāls?
Kas visskaidrāk apliecina to, kas esmu, kāda ir mana identitāte: vecāki, audzinātāji, es pats vai vēl kādi citi cilvēki (kuri?)?
Vai esmu vērtējis kādu cilvēku pēc viņa izcelsmes, saskaņā ar to, ka pazīstu viņa vecākus un ģimeni?
Kādā vecumā man sirdī radās dziļāka apziņa, ka, pateicoties kristībām (iegremdēšanai Jēzū Kristū), esmu pieņemts par īstu Dieva bērnu?
Kā es raksturotu savu lūgšanu: cik lielā mērā lūgšanā vēršos pie Svētās Trīsvienības kopumā, un cik runāju ar katru Dieva Personu atsevišķi? Kura no Trīsvienības Personām ir vistuvākā manai sirdij? Vai varu paskaidrot – kāpēc?
21. Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!
23. Un Jēzus pats, kad Viņš iesāka, bija apmēram 30 gadus vecs, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls; Jāzeps bija Heli, bet tas Matata dēls, 24. Tas bija Levi, tas Melhi, tas Jannes, tas Jāzepa dēls. 25. Tas bija Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Hesli, tas Nages dēls, 26. Tas bija Maata, tas Matatija, tas Semeja, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, 27. Tas bija Joanna, tas Rēzas, tas Zorobabela, tas Salatiēla, tas Neri dēls, 28. Tas bija Melhi, tas Adi, tas Kozama, tas Elmadama, tas Hēra dēls, 29. Tas bija Jēzus, tas Eliezera, tas Jorima, tas Matata, tas Levi dēls, 30. Tas bija Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jona, tas Eliakīma dēls, 31. Tas bija Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Natana, tas Dāvida dēls, 32. Tas bija Jeses, tas Obeda, tas Booza, tas Salomona, tas Naasona dēls, 33. Tas bija Aminadaba, tas Admina, tas Arni, tas Esrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls, 34. Tas bija Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahama, tas Taras, tas Nahora dēls. 35. Tas bija Seruha, tas Ragaua, tas Falega, tas Hebera, tas Salas dēls, 36. Tas bija Kainana, tas Arfaksāda, tas Sēma, tas Noasa, tas Lameha dēls, 37. Tas bija Matuzala, tas Henoha, tas Jareda, tas Malaleēla, tas Kainana dēls, 38. Tas bija Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva. 1. xyzxyz
21 Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, 22 un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
23 Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, 24 tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, 25 tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, 26 tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, 27 tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, 28 tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, 29 tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, 30 tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, 31 tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, 32 tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, 33 tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, 34 tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, 35 tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, 36 tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, 37 tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, 38 tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva.
21.-22.pants – Jēzus kristību apraksts. Tikai sv. Lūkasa versijā Jēzum lūdzoties pār Viņu nonāk Svētais Gars baloža veidā. Turklāt nevienā no Evaņģēlijiem Jēzus nepaliek lūgšanā tik bieži, kā sv. Lūkasa uzrakstītajā liecībā (skaties, piemēram: Lk 5, 16; 6, 12; 9, 18; 11, 1). Tādējādi viņš norāda uz Jēzus lūgšanas piemēru mums.
Ņemot vērā Jēzus kristības notikumu un domājot par katra ticīgā kristību Svētajā Garā, ir vērts pamanīt nepieciešamo kārtību. Jēzus tiek nokristīts Svētajā Garā, esot ūdeņos, kuros cilvēki iepriekš sūdzēja savus grēkus. Jēzum nevajadzēja izsūdzēt grēkus, tādēļ Viņš “uzreiz” lūgšanā varēja saņemt Svēto Garu. Tomēr attiecībā uz grēcīgo cilvēci Svētā Gara saņemšanai vispirms svarīga ir grēku sūdzēšana un gandarīšana. Ļoti skaidru norādi uz to sniedz sv. Pēteris Otrā Iepriecinātāja atnākšanas dienā (Apd 2, 38-39): “Un Pēteris viņiem sacīja: «Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. »” Uz to savā uzrunā norāda arī pats Jēzus: “Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 7-11) Bija nepieciešams, lai cilvēce, pirmkārt, tiktu nomazgāta no grēkiem, lai pēc tam tā Jēzus nopelnos varētu kļūt par “garīgo trauku” un saņemt “Dzīvo ūdeni”, tas ir, Svēto Garu, kura dēļ cilvēkam “nemūžam vairs neslāps un kas verd mūžīgajai dzīvei”.” (sal. J 4, 10.14; 7, 37-39).
Šajā Evaņģēlijā mazliet pārsteidz šķietamā līdzība starp tautas kristībām, ko cilvēki saņem no Jāņa Kristītāja rokām, un Jēzus kristībām. It kā Viņš vienkārši “nostātos rindā”. Tomēr Jēzus kristība nebija tāda pati kā citu cilvēku:
to skaidri apstiprināja Debesu Tēva balss
un Svētā Gara klātbūtne,
un ar laiku arī svētā Jāņa liecība:
“Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: «Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā.» Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (J 1, 33-34)
Tādējādi trešā Evaņģēlija autors zīmē skaidru fonu vēlāk izteiktajai domai, kas palīdz saprast Jēzus no Nācaretes patieso identitāti – Viņš ir Dieva Dēls, bet “pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”. Šo domu lieliski pastiprina sv. Pāvils, savu vēstuli romiešiem iesākot:
“Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam (…) par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1.3-4)
Šo patiesību var saprast, ņemot vērā saturu, ar kuru uzrunā balss no debesīm. Tēva apliecinājums nevar būt saprasts vienīgi cilvēciskajā līmenī, it kā Debesu Tēvs tikai sveicinātu no augšienes savu Dēlu, kurš – līdzīgi Mazajam Princim – devās apmeklēt Zemes planētu. Tā tomēr it nopietna Dieva epifānija (atklāšanās), kuru Svēto Rakstu formētie jūdi – toreiz un ticīgie – šodien uztver daudz dziļāk.
Pirmajā līmenī var redzēt, ka Debesu Tēvs apstiprina Dāvidam doto apsolījumu un svētību, jo par šo patriarhu Dievs “liecību dodams, sacīja: «Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos.»” (Apd 13, 22; sal. 1 Ķēn 13, 14; Ps 88, 21) Svētais Pāvils skaidroja, ka tieši “no viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.” (Apd 13, 23).
Otrajā līmenī saprotams, ka Dievs caur sveicienu no Debesīm norāda – Jēzus ir Viņa izredzētais kalps, par kuru runāts četrās pravieša Isaja tā sauktajās “dziesmās par Kunga kalpu” (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12). It sevišķi vietā, kur teikts: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.” (Is 42, 1).
Ekseģēti norāda, ka “balss no debesīm” ved līdz augstākajam līmenim, kas saistās ne tikai ar saturu no Is 42, bet arī ar otro psalmu. Tur Kunga kalps, Kunga svaidītais saka: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps 2, 7) Bet tas pats Dievs šajā psalmā tiem, kas nepieņem Viņa sūtīto, par savu Dēlu un svaidīto kalpu skaidro: “Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” (Ps 2, 6) Tādējādi epifānija pie Jordānas upes izsludina Jēzu ne tikai par Dāvida pēcnācēju, caur Isaju atklāto Dieva kalpu, bet par ķēniņu un apsolīto mesiju. Tādējādi tauta saņēma skaidras norādes, kā saprast un pieņemt Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju.
Fakts, ka Jēzus, sākot savu publisko kalpošanu, bija apmēram trīsdesmit gadus vecs (iespējams, Viņam bija nedaudz vairāk par trīsdesmit), arī ir nozīmīgs. Priesterības saņemšanas kandidāts varēja pildīt priesterības funkcijas tikai tad, kad viņam bija apritējuši trīsdesmit gadi (sal. Sk 4, 3). Šo patiesību pravietiski sagatavo un izgaismo arī vairāki Vecās Derības stāsti, piemēram:
par ēģiptes Jāzepu – viņš savu kalpošanu iesāka trīsdesmit gadu vecumā (sal. Rad 41, 46),
par Dāvidu, kas trīsdesmit gadu vecumā tika izvēlēts par karali (sal. 2 Sam 5, 4),
par Ezehiēlu – kas šādā vecumā tika iecelts par pravieti (sal. Ez 1, 1).
Patiesība par Dieva Dēla kalpošanas sākumu vēl spilgtāk norāda, ka Jēzus atnāca pie mums kā ķēniņš, priesteris un pravietis.
To lieliski komentē katehisms, norādot, ka šim faktam jāraksturo katra kristieša identitāte un misija. Šī patiesība atskan arī kristības rituālā. Katehisms saka:
“Jēzus Kristus ir Tas, kuru Tēvs svaidīja ar Svēto Garu un iecēla par “Priesteri, Pravieti un Karali”. Visa Dieva tauta ir līdzdalīga šajās trijās Kristus funkcijās un ir atbildīga par sūtību un kalpojumu, ko tās nosaka. [sal. Jānis Pāvils II, Redemptoris hominis, 18-21]” (KBK 783)
katehisma 784.-786. punkti atklāj katru no šīm funkcijām.
Šajā fragmentā svētais Lūkass neapšaubāmi norāda uz Svētās Trīsvienības realitāti, kur katra Persona ir atsevišķā, “nesajauktā” veidā ar pārējām.
Jēzus saņem kristību,
Svētais Gars parādās baloža veidā,
Debesu Tēva balss atskan no augšas.
Tradīcija, kas attiecas uz Jēzus kristības sīkākām detaļām, iespējams, aizsākās no sv. Jāņa Kristītāja stāstītā. Droši vien viņš pats izstāstīja par saturu, ko pauda balss no debesīm, kā arī par Svētā Gara klātbūtni.
Fiziskā forma, kurā parādījās Svētais Gars, pieminēšana precīzāk uzsver teofānijas (Dieva parādīšanās, atklāšanās) realitāti. Bībeles stāsti, kā arī Baznīcas Tradīcija (īpaši Dieva svēto dzīve) vairākkārt atklāj Dieva klātbūtni tad, kad ir klātesoša baloža zīme (sal., piemēram, radīšanas stāsts → Rad 1, Baznīcas dzimšanas diena → Apd 2; Lielā svētā Terēze).
Jēzus ģenealoģiju sniedz tikai divi evaņģēlisti: Matejs un Lūkass. Jēzus ģenealoģija Mateja versijā ir lejupejoša: no Ābrahāma līdz Jēzum, Lūkass Evaņģēlijā – augšupejoša: no Jēzus caur Dāvidu, Ābrahāmu un Ādamu līdz pašam Dievam.
Iespējams, tādējādi svētais Lūkass kā svētā Pāvila sekotājs un māceklis attīsta viņa teoloģiju par diviem Ādamiem, kas izskan vēstulē romiešiem. Viņš vēlas parādīt, ka Jēzus tiešām ir otrais Ādams. Šis sv. Pāvila pieminētais teksts in extenso:
“Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
Jēzus ģenealoģijā pēc sv. Lūkasa versijas var izšķirt vienpadsmit vārdu grupas, katrā grupā – septiņi. Par dzimtas daļu, kurā iekļauti vārdi no Ābrahāma līdz Dāvidam, Matejam un Lūkasam ir pilnīga vienprātība, savukārt fragmentā no Dāvida līdz Jēzum ir daudz neatbilstību. Tas pat attiecas uz Jēzus teju tiešajiem senčiem: Jāzepa tēvs Lūkasa evaņģēlijā nosaukts Heli vārdā, bet Mateja – Jēkaba vārdā.
Kaut Evaņģēlijā teikts “pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”, tas nesamazina sv. Jāzepa nozīmīgo lomu Dieva pestīšanas plānā. Tieši sv. Jāzepam bija jāuzņemas svarīgais darbs, pateicoties kuram Jēzus īstenoja savu Pestītāja misiju. Dieva atklāsme skaidri uz to norāda:
no eņģeļa viņš uzzināja, ka Jēzus viņam ir uzticēts
ir ieņemts no Svētā Gara viņa sievas sirdī un miesā;
viņš zināja, ka Jēzus būs Izraēla atbrīvotājs.
No otras puses, sv. Jāzeps bija vienkāršs cilvēks, un viņam nācās veltīt laiku ikdienišķām aktivitātēm, lai nodrošinātu Jēzum un Viņa Mātei līdzekļus viņu zemes eksistencei. Šķiet, dažiem ticīgajiem ir grūti iztēloties Jāzepu kā vienkāršu cilvēku, kas katru dienu aizņemts savā galdnieka darbnīcā.
Kad ir mans lūgšanu laiks? Cik reizes dienā es lūdzos? Vai varu teikt, ka savā dzīvē cenšos īstenot sv. Pāvila norādi: ” Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi…” (1 Tes 5, 17-18a)?
Kāds manas dzīves elements visspēcīgāk var apstiprināt, ka Dieva acīs es neesmu līdzīgs nevienai citai personai – esmu unikāls?
Kas visskaidrāk apliecina to, kas esmu, kāda ir mana identitāte: vecāki, audzinātāji, es pats vai vēl kādi citi cilvēki (kuri?)?
Vai man ir zināms manas ģimenes ciltskoks? Vai varu ieraudzīt, cik lielā mērā tajā bijuši dievbijīgi un svēti cilvēki, cik lielā mērā klātesošs bijis grēks un bezdievība?
Vai man ir gadījies norādīt uz savu tēvu un māti, lai paskaidrotu kādu savu rīcību un raksturu?
Vai esmu vērtējis kādu cilvēku pēc viņa izcelsmes, saskaņā ar to, ka pazīstu viņa vecākus un ģimeni?
Kādā vecumā man sirdī radās dziļāka apziņa, ka, pateicoties kristībām (iegremdēšanai Jēzū Kristū), esmu pieņemts par īstu Dieva bērnu?
Kā es raksturotu savu lūgšanu: cik lielā mērā lūgšanā vēršos pie Svētās Trīsvienības kopumā, un cik runāju ar katru Dieva Personu atsevišķi? Kura no Trīsvienības Personām ir vistuvākā manai sirdij? Vai varu paskaidrot – kāpēc?
Kādas ir manas garīgās attiecības ar svēto Jāzepu? Ar kādām lietām visbiežāk vēršos pie Viņa (cik lielā mērā ar materiālām, cik – ar garīgām)?
Kurš no man pazīstamiem vīriešiem uztur īpašu paļāvību un sadarbību ar svēto Jāzepu? Vai man ir zināms fons, kāpēc tā notiek?
Kuru savas dzīves gadu es varētu salīdzināt ar Jēzus publiskās kalpošanas iesākuma gadu?
Ja esmu kristīts cilvēks, tātad aicināts savā dzīvē attēlot paša Jēzus Kristus misiju. Kur un kādā veidā manā kristieša dzīvē un kalpošanā izpaužas Jēzus kā priestera, kur – pravieša un kur – ķēniņa misija? Vai katra no šīm funkcijām atbilst kādai konkrētai dzīves izpausmei, vai tomēr tās manā dzīvē ir savienotas?
