Kāpt kalnā

J 14, 15–26      J 14, 23–29 

J 14, …

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Lk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.
• J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

↑

 

↑

 

15.–16.

• Pilnīgas kristīgās dzīves īstenošanas nosacījums ir mīlestība, kas saistās ar diviem augstākajiem baušļiem: mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko (sal. Mt 22, 37–40). Jēzus jau iepriekš minēja tās nepieciešamību (sal. J 13, 34–35: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”). Tagad Viņš izsaka apsolījumu sūtīt Iepriecinātāju Garu. Tieši mīlestība un Jēzus lūgums Tēvam ir divi neaizstājami nosacījumi, lai saņemtu apsolīto dāvanu, t.i., Svēto Garu.
• Īpašības vārds „cits” ļauj mums atšķirt apsolīto Svēto Garu no Jēzus vai citu aizlūdzēju personām.  
• Grieķu termins „Paraklēts” ir raksturīgs tikai Jāņa rakstiem. Dažos tulkojumos tiek atveidots kā „Mierinātājs”, „Aizstāvis”, „Iepriecinātājs”, „Advokāts”. Tādējādi saprotam, ka tulkojuma grūtības saistās ar to, cik grūti tulkojumā ir atrast atbilstošu vārdu, kas uzsvērtu tik daudzās funkcijas un kalpošanas, kuras pilda šis dievišķais Vēstnesis. Etimoloģiski vārds „Paraklēts” pauž efektīvas palīdzības, aizlūgšanas un aizstāvības ideju. Šajā pēdējā nozīmē šo titulu var attiecināt arī uz pašu Jēzu Kristu (sal. 1 J 2,1: „Mani bērniņi, šo es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Bet ja nu kāds grēkojis, tad mums taisnīgais Jēzus Kristus ir aizstāvis pie Tēva.”).
• Pēc Jēzus aiziešanas pie Tēva, Viņa lomu uzņems Svētais Gars, kas pastāvīgi paliks ar apustuļiem un turpmākajām kristīgajām paaudzēm. Kad tika rakstīts ceturtais Evaņģēlijs, šim jautājumam bija īpaša nozīme, jo apustuļu paaudze kopā ar visiem Jēzus darbības lieciniekiem bija gandrīz izmirusi. Tad radās jautājums par Jēzus Kristus Evaņģēlija un tradīcijas nevainojamības un autentiskuma garantiju, ko sagrozīja un pat apdraudēja pirmās jaunās ķecerības un herēzijas. Evaņģēlists atbildi uz šo jautājumu sniedz Jēzus vārdiem: šāds garants būs Dieva Gars, Patiesības Gars. Kristus Baznīcas dzīves grūtos un pat dramatiskajos brīžos Viņš atbalstīs, uzturēs un mierinās cīnās nonākušo kristīgo kopienu.
• Jāņa izpratnē šis Gars ir saistīts ar apustulisko amatu, tāpēc Viņš nerunā tieši katrā ticīgajā, bet gan apustuliskajā liecībā, kuru arī mūsdienās turpina Baznīca.
• Atvadu runas turpinājums sīkāk definēs Svētā Gara attiecības ar Tēvu un Jēzu Kristu. Viņš būs Tēva dāvana (sal. Lk 11, 13; Apd 2, 38; 8, 20; 10, 45); darbojoties, Viņš veiks Dieva atklāsmes turpinājumu (sal. J 14, 26); sniegs dziļāku ieskatu Dieva pestīšanas plānā, ko īstenoja Jēzus (sal. J 16, 13); atgādinot mums par to, Viņš vadīs Baznīcu pa sarežģītajiem dzīves ceļiem patiesībā (sal. J 16, 13); vienlaikus apsūdzot pasauli grēkā (sal. J 16, 8). Visbeidzot, šī Gara eshatoloģiskā loma būs Jēzus otrās atnākšanas laikā parādīt Viņa pilno godību. Tāpēc Viņš veiks tās pašas funkcijas, ko veica Jēzus, darbojoties pasaulē, bet tikai pēc Viņa, t.i., Dieva Dēla, aiziešanas pie Tēva.

17.

• Apsolītais Gars būs Patiesības Gars, kas paliks ar kristiešiem mūžīgi. Attiecības starp Garu un patiesību var saprast sekojoši: Viņš nodrošinās pilnīgu Kristus patiesības, kas ir Dieva patiesība, atziņu. Jau pantā J 3, 5 un turpmāk lasām, ka atdzimšana šādi saprastajā Garā ir nepieciešama, lai kļūtu par jauno, ticīgo  cilvēku. Bez Svētā Gara sadarbības ticīgais nevar ne tuvoties Dievam, ne atzīt Jēzu par Kristu (sal. 1 Kor 12, 3). Svētā Gara īpašais uzdevums ir pastāvīgi uzturēt kristieša mīlestības saikni ar Dieva Dēlu un Debesu Tēvu, un tās auglis būs patiesa pielūgsme, kas tiek pasniegta Dievam „Garā un patiesībā” (sal. J 4, 24).
• Jēzus aiziešanas pie Tēva brīdī šķelšanās starp Jēzu un Viņam naidīgo pasauli kļuva par notikušu faktu. Noraidot Jēzu, pasaule kopā ar Viņu noraidīja arī Gara liecību, tādējādi kļūstot nejutīga pret Dieva lietām. Tā paļaujas tikai uz realitāti, kas pazīstama ar maņām, bet nespēj uztvert Gara darbību Jēzū. 
• Pasaules pretojošā attieksme pret Dieva Garu ir pretstatā mācekļu pilnīgajai atvērtībai un padošanai Svētā Gara darbībai. Tieši šāda viņu stāja padara to, ka viņi „pazīst” Svēto Garu un rīkojas saskaņā ar Viņa iedvesmām un ietekmēm. Citos vārdos, viņi ir jūtīgi pret Gara klātbūtni viņos un skaidri pamana Viņa darbību. Piemēri: 
  • Apd 3, 12 „To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā?”;
  • 1 Kor 15, 10: „Pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu, un Viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani.”
• Svētais Gars  darbojas tagadnē un darbosies nākotnē, lai gan iepriekšējais solījums paredzēja Viņa darbību drīzāk nākotnē. Svarīgi ir saprast, ka Dieva Gars darbojas visā pestīšanas vēsturē un darbosies arī pēc Jēzus Kristus pagodināšanas, līdz pasaules beigām. Dieva Gars uzturēs un stiprinās saikni starp Dievišķo Mācītāju un kristiešiem. Šajā pēdējā laikmetā dzīvo Kristus Baznīca, ko vada Paraklēts-Mierinātājs.

18.

• Jēzus uzruna atklāj vēl vienu akcentu: kristieša vienotība ar Dievu ir vienotība ar veselu Svēto Trīsvienību. Ticīgā sirdī mājo ne tikai Gars-Paraklēts, bet arī pats Kristus, kas ir pagodināts savienībā ar Savu Debesu Tēvu. Tādējādi caur Svēto Garu katrs kristietis var pilnībā redzēt Jēzu godību, un savukārt Viņā var ieraudzīt Debesu Tēva attēlu (sal. Ebr 1, 2a.3: „Pēdīgi šinīs dienās Dievs mums runājis caur savu Dēlu… Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls, ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.”).
• Terminam „bārenis” – kā tas bieži vien ir Ceturtajā evaņģēlijā – ir divējāda nozīme.
  • Pirmkārt, tas uzsver pamestības sajūtu, kas pārņems mācekļus pēc Jēzus aiziešanas.
  • Otrkārt, šis vārds atspoguļo analoģisku dilemmu baznīcas kopienā pirmā gadsimta beigās, kas saistīta ar pēdējo autentisko Jēzus darbības liecinieku nāvi.
• Neskatoties uz bailēm un cilvēciskajām raizēm, Jēzus izsaka vārdus, kas piepilda ar mierinājumu: „Es atnākšu.” Šis solījums, kas atskan visā kristietības vēsturē (sal. Atkl 22, 20), attiecas ne tikai uz nākotni, bet uz visu Kristus realitātē: ticīgie nepārtraukti piesauc Dieva Dēlu un ticībā vienojas ar Viņu; kā toreiz Viņš atklāja savu augšāmcelšanās triumfu, tā arī  tagad Viņš īsteno un atklāj savu mīlestības spēku Baznīcas locekļos, bet visbeidzot sauciens „Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl 22, 21) un minētais Jēzus apsolījums īstenosies Viņa godības pilnajā atnākšanā pastarā dienā.dfsd

19.

• Tomēr pasaule nedalās paustajās ilgās (sal. Atkl 20, 17 un turpmāk), jo tā tic, ka ar Jēzus nāvi Viņa vēsture ir noslēgusies un pieder tikai pagātnei. Nepazīstot Jēzu un neticot Viņam, tā nevar Viņu gaidīt. Bet tas nozīmē, ka pasaule, tagad nepieņemot Kristu kā Pestītāju, atkal redzēs Viņu, bet šoreiz eshatoloģiskās tiesas kontekstā.

20.

• Mācekļi, kas vienoti ar Jēzu, ne tikai redzēs augšāmcelto Jēzu, bet arī caur ticību un Svētā Gara palīdzību piedalīsies dzīves pilnībā, kas ved uz augšāmcelšanos. Šajā jaunajā pestīšanas vēstures pilnīgas īstenošanas periodā Jēzus savienība ar Tēvu (sal. J 10,38; 14, 10–11) kļūs skaidra, redzama mācekļiem, un viņu saikne ar Dēlu un Tēvu padziļināsies caur pastāvīgo Svētā Gara palīdzību. 

21.

• Katra kristieša ticības dzīve ir atkarīga un saistīta ar vienotību, kas Svētajā Garā  pastāv starp Jēzu un Viņa Tēvu. Šīs saites intensitāte ir atkarīga no mīlestības, ar kuru ticīgais tuvojās Dievam, dziļuma. Jo vairāk ticīgais mīl Dievu un tuvojās Viņam, jo vairāk mīlestība, kas ir starp Tēvu un Viņa Dēlu, īstenojas kristieša sirdī un dzīvē.

22.

• Ir skaidrs, ka Jūda, par kuru ir runa šajā pantā, nav Jūdas Iskariota, kurš tajā brīdī jau bija atstājis mācekļu grupu (sal. J 13, 30), tomēr nav viegli teikt, par kuru Jūdu, apustuļu grupas locekli, ir runa. Tas ir tāpēc, ka vienam no Jēzus „brāļiem” bija līdzīgs vārds (sal.: Mt 13, 55; Mk 6, 3 un Jūd 1). Sv. Lūkasa Evaņģēlijā ir minēts Jūda, Jēkaba ​​dēls). Arī Apustuļu darbu grāmatā viņš līdzīgi tiek ierindots apustuļu vidū pēc Sīmaņa Zelota. Agrīnajā kristīgajā tradīcijā viņš tika identificēts ar apustuli Tadēju (Lebāju) — sal. Mt 10, 3 un Mk 3, 18.
• Jūda nebija apmierināts par Jēzus apsolīto atklāsmi. Iespējams, ka viņš vēlētos — tāpat kā citi Jēzus radinieki Galilejā — lai Jēzus parādītu savu varu un atklātu savu godību visas pasaules priekšā (sal. J 7, 3–4: „Tad Viņa [Jēzus] brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Neviens taču neko nedara slepenībā, bet katrs grib būt ievērojams. Ja Tu to dari, tad atklāj sevi pasaulei.”).

23.

• Jēzus atbild, atgādinot aicinājumu uz mīlestību, bet šoreiz bagātinot to ar domām par Dieva Vārda klātbūtni kristietī. Ja kāds uzticīgi uzņems un centīsies izpildīt šo Vārdu, tas nodrošinās Tēva un Dēla personīgo klātbūtni viņa sirdī un dzīvē. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus „mājo Sava Tēva mājās” (sal. J 14, 2), veido sava veida līdzdalību mūžīgajā dzīvē un tās īstenošanos viņā.
• Savukārt, mīlestība, kas pēc savas dabas tiecas pēc vienotības, kristietī veido ilgas pēc Debesu Tēva un vēlmi palikt ciešās attiecībās ar Viņu (caur pagodināto Kristu un caur Svēto Garu).
• Jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes zemi, par sava veida Dieva templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā svētnīcā Jeruzalemē. Kristus laikmetā Dievs vēlas mājot nevis godības mākonī, bet pašā kristietī, un pie tā gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tāpēc kristieša vienotība ar Trīsvienīgo Dievu pārspēj savā bagātībā ārēji redzamās Vecās Derības teofānijas. Iespējams, ka tieši par tādām, līdzīgām teofānijām Sinaja kalna pakājē domāja Jūda.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, skan, ka pasaule neievēro Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Tā notiek, jo Jēzus vārdos tiek izteikta visa Vārda, tas ir, Dieva Dēla, personiskā būtība. Tāpēc pieņemt vai nepieņemt Jēzus vārdus nav tikai ārējais jautājums. Kas nepieņem Kristus vārdus, ne tikai noraida Jēzus personu, bet arī pašu Dievu. Tādējādi tas, kas distancējas no Viņa, nebūs spējīgs uzņemt arī turpmāko Dieva atklāsmi.

25.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”

26.

• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs tālāk saka, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē.
• Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

↑

↑

 

Rakstu vieta: J 14, 15-26

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Łk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.

J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

 

Rakstu vieta: J 14, 27-31

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,27: J 16,33; Sk 6,26; 25,12-13; Ps 29,11; Is 9,6-7; 52,7; 54,13; 57,19; Ez 37,26; Ag 2,9; Apd 10,36; Rom 14,17; Flp 4,7; 2 Tes 3,16 u.tt.; J 14,1; 16,33.
• J 14,28: J 1,1-18; 10,30 u.tt.; 4,34; 8,29; 14,3.18.
• J 14,29: J 13,9; Mk 14,41-42.

↑

 

↑

 

23.

• Šajā pantā atklājas, ka Jēzus aicinājums uz mīlestību ir bagātināts ar pārdomām par Dieva Vārda klātbūtni katrā kristietī. Ja kāds uzticīgi pildīs šo vārdu, tas pārliecināsies par Tēva un Dēla personīgo klātbūtni. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus mājo „Sava Tēva namā” (sal. J 14, 2), veido kristieša zināmo mūžīgās dzīves baudīšanu un tās īstenošanu.
• Pēc savas būtības mīlestība tiecas pēc vienotības un tādējādi kristieša sirdī izraisa ilgas un vēlmi ​​vienoties ar Debesu Tēvu caur pagodināto Kristu Svētā Gara spēkā.
• Pretstatā ārēji redzamajām Vecās Derības teofānijām (līdzīgi kā teofānija Sinaja kalna pakājē), jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes „teritoriju”, it kā par Dieva jauno templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā Jeruzalemes svētnīcā. Dievs mājo kristietī nevis kā godības mākonis (kā tas bija Vecās Derības laikā), bet gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, pozitīvo atbildi papildina antitēze: pasaule netur Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir šis faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Jēzus vārdi, kas rada šo mīlestības saiti, nav kaut kas ārējs Viņam, bet gan tajos izpaužas visa Vārda, tas ir Dieva Dēla, esmes būtība. Tāpēc šo „vārdu” noraidīšana noved ne tikai pie Jēzus personas noraidīšanas, bet arī pie Dieva kā tāda noliegšanas. Jēzus „stundā”, par kuru daudz reižu ir runāts sv. Jāņa Evaņģēlijā, Dieva klātbūtne vai prombūtne cilvēka dzīvē iegūst izšķirošu, neatgriezenisku nozīmi. Tā kā pasaule attālinās no Viņa, tādējādi tā vairs nebūs spējīga atvērties tālākajai Jēzus kā Dieva Dēla un mūsu Pestītāja atklāsmei.

25.–26.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu (Svēto Garu) sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”
• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus šis brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus, iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs saka tālāk, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē. Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

27.

• Vārds „miers” semītu pasaulē tika plaši lietots kā tradicionāla sveiciena un atvadu formula. Tajā tika pausta vēlēšanās, lai visi (dzīves) labumi tiktu izmantoti bezrūpībā un mierā. Tomēr, lai gan Vecās Derības laikā šo mieru galvenokārt saprata laicīgā līmenī, stipri akcentējot, ka tā pilnība ir atkarīga no Likuma ievērošanas (sal.: 2 Mak 1, 4; Ps 119, 165; Is 48,18; 66, 12), Jēzus apsola mieru kā pārdabisku labumu pilnību, kas rodas, iegūstot Dieva žēlastību un esot vienotam ar Dievu.
• Šādi saprasts Jēzus dotais miers ir tālu no tā, ko sola pasaule, un atšķiras arī no viltus drošības sajūtas, ko pravieši tik stingri nosodīja (sal. Jer 6, 14; 8, 11). Patiesais Kristus miers stāv pretstatā pasaules nemieram un apjukumam. Mācekļiem jāuzmanās, lai neiekristu garīgajā stāvoklī, kas raksturīgs laicīgajai sfērai, jo Jēzus aiziešana vienlaikus ir arī Viņa godības drīzās atnākšanas priekšnojauta. Patiesa mīlestība – līdzvērtīga mīlestībai, kas valda starp Tēvu un Dēlu – nebaidās no īslaicīgas šķiršanās, bet priecājas par to, ka pilnīga vienotība ar pagodināto Kristu gaida katru uzticīgo kristieti.

28.–29.

• Šī panta beigas, kurā Jēzus apgalvo, ka Tēvs ir lielāks par mani, radīja īpašas grūtības jau baznīctēvu periodā. Pirmkārt, jāsaka, ka evaņģēlistam ir svešas vēlāko gadsimtu spekulācijas par Trīsvienību. Vajadzētu arī saprast, ka Jēzus mācekļus, kas ir apbēdināti Viņa drīzās aiziešanas dēļ, uzrunā kā cilvēks, kura spēku viņi tik daudzas reizes bija redzējuši un apbrīnojuši, nevis kā godības pilnais Dieva Dēls, kas tikai kā persona atšķiras no Tēva. Tajā laikā mācekļu mīlestība bija joprojām vērsta pret Jēzu Viņa taustāmajā, cilvēciskajā realitātē. Skolotājs no Nācaretes tomēr vēlas viņiem atklāt to, ko Viņš jau daudzas reizes iepriekš ir uzsvēris: Viņa darbos rīkojas Tēvs („Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls.” [J 5, 17.19]); Viņa izteiktajos vārdos runā Tēvs („Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt.” [J 12, 48–49]), kas ir viens ar Viņu.
• Ar Jēzus cilvēcību saistītās dievišķā spēka izpausmes ir paredzētas tikai tam, lai vestu viņus pie daudz lielākās Personas — pie Debesu Tēva. Tiklīdz mācekļi saprot, ka starp Tēvu un Jēzu pastāv pilnīga vienotība, tiklīdz viņi spēj saprast, ka „Jēzus ir Tēvā un Tēvs ir viņā” (sal. J 14, 10: „Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas manī atrodas, Viņš dara darbus.”), tad jautājums par lielumu vai proporcijām kļūs nenozīmīgs. Bet šo patiesību mācekļi sapratīs tikai Svētā Gara ietekmē. Kamēr tas nesasniedza savu īstenošanos, tikmēr Jēzus intensīvi virza mācekļu domas no cilvēciskās sfēras uz dievišķo sfēru.

↑