Kāpt kalnā

J 14, 1–14      J 14, 15–26      J 14, 23–29 

J 14, …

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,1: J 14,27; 11,23.3; 12,27; 13,21; Rom 4,18; 2 Hr 20,17.20; Ps 55,5; Is 8,12.
• J 14,2: Mk 5,36, J 14.23; 12,26; Ebr 12,22; Atkl 21,9-22,5; 2 Kor 5,1.
• J 14,3: Atkl 12,6; 1 Hr 15,1; Mk 13,24-27; J 21,22-23; 1 J 2,28; J 12,26; 17,24; 1 Tes 4,17.
• J 14,5: J 13,36.
• J 14,6: J 3,16; 11,25.
• J 14,7: Mt 11,27; J 8,19; 15,21; 16,3.
• J 14,8: Izc 33,18-23; J 1,18;
• J 14,9: Mt 17,17; Mk 9,19; Lk: 9,41; J 12,45.
• J 14,10: J 14,20; 17,21; 10,30.38; Ebr 1,1.
• J 14,12: J 5,20.43; 10,25.37-38; 15,16; 16,23; 14,26, Kol 3,17; Ef 5,20.
• J 14,13: Mt 7,7n; 21,22; Mk 11,24; Lk 11,9-10; J 15,7; 16,23.

↑

 

↑

 

1. 

• Nomāktības un skumju atmosfērā atskan Jēzus mierinošie vārdi: Viņa aiziešana ir īslaicīga, bet Viņa otrā atnākšana nozīmēs pastāvīgu klātbūtni kopā ar savējiem. Pat ja mācekļi pilnībā neizprot gaidāmo notikumu nozīmi, viņiem šī neskaidrība jāpārvar ticības garā. Šī ticība nodrošina pilnīgu līdzdalību Dieva nemainīgumā un ir neaizstājams nosacījums, lai paliktu uzticīgiem līdz galam. Sal.:
  • Mt 8, 26: „Un Jēzus saka viņiem: «Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie?»;
  • Mk 5, 36: „Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: «Nebīsties, tikai tici!»”.
• Ja mācekļi kā uzticīgi izredzētās tautas dēli tic Dievam, tad tagad kā Jēzus mācekļiem viņiem ir pienākums ticēt pašam Jēzum, kas ir vienīgais, patiesais ceļš pie Debesu Tēva. Sal.:
  • J 10, 30: „Es un Tēvs esam viens”;
  • J 12, 44: „Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis” .

2. 

• Dieva pestīšanas plānos nav vietas izmisīgai steigai. Tur viss notiek pēc noteiktas kārtības, mūžības un Dieva nemainīguma perspektīvā. Tāpēc Pētera vēlme nekavējoties sekot Jēzum (J 13, 37: „Pēteris sacīja Viņam: «Kungs, kāpēc es nevaru Tev tagad sekot? Es savu dzīvību atdošu par Tevi.»”) ir nepamatota: viņam, tāpat kā visiem pārējiem, ir garantēta palikšana kopā ar Jēzu pie Tēva Valstībā. 
• Tēlaini attēlotais Jēzus aiziešanas un atdalīšanās no mācekļiem mērķis ir šāds: ja mēs saprotam Tēva valstību kā krāšņu muižu jeb pili ar neskaitāmām telpām, kas sagatavotas izredzētajiem bērniem, kuri ir ieticējuši Jēzum, tad Viņš dodas turp, lai sagatavotu šīs telpas viņu uzņemšanai. Norādi uz mājokļiem Debesīs atrodam arī svētā Lūkasa uzrakstītajā tekstā:
  • „Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos” (Lk 16, 9).
• Vai par šīm vietām ir zināms kaut kas vairāk? Tā būs godības vieta, nevis īslaicīga uzturēšanās pasaulē (sal. Ebr 13, 14: „Jo mums šeit nav paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo”). Jēzus Kristus ir tas, kas pirmais nogāja ceļu uz šo vietu. Pie tam ne bez ciešanām (sal. Ebr 2, 10: „Jo pieklājās Tam, kura dēļ un caur kuru viss ir, kas daudzus bērnus veda godībā, pestīšanas devēju caur ciešanām padarīt pilnīgu.”). „Bet tagad Kristus ir no miroņiem augšāmcēlies kā pirmais starp mirušajiem” (1 Kor 15, 20).
• Vecās Derības laikā nebija skaidri pausts ne par īpaša atalgojuma vietu taisnīgajiem, ne par soda vietu ļaunajiem. Toreiz zināja tikai par neitrālu „ēnu mājvietu”, kādu aizmirstības un bezdarbības vietu, ko sauca par Šeolu.
• Vēsts par laimīgu uzturēšanos kopā ar Dievu mūžībā sāk parādīties tikai kopā ar Jēzus Kristus atnesto mācību. Tagad ir skaidrs, ka kristieša uzturēšanās īstā „vieta” (pareizi būtu jāsaka: stāvoklis) ir Dieva Debesis.
• Ņemot vērā, ka cilvēkam nav iespējams iztēloties, kā „izskatās” Debesu „vieta”, par to ir runāts vien līdzībās un dažādos tēlos. Šādas valodas piemērs ir atrodams kaut vai Atklāsmes grāmatā:
  • „Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: Lūk, Dieva mājoklis kopā ar cilvēkiem, un Viņš dzīvos starp tiem, un tie būs Viņa tauta, un pats Dievs pie viņiem būs viņu Dievs” (Atkl 21, 2–3).

3. 

• Jēzus otrajai atnākšanai, par kuru ir runa šajā pantā, neapšaubāmi ir eshatoloģiska nozīme, tātad tā nav domāta kā kristofānija pēc augšāmcelšanās.
• Jēzus otrās atnākšanas gaidīšana bija izplatīta pirmās un otrās paaudzes kristīgajās kopienās.
• Šis pants mūsdienās parasti tiek saprasts divos veidos:
  • domājot par nāvi kā galīgu savienošanos ar pagodināto Jēzu;
  • un attiecinot to uz Jēzus otro atnākšanu, kad Viņš īstenos eshatoloģisko tiesu.
• Jāatceras, ka svētā Jāņa Evaņģēlijā Jēzus „stunda” atrod savu īpašu nozīmi un tiek attiecināta nevis uz konkrētu dienas stundu, bet uz pestīšanas atnākšanu un tās īstenošanu. Tādējādi kopā ar Jēzus atnākšanu un Viņa publisko kalpošanu, kuru noslēdza Pasha un Debeskāpšana, ir sācies arī Viņa godības periods. Šajā kontekstā izšķirošais faktors nav noteikts laiks, bet gan katra cilvēka sirds savienība ticībā ar godības pilno Jēzu.
• Citiem vārdiem: Viņa ieiešana Tēva godībā nozīmē godību arī kristiešiem. Tās realizācijas posmus vajag attiecināt arī uz ceļu, kuru ies katrs cilvēks, – ceļu, kas ir analogs Mācītāja ceļam.
• Šīs godības pilnīga garantija ir atrodama Kristus augšāmcelšanās noslēpumā, Viņa klātbūtnē mācekļu vidū, kā arī Svētā Gara — Paraklēta nosūtīšanā.
• Šī panta pēdējie vārdi vēlreiz uzsver Jēzus apziņu par savu vienotību ar Tēvu. Jēzus vienmēr ir kopā ar Tēvu, un Viņam vienmēr pieder dievišķā godība, tātad tas nav kāds mērķis, kas stāv Viņam priekšā.
• Jēzus godības saņemšana un ieiešana Tēva mājās padarīs to, ka Viņa gods un dievišķība no jauna atmirdzēs savā pilnā spožumā. Un tas ir pamats tam, ka godības pilnais Kristus saviem uzticīgajiem sekotājiem varēs nodrošināt līdzdalību visos šajos labumos. 

4. 

• Jēzus apgalvojums, ka mācekļi „zina” ceļu, izraisa turpmāku diskusiju, jo starp viņiem rodas pārpratums par šī vārda nozīmi. 

5. 

• Toms, kuru jau pazīstam no runas pirms Lācara celšanas no miroņiem (sal. J 11, 16), atklāti atzīstas, ka mācekļi joprojām ir neziņā par Jēzus ceļu un līdz ar to nezina arī savu ceļu. Tāpat kā Pēteris (sal. J 13, 36: „Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: «Kungs, kurp Tu ej?» Jēzus atbildēja: «Kurp es eju, tur tu tagad nevari man sekot, bet tu sekosi vēlāk»”), arī Toms nav bez labas gribas — viņš tic Jēzum, bet nespēj Viņā saskatīt dzīvo saikni ar Tēvu, saikni, kas arī mācekļus var aizvest pie Dieva. Viņš ceļu saprot burtiskā nozīmē kā noteiktu attālumu, kas jāveic. Līdzīgi, iespējams, mācekļi iztēlojās „mājokļus”, par kuriem runā Jēzus, kā konkrētu telpu dzīvošanai. Atkal kļūst skaidrs, ka bez Svētā Gara dāvātās apgaismības pilnīga Jēzus lomas izpratne nav iespējama. 

6. 

• Slavenais teikums „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” uzsver, ka gan ceļojuma sākumpunkts, gan tā jēga, gan mērķis ir pats Jēzus Kristus, bet Viņā — Tēvs. Sal.:
  • Ebr 10, 19–20: „Tātad, brāļi, Jēzus asins dēļ mums ir cerība ieiet vissvētākajā. Uz turieni Viņš mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, savu miesu…”.
• Tikai Kristus norāda, kas ir patiess un pastāvīgs, kas ļauj dzīvē iegūt pilnīgu pārdabisku orientāciju, jo Viņš ir absolūta patiesība, Dieva pilnīga un galīga atklāsme cilvēcei, Dieva eshatoloģiskā dāvana. 
  • Sal. Ebr 1, 1–2: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu…”;
  • sal. Kol 1, 15: „Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais”.
• Dieva Dēls sniedz arī dzīvību, jo Viņš tur sevī tās neizsmeļamo pilnību. Gan sludinātos vārdos, gan caur savas dzīves piemēru Viņš ikvienam nemaldīgi atklāj virzienu uz mūžīgo dzīvi (sal. J 3, 21: „Bet, kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi atklājas, jo tie darīti Dievā”). 
• Sinoptiskajos Evaņģēlijos (→ Mt, Mk, Lk) ir atrodams uzsvars uz to, ka Jēzus mācīja šo „Dieva ceļu” (sal., piem., Mt 22, 16: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu…”).
• Agrīnā kristietība dzīvi saskaņā ar Jēzus principiem sauca vienkārši par „ceļu”. Norāde uz to ir atrodama vairākās Apustuļu darbu grāmatas vietās: 
  • Apd 9, 2: „Un lūdza no viņa vēstules Damaskas sinagogām, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, kurus atradīs, saistītus vestu uz Jeruzalemi.;
  • Apd 19, 9: „Bet kad daži palika cietsirdīgi un neticēja, ļaužu priekšā zaimodami Kunga ceļu, viņš no tiem aizgāja…”; 
  • Apd 22, 4: „​Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šī ceļa vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā”. 

7. 

• Visi Dieva ļaudis Vecajā Derībā dodas pie Tēva. Tāpat Jēzus mācekļi. Tāpēc pantā 8, 19 Jēzus pārmet jūdiem, ka viņi nepazīst Tēvu, pretējā gadījumā viņiem būtu jātic arī Viņam. 

8. 

• Mācekļi redzēja Jēzus pārdabiskos darbus un atpazina Viņā dievišķās darbības izpausmes, taču viņi nespēra nākamo soli Tēva virzienā. Spert šo soli palīdzēs Gara-Paraklēta iejaukšanās.
• Filipa vārdi „Kungs, rādi mums Tēvu un mums pietiek!” saistās ar Dieva atklāsmi Vecajā Derībā: Dievs savai tautai parādījās vairākās teofānijās, piemēram, Sinaja kalna pakājē (sal. Izc 24, 9 un tālāk; 33, 18), ceļojuma uz Apsolīto zemi laikā un citās. Var nojaust, ka Filips un pārējie iedomājas, ka papildus Saviem vārdiem Jēzus apsola jaunu, daudz krāšņāku teofāniju. Šīs nojausmas pamatojums ir šajā, ka apustuļu pulka izpratne un centienus tik daudz reižu bija cieši saistīti ar redzamo, jutekļiem padoto realitāti.

9.–11.

• Aiz Filipa (un pārējo mācekļu) nespējas aptvert Dieva atklāsmes nozīmi slēpjas fakts, ka visa Vecā Derība, visa Jahves atklāsme, bija vērsta uz Jēzu Kristu. Šajā ziņā, piemēram, slavenā Dieva godības vīzija patiesībā bija vīzija par Mesiju, Jēzu. Sal.: 
  • Is 6, 1–2: „Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: «Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!»”
  • kopā ar J 12, 41: „To Isajs sacīja, kad redzēja Viņa godību un runāja par Viņu”.
• Ja jau Vecās Derības pravietojumi tik spēcīgi runāja par Kristu un Dievu, kas caur Viņu un Viņā nāk pie cilvēces, lai to glābtu un svētdarītu, tad jo vairāk Jēzus rīcība un vārdi bija tieša Tēva atklāsme. Ikviens, kas (pateicoties Dieva žēlastībai) ir atvērts Dieva balsij, atpazīst Jēzu un nāk pie Viņa. Un otrādi, tas, kas redz Jēzus pārdabiskos darbus, bez piepūlēm tajos redz arī Tēvu, kurš sūtīja Dēlu pasaulē.
• Pilnīga vienotība starp Tēvu un Dēlu darbībā un dabā (sal. J 10, 30: „Es un Tēvs esam viens” un J 17, 10: „[Tēvs], viss mans ir Tavs, un Tavs ir mans, un es pagodinājos viņos”) Izraisa to, ka Jēzus publiskās kalpošanas laikā teiktie vārdi un veiktie darbi ir paša Tēva vārdi un darbi. Sal.:
  • J 5, 17.18–21: „Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. (…) Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos. Jo kā Tēvs uzmodina miroņus un atdzīvina, tā arī Dēls atdzīvina, kurus vēlas”; 
  • J 7, 16–19: „Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis. Ja kāds vēlas Viņa gribu pildīt, tas no mācības sapratīs, vai tā no Dieva, vai es runāju pats no sevis. Kas runā pats no sevis, tas meklē sev godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav”;
  • J 8, 26.28–29: „…Tas, kas mani sūtījis, ir patiess; un es runāju pasaulei to, ko esmu no Viņa dzirdējis. (…) Tad Jēzus sacīja viņiem: Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis. Un Tas, kas mani sūtījis, ir ar mani; un Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk”;
  • J 9, 31–33: „Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt”; 
  • J 12, 48–50: „Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. Un es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā, kā to man teica Tēvs”.
• Mācekļi visam tam bija liecinieki un (daudzām lietām ieticēja; sal., piemēram, J 2, 11), taču ne uzreiz viņi saprata to galīgo nozīmi. Tā tika minēts, viņi to pilnībā sapratīs tikai Svētā Gara pamācības gaismā. 

12. 

• Ikviens, kas tic Jēzum, pat pēc Viņa aiziešanas varēs liecināt par Viņa un Tēva vienotību, veicot līdzīgus darbus (sal. J 5, 20: „Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos”) vai pat lielākus. Tas neattiecas tikai uz brīnumdarīšanas harizmu, bet gan uz visu mācekļu pestījošo darbību, kuru tie veiks Jēzus vārdā, ieskatot mocekļa nāvi.

↑

 

• Vai “tēva māja” kā Debess Tēvijas ikona mani uzrunā un iepriecina, vai tomēr vairāk asociējas ar nepatīkamām atmiņām (un gaida iekšējo dziedināšanu)?
• Kura no Jēzus sludinātajām patiesībām manai sirdij ir tik skaidra, ka es varu uz to norādīt pārējiem cilvēkiem kā uz Patiesību, un esmu spējīgs apstiprināt to ar savas dzīves piemēriem, tādējādi pierādot, ka tā ir kļuvusi par manu personīgo Ceļu uz Dzīvi (Dievā)?
• Cik reizes dzīvē mani ir pārņēmušas stipras ilgas pēc sastapšanas ar Dievu Viņa mājās Debesīs? Kādos apstākļos esmu to piedzīvojis?
• Vai es varu apliecināt, ka kādam cilvēkam esmu kļuvis par “ceļu”? Vai tas ir kāds no ticīgajiem vai neticīgajiem?
• Ko es mēdzu teikt/komentēt cilvēkiem, kuri saka, ka pie Dieva ved daudz ceļu?
• Dažādu reliģiju un konfesiju kontekstā ko es varētu komentēt / skaidrot cilvēkiem, kuri saka, ka Dievs ir viens?
• Kuru no lūgšanām, dziesmām un svētgleznām es lietoju visbiežāk kā savu mīļāko “ceļamaizi” svētceļojumā uz Debesu Tēviju?
• Cik bieži es sastopos ar savu biktstēvu (palīgu ceļā uz Debesīm), lai ar viņa palīdzību dziļāk izprastu savas dzīves ceļu un punktu, kurā es aktuāli atrodos? 

↑

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Lk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.
• J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

↑

 

↑

 

↑

 

15.–16.

• Pilnīgas kristīgās dzīves īstenošanas nosacījums ir mīlestība, kas saistās ar diviem augstākajiem baušļiem: mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko (sal. Mt 22, 37–40). Jēzus jau iepriekš minēja tās nepieciešamību (sal. J 13, 34–35: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”). Tagad Viņš izsaka apsolījumu sūtīt Iepriecinātāju Garu. Tieši mīlestība un Jēzus lūgums Tēvam ir divi neaizstājami nosacījumi, lai saņemtu apsolīto dāvanu, t.i., Svēto Garu.
• Īpašības vārds „cits” ļauj mums atšķirt apsolīto Svēto Garu no Jēzus vai citu aizlūdzēju personām.  
• Grieķu termins „Paraklēts” ir raksturīgs tikai Jāņa rakstiem. Dažos tulkojumos tiek atveidots kā „Mierinātājs”, „Aizstāvis”, „Iepriecinātājs”, „Advokāts”. Tādējādi saprotam, ka tulkojuma grūtības saistās ar to, cik grūti tulkojumā ir atrast atbilstošu vārdu, kas uzsvērtu tik daudzās funkcijas un kalpošanas, kuras pilda šis dievišķais Vēstnesis. Etimoloģiski vārds „Paraklēts” pauž efektīvas palīdzības, aizlūgšanas un aizstāvības ideju. Šajā pēdējā nozīmē šo titulu var attiecināt arī uz pašu Jēzu Kristu (sal. 1 J 2,1: „Mani bērniņi, šo es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Bet ja nu kāds grēkojis, tad mums taisnīgais Jēzus Kristus ir aizstāvis pie Tēva.”).
• Pēc Jēzus aiziešanas pie Tēva, Viņa lomu uzņems Svētais Gars, kas pastāvīgi paliks ar apustuļiem un turpmākajām kristīgajām paaudzēm. Kad tika rakstīts ceturtais Evaņģēlijs, šim jautājumam bija īpaša nozīme, jo apustuļu paaudze kopā ar visiem Jēzus darbības lieciniekiem bija gandrīz izmirusi. Tad radās jautājums par Jēzus Kristus Evaņģēlija un tradīcijas nevainojamības un autentiskuma garantiju, ko sagrozīja un pat apdraudēja pirmās jaunās ķecerības un herēzijas. Evaņģēlists atbildi uz šo jautājumu sniedz Jēzus vārdiem: šāds garants būs Dieva Gars, Patiesības Gars. Kristus Baznīcas dzīves grūtos un pat dramatiskajos brīžos Viņš atbalstīs, uzturēs un mierinās cīnās nonākušo kristīgo kopienu.
• Jāņa izpratnē šis Gars ir saistīts ar apustulisko amatu, tāpēc Viņš nerunā tieši katrā ticīgajā, bet gan apustuliskajā liecībā, kuru arī mūsdienās turpina Baznīca.
• Atvadu runas turpinājums sīkāk definēs Svētā Gara attiecības ar Tēvu un Jēzu Kristu. Viņš būs Tēva dāvana (sal. Lk 11, 13; Apd 2, 38; 8, 20; 10, 45); darbojoties, Viņš veiks Dieva atklāsmes turpinājumu (sal. J 14, 26); sniegs dziļāku ieskatu Dieva pestīšanas plānā, ko īstenoja Jēzus (sal. J 16, 13); atgādinot mums par to, Viņš vadīs Baznīcu pa sarežģītajiem dzīves ceļiem patiesībā (sal. J 16, 13); vienlaikus apsūdzot pasauli grēkā (sal. J 16, 8). Visbeidzot, šī Gara eshatoloģiskā loma būs Jēzus otrās atnākšanas laikā parādīt Viņa pilno godību. Tāpēc Viņš veiks tās pašas funkcijas, ko veica Jēzus, darbojoties pasaulē, bet tikai pēc Viņa, t.i., Dieva Dēla, aiziešanas pie Tēva.

17.

• Apsolītais Gars būs Patiesības Gars, kas paliks ar kristiešiem mūžīgi. Attiecības starp Garu un patiesību var saprast sekojoši: Viņš nodrošinās pilnīgu Kristus patiesības, kas ir Dieva patiesība, atziņu. Jau pantā J 3, 5 un turpmāk lasām, ka atdzimšana šādi saprastajā Garā ir nepieciešama, lai kļūtu par jauno, ticīgo  cilvēku. Bez Svētā Gara sadarbības ticīgais nevar ne tuvoties Dievam, ne atzīt Jēzu par Kristu (sal. 1 Kor 12, 3). Svētā Gara īpašais uzdevums ir pastāvīgi uzturēt kristieša mīlestības saikni ar Dieva Dēlu un Debesu Tēvu, un tās auglis būs patiesa pielūgsme, kas tiek pasniegta Dievam „Garā un patiesībā” (sal. J 4, 24).
• Jēzus aiziešanas pie Tēva brīdī šķelšanās starp Jēzu un Viņam naidīgo pasauli kļuva par notikušu faktu. Noraidot Jēzu, pasaule kopā ar Viņu noraidīja arī Gara liecību, tādējādi kļūstot nejutīga pret Dieva lietām. Tā paļaujas tikai uz realitāti, kas pazīstama ar maņām, bet nespēj uztvert Gara darbību Jēzū. 
• Pasaules pretojošā attieksme pret Dieva Garu ir pretstatā mācekļu pilnīgajai atvērtībai un padošanai Svētā Gara darbībai. Tieši šāda viņu stāja padara to, ka viņi „pazīst” Svēto Garu un rīkojas saskaņā ar Viņa iedvesmām un ietekmēm. Citos vārdos, viņi ir jūtīgi pret Gara klātbūtni viņos un skaidri pamana Viņa darbību. Piemēri: 
  • Apd 3, 12 „To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā?”;
  • 1 Kor 15, 10: „Pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu, un Viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani.”
• Svētais Gars  darbojas tagadnē un darbosies nākotnē, lai gan iepriekšējais solījums paredzēja Viņa darbību drīzāk nākotnē. Svarīgi ir saprast, ka Dieva Gars darbojas visā pestīšanas vēsturē un darbosies arī pēc Jēzus Kristus pagodināšanas, līdz pasaules beigām. Dieva Gars uzturēs un stiprinās saikni starp Dievišķo Mācītāju un kristiešiem. Šajā pēdējā laikmetā dzīvo Kristus Baznīca, ko vada Paraklēts-Mierinātājs.

18.

• Jēzus uzruna atklāj vēl vienu akcentu: kristieša vienotība ar Dievu ir vienotība ar veselu Svēto Trīsvienību. Ticīgā sirdī mājo ne tikai Gars-Paraklēts, bet arī pats Kristus, kas ir pagodināts savienībā ar Savu Debesu Tēvu. Tādējādi caur Svēto Garu katrs kristietis var pilnībā redzēt Jēzu godību, un savukārt Viņā var ieraudzīt Debesu Tēva attēlu (sal. Ebr 1, 2a.3: „Pēdīgi šinīs dienās Dievs mums runājis caur savu Dēlu… Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls, ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.”).
• Terminam „bārenis” – kā tas bieži vien ir Ceturtajā evaņģēlijā – ir divējāda nozīme.
  • Pirmkārt, tas uzsver pamestības sajūtu, kas pārņems mācekļus pēc Jēzus aiziešanas.
  • Otrkārt, šis vārds atspoguļo analoģisku dilemmu baznīcas kopienā pirmā gadsimta beigās, kas saistīta ar pēdējo autentisko Jēzus darbības liecinieku nāvi.
• Neskatoties uz bailēm un cilvēciskajām raizēm, Jēzus izsaka vārdus, kas piepilda ar mierinājumu: „Es atnākšu.” Šis solījums, kas atskan visā kristietības vēsturē (sal. Atkl 22, 20), attiecas ne tikai uz nākotni, bet uz visu Kristus realitātē: ticīgie nepārtraukti piesauc Dieva Dēlu un ticībā vienojas ar Viņu; kā toreiz Viņš atklāja savu augšāmcelšanās triumfu, tā arī  tagad Viņš īsteno un atklāj savu mīlestības spēku Baznīcas locekļos, bet visbeidzot sauciens „Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl 22, 21) un minētais Jēzus apsolījums īstenosies Viņa godības pilnajā atnākšanā pastarā dienā.dfsd

19.

• Tomēr pasaule nedalās paustajās ilgās (sal. Atkl 20, 17 un turpmāk), jo tā tic, ka ar Jēzus nāvi Viņa vēsture ir noslēgusies un pieder tikai pagātnei. Nepazīstot Jēzu un neticot Viņam, tā nevar Viņu gaidīt. Bet tas nozīmē, ka pasaule, tagad nepieņemot Kristu kā Pestītāju, atkal redzēs Viņu, bet šoreiz eshatoloģiskās tiesas kontekstā.

20.

• Mācekļi, kas vienoti ar Jēzu, ne tikai redzēs augšāmcelto Jēzu, bet arī caur ticību un Svētā Gara palīdzību piedalīsies dzīves pilnībā, kas ved uz augšāmcelšanos. Šajā jaunajā pestīšanas vēstures pilnīgas īstenošanas periodā Jēzus savienība ar Tēvu (sal. J 10,38; 14, 10–11) kļūs skaidra, redzama mācekļiem, un viņu saikne ar Dēlu un Tēvu padziļināsies caur pastāvīgo Svētā Gara palīdzību. 

21.

• Katra kristieša ticības dzīve ir atkarīga un saistīta ar vienotību, kas Svētajā Garā  pastāv starp Jēzu un Viņa Tēvu. Šīs saites intensitāte ir atkarīga no mīlestības, ar kuru ticīgais tuvojās Dievam, dziļuma. Jo vairāk ticīgais mīl Dievu un tuvojās Viņam, jo vairāk mīlestība, kas ir starp Tēvu un Viņa Dēlu, īstenojas kristieša sirdī un dzīvē.

22.

• Ir skaidrs, ka Jūda, par kuru ir runa šajā pantā, nav Jūdas Iskariota, kurš tajā brīdī jau bija atstājis mācekļu grupu (sal. J 13, 30), tomēr nav viegli teikt, par kuru Jūdu, apustuļu grupas locekli, ir runa. Tas ir tāpēc, ka vienam no Jēzus „brāļiem” bija līdzīgs vārds (sal.: Mt 13, 55; Mk 6, 3 un Jūd 1). Sv. Lūkasa Evaņģēlijā ir minēts Jūda, Jēkaba ​​dēls). Arī Apustuļu darbu grāmatā viņš līdzīgi tiek ierindots apustuļu vidū pēc Sīmaņa Zelota. Agrīnajā kristīgajā tradīcijā viņš tika identificēts ar apustuli Tadēju (Lebāju) — sal. Mt 10, 3 un Mk 3, 18.
• Jūda nebija apmierināts par Jēzus apsolīto atklāsmi. Iespējams, ka viņš vēlētos — tāpat kā citi Jēzus radinieki Galilejā — lai Jēzus parādītu savu varu un atklātu savu godību visas pasaules priekšā (sal. J 7, 3–4: „Tad Viņa [Jēzus] brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Neviens taču neko nedara slepenībā, bet katrs grib būt ievērojams. Ja Tu to dari, tad atklāj sevi pasaulei.”).

23.

• Jēzus atbild, atgādinot aicinājumu uz mīlestību, bet šoreiz bagātinot to ar domām par Dieva Vārda klātbūtni kristietī. Ja kāds uzticīgi uzņems un centīsies izpildīt šo Vārdu, tas nodrošinās Tēva un Dēla personīgo klātbūtni viņa sirdī un dzīvē. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus „mājo Sava Tēva mājās” (sal. J 14, 2), veido sava veida līdzdalību mūžīgajā dzīvē un tās īstenošanos viņā.
• Savukārt, mīlestība, kas pēc savas dabas tiecas pēc vienotības, kristietī veido ilgas pēc Debesu Tēva un vēlmi palikt ciešās attiecībās ar Viņu (caur pagodināto Kristu un caur Svēto Garu).
• Jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes zemi, par sava veida Dieva templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā svētnīcā Jeruzalemē. Kristus laikmetā Dievs vēlas mājot nevis godības mākonī, bet pašā kristietī, un pie tā gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tāpēc kristieša vienotība ar Trīsvienīgo Dievu pārspēj savā bagātībā ārēji redzamās Vecās Derības teofānijas. Iespējams, ka tieši par tādām, līdzīgām teofānijām Sinaja kalna pakājē domāja Jūda.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, skan, ka pasaule neievēro Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Tā notiek, jo Jēzus vārdos tiek izteikta visa Vārda, tas ir, Dieva Dēla, personiskā būtība. Tāpēc pieņemt vai nepieņemt Jēzus vārdus nav tikai ārējais jautājums. Kas nepieņem Kristus vārdus, ne tikai noraida Jēzus personu, bet arī pašu Dievu. Tādējādi tas, kas distancējas no Viņa, nebūs spējīgs uzņemt arī turpmāko Dieva atklāsmi.

25.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”

26.

• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs tālāk saka, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē.
• Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

↑

 

• Kura no Dieva baušļiem pildīšanu es uzskatu (savā dzīvē) par visgrūtāko? Bet attiecībā uz Baznīcas baušļiem – kuru?
• Ko no tā, ko es zinu par Svēto Garu, es varētu mācīt citiem (prāta līmenis), bet ko es varu liecināt par Viņa klātbūtni un tās izpausmēm manā dzīvē (sirds līmenis)?
• No kurienes līdz šim es visvairāk uzzināju par Svēto Garu – no Apustuļu darbu grāmatas, no Evaņģēlijiem, no katehisma vai kādām konkrētām grāmatām? Bet kas no manas pieredzes visvairāk palīdzēja ar Viņu sastapties?
• Vai es pazīstu no galvas himnu “Nāc, Svētais Gars”, ar kuru Baznīca piesauc otro (pēc Jēzus Kristus) Iepriecinātāju un Atdzīvinātāju?

  ↑ 

↑

 

Rakstu vieta: J 14, 15-26

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Łk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.

J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

 

Rakstu vieta: J 14, 27-31

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,27: J 16,33; Sk 6,26; 25,12-13; Ps 29,11; Is 9,6-7; 52,7; 54,13; 57,19; Ez 37,26; Ag 2,9; Apd 10,36; Rom 14,17; Flp 4,7; 2 Tes 3,16 u.tt.; J 14,1; 16,33.
• J 14,28: J 1,1-18; 10,30 u.tt.; 4,34; 8,29; 14,3.18.
• J 14,29: J 13,9; Mk 14,41-42.

↑

 

↑

 

23.

• Šajā pantā atklājas, ka Jēzus aicinājums uz mīlestību ir bagātināts ar pārdomām par Dieva Vārda klātbūtni katrā kristietī. Ja kāds uzticīgi pildīs šo vārdu, tas pārliecināsies par Tēva un Dēla personīgo klātbūtni. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus mājo „Sava Tēva namā” (sal. J 14, 2), veido kristieša zināmo mūžīgās dzīves baudīšanu un tās īstenošanu.
• Pēc savas būtības mīlestība tiecas pēc vienotības un tādējādi kristieša sirdī izraisa ilgas un vēlmi ​​vienoties ar Debesu Tēvu caur pagodināto Kristu Svētā Gara spēkā.
• Pretstatā ārēji redzamajām Vecās Derības teofānijām (līdzīgi kā teofānija Sinaja kalna pakājē), jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes „teritoriju”, it kā par Dieva jauno templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā Jeruzalemes svētnīcā. Dievs mājo kristietī nevis kā godības mākonis (kā tas bija Vecās Derības laikā), bet gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, pozitīvo atbildi papildina antitēze: pasaule netur Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir šis faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Jēzus vārdi, kas rada šo mīlestības saiti, nav kaut kas ārējs Viņam, bet gan tajos izpaužas visa Vārda, tas ir Dieva Dēla, esmes būtība. Tāpēc šo „vārdu” noraidīšana noved ne tikai pie Jēzus personas noraidīšanas, bet arī pie Dieva kā tāda noliegšanas. Jēzus „stundā”, par kuru daudz reižu ir runāts sv. Jāņa Evaņģēlijā, Dieva klātbūtne vai prombūtne cilvēka dzīvē iegūst izšķirošu, neatgriezenisku nozīmi. Tā kā pasaule attālinās no Viņa, tādējādi tā vairs nebūs spējīga atvērties tālākajai Jēzus kā Dieva Dēla un mūsu Pestītāja atklāsmei.

25.–26.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu (Svēto Garu) sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”
• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus šis brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus, iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs saka tālāk, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē. Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

27.

• Vārds „miers” semītu pasaulē tika plaši lietots kā tradicionāla sveiciena un atvadu formula. Tajā tika pausta vēlēšanās, lai visi (dzīves) labumi tiktu izmantoti bezrūpībā un mierā. Tomēr, lai gan Vecās Derības laikā šo mieru galvenokārt saprata laicīgā līmenī, stipri akcentējot, ka tā pilnība ir atkarīga no Likuma ievērošanas (sal.: 2 Mak 1, 4; Ps 119, 165; Is 48,18; 66, 12), Jēzus apsola mieru kā pārdabisku labumu pilnību, kas rodas, iegūstot Dieva žēlastību un esot vienotam ar Dievu.
• Šādi saprasts Jēzus dotais miers ir tālu no tā, ko sola pasaule, un atšķiras arī no viltus drošības sajūtas, ko pravieši tik stingri nosodīja (sal. Jer 6, 14; 8, 11). Patiesais Kristus miers stāv pretstatā pasaules nemieram un apjukumam. Mācekļiem jāuzmanās, lai neiekristu garīgajā stāvoklī, kas raksturīgs laicīgajai sfērai, jo Jēzus aiziešana vienlaikus ir arī Viņa godības drīzās atnākšanas priekšnojauta. Patiesa mīlestība – līdzvērtīga mīlestībai, kas valda starp Tēvu un Dēlu – nebaidās no īslaicīgas šķiršanās, bet priecājas par to, ka pilnīga vienotība ar pagodināto Kristu gaida katru uzticīgo kristieti.

28.–29.

• Šī panta beigas, kurā Jēzus apgalvo, ka Tēvs ir lielāks par mani, radīja īpašas grūtības jau baznīctēvu periodā. Pirmkārt, jāsaka, ka evaņģēlistam ir svešas vēlāko gadsimtu spekulācijas par Trīsvienību. Vajadzētu arī saprast, ka Jēzus mācekļus, kas ir apbēdināti Viņa drīzās aiziešanas dēļ, uzrunā kā cilvēks, kura spēku viņi tik daudzas reizes bija redzējuši un apbrīnojuši, nevis kā godības pilnais Dieva Dēls, kas tikai kā persona atšķiras no Tēva. Tajā laikā mācekļu mīlestība bija joprojām vērsta pret Jēzu Viņa taustāmajā, cilvēciskajā realitātē. Skolotājs no Nācaretes tomēr vēlas viņiem atklāt to, ko Viņš jau daudzas reizes iepriekš ir uzsvēris: Viņa darbos rīkojas Tēvs („Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls.” [J 5, 17.19]); Viņa izteiktajos vārdos runā Tēvs („Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt.” [J 12, 48–49]), kas ir viens ar Viņu.
• Ar Jēzus cilvēcību saistītās dievišķā spēka izpausmes ir paredzētas tikai tam, lai vestu viņus pie daudz lielākās Personas — pie Debesu Tēva. Tiklīdz mācekļi saprot, ka starp Tēvu un Jēzu pastāv pilnīga vienotība, tiklīdz viņi spēj saprast, ka „Jēzus ir Tēvā un Tēvs ir viņā” (sal. J 14, 10: „Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas manī atrodas, Viņš dara darbus.”), tad jautājums par lielumu vai proporcijām kļūs nenozīmīgs. Bet šo patiesību mācekļi sapratīs tikai Svētā Gara ietekmē. Kamēr tas nesasniedza savu īstenošanos, tikmēr Jēzus intensīvi virza mācekļu domas no cilvēciskās sfēras uz dievišķo sfēru.

↑