Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 17, 1-9
• Mk 9, 2-10

Līdzīga tēma: 

• Mt 3, 17 → Mk 1, 11 → Lk 3, 22b;
• J 12, 28-30;
• 2 P 1, 16-18

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 9, 28 par.: Izc 24,1.9.13nn; Mk 5,37; Lk 8,51; Mt 26,37; Mk 13,3; 14,33.
• Lk 9, 29 par.: Izc 34,29.35; Dan 12,3; Mt 28,3; 13,43; Rom 12,2; 2 Kor 3,18; Izc 34,29-35; Atkl 1,16.
• Lk 9, 30-31 par.: 1 Ķēn 19,8; Mk 16,5 par.; Apd 1,10; Atkl 11,1-13; At 19,15; Mal 3,23-24.
• Lk 9,32: Mt 26,43; Mk 14,40.
• Lk 9, 33 par.: Izc 33,7-11; Sk 12,5-9; Lev 23,39-44; Mk 10,28; Mt 8,2; 24,49 par.; 20,33 par.; 21,20 par.; Lk 5,5; 8,24.45; 9,33.49; 17,13.
• Lk 9, 34-35 par.: Lk 9,54; 2 Mak 2,8; Is 4,5; J 1,33n; Izc 24,16; 40,34n; Rad 22,2; Ps 2,7; Is 42,1; At 18,15; Is 42,1; 53,6; Mt 16,16; Mk 8,29; Lk 9,20; J 6,69; Mt 12,18; Lk 23,35.
• Lk 9, 36a par.: Mk 13,36; Izc 2,12.
• Lk 9, 36b par.: Mk 1,34.44; 5,43; 7,36; 8,26.30; Mt 8,4; 9,30; 12,16; 16,20; Lk 8,56; Apd 7,31; 9,10.12; 10,3.17.19 utt.

 

↑

 

↑

 

↑

 

↑

 

MOSTIES!

Ar pārveidotu seju
un ar starojošām drēbēm
es atnākšu pie tevis
tava saldā sapņa laikā^[1].

Kad pamodīsies, nebūsi drošs,
vai tas bija sapnis vai realitāte.

Tad tu atnāksi pie manis
ar 30 sudraba gabaliem^[2],
ar āmuru un naglām rokās^[3]
manas zemes pastaigas laikā.

Kad es augšāmcelšos, skaidri zināšu,
ka tu nebiji kārtīgi pamodies.

Tāpēc Praviešos un Likumā^[4]
vajadzēs sameklēt tev pamācību:
ko nozīmē gaiļa trīskārtīgā dziesma^[5],
kā nojaukt savu ilūziju trīs teltis^[6]
un kā Brūču Akā ielikt trīs pirkstus^[7].

Kad mēs nostāsimies Durvju priekšā,
tad ārpus sapņa redzēsi, ka bija vērts.

pr. Pāvils Kamola

_________________________

PIEZĪMES:

[1] Sal. Lk 9,28b–36.
[2] Sal.: Izc 21,32; Zah 11,11–13; Mt 26,15.
[3] Sal.: Zah 12,10; Apd 2,23.
[4] Sal.: Lk 9,30; 24,27.
[5] Sal.: Lk 22,31–34 → 22,54–62.
[6] Sal.: Lk 9,33; 1 J 2,16; Lk 4,1–13.
[7] Sal. J 20,24–29. 

↑

 

• Sv. Lūkasa redakcijā Jēzus pārveidošanās sākās ar Viņa lūgšanu. Jau komentārā pie fragmenta Lk 9, 18-21 tika minēts, ka, tā rakstot, Apustulis norāda – Jēzus saruna ar savu Debesu Tēvu gatavo nopietnu fonu nozīmīgam notikumam un caur to – augsta līmeņa teoloģiskai patiesībai. Tā ir svarīga praktiska norāde visiem Jēzus sekotājiem – vajadzētu, lai ikvienai darbībai, personu uzrunai vai visām mūsu attiecībām ar cilvēkiem pa priekšu ietu mūsu saruna ar Debesu Tēvu.
• Šī dievišķā notikuma aprakstā sv. Lūkass nerāda pārāk daudz detaļu attiecībā uz Jēzus brīnumaino izskatu, bet īpašs akcents likts uz to, ka godībā parādījās Mozus un Elijs un ka tie runāja par Viņa gala norisi, pashu, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.
• Šādā veidā skaidri parādās svarīga teoloģiskā patiesība, ka saprašanu par Jēzus cilvēces atpestīšanas darbu Debesu Tēvs gatavo caur visu Vecās Derības mantojumu. Dievs par to runāja pravietiskajā valodā, sākot ar pirmajām Mozus grāmatām un caur visiem praviešiem, kuru dzīvais pārstāvis pārveidošanās laikā bija Elijs.
  • Šai punktā dažiem pietiek vērsties kaut pie Radīšanas grāmatas (sauktas Pirmā Mozus grāmata), lai jau tās trešās nodaļas vārdos “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (Rad 3, 15) sadzirdētu pravietojumu par Jēzus atnākšanu, par kuru esam pieraduši dzirdēt eņģeļa vārdos: “Nebīsties, Marij, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lk 1, 30b-33) Un arī caur eņģeļa teikto sv. Jāzepam: “Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” (Mt 1, 21)
  • Protams, var norādīt arī uz slaveno notikumu ar Īzāku (sal. Rad 22), tā pravietiskajā gaismā var ieraudzīt stāstu par Jēzu, Dieva Dēlu, kuru Tēvs nesaudzēja mūsu grēku dēļ, bet kā īstu Dieva Jēru upurēja uz “malkas”, tas ir, krusta, ko Viņš pats nesa uz saviem pleciem…
  • Var pieminēt visu iziešanas stāstu no Ēģiptes, kurā Jēzus tiek skicēts kā jaunais Mozus, kurš, pateicoties Krusta zizlim, pašķīra no grēkiem sarkano jūru, lai Viņa vadītie (nokristītie un ticīgie) Dieva bērni izietu no faraona-velna verdzības…
  • Šādu pravietisku notikumu bija daudz, un tieši tajos ir meklējama Vecās Derības “labā garša”, kas nav tikai stāsts par toreiz notikušo, bet Jēzus-Pestītāja atnākšanas apsolījuma nojausma: “Es Viņu redzu, bet ne tagad; es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris…” (Sk 24, 17)
• Punkts par Vecās Derības Likumu un praviešiem vēlāk vairākas reizes būs kā atbalss paša Jēzus uzrunās, kurās Viņš skaidro “sava gala norisi, ko piepildīs Jeruzalemē”. Šķiet, visiem ticīgajiem ir zināms stāsts par Kleofasu un otru mācekli, kuri gāja uz miestu vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes (sal. Lk 24, 13 un tālāk). Evaņģēlists raksta, ka Kristus brīnījās par to, ka viņi nesaprata un neticēja tam, kas par Viņu bija līdz šim pravietots:  “Tad Viņš tiem sacīja: «Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?» Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.”(Lk 24, 25-27)
• Līdzīgs saturs skan sv. Pāvila uzrunā ķēniņa Agripas priekšā: “Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks. Ka Kristum jācieš, ka Viņš pirmais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.” (Apd 26, 22-23)
• Pārveidošanās notikumā bija redzams Jēzus dievišķais gods. Tādējādi izredzētajiem apustuļiem tika atklāts, ka Jēzus Kristus, kas Iemiesošanās noslēpumā pieņēma cilvēka dabu, nepārstāja būt Dievs. Viņš, “kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks.” (Flp 2, 6-7), varēja tomēr parādīties dievišķajā godā, arī esot virs šis zemes. Vairāk. Kopā ar epifānijām (parādīšanās reizēm), kas notika pēc Viņa augšāmcelšanās, visai Baznīcai tika dota spēcīga mācība, ka tiešām Jēzus ir Dievs un Valdnieks pāri visam vienmēr: – pirms un pēc Krusta nāves, un kuru nedz dzīve nedz nāve nevar aizturēt. Viņš ir mūžīgs Dievs! Šajā punktā var turpināt citēt sv. Pāvila teikto par Kristu: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei, tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2, 8-11)
• Pārveidošanās notikumā divi vīri sarunājās ar Jēzu; tie bija Mozus un Elijs. Tātad tur klātesoši bija tie, kurus esam pieraduši saukt par mirušiem, bet tie ir dzīvi Dieva Valstībā. Vienojot to ar iepriekš teikto, kā arī faktu, ka notikušajā piedalījās cilvēki, kas vēl dzīvoja virs šīs zemes (Pēteris, Jēkabs un Jānis); ka klātesošs bija pats Debesu Tēvs, jo bija dzirdāma Tēva balss, sakot: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” (Lk 9, 35), mēs saņēmām spēcīgu pārliecību par to, cik tuvu ir redzamā un neredzamā pasaule vai labāk teikt – Dieva mūžīgā realitāte caurstrāvo mūsu dzīvi un ir klātesoša virs šīs zemes (kaut varam par to neapzināties un pārsvarā neredzam to ar miesas acīm). Daži pat teiktu, ka, pateicoties Tabora kalna liecībai, mēs redzam, ka robeža starp dzīvi virs šīs zemes un Dieva Debesīm nav, starp tām nav kāda “dzelzs mūra”. Līdzīgu domu pazīstam no slavenās sv. Pāvila uzrunas pagāniem: „…jo Viņā (Dievā) mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Apd 17, 28)
• Ir vērts atcerēties, ka katru gadu Baznīcas liturģijā (6. janvārī) tiek svinēti Kunga parādīšanās (epifānijas) svētki, kuru saturs, izteiksme saistās ar trim notikumiem, caur kuriem Jēzus atklāj sevi kā Dieva Dēls un cilvēces Pestītājs: ar triju Ķēniņu apmeklēšanu, brīnumu kāzās Kānā un Jēzus kristību Jordānā. Ja mēs ņemam vērā, cik nopietns notikums norisinājās Taborā kalnā, domājot par Jēzus godības atklāšanos, Mozus un Elija klātbūtni, bet arī par to, ka “no padebeša atskanēja balss: «Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!»”, tad droši var teikt, ka Jēzus pārveidošanās bija vēl viena nopietna epifānija (Dieva parādīšanās, atklāšanās veids).
• Uz Kristus pārveidošanos var paskatīties vēl citādāk. Šis notikums bija kā “komats” starp to, kas notika, sākot ar kristību Jordānas upē (sal. Lk 3, 21-22) un turpinājās Jēzus publiskajā mācībā, brīnumos un zīmēs un to, kas bija kā nākamā virsotne, tas ir,  Golgātas notikums. Pirmajos atklājās ne tik lielas Dieva epifānijas zīmes kā Golgātā, kur “svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem” (Mt 27, 51-52) un  (no cilvēku mutes) izskanēja nopietns apliecinājums par Dieva Dēlu: “Virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: «Patiesi Viņš bija Dieva Dēls.»” (Mt 27, 54) Tādējādi pārveidošanās ir kā “komats” starp stāstu par Jēzu kā brīnumdarītāju un Jēzu kā cietošu Dieva Kalpu, pasaules Pestītāju, lai tālāk (pēc Golgātas un augšāmcelšanās “komata”) parādītu Viņu kā pasaules Valdnieku un mūžīgās godības Karali, kas “ir ar mums līdz pasaules galam” (sal. Mt 28,20) un kas mūs gaida Debesu Tēva mājās Debesīs. Par to Viņš teica: “Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” (J 14, 2-3) Dzīve Debesīs – tā būs pēdējā cilvēces vēstures virsotne, kas ilgs uz mūžiem.
• Patiesība par Jēzus pārveidošanās un Viņa augšāmcelšanās nozīmīgumu, šo epifāniju vienotību apgaismo izpratni, kāpēc pēc šī brīnumainā notikuma “viņiem, no kalna nokāpjot, Jēzus pavēlēja, sacīdams: «Nevienam nesakiet par šo parādību, iekāms Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem!»” (Mt 17, 9), un – kā to lasām pie sv. Lūkasa – “Viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši.”  (Lk 9, 36). Tabora kalna epifaniju pilnībā varam saprast tikai kopā ar Jēzus augšāmcelšanos. Tad skaidrāk atmirdz patiesība, ka Otrā Dievišķā Persona, Dieva Dēls, “Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats.” (Ebr 13, 8) Var teikt vēl citādāk: pārveidošanās Tabora kalnā ved pie Golgātas un augšāmcelšanās, un no otras puses – Jēzus miršana Krustā un augšāmcelšanās  apstiprina pārveidošanās vēstījumu.
• Vārdi “Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, uzmodušies, redzēja Viņa godību” sūta mūs pie jau minētās  Jēzus sarunas ar diviem mācekļiem, kas gāja uz miestu vārdā Emmaus. Toreiz Viņš tiem teica: “Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” (Lk 24, 26) Ar to ir teikts par Viņa augšāmcelšanos un dzīvi dievišķajā dimensijā.
• Mākonis, ko pieminēja sv. Lūkass, ir diezgan bieži sastopama zīme Bībelē kā Dieva klātbūtne un vienlaicīgi – Dieva noslēpuma zīme (sal.: Izc 14, 20; 19, 16; 24, 15; 40, 34; 1 Ķēn 8, 10; Ez 1, 4; Apd 1, 9 un citas vietas).
• Svarīgi pamanīt, ka Tabora kalna notikumā Debesu Tēva “balss atskanēja padebesī, sacīdama: «Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!»” (Lk 9, 35) Šie vārdi atgādina vēstījumu par Jēzus kristības notikumu Jordānā, kad Tēva balss teica: “Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!” (Lk 3, 22) Var tiek, ka toreiz Debesu Tēvs uzrunāja Savu Dēlu, stiprināja Viņu un sūtīja misijā pasaulē, bet tagad Viņš liek ar sirds uzmanību saprast un pieņemt Sava Dēla misiju, kura vispilnīgākā veidā izpildīsies nevis mācībā un brīnumos, bet cilvēcei pestīšanu nesošajā Upurī Golgātā. Tādējādi Tēvs stiprina mūs, ka jāseko Mesijai, kas ir spējīgs mācīt un darīt brīnumus, bet kas “mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām” (J 13, 1), “līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2, 8). Arī tādējādi kristieši tiek formēti augstam līmenim, ko komentēja sv. Jānis: “No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.” (1 J 3, 16) un drosmei, izturībai un uzticībai ticībā, ko komentēja sv. Pēteris, rakstot: “Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka par ugunī pārbaudītu zeltu, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad parādīsies Jēzus Kristus.” (1 P 1, 6-7)

↑

 

• Kādus darbus un cilvēciskos kontaktus es vienmēr iesāku ar apzinātu lūgšanu, vēršanos pie Dieva? Vai ir kādas dzīves izpausmes, kuras es bieži aizmirstu iesākt ar lūgšanu? Vai dzīves gaitās ir bijušas kādas darbības vai tikšanās, kurām kā pamatu vispirms lieku lūgšanu? 
• Kāds Bībeles fragments, notikums, Mozus vai praviešu grāmata man ir mīļāka un vairāk pazīstams Vecās Derības pravietiskais stāsts par Jēzu Kristu, pie kura man patīk  atgriezties  to pārdomājot, vai kuru es izmantoju sarunās ar citiem cilvēkiem?
• Kāda ir mana apziņa par to, ka dzīve notiek Dieva, eņģeļu un svēto acu priekšā un, ja vajadzētu, arī pie manis kā dzīvi varētu nostāties Mozus, Elijs, mans svētais kristības vārda aizbildnis vai eņģeļi? Vai es līdzīgi tam, kas notika pārveidošanās laikā, uztveru Svētajos Rakstos teikto: “Dievā mēs dzīvojam un kustamies, un esam…” (sal. Apd 17, 28)? Ko tas man saka par “robežu” starp dzīvi virs šīs zemes un Dieva Debesīs?
• Kādu dzīves notikumu es dēvētu par savu privāto Tabora kalna notikumu, par savas dzīves epifāniju (Kunga Dieva parādīšanos)? Kā es to šodien saprotu – pie kādiem turpmākiem notikumiem Dievs gatavoja mani toreiz, pateicoties piedzīvotajam?
• Vai es būtu spējīgs dzīves gaitas sadalīt posmos, ņemot vērā savas dzīves “epifānijas kalnus”? Vai tur būtu vairāk “pārveidošanās kalnu”, “Golgātas kalnu” vai “Debeskāpšanas kalnu”?
• Kurš no Jēzus dzīves periodiem – Svētā Rožukroņa gaismā – man ir dārgāks: priecīgā daļa, gaismas daļa, sāpīga daļa vai tomēr godības pilnā daļa? Kā to argumentētu?
• Kāda lūgšana vai grāmata, vai Baznīcas liturģija, vai vispār ticības izpausme ieved mani Dieva “mākonī”, Dieva noslēpumā?
• Kādos Baznīcas dzīves apstākļos vai kāda garīdznieka kalpošanā es līdz šim visskaidrāk esmu sadzirdējis Tēva balsi sakām: «Jēzus ir mans mīļais Dēls, Viņu klausi!»” (sal. Lk 9, 35)?
  

  ↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 8, 18-22

Līdzīga tēma: 

• Mk 4, 35 → Lk 8, 22
• 1 Ķēn 19, 19-21: 19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni. 20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: “Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.” Un tas tam sacīja: “Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!” 21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam. 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 9, 58 par.:  Ps 84,4; Mt 10,24; 1 Kor 4,11.
• “Cilvēka Dēls” Evaņģēlijos sastopams 80 reizes + Apd 7,56; Atkl 1,13; 14,14.
• Lk 9, 59 par.: Rad 50,4-5; Lev 21,1-3; Tob 4,3-4; Sīr 38, 16; Lk 9,23.
• Lk 9, 60 par.: Lev 21,10-11; Sk 6,6-8; Mt 9,9 par.; J 1,43; 12,26; 21,19.22 (sal.: Mt 4,19 par.; 4,21 par.; Mt 16,24); Mt 10,37; Lk 14,26; 1 Kor 9, 16.
• Lk 9, 61 par.: 1 Ķēn 19, 19-21.
• Lk 9, 62 par.: 2 Ķēn 2,1-15; Lk 14,33; Flp 3,13-14; Rad 19,17.26; Lk 17,31-32: 31.

↑

 

• 58. – 59. panti atklāj, ka ceļā uz Jeruzalemi bija arī kāds notikums, ko sv. Matejs un sv. Lūkass aprakstīja nedaudz savādāk. Saskaņā ar sv. Lūkasa stāstījumu tā bija Jēzus tikšanās ar trim cilvēkiem, no kuriem katrs gribēja būt Jēzus māceklis, bet divi no tiem vēstìja par zināmām grūtībām (vismaz īslaicīgi) šīs vēlmes izpildīšanai. Komentētāji norāda, ka Jēzus atbilde ir kā liels pārspīlējums. Tomēr līdzīgi kā citās Evaņģēlija vietās (piemēram, “skabarga un baļķis cilvēka acī”; sal. Mt 7, 3-5), tā mērķis ir “izsist cilvēku no sliedēm”, tas ir, palīdzēt mainīt domāšanas veidu, pie kura cilvēks ir pieradis un nav vairs spējīgs domāt citādāk. To redzam Jēzus komentārā par Viņa atnākšanu un Viņa kalpošanas stilu, ka tas ir “jauns vīns” un prasa jaunu sirds “maisa trauku” (sal. Mt 9, 17), tas ir, jaunu domāšanas veidu; iekšēju svaigumu, brīvību  un atvērtību Dieva vadībai. Tādējādi katru no Jēzus izteiktajām līdzībām (pārspīlējumiem) nedrīkst uztvert burtiski, bet jācenšas atklāt tā dziļāko jēgu un mērķi.
• Sv. Matejs saka, ka pirmais bija rakstu mācītājs. Savu vēlmi pievienoties Jēzum viņš izteica entuziastiski: “Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi!” Jāuzsver, ka toreiz tieši šādā brīvā veidā, spontāni katrs no tautas varēja izvēlēties savu skolotāju no rabīnu vidus. Jēzus “atvēsina” entuziasmu, jo šis cilvēks neapzinās, ko viņš lemj: būt Kristus māceklim nozīmē praktizēt galēju nabadzību un atteikties no visa. Evaņģēlijā tas skan ļoti burtiski: “Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.” Un tas ir sliktāk nekā putniem vai savvaļas dzīvniekiem, kuriem galu galā ir ligzdas vai kādas alas, slēptuves (zemē). Šādā veidā Jēzus akcentē, ka būt Kristus māceklim nenozīmē sekot Viņam, lai saņemtu mācību vai (kā strīdējās apustuļi; sal. Mk 9, 34) kādu godu un būtu pirmais tautā Jēzus dēļ, bet pilnībā dalīties Viņa dzīvesveidā, it  īpaši Viņa bēdās, trūkumos un pazemojumos. Un, protams, ka Jēzus “bezpajumtnieka” statuss vai piedzīvotā nabadzība nebija Viņa dzīves neveiksmes sekas, bet kā apzināts lēmums, kurš darīja Viņu brīvu no šīs pasaules rūpēm un brīvu Tēva rīcībai (sal. Mt 6, 25-34). Jēzus bija visiem kā pirmais piemērs tam, ko mācīja: “Jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt.” (Mt 6, 32b-33) Tāpēc Jēzus lika rūpīgi apsvērt lēmumu, ko cilvēks gatavojās pieņemt.
• Baznīcas dzīvē šī norāde tiek uztverta kā viena no galvenajiem evaņģēliskās dzīves padomiem un tiek praktizēta pat svētsolījumu līmenī – nabadzības svētsolījums  (līdzās paklausībai un šķīstībai). Tādējādi konsekrētie ļaudis pilnīgāk atveido Jēzus dzīves stilu un spēcīgāk nekā pārējie liecina par Dieva Valstības bagātību.
• Kristu kā staigājošu skolotāju bez pastāvīgas mājvietas varētu pielīdzināt ticības varoņiem, par kuriem lasām vēstules ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā, kuri, kaut tik spēcīgi Dieva bagātināti un vadīti un daudz bija piedzīvojuši, tomēr “tie visi nomira ticībā, apsolīto nesaņēmuši; bet no tālienes tie Viņu redzēja un sveica, apliecinādami, ka viņi virs zemes ir ceļotāji un viesi.” (Ebr 11, 13) Tādējādi arī Dieva Dēls ar savu dzīvi rāda, ka dzīve ir svētceļojums, jo “mūsu Tēvija ir Debesīs” (sal. Flp 3, 20)
• Vajadzību būt brīvam no pieķeršanās šai zemei (arī mājvietas kontekstā) var izlasīt sv. Pāvila teiktajā. Līdzīgu lietu viņš attiecina uz cilvēka dzīvi virs šīs zemes un saka: “Lai gan mūsu ārīgais cilvēks iznīkst, iekšējais tomēr diendienā atjaunojas.” (2 Kor 4, 16) Un citā vietā: “Kad mūsu šīs dzīves laicīgais miteklis būs nojaukts, mēs zinām, ka mums no Dieva ir mūžīgs mājoklis debesīs, kas nav rokām celts.” (2 Kor 5, 1) Tāpēc ticīgie tiecas pēc dzīves Debesīs, pie Dieva.
• Otro sekotāju Jēzus no Nācaretes aicina pats. Šis cilvēks dod piekrišanu, bet grib vispirms iet un apglabāt savu tēvu (kurš tikko ir miris vai ir vecs un var drīz mirt). Cilvēks noteikti bija ļoti pārsteigts, kad izdzirdēja Jēzus nesaudzīgos vārdus: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” No evaņģēlista apraksta nav skaidrs, kā cilvēks reaģēja uz Jēzus teikto. Bat šī pavēle varēja viņam šķist necilvēcīga, jo, kā tas var būt, ka kāds nesniedz pēdējo pakalpošanu savam miesīgajam tēvam, viņu apglabājot? Šie vārdi noteikti šķita īpaši skarbi izraēliešiem, kuru likumi skaidri noteica vecāku un radinieku apglabāšanu (sal.: Tob 4,3-4; 6, 14; Sīr 38, 16-23). Šāda rīcība saskan arī ar ceturto Dieva Bausli “Godāt savu tēvu un māti”, kā arī mūsdienu katehismā tas ir kā septītais žēlsirdības darbs tuvākā miesai: “Apglabā mirušos!” Savā runā Jēzus tomēr nesaceļas pret Likumu, bet tādējādi grib akcentēt Dieva Valstības lietu neparasto diženumu un to unikālo nozīmi. Nekas nav lielāks par Dieva un Viņa Valstības sludināšanu. Kāpēc? Jo tikai Dievā ir atrodama patiesā dzīve un pie tā – mūžīgā dzīve. Kristus vēlējās, lai cilvēks (un mēs visi) saprastu, ka garīgi mirušo ievešana Dieva Valstībā ir daudz svarīgāka, nekā pat savu radinieku apbedīšana. Tādējādi saviem mācekļu kandidātiem Viņš prasa būt gataviem no visa atteikties un nekavējoties sekot Dieva balsij. Var teikt vēl citādāk: “Mirušie”, kas apbedī savus tuviniekus, ir tie, kuri nedzird paaicinājuma balsi. Viņi paliek iesakņoti šīs zemes dzīvē. Tāpēc ir vērts pamanīt, ka paaicinājuma dāvana un žēlastība to izturēt ir tikai un vienīgi Dieva rokās (sal.: Ef 1, 4; 1 P 1, 15; 5, 10; Ebr 5, 4 un citur…)
• Trešajam Kristus mācekļa kandidātam bija daudz mazāk šķēršļu sekošanai Jēzum. Arī viņš – tāpat kā iepriekš minētais vīrietis – piekrita sekot Jēzum (pēc Viņa izteiktā aicinājuma?), taču gribēja uz mirkli atgriezties mājās, lai atvadītos no saviem mīļajiem. Un atkal – cilvēciski tas bija absolūti saprotams, jo ir labi atvadīties no savas ģimenes, kad nav zināms, cik ilgi būsi prom, sekojot Jēzum. Tā tas bija arī ar Elīsu (sal. 1 Ķēn 19, 20; citos tulkojumos viņa vārds skan “Elisejs”. Taču Jēzus arī šoreiz situāciju novērtē citādi: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.”
• Arkls, par kuru vajadzētu aizdomāties, bija viegls, primitīvs rīks, ko izmantoja Izraēlī. To varēja turēt ar vienu roku, bet tas prasīja lielu uzmanību un skatienu uz priekšu, lai izartās vagas būtu taisnas un dziļas. It sevišķi, domājot par pirmo vagu, kura, pareizi izveidota, tīrumu veidoja par “mākslas darbu”.
• Interesanti, ka piezīmēs pie šī panta tiek norādīts uz Lata sievu (sal. Rad 19,17.26). Viņa tika paaicināta kopā ar savu vīru sekot Dieva balsij un iziet no Sodomas, no grēka vidus, tomēr “paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu”. Šo drastisko piemēru Jēzus piemin arī vēlāk, runājot par savu otrreizējās atnākšanas dienu: “Pieminiet Lata sievu!” (Lk 17, 32)
• Tātad katrs no šiem trim Jēzus sekotājiem vairāk vai mazāk ilustrē Dieva valstības nozīmīgumu un vajadzību absolūti sevi atdot lietai, kuras vēstneši viņi kļūs. Īsāk – šis Evaņģēlija fragments saka, ka nekas nav svarīgāks par Dieva valstības sludināšanu.
• Piebildīsim, ka šis Jēzus sekotāju izklāsts iet par priekšu tam, ko lasīsim nākamajā Evaņģēlija fragmentā – par “vēl citu septiņdesmit divu nozīmēšanu un sūtīšanu pa diviem visās pilsētās un vietās, kur Dieva Dēls domāja iet” (sal. Lk 10, 1). Tādējādi te izteiktā mācība par Kritum sekošanas principiem ir kā pamats jebkuram jautājumam par misiju Kristus Baznīcā.

↑

 

• Kurš no trim Jēzus sekotājiem man ir vistuvākais? Ar kuru no tiem es varu identificēties? Kāpēc? 
• Kādos apstākļos, attiecībā uz kādām dzīves un ticības patiesībām man bijis jācīnās ar savu klausītāju, lai viņu “izsistu no sliedēm” no vecās un nepareizās domāšanas, lai ievestu viņu objektīvajā patiesībā vai Dieva atklāsmē? Vai pie tā es tāpat kā Jēzus lietoju līdzības un  pārspīlējumus?
• Kurš no Jēzus izteiktajiem pārspīlējumiem mani Evaņģēlijā uzrunā visvairāk? 
• Kādos savas dzīves kontekstos es visspēcīgāk cenšos īstenot sirds un miesas nabadzību Evaņģēlija dēļ?
• Kurš no evaņģēliskās dzīves padomiem man šķiet visskaistākais: nabadzība, paklausība vai šķīstība?
• Kā es mēģinu iztēloties mājvietu, ko Jēzus aizgāja man sagatavot Debesīs (sal. J 14, 3) pie sava un mūsu Tēva? 
• Vai esmu piedzīvojis savu vecāku (vai arī tuvinieku) nāvi un apglabāšanu? Cik lielā mērā patiesība par mūsu Debesu Tēviju palīdzēja man pareizi saprast un pieņemt šo situāciju? 
• Kādi manas dzīves lēmumi tomēr pierāda (pirmkārt, man pašam), ka manai sirdij Dieva Valstība nav bijusi pirmajā vietā? Par kurām savas dzīves izpausmēm es teiktu, ka tur Dieva Valstības priekšroka lielā mērā jau redzama? 
• Vai man ir pazīstamas liecības par paaicināto “iziešanu no mājām” (uz priesterību vai konsekrēto dzīvi)? Kā uz savu bērnu lēmumu reaģēja viņu vecāki? 
• Kā es saprotu teikto “neskatīties atpakaļ”? Kur dzīvē to esmu uztvēris, kā tiešām nepieciešamu?

↑