Lk 4, 1–13

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

1. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. 2. Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. 3. Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! 4. Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda.

5. Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, 6. Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu. 7. Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. 8. Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot!

9. Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. 10. Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; 11. Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. 12. Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu!

13. Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu.

1 Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, devās prom no Jordānas. Gars viņu veda tuksnesī, 2 kur četrdesmit dienas velns viņu kārdināja. Šajās dienās viņš neko neēda, un, kad tās bija pagājušas, viņš izsalka. 3 Tad velns viņam sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” 4 Bet Jēzus viņam atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.”

5 Tad velns viņu uzveda augstā kalnā un vienā acumirklī parādīja viņam visas pasaules valstis. 6 Velns sacīja: “Es tev došu visu šo varu un godību, jo tas man ir dots, un, kam vien gribu, es to dodu. 7 Ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” 8 Jēzus viņam atbildēja: “Ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.”

9 Tad velns aizveda viņu uz Jeruzālemi, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes lejā. 10 Jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt, 11 un: tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” 12 Bet Jēzus atbildēja: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.”

13 Beidzis kārdināt, velns līdz savam laikam atstājās no viņa.

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

Paralēlās vietas:

  • Mt 4, 1-11
  • Mk 1, 12-13

Līdzīga tēma:

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk  4,1 par.: Apd 8,39; Rad 7,4.12; 2 Ķēn 2,16; 1 Ķēn 19,4; 18,12; Ez 8,3; 37,1; 40,2; Atkl 17,3; Mk 1,10; 3,13 utt; At (5Moz) 8,2; Rad 22,1-14.
  • Lk 4,2 → sal. ar Mt 4,2 par.: Izc (2Moz) 34,28; At (5Moz) 9,9; 1 Ķēn 19,8; Jon 3,5.7; Est 4,16; Sk (4Moz) 14,33; 32,13 utt.; Apd 7,30.36.42; Ebr 3,10.17.
  • Lk 4,2 → sal. ar Mk 1,13: Is 13,21; 2 Mak 5,27; Īj 5,22n; Is 11,6nn; 65, 17-25; Os 2,18; Ez 34.5.8.25; Ps 22,13nn; 91,13; Rad 1,28; 2,19n.
  • Lk 4,3 par.: 1 Tes 3,5; Mt 3,17 par.; Mt 4,6 (Lk 4,9); Rad 3,1-7.
  • Lk 4,4 par.: At (5Moz) 8,3b (Gudr 16,26); J 4,34.
  • Lk 4,5-7 par.: Ez 40,2; At (5Moz) 3,27; 34,1; Atkl 21,10.
  • Lk 4,8 par.: At (5Moz) 6,13; 32,43 (LXX); 5,9.
  • Lk 4,9-12 → sal. ar Mt 4,5-7.
  • Lk 4,9a (Mt 4,5): Mt 27,53; Is 48,2; 52,1; Ez 8,3; Atkl 11,2; 21,2.10; 22,19.
  • Lk 4,9b-11 (Mt 4,6): Mt 4,3; 27,40; At (5Moz) 8,5; Ps 91,11n.
  • Lk 4,12 (Mt 4,7): At (5Moz) 6,16.
  • Lk 4,10: Ps 91,11n.
  • Lk 4,11 (sal. Mt 4,11) par.: Ps 91,11n; 1 Ķēn 19,5nn; At (5Moz) 8,2n; Ps 78,25; Lk 22,43; Mk 1,31; 15,41; Lk 10,40.

 

Priestera komentārs
  • Kārdināšanas stāsta galvenā vēsts ir tāda: cilvēce, tāpat kā pats Jēzus, var pārvarēt velnu 
    • ar Svētā Gara spēku
    • paklausību ticībai
  • Turpmākā kontekstā tas mūs sūta pie Baznīcas noslēpuma, jo tikai tajā mēs saņemam Svēto Garu (īpašā veidā kristības un iestiprināšanas sakramentā) un tas mums māca ticības patiesības.
    • Neticīgie pārsvarā nezina par velnu, un viņiem nav instrumentu, lai ar to cīnītos.
  • “Gara pilns” – šī frāze Bībelē nav sastopama bieži.
  • Šajā tekstā Jēzus ir kā piemērs tiem, kas dzīvo Svētā Gara pilnībā. Vietas, kur sastopamies ar šādu frāzi:
    • šeit (Lk 4,1),
    • Apustuļu darbos 6,5:  “… viņi izvēlējās Stefanu, ticības un Svētā Gara pilnu cilvēku”, 
    • 7,55: “Un viņš, pilns ar Svēto Gars, pacēlies debesīs un redzējis Dieva un Jēzus godību stāvam uz Dieva labās rokas…”, 
    • un 11.24:  “[Barnaba] bija labs cilvēks, pilns ar Svēto Garu un ticību”.
  • Teiktais “Atgriezās no Jordānas” saista abus notikumus (Jēzus kristību un kārdināšanu), lai nebūtu šaubu, ka tas pats godības pilnais Dieva Dēls tiks kārdināts. Un tas pats Svētais Gars, kas Viņu svaidīja pie Jordānas upes, uzturēs un vadīs Jēzu cauri kārdinājumiem!!! Tādējādi mēs saprotam, ka Dievs Svētais Gars prasa cilvēka pārbaudījumu, lai viņš nobriestu un stiprinātos!
  • Ebreji uzskatīja, ka tuksnesī dzīvo dēmoni.
  • “40 dienas” – saskaņā ar Bībeli 40 ir ilgs laika posms. Precīzāk – teksts atsaucas uz Izraēļa ceļojumu pa tuksnesi.
  • Īpašu nozīmi šim Evaņģēlija fragmentam piešķir 40 dienu pieminēšana, jo pēc  šāda laika Izraēlis saņēma Dieva Baušļus:
    • “Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes…” (At 9,9-11).
  • Lk 4 kontekstā sākas periods, pēc kura Jēzus Kristus atnesīs Dieva tautai jaunus likums. Un šoreiz tie nebūs “sastādīti un uzrakstīti ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu; ne uz akmens, bet uz miesīgām sirds plāksnēm”  (sal. 2 Kor 3, 3!). Pēc iepriekš teiktā ir skaidrs, ka  Jēzus Sirds ir šī pati pirmā dzīvā plāksne, kurā Svētā Gara “pirksts” ieraksta Dieva Likumu – mīlestības likumu!
  • Evaņģēlijā, kuru uzrakstījis svētais Matejs, vārds “sātans” ir aizstāts ar vārdu “velns”. “Sātans” ebreju valodā nozīmē “apsūdzētājs, apmelotājs, pretinieks”. Tomēr grieķu valodā “diabolos” parāda viņa darbību no citas puses, jo saistās ar jēdzieniem: “sadalīt, atdalīt, iznīcināt, ieviest neatbilstības, haosu”.
  • Vārds “kārdināt” burtiski nozīmē: piedzīvot, pārbaudīt. Tas skar katras personas lielo brīvības noslēpumu. Baznīca māca, ka Dievs pārbaudīja pat eņģeļus  tā, lai viņi atklātu savu brīvību. Daži no tiem atkrita, nevēlējās savu brīvību pakļaut Dieva mīlestībai, kas dod spēku kalpot. Tā iespaidā viņi uz mūžiem pārtapa par velniem. Šīs patiesības gaismā ir vieglāk saprast cilvēka kārdināšanas būtību – mēs esam brīvas būtnes un mums vajag iemācīties pareizi virzīt savu brīvo gribu. Velns, vēršot savu brīvību pret Dievu, ir kļuvis par mūžīgo zaudētāju. Cilvēka gadījumā, ņemot vērā to, ka mūsu daba ir vājāka, Dievs panāca mums  pretim Jēzū Kristū un grib to labot ar Viņa paklausību. Jau pieminējām, ka vāja cilvēka griba var pastāvēt paklausībā labajam un galu galā  – paklausībā Dievam, pateicoties Svētā Gara spēkam. Tādējādi cilvēkam ir dota iespēja neiet velna ceļu, bet palikt savā brīvībā kā Dieva dēlam (līdz mūžiem).
  • Jēzus gavēnim nav tikai gandarīšanas raksturs, drīzāk tas ir Gara pilnības un Dieva spēka, kas uztur dzīvību, izpausme. Tādējādi gavēnis dod vietu Dievam; tas ir dziļas atkarības no Dieva un tuvības ar Viņu izpausme.
  • Jēzus kārdināšanā ir sava veida ironija: kā tas var būt, ka Dieva Dēls uzturas tuksnesī un ir izsalcis, un Viņam nav nekā?!? Jēzus sastopas ar velna aklumu, kas (pēc sava grēka) vairs nezina, neredz, nesaprot, ka Dievam ir spējas ar savu gribu radīt no nekā (sal. Rad 1 !), jo Viņš ir Dievs! Tas ir svarīgs punkts arī mums, kad dažādos dzīves apstākļos esam kārdināti it kā aizmirst par Dieva spēku un mēģināt tikt paši galā vai meklēt tikai cilvēka vai pat velna palīdzību (sal. visi okultiskie paņēmieni, kas nicina paļāvību Dievam, nevēršas pret elkiem un velnu).
  • Velns skaidri zina, kas ir Jēzus – Dieva Dēls. Tādējādi arī viņš atzīst to, ko Debesu Tēvs paziņoja pie Jēzus kristībām un ko ģenealoģijas autors centās parādīt vārdos “Jēzus – Ādama dēls, Dieva Dēls”.
  • Šeit būtu svarīgi saprast: tagad Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš paklausīs Tēva gribai (līdz nāvei! → Flp 2, 8: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.”) un labos (Baznīcā, caur Baznīcu) Izraēļa, savas tautas, nepaklausību. Lieliska katehēze par Jēzus kā Jauno Ādamu atrodama te:
    • “Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā [Jēzus Kristus] attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
    • “Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcelšanas. Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…  (…) Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 21-22.45).
  • Domājot par konkrētām kārdināšanas izpausmēm, var pamanīt, ka velns nepiedāvā Jēzum darīt ļaunu. Maize, nauda, vara ir lietas, kas ir vajadzīgas cilvēka dzīvei. Kārdināšanas būtība īstenojas to nepareizā izmantošanā. Dziļāk domājot, tas sūta pie jautājuma – kam tad ir radīta visa pasaule? Atbilde ir: lai to izmantojot, cilvēks ātrāk augtu Dieva mīlestībā. Velns piedāvā izmantot lietas, lai augtu egoisms, novēršanās no Dieva.
  • Grēka ievainotās cilvēka dabas trīs pamatvājības, uz kurām balstās visa šī kārdināšana, tika  skaidri nosauktas sv. Jāņa vēstulē:
    • “Nemīliet pasauli, nedz arī to, kas ir pasaulē! Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas pasaulē, ir miesas kārība un acu kārība, un dzīves lepnība, kas nav no Tēva, bet no pasaules. 17. Un pasaule un viņas kārība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1 J 2, 15-17).
  • Sīkāk par Jēzus piedzīvoto kārdināšanu. Protams, maize nav ļaunums, kas vilina. Runa ir par Dieva spēka jeb paša Dieva izmantošanu, lai “pagatavotu maizi” un sasniegtu sātību. Tādējādi Dievs kalpotu elkam, kuru sauc “vēders”.
    • Sal.: …daudzi, par kuriem es jums bieži sacīju (bet tagad saku raudādams), dzīvo tā kā Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 18-19).
  • Jēzus atbildēs nav “Viņa gudrība”, bet gan atsauce uz
    1. Dieva Vārdu un Sava  Tēva autoritāti, kurš jau iepriekš runāja ar praviešu starpniecību par pareiziem dzīves akcentiem
    2. Izraēļa pieredzi un vēsturi – ja vajadzēja, tad no Dieva viņi brīnumainā veidā saņēma mannu!
      1. Šo punktu vēlāk Jēzus izmantos savā euharistiskajā uzrunā, sakot: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm; bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.” (J 6, 32)
  • “Kalns”, no kura var redzēt visas karaļvalstis, nav ģeogrāfisks, bet garīgs. Tā ir spēja zināt augstākā līmenī. (Kaut kādā mēra to var salīdzināt ar kvalitāti, ko daži ir pieredzējuši klīniskās  nāves brīdī: acumirklī viņi redzēja visu savu dzīvi).
  • Varaskāres kārdinājumu Jēzus uzvar, norādot, ka Viņa spēks un gods tiek smelts Debesu Tēva Sirdī. Jēzus nepiekrīt būt valdnieks, bet paliek Kalps un Dēls. Ar to Jēzus arī atzīst, ka Tēva plāni, pat ja tie ietver pārbaudījumus un ciešanas, šķietamus zaudējumus, ir slavas, uzvaras un cieņas plāni (sal. Ps 110, kuru vēlāk citēja pats Jēzus [Mt 22, 44 → Mk 12, 36 → Lk 20, 42-43] un svētais Pāvils, kad  komentēja par Jēzu kā Jauno Ādamu [1  Kor 15, 24-28]). Līdzīgs satur atrodas arī 2.psalmā.
  • Ir vērts atzīmēt, ka valstību bagātības patiesībā nepieder velnam, bet tiek “izīrētas” viņam, nodotas tikai uz laiku. Uz šī fona ir vairāk saprotams fragments no Lk 8, 18: …kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.”.
  • “Līdz laikam”. Jēzus darbības laikā velns ik pēc brīža ir klāt, taču kārdinājums atkal un īpašā veidā notiks “tumsas stundā” (sal. Lk 22, 53). Lūgšana Olīvdārzā atklāj, cik lielu iekšējo cīņu piedzīvoja Jēzus. Bet līdzās tam daži akcentē, cik lielāku kārdināšanu Viņš piedzīvoja tad, kad atskanēja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta.” (Mt 27, 40 → Mk 15, 30). Šīs smagās kārdināšanas “skice” parādās velna piedāvājumā: “Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. Jo ir rakstīts: «Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens».” (Lk 4, 9-11). Līdzīgs piedāvājums “pa ceļam” izskanēja caur sv. Pētera lūpām (sal. Mk 8,32), uz ko Jēzus atbild: “Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33).
  • Pamanīsim kārdināšanas dinamiku!
    • Pirmkārt: novirzīšanās no ciešanu ceļa, lai kļūtu par “maizes karali”. Tādējādi šķietamā labestība aizvietos (aizēnos) īsto mīlestību un mūžīgo pestīšanu. Atliks vien īslaicīga “pestīšana” – vēdera “pestīšana”.
    • Otrkārt: kļūsti par “politisko mesiju”, valdnieku, bet ne glābēju mūzīgajai dzīvei.
    • Treškārt: ja iepriekšējais nedarbojās, tad kļūsti par brīnumdarītāju no ciešanām, glābēju no krusta, bet norādot uz sevi, nevis uz Tēvu
      • sal.: cik daudzus cilvēkus var pavedināt uz burvestībām, zīlēšanu, okultisko dziedināšanu – mēģinājumu samazināt vai likvidēt ciešanas, bet bez Dieva.
  • Galu galā visas kārdināšanas, kas pieprasa samaitāt mīlestības un paļāvības uz Debesu Tēvu kārtību,  Jēzus uzvar, norādot, ka īstā brīvība ir mīlestībā, tātad tad, kad cilvēks labprātīgi, pēc brīva lēmuma paliek attiecībās ar Tēvu!
  • Jēzus pēdējā atbilde ir visspēcīgākā Dieva aizstāvība, jo saka: „Nekārdini savu Dievu, nepārbaudi Viņu!”.  Dievs zina, ko Viņš dara, un viss, ko Viņš dara, ir labs, jo Dievs ir Mīlestība! Viņš nekļūdās, tadēļ nevajag Viņu pārbaudīt. Uzticība (un mīlestība!) ir vienīgā vajadzīgā stāja.
  • Šī Jēzus atbilde “rezonē” ar Masas kārdināšanas fonu (sal. Sk 20 + Ps 106, 32), kur cilvēki vēlējās, lai Dievs piepilda viņu vēlmes. Tas ir liels grēks, jo viņi vēlējās, lai Dievs būtu kā lelle viņu rokās, lai viņi “pārvaldītu Dievu”! Te parādās gudrība, kas saka: “Ja cilvēks nedzīvo pēc tā, ka ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tad viņš veidos savu “dievu” pēc sava attēla un līdzības”.
  • Tāpēc lūgšana kā paļāvības pilns lūgums (nevis prasme!) ir tik lieliskas zāles mūsu slimajām sirdīm un atslēga pie visiem mums patiesi vajadzīgajiem labumiem!!!
    • pirms tam Viņš mācīja lūgties: “Tavs prāts, Dievs, lai notiek!” (sal. Mt 6, 10)
    • pēc tam Jēzus Ģetzemanē → jautā, ierosina, nevis prasa, sakot:  “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39)
  • Nav nejaušība, ka gadsimtu gaitā Baznīca norāda, ka ir līdzekļi, kas piemēroti konkrētai kārdināšanai (kas ordeņu gadījumā pārtop par svētsolījumiem), proti: paklausība, šķīstība, nabadzība, un par līdzekļiem ikdienas cīņā par svētumu, proti: lūgšana, gavēnis, nabagdāvana.
  • Tāpat kā Ievas kārdinājums bija mēģinājums novērst Dieva triumfu iemiesošanās noslēpumā un cilvēcē kā tādā, tā tagad velns mēģina aizturēt Dieva Dēlu pirms Viņa publiskās kalpošanas. Vēlāk velns Dieva godu mēģinās iznīcināt caur Jūdas nodevību. Bet Dieva plāni notiek “dziļāk” un viss tiek izmantots (pat nodevība un pats velns), lai notiktu cilvēces pestīšana un Dieva triumfs!
  • Visbeidzot var teikt, ka velns vienmēr būs kā „nokavēts” salīdzinājumā ar Dievu. Radība nevar pašu Dievu “izbremzēt”, “apmānīt’”. Viņš ir un būs pāri visam un visu pārvaldīs. Šī iemesla dēļ velns galu galā izskatās kā stulbs un smieklīgs Dieva varas priekšā!
  • Nopietna katehēze par velna būtību ir izskanējusi caur svētā pāvesta Pāvila VI lūpām. Viņš atgādināja, ka velna lielākā uzvara ir cilvēku maldināšana, ka velna it kā neesot. Otrkārt,  svarīga ir atziņa, ka velns nav kāds morālās dzīves iztrūkums, kaut kāda kļūda, bet viņš ir prātīga un brīvi uz ļaunu strādājoša persona – nokritušais eņģelis!!! Velna klātbūtni pasaulē apstiprina ne tikai Jēzus pieredze, bet arī visa Vecās Derības un Baznīcas pieredze, kas atklāta Apustuļu darbu grāmatā, nemaz nerunājot par gadsimtiem ilgo Baznīcas pieredzi (īpaši – eksorcistu liecības!).
  • Pārdomājot Jēzus cīņu ar velnu, mēs redzam, ka tajā nav vietas dialogam ar ļauno garu, tirgum ar sātanu (sal.: cilvēces krišanas grēka pamats bija ieiešana dialogā ar ļauno garu).  Tāpēc Jēzus citā vietā saka: kurš nav ar mani, tas ir pret mani (sal. Mt 12, 30 → Lk 11, 23). Brīvībā izdarītas izvēles robeža ir neiedomājami plāna un asa. Tāpēc Mt 5, 37 saka: “Lai jūsu runa ir: Jā, jā; Nē nē. Un vēl vairāk – tas nāk no Ļaunā.” .  

 

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Vai es māku “izmērīt” Svētā Gara pilnību savā sirdī?
  • Cik ilgi parasti ilgst mans gavēnis? Kāda ir tā kvalitāte? Ko varu teikt par gavēņa augļiem?
  • Kāda manās acīs ir atšķirība starp gavēni un “izdzīvošanas skolu”?
  • Vai Jēzus 40 dienu gavēni es uztveru kā nopietnas rekolekcijas?
  • Kā Jēzus cīņas ar sātanu kontekstā es varu komentēt jing-yang zīmes maldu mācību?
  • Kuru no trim pamat kārdinājumiem (un cilvēka sirds slimībām) es uztveru kā vislielāko, visspēcīgāko? Vai esmu spējīgs atzīties, kurš no tiem ir manas dzīves visvājākais punkts?
  • Kādas man bijušas dzīves “40 dienas” un tajās klātesošās kārdināšanas”? Cik tādu „sēriju” ir bijis? Kādus lēmumus pēc tam esmu pieņēmis?
  •  Kādos dzīves apstākļos esmu piedzīvojis tik smagu kārdināšanu, ka savām egoistiskajām vajadzībām esmu mēģinājis izmantot Dievu?
  • Kā es paskaidrotu kristiešu-mocekļu fenomenu? Kāpēc viņi “nenokāpa no sava krusta”?
  • Kāda ir mana pieredze un zināšanas cīņā ar velnu (personīga vai izlasīta grāmatās, vai dzirdēta Baznīcas mācībā?).
  • Vai ņemot vērā vārda “diabolos” nozīmi, Baznīcas sašķeltību es redzu, pirmkārt, kā ļaunā gara darbību, vai tomēr vispirms domāju par cilvēku darbību?
  • Cik bieži esmu piedzīvojis izjūtu, ka uz manas sirds “plāksnēm” raksta Svētā Gara “pirksts”?
  • Kāda līdz šim bijusi man izpratne par klosterdzīvi un svētsolījumiem (šķīstība, nabadzība, paklausība)? Vai redzu vajadzību to padziļināt?

 

 

Lk 4, 14–21

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

14. Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā. 15. Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja. 16. Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. 17. Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts: 18. Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. 19. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. 20. Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. 21. Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs.

14 Bet Jēzus Gara spēkā devās atpakaļ uz Galileju, un valodas par viņu izplatījās pa visu apgabalu. 15 Un viņš mācīja turienes sinagogās, un visi viņu slavēja. 16 Viņš nāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. 17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu, kur bija rakstīts: 18 “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus 19 un pasludināt Kunga žēlastības gadu.” 20 Rulli satinis, viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās viņam. 21 Viņš sāka uz tiem runāt: “Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt.”

 

Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Sanija Liepiņa)

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

Rakstu vieta: Lk 4, 14-25

Paralēlās vietas:

  • Mt 4, 12-17.23
  • Mk 1, 14-15.39

Līdzīga tēma:

  • J 4, 43-46a 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

  • Lk 4,14: Mt 9,26; 4,24; 9,31; 14,1; Mk 1,28.45; Lk 4,37; 7,17; 5,15.
  • Lk 4,15 → sal. ar Mk 1,14 par.: Mt 14,3; Apd 10,37; J 3,22-24; 4,1; Mk 1,9.

 

Rakstu vieta: Lk 4,16-21

Paralēlās vietas:

  • Mt 13, 53-58
  • Mk 6, 1-6a

Līdzīga tēma:

  • J 4,43-46a
  • J 7,15; 6,42; 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

  • Lk 4,16: Apd 7,20n; 22,3; Lk 2,51; Apd 17,2; 13,14; 16,13.
  • Lk 4,17: Apd 13,15.27; Atkl 5,2.
  • Lk 4,18: Lk 3,22; 4,1; Apd 10,38; Is 58,6; 61,1-2.
  • Lk 4,19: Lev (3Moz) 25,10?.
  • Lk 4,20: Apd 6,15; 10,4; 3,4.

 

Ingunas Jankovskas zīmējums

 

Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 26.01.2025.)

 

Evaņģēlijs dzejas lāsē

AKA

Piespiests lasīt,
viņš atrada vienu –
uz spilgti sarkanas antūrijas
bija rakstīts:

Septītajā istabā
ir izurbta aka –
dziļa,
tumša.

Tur – dzīvinošs ūdens
tīrs, dzidrs
un ļoti auksts.

To urba asaras
ilgi, noslēpumaini
40 gadus.

Tā sauc Samarietes –
izmisušas, miglainas
un degošas iekārē:

Mostieties Lieldienu rītā!
Paņemiet atslēgu no Dārznieka,
Viņš dos jums dzert!

Aizverot grāmatu,
viņš sāka raudāt:
ticība noskūpstīja apsolījumu
viņa acu priekšā.

pr. Pāvils Kamola

 

Priestera komentārs
  • Uzvarējis sātanu, Jēzus devās uz Galileju, lai sāktu savu publisko kalpošanu. Šis ir svarīgs punkts, jo norāda, ka Jēzus, pasaules Gaisma, Dieva Valstības īstenošanu apzināti iesāka reģionā, kuru apņēma garīgā tumsa. Par to runā sv. Matejs:
    • “Un Viņš, atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās, lai izpildītos tas, ko pravietis Isaja sacījis: «Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, tauta, kas sēdēja tumsā, redz lielu gaišumu; un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstī, ir uzaususi gaisma.»” (Mt 4,  13-16)
  • Nācarete ir pilsēta, kurā Jēzus laikā bija ap 1600 – 2000 iedzīvotāju.
  • Svētais Matejs saka, ka Jēzus, izdzirdējis par Jāņa ieslodzīšanu, aizgāja uz Galileju. To var saprast, ņemot vērā, ka gan pats Jēzus gan Evaņģēlists vairākas reizes komentēja, ka Viņa nodošanas un ciešanu laiks (stunda) bija precīzi noteikts un neviens nevarēja to paātrināt vai kavēt. Citi tekstu piemēri, kas uz to norāda:
    • “Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.” (Lk 22,53)
    • “Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens Viņam rokas nepielika, jo vēl Viņa stunda nebija pienākusi.” (J 7, 30)
    • “…neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi.” (J 8, 20)
    • “Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām.” (J 13, 1)
  • Lūkass, acīmredzot vēlēdamies izvairīties no domas, ka Jēzus no kaut kā baidījās, paziņo citādāk. Apustulis saka: “Viņš Gara spēkā atgriezās Galilejā.” Tātad Visaugstākā spēks Jēzum ir jau no pirmajiem Viņa sabiedriskās darbības brīžiem un ved Viņu visam cauri līdz Debeskāpšanas brīdim.
  • Dieva Vārds tika lasīts stāvus, lai tādējādi izrādītu cieņu Dievam un Viņa atklāsmei.
  • Šajā fragmentā parādās tēma, kas sv. Lūkasam ir īpaša – tiek norādīts uz Jēzu kā dievišķo mācītāju. Darbības vārds “mācīt” viņa Evaņģēlijā parādās 14 reizes, lai norādītu, ka tas ir viens no raksturīgiem un neatņemamiem Jēzus misijas elementiem. Arī pats Jēzus šo patiesību apstiprina. Daži piemēri:
    • “Un Viņš sacīja tiem: «Iesim tuvējos ciemos un pilsētās, lai es tur sludinātu, jo tāpēc es esmu atnācis.” (Mk 1, 38)
    • “Ja nu es, Kungs un Mācītājs…”  (J 13, 14)
    • līdzība par sējēju – sal. Mt 13.
  • Jēzus uzrunu vieta bija sinagoga (toreizējā “baznīca”). Tādējādi jūdu sapulces un lūgšanu vietas pamazām kļuva par jaunās kristīgās kopienas centriem. Šo faktu kaut kādā mērā komentēja arī Jēzus, sakot: “Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem.” (J 4, 22) ) Pat vairāk: caur sinagogas motīva izmantošanu tiek norādīts, ka pestīšana Jēzū nesākās it kā pēkšņi, bet Viņā tiek turpināti kādreiz dotie Debesu Tēva apsolījumi. Vēl spēcīgāk tas izskanēs caur izlasīto un Jēzus interpretēto Rakstu fragmentu.
  • Arī diena, kurā uzruna notika, ir īpaša. Sabats ir Dieva “atpūtas” un tautas svētdarīšanas diena. Jēzus savus nozīmīgos darbus un brīnumus vairākas reizes veica tieši šajā dienā. Un komentēja, ka Viņš ir sabata Kungs (sal. Mk 2, 28; Lk 6, 5). Plašāku katehēzi par Jaunās Derības sabatu, Kristu un Viņa upuri var atrast, lasot vēstules ebrejiem trešo un ceturto nodaļu, sevišķi 4, 7, kur precīzi norādīts, ka Dievs Jēzū mums dod jauno “šodienu”, jauno “sabatu”, jauno “atpūtas dienu”.
  • Jau ar pirmo uzrunu Galilejas sinagogā Jēzus guva arvien lielāku atzinību cilvēku vidū. Ir teikts: “visi Viņu slavēja”. Šādus mirkļus sv. Lūkass apzināti uzsver, gan rakstot par Jēzus darbību Evaņģēlijā, gan vēlāk Apustuļu darbos, stāstot par Baznīcas dzīvi.
  • Situācija risinās Nācaretē – Jēzus dzimtajā pilsētā. Sabatā Viņš devās uz sinagogu, kur, kā tas bija pieņemts arī ebreju zinātnieku praksē, sāka lasīt un interpretēt Svētos Rakstus. Vērts pieminēt, ka secīgi bija jālasa tikai Pentateuchs (Mozus Likuma piecas grāmatas). Citas grāmatas varēja lasīt brīvi, nejauši. Sv. Lūkass stāsta, ka pēc grāmatas atlocīšanas, precīzāk — izrullējot pergamenta rullīti, Jēzus (daži teiktu – nejauši) ieraudzīja tekstu, kura izskaidrojums bija ļoti liktenīgs. Nav šaubu, ka tā nebija nejaušība, teksta izvēlē bija Svētā Gara darbība. Dieva Gars redzēja, kurš teksts skaidri atklāj Jēzus identitāti un Viņa misijas būtību.
  • Lasītais teksts bija Jesajas grāmatas fragments par pravieša aicinājumu un darbību (sal. Is 58,6 + 61,1). Tajā pravietis skaidro, ka ir paaicināts, jo Kunga Dieva Gars viņu svaidīja, piepildīja, un viņa misijas mērķis ir nest labas ziņas nabadzīgajiem, sludināt brīvību ieslodzītajiem, spēju atkal redzēt neredzīgajiem; atbrīvot apspiestos un pasludināt žēlastības gadu, ka atnācis Dievs. Beidzis lasīt, Jēzus atklāja, ka pravietiskie vārdi šodien piepildās. Tas bija ļoti nozīmīgs paziņojums, jo tādējādi Jēzus skaidri norādīja, ka tas, ko pravietis bija teica par sevi, faktiski attiecas arī uz Jēzu. Viņa misija, kas tikko ir iesākusies, būs līdzīga: neredzīgie redzēs, klibie staigās un nabagi dzirdēs Labo vēsti.

 

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Kādu savas valsts reģionu es raksturotu kā “pagānu Galileju”, kurā vajadzētu (no jauna) sludināt Dieva Valstības tuvumu un aicināt uz atgriešanos?
  • Kādu dzīves jomu vai attiecības es uztveru kā savu garīgo “pagānu Galileju”? Kādā veidā līdz šim “tur” tika sludināts un īstenots Evaņģēlijs?
  • Kad es pirmo reizi publiski lasīju Dieva Vārdu? Kādos apstākļos? Kas man to prasīja? Ar kādām izjūtām noritēja mana pirmā kalpošana (vai vairāk ar sirds prieku un lepnumu, ka es kalpoju Dievam, Viņa Vārdam un Viņa tautai, vai tomēr – kā mēdz būt – ar lielu uztraukumu un stresu; vai ar citām izjūtām)? 
  • Vai katru reizi, lasot baznīcā Dieva Vārdu, es izlasīto attiecinu, pirmkārt, uz sevi pašu? Un no kā ir atkarīgs, lai izlasīto Vārdu es vienmēr varētu attiecināt uz sevi?
  • Vai es praktizēju spontānu (bet pēc lūgšanas Svētajam Garam par Dieva vadību) Bībeles atvēršanu, lai sadzirdētu, ko Dievs saka par mani vai par manu dzīves situāciju? Vai šādā veidā es meklēju atbildes uz manas sirds jautājumiem?  
  • Jēzus parasti mācīja sinagogā. Kur mana sirds vislabāk sadzird Dieva mācību? Vai tā ir manas draudzes baznīca, kāds sanktuārijs, kāda vieta dabā vai svētceļojumā, vai vēl cita? Kas ietekmē spēju sadzirdēt Dieva Vārdu šajā nevis citā vietā?
  • Jēzus lasītais teksts norāda uz pieciem veidiem, ceļiem, par kuriem atnāk Dieva Valstība. Vai līdzīgus ceļus, kanālus Dieva mīlestībai es redzu arī mūsdienās? Var varu norādīt uz konkrētiem piemēriem?   
  • Cik lielā mēra tekstu “Kunga Gars ir pār mani; Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju…” es uztveru kā paskaidrojumu manu kristību būtībai? Vai esmu spējīgs norādīt, kādā veidā tas praktiski piepildās manā dzīvē?
  • Kādi augļi ir tam, ka mēģinu sludināt Dieva Valstību savā ģimenē? Cik reizes sastapos ar sirds sajūsmu, cik reizes mani “izmeta no pilsētas ārā” vai “nogrūda zemē”

 

 

Lk 4, 21–30

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

21. Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. 22. Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? 23. Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! 24. Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. 25. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, 26. Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. 27. Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. 28. Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. 29. Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. 30. Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja.

21 Viņš sāka uz tiem runāt: “Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt.” 22 Un visi piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no viņa mutes. Un viņi taujāja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” 23 Viņš tiem teica: “Jūs noteikti man sacīsiet šo teicienu: ārst, dziedini pats sevi! Dari arī pie mums tēvu zemē to, ko esam dzirdējuši tevi darām Kapernaumā!” 24 Un viņš teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25 Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, 26 toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. 27 Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” 28 To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni. 29 Pielēkuši kājās, tie izdzina viņu ārā no pilsētas līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogrūstu viņu lejā. 30 Bet viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom.

 

Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Nadīna Krima)

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

Paralēlās vietas:

  • Mt 13, 53–58
  • Mk 6, 1–6a

Līdzīga tēma:

  • J 7, 15
  • J 6, 42
  • J 4, 44
  • J 10, 39

Atsauces

  • Lk 4,22 par.: Mk 1,22; 7,27; 10,26; 11,18; Mt 7,28; 19,25; 22,33; Apd 14,3; 20,24.32; Ps 45,3; Lk 2,40; Apd 4,33; 6,8; 7,10; Is 55,11 u.t.t.; Kol 4,6.
  • Lk 4,23: Mt 27,42; Sīr 18,20; Mt 9,12; Lk 10,15; 4,31.40; 7,1.
  • Lk 4,25: 1 Ķēn 17,1; 18,1; Jk 5,17n (sal. Dan 7,25; Atkl 12,14 u.t.t.).
  • Lk 4,26: 1 Ķen 17,9.
  • Lk 4,27: 2 Ķēn 5,14; 7,3.
  • Lk 4,28: Apd 7,54-60.
  • Lk 4,30: J 7,30; J 8,59 u.t.t; Lk 22,3.53.

 

Ingunas Jankovskas zīmējums

Priestera komentārs
  • Lasītais teksts bija Jesajas grāmatas fragments par pravieša aicinājumu un darbību (sal. Is 58,6 + 61,1). Tajā pravietis skaidro, ka ir paaicināts, jo Kunga Dieva Gars viņu svaidīja, piepildīja, un viņa misijas mērķis ir nest labas ziņas nabadzīgajiem, sludināt brīvību ieslodzītajiem, spēju atkal redzēt neredzīgajiem; atbrīvot apspiestos un pasludināt žēlastības gadu, ka atnācis Dievs. Beidzis lasīt, Jēzus atklāja, ka pravietiskie vārdi šodien piepildās. Tas bija ļoti nozīmīgs paziņojums, jo tādējādi Jēzus skaidri norādīja, ka tas, ko pravietis bija teica par sevi, faktiski attiecas arī uz Jēzu. Viņa misija, kas tikko ir iesākusies, būs līdzīga: neredzīgie redzēs, klibie staigās un nabagi dzirdēs Labo vēsti. 
  • Kā reaģēja klausītāji? Neviens nepretojās Jēzus ekseģēzei. Evaņģēlists norāda, ka viņi visi tai pat “piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes”. Ja tā, tad droši vien tas bija tāpēc, ka pūlis Jēzus vārdus nesaprata pareizi. Galu galā visi zināja, ka Viņš ir galdnieka Jāzepa dēls, viņi pazina Jēzus māti un Viņa tuvākos radiniekus. Un sv. Lūkass skaidri nesaka, ka sinagogā sanākušie šaubījās par Jēzus patiesumu un godīgumu, tomēr viņu uzdotie jautājumi par to liecina. Turklāt Jēzus pats „lasīja” šīs šaubas klausītāju sirdīs. Klausītāji domāja, ka kaut ko ārkārtēju var izdarīt tikai Kafarnaumā, kur neviens Viņu nepazina un neko nezināja par Viņa izcelsmi. Atklājot siržu slēptās domas, Jēzus atgādināja skumju patiesību no Izraēlas vēstures: neviens no Vecās Derības praviešiem savā dzimtenē atsaucību neguva. Tad seko divi slavenie piemēri par pravieti Eliju un atraitni, kā arī par pravieti Eliseju un spitālīgo sīrieti Naamanu.
  • Rūgtā patiesība klausītājus diemžēl nepiepildīja ar grēku nožēlošanu, bet gan ar dusmām. To sekas bija diezgan nopietnas — līdz vēlmei Jēzu nogalināt. Tomēr Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Tāpēc Viņš attālinājās.

 

 

Lk 4, 31–37

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

31. Un Viņš aizgāja uz Galilejas pilsētu Kafarnaumu, un tur Viņš sabatos tos mācīja. 32. Un visi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.

33. Un sinagogā atradās cilvēks, kas bija nešķīstā gara apsēsts, un viņš kliedza stiprā balsī, 34. Sacīdams: Dod mieru! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, Tu esi Dieva Svētais. 35. Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgāja no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis. 36. Un visus pārņēma bailes; un viņi runāja savā starpā, sacīdami: Kas tas par vārdu, jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstajiem gariem, un tie iziet?

37. Un vēsts par Viņu izpaudās visās šī apgabala vietās.

31 Tad viņš aizgāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un sabatā mācīja ļaudis. 32  Tie bija izbrīnījušies par viņa mācību, jo viņa vārdi bija vareni.

33 Tur sinagogā bija kāds vīrs ar nešķīsta dēmona garu, un tas skaļā balsī sāka kliegt: 34 “Laid, kāda tev ar mums daļa, Jēzu, Nācarieti! Vai esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais!” 35 Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Dēmons, nogāzis apsēsto zemē ļaužu vidū, izgāja no tā, neko tam nenodarījis. 36 Tad visus pārņēma bailes, un ļaudis cits citam jautāja: “Kas tie par vārdiem, kuru varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie iziet?”

37 Un valodas par viņu izpaudās visā apgabalā.

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

Rakstu vieta: Lk 4,31-32

Paralēlās vietas:

  • Mt 1, 21-22

Līdzīga tēma: – 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk 4,31 par.: Mt 8,5; 17,24; Mk 2,1; 9,33; Lk 7,1; J 6,17.24.59.
  • Lk 4,32
    • sal. ar → Mt 1,28: Mt 11,1; 13,53; 19,1; 26,1.
    • un ar  Mk 1,22 par.: Mk 1,27; 6,2; 7,37; 10,26; 11,18; Lk 9,43; Mt 13,54; 19,25; 22,33.

Rakstu vieta: Lk 4,33-37

Paralēlās vietas:

  • Mt 1, 23-28

Līdzīga tēma: –  

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk 4,33 par.: Lev 1,2; Mk 3,1; 4,26; 5,2; 7,11; 8,36-37; 11,2; 12,1; 13,34; 14,13 u.t.t..; Mk 3,30; 6,7; 7,25; 9,17; Mt 10,1 u.t.t..; Zah 13,2; Mk 3,11; 5,5.7; 9,26; Mt 8,29; Lk 4,41; 8,28.
  • Lk 4,34 par.: Ties 11,12; 2 Sam 16,10; 19,23; 1 Ķēn 17,18; 2 Ķēn 3,13; 9,18n; 2 Hr 35,21; Mk 5,7; Mt 8,29; 27,19; Lk 8,28; J 2,4;
  • Lk 4,34 – “Dieva Svētais”: Ties 13,7; 16,17; Ps 106,16; J 6,69; 1 J 2,20; 3,8; Apd 3,14; 4,27.30; Atkl 3,7.
  • Lk 4,35 par.: Mk 1,34; 3,12; 9,25; Mt 12,16; 17,18; Lk 4,41; 9,42; Mk 9,26; Lk 9,39.
  • Lk 4,36 par.: Mk 4,41 par: Lk 4,36.
  • Lk 4,37 par.: Mk 1,39; Lk 21,25; Apd 2,2; Ebr 12,19.

 

Priestera komentārs
  • Var teikt, ka neko nepaveicis Nācaretē, Jēzus nonāca Kafarnaumā. Šī pilsēta atradās Galilejas ezera ziemeļos, ap 5 km no Jordānas upes. Jēzus bieži uzturējās šajā pilsētā savas publiskās kalpošanas laikā. Viņš pats šo vietu uztvēra kā savas mājas (sal.: Mt 4, 13; Mk 2, 1). 
  • Tur, tāpat kā Nācaretē (iespējams, sinagogā), Viņš mācīja cilvēkus sabatā. Šoreiz Viņš pārsteidza nevis ar savu gudrību, bet drīzāk ar savas mācības autoritāti. Pildot skolotāja lomu, Kristus vienlaikus bija arī likumdevējs. Viņa vārds bija pilns autoritātes. 
    • Kalna sprediķis, kas mums zināms no Mateja Evaņģēlija, ir ļoti tipisks šādas mācības piemērs. 
  • Izbrīnam par Jēzus mācību un darbību vērotājos pievienojās šausmu izjūta, kad Jēzus brīnumaini atbrīvoja apsēsto personu, kas atradās sinagogā. Tas norāda, cik liela vara piemīt Dievam un kā tā pārspēj cilvēka saprašanu.
  • Nedrīkst sajaukt dziedināšanas realitāti ar eksorcismiem. Evaņģēlijs skaidri norāda uz Jēzus teiktā un Viņa rīcības atšķirību attiecībā uz slimo un ļauno garu apsēsto cilvēku (dziedināšanas piemēri: Mk 10, 46-52; J 5, 1-9; eksorcismu piemēri: Mk 1, 23-26; Mt 17, 14-18). Ar slimo Jēzus runā un veic dziedināšanu, ar ļauno garu Jēzus nediskutē, bet ar skaidru pavēli liek tam iziet no cilvēka. 
  • Evaņģēlijā, kuru uzrakstījis svētais Lūkass, ir vēl trīs citu eksorcismu apraksti: 8, 26-39; 9, 37-43a; 13, 10-17.   
  • Līdzās Jēzus veikto eksorcismu aprakstiem tie vispārēji pieminēti sekojošos pantos: 4, 40-41; 6, 17-19; 7, 21; 13, 32, kā arī Viņa uzrakstītajos Apustuļu darbos – 10, 38.  
  • Domājot par Jēzus dievišķo spēku atbrīvot cilvēku no ļaunā gara ietekmēm (līdz atbrīvošanai no apsēstības), ir vērts ņemt vērā ļoti nozīmīgu fragmentu (11, 14-26), kurā Jēzus skaidro atbrīvošanas būtību un sava spēka izcelsmi, kā arī ļaunā gara uzvedību
  • Veiktajā uzrādās, ka Jēzus vārdam piemīt tas pats spēks, kā pašiem eksorcismiem. 
  • Raksturīga ir diena, kurā Jēzus atbrīvoja cilvēku no ļaunā gara – sabats. Šī ir diena, kurā – saskaņa ar Dieva plānu – tas, kas parasts, cilvēcisks, grēcīgs, tiek atšķirts no tā, kas neparasts, dievišķs, svēts. Var teikt arī citādāk: tikai Dieva svētums atbrīvo no grēka un ļaunā gara. 
  • Forma, ar kuru Jēzus veic atbrīvošanu, ir kategoriska pavēle. Jēzus nediskutē ar ļauno garu. Līdzīgi bija kārdināšanas laikposmā (sal. Lk 4, 1-13). Te slēpjas svarīga katehēze cilvēkam: nedrīkst diskutēt ar ļauno garu un viņa piedāvāto kārdināšanu, jo tas ievedīs grēkā. 
  • Svētā Lūkasa aprakstītā atbrīvošana, ko veic Jēzus, attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Šis fakts skaidri norāda, ka katram cilvēkam ir tiesības lūgt Dieva žēlastību, kas atbrīvo. Tā nav atkarīga no dzimuma. 
  • Velna izteiktajā atskan dziļas kristoloģiskas patiesības: Jēzus Kristus ir cilvēks un Dieva Dēls. Var teikt, ka ļaunais gars skaidri redz, ka “Dieva Vārds iemiesojās” (sal.: J 1 + Kol 2, 9), jo Viņa personā atzīst klātesošo 
    • cilvēka dabu →  Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? 
    • dievišķo dabu → Es zinu, Tu esi Dieva Svētais. 
  • Svarīgi atcerēties, ka savu atbrīvošanu no ļaunā gara varas Jēzus ir atstājis Baznīcai, bet divējādos līmeņos: 
    1. visiem kristiešiem ir tiesības lūgt no Dieva atbrīvošanas žēlastību attiecībā uz jebkuru cilvēku, vietu, priekšmetu vai dzīvnieku (Mk 16, 17: “Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus…”) 
    2. bet eksorcismu kā tādu var veikt vienīgi pats bīskaps vai viņa deleģēts priesteris (“Saaicinājis divpadsmit apustuļus, Viņš [Jēzus] deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai.” (Lk  9, 1 → Mt 10, 1; sal. Apd 19, 12)
  • Par to lasām Katehismā (1673.nr.):
    • Kad Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, tad to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par “lielo eksorcismu”, nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību – īpaši psihisku slimību – gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību.
  • Šis fragments skaidro, ka Jēzus toreiz veikto un Baznīcas šodien īstenoto eksorcismu mērķis nav cilvēka atbrīvošana no ļaunā gara ietekmes vien, bet tā ir spēcīga zīme, kas parāda, ka “pie mums ir atnākusi Dieva valstība” (sal. Lk 11,20). Tādējādi mēs saprotam, ka pēc būtības eksorcismos galvenais varonis nav velns, bet Dievs!  

 

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Vai man ir pazīstama priestera Gabriela Amortha vai citu eksorcistu liecības par ļaunā gara realitāti un Jēzus Kristus spēku, kas darbojas Baznīcas aizlūgumos par atbrīvošanu vai pašos eksorcismos? 

  • Cik bieži esmu bijis līdzdalībnieks lūgšanās par atbrīvošanu?

  • Kādā  veidā es līdz šim skaidroju atšķirību starp dziedināšanu un atbrīvošanu no ļaunā gara? 

  • Kāpēc šausmu filmas tik izteiksmīgi norāda uz ļaunā gara klātbūtni un viņa darbību cilvēka dzīvē, bet ne tik skaidri parāda Jēzus atbrīvošanas spēku vai Baznīcas kalpošanas (eksorcismu) būtību? 

 

 

Lk 4, 38–44

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

38. Bet Jēzus atstāja sinagogu un aizgāja uz Sīmaņa namu. Bet Sīmaņa sievasmāte slimoja lielā drudzī, un tās dēļ tie Viņu lūdza. 39. Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem. 40. Bet visi, kam bija slimnieki dažādām kaitēm, saulei norietot, veda tos pie Viņa. Bet Viņš, katram rokas uzliekot, izdziedināja tos. 41. Arī ļaunie gari no daudziem izgāja, kliegdami un sacīdami: Tu esi Dieva Dēls! Bet Viņš norāja tos un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus.

42. Bet Viņš, dienai austot, aizgāja un staigāja tuksnešainā vietā, bet ļaudis meklēja Viņu; un tie, nonākuši pie Viņa, pūlējās Viņu aizturēt, lai Viņš no tiem neaizietu. 43. Viņš tiem sacīja: Arī citām pilsētām man jāsludina Dieva valstība, jo tāpēc es esmu sūtīts.

44. Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās.

38 No sinagogas aizgājis, Jēzus ienāca Sīmaņa namā. Sīmaņa sievasmāte bija smaga drudža varā, un tie viņu lūdza viņai palīdzēt. 39 Jēzus, noliecies pār viņu, pavēlēja drudzim, un tas viņu atstāja. Un tajā pašā brīdī viņa uzcēlās un viņiem kalpoja. 40 Saulei rietot, visi, kam bija kādi sirgstošie ar dažādām kaitēm, tos atveda pie viņa. Viņš tiem ikvienam uzlika rokas un tos dziedināja. 41 Arī dēmoni no daudziem izgāja, kliegdami: “Tu esi Dieva Dēls!” Bet viņš tos apsauca un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka viņš ir Kristus.

42 Bet, dienai sākoties, Jēzus devās prom uz nomaļu vietu. Ļaudis meklēja viņu un, nonākuši pie viņa, mēģināja viņu aizturēt, lai viņš no tiem neaizietu, 43 bet viņš tiem sacīja: “Arī citās pilsētās man jāsludina Dieva valstības evaņģēlijs, jo tādēļ es esmu sūtīts.”

44 Un viņš sludināja Jūdejas sinagogās.

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

Rakstu vieta: Lk 4, 38-41

Paralēlās vietas:

  • Mt 8, 14-17;
  • Mk 1, 29-34

Līdzīga tēma: – 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk 4,38a → Mk 1,29: Mt 4,18nn.21; Mk 7,17 utt.
  • Lk 4,38b →  Mk 1,30 par.: 1 Kor 9,5.
  • Lk 4,39: Lk 5,25; 8,44.47 utt.
  • Lk 4,40 par.: Mk 4,35; 6,47; 14,17; 15,42 par; 5,15n.18.
  • Lk 4,41 par.: Lk 4,33 par.

Rakstu vieta: Lk 4, 42-43

Paralēlās vietas:

  • Mk 1, 35-38;

Līdzīga tēma:

  • Mk 1,45b;
  • Lk 5,16

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk 4, 42 par.: Mk 1,45; 6,31n.35. Mk 6,46; 14,32 par.; Lk 3,21; 5,16; 6,12; Mt 14,13; J 11,54.
  • Lk 4,43 par.: Lk 8,1; J 8,42.

Rakstu vieta: Lk 4, 44

Paralēlās vietas:

  • Mt 4, 23;
  • Mk 1, 39.

Līdzīga tēma:

  • Mt 9, 35;
  • Mk 6,6b;
  • Mt 8,1

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Lk 4,44 → Mt 4,23 par.: Mk 1,14n; Lk 4,15; 13,22; Mt 11,1; At 7,15; Mt 4,17; 9,35; 10,1; 24,14; 8,17 (ls 53,4).

 

Priestera komentārs
  • Par pašu dziedināšanu. Pēc sv. Lūkasa teiktā tas notika, vienīgi sakot vārdu, pēc Marka teiktā – paņemot slimo sievieti pie rokas. Jēzus izārstēja Pētera sievasmāti no drudža, un šis brīnums daudzu acīs bija tik liels, ka atbalsojās visā apkārtnē – par to raksta arī visi trīs sinoptiķi (Mt, Mk, Lk). Tā nozīmīgumu nepārprotami apstiprina fakts (kuru fiksējuši visi sinoptiķi), ka pie Jēzus no visām pusēm nesa tos, kas cieta no dažādām slimībām. Un neviens no šiem nabagiem neaizgāja prom, nejūtoties atvieglots. Jēzus viņus dziedināja. 
  • Uzmanības cienīgs ir viens no dziedināšanas veida elementiem. Latviski tas skan: “pavēlēja drudzim”. Komentētāji pasvītro, ka sv. Lūkass lieto vārdu “epitiman“, kas vairāk norāda uz eksorcismu, nevis uz kāda vārda izteikšanu vien. Vēl pie šī apraksta noslēgums (40.-41. panti) atgādina citu aprakstu (6, 17-19), kurā – līdzīgi kā te – veiktās dziedināšanas un atbrīvošanas no ļaunā gara tiek izteiktas ar vienu vārdu “therapeuein” (“izdziedināt”). Tādējādi Evaņģēlijs it kā starp vārdiem atgādina, ka visu slimību un visu kaišu saknes rodamas velna darbībā un cilvēka grēkā. Jau Gudrības grāmata skaidri saka, ka “Ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve” (Gudr 2, 24) un kopā ar to visas kaites. Šīs patiesības atbalss skan arī Apustuļu darbos: “Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” (Apd 10, 38). Lai papildinājumu nes arī divi fragmenti no katehisma:
    • “Cilvēciskās likstas visdažādākajās to izpausmes formās: gan kā materiālais trūkums, gan kā netaisnīgas apspiešanas, fiziskas un psihiskas slimības un, visbeidzot, nāve – ir acīm redzama zīme cilvēka iedzimtā vājuma stāvoklim, kurā viņš atrodas pēc pirmgrēka, un nepieciešamībai pēc pestīšanas.” (KBK 2448)
    • “Dievs nāvi nav radījis un nepriecājas, ka dzīve iet bojā. [..]. Bet ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve.” (KBK 413 → Gudr 1, 13; 2, 24)
  • Dziedināšanas nozīmīgums bija saprotams ne tikai kā veselības atgriešana cilvēkiem, bet arī kā zīme, kas norāda uz Jēzus kā Dieva sūtīta Mesijas identitāti, kā arī zīme par Dieva Valstības tuvumu (“man jāsludina Dieva valstība”). Mūsdienās Baznīcas dzīvē ir tāpat. Tādēļ ir vērts atcerēties, ka lūgumam pēc dziedināšanas brīnuma jābūt ticības kontekstā un saistībā ar mūžīgo dzīvi, nevis tikai cilvēcisko vajadzību līmenī. Piemēru teksti par to saka:
    • “Bet Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem un sacīja Viņam: Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām? Un Jēzus, atbildēdams viņiem, sacīja: Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt! Akli redz, tizli staigā, spitālīgie kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināts evaņģēlijsUn svētīgs ir tas, kas no manis neapgrēcinās.” (Mt 11, 2-6)
    • “Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet. Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā! Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt!”. (Lk 10, 1.8-9)
  • Tas nebija vienīgais brīnums, ko Jēzus Kristus veica Kafarnaumā. Tomēr būtu vērts atcerēties par iedzīvotāju neticību un cietsirdību, jo, izsakot savas “bēdas…” par neticīgajām pilsētām, Jēzus skaidri norādīja arī uz Kafarnaumu: 
    • “Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus. Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums. Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.” (Mt 11, 21-24)
  • Par pilsētas atrāšanos – skaties Bībeles karte: karte-Sveta-Zeme
  • Evaņģēlijs saka, ka Jēzus devās uz Sīmaņa Pētera namu. Šķiet, ka šī māja Glābējam kalpoja par naktsmājām Viņa kalpošanas laikā Kafarnaumā.
  • Te būtu vērts domāt arī par Pētera izaugsmi ticībā. Viņa paaicinājums un fakts, ka Divpadsmit apustuļu kolēģijā Sīmanis Pēteris ieņēma pirmo vietu, nepadarīja viņu uzreiz par ticīgo visam un visā. Arī viņam vajadzēja redzēt brīnumus un augt īstajā ticībā un pārliecībā par Jēzu Kristu. Tādējādi nav izbrīna, ka jau nākamajā Evaņģēlija nodaļā Jēzus it kā turpina Pētera formāciju, jo taču apzināti izmantoja viņa laivu par kanceli, no kuras mācīja gan Pēteri, gan ļaudis: “Bet Viņš [Jēzus], iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis.” (Lk 5, 3). Šķiet, ka visspēcīgāk par Pētera vajadzību augt ticībā vēsta stāsts par viņa misijas saņemšanu, kad no vienas puses Dieva spēkā viņš apliecina par Jēzu “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt 16, 16) un Kungs atbild viņam: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu. Un elles vārti to neuzvarēs.” (Mt 16, 18) Tomēr šajā pašā fragmentā atklājas, ka Pēteris nav brīvs no cilvēciskas domāšanas; vēl nepietiekoši tic un nedomā tā, kā domā Dievs:
    • “No tā laika Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un rakstu mācītājiem, un augstajiem priesteriem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties. Un Pēteris, ņēmis Viņu savrup, sāka Viņam aizrādīt, sacīdams: Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek! Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs.” (Mt 16, 21-24).
  • Pēc teiktā – “visi, kam bija slimnieki dažādām kaitēm, veda tos pie Viņa” – nav izbrīna, ka Jēzus slepeni atstāja Kafarnaumu un devās uz citu vietu. Evaņģēlijā vairākas reizes pieminēts, ka Jēzus neļāva sevi apstādināt vienā vietā, vienā kontekstā, jo Viņa sūtība nesaistījās ar kādu vienu konkrētu cilvēku grupu, pilsētu vai pat reģionu. Viņam arī citur bija jāsludina Dieva valstība, jo taču Viņš “bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē” (J 1, 9), “Gaisma pagānu apgaismošanai un Izraēļa tautas gods” (sal. Lk 2,  32).
  • Pēc saņemtās dziedināšanas sieviete viņiem kalpoja. Jūdu mājās sievietes gatavoja mielastu un pasniedza to. Izņēmums bija mājas, kurās bija kādi kalpi. Tādēļ nav izbrīna, ka viņa “zibenīgi” gribēja apkalpot arī tik nopietno ciemiņu. Spēja to veikt pastiprina, ka dziedināšana bija pilnīga.  

 

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Par kādu brīnumainu dziedināšanu, kuru veica Dievs caur Baznīcu, esmu dzirdējis beidzamajā laikā?
  • Kādi brīnumi manā uztverē būtu uzskatāmi par lieliem, nopietniem? Kādi ir kritēriji, lai to mērītu? Vai vispār šādas lietas var kaut kā mērīt?
  • Par kādiem brīnumiem cilvēkiem vajadzētu dzirdēt manā pilsētā vai novadā, lai “baznīcas būtu cilvēku pilnas”?
  • Vai esmu sastapies ar komentāru, ka dažos gadījumos atbrīvošanai no ļaunā gara jābūt pirms dziedināšanas; citos – otrādi?
  • Vai esmu kādam skaidrojis, ka primārā vajadzība nav meklēt cilvēka fizisko veselību “par jebkuru cenu”, bet ka ir vērts iepriekš jautāt par morālās un garīgās dzīves sakārtotību?
  • Vai kādreiz manās mājās ir notikusi kāda sapulce saistībā ar ticību? Vai tur tika sludināts Dieva Vārds vai kāds dalījās par savu ticības pieredzi?
  • Ko savā dzīvē varu dēvēt par “laivu, kurā iekāpis Jēzus”, lai mācītu mani, manu ģimeni vai manus draugus?
  • Kādā veidā  Pētera sievasmātes gadījums ietekmē manu kalpošanu? Kāda ir mana (veselības) robeža (piemēram, augsta temperatūra, klepus, kādas sāpes…), līdz kurai es cenšos kalpot, bet aiz kuras atļauju slimot un būt citu apkalpotam? 

 


 

Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,

[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.

(Lk 24, 25)