Kāpt kalnā

Mt 4, 12–23      Mt 4, …..

↑

 

Rakstu vieta: Mt 4, 12

Paralēlās vietas:

• Mk 1,14a → Lk 4,14a → J 4,1-3

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4, 12 par.: Mt 14,3 par.; Apd 10,37; J 3,22-24; Mk 1,9. 

Rakstu vieta: Mt 4, 13-17

Paralēlās vietas:

• Mk 1,14-15 → Lk 4,14-15 → J 4,43-46a

Līdzīga tēma: 

• Mt 3,1-2 → Mk 1,4 → Lk 3,2b-3

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,13 par.: Mt 9,1; 11,23; Lk 4,16-30 par.
• Mt 4,15-16: Is 8,23-9,1; 58,10.
• Mt 4,15: 1 Mak 5,15.
• Mt 4,16: Lk 1,78-79.

Rakstu vieta: Mt 4, 18-22

Paralēlās vietas:

• Mk 1,16-20 → Lk 5,1-11 

Līdzīga tēma: 

• J 1,35-42
• Mt 16,17-18 → Mk 3,16 → Lk 6,14

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,18 par.: Mt 16,17-18; Mk 7,31; J 21,15-; J 1,42.
• Mt 4,19n par.: Jer 16,16; Ez 47,10; Sak 6,2; Mt 13,47-; Mk 2,14 u.t.t.
• Mt 4,20 par.: Mt 4,21 par.; 19,27; 1 Ķēn 19,19-.
• Mt 4,21: Mt 20,20-28; Mk 10,35-45; Lk 5,10; Apd 12,1-2; 3-4; Ga 2,9; Mk 5,37; 9,2; 13,3; 14,33 (par.).
• Mt 4,22 par.: sal. Mt 4,20 par.

↑

 

• Tiklīdz kad Jēzu sasniedz ziņa, ka Jānis ir apcietināts (burtiski „nodots”), lai nodrošinātu, ka Dieva vārds nemitīgi skanēs, Jēzus sāk savu publisko kalpošanu. Šai kontekstā var atcerēties par paskaidrojumu, kāda bija Jāņa lomu: viņš bija balss (sal. Mt 3,3). Tagad balss izskanēja un savu pestīšanas nesošo darbību iesāk Dieva Iemiesotais Vārds.
• Teikumā par Jāņa Kristītāja apcietināšanu ir ļoti nozīmīga detaļa. Proti, vārdu „nodots” sv. Matejs vēlāk lietos, runājot par Jēzus nodošanu (sal. 20,18 un turpmāk, kā arī 26,2). Tādējādi Jānis ne tikai pasludināja Jēzus atnākšanu, ne tikai sagatavoja augsni Viņa kalpošanai, bet ar savu nāvi arī pasludināja Viņa galu: Jēzus aiziešanu caur krustu un nāvi.

12.–16.

• Jēzus devās uz Galileju ne tikai tāpēc, ka tā bija viņa dzimtene (Nācaretē bija Viņa ģimenes māja), bet arī tāpēc, ka tieši šī zeme, saskaņā ar Dieva gribu, bija Viņa publiskās kalpošanas galvenā vieta. Tas tik izteikts jau Vecajā Derībā. Sv. Matejs atgādināja, kas Vecajā Derībā paredzēja šādu nākotni šai Palestīnas ziemeļu daļai → Is 8,23 – 9,1.
• Tomēr Jēzus ilgi neuzkavējās savā dzimtajā Nācaretē. Pēc apliecinājuma „Pravieti nicina tikai savā dzimtenē un savās mājās” (Mt 13,57) izteikšanas Viņš atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā. Tādējādi tieši šajā pilsētā Jēzus sāks izpaust savu dievišķo spēku, un no turienes Viņa pirmie vārdi izplatīsies pa visu pasauli.
• Tādējādi Kafarnaumai tika piešķirta ievērojama godība: tā kļuva par pilsētas tipu, kam Dievs piešķīra īpašu labvēlību un aicinājumā uz atgriešanos pie Dieva dāvanu. Kā lasām tālāk Evaņģēlijā, tomēr tieši par šo pilsētu Jēzus kādu dienu teiks, gandrīz ar asarām acīs: „Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.” (Mt 11, 23-24). Sv. Matejs apzināti izceļ Kafarnaumas privilēģiju lielumu, lai palīdzētu saprast, kāpēc tas sods, kas kādu dienu nāks pār šo pilsētu. 
• Zeme, kas ir Zebulona un Naftali cilšu mantojums, reģions, caur kuru gāja jūras ceļš (ar jūru šeit mēs domājam Ģenezaretes ezeru), Aizjordānija ar tā desmit pilsētām (Dekapole) un pagānu Galileja ir zemes, kuras savulaik iekaroja Asīrija (722. gadā pirms Kristus).
• Šai zemei un tautai, kas dzīvojā garīgajā tumsā, pravietis Isajs bija pasludinājis īpašas gaismas ausmu. Sv. Matejs saskata šī pravietojuma piepildījumu Jēzus publiskajā kalpošanā, kuras centrā bija tieši šie reģioni.
• Starp šo zemju iedzīvotājiem ir skaidri minēti pagāni, īpaši saistībā ar Galileju. Tādējādi, uzsākot savu kalpošanu pagānu vidū šeit, Kristus it kā izsaka pateicību par trīs gudro vīru, kuri, kā zināms, bija pagānu tautu pārstāvji, izrādīto cieņu (sal. Mt 2,1). Šī Gaisma, kas spīdēja starp pagāniem, ir pats Jēzus Kristus. Kādreiz Viņš par sevi teiks: „Es esmu pasaules gaisma”  (J 8, 12). Šī gaisma būs arī Viņa vārdi, kas izvedīs cilvēkus no grēka tumsas un atklās svētuma ceļu. Jēzus vārdu gaismai sekos arī Viņa brīnumaino darbu, brīnumu, gaisma.

17.

• Savā mācībā Jēzus gandrīz burtiski atkārtoja Jāņa Kristītāja iepriekš teiktos vārdus: „Atgriezieties (precīzāk → izmainiet domāšanu), jo ​​debesu valstība ir tuvu klāt” (Mt 4, 17). Tomēr, nākot no Jēzus, šim pamudinājumam ir autoritatīvāks raksturs un tas prasa lielāku atsaucību. Tagad aicina Dieva Dēls, Mesija, kura mācība bija citādāka, nekā rakstu mācītāju vai nekā Jāņa: „Tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji.” (Mk 1, 22).
• Gan Jāņa gan Jēzus izteiktajā pamudinājumā uz atgriešanos tiek piedāvāta tā pati motivācija: „Debesu valstība ir tuvu klāt”. Un šie nav tukšie vārdi: mūsu vidu ir Dievs, kura vārds ir „Emanuēls, kas ir tulkots: «Dievs ar mums.»” (Mt 1, 23), un kurš dara spēcīgas lietas, kas apstiprina šo realitāti, piemēram dziedinot vai izdzenot ļaunos garus: „Ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” (Lk 11, 19–20).
• „Debesu valstība ir tuvu klāt”, Jēzus „staigā, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs ir ar Viņu” (sal. Apd 10, 38), tomēr joprojām ir nepieciešamas personīgas pūles, lai šī dievišķā realitāte apņemtu katru cilvēku, lai tā būtu klātesošā viņa sirdī un dzīvē.
• Ja Jāņa Kristītāja katehēzē viss uzsvars tika likts uz aicinājumu uz grēku nožēlu, tad Jēzus, šķiet, īpaši uzsver šīs pavēles motivāciju. Līdz ar to Jēzus mācība ir pilnībā pelnījusi tikt saukta par Evaņģēliju, tas ir, Labo Vēsti par gaidāmo Dieva Valstību.
• Šeit ir vērts pieminēt, ka Jāņa aicinājums uz grēku nožēlu (sal. Mt 3,2; → Mk 1, 4 → Lk 3, 3), ko atkārto Jēzus (sal. Mt 4, 17 → Mk 1, 15), ir atrodams vēlāk arī sv. Pētera kerigmā (sal. Apd 2, 38) un sv. Pāvila katehēzē (sal. Rom 13, 11–14).
• Aicinājums uz atgriešanos agrīnajā katehēzē vispirms ienāca kā daļa no Jāņa Kristītāja mācības, sv. Markam un sv. Lūkasam nododot Jāņa mācību oriģinālākā formā nekā sv. Matejs. Sv. Mateja Jāņa Kristītāja katehēzes versija ir mēģinājums pielāgot Jāņa mācību līdzīgām Jēzus mācībām. Sv. Pētera runa Jeruzalemē pēc Svētā Gara nolaišanās balstās uz sv. Jāņa katehēzi, nevis uz Jēzus mācību. Jēzus sākotnējā katehēzē skanēja sludinājums par Debesu Valstības tuvošanos un aicinājums uz atgriešanos. Sv. Pāvila mācībā (sal. Rom 13, 11–14 ir redzama atkarība no sv. Marka versijas par Jēzus katehēzi.

_______________________________

• Nākamos pantos, īsi apkopojis Jēzus mācību, sv. Matejs pāriet pie stāstīšanas par Tā darbiem, kura ceļu Jānis iztaisnoja. Evaņģēlists uzskatīja par piemērotu pašā sākumā pieminēt nevis vienu no Jēzus kādiem lieliem brīnumiem, bet gan šķietami ikdienišķu notikumu — aicinājumu ezera krastā.

18.–19.

• Šie divi vīri, par kuriem ir runa Evaņģēlijā, bija aizņemti ar visparastākajām savas ikdienas lietām: viņi meta tīklus ezerā. Viņi, tāpat kā vairums cilvēku, kas dzīvo pie ūdens, bija zvejnieki.
• Visa notikuma neparastā daba slēpjas faktā, ka, ieraudzījis šos vīrus, Jēzus viņus ne sveicina, nejautā par lomu, nesniedz padomu un nevēl viņiem veiksmi darbā. Tā vietā, runājot ar lielu autoritāti un vienkāršību, Jēzu pavēl viņiem sekot Viņam, vienkārši norādot, ka viņi turpinās būt zvejnieki, tikai ka tagad viņi neķers zivis, bet gan dzīvus cilvēkus. Bez šaubām, šajā brīdi viņiem nav izprotams, ko tas patiesi nozīmē un kā šī zveja tiks paveikta. Šī jaunā darba metodes būs vairāku gadu apmācības priekšmets tiem, kas klausās Jēzum un seko Viņam.
• Viens no diviem, it kā nejauši satiktajiem vīriešiem, Sīmanis, vēlāk vienmēr tiks minēts pirmais starp tiem, kurus Jēzus ir īpaši saistījis ar Viņu. Viiņa otrā vārda, Pēteris, nozīme kļūs skaidra vēlāk.

20.

• Ja viss Jēzus tikšanās ar Sīmani un Andreju apraksts ir piepildīts ar kaut ko ārkārtēju, kas robežojas ar brīnumu, tad šāds brīnums, vismaz sv. Mateja Evaņģēlijā, bija abu brāļu lēmums: nekavējoties atstājot tīklus, viņi sekoja Jēzum.
• Viss liecina, ka Sīmanis un Andrejs redz Jēzu pirmo reizi. Var pārsteigt, ka Jēzus viņiem nepaskaidro, kāpēc vajadzētu sekot Viņam, un viņi atstāj visu, pat savus tīklus, iespējams, pat neizvilktus no ūdens, un seko Viņam. Lai pastiprinātu šī fakta ārkārtēju raksturu, vajadzētu piebilst, ka ir zināms, ka vismaz Pēteris bija precējies un dzīvoja Kafarnaumā.
• Šādu lēmumu, kas pieņemts tā, kā to apraksta sv. Matejs, no cilvēciskā viedokļa nevar uzskatīt par vienkāršu un dabisku. Šķiet, ka zvejniekiem noteikti bija jāsaprot šīs atteikšanās cena, jo nedaudz vēlāk Pēteris teiks: „Lūk, mēs atstājām visu un sekojām Tev. Kas mums par to būs?” (Mt 19, 27). Tomēr Jēzus vienmēr paliks tikpat uzstājīgs un teiks: „Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lk 14, 33).
• Nedaudz vēlāk Kunga mācekļi iemācīsies, teiksim, augstākajā līmenī, ko nozīmē sekot Skolotājam: tas nenozīmē sekot Viņam, ieturot cienījamu distanci, vērojot Viņu tikai no tālienes, bet gan uzņemties krustu kopā ar Viņu (!) un iet Viņam blakus, izjūtot to pašu, ko Viņš, un ciest tāpat kā Viņš.
• Sal. „Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to.” (Mt 10, 38–39).

21.–22.

• Nedaudz tālāk no Sīmaņa un Andreja laivas divi citi brāļi, Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, kas strādāja laivā kopā ar savu tēvu, labojot tīklus. Jēzus aicināja arī viņus. Un tie rīkojās tāpat kā Sīmanis un Andrejs: nekavējoties atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam. Šajā gadījumā evaņģēlists vēlējās vēl skaidrāk uzsvērt absolūto pakļaušanos Mācītāja aicinājumam: laivas un tēva atstāšana nozīmēja vairāk nekā tikai tīklu atstāšanu.
• Izrādās, ka šiem pirmajiem starp aicinātajiem bija jāveido īpaša daļa Debesu Valstībā. Kristus neprasīja no viņiem iepriekšēja dzīvesveida maiņu, nedz arī aicināja viņus uz grēku nožēlu, bet vienkārši pavēlēja viņiem sekot Viņam un dzīvot gatavībā uzklausīt Dieva balsi, un būt pilnīgā paļāvībā uz Kungu.

23.–25.

• Turpmāka Jēzus kalpošana sastāvēja no vārdiem un darbiem. Viņš sludināja Valstības Evaņģēliju un dziedināja visu veidu cilvēku slimības un kaites. Viņš izturējās citādi nekā Jānis, jo nepalika „savā dzīvoklī”, Kafarnaumā, nedz arī gaidīja, kad cilvēki nāks pie Viņa, bet pats apstaigāja visu Galileju. Kādu dienu to pašu Viņš pavēlēs arī saviem mācekļiem, sakot: „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt 28, 19–20).
• Jēzus mācīja jeb, precīzāk sakot, sludināja Labo Vēsti sinagogās, tas ir, ebreju pielūgsmes vietās, kas tika izveidotas pēc Babilonijas trimdas.
• Viņa mācība nebija kā rabīnu Vecās Derības skaidrojums. Tā bija priecīga, entuziastiska Debesu Valstības pasludināšana, kuru apstiprināja Dieva Mīlestības spēka brīnumainas izpausmes. Ziņas par Viņa darbu sasniedza pat Palestīnas ziemeļu nostūri. Visur, kur Viņš parādījās, pie Viņa tika vesti slimie, kas cieta no dažādām kaitēm. Viņš pats negāja tālāk par Galilejas robežām, bet pūļi pie Viņa plūda no visas Palestīnas: no Sīrijas ziemeļos, no Jeruzalemes un visas Jūdejas dienvidos, un no viņpus Jordānijas un Dekapoles austrumos. Dažus neapšaubāmi vilka Viņa diženums un šarms, citus pateicība, bet vēl citus, iespējams, vienkārša ziņkāre un tieksme pēc neparastā. Vēlāk bija arī tādi, kas sekoja Viņam cerībā saņemt vienkāršas maizes gabaliņu.

↑

 

• • xyz

↑