15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. (…)
21. Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!
15 Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, 16 Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. (…)
21 Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, 22 un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Visos sinoptiķu Evaņģēlijos (→ MT, Mk, Lk) ir atrodama Jāņa liecība par Kristu, bet no tiem tikai sv. Lūkass piemin, ka daži sv. Jāni Kristītāju pašu uztvēra kā Mesiju. Tas liek aizdomāties, cik lielā mērā viņa kalpošana atbilda apsolītajam Mesijas kalpošanas paraugam. Cik tā bija neparasta (vairāk nekā tikai tīri cilvēciska, pārdabiska, Svētā Gara pilna..).
Jāuzsver, ka bija tādi jūdi, kas patiešām sadzirdēja Dieva sen izteiktos apsolījumus un gaidīja apsolīto Mesiju, Viņa atnākšanu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem tie gaidīja, ka Mesija atjaunos Izraēlu un apliecinās Dieva uzvaru, Dieva triumfu. Diemžēl – kā rāda pats Evaņģēlijs – dažos šīs gaidas pārtapa tikai par politiskām gaidām:
„Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: «Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.» Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.” (J 6, 14-15)
„…bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…” (Lk 24, 21)
„Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: «Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti?»” (Apd 1, 6)
Bībelē bieži parādās patiesību attīstība, kā arī pestīšanas līdzekļu „izaugsme”. Piemēram: ūdens → vīns; Izraēls → Baznīca; jaunava → māte utt. Šajā Evaņģēlija fragmentā atrodam sekojošu secību, pestīšanas līdzekļu attīstību: kristības ar ūdeni → kristības ar Svēto Garu!
Doma par kristību ar Garu nav nekas jauns, tajā cilvēki bija gatavoti jau gadu simtiem. Piemēram, caur pravieša Isaja kalpošanu izskan slavenie vārdi par Dieva kalpa – Mesijas svaidīšanu Svētajā Garā (iegremdēšanu Svētajā Garā):
„Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.(Is 11, 1-2)
„Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Is 61, 1-3)
Kaut šie teksti skaidri norāda, ka Mesija būs Gara pilns un kalpos Viņa spēkā, tomēr ne uzreiz tika pieņemts, ka Dieva Gars tiks izliets pār visu Izraēļa tautu, kā vēlāk vismaz divās vietās teikts caur šo pašu pravieti:
„…kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos. Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos. Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā!” (Is 32, 15-20);
„Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Is 44, 3-4).
Sv. Jāņa Kristītāja sludināšana apvieno abus pravietojumu pavedienus: Mesija ir pilns ar Dieva Garu, bet viņš iegremdēs arī tautu šajā Garā!!! (Tāpēc ir vērts it kā “pārlēkt” uz Apustuļu darbu 2. nodaļu un redzēt, kā izskatījās tautas (Baznīcas) kristības Svētajā Garā un kas notika pēc tās.)
Uzdevums „novilkt sandales” bija verga, kurš bija viszemākais mājas hierarhijā, pienākums. Tāpat kā cilvēku nevar salīdzināt ar Dievu, arī sv. Jānis centās parādīt ļoti kontrastējošo atšķirību starp sevi un Kungu Jēzu; starp savu kalpošanu un Dieva Dēla kalpošanu. Kristītājs saka, ka sevi un savu kalpošanu viņš nevar salīdzināt pat ar verga lomu!
***
21.-22.pants – Jēzus kristību apraksts. Tikai sv. Lūkasa versijā Jēzum lūdzoties pār Viņu nonāk Svētais Gars baloža veidā. Turklāt nevienā no Evaņģēlijiem Jēzus nepaliek lūgšanā tik bieži, kā sv. Lūkasa uzrakstītajā liecībā (skaties, piemēram: Lk 5, 16; 6, 12; 9, 18; 11, 1). Tādējādi viņš norāda uz Jēzus lūgšanas piemēru mums.
Ņemot vērā Jēzus kristības notikumu un domājot par katra ticīgā kristību Svētajā Garā, ir vērts pamanīt nepieciešamo kārtību. Jēzus tiek nokristīts Svētajā Garā, esot ūdeņos, kuros cilvēki iepriekš sūdzēja savus grēkus. Jēzum nevajadzēja izsūdzēt grēkus, tādēļ Viņš „uzreiz” lūgšanā varēja saņemt Svēto Garu. Tomēr attiecībā uz grēcīgo cilvēci Svētā Gara saņemšanai vispirms svarīga ir grēku sūdzēšana un gandarīšana. Ļoti skaidru norādi uz to sniedz sv. Pēteris Otrā Iepriecinātāja atnākšanas dienā (Apd 2, 38-39): “Un Pēteris viņiem sacīja: «Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās. »” Uz to savā uzrunā norāda arī pats Jēzus: „Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 7-11) Bija nepieciešams, lai cilvēce, pirmkārt, tiktu nomazgāta no grēkiem, lai pēc tam tā Jēzus nopelnos varētu kļūt par “garīgo trauku” un saņemt “Dzīvo ūdeni”, tas ir, Svēto Garu, kura dēļ cilvēkam “nemūžam vairs neslāps un kas verd mūžīgajai dzīvei”.” (sal. J 4, 10.14; 7, 37-39).
Šajā Evaņģēlijā mazliet pārsteidz šķietamā līdzība starp tautas kristībām, ko cilvēki saņem no Jāņa Kristītāja rokām, un Jēzus kristībām. It kā Viņš vienkārši „nostātos rindā”. Tomēr Jēzus kristība nebija tāda pati kā citu cilvēku:
to skaidri apstiprināja Debesu Tēva balss
un Svētā Gara klātbūtne,
un ar laiku arī svētā Jāņa liecība:
„Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: «Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā.» Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (J 1, 33-34)
Tādējādi trešā Evaņģēlija autors zīmē skaidru fonu vēlāk izteiktajai domai, kas palīdz saprast Jēzus no Nācaretes patieso identitāti – Viņš ir Dieva Dēls, bet „pēc ļaužu domām, Viņš bija Jāzepa dēls”. Šo domu lieliski pastiprina sv. Pāvils, savu vēstuli romiešiem iesākot:
„Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam (…) par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1.3-4)
Šo patiesību var saprast, ņemot vērā saturu, ar kuru uzrunā balss no debesīm. Tēva apliecinājums nevar būt saprasts vienīgi cilvēciskajā līmenī, it kā Debesu Tēvs tikai sveicinātu no augšienes savu Dēlu, kurš – līdzīgi Mazajam Princim – devās apmeklēt Zemes planētu. Tā tomēr it nopietna Dieva epifānija (atklāšanās), kuru Svēto Rakstu formētie jūdi – toreiz un ticīgie – šodien uztver daudz dziļāk.
Pirmajā līmenī var redzēt, ka Debesu Tēvs apstiprina Dāvidam doto apsolījumu un svētību, jo par šo patriarhu Dievs “liecību dodams, sacīja: «Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos.»” (Apd 13, 22; sal. 1 Ķēn 13, 14; Ps 88, 21) Svētais Pāvils skaidroja, ka tieši “no viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.” (Apd 13, 23).
Otrajā līmenī saprotams, ka Dievs caur sveicienu no Debesīm norāda – Jēzus ir Viņa izredzētais kalps, par kuru runāts četrās pravieša Isaja tā sauktajās “dziesmās par Kunga kalpu” (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12). It sevišķi vietā, kur teikts: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.” (Is 42, 1).
Ekseģēti norāda, ka „balss no debesīm” ved līdz augstākajam līmenim, kas saistās ne tikai ar saturu no Is 42, bet arī ar otro psalmu. Tur Kunga kalps, Kunga svaidītais saka: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: „Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” (Ps 2, 7) Bet tas pats Dievs šajā psalmā tiem, kas nepieņem Viņa sūtīto, par savu Dēlu un svaidīto kalpu skaidro: „Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” (Ps 2, 6) Tādējādi epifānija pie Jordānas upes izsludina Jēzu ne tikai par Dāvida pēcnācēju, caur Isaju atklāto Dieva kalpu, bet par ķēniņu un apsolīto mesiju. Tādējādi tauta saņēma skaidras norādes, kā saprast un pieņemt Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju.
Šajā fragmentā svētais Lūkass neapšaubāmi norāda uz Svētās Trīsvienības realitāti, kur katra Persona ir atsevišķā, „nesajauktā” veidā ar pārējām.
Jēzus saņem kristību,
Svētais Gars parādās baloža veidā,
Debesu Tēva balss atskan no augšas.
Tradīcija, kas attiecas uz Jēzus kristības sīkākām detaļām, iespējams, aizsākās no sv. Jāņa Kristītāja stāstītā. Droši vien viņš pats izstāstīja par saturu, ko pauda balss no debesīm, kā arī par Svētā Gara klātbūtni.
Fiziskā forma, kurā parādījās Svētais Gars, pieminēšana precīzāk uzsver teofānijas (Dieva parādīšanās, atklāšanās) realitāti. Bībeles stāsti, kā arī Baznīcas Tradīcija (īpaši Dieva svēto dzīve) vairākkārt atklāj Dieva klātbūtni tad, kad ir klātesoša baloža zīme (sal., piemēram, radīšanas stāsts → Rad 1, Baznīcas dzimšanas diena → Apd 2; Lielās svētās Terēzes pieredze).
Cik reizes dzīvē man vajadzēja kādam cilvēkam skaidrot, kas es esmu vai arī – kas es neesmu? Kādos apstākļos parādījās šāda vajadzība?
Vai es lūdzos par cilvēkiem (it sevišķi jūdiem), kuri joprojām gaida Mesijas atnākšanu?
Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis kristību Svētajā Garā? Kādos apstākļos tas notika (laikā, kad mani nokristīja, iestiprināja vai tomēr citā brīdī)?
Par kādām kristības Svētajā Garā izpausmēm, kas notika manā dzīvē, es varētu stāstīt pārējiem?
Vai es lūdzos par savas dzimtenes, draudzes, ģimenes “atjaunošanos Svētajā Garā” (Tit 3, 5)?
Vai savā sirdī es atrodu robežu starp to, kam es būtu spējīgs “novilkt sandales”, un to, kuram tomēr šādā veidā būtu jāpakalpo man? No kā tas atkarīgs?
***
Kad ir mans lūgšanu laiks? Cik reizes dienā es lūdzos? Vai varu teikt, ka savā dzīvē cenšos īstenot sv. Pāvila norādi: ” Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi…” (1 Tes 5, 17-18a)?
Kāds manas dzīves elements visspēcīgāk var apstiprināt, ka Dieva acīs es neesmu līdzīgs nevienai citai personai – esmu unikāls?
Kas visskaidrāk apliecina to, kas esmu, kāda ir mana identitāte: vecāki, audzinātāji, es pats vai vēl kādi citi cilvēki (kuri?)?
Vai esmu vērtējis kādu cilvēku pēc viņa izcelsmes, saskaņā ar to, ka pazīstu viņa vecākus un ģimeni?
Kādā vecumā man sirdī radās dziļāka apziņa, ka, pateicoties kristībām (iegremdēšanai Jēzū Kristū), esmu pieņemts par īstu Dieva bērnu?
Kā es raksturotu savu lūgšanu: cik lielā mērā lūgšanā vēršos pie Svētās Trīsvienības kopumā, un cik runāju ar katru Dieva Personu atsevišķi? Kura no Trīsvienības Personām ir vistuvākā manai sirdij? Vai varu paskaidrot – kāpēc?
