Kāpt kalnā

• 13.07.2025. •

• Lk 10, 25–37 •

↑

 

Rakstu vieta: Lk 10,25-28

Paralēlās vietas:

• Mt 22,34-40;
• Mk 12,28-32

Līdzīga tēma: 

• Mt 19,16-19 → Mk 10,17-19 → Lk 18,18-20
• Mt 7,2; Lk 6,31
• Rom 13, 8-10
• Gal 5, 14
• Jk 2,8

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 10,25 par.: Mt 22,22; Ps 2,2; Apd 4,27; Mt 16,1; 19,3; Mih 6,8; Ps 15; Is 33,15n; 56,1; Am 5,4; Hab 2,4; Lev 19,18.
• Lk 10,26-27a par.: At 6,4n; Joz 22,5 (LXX).
• Lk 10,27b par.: Lev 19,18.34; Rom 13,9; Gal 5,14; 1 J 4,8; Jk 2,8; J 15,12.
• Lk 10,28 par.: Lk 7,43; 20,40; Mt 22,46; Lev 18,5; Ps 40,7-9.

 

Rakstu vieta: Lk 10,29-37

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Lk 10, 29: Lk 16,15; 18,14.21; Dz 5,16; Ps 35,14; Sīr 12,1-4.
• Lk 10,31-32: Lev 21,1-3; Sk 5,2; 19,2- 13; Ez 44,25-27.
• Lk 10,33-34: Os 6,6; 2 Hr 28,15; Sīr 27,21; Is 1,6; Mk 6,13; Jk 5,14; Apd 23,24.
• Lk 10,35: Apd 4,5.
• Lk 10,37: Lk 1,58.72; 2 Sam 12,1-7a; Mt 21,28-31 par.

↑

 

25.–26.

• Rakstu mācītāji vairākkārt uzdevuši Jēzum līdzīgus jautājumus, taču nevis ar nolūku uzzināt patiesību, bet gan cenšoties apkaunot Pestītāju pūļa priekšā. Tā kā Jēzus tikko bija pasludinājis, ka Debesu Tēvs ir visu uzticējis Viņam un ka tikai Viņš zina, kas ir Dievs, tādēļ Viņam vajadzētu mācīt cilvēkiem, kā dzīvot, lai sasniegtu Debesu Valstību. Rakstu zinātājs noteikti negaidīja, ka Jēzus atbildēs ar jautājumu. Uzdodot jautājumu „Kas bauslībā rakstīts? Kā tu to lasi?”, Jēzus novirzīja diskusiju uz tēmu, kas bija farizeju „specialitāte”. Dievbijīgs izraēlietis (un tieši tāds bija katrs farizejs un Rakstu mācītājs) uzskatīja, ka svētums tiek sasniegts, ievērojot visus Likuma baušļus.

27.

• Likumu pazinēja atbilde ir fragments no ticības apliecības (Šema), ko katrs izraēlietis atkārtoja divas reizes dienā, un šī teksta fragments bija iegravēts virs katras mājas galvenās ieejas. Šis divkāršās mīlestības bauslis patiesībā apkopo visu Likumu un Praviešus.
• Vecajā Derībā bauslis mīlēt Dievu tika svinīgi pasniegts trīs reizes: At 6, 4–9; 11, 13–21 un Sk 15, 37–41.
• Par mīlestību pret tuvāko mēs lasām Lev 19, 18: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus apstiprināja šo atbildi, norādot Rakstu mācītājam ievērot bausli mīlēt Dievu un tuvāko, lai iegūtu pestīšanu.
• Šķita, ka tādējādi diskusija ir beigusies, bet tad farizejam vajadzēja aiziet, nesatverot Jēzu vārdos, lai Viņu apsūdzētu, tāpēc Likumu pazinējs uzdeva vēl vienu jautājumu: „Un kas tad ir mans tuvākais?”

28.–29.

• Farizejam, pamatojoties uz Likumiem, bija jāzina: „Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē,- Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!” (Lev 19, 34). Vēl viens teksts, At 10, 19, vēsta: „Mīliet svešinieku, jo jūs paši esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē.” Tāpēc saskaņā ar Bauslību pat neizraēlietis bija jāuzskata par tuvāko un jāmīl kā sevi pašu. Tomēr praksē tuvākā mīlestība parasti aprobežojās tikai ar izraēliešiem.

30.

• Līdzība par labo samarieti, ar detaļām, kuru autentiskumu var pārbaudīt arī mūsdienās (piemēram, ceļš no Jeruzalemes uz Jēriku joprojām nedrošs), atgādina kaut ko no visas cilvēces vēstures: pār mums visiem, grēka ievainotajiem un gandrīz mirstošajiem, noliecas Kristus, lai pārsietu mūsu brūces un barotu mūs ar savu bezgalīgo žēlsirdību.

31.

• „Garāmgājēju” saraksts sākas ar priesteri, no kura visvairāk varētu gaidīt žēlsirdību. Galu galā, viņam katru dienu jādzīvo saskaņā ar to, ko viņš sludina. Līdzībā nav nevienas detaļas, kas varētu kaut daļēji attaisnot priestera nosodāmo vienaldzību, piemēram, ka viņš atgriezās noguris pēc pilnas kalpošanas dienas templī vai ka viņš steidzās uz Jeruzalemi savu pienākumu veikšanai, vai ka viņš baidījās apstāties uz bīstama ceļa. Daži kā attaisnojumu min priestera iespējamās bailes no rituālās nešķīstības. Tomēr, skatoties kopumā uz to, kā Jēzus pasniedza šo līdzību, kļūst skaidrs, ka šādi uzrādītā kontekstā nekas nevarētu attaisnot priestera rīcību.

32.

• Bībelē gandrīz vienmēr, kad piemin priesterus, piemin arī levītus. Viņu pienākumos ietilpa kārtības uzturēšana pie tempļa ieejas, zināmā mērā dalība mūzikā, kas pavadīja tempļa dziedājumus, un, galvenokārt, palīdzēt priesteriem upurēt dažādus upurus kvēpināšanas laikā.
• Jēzus līdzībā par vīrieti, kuram uzbruka laupītāji, levīts reaģēja tāpat kā priesteris, lai gan abi zināja bauslības norādījumus, kas lika palīdzēt pat dzīvniekiem, nemaz nerunājot par cilvēku, kurš nonācis nelaimē: „Kad tu redzi tava brāļa vērsi vai avi nomaldījušos, tad nepamet to, bet vezdams atved to savam brālim. (…) Gluži tāpat tev ir jārīkojas ar viņa ēzeli, tāpat tev ir jārīkojas ar viņa drēbēm un tā tev ir jārīkojas ar visām pazudušām lietām, ko tavs brālis ir nozaudējis, bet ko tu esi atradis; nenovērsies no tā.” (At 22, 1.3).

33.–34.

• Morālā pamācība, kas gūta no visas līdzības, sasniedz kulmināciju samarieša uzvedības aprakstā. Samariešu savstarpējais naids jeb, precīzāk sakot, naids pret ebrejiem bija tikpat sens, cik plaši zināms. Tas aizsākās Babilonijas gūstā (586.–538. g. pirms Kristus) un turpinās līdz pat šai dienai. Uz brīdi aizmirstot šo gadsimtiem ilgo naidu, samarietis bez vilcināšanās piegāja pie aplaupītā, ievainotā vīra un „apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu”.
• Austrumu tautas medicīnas tradīcijās līdz pat mūsdienām ir saglabājusies tradīcija vispirms mazgāt svaigas brūces ar vīnu un pēc tam nomierināt tās ar olīveļļu.

35.

• Tuvākā viesnīca (krogs?) visticamāk atradās Jērikā. Iespējams, labais samarietis visu nakti pavadīja, rūpējoties par slimo vīrieti, un agri nākamajā rītā viņš uzticēja viesnīcas īpašniekam turpmāku aprūpi par nelaimīgo vīrieti, veicot nozīmīgu upuri: „Viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: «Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev.»” Denārijs — kā mēs zinām no līdzības par vīna dārza strādniekiem — bija līdzvērtīgs viena strādnieka pilnas dienas algai (sal. Mt 20, 2). Iztērējot divus denārijus, samarietis ievērojami samazināja savus ietaupījumus, bet viņš uz tā neapstājās. Aizejot, viņš teica, ka pēc dažām dienām apmeklēs slimo vīrieti un, ja nepieciešams, vēl piemaksās nama kungam par rūpēm par slimo. Lūk, kas par izcilo tuvākmīlestības piemēru!

36.–37.

• Likumu pazinējs, lai paustu savu nepatiku pret samariešiem, atbildot uz Jēzus jautājumu, pat nespēja izrunāt vārdu „samarietis”, tāpēc atbildēja: „Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību.” Tādējādi, lai gan Kristus nesniedza tiešu atbildi uz jautājumu „Kas ir mūsu tuvākais?”, jautātājam vajadzēja saprast, ka katrs cilvēks savā sirdī nes dabisku izpratni par to, kas ir viņa tuvākais. Mīlestības likums galvenokārt nav meklēts kādos priekšrakstos, bet cilvēka sirdī. Kaut saskaņa ar to, ko māca svētais Pavils, arī Likums ir vajadzīgs: „Tātad likums bija mūsu audzinātājs Kristum, lai mēs ticībā tiktu attaisnoti.” (Gal 3, 24). 
• Līdzība atklāj arī to, kas ir būtisks patiesas mīlestības elements: mīlestība ir sevis dāvāšana. Cilvēka attīstības procesā kādā brīdī patiesa mīlestība pārstāj būt tikai domas vai jūtas un tā pārvēršas veselā lēmumu ķēdē, lai cilvēks atdotu sevi apkārtējiem.
• Jēzus līdzībā ir atrodams vēl viens aspekts. Viņš māca, ka patiesa žēlsirdība vienmēr prasa upuri, un tas attiecās gan uz cilvēkiem, gan ir redzams paša Dieva rīcība. Ļoti īsi, tomēr kodolīgi rakstīja par to svētais Pāvils, norādot uz Kristus žēlsirdību pret mums visiem: „Viņš mūs mīlēja un atdevis sevi par mums.” (sal. Gal 2, 20); „Dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai. (…) Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu.” (Ef 5, 2.25).

↑