1. Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. 2. Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, 3. Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, 4. Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.
1.Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, 2 kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, 3 tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt, 4 lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.
5. Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. 6. Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. 7. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.
8. Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, 9. Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; 10. Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. 11. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. 12. Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13. Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. 14. Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15. Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16. Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. 17. Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu. 18. Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. 19. Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. 20. Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.
21. Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. 22. Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. 23. Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās. 24. Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: 25. Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds – Elizabete. 6 Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem. 7 Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados.
8 Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, 9 pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; 10 viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. 11 Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. 12 Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. 13 Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. 14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15 Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16 Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva. 17 Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” 18 Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.” 19 Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. 20 Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.”
21 Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. 22 Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. 23 Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās. 24 Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja: 25 “Kungs man tā ir darījis šajās dienās – viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.”
Lk 1,15: 1 Sam 2,21; Lk 1,32; Sk 6,3 (Ties 13,4n; 1 Sam 1,11); Ef 5,18; Lk 7,28.33; 1,41.67; Apd 2,4 itd.; Ties 13,5.7; 16,17; Is 49,1; Jer 1,5; Ps 22,10; Sīr 49,7.
26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.
29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33. Un Viņa valstībai nebūs gala. 34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.
26 Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti 27 pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. 28 Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!”
29 Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. 30 Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31 Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. 32 Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. 33 Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” 34 Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” 35 Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. 36 Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī. 37 Jo Dievam nekas nav neiespējams.” 38 Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.
Šajā Evaņģēlija fragmentā pārsteidz disproporcija starp tīk sīki aprakstītiem sludināšanas apstākļiem – laiks, pilsēta, saderināto vārdi (1,26-27) un pašu sveiciena saturu (1,28). Tomēr dažreiz notikumu fons, apstākļi jau ietver sevī Dieva iepriekš doto katehēzi.
Sv. Lūkas, rakstot ne jūdiem, skaidri norāda uz vietu, kurā notiek tik nozīmīgs pasaules pestīšanas notikums – Dieva Vārda Iemiesošanās. Taču vēlāk vairākas reizes tā arī nosauks Pestītāju – Jēzus no Nācaretes. Un Dievs jau sen bija to paredzējis (sal. Mt 2,23 → Is 11,11 un 53,2).
Hronikas saka, ka 365.gadā pirms Kristus šai pilsētiņa dzīvoja ≈ 1500 iedzīvotāji.
Pārsvarā Galilejā dzīvoja tie, kuru izcelsme nebija no Izraēla tautas. Nozīmīgi, ka Vecajā Derībā pat nevienu reizi nebija pieminēta šī pilsētiņa. Par to pat nerakstīja laju vēsturnieks Jāzeps Flavijs. Tas izskaidro mums šo skepticismu, ar kuru Jēzus izcelsmi komentēja Natanaēls: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (J 1,46) Dieva Gaisma grib tomēr ieiet visas šīs pasaules tumsās, un Viņš vēlas ārstēt visu, kas slims, it sevišķi garīgi un morāli.
Eņģeļa sveiciens norāda, ka Jaunava Marija tika piepildīta ar citām personām nesalīdzināmā mērā. Baznīca atzīst to kā dogmu, ka šī “žēlastības pilnība” pasargāja Viņu pat no pirmdzimtā grēka (sal. KBK 490-493) un tādējādi sagatavoja par “Garīgo trauku” – par Dievmāti. Tāpēc Marijas “žēlastības pilnība” (tai skaita, bezvainīgā ieņemšana) ir saprotama vienīgi vienotībā ar patiesību par Viņas dievišķo mātišķību. Neapšaubāmi tai, kura bija paredzēta kļūt par Dieva Dēla māti, vajadzēja būt visšķ īstākajai no visšķīstākajām.
Saskaņā ar jūdu reliģiskajiem likumiem Marija jau bija Jāzepa sieva, kaut vēl nebija notikuši pēdējie rituāli – līgavas pārcelšanās uz līgavaiņa māju. Vēl skaidrāk to komentē sv. Matejs: “Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara.” (Mt 1,18). Tātad Marija bija vienlaicīgi jaunava un jau sieva. Galilejā (un daudzos citos reģionos) bija pats par sevi saprotams, ka saderināta līgava ir jaunava. Tomēr Jūdeja bija slavena ar to, ka tur morālā dzīve nebija tik augstā līmenī.
Var pieņemt, ka Marijas saderināšana ar Jāzepu notika, kad Viņai bija vien 12 gadi.
Par Jāzepa izcelsmi no Dāvida cilts Evaņģēlijs skaidri norāda: “Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: «Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.»” (Mt 1,20). Tas ir svarīgi, jo Dieva īpašā svētība un Mesijas atnākšana bija paredzēta caur Dāvida cilti. Viņš kā īpaši mīlēts Dieva dēls bija pirmtēls pašam Jēzus Kristum, īstajam Dieva Dēlam pēc būtības.
Par Marijas izcelsmi no Dāvida cilts nav nekur teikts, bet nav arī nekur minēts, ka tā nevarētu būt ar Viņu.
Ir ap 60 versiju, kā varētu skaidrot vārda “Marija” nozīmi. Daudzi ekseģēti uzsver, ka vārds cēlies no ēģiptiešu vārda, kura kodolā ir ideja par iepatiku, mīlestību. Saskaņā ar to vārdu “Marija” varētu tulkot kā “Dieva Jahves iemīļotā”.
28.pantā latviešu tulkojums skan: “Esi sveicināta!” Tomēr darbības vārdam, ko izmanto sv. Lūkas (haire) tuvāka ir nozīme: “Priecājies! Līksmojies!” Tādējādi eņģelis ne tikai izsaka kādu sveicienu, bet norāda daudz tālāk – uz Dieva svētības un darbību augļiem Viņas dzīvē. Tādēļ šo sveicienu var izklāstīt šādi: “Priecājies, jo tik lielas lietas Dievs dara un darīs Tevī un caur Tevi, apdāvinot Tevi, piepildot Tevi ar savu žēlastību pilnību!” Tam vēlāk seko Marijas it kā atbilde slavenajā “Magnificat” himnā (sal. Lk 1, 46-55). Fragments no tā: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā… jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.” Viņa priecājas un slavē Dievu par saņemto un vēl gaidīto…
Eņģeļa sveicināšanā daži grib meklēt arī praviešu vārdu atbalsi, kas apdziedāja Sionas meitas skaistumu (sal.: Sīr 24,13-17; So 3,10-16; Zah 9,9). Tādējādi šī sveiciena gaismā Mariju var uztvert kā Baznīcas skaistuma un svētuma pirmtēlu.
“Kungs ir ar tevi” attēlo īpašu Dieva tuvību ar konkrēto personu, tās izcelšanu citu vidū. Vecās Derības laikā tā raksturoja, nosauca cilvēku, kura dzīves svētums bija īpaši pamanāms.
“Svētīta starp sievietēm” – ne tikai Dieva izredzēšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka Viņa citādāk nekā citās sievietēs notiks bērna iemiesošana – tā būs Dieva Svēta Gara īpaša klātbūtne un svētījoša darbība.
Vārdi “Nebīsties, Marija…” nenorāda, it kā Marijai būtu bailes līdzīgas tām, kas bija Zaharijam(sal. Lk 1, 12). Viņas gadījumā vajadzētu vairāk domāt par iekšēju uztraukumu un saviļņojumu. Un eņģelis tūlīt skaidro, ka Viņa ir izvēlēta, lai neparastā veidā sastaptos ar Dieva žēlastību – jo kļūs par Iemiesotā Vārda, Dieva Dēla māti.
Darbi, kurus paveiks Viņas Dēls, Jēzus, neaptverami pārspēs Jāņa Kristītāja darbus un sasniegs mūžības līmeni. Protams, tādēļ, ka skar paša Dieva Dēlu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem Viņš saņems Dāvida troni un pārvaldīs Jēkaba namu. Šādā veidā skicēts Mesijas tēls atbilst tam, kādu gaidīja Vecā Derības tauta.
Neskaidrība par bērna ieņemšanu, ko izsaka Marija, norāda, ka Viņa vēl nedzīvo ar savu vīru, bet cits bērna ieņemšanas veids toreiz taču cilvēkam nebija pazīstams. Šai kontekstā eņģelis skaidri norāda uz Svētā Gara lomu. Tas būs Viņa darbības brīnums, jo Svētais Gars ir Dzīvā Dieva radīšanas spēks (sal. Ps 104[103], 30). Tādējādi Dievs neprasa neko, kas būtu pret Marijas brīvo gribu un nebūtu saskaņa ar Viņas sirdsapziņu.
Vārdi “Tevi apēnos” var atgādināt situāciju, kurā Dievs apēnoja savu Izvēlēto Tautu, vedot to prom no Ēģiptes verdzības (sal. Izc 40,34n). Tur Dieva it kā paslēpa, apēnoja savu tautu caur mākoni, kurā bija klātesošs Viņš pats. Bet tas var asociēties arī ar citu tēlu, kas attiecībā uz Dievu bija lietots Vecajā Derībā: putns, kas sarga savus mazuļus zem saviem spārniem (sal.: At 32,11; Ps 17[16],8; Ps 91[90],4).
Eņģeļa sludināšana un Marijas jautājumi rod pastiprinājumu notikumos ar Elizabeti: savā vecumā un neauglīguma kontekstā arī viņa ieņēma un drīz dzemdēs īpašo Dieva kalpu. Šī zīme, kā arī Abrahama un Sāras piemērs (sal. Rad 18), Marijai un katram, kas jautā par Dieva varenību, skaidri norāda, ka tiešām “Dievam neviena lieta nav neiespējama”. Starp citu – šādi vārdi bija toreiz teikti arī Abrahamam un Sārai. Tā ir interesanta paralēle, jo toreiz viņam bija apsolīts: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (Rad 22,16-18). Bet tagad, Jēzum atnākot uz šo zemi, parādīsies citi bērni – garīgie bērni, Dieva Dēla pēcnācēji, tas ir, Svētā Baznīca, kura izplātīsies pa visu zemi!
Sarunu noslēdzot, Marija izsaka savu brīvo piekrišanu. Dievs nekad nelauž cilvēka brīvo gribu, pat atnākot ar tik neparastu un svētu piedāvājumu, kā pie Marijas – kļūt par Dieva Māti. Marija grib ar paļāvību visā padoties Dieva vadībai. Un apstiprina to ar apliecinājumu, ka tādējādi var vislabāk kalpot Dieva mīlestības plānam. Grib kļūt par Dieva kalponi. Viņa tic, ka tas ir vislabākais ceļš.
30 gadus vēlāk līdzīgi mācīja un pats to izpildīja arī Kristus, Viņas Dēls, attiecībā uz Savu Debesu Tēvu: “Tēvs mūsu, lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” (Mt 6,10) un “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39).
Tādējādi, caur eņģeļa sludināšanu un Marijas piekrišanu notika neaptverami liels pasaules vēstures fakts – Dieva Otrās Personas nonākšana uz zemi caur iemiesošanos.
Marijas dialogs ar Dieva sūtni beidzās ar piekrišanu Dieva gribai. Vai mana lūgšana vienmēr noslēdzas līdzīgi Marijas lūgšanai – ar manu “Fiat – lai tā notiek”?
Vieni notikumi iespaido citus, dažreiz jau ilgāku laiku iepriekš. Kā es saprotu savu tagadējo dzīvi sakarā ar kādu laiku iepriekš (gads, 5gadi, mēnesis) pieņemtajiem lēmumiem?
Kāda ir mana pieredze sadarbībā ar Dieva eņģeļiem, ar savu sargeņģeli? Vai es to vispār piedzīvoju un vai tiecos pēc tā?
Kas manā skatījumā bija Marijai visgrūtākais gaidītā lēmuma kontekstā? Kā tas saistās ar mani – kādi lēmumi man ir visgrūtākie un kāpēc?
Mana sadarbība ar Svēto Garu…? Uz kādiem Viņa darbiem savā dzīvē varu norādīt pārējiem? Kur Baznīcas dzīvē (savā draudzē, diecēzē) pamanu Viņa darbību?
Vai dodu sev tiesības saņemt no Dieva “Elizabetes zīmi”, lai arī man būtu vieglāk ieticēt un atbildēt uz Dieva un Baznīcas piedāvājumiem? Vai man ir skaidrs, kur ir īstā šādu zīmju vajadzība, bet kur sākas Dieva kārdināšana?
Kādā veidā es visbiežāk cenšos palīdzēt sev pašam saprast Dieva gribu attiecībā uz mani, manu ģimeni, darba vietu, draudzi, Baznīcu?
Kam man ir grūtāk ieticēt: ka Dieva Dēls iemiesojās, vai ka es esmu paredzēts Dieva plānos un tiem vajadzīgs?
Mana draudzība ar Vissvētāko Jaunavu Mariju – kāda tā ir? Attiecībā uz kādām lietām patveros pie Marijas visbiežāk? Vai ir kādas lietas, kuras es neuzticu Marijai? Kāds tam iemesls?
Ar kādu stāju esmu sastapies, uzzinot par bērna ieņemšanu? Vai šī ziņa izraisīja prieku, izbrīnu, pateicību Dievam, vai skumjas, dusmas, apmulsumu? Kāds bija iemesls manai konkrētajai reakcijai?
39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.
46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.
39 Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē 40 un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. 42 Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! 43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. 45 Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.”
46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. 49 Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. 50 Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. 51 Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. 52 Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. 53 Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. 54 Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, 55 kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” 56 Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.
Komentētāji norāda, ka tikšanās vieta varētu būt mūsdienu Ain-Karim, kas atrodas apmēram 7 km no Jeruzalemes (austrumu pusē). Tātad Marija mēroja 130-160 km!
Šajā fragmentā runāts par pasaules pestīšanas vēsturē tik svarīgu personu tikšanos: viena – Elizabete – tā, kura neparastā veidā ieņēma un dzemdēja pasaules Pestītāja priekšgājēju, Jāni Kristītāju; otra – Jaunava Marija, kura ieņēma no Svētā Gara un dzemdēja Mesiju, Pasaules Pestītāju. Abas apdzied lielos Dieva brīnumdarbus.
Tikšanos var uztvert kā Baznīcas dzīves dinamikas skaistu ikonu – svēto tikšanās nes brīnišķīgus augļus: top kopiena un notiek Dieva žēlastības izplūšana, kas aizkustina un stiprina abas puses.
Tādējādi šajā piedzīvojumā var redzēt kaut ko līdzīgu rekolekcijām, kad notiek savstarpēja stiprināšanās, ticības pieredžu apmaiņa un Svētā Gara spēcīga darbība, kas palīdzēs vēl labāk atbildēt uz Dieva gribu.
Pārdomājot tālāk, var pamanīt, ka ne tikai Marija gāja palīdzēt Elizabetei (kaut viņas solīdā vecuma dēļ), bet arī Marija pati gribēja saņemt stiprinājumu, zinot par Elizabetes pieredzi un līdzīgo Dieva žēlastības dāvinājumu.
Marijas steigu var skaidrot vismaz divejādi:
viņa steidzās palīdzēt otram cilvēkam
saskaņā ar pašas sirds prieku, ar ko gribēja nekavējoties dalīties.
Tomēr trešais paskaidrojums būtu meklējams jau minētajā: ja Elizabete un Zaharijs piedzīvoja tik neparastu žēlastību, varbūt Marija gribēja jo ātrāk sastapties ar to, kura kā toreiz vienīgā pasaulē varēja izprast viņas sirds jautājumus un palīdzēt tajos atrasties.
Šķiet, visa situācija notiek pirms Jāzeps uzzina par savas sievas stāvokli. Un tādēļ var nojaust, ka Marijas saruna ar radinieci sagatavo viņu tam, lai viņa vismaz kaut ko no sava piedzīvojuma varētu atklāt Jāzepam.
Svētā Gara klātbūtne Elizabetes un Marijas sirdī atdzīvina pravietošanas dāvanu: Jāņa māte atklāj Dieva klātbūtnes noslēpumus un norāda uz savas radinieces kā Dievmātes cieņu (“Mana Kunga māte”); Marija slavē brīnumaino Dieva darbību savā dzīvē, kā arī visā pestīšanas vēsturē Baznīcas dzīvē. Tātad var teikt, ka Marija netiek slavināta sevis pašas dēļ, bet vienīgi saistībā ar savu Dēlu – Viņas miesas augli, saistībā ar Kunga – Dieva darbiem Viņas sirdī un dzīvē.
Elizabetes vārdi toreiz veica pirmo Marijas kā Dievmātes godināšanas kulta izpausmi, bet tagad tie kalpo un kalpos Baznīcai līdz pasaules beigām kā lūgšana, caur kuru joprojām godinām Vissvētāko Jaunavu un pašu Dievu, Viņas un mūsu svētuma avotu. (Starp citu, ir vērts saprast, ka lūgšanai “Esi sveicināta Marija” ir bibliska izcelsme, jo tā sastāv no tajā klātesošiem diviem sveicieniem – eņģeļa un Elizabetes. Tādējādi pats Dievs, kas ir pirmais un galvenais Svēto Rakstu autors, vēlējās, lai mēs tā godinātu Viņa Dēla Māti!).
Nozīmīgi, ka attiecībā uz Mariju Elizabete slavē Viņā ticību. Tas var sūtīt mūs pie Vēstules ebrejiem, kuras gaismā saprotam, ka tieši ticība ir tā, kura padara mūs par tīkamiem Dievam: “Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt.” (Ebr 11,6). Šī iemesla dēļ arī Baznīcas tēvi skaidro, ka Marijas lielumu raksturo, pirmkārt, nevis tas, ka viņa ieņēma Dieva Dēlu savā miesā, bet tas, ka Viņa ieticēja un piekrita tam savā sirdī. Šai kontekstā ir vērts saprast, kāpēc uz savas miesīgās mātes slavināšanu (kas ir aprakstīts vienīgi caur sv. Lūkasu Evaņģēlistu) – “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!” (Lk 11,27), Jēzus atbildēja: “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (11,28).
• Fragmentam Lk 1, 46–56 •
Šī himna ir kā trīskārtīga pateicība:
a) par īpašu Marijas apdāvināšanu un pagodināšanu (45-50);
b) par Dieva labvēlību un žēlsirdību attiecībā uz savu tautu (51-54);
c) par Dieva uzticību solījumiem, kas tika doti senčiem (ticības tēviem).
Himna ir it kā noausta no Vecās Derības tekstiem (skatiet piezīmes Evaņģēlija tekstam).
Te atskan liels prieks, uz ko Mariju aicināja eņģelis sludināšanas laikā. Tagad Viņa apzinās, kas noticis, un tas atskan vārdos: “Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību…” , un ar to pauž savu sirds prieku. Pēc noskaņas un satura Marijas dziesma atgādina Annas skaisto dziedājumu, kas skanēja tad, kad piedzima pravietis Samuēls (sal. 1 Sam 2, 1-10).
Šī lūgšana ir kā kāpšanas kalnā auglis: Marija saņem žēlastības; tad deg Dievišķajā Ugunī; dalās tajā ar Elizabeti; viņa savukārt slavē Dievu un Mariju; Marija atbild ar vēl lielāku pielūgsmi. Tādēļ himnas būtību var labi attēlot citādāk – ar ugunskura ikonu: it kā kāds pie degoša ugunskura pieliktu klāt pagales – un deg vēl lielāka uguns.
Jaunavas lūgšanā parādās pravietojums par Viņas turpmāko kultu Baznīcas dzīvē, tas notiks saskaņā ar paša Dieva lēmumu. Viņš bija lēmis Viņu tā apdāvināt: “No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.”
Himnā vislielākā uzmanība veltīta Dieva žēlsirdībai. Tā izpaudās vairākos notikumos un Izraēļa vēstures posmos, bet žēlsirdību var attiecināt arī uz vispārēju Dieva nostāju attiecībā uz cilvēkiem. Var teikt, ka tā drīz atklāsies Jēzus publiskajā kalpošanā (sal., piemēram: Mt 9,13; 12,7; Lk 10,37).
Ir vērts pamanīt, ka Marijas dziesmā Dieva darbi ir apdziedāti, izmantojot 7 darbības vārdus. Bībeles simbolikā skaitli 7 parasti saista ar pilnību un to, kas dievišķs.
Apdziedot Dieva īpatnības, Marija akcentē trīs, kas ir tik raksturīgas Vecās Derības pieredzei un tajā paustajai dievbijībai: Dievs ir varens, svēts un žēlsirdīgs.
Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis līdzīgu tikšanos, kurā caur personām, kas mani apmeklēja, nāca īpaša Svētā Gara klātbūtne un Viņa darbība? Cik bieži tas noticis? Un vai par to es pateicos Dievam?
Vai esmu piedzīvojis, ka tikšanās laikā Svētais Gars ietekmē citus arī caur maniem vārdiem vai darbiem, vai ciešanām? Vai esmu lūdzies par šādu Dieva žēlastību, par šādu dāvanu, lai arī es būtu pneumatofors – Svētā Gara nesējs?
Cik kilometru es būtu gatavs šķērsot, lai satiktos ar svarīgu personu, piemēram: apmeklējot radinieku, braucot uz grēksūdzi, satiekot savu biktstēvu?
Vai varu iztēloties, kādas jūtas parādījās Marijas sirdī pēc Elizabetes sveiciena? Kādas izjūtas saistībā ar cilvēku sveicieniem ir pazīstamas man pašam? Vai pārsvarā patīkamas, vai tomēr ne tik jaukas?
Kādas bija manas sākotnējās fantāzijas par iemeslu, kāpēc Marija palika pie Elizabetes 3 mēnešus? Cik lielā mēra tas saistās ar manu pieredzi apmeklēt kādu personu vai – skatoties citādāk – aizejot no savām mājām? Piemēram:
Elizabetes grūtību dēļ
garīgam stiprinājumam
lai izvairītos no savām mājām (un tajās esošajām situācijām)
lai labāk gatavotos nākotnei un gaidāmajiem lēmumiem?
Vai manā dzīvē ir persona, ar kuru es visbiežāk dalos savos piedzīvojumos vai ar saņemtajām ziņām? Kā varu skaidrot, ka es izvēlos tieši šo personu, nevis kādu citu? Ci bieži gadās, ka tas ir pats Dievs, ar kuru dalos, cik bieži tomēr – cilvēki? Vai runāju par saviem piedzīvojumiem ar savu sargeņģeli? …ar Dieva svētajiem? Vai to darīšu šodien, šajā lūgšanā?
Kāpēc mēdzu slavēt otru cilvēku? Cik lielā mēra tas notiek viņa paša dēļ, no viņa saņemtā labuma dēļ vai Dieva darbības viņa dzīvē dēļ? Vai vispār māku skaļi (un publiski) slavēt Dievu par visiem Viņa darbiem pasaulē (ne tikai manā dzīvē un pašā)?
• Fragmentam Lk 1, 46–56 •
Kuras no Dieva darbībām, kas tiek apdziedātas Jaunavas Marijas himnā, esmu piedzīvojis savā dzīvē un varu par to šodien pateikties lūgšanā? Kādu Dieva intervenci savā vai savas ģimenes dzīvē es centīšos izlūgt šodien, Dieva Vārda pamudināts?
Kā es reaģēju uz cilvēkiem, kuri ir spējīgi publiski izteikt savas lūgšanas, pielūgsmi vai skaļi dziedāt, pielūdzot Dievu? Vai arī manī darbojas šādas Dieva dāvanas? Vai mana sirds jūt vajadzību slavēt (arī publiski)?
Ar kādu mūziku vai dziesmām, manuprāt, būtu jāslavē Dievs Baznīcā? Vai varu tās piedāvāt un izpildīt draudzes lūgšanu grupā?
Vai esmu saņēmis pamudinājumu sacerēt slavas dziesmu? Vai esmu bijis paklausīgs šādai iedvesmai? Vai lūdzos un lūgšos par šādas dāvanas saņemšanu sev un citiem ticīgajiem (manā draudzē)?
Kāda ir manas sirds pārliecība: lai taptu šāda dziesma, himna, ir vajadzīga nopietna teoloģiska izglītība vai pietiek ar vienkāršu, pat neizglītotu sirdi?
57. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, 58. Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.
59. Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. 60. Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. 61. Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. 62. Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt. 63. Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās. 64. Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. 65. Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. 66. Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?
57 Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. 58 Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu.
59 Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. 60 Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.” 61 Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.” 62 Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. 63 Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. 64 Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. 65 Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. 66 Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu.
Mūsu uzmanība ir atkal pie sv. Jāņa Kristītāja dzīves notikumiem. Elizabetei pienāca dzemdību laiks. Uz šī fona Evaņģēlija autors skaidro, ka
notikums ir pierādījums tam, cik liela un iedarbīga cilvēka dzīvē ir Dieva žēlastība
viens cilvēks (it sevišķi jaundzimušais) var ienest lielu prieku otra cilvēka dzīvē
Svarīgi pamanīt, ka eņģelis atklāj (akcentē?) Jāņa Kristītāja vecāku lūgšanas lomu. Abu vecāku!
Apgraizīšanas un vārda došanas rituāls toreiz bija kā nepieciešama zīme tam, ka konkrētais cilvēks pieder Izvēlētajai Tautai un ir dalībnieks derībai ar Dievu un Viņa apsolījumu mantinieks. Jūdu tradīcijā dēlam parasti tika dots tēva vārds.
Dažās vietās/etniskās grupās, piemēram, Āfrikā līdz mūsdienām saglabājies, ka vārda nodošanas brīdis ir lieli svētki. Cilvēki to svin, dzied, dejo, dzīro.
Pēc jūdu tradīcijas cilvēka vārds attēlo (vajadzīgs, lai attēlotu) viņa identitāti, dzīves misiju un sūtību. Un tiešām Jāņa piedzimšanas un apgraizīšanas apstākļi uz to norāda:
Vecā Derība “zaudē balsi”, jau “izskanējusi”; ir pienācis laiks Dieva Vārdam – Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, caur kuru Dievs mūs uzrunā pēdējās dienās (sal. Ebr 1, 1-3!!!)
Jānis ir kā balss (nevis Vārds!) un tikai gatavo ceļu Jēzum (sal. Mt 3,3); galvenais ir Jēzus, jo Viņš mūs atpestīs un nokristīs Svētajā Garā – apdāvinās ar Dieva Mīlestību (sal. Mk 1, 7-8)
ar laiku to apliecinās pats Jānis Kristītājs: “es esmu balss tuksnesī” (sal. J 1, 23) un Evaņğēlijs skaidros viņa misiju uz pravietojuma fona (sal. Mt 3, 1-3 → J 1)
Savienojums starp Jāņa kalpošanu un Jēzus misiju skaidri norāda, ka kristietība sākās jūdaismā; nav no tā atrauta. Jūdaisms gatavoja ceļu kristietībai (salīdzini, piemēram, jūdu pasha un Jēzus Pasha – norise un simbolika…). Patiesību par abu lomām noformulēja arī pats Jēzus sarunā ar samarieti: “Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. 23. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un Patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz.” (J 4, 21-23). Tādēļ jūdu tradīcijas pazīšana lielā mērā palīdz saprast kristietību. Starp citu, šo virzienu diezgan intensīvi skaidro viss sv. Mateja Evaņģēlijs, kas bieži atsaucas pie jūdu tradīcijas elementiem (piemēram, nosaukumiem, darbībām, simboliem) un jau sākot ar tiem, ved pie Jēzus un Viņa kalpošanas saprašanas (sal., piemēram: Mt 15, 1-20; 23, 16-28).
Neapšaubāmi, ka Elizabetes pieredze palīdz viņai stingri turēties pie tā, ko pavēlēja eņģelis attiecībā uz dēlu Jāni. Šajā stājā jau kuru reizi atklājas, ka paklausība dzīvajam Dievam un uzticēšanās Viņa vadībai ir svarīgāka un auglīgāka nekā turēšanās pie Likuma burta, jo “mīlestība ir bauslības piepildījums” (Rom 13, 10) . Salīdzini to ar: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs” (Mt 7, 21).
Paliekot uzticīgiem eņģeļa paskaidrojumam un piedzīvojot uzticības augļus, Elizabetes un Zaharija dzīves notikumi apstiprina, ka tiešām Dievs rāda savu žēlsirdību un labvēlību. Galu galā tāda ir arī Jāņa vārda nozīme: “Dievs ir labvēlīgs, žēlīgs…”
Nozīmīgs ir fakts, ka Zaharija klusēšana – kā to skaidroja eņģelis (sal. Lk 1, 20) – ir viņa neticības sekas, tomēr tā veido spēcīgāku fonu viņa mutes atvēršanas izprašanai, jo tad, kad tā atveras, tas notiek, lai slavētu Dievu. Daži no tā mācās, ka mutes “visgodīgākā” lietošana ir – lai slavētu Dievu (un daži papildina – bet pie tā mums ir divas ausis, lai divkārt vairāk klausītos…). Vēl viena nopietna mācība tam, kāpēc mums ir mute un kā ar to “darboties”, ir atrodama Jēzus vārdos: “Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā.” (Mt 12, 36).
Aprakstītajam notikumam noslēdzoties, redzam, ka tā liecinieki iekrīt izbrīnā un lielā bijāšanā, redzot, cik varena un iedarbīga ir Dieva žēlastība un Viņa intervence konkrētā cilvēka dzīvē. Tas izsaka vispārēju patiesību, ka īsta dievbijība izaug no patiesas tikšanās ar dzīvo Dievu un ar Viņa darbiem. Tādēļ var teikt, ka patiesu dievbijību nevar iemācīties. Lai to iegūtu, vajag iziet caur savu pieredzi. Protams, arī tas nenotiek bez Dieva žēlastības.
Līdzās patiesībai par Dieva varenību un cilvēka izbrīnu par to, var parādīties sava veida nedrošības izjūta: cilvēks skaidrāk apzināsies, ka Dievs ir brīva un varena persona, kuru nevar “ieprogrammēt” un kuras rīcību nevar “ieplānot”. Sirdī var parādīties jautājumi: “Kas vēl var notikt?” vai “Ar ko vēl Dievs var mūs pārsteigt?” vai “Kādu notikumu liecinieki mēs vēl būsim?” Šo jautājumu “nokrāsa” būs atkarīga no cilvēka sirds nostājas attiecībā uz Dievu. Ja tajā būs mīlestība un paļāvība uz Dievu, jautājumos vairāk būs redzama cerības un intereses “krāsa” (sal., piemēram: J 5,20; 1 P 1, 10-12; J 1, 38-42.46…). Ja mīlestības iztrūks, jautājumi vairāk būs baiļu “krāsā” (sal., piemēram: 1 J 4, 16-18; Mk 14,50; Mt 8, 33-34).
Skaidrība par Jāņa dzīves misiju (panti 65.-66.) dota atbildē caur viņa tēva izteikto pravietojumu, ko pazīstam kā kantiku (himnu, dziedājumu) „Benedictus” (panti w (76-79). Vēl lielāks izklāsts par to sekos Evaņģēlija trešajā nodaļā (3,1-20).
Ja kādam ar to nepietiek, ir vērts visu aprakstīto situāciju izgaismot ar tekstu Is 9,1. Tā gaismā gan Jāņa piedzimšanas apstākļi, gan Zaharija dziesma skaidri pierāda, ka tiešam nāk Dieva Valstība, Viņa žēlsirdība, kura tagad būs dota nevis tikai Izraēla tautai, bet visai pasaulei, tai skaitā – pagāniem.
Kā man šķiet, kurš no Jāņa apgraizīšanas un vārda došanas notikuma elementiem visspēcīgāk aizkustināja lieciniekus un cilvēkus apkārtnē?
Cik bieži man gadās dzīvē patiesi priecāties par to, ko pamanu kā Dieva darbību? Kad tas pēdējo reizi notika? Kādos apstākļos? Vai es varētu par to liecināt (šodien?) lūgšanu grupai, tuviniekiem, kaimiņiem?
Vai mana sirds kādreiz ir šaubījusies par Dieva Varenību, par Viņa žēlastības spēku manā vai manas ģimenes dzīvē? Varbūt tas notika vairākkārt? Ja tā, vai es pamanīju, kādu iemeslu dēļ manā sirdī iezagās šaubas? Kā es to mēģināju “ārstēt”, kā ar to cīnos šobrīd?
Cik reizes es esmu piedzīvojis “tumšo ieleju”, kurā nemanīju Dieva klātbūtni? Vai varu šodien atpazīt, vai tas bija mana grēka dēļ, vai tomēr Dieva žēlastību dēļ (kura ieved dvēseli garīgajā tumsā, lai to pārbaudītu, stiprinātu)? Cik garš bija šis posms? Ko es mēģināju darīt, lai paliktu uzticīgs ticībā un lai pastāvētu sakramentu pieņemšanā un Baznīcas dzīvē?
Vai, redzot pasaules dzīves stilu, es gaidu kādu īpašu Dieva zīmi, brīnumu, caur kuru Viņš man un/vai pasaulei atgādinās par savu eksistenci un varenību? Kāda veida zīme tā varētu būt?
Ko Zaharija klusēšana varēja teikt, paskaidrot par Dievu un Viņa darbiem, ko tomēr par viņa dēlu un tā misiju? Vai arī man gadījies liecināt par Dievu (un par sevi) bez vārdiem, it kā mēmam?
Uz kādām personām savā ģimenē varu norādīt kā uz tām, kuras ir īpašā veidā apdāvinātas ar Dieva žēlastību? Kā es saprotu – ar kādu viņu dzīves misiju (aicinājumu, amatu…) tas saistās? Vai īpaša Dieva klātbūtne viņu dzīvē pamanāma no bērnības, vai sākot no kāda konkrēta dzīves notikuma? Un cik lielā mēra šo žēlastības bagātību var saistīt ar vecāku/vecvecāku dievbijību un dzīvi Dieva žēlastībā? (salīdzini, piemēram: svēta Terēze no Lizjē un viņas svētie vecāki…)
Vai es varu teikt, ka esmu pārliecināts par savas un citu cilvēku lūgšanas spēku? Par kādu tad vislielāko – pēc manas uztveres – žēlastību kā savas vai citu lūgšanas augli es varu liecināt?
Vai varu norādīt uz konkrētām piederības zīmēm Dievam, kristietībai, Baznīcai savā dzīvē?
Cik lielā mērā tās ir materiālas zīmes (piemēram: krustiņš uz kakla, Skapulārs, svētgleznas manā mājā vai darbavietā, V. J. Marijas figūra dārzā)?
Cik lielā mērā tās ir morālas zīmes (piemēram: sevis apzīmēšana ar krusta zīmi, ejot gar baznīcu vai pirms maltītes darba biedru klātbūtnē; došanās katru mēnesi uz grēksūdzi, par ko pavēstu sievai/vīram/bērniem/kaimiņiem;
Cik lielā mērā tās ir garīgas zīmes (piemēram: iekšējas stigmas, sirdī klātesoša Dieva/eņģeļu/svēto klātbūtne; ar mīlestības bultu iekšēji caurdurta sirds/dvēsele – līdzīgi Lielajai Terēzei)?
Vai manas kristības un svētā aizbildņa vārda pieņemšanas svinēšana varētu būt salīdzināma ar sv. Jāņa apgraizīšanas svētkiem? Vai joprojām es svinu savu kristības dienu? Cik lielā mērā to svinu Dieva priekšā (piemēram, lūdzoties vai pasūtot pateicības Svēto Misi), cik lielā mērā to svinu ģimenes vai kristīgo draugu lokā?
Vai es zinu sava vārda nozīmi? Vai zinu sava kristīgā vārda aizbildni? Kā šī apziņa ietekmē izpratni par manas dzīves virziena, aicinājuma/amata atpazīšanu un realizāciju?
Vai man ir bijusi kāda iesauka? Ja tā, kā es to šodien saprotu – ar ko tā saistījās? Cik lielā mēra tā patiesi toreiz/tagad skaidroja/skaidro manu dzīves stilu, aicinājumu, bet cik lielā mēra attēloja/attēlo to, kā mani uztvēra un saprot citi?
Pārbaudīšu, vai šīs dienas lūgšana ar Dieva Vārdu pamudinās mani vairāk nekā līdz šim iepazīt jūdaismu un tādējādi palīdzēs labāk pazīt Jēzus mantojumu – kristietību un Baznīcas dzīvi. Kādu grāmatu, filmu meklēšu, lai tam tuvotos?
67. Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams: 68. Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu; 69. Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu; 70. Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības; 71. Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst; 72. Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību. 73. Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums, 74. Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu 75. Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās. 76. Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu, 77. Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai 78. Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79. Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.
80. Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājas Izraēļa priekšā.
67 Viņa tēvs Zaharija, Svētā Gara piepildīts, pravietoja: 68 “Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu, 69 un viņš ir cēlis mums pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā, 70 kā viņš kopš sendienām ir runājis caur svēto praviešu muti: 71 glābt mūs no ienaidniekiem, no visu to rokām, kas mūs ienīst, 72 parādīt žēlsirdību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību, 73 zvērestu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, 74 lai mēs, no ienaidniekiem izglābti, bez bailēm, 75 svētumā un taisnīgumā viņam kalpojam visas sava mūža dienas. 76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti. Tu iesi Kungam pa priekšu sataisīt viņa ceļu, 77 lai dotu viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu 78 mūsu Dieva sirds žēlsirdības dēļ. Tādēļ rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos, 79 lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa.”
80 Un bērniņš auga un kļuva stiprs garā, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā.
Var domāt par paralēlēm starp Marijas un Zaharija lūgšanu, jo caur himnu “Magnificat” Dievmāte izdziedāja Dieva pielūgsmi attiecībā uz Dieva Dēla atnākšanu, bet caur himnu “Benedictus” Abijas kārtas priesteris apdziedāja Dieva brīnumdarbus Mesijas priekšgājēja dzimšanas kontekstā.
Līdzīgi kā tas bija Jaunavas Marijas gadījumā arī te, pateicoties svētā Jāņa Kristītāja tēvam, mēs sastopamies ar vēl vienu skaistu lūgšanas piemēru, kas ir vairāku Bībeles vietu noausts (skaties teksta piezīmju daudzumu!).
Un caur šo abu varoņu piemēru Svētie Raksti norāda, ka šādu lūgšanu savā sirdī var atrast cilvēks, kas ir Svētā Gara piepildīts. Savā ziņā par to nav izbrīna, jo taču Svētais Gars ir pirmais Bībeles un visas Dieva pielūgsmes autors (sal. 1 Kor 12, 3!)
Himnu “Benedictus” var sadalīt trijās daļās:
pirmajā skan Dieva slavēšana par to, ka Viņš Izraēlim atsūtīja gaidīto Mesiju, kā arī par to, kādus labumus, žēlastības nes Viņa atnākšana (panti 67-75);
otrajā tiek skicētas dažas pravietiskas ainas, kas atklāj turpmāko Jāņa Kristītāja lomu un kalpošanu Dieva pestīšanas plānā (panti 76-77)
trešajā atkal pieminēta Jēzus kā Mesijas loma (panti 78-79).
Līdzīgi kā “Magnificat” himnā arī te īpašu nozīmi iegūst patiesība par Dieva uzticamību. Mūžīgais Kungs cauri gadsimtiem izpilda savus sen apsolītos solījumus. Doma ir par Viņa apsolījumiem vispār, bet īpaši uzsvērti tie, kas bija doti Abrahamam, jo Dievs ir pastāvīgs, nemainīgs.
Pielūgsmes lūgšanas saturs tālāk norāda uz to, ka Pestītājs, nākot pie mums, lai mūs atbrīvotu no velna un grēka verdzības, atnesīs iespēju no jauna un patiesi kalpot Dievam un pielūgt Viņu (taisnībā un mīlestībā).
Saskaņā ar šo patiesību lai atskan daži papildus teksti, kuros ir redzams, ka Dievs rūpējas par sava Vārda godu, par patiesu un pareizu Viņa kultu (pagodināšanas veidu), kuru var veikt brīva un prātīga būtne – cilvēks:
Tādēļ saki Izraēļa namam: tā saka Dievs Tas Kungs: ne jūsu dēļ, Izraēļa nams, Es tā rīkojos, bet Sava svētā Vārda dēļ, ko jūs esat negodā likuši to tautu starpā, kur jūs bijāt nonākuši. Tāpēc Es celšu Savu lielo Vārdu atkal godā, kas tagad negodā likts tautu starpā, jo jūs to par tādu padarījāt; un tautas atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es viņu acu priekšā pret jums parādīšos kā Svētais, saka Dievs Tas Kungs… (Ez 36, 22-23)
Jēzus sacīja sievietei: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. (J 4, 21.23-24)
Pravietiskajā pamudinājumā sīkāk nekā to iepriekš izteica erceņģelis Gabriels (sal. Lk 1, 13-17) Zaharijs runā par sava dēla nākotni. Viņu nosauc par Visaugstākā pravieti [Nota Bene: vēlāk Jēzus teiks, ka Kristītājs ir vairāk nekā pravietis (sal. Lk 7, 26)]. Jānis ne tikai pravietos par Dievu (vārdos), viņš aktīvi gatavos Viņam atnākšanas ceļu caur savas dzīves piemēru un ar tautas kristīšanu grēku nožēlai
Gan Jāņa kalpošana, gan Jēzus atnākšana un visa Viņa dotā pestīšanas žēlastība ir kā tīrs Visvarenā Dieva žēlsirdības auglis.
Šo žēlsirdību var salīdzināt ar jaunas dienas atnākšanu pēc nakts, kur gaisma ļauj cilvēkiem pilnībā (un par brīvu) baudīt pasaules un dzīves skaistumu (ir redzamas krāsas u.tt.). Līdzīga patiesība par Jēzu Kristu, kuram Jānis Kristītājs gatavoja ceļu, skan Evaņģēlijā, ko uzrakstījis sv. Jānis:
“Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi ticētu caur viņu. Viņš nebija gaisma, bet lai liecinātu par gaismu. Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē.” (J 1, 4-9) .
Vēl viena interesanta paralēle ir tajā, ka sv. Lūkasa Evaņģēlijā gandrīz nekas nav teikts par Jēzus bērnības norisi, un tikpat maz zinām par Jāņa Kristītāja bērnību. Te atbalsojas Dieva gudrība, saskaņā ar kuru dievišķās un svētās lietas pārsvarā notiek slepenībā. Skatīsimies piemērus:
Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. (Kol 3, 2-3)
Man, no visiem svētajiem vismazākajam, ir dota šī žēlastība pasludināt pagāniem neizdibināmo Kristus bagātību, un apgaismot visus, kā izpildās noslēpums, kas no mūžiem bija apslēpts pie Dieva, kas visu radījis; lai Dieva daudzveidīgā gudrība caur Baznīcu kļūtu zināma varām un spēkiem debesīs… (Ef 3, 8-10) + Noslēpums, kas no mūžiem un no paaudžu paaudzēm bija apslēpts, tagad ir atklāts Viņa svētajiem. (Kol 1,26)
Vai līdzīgi nebija teikts arī par Mariju? “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos.” (Lk 1, 35)
Ir vērts pamanīt, ka Pestītāja atnākšana un Viņa misija tiek rādīta it kā ar cīņas un kara bildēm. Tomēr tālāk (2, 1-20) Jēzus ir parādīts kā maigs miera Karalis. No vienas puses tas var pārsteigt, no otras – ne, jo vēlāk pats Jēzus skaidros, ka tie, kuri Viņu pieņem, saņem mieru, kas pārspēj šīs pasaules dimensiju, bet tie, kuri tam pretosies būs naidā pret ticīgajiem (sal. Mt 10, 34-36)
Miera tēmu savās pārdomās var padziļināt, jo tas – kā bija pieminēts – nav miers pasaules izpratnē, piemēram, brīvība no ienaidniekiem vai vajāšanām. Dieva dotais miers ir vienāds ar harmoniju, labklājību, drošību un sirds piepildījumu (sal. slaveno Pētera atzīšanos: “Mums ir labi šeit būt”(Mt 17, 4 un paralēlie). Tādēļ ir saprotams, ka sv. Lūkasa Evaņģēlijā miera un mīlestības tēma viena otrai iet līdzās.
Vēl viens nozīmīgs punkts ir tajā, ka Zaharijs – priesteris, kurš kļuva mēms, – izejot no svētnīcas, nevarēja teikt svētību tautai. To darīs pats Jēzus, kā to redzam Evaņģēlija noslēgumā (sal. Lk 24, 50). Un tagad šis priesteris pravieto par mieru, kas būs pirmais Jēzus, kas bija krustā piesists un augšāmcēlies sveiciens – vēstījums – dāvana: “Miers jums!”(Lk 24, 36; J 20, 19.21.26).
Kā (ar kādām dziesmām) svinu sava bērna dzimšanas dienu? Ar kādu dziesmu atzīmēju pats savu dzimšanas dienu? Vai Dieva Vārda gaismā būtu vērts ko mainīt?
Vai mana sirds ir pārliecināta, ka Dieva slavēšana ir viens no labākajiem lūgšanu veidiem, jo tā var novērst mūs no pašu – bieži savtīgiem (lai neteiktu egoistiskiem) – nodomiem un atvērt sirdi Dieva varenībai, kas visu var? Vai man ir pieredze, ka pielūgsme atver sirdi Debesu Tēva dāvanu saņemšanai?
Cik bieži savā dzīvē (savā draudzē) esmu piedzīvojis Dieva slavēšanas vakarus ar dziesmām? Vai man ir pieredze slavēt Trīsvienību ar dejām, kā to dara, piemēram, jūdu tauta (Dāvids ir viens no Bībeles labiem piemēriem – sal. 2 Sam 6, 14-21)?
Vai manā un manas ģimenes ticības dzīvē kāds ir akcentējis Svētā Gara lomu bērnu un ikviena cilvēka audzināšanā un formēšanā? Vai es lūdzos par Svētā Gara klātbūtni bērnudārzos, skolās, universitātēs?
Kurus no himnā pieminētajiem Dieva apsolījumiem es labprāt redzētu īstenojamies manā, manu tuvinieku, draudzes vai pilsētas dzīvē? Kāpēc? Vai es par to lūdzos? Kādā veidā? Vai pieņemu Svēto Komūniju, pasūtu Svētās Mises nodomu par to?
Vai savā sirdsapziņas izmeklēšanā jautāju par solījumu izpildīšanu? Vai to pārbaudu attiecībā uz Dievu, kā arī citiem cilvēkiem? Vai salīdzinu savu uzticību ar Dieva uzticību? Vai to darīt mani mudina astotais bauslis un Dieva mācība, kas izteikta vārdos: “Vēl jūs esat dzirdējuši, ka senčiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet izpildīt to, ko Kungam esi zvērējis.” Bet es jums saku: nezvēriet nemaz: ne pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, ne pie zemes, jo tā ir Viņa kāju balsts, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta! Arī pie savas galvas nezvēri, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu! Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.” (Mt 5, 33-37)
Kādā dzīves jomā es visbiežāk redzu Jēzus Kristus kā sava personīgā Pestītāja lomu – ticībā, veselībā, finansēs, politikā, ģimenē, citur?
Vai varu norādīt uz kādu konkrētu savas dzīves dienu, posmu, kurā mana sirds īpašā veidā atvērās dzīvai ticībai un – ja var tā teikt – Dieva saprašanai un Viņa pieņemšanai par savu, savas ģimenes Pestītāju? Kā par to šodien varu pateikties?
Vai man ir pazīstama cīņa, kas saistīta ar ticīga cilvēka dzīvi: cīņa ar velnu, grēku, citiem, kuri gribētu mudināt mani uz ļaunu? Kādus ieročus es izmantoju šajā cīņā? Cik lielā mērā šo cīņu es piedzīvoju pats, cik tajā izmantoju Baznīcas palīdzību (sakramenti, sakramentālijas, aizlūgumi, Euharistija, citi)?
Kādus cilvēkus savā dzīves ceļā es varētu salīdzināt ar Jāni Kristītāju – gaismekli, kas ved pie Dienas Saules – pie Jēzus? Bet kurus es salīdzinātu ar nakti, ar tumsu? Kāpēc? Kā es lūdzos par vieniem un otriem?
Dievs par saviem apsolījumiem runāja caur praviešiem. Kas ir manas dzīves “pravieši”? Cik lielā mēra tie bija/ir: vecāki, kaimiņi, katehēti, priesteri, mūzikas zvaigznes, politiķi, aktieri? Varbūt vēl kādi citi? Kas mani viņu vēstījumā uzrunā, pārliecina visvairāk?
Vai ir konkrēti bīskapi, priesteri, caur kuru muti es visbiežāk klausos un gribu klausīties Dieva Vārdu un Baznīcas mācību? Kāpēc? Vai lūdzos par viņiem, par vēl lielāku atvērtību Svētā Gara vadībai šim pravietiskajam kalpojumam?
Cik lielā mērā arī sevi uztveru kā Dieva pravieti citiem? Vai uzticīgi, godīgi, svēti pildu šo sūtību, ja tādu esmu kādreiz atklājis?
Evaņģēlijs piemin kalpošanu Dievam. Vai mana sirds ir atradusi savu vietu un kalpošanu, kas man ir īpaši dārga un svarīga draudzē (tur, kur es dzīvoju) vai arī vispārējā Kristus Baznīcā?
Vai esmu pamanījis bailes sakarā ar kādas konkrētas kalpošanas piedāvājumiem Baznīcā? Kā to saprotu – no kā baidījās/baidās mana sirds (vai tomēr vairāk prāts)? Kā centos/cenšos atvērties aicinājumam, piedāvājumam? Ja pamanīju bailes no kalpošanas Dievam un Baznīcai citos cilvēkos, kā centos palīdzēt viņiem iziet no šīm bailēm un atvērties tam, kas labs, skaists, patiess un svēts?
Un pēdējais jautājums par mieru, piedošanu un izlīgšanu. Vai manā dzīvē ir cilvēki, kurus es sauktu par ienaidniekiem? Vai redzu, ka manī joprojām mīt nepiedošana kādiem konkrētiem cilvēkiem vai grupām (ģimenē, darba vietā, draudzē, valstī…)? Kādu lūgšanu šai konteksta esmu gatavs šodien izteikt Dieva un cilvēku priekšā? Kādu soli uz piedošanu un izlīgšanu ar šiem cilvēkiem vēlos šodien spert?