• J 02 •
 

• J 2, 1–11 •

• 19.01.2025. •

• J 2, 1-11

Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)

Vecais tulkojumsJaunais tulkojums

1. Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. 2. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. 3. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. 4. Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! 5. Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. 6. Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. 7. Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām. 8. Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa. 9. Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. 10. Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim. 11. Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.

1 Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. 2 Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. 3 Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” 4 Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” 5 Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 6 Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 7 Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 8 Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. 9 Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini 10 un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” 11 Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.

Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Kārlis Jankovskis)

 

Papildinājums dziļākai meditācijai

 

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma:

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

  • J 2,1: J 1,50; 4,46; 21,2.
  • J 2,4: 1 Ķēn 17,18; Ties 11,12; 2 Hr 35,21; 1 Ezr 1,24; 2 Sam 16,10; 19,23; 2 Ķēn 3,13; Mk 1,24; 5,7; Mt 8,29; Lk 4,34; 8,28; J 19,26; 20,13.15; 5,6; 6,5-; 7,6-; 11,6-; 7,30; 8,20; 12,23.27; 13,1; 17,1; Mk 3,31-35; J 7, 3-9.
  • J 2,5: Rad 41,55.
  • J 2,6: Mk 7,3.
  • J 2,11: J 1,14.51; J 2,18.23; 3,2; 4,54; 6,2.14.26.30; 7,31; 9,16; 10,41; 11,47; 12,18.37; 20,30; Izc 4,8-9.17; Is 7,11.14; 25,6; Lk 23,8; Apd 2,22; Mt 5,6; 8,11-12; Mk 2,19; Lk 22,15-18.29-30 u.tt..

Ingunas Jankovskas zīmējums

Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 19.01.2025.)

 

Evaņģēlijs dzejas lāsē

Sirds Kāna

Sešu darba dienu ūdens
gaida Septītās Dienas Vīnu.

Tam ir vajadzīgs ceļš:
caur sirds uzmanību,
svēto uzbāzīgumu
pazemīgo paklausību
un Vārda pieskārienu.

Vai jau esi nogājis šo ceļu
un jūti savu kāzu reibumu?

pr. Pāvils Kamola

Priestera komentārs
  • Pirmās zīmes apraksts, ko Jēzus izpildīja Nātanaēla dzimtajā pilsētā, parādās tikai ceturtajā Evaņģēlijā.
  • Lasot šo fragmentu, vajadzētu domāt par reāla notikuma aprakstu (nevis par Evaņģēlista līdzību vai kādu literāru kompozīciju), tomēr vairāki teoloģiskie akcenti liek domāt par pestīšanas „iekavām”, kuras atver Kānas notikums un piepilda Golgātas notikums. Gaismu šādai izpratnei dod vairāki punkti, piemēram:
    • līdzība, kas vēsta: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas (sal. Mt 22, 1–14),
    • jēdziena „stunda” īpašā nozīme sv. Jāņa Evaņģēlijā; it sevišķi, pievedot lasītāju pie Kalvarijas un Krusta Upura stundas,
    • vēstulē Efeziešiem klātesošs akcents uz attiecībām starp Dievu un cilvēci, proti, ka „Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu” (Ef 5, 25), ka Viņš „salaulājās” ar savu Līgavu—Baznīcu Krusta stundā,
    • paša Kristus paskaidrojums, ka Viņš ir Līgavainis, kas ir klāt un tāpēc gavēnis vai kādas skumjas Viņa klātbūtnes laikā ir nevietā (sal. Mt 9, 15 ).
  • Lai tas taptu vēl skaidrāks, citēsim Baznīcas katehismu, izceļot mums nepieciešamos akcentus:
    • Evaņģēlijs atklāj, kā Marija lūdzas un aizlūdz ticībā: Kānā [sal. J 2,1-12] Jēzus Māte lūdz savu Dēlu parūpēties par kāzu mielastu, kas ir zīme citam Mielastam, Jēra kāzu mielastam, kurā Viņš dod savu Miesu un savas Asinis Baznīcai, Viņa Līgavai, pēc tās lūguma. Un Jaunavas Marijas lūgšana tiek uzklausīta tieši tai stundā, kad krusta pakājē tiek noslēgta jaunā derība [sal. J 19, 25-27], – Marija tiek uzklausīta kā Sieviete, jaunā Ieva, patiesā “dzīvo Māte”. (KBK 2618)
  • „Trešajā dienā” — nevar skaidri noprecizēt, vai tas attiecas uz laika posmu no Nātanaēla aicinājuma, no viņa ierašanās Galilejā. Ņemot vērā sv. Jāņa Evaņģēlija dziļo teoloģisko izjūtu, caur formulējumu „trešā diena” var pieņemt mājienu uz Jēzus īsto „Stundu” un „Trīs dienām”, kurās Viņš atpestīs pasauli.
  • Kāzu mielasta tēma un ar to saistītie rituāli ir ietverti Bībeles vairākos aprakstos. Kāzu mielasts parasti ilga veselu nedēļu. Līdzās jaunlaulāto ģimenei kā goda viesi tika aicinātas ievērojamas personības un draugi. Jēzus Māte, iespējams, bija draudzene vai pat radniecībā ar jaunlaulātajiem. Iespējams, uz šī paša pamata ieradās Jēzus un viņa mācekļi. Jēzus klātbūtni kā cienījamu viesi būtu bijis grūti izprast pirms viņa publiskās darbības sākuma Galilejā.
  • „Kad pietrūka vīna…” — aprakstītā epizode drīzāk attiecas uz kāzu svinību beigu fāzi, jo vīns bija beidzies.
  • Situācija, kurā iejaucas Jēzus Māte, ir diezgan jūtīga. Vīna trūkums viesiem, kuri piedalījās kāzu svinībās, varēja kļūt par lielu apkaunojumu saimniekiem. Marija vēršas pie sava Dēla ar lūgumu kaut kā novērst šo trūkumu. Svarīgi ir pamanīt Marijas paļāvību attiecībā uz Jēzu, jo Viņa nenorāda uz konkrētu rīcību, kuru vajadzētu Viņam veikt. No sava Dēla Viņa vienīgi prasa palīdzību, bet no apkalpotājiem — uzticību un paklausību: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.”
  • Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! Jēzus atbilde ir ļoti sena strīdu tēma.
    • Šis idiomātiskais izteiciens ir labi pazīstams Bībelē: „Kas ir mans un tavs, sieviet?”, „Kāda man un tev [kopīgā] daļa?” (sal.: Ties 11,12; 2 Sam 16,10; 19,23: 1 Ķēn 17,18; Mk 1,24; 5,7; Lk 4,34; 8,28). Izteiciens satur kritikas nokrāsu, bet ne absolūtu atteikumu. Tas pilnvaroja Mariju kāzu mielastā dot norādījumus kalpotājiem.
    • Frāze „sieviet” grieķu valodā skan diezgan satraucoši. Tā izpratnei vajadzētu ņemt vērā Marijas lomu, kura parādīsies krusta pakājē, kur Jēzus identiski uzrunā savu Māti (sal. J 19, 26). Kā jau to izgaismoja citētais katehisma punkts (sal. KBK 2618), gan Kānā gan Golgātā, Marija tiek uzklausīta kā īpaša Sieviete, kā jaunā Ieva, kura ar savu paklausību Dieva pestīšanas plānam (eņģeļa sludināšanā), kā arī ar savu līdzdarbību Jēzus Upurī (Golgātā), labo Vecās Ievas nepaklausības un grēka sekas. Viņa ir kā līdzgaitniece Jaunajam Ādamam — kā Kristu nosauc svētais Pāvils.
      • „Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…” (1 Kor 15, 22)
      • „Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45)
      • Ir vērts meditēt arī citu Bībeles vietu, kurā Kristus tiek parādīts kā Jaunais, Pēdējais Ādams, un kur tika aprakstīti Viņa dievišķā upura, cilvēces atpestīšanas milzīgie augļi — Rom 5, 12–20.
  • Atslēga Jēzus sarunas ar Māti izpratnei ir Jēzus pieminētā „stunda”. Ceturtajā evaņģēlijā šis vārds parādās salīdzinoši bieži un kontekstos, kuros nav runa par konkrētu dienas laiku, bet par daudz dziļāku kontekstu. Piemēri: 2,4; 4,21.23; 5,25.28; 7,30; 8,20; 12,23; 12,27; 13,1; 16,21; 17,1.
  • Jēzus īstā stunda, kurā Viņš atklās sevi kā Dieva Dēlu un pestītāju tobrīd vēl nebija pienākusi. Tomēr Marijas ticība un Viņa paļāvība padara, ka Jēzus pestījošās darbošanās stunda zināmā mērā tiek paātrināta. To augli sv. Jānis akcentē notikuma apraksta beigās: „Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.”
    • Būtu labi šo nobeigumu papildināt ar Evaņģēlija tā saukto pirmo noslēgumu, kas atrodas Evaņģēlija 21. nodaļā: „Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.” (J 21, 30-31).
    • Tādējādi sv. Jāņa Evaņģēliju var uztvert kā dažu zīmju grāmatu (salīdzini, cik Jēzus dzīves notikumus apraksta sv. Jānis, bet cik – pārējie Evaņģēlisti!), kas mūs pieved pie ticības Jēzum Kristum un pie mūžīgās dzīves (sal. J 3, 16: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.”).
  • Lielajos akmens traukos parasti bija ūdens roku mazgāšanai pirms un pēc ēdienreizēm, kā to nosaka Likums (sal.: Mk 7, 4; Mt 15, 2).
  • Katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. Tas nozīmē, ka katrā varēja ietilpst no 90–120 litriem. To zinot, var spriest par brīnumu lielumu (arī materiālajā nozīmē) gan attiecībā uz vīna daudzumu, gan uz tā kvalitāti.
  • Jēzus izteiktajās līdzībās daudzkārt runāja par vīnu (piemēram, Mt 9, 17; Mk 2, 22; Lk 5, 37–38); reiz pat konkrēti par labāku veco vīnu (sal. Lk 5, 39). Nav par to izbrīna, jo vīns kopā ar graudiem un eļļu bija viena no galvenajām pārtikas sastāvdaļām un tāpēc tika uzskatīts arī par dzīvības simbolu. Vīns bija Dieva mīlestības un Viņa svētības zīme. Tomēr ūdens pārveidošanas brīnums izcilajā vīnā neapšaubāmi ir mesiāniska rakstura. Par šādu zīmi runāja vairāki pravieši (sal.: Am 9, 13; Os 2, 24; Jl 4, 18; Jer 31,5).
  • Galilejas Kānā Jēzus atklāj savu godību, ko tomēr ne visi redz vienādi. Kā skaidri rakstīja Evaņģēlists, Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. Pārējie nespēja pamanīt, kam pateicoties parādījās tik daudz labā vīna, ko tad vēl teikt par viņu spēju pareizi interpretēt piedzīvoto realitāti kā Mesijas klātbūtnes zīmi.
  • Noslēdzot, ir vērts pamanīt, ka svētā Jāņa Evaņģēlijā zīme, brīnums ir kā izejas punkts, kas pieved pie Jēzus godības atklāšanas. Nosacījums ir ticība, pateicoties kurai piedzīvotā zīme tika pareizi izlasīta, pieņemta. Par citām svarīgām zīmēm, kas sv. Evaņģēlijā pieved pie ticības, lasi, piemēram:
    • „Tad tie sacīja Viņam: «Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi?»” (J 6, 30);
    • „Bet Jēzus, to dzirdēdams [par Lācara slimību], sacīja viņiem: «Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.»” (J 11, 4);
    • „Jēzus sacīja viņai [Martai]: «Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?»” (J 11, 40);
    • „Bet viņš [Toms] sacīja tiem: «Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu.» (…) Jēzus sacīja viņam: «Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.»(J 20, 25b.29);
    • „Bet jūdi atsaucās un sacīja Viņam: «Kādu zīmi Tu mums rādi, tā darīdams.» Jēzus atbildēja viņiem: «Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu.»” (J 2, 18–19).
    • Nota bene! Brīnums, kas nav piedzīvots ticībā, nepalīdz celties pie Dieva atzīšanas, bet apstādina cilvēciskajā līmeni. Piemērs tam ir maizes brīnumainā pavairošana, caur kuru Jēzus atklāja, ka Debesu Tēvs brīnumaini baroja un baro savu tautu (sal. J 6, 32: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.”), un uz kura fona gribēja palīdzēt ieticēt, ka Viņš ir „Dzīvības maize”, „Dzīvā maize, kas no Debesīm nākusi.” (J 6, 35a. 41b). Tomēr Evaņģēlists parāda, ka bez pietiekošas ticības ļaudis uztvēra Viņu vienīgi kā pravieti un gribēja „Viņu ar varu ņemt un iecelt par ķēniņu” (J 6, 15).  

Dažas norādes pārdomām un lūgšanai
  • Kas ir manas dzīves ūdens un darbs ar to, kuru prasa no manis Jēzus?
  • Vai varu norādīt uz kādu konkrētu dienu manā dzīvē, kad biju sadzirdējis Marijas teikto: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet!”
  • Cik reizes dzīvē biju pamanījis, ka ar pateicību biju gājis ne pie tās personas, pie kuras vajadzēja aiziet pateikties?
  • Vai es apzinos cilvēkus no manas ģimenes, draudzes, pilsētas, kuri līdz šim nav pagaršojuši Dieva Mīlestības vīnu? Cik reizes un kādējādi es devu viņiem padzerties no jau klātesošajiem manā dzīvē “jauniem ādas maisiem, kas piepildīti ar jaunu vīnu”(sal. Mt 9,7) vai tomēr aicināju viņus pašus “piepildīt sešus akmens traukus” (sal. J 2,6-7)?

 


 

Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,

[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.

(Lk 24, 25)