1. Tā runāja Jēzus un, acis pret debesīm pacēlis, sacīja: Tēvs, stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodina Tevi! 2. Tā kā Tu esi devis Viņam varu pār ikkatru miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis. 4. Es Tevi pagodināju virs zemes, pabeidzu darbu, ko Tu man uzdevi darīt. 5. Bet tagad Tu, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule kļuva. 6. Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos man, un viņi turēja Tavus vārdus. 7. Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu man devi, no Tevis ir, 8. Jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. 9. Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man devi, jo viņi ir Tavi. 10. Un viss mans ir Tavs, un Tavs ir mans, un es pagodinājos viņos. 11. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis.
1 To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, 2 lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3 Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. 4 Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. 5 Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. 6 Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. 7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, 8 ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 9 Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. 10 Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. 11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis.
Vecās Derības grāmatās var pamanīt, ka tie, kas vērsās pie Dieva, virzīja savu uzmanību, savas acis uz vietu, kurā — saskaņā ar pārliecību — mājo Dievs, proti, uz debesīm. Ļoti izteiksmīgs tā piemērs ir 123. psalms:
„Es paceļu savas acis uz Tevi, Tu, kas sēdi Savā goda krēslā debesīs! Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums. Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums, jo mēs esam nicināti pārlieku!” (Ps 123, 1–3).
Skatiena pacelšanas žests bija bieži sastopams Jēzus lūgšanā uz savu Tēvu (piemēram, J 11, 41; Lk 9, 16), kā arī parādījās pirms brīnumu veikšanas (piemēram, Mk 7, 34). Var nojaust, ka šādā veidā, ar šo žestu Jēzus vēlējās uzsvērt, kurp Viņu un pēc Viņa arī kristiešus ved ticība, lūgšana, bet arī „šī stunda”, tas ir, ciešanas.
Teksts no Apustuļu darbiem pārliecina, ka acu pacelšana uz debesīm bija izplatīta kristiešu vidū. Runa par notikumu, kad apsūdzēts un pēc tam nonāvēts tika diakons Stefans: „…viņš, Svētā Gara pilns, uzlūkodams debesis, redzēja Dieva godību…” (Apd 7, 55).
Ceturtajā Evaņģēlijā Dievs bieži tiek dēvēts par Tēvu, tomēr Jēzus — Augstā priestera lūgšanā šis tituls tiek īpaši uzsvērts. Šis kristiešiem tik dārgais tituls citos rakstos tiek nodots tā sākotnējā aramiešu formā – „Abba”, ko, visticamāk, izrunāja arī Jēzus. Citi piemēri:
Mk 14, 36: „Un Viņš sacīja: «Abba, Tēvs! Tev viss iespējams…»”;
Rom 8, 15: „…jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs sucam: «Abba»”;
Gal 4, 6: „Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: «Abba!»”.
Lai gan Ceturtais evaņģēlijs grieķu lasītājiem dod parasto uzrunas „Tēvs” skanējumu, tas pauž tādu pašu bērnišķīgu uzticēšanos un tiešu kopību kā ainā no Ģetzemanes dārza (sal. Mt 26, 39).
Godības motīvs, kas parādās tekstā, ir nesaraujami saistīts ar Jēzus „stundu”, kuru vairākas reizes uzsver sv. Jāņa uzrakstītais Evaņģēlijs (sal.: 2, 4; 4, 23; 5, 25; 7, 30; 8, 20; 12, 27 un citur). Šo „stundu” kā kopīgas godības stundu (Savējo un Sava Dēla godības) ir noteicis Debesu Tēvs. To īstenojot, Jēzus vēlme parādīt šo godību aizvien pieaug, ko atklāj arī šīs dedzīgās lūgšanas saturs.
Visa Jēzus publiskā darbība ir ietverta starp punktiem: „Mana stunda vēl nav nākusi” (J 2, 4) un „Tēvs, tā stunda ir pienākusi” (J 17, 1).
2.
Visa Jēzus darbība bija vērsta uz Sava Tēva godību, kas tagad tiks atklāta visā pilnībā: Kristus nāvē un augšāmcelšanā, īsi sakot, Jēzus pagodināšanā.
Par Tēva godību Dēlā:
„Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības” (J 1, 14);
„Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā”(J 14 13);
„Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens” (J 17, 22);
„Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas” (J 17, 24);
„Neticīgajiem šīs pasaules dievs ir apstulbinājis prātu, lai tiem nespīdētu Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija gaisma” (2 Kor 4, 4);
„Pēdīgi šinīs dienās Dievs mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli. Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu…” (Ebr 1, 2–3) .
Jēzus pestīšanas misijas mērķis bija atklāt Tēvu kā neaizstājamu nosacījumu mūžīgās dzīves sasniegšanai: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis” (J 17, 3). Ar to ir saistīta tiešā autoritāte, ko saņēma Kristus: sniegt dievišķo dzīvību un tiesāt tos, kas noraida šo dzīvību un tās Devēju (→ J 5, 26–27: „Jo kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tā Viņš arī Dēlam ir devis, lai Viņam būtu dzīvība pašam sevī. Un deva Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls”).
Iepriekšējās runas, kas saistītas ar strīdu ar jūdiem, galvenokārt ir uzsvērušas šo otro Jēzus autoritātes aspektu — Viņa kā tiesneša varu. Tas saistījās ar faktu, ka Dieva izredzētā tauta lielā mērā atraidīja viņiem sūtīto Mesiju. Brīdī, kad Jēzus „stunda” jau ir sākusies, Viņš sniedz saviem sekotājiem dziļāku ieskatu šīs dzīves būtībā, kas viņiem jau ir dota, bet kura savu kulmināciju sasniegs eshatoloģiskajā piepildījumā — Debesīs.
3.
Mūžīgā dzīve ir Dieva iepazīšana. Protams, tās nav zināšanas grieķu-romiešu filozofijas izpratnē, kas sastāv no tīri intelektuāla Dieva redzējuma. Šis ir tikai viens no šīs pilnīgās dzīves aspektiem.Te ir runa par Dieva godības dinamiku, kas aptver visu cilvēku un kas atstāj savu zīmi uz visām viņa darbībām un uz katru viņa dzīves situāciju.
Ir vērts atcerēties, ka no Izraēļa bērniem jau Vecās Derības laikā tika prasīts, lai ticīgie noraida visu elkdievību un pilnīgi apņemtos kalpot Dievam, kā arī pastāvīgi apliecinātu Viņu. Viens no skaistākajiem tekstiem, kas par to runā, ir fragments no Jozus grāmatas:
„Jozua sacīja tautai: «Un nu bīstieties To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā un mīlestībā. Un atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam». Tad tauta atbildēja un sacīja: «Lai tāla mums ir doma, ka mēs To Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem». Tad Jozua sacīja tautai: «Ja jūs aizmirsīsit To Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies un Viņš liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs izdeldēs, pēc tam kad Viņš jums tik daudz laba ir darījis». Bet tauta sacīja Jozuam: «Nē! Mēs tiešām kalposim Tam Kungam»” (Joz 24, 14.16.20–21).
Visiem, kas centīsies no sirds kalpot Dievam un būt Viņam uzticīgi, tika apsolīta dalība dzīvē bez ierobežojumiem, mūžīgā dzīve (sal. Gudr 15, 3: „…Tevi pazīt, ak Dievs — pilnīgs taisnīgums un Tavu spēku zināt — nemirstības avots”).
Jēzus Kristus norādīja patieso ceļu uz šo dzīvi, kas ir Dieva pilnīga iepazīšana — šis ceļš ir Viņš pats: „Kas mani redz, redz arī Tēvu! Kā tu saki: rādi mums Tēvu? Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī?” (J 14, 9–10a).
Ebreji, Dieva pakāpeniski atklātā pestīšanas plāna vadīti, bija uz pareizā ceļa, lai gūtu šīs zināšanas, ticot patiesajam Dievam, tomēr viņi apstājās pusceļā, jo, noraidot Jēzu, viņi zaudēja pilnīgo Dieva atklāsmi un nogrieza viņiem piedāvāto ceļu uz mūžīgo dzīvi:
„Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu…” (Ebr 1, 1–2).
Ceturtā Evaņģēlija gaismā mūžīgās dzīves būtība parādās kā dinamisma pilna. Šis akcents ir bagātāks nekā tas, kas sastopams sv. Pāvila mācībā, jo viņš runā par Dieva redzēšanu vaigu vaigā (sal. 1 Kor 13, 12). Saskaņā ar sv. Jāņa uzsvariem tā nav galīga „zināšana”, bet tāda, kura kristietī nepārtraukti padziļinās un aug. Atbilstoši tai ticīgā cilvēka „palikšana” Jēzū nes augļus. Tās galamērķis ir galīgā eshatoloģiskā savienība, kas tiks sasniegta tad, kad viņš nonāks tur, kur ir Kristus (sal. J 14, 2b–3: „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu”).
4.
Evaņģēlists bieži citē Jēzus vārdus, visu Viņa zemes darbību attēlojot kā vienotu Dieva godības meklējumu, uzticīgi pildot Viņam uzticēto darbu:
J 4, 34: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu”;
5, 30: „Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis”;
6, 38: „Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis”;
9, 30b–33: „… Viņš atvēra man acis. Bet mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt”.
Jēzus pestījošā darbība virs šīs zemes ietvēra pravietojumu piepildīšanos, visus vārdus, žestus, darbus, pat strīdus un apvainojumus — un jo īpaši Viņa pestījošo nāvi. Ar savu mācību un zīmēm Jēzus atklāja pasaulei Tēvu — atklāja, ka Viņš ir godības pilns un varens savā mīlestībā.
5.
Pēc misijas, kuras dēļ Viņš „tapa miesa” (J 1, 14), izpildīšanas Jēzus atgriežas savā dievišķajā sfērā, godības sfērā, kurā Viņš vienmēr ir dzīvojis (sal. J 1, 1–2). Viņš atgriežas pie Tēva, kas Viņu mīlēja pirms pasaules radīšanas (sal. J 17, 24) un visu nodeva Viņa rokās (sal. J 13, 3). Tomēr Viņš atgriežas, lai sagatavotu vietu savējiem (sal. J 14, 2).
6.
Semītu vidū vārds pauda lietas vai personas pašu būtību. Līdzīgi arī paša Dieva vārds vēstīja par esības pilnību:
Izc 3, 13–14: „«Redzi, kad es nākšu pie Izraēļa bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, — tad tie jautās: kā Viņu sauc? — Ko tad lai es viņiem saku?» Dievs sacīja uz Mozu: «ES ESMU, kas ES ESMU. Tā tev jārunā ar Izraēļa bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums»”).
Jēzus laikā Dieva vārda izrunāšana bija paredzēta tikai augstākajam priesterim un tikai Izlīguma svētkos, kad priesteris iegāja Vissvētākajā vietā Jeruzalemes templī. Iespējams, evaņģēlists atsaucas uz šo rituālu, lai parādītu Jēzus — Tēva pilnīgā attēla — pārākumu. Tas, ko augstākais priesteris veica kā daļu no ceremoniālā rituāla (simboliskā, nepilnīgā, tautai nepieejamā veidā), tagad Kristū kļuva acīmredzams visiem ticīgajiem. Jēzus, Augstais priesteris, ne tikai izrunāja Dieva, kas sevi atklāja Mozum, vārdu, bet arī atklāja pašu Debesu Tēvu. Tikai Viņā, Viņa dievišķajā un cilvēciskajā dabā, neizsakāmais Dieva vārds kļuva acīmredzams un taustāms savā būtībā un glābšanas darbībā. Sal. 1 J 1, 1–3:
„Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu (un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās), ko redzējām un dzirdējām, to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, un mūsu sadraudzība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu”.
Turklāt pats Jēzus vārds Tēvā ir paaugstināts pāri visiem vārdiem. Viņa priekšā jāliecas visiem ceļiem:
Flp 2, 9–11: „ Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā”
sal. Is Jes 45, 23: „Es zvērēju pats pie Sevis, taisnība izgāja no Manas mutes un vārds, kas paliek nesatricināms, proti, ka Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!”;
Apd 4, 10.12: „Lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. (…) Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.
Jēzus mācekļi, Tēva žēlastības izglābti no pasaules postošās ietekmes, piedalās šajā atklāsmē pilnīgi īpašā veidā: viņi veido Tēva īpašumu, kas uzticēts Jēzum. Saglabājot ticību Jēzum – Vārdam, kas „bija Dievs” (J 1, 1), viņi palika Viņā un, turpinot Jēzus misiju, kļūs par Tēva pirmajiem lieciniekiem pasaulei.
7.–8.
Mācībā, ko viņiem deva Jēzus, viņi atpazina un pieņēma Vārdu, kuru bija uzrunājis pats Debesu Tēvs. Jēzus aiziešanas brīdī viņu ticība joprojām bija nepilnīga, tomēr tā jau bija pārdabiska ticība, ka Tēvs runā dievišķajā Mācītāja personā un ka viņiem jākļūst par Viņa atklāsmes pārstāvjiem! Šie vārdi bija nesuši daudz augļu jau laikā, kad tika rakstīts Evaņģēlijs, taču tie nepārstāja būt programma nākamajām kristīgajām paaudzēm, jo apustuliskās Baznīcas misija ir Dieva misija, Jēzus misijas turpinājums.
9.
Mācekļiem ir garantēta tieša pieeja pie Tēva, tādējādi viņi var būt droši, ka arī viņu lūgšanas tiks pilnībā uzklausītas:
J 16, 25–27a: „Nāk stunda, kad es vairs līdzībās jums nerunāšu, bet atklāti pasludināšu jums par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā, un es nesaku jums, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl…”;
J 15, 16c: „…visu, ko jūs no Tēva lūgsiet manā vārdā, to Viņš jums dos”.
Jēzus lūgšana neaizstāj un nepapildina mācekļu lūgšanas: tā ir paredzēta, lai stiprinātu viņus un saglabātu uzticību savam aicinājumam, ko apdraud pasaules ļaunie uzbrukumi.
Tā kā pasaule jau ir neatgriezeniski nonākusi „ļaunā” varā un tāpēc pakļauta tiesai (sal. J 3, 18), Jēzus nelūdzas par to, bet gan par tiem, kas, atrodoties pasaulē, caur mācekļu nesto Dieva gaismu kļūs par Viņa bērniem (sal. J 1, 12 + 1 J 4, 9).
10.
Mācekļi ir Tēva un Dēla nedalāms īpašums, tāpēc katrs darbs, ko Dievs veic pasaules daļā, kas ir atvērta Dieva balsij, nes godu arī pašam Jēzum.
11.
12. nodaļa noslēdza Jēzus konfrontāciju ar pasauli. Tagad Jēzus „stunda” atklāj laikmetu, kas paredzēts mācekļiem un viņu darbībai. Tāpēc visas Skolotāja, kurš aiziet no šīs pasaules, rūpes ir vērstas uz šo Dieva izredzēto ganāmpulku. Viņš vēlas, lai tie paliktu uzticīgi, vienoti un svēti.
Vienotība, ko Jēzus lūdz Savam Tēvam, ir divējāda. Te jādomā par:
Kristus ganāmpulka vienotību un iekšējo kohēziju,
bet arī par svarīgāko, kas ir ticīgo ilgstoša savienība ar Tēvu un Dēlu, kas balstās uz Svētās Trīsvienības Personu absolūto vienotību un nosaka vienotas kristīgās kopienas pastāvēšanu un attīstību.
11. Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs! 12. Kad es biju ar viņiem, es tos sargāju tavā vārdā. Es sargāju tos, ko Tu man devi; un neviens no viņiem nepazuda, kā vien pazušanas dēls, lai Raksti piepildītos. 13. Bet tagad es eju pie Tevis un šo runāju pasaulē, lai viņos mans prieks būtu pilnīgs. 14. Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī es neesmu no pasaules. 15. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. 16. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. 18. Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē. 19. Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti.
11 Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 12 Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. 13 Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. 14 Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 15 Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. 16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17 Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. 18 Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. 19 Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā.
20. Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. 21. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 22. Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. 23. Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis. 24. Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas. 25. Taisnīgais Tēvs, pasaule Tevi neatzina, bet es Tevi atzinu, un šie atzina, ka Tu mani esi sūtījis. 26. Un es viņiem atklāju Tavu vārdu un atklāšu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos, un es viņos.
20 Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, 21 lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. 22 Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. 23 Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. 24 Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. 25 Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. 26 Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
Šī Jēzus Augstā priestera lūgšanas pēdējā daļa daļēji attiecas uz tēmām, kuras jau bija iezīmētas iepriekšējos dzejoļos. Tomēr runa nav par vienkāršiem atkārtojumiem, bet gan par kompozīcijas paņēmienu: runātāja doma atgriežas pie tēmas, katru reizi bagātinot to ar jaunu detaļu vai apgaismojot jaunu aspektu.
20.–21.
Par vienotību (pie tā arī attiecībā uz Dievišķo Trīsvienību) bija jau runa 11. pantā („Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs!”). Šeit tam ir daudz plašāks diapazons. Jēzus lūgšana un Viņa lūgums Tēvam attiecas ne tikai uz apustulisko grupu (tāpat kā 11. pantā), bet arī uz visiem tiem, kurus mācekļi iegūs ticībai Tēvam, t.i., uz visu Baznīcu.
Apustuļu misija nesīs augļus (sal. J 17, 18: „Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē.”). Svētā Gara darbība panāks to, ka atklāts, sludināts vārds dzīvos un attīstīsies Jēzus mācekļu turpmākajās paaudzēs. Šī procesa auglība būs atkarīga no jaunās Dieva tautas vienotības. Zinām, ka ceturtā Evaņģēlija rakstīšanas laikā šī vienotība jau bija cietusi vairāk nekā vienu satricinājumu. Saprotam, ka tieši šī iemesla dēļ Evaņģēlija tekstā parādās tik atklāti uzsvērts un atkārtots arguments par Baznīcas vienotību, proti, vajadzētu, lai Baznīca būtu skaidrs Tēva un Dēla vienotības atspoguļojums, ar kuru katrs kristietis un visa sabiedrība paliek vienota, jo Viņš ir „īstais vīna koks” (sal. J 15,1 un turpmāk). Sal. arī:
J 10, 38: „Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā.”
J 14, 10: „Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī?”
J 17, 11.22: „Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs! (…) Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens.”
22.–23.
Turpmākie faktori, kas vienos Baznīcu, ir Jēzus godība un mīlestības starp Tēvu un Dēlu. Žēlastība, ko saņēma katrs kristietis (sal. J 1,14.16: „Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības. (…) No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības.”), ir dzīva līdzdalība godības un pielūgsmes pilnajā Jēzus dzīvē.
Ticīgais, Gara–Parakleta atbalstīts, vienmēr var skatīties Jēzu Viņa slavas pilnībā, tāpat kā Viņu redzēja pirmie mācekļi. Un šis Jēzus, kuru Tēvs ieģērbj godībā (sal. J 17, 5: „Bet tagad Tu, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule kļuva.”), paliks ar savu Baznīca (Tās ticībā un dzīvē) kā vienotības pamats un avots.
Kā Dieva mīlestības atklāšanās notikusi Jēzū Kristū (sal. Tit 3, 4: „Bet kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība…), tāpat tā var parādīties arī caur mīlestības saitē un vienotību, kas būt vērojamā starp šīs kopienas, Baznīcas, locekļiem (sal.: Kol 3, 14: „Bet pāri visam tam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite!” → J 17, 23: „…lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis.”.
24.
Šīs lūgšanas turpmākajā daļā Jēzus runā kā godības pilns Dieva Dēls, kam piemīt spēks un autoritāte → „Es gribu…”. Tagad runa ir par mūžīgo dzīvi mācekļiem, kuri — tāpat kā iepriekš — tiek uztverti kā Tēva „dāvana” (sal. J 17, 2. 6.9). Kopā ar ticības žēlastību viņi šo dzīvi saņēma jau uz zemes, bet tagad Jēzus vēlas, lai viņi redzētu arī tās pilnību un lai tiem būtu dalība no tās plūstošajā godībā.
Vajag precizēt, ka atrašanās kopā ar Jēzu Kristu (jeb „tur, kur Viņš ir”) nenozīmē pārcelšanos uz citu vietu (tā mācekļi pārprata šo vēstījumu; sal. J 14, 5: „Toms sacīja Viņam: «Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?»”), bet gan pilnīgu vienotību, kas ļauj redzēt Jēzus godību. Šī godība, ko viņi redzēja Mācītājā Viņa kalpošanas laikā uz šīs zemes, un kuru viņi redzēs Jēzus augšāmcelšanās un pagodināšanas laikā — šī ir mūžīgās laimes priekšnojauta. Godības pilnībā atklās „Dieva Dēlu tādu, kāds Viņš ir” (sal. 1 J 3, 2), godībā savienotu ar Savu Tēvu.
25.
Nākamā Jēzus vēršanās uz Tēvu uzsver Viņa taisnīgumu, Dieva īpašību, kas ir līdzīga uzticībai. Tāpat kā Dievs ir parādījis Savu taisnīgumu visā pestīšanas vēsturē, kā Viņš ir uzticīgi izpildījis Derību ar Savu izredzēto tautu, tā Viņš pierādīs, ka ir nelokāms godības solījumā Jēzū Kristū. Šis taisnīgums obligāti prasa tiesu pār pasauli, kas nav atzinusi Dievu, noraidot Jēzu (sal. J 16, 8–9: „Un Viņš [Iepriecinātājs] atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja Man.”). Toties mācekļi atzina Jēzu kā Dieva Dēlu un Pestītāju, un Viņš tos ievadīja dievišķās dzīves noslēpumā (sal. J 16, 6–8: „Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos man, un viņi turēja Tavus vārdus. Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu man devi, no Tevis ir, jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis.”).
Pēc Jēzus aiziešanas (uz Debesīm) šo darbu turpinās Gars-Paraklēts, kas vadīs Baznīcu uz pilnīgu mīlestību.
