Kāpt kalnā

26.–27.

• Iepriekšējā kontekstā mēs atrodam paša Jēzus norādījumus: kad apustuļus vajās, lai viņi bēg no pilsētas uz pilsētu. Šī pavēle ​​nekādā ziņā nav pretrunā ar pavēlēm ne no kā nebaidīties.
• Jēzus mācība, šeit salīdzināta ar zemē paslēptu sēklu, drīz kļūs redzama visiem. Tas, kas iepriekš bija slepens, kļūs redzams visiem tieši caur apustuļu mācību —viņi visiem darīs zināmus vārdus, kas viņiem tika teikti ausīs; gaišās dienas laikā viņi atstāstīs to, kas viņiem tika sludināts tumsā.

28.–29.

• Galu galā apustuļiem nav jābaidās no Tā, kurš var nonāvēt miesu, bet nevar kaitēt dvēselei, bet gan no Tā, kurš gan dvēseli gan miesu var iemest ellē, tas ir mūžīgajās mokās. Runājot par šo, Jēzus vēlas atbrīvot apustuļus no dabiskām bailēm, no instinktīvas dzīves pašaizsardzības, bet neatņem viņiem to, ko mēs saucam par dievbijību, Dieva bijāšanos.
• Iespējams, nekur citur atbildības nopietnība par Evaņģēlija sludināšanu cilvēkiem nav tik skaidri izteikta kā šajā tekstā.

30.–31.

• Jēzus pamācības un brīdinājumi mērķis nav vienīgi tas, lai apustuļi nopietni ņemtu atbildību par Evaņģēlija sludināšanas darbu. Pestītājs vēlreiz apsola savu īpašo palīdzību tiem, kam jāsludina Labā Vēsts.
• Ja viņi sastapsies ar iespējamām grūtībām, lai zina, ka nekas nenotiek bez Dieva gribas. Par to ir izteikts interesantā veidā: neviens zvirbulis – par to pāri dod nieka grasi – nenokrīt zemē bez Debesu Tēva gribas! Vairāk! Runājot par apustuļiem, Jēzus apgalvo, ka pat visi mati uz viņu galvas ir skaitīti. Tāpēc Kristus vēstnešiem ne no kā nav jābaidās.
• Frāze „Nebaidieties” parādās četras reizes. Jaunās Derības lietojumā kontekstā frāzi „nebaidieties no Dieva ienaidniekiem” saista ar pavēli „baidieties no paša Dieva”. Šķiet, ka saikne visām tām ir ideja par paļāvību uz Dieva bezgalīgo taisnīgumu un labestību.
• Ticība Dieva īpašajai aizsardzībai ir kaut kas pilnīgi dabisks to cilvēku attieksmē, kuri riskē ar savu dzīvību cēla mērķa vārdā.
• Dieva bijāšanās galvenokārt nesaistās ar bailēm no dievišķa soda vai no Dieva „dusmām. Tā drīzāk ir rūpju, lai neapvainotu Dievu, izpausme
• Patiesā dievbijība pirmkārt saistās ar mīlestību uz Dievu.

32.–33.

• Atlīdzība par drosmi, sludinot Evaņģēliju, ir ievērojama: Pastarajā tiesā Kristus atzīs tikai tos, kas drosmīgi atzīs Viņu cilvēku priekšā; to, kas Viņu noliegs cilvēku priekšā, Viņš noliegs arī Debesu Tēva priekšā.

37.

• Jēzus reiz izteica šāda patiesību: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6:24). Saskaņā ar to ikviens, kurš mīlestību pret saviem vecākiem vērtē augstāk par mīlestību pret Jēzu, nav Viņa cienīgs. Tas pats jāsaka par vecākiem, kuri mīl savus bērnus vairāk nekā Kristu. Tādējādi visu vērtību hierarhijā, starp kurām cilvēks var izvēlēties, mīlestība pret Jēzu ir absolūti galvenā.
• Atceroties to, kas par Dievu un Viņa mīlestību bija teikts vairākās Vecās Derībās grāmatās, proti, „Es, Kungs, esmu greizsirdīgs Dievs” (Izc 20, 5; sal.: Izc 34,14; At 4,24; 5,9; Joz 24,18 un citur), var teikt, ka līdzīgi var raksturot arī Jēzus mīlestību: Viņš, bez jebkādām iebildumiem, pilnībā atdod sevi mums, tad pieprasa arī no mums pilnīgu sevis atdošanu Viņam. Šai sevis atdošanai jābūt gatavai jebkurām ciešanām, pat nāvei.

38.–39.

• Tieši ar šo saistās Jēzus vēlāk izteiktie vārdi: „Kas neņem savu krustu un neseko Man, tas nav Manis cienīgs”. Pašaizliedzība, kas savu motivāciju atrod mīlestībā uz Jēzu, var palīdzēt uzturēt dzīvo cerību, ka dvēsele atradīs pilnvērtīgu dzīvi, mūžīgu dzīvi. Citos vārdos: jābūt gatavam zaudēt šī zemes dzīvi, ja vēlas atrast mūžīgo dzīvi. Un otrādi: tas, kurš par katru cenu vēlas glābt dzīvi virs šīs zemes, zaudēs mūžīgo dzīvi.
• Citur Jēzus teiks šo patiesību vārdos: sēklai vispirms ir jāmirst, lai tā nestu augļus (sal. J 12, 24).

40.

• Neaizmirsīsim, ka iepriekš minētie norādījumi galvenokārt tika adresēti apustuļiem viņu sūtīšanas neatkarīgā misijas darbā gadījumā. Tomēr tos gan var un vajadzētu attiecināt uz visiem cilvēkiem, kas vēlas sekot Kristum.
• Apustuļu misija un tās nozīmīguma sākotnējais avots ir Dieva Dēla sūtīšanā.  Tā kā Tēvs sūtīja pie mums savu Dēlu, tā tagad Viņš sūtu apustuļus, lai viņu turpinātu Jēzus iesākto pestīšanas misiju. Tāpēc tika izteikts, ka tas, kas pieņem Kristus vēstnešus, tas pieņem pašu Kristu, un, kas pieņem Kristu, tas pieņem arī Dievu Tēvu, kurš sūtīja Dēlu.

41.–42.

• Atalgojuma tēma tiek attīstīta tālāk. Tas, kas tika teikts par apustuļiem, tagad tiek pārnests uz praviešiem: tas, kurš pieņem praviešus, un tas, kurš klausās viņu mācībā, saņems pravietim paredzēto atlīdzību. Šajā gadījumā var domāt arī par ceļojošajiem misionāriem. Tas, kurš pieņem, tas ir, atbalsta, taisnīgu kristieti, kurš ir trūkumā, saņems atlīdzību, kas jau ir noteikta taisnīgajiem Kalna sprediķī. Līdzīgi tas, kurš piedāvā glāzi auksta ūdens nabagam cilvēkam, kurš ir patiess Kristus māceklis, tiks atalgots.
• Nevienā no šiem trim gadījumiem nav noteikts nākotnes atlīdzības raksturs. Jebkurā gadījumā tā ir atlīdzība par Jēzus vēstnešu mācību pieņemšanu un par viesmīlību un žēlsirdību, kas izrādīta nabadzīgākajiem kristiešu kopienā.