Kāpt kalnā

• 8.11.2026. •

• Mt 25, 1–13 •

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 12,35-38 

Līdzīga tēma:

• Lk 13,25-28
• J 13,4-5.12-17
• Mt 25,20b-21
• Lk 17,7-10
• 1 Tes 5,2
• Atkl 16,15
  

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 25,1: 1 Mak 9,37.39; Tob 11,16; Mt 9,15.
• Mt 25,2: Mt 7,24-26.
• Mt 25,5: Mt 24,48; 25,19; Lk 12,45.
• Mt 25,8: Sak 13,9; Īj 18,5.
• Mt 25,10: Mt 22,1-14; Is 22,22; Lk 13,25; Atkl 3,7.
• Mt 25,11: Mt 7,21-; Lk 7,25.
• Mt 25,13 par.: Mt 24,36.42.44.50; 26,38-41; Mk 13,36; 1 Tes 5,6.

↑

 

↑

 

1 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. 

• Vai es atceros, kad pirmo reizi  apzinājos, ka Dievs, Viņa Baušļi, Svētā Baznīca un jebkura ticīgā cilvēka dzīve saistās ar pamat patiesību, ka DIEVS IR MĪLESTĪBA (1 J 4, 8.16) un tieši tāpēc tik bieži Svētajos Rakstos (arī šajā fragmentā) ir runa par līgavaini, līgavu, kāzām, laulāto uzticību? 
• Kādu iespaidu manī atstāj savienojums: 10 jaunavas – 10 Dieva Baušļi? Vai esmu pārliecināts, ka cilvēku, kas cenšas izpildīt Dieva Baušļus, var salīdzināt ar līgavu, kuras sirds ir gaismā, un tā viegli atrod savu Dievu un sastopas ar Viņu?
• Kura no Jēzus līdzībām par Dieva Valstību kā kāzām mani uzrunā visvairāk: šī – Mt 25,1-13 vai tomēr  Mt 22, 1-14? Kā es varētu paskaidrot radīto iespaidu? 

2 Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. 3 Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. 4 Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos.

• Kādas domas, iztēle manī ir  attiecībā uz secību: eļļa → lukturis → līgava?
• Vai man ir skaidrs, kad es pats un mana dvēsele kļuva par Dieva līgavu? Vai notikums, ar kuru sākas šis stāsts, identificējas ar brīdi, kad to pilnīgi apzinājos, vai tomēr apziņa par mani kā Dieva līgavu atnāca (daudz) vēlāk? 

Ja lampu, lukturi es saprotu kā ticības simbolu, bet pašu eļļu – kā mīlestību, tad kādas konkrētas ticības izpausmes man nāk prātā pirmās, kas asociējas ar šo lukturi? Un kādas darbības nāk prātā pirmās kā tās, kas paslēptas eļļas simbolikā? 

• Vai esmu sastapies ar vienu no paskaidrojumiem, kas skan Baznīcas liturģijā (Breviārā, tekstos par svētajām jaunavām), ka eļļa ir konsekrēto Dieva personu uzticība, bet lukturis ir paša konsekrācija?

5 Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja.

• Kādus dzīves un ticības apstākļus es uztveru kā tos, kas prasa visintensīvāko esību nomodā? Vai citiem vārdiem: kā es saprotu – sakarā ar ko cilvēks visvieglāk padodas, iekrīt vienaldzībā, izmisumā vai vispār tiek novājināta viņa sirds pārliecība par dzīves un ticības jēgu? 
• Viena no Bībeles grāmatām, Dziesmu dziesma, ļoti spēcīgi runā par dvēseles attiecībām ar Dievu, lietojot līgavaiņa-līgavas tēlu. Vai es māku atrast sakarību (līdzību, atšķirību) starp vienu no minētajā grāmatā lasāmajiem pantiem, proti: “Es guļu miegu, bet mana sirds nomodā…” (Dz 5, 2), un šo fragmentu? 
• Vai es piekrītu, ka tā ir viena no Dieva pedagoģijas izpausmēm – aizkavēties, slēpties? Vai man ir skaidrs, uz ko tādējādi Dievs grib audzināt ticībā mani vai man līdzīgos? 
• Kā es pakomentētu seno teicienu: „Ilgas pastiprina mīlestību” ? Vai manā uztverē tā ir patiesība? Vai ir kādi atsevišķi apstākļi, kuros ilgas tā „strādā”, ka pastiprina mīlestību vai tomēr ir arī tādi, kuros ilgas dziest un nepastiprina mīlestību?  

6 Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.

• Cik bieži es cenšos pateikties par Lielo Nakti, kurā Jēzus kā Dievišķais Līgavainis vispilnīgākā mērā bija izgājis mums pretī, lai apdāvinātu ar savu neizmērojamo un mūžīgo mīlestību? Protams, runa te ir par Jēzus ciešanām un nāvi pie krusta, uz kuru Viņš pats norādīja, sakot, piemēram, šajā vietā: „…šī ir jūsu stunda un tumsības vara.” (Lk 22, 53) un uz ko norādīts Baznīca Lieldienu himnā, kad vairākas reizes tiek slavēta šī Lielā Nakts, kas cilvēcei devusi pestīšanu.  
• Uz kādiem Dieva svētajiem es varētu norādīt, kā uz piemēriem, ka tiešām dzīves un/vai ticības naktīs viņi visspēcīgāk bija sastapušies ar Dieva žēlastību, piedzīvojuši neaprakstāmi dziļu tikšanos ar Viņu? 
• Vai es vispār zinu, ko garīgā teoloģija saka par ticības naktīm – kas tās ir, kā izpaužas, kāda ir to jēga? 
• Kādā veidā manī rezonē pavēle: „Izejiet Jēzum pretim!”? Vai tad nepietiek ar to, ka Dievs ir visur, ir visvarens un taču Viņš jau ir izdarījis „visu”, jo ir miris par katru no mums? Ko manā izpratnē nozīmē „iziet Dievam pretim”?  

7 Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. 8 Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. 9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. 10 Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. 11 Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! 12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.

• Ko es varētu atbildēt cilvēkiem, kas jautājumos par viņu vājo ticības praksi, prombūtni Baznīcas dzīvē un reto sakramentu pieņemšanu aizbildinās ar savu radinieku ticību vai skaidro, ka atgriezīsies dzīves pēdējos gados vai pat pēdējā brīdī? Vai šī Evaņģēlija gaismā viņi var „gulēt mierīgi”?  
• Kādos vārdos es skaidrotu, kur atrodas robeža starp dalīšanos ticībā, liecinieku lomu, aizlūgumiem par konkrētiem cilvēkiem un viņu siržu atbilžu uz Dieva aicinājumiem nozīmi? Citiem vārdiem: kad ir iespējama dalīšanās ar mīlestības eļļu, kad tomēr ir nepieciešams iet pie „eļļas tirgotājiem”?  
• Kādu no sekojošiem elementiem es visvairāk uztveru kā „eļļas iepirkšanas” formu: formāciju vecāku mājās, katehēzi svētdienas skolā, piedalīšanos rekolekcijās, piedalīšanos formāciju un lūgšanu grupās, Dieva Vārda lasīšanu un meditāciju, garīgo vadību pie kāda priestera, Dieva svēto sakramentu izmantošanu, sadraudzību ar Dieva svētajiem? Vai mans tagadējais akcents šajā atbildē ir identisks ar manu pieredzi, tas ir, – vai tieši šis elements formēja „eļļu” manā sirdī līdzšinējos dzīves gados? 
• Vai tekstā izskanējušais fakts, ka „durvis tika aizslēgtas” un Kungs saka: „Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu”, manā uztverē ir pretrunā ar vēstījumu par Dieva žēlsirdību vai tomēr skaidri man stāsta par Dieva taisnību, kas respektē cilvēka brīvību un viņa lēmumu dzīvot „bez eļļas”, kas, protams, nes  briesmīgas sekas? 
• Kad pēc mana prāta ir vislabākais laiks, lai iegādātos evaņģēlisko eļļu: bērnība, nobrieduma gadi, vecums vai tomēr es drīzāk teiktu, ka katrā no šiem dzīves posmiem ir jādomā par savas dvēseles lukturiem un tiem atbilstošu eļļu?  
• Evaņģēlijs saka, ka 5 no jaunavām bija gudras, 5 – negudras. Vai mūsdienās šī proporcija ir līdzīga? Un ko es domāju par šo proporciju, dzirdot Jēzus teikto: „Daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs. Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. (…) Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās.” (Mt 24, 10-12.22)? Uz ko man norāda arī Jēzus Sirds uztraukums un jautājums: „Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?” (Lk 18, 8)
• Kādos vārdos es varētu atbildēt un skaidrot, ja kāds man jautātu, kas ir elle, kāda ir tās būtība? 

13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. 

• Vai šo Jēzus pamudinājumu es vairāk attiecinātu uz cilvēka dzīves noslēgumu un tam sekojošo tiesu vai arī pie jebkurām situācijām, kurās Dievs nāk pie mums ar savām žēlastībām, piedāvājumiem, aicinājumiem un kad gaida mūsu gatavību un mūsu atbildi?

↑