Kāpt kalnā

Mt 23, 1–12        Mt 23….

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mk 12, 37b-40
• Lk 20, 45-37

Līdzīga tēma:

• Lk 11, 43.46.52

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 23,1 par.:Mt 5,20; 12,38; 15,1; Lk 19,48; 21,38 utt.
• Mt 23,3:Mal 2,7n; Rom 2,21n; Apd 15,10.28; Mt 6,1nn.
• Mt 23,5 par.:Mt 6,1nn; Izc 13,9; At 6,8; 11,18; At 22,12; Mt 9,20; 14,36; Rad 41,42, Est 6,8; 1 Mak 6,15; Mk 15,5; Lk 15,22; Sk 15,38n.
• Mt 23,6n par.:Mt 10,41; 13,17 par.; J 5,44; Lk 14,7; Jk 2,1-4; J 1,38; Mt 13,52; Jer 31,34.
• Mt 23,9:2 Ķēn 2,12; 6,21; 13,14; Mal 2,10; Gal 1,14; 1 Kor 4,14n.
• Mt 23,12:Ps 147,6; 1 Sam 2,7n; Sak 29,23; Īj 5,11; 22,29; Ez 17,24; 21,26.31 utt.
• Mt 23,13:Mt 11,21 utt.; Is 5,8-22; Hab 2,6-20; Mt 6,2.5.16 utt.
• Mk 12,-40 par.:Izc 22.22; Is 1,17.23; 10,2 utt.

↑

 

Lasot šo fragmentu, es varu pārbaudīt, cik bieži un cik lielā mērā mana sirds līdzinās Jēzum, kurš

• bija spējīgs runāt skarbo patiesību, aizrādīt; 
• zināja, ka cilvēka atgriešanās nevar notikt bez viņa sirdsapziņas un ved pie tā, palīdzot ieraudzīt cietsirdību un grēku;
• mudināja konkrētus cilvēkus atzīties savos grēkos un atgriezties, lai tādējādi palīdzētu arī pārējām dvēselēm, sargājot tās no maldu mācībām vai no līdzdalības grēkos? 

Tad Jēzus runāja ar ļaudīm un saviem mācekļiem,

• Kā es to saprotu, ja bija reizes, kad Jēzus dažas patiesības par Dieva Valstību atsevišķi skaidroja mācekļiem?
• Vai es varu norādīt uz dzīves situācijām, apstākļiem, kad tiešām dažas lietas jārunā, jāskaidro vienai grupai šādi, bet pārējiem savādāk? Vai piemērs par sarunām starp pieaugušajiem un par vecāku sarunām ar bērniem man būs pietiekošs?
• Uz kādiem kritērijiem es norādītu, pateicoties kuriem vajadzētu izšķirt, kuras lietas izrunāt ar kādiem cilvēkiem (piemēram: vecums, briedums, pieredze, ticības līmenis, izglītība, amats, dzimums…)? 

Sacīdams: Rakstu mācītāji un farizeji nosēdušies Mozus krēslā.

• Vai esmu sastapies ar teicienu: “Tituls, amats jānopelna vai jāaizstāv (jāpierāda, ka tas man pienākas).” Vai es tam piekrītu?
• Kādi, manuprāt, ir nopietni un vērtīgi dzīves “krēsli”, uz kuriem daudzi ir kārdināti pretendēt bez nekādiem nopelniem? Vai šādi “krēsli” vairāk atrodami Baznīcā vai tomēr sabiedriskajā valsts dzīvē? 
• Mozus bija Dieva izvēlētais un Viņa apdāvināts tautas mācītājs un vadonis. Kādas personas es labprāt redzētu Baznīcā, kā tās, kas turpina Mozus lomu? Cik lielā mērā es redzētu sevi pašu, ka ieņemu, mantoju “Mozus krēslu”? 

Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. 

• Ar ko es gribētu skaidrot faktu, ka farizeji, reliģiskā grupa, kas gribēja būt paši dedzīgākie Dieva Likuma izpildītāji, nokrituši tik zemu, ka sastapās ar tik bargo Kristus aizrādījumu? 
• Ko es atbildētu uz jautājumu: kādos apstākļos, kādās dzīves nozarēs vai attiecībā uz kādām personām var droši atšķirt to, ko viņi māca no tā, kā viņi dzīvo? Un otrādi – attiecībā uz kādiem apstākļiem, personām nav iedomājams, nav (līdz galam?) pieņemams, ka tie citādāk mācītu, citādāk dzīvotu? 
• Vai šī Evaņģēlija fragmenta gaismā man kļūst vairāk saprotams Jēzus Vārds, kad Viņš saka: “Es esmu patiesība.” (J 14, 6), jo Viņš zināja un zina visu patiesību (patiesību par visu), Viņš visu runāja saskaņā ar patiesību, dzīvoja saskaņā ar visu patiesību, ir nomiris par to un visu ir apstiprinājis ar augšāmcelšanos.
• Vai es piekrītu patiesībai, ka viena no lielākajām cilvēka nelaimēm (dēļ grēku sekām) ir stāvoklis, ka bieži viņš citādāk domā, citādāk runā, citādāk rīkojas (dzīvo)? 

Jo viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib tās ar pirkstu kustināt.

• Uz kādu Baznīcā atbildīgo personu rīcībām es droši norādītu un teiktu: “Viņu dzīves pārliecībai un stājai, viņu dzīves stilam gan ir vērts sekot!” ? Vai man ir kādi piemēri no valsts vīriem, sabiedrībā pazīstamām personām, uz kurām es varētu norādīt ar līdzīgu pārliecību?
• Cik lielā mērā manuprāt uzticība patiesībai, tikumiskā dzīve saistās ar konkrētu amatu, lomu sabiedrībā? Vai tomēr es teiktu, ka krietna sirds un tikumi nesaistās ar aicinājumu, lomu sabiedrībā vai Baznīcā? 
• Kādi dzīves uzdevumi Baznīcā un kādi valsts dzīvē man šķiet visgrūtākie? 

Un viņi tāpēc dara visus savus darbus, lai ļaudis tos redzētu… 

• Dažiem jau no bērnības tiek pasniegta mācība, ka Dievs vienmēr skatās uz mums un visu redz. Arī tāpēc daudzās baznīcās (virs galvenā altāra) ir sastopams šāds simbols – Dieva acs. Vai mana sirds saprot, ka šī acs simbolizē Dievu, kas skatās ar mīlestību, ar rūpēm par katru no mums, ar ilgām pēc mums?
• Vai šāda izpratne palīdz man nemeklēt situācijas, kad mani redz (uzslavēs vai arī atalgos) cilvēki, bet tieši, pateicoties šai izpratnei, es cenšos savus darbus darīt mīlošā Dieva acs priekšā? 
• Cik lielā mērā man dārgāka par domām par cilvēku aplausiem vai atalgojumiem ir “kalna mācība”, kurā skaidri skan, ka tiem, kas darbojas Dieva priekšā, pat netaisnību, vajāšanu un ciešanu vidū, iepriecinājums un alga Debesīs būs liela [” Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs!” (Mt 5 12)]? 
• Cik bieži es lūdzos par ģimeņu, vecāku svētumu, zinot, ka viņi ir pirmie, kuru acu priekšā tiek formēts jaunais cilvēks, un no kā lielā mērā būs atkarīgs ar kādu stāju, ar kādu pārliecību, atkarībā no kā un kam par godu šis cilvēks savā turpmākajā dzīvē darīs savus darbus un no kā gaidīs novērtējumu un atalgojumu? 

viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm. 6. Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. 7. Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par “rabbi”.

• Kā man tas skanētu, ja šādu rīcību nosauktu “bezdievīga dievbijība” ?
• Vai es māku izskaidrot, kur atrodas robeža, aiz kuras dievbijības vairs nav Dievam par godu?.
• Vai es pamanīju, kāda iemesla dēļ vai kādos apstākļos ticīgs cilvēks visbiežāk pārkāpj. maina patiesas ticības un dievbijības nozīmi un sāk ticību izmantot, kā “konfekti”, kas vajadzīga, saskaņā ar viņa psiholoģiskajām vajadzībām? 
• Ja tomēr Baznīcā ir “pirmās vietas”, kam tomēr ir jāieņem šīs vietas? Un kā es saprotu, no kā ir atkarīga šo vietu piešķiršana, vai kas ir atbildīgs par šādu vietu piešķiršanu? 

Bet jūs nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi! 9. Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs. 10. Un nesaucieties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs – Kristus!

• Vai šī patiesība: mēs visi esam brāļi un māsas Kristū, man bija pazīstama jau bērnībā, vai es to uzzināju tikai kā pieaugušais? 
• Cik lielā mērā es cenšos veidot attiecības ar pārējiem cilvēkiem kā ar saviem brāļiem un māsām Jēzū Kristū? Vai es varu norādīt uz trīs konkrētām izpausmēm, kurās šīs mūsu – kā Dieva bērnu – attiecības parādās, īstenojas? 
• Vai esmu pārliecināts, ka Dieva kā Tēva tēls manī tika pareizi noformēts? Vai esmu atklājis Dievu kā patiesu un mīlošu Tēvu?
• Cik lielā mērā ikdienišķa lūgšana, kas sākas ar vārdiem: “Tēvs mūsu, kas esi Debesīs…” ir manas sirds lūgšana? Vai tā patiesi palīdz man lūgšanas laikā nostāties dzīvā Dieva priekšā, Dievišķās Personas priekšā?  

Bet lielākais starp jums lai ir jūsu kalps!

• Kādā veidā manā sirdī rezonē vārds “kalps”? Vai man tas asociējas ar kaut ko skaistu, labu, vēlamu, vai tomēr ar kādu nebrīvi, negatīvismu un smagumu? 
• Kāds mīlestības spēks, manuprāt, ir vajadzīgs cilvēka sirdij, lai viņš gribētu būt citu kalps, un lai tas būtu viņa sirds īstais prieks? 
• Līdzīgs šim Evaņģēlija fragmentam ir teksts no 20. nodaļas, kurā lasām: “…kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai.” (Mt 20, 26b-28). Kāds ir tā fragmenta gaismā visaugstākais kalpošanas veids? 
• Lasot tādus tekstus, kā Mk 10, 32-34, J 12, 23-28, Lk 12, 49-50, J 13, 27-32, saprotam, ka Jēzus ar pilnu apziņu tuvojas savai “stundai”, tas ir ciešanu un miršanas pie krusta laiks, tomēr visā tajā Viņa sirds varēja atrast domu par Dieva godu, lai neteiktu uzreiz – prieku par Dieva triumfu, kas sekos Viņa kā Dieva Kalpa ciešanām (sal. Is 52,13- 53,12). Vai šāda mācība mani pārliecina, ka pats Kungs Jēzus ir pietiekoši labs piemērs tam, ka Dieva Kalps var vienlaikus ciest un priecāties?

Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts.

• Vai es varētu dot konkrētus piemērus no savas, savu tuvinieku vai savu draugu dzīves, ka patiesi tā arī ir, kā teikts šajā pantā?
• Katru dienu Baznīca lūdzas Vesperes, kurās izmanto Vissvētākās Jaunavas Marijas dziesmas vārdus, kas saka: “Viņa [Dieva] žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.”  (Lk 1, 50-53). Vai arī es šos vārdus izmantoju/izmantotu kā savējos, kā tos, ar kuriem es identificējos?
• Vai ir personas, uz kurām es norādu Dievam savās lūgšanās, lūdzoties, lai Viņš tos nogāž no viņu lepnības troņa?
• Vai ir personas, uz kurām es norādu Dievam savās lūgšanās, lūdzoties, lai Viņš tos pieceļ no dzīves pazeminājumiem un paaugstina?

↑