Dzejas lāse
no manas sirds
(t a p š a n a s p r o c e s ā)
Šie dzejoļi vienkārši top. Ja ir pieņemts, ka iepriekšējie tiks izdoti — cerams — krājumā ar nosaukumu „Vīna pagrabā”, tad šie tiek pamazām krāti nākamajam. Un ar tiem es dalos ar jums.
Viņi nav iereibuši, (sal. Apd 2, 4–5.15) Neapreibinieties ar vīnu, (sal. Ef 5,18–20) PRIMĪCIJA Natālijai „Lūdzu… uzzīmē man jēriņu!” Tavu vārdu, žestu un klātbūtnes primīcija[1] Aizkustinātie prāta un sirds draugi Redzot šādu 23. psalma īstenošanos, Ogre, 2.05.2024. _________________________ DVĒSEĻU KOREKTŪRA Judītei Manu un tavu durvju priekšā Tāpēc vārdu republikas neatrod kopīgu valodu Ceram, ka visi tiks pieņemti, Tomēr uztraukums ir par tiem, Bažas bieži izraisa vēl citi, Lai uzgaidāmās telpas un ārstu kabineti Ogre, 2.05.2024. _________________________ DĀVANA Vārda un dzimšanas dienas Ogre, 4.05.2024. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • AIZLIDOJA… Nelaikā noplūktie Paradīzes augļi Krusta zari kā lieli propelleri Un viņi aizlidoja. Ogre, 2024. DZĪVĀ MAIZE „Kā, kā, kā…???” „Dāvā mums vienmēr šo maizi…”[2] Pļaviņas, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 20.08.2024. _________________________ DIVPADSMIT GROZI Vai labība, pļauja, Piemini divpadsmit grozus, Un būsi pārsteigts, redzot, Pļaviņas, 20.08.2024. HES Dažiem bija žēl Daži priecājās, Vienā naktī Nodzisa spuldzes mājās. Kāds darbs aizlāpīs caurumu? Pļaviņas, 27.08.2024. (NE)NOMAZGĀTIE BAUŠĻI Paslēp netīro sirdi Tiem, kas grib ieraudzīt Tikai šie pēdējie Pļaviņas, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 27.08.2024. VIENA VĀRDA ATSLĒGA Kam ir atslēga Vai tā tika iemesta Vai tomēr tā gaida Jā, tā ir baltākā gudrība: Pļaviņas, 28.08.2024. _________________________ MAZĀ PRINČA NAKTS DZEJA Šajā klusuma naktī Un pat atstātā planēta Tāpēc es skūpstu Kad pienāks laiks Pļaviņas, 4.09.2024., naktī _________________________ STUNDA, KAS GAIDA LAPSIŅU[1] Miljons vārdu, domu, Tos, kas tur apstājas, Ja uzdod jautājumu, Tie, kas saprot vārdus, Un ja raktu nožēlas zemē, Pulksten 15:00 Mazais Princis Pļaviņas, 4.09.2024. _________________________ DZEJOLIS NABADZĪTEI Gunitai Viņu interesē izšķaidīta cieņa, Viņu aizrauj cukuroti vārdi, Viņa nesaprot laika kārtību, Vai cieņu, dialogu un kārtību Pļaviņas, 5.09.2024. DEJU MEDITĀCIJAS SKOLĀ Ap Sveci, Dejotāju virpulis Pielīdzināta Vai arī tu Pļaviņas, Vissv. Jaunavas Marijas dzimšanas diena, 8.09.2024. PRAVIEŠA GLUDEKLIS Izgludināti krekli Patīkamas atmiņas bet tava dvēsele…, Krusta gludeklim Mīlestības ogļu piepildīts, Pļaviņas, 12.09.2024., nakts _________________________ • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • 18. SEPTEMBRIS – LIESMAS VĀRDA DIENA Joprojām nepieradinātai Lapsiņai Vai sava vārda dienu Šodien labi laika apstākļi! Varbūt gribēsi mājās… Mazais Princis, Zināja, ka tikai šajā laikā pūš Vējš, Pļaviņas, 19.09.2024. _________________________ PIEAUGUŠIE MĪLESTĪBĀ Runā Klusini Pieaugušie Bērni Pļaviņas, 21.09.2024., nakts _________________________ SAULRIETS PIE EZERIŅA Manu domu ezeriņa krastā Nezināja, vai tas, ko redz šajā spogulī, Varbūt apses netic, Kāpēc mūžīgo pamudinājumu vējā Es priecājos, ka nāk Rudens Vai ceri, ka līdzīgi ticīgam Tomam[5] Pļaviņas, 22.09.2024. _________________________ VIESMĪLĪBAS INTERPUNKCIJA Viņa aicināja ciemos Varbūt es nepamanīju, Tomēr pēdiņu viltība Manas aiziešanas semikols Nepacietības gadījumā Pļaviņas, 24.09.2024. (*** Radīšanas uguns…) Radīšanas uguns Cietsirdības preses Žēlsirdības krusta Madona, adorācijas kapela, 30.09.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Mk 10, 6–9. SIRŽU BIBLIOTĒKĀ Inetai G. Viņu domu bibliotēkā Bet viņi ir apmierināti Lūdzu, sapulcini viņus Piesaucot Četrus Vējus[4], Pļaviņas, Svētā Rožukroņa Karalienes piemiņas diena _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Apd 2, 15. RUDENĪGAS VĒSTULES Kļavlapu vēstules To zaļo vēnu burti viņu abu rokas Tās reibinošā smarža Kā lai es atbildu…? Pļaviņas, 10.10.2024. PĒC DIEVKALPOJUMA Izteikto lūgšanu klusums, Neaprakstāmā lieluma mazums, Piedzīvotās tumsas gaisma, Pļaviņu baznīca, 13.10.2024., 22:00 GRĀMATA PAR KAĶIEM Manas grāmatas lappuses Katra ir jāpabaro savā laikā, Un glāsti… — bez tiem nevar. Kā sevišķu prieku un balvu man Tomēr šī elegantā būtne Kādreiz namatēvs sauks kaķus, Gribētos visus tur redzēt miegā. Pļaviņas, 16.10.2024. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • AKLIE UN REDZĪGIE Viņa jautā man par vēju. Viņa piedāvā man ceļojumu. Viņa ieaicināja savā dārzā. Viņa nemitīgi par kaut ko runā. Viņa rāda man ar pirkstu uz cilvēku. Baltajā gaismā ir visas krāsas! Pļaviņas – Madona, 24.10.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Mt 13, 31-32. KAS ATBILDĒS? Kāpēc Kāpēc Kāpēc Kāpēc Kāpēc Pļaviņas, 29.10.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Ef 3, 18. PASTNIEKS UN VĒSTULE Pirms pasaules radīšanas, Tur varēja atstāt vēstules Tomēr reiz viņš neieradās. Tad visnepacietīgākie kliedza: Pļaviņas, 31.10.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. 2 Kor 3, 1–3. KRUSTA KAFIJA JEB RUDENS MŪZIKA „RUDZONĀ”[1] Kad viņas Brīnumu zeme kļūst par Rudens zemi, Kāpēc tad tu joprojām baidies, Pļaviņas, 5.11.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] „Rudzons” ir ēdnīca Madonas pilsētā. ADVENTA EGLĪTE Apsolītie vārdi Pagaidām tie nedeg, Vai kāds no gaišajiem eņģeļiem[1], Pļaviņas, 17.11.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 2,9.13. MĪLESTĪBAS VIGĪLIJĀ Prāta laternai Jautājumu nakts Atbilžu varavīksne Ciešanu vaskā Lieldienu svece Madona, Adorācijas kapela, 21.11.2024., nakts MĪKLA Mīlestības šokolāde Kā tev šķiet, Madona, Adorācijas kapela, 21.11.2024., nakts PASACIŅA Derības ielejā, pa baušļu taku gāja maza Meitene. Viņai pa kreisi bija pieredzes jūra, pa labi — lielie apsolījumu kalni, bet priekšā izauga jautājuma vārti. Aiz tiem Meitene dzirdēja pūļa ilgas, bet atvērt nevarēja, jo tie bija ciet. Jautāja Vāravai, kas dzīvo jūras dziļumos, prasīja Balodim, kas slēpjas kalnos, bet neviens no tiem negribēja palīdzēt, pirms nekā trīs reizes dziedāja ciešanu gailis. Tikai tad Vārava nodziedāja šūpuļdziesmu, un Balodis aptina viņu ar siltu segu. Meitenīte ātri aizmiga un sapņoja par atslēgu, kas no pasaules sākuma guļ gribas atvilknē. Pamodusies no miega, viņa nomazgājās drosmes avotā, sakārtoja domu matus un devās atvērt vārtus. Cik liels bija viņas izbrīns, redzot, ka vārtu vietā parādījās liels Koks, no kura sirds lēnām tecēja salda sula. Meitene nodomāja, ka vajag padzerties. Dzerot pirmo malku, viņa pēkšņi pārveidojās Baltā Gulbī un aizlidoja nezināmā virzienā. Tomēr tauta saka, ka tie, kuru sirds spogulī var redzēt debesis, ik pēc brīža dzird tā spārnu šalkoņu. Par piemiņu šim notikumam Uguns Vecāki pie savu zīdaiņu šūpolēm piesien mazu, baltu spalviņu. Viņi cer, ka bērni ar laiku jautās par tās nozīmi. Madona, Adorācijas kapela, 21.11.2024., nakts KARTUPEĻI Birutai C. Vai arī tev patīk Pļaviņas, 30.11.2024. VARAVĪKSNE TIESĀ Birutai C. Kādreiz tiesāja Varavīksni, ka tā nav melnbalta. Pļaviņas, 30.11.2024. LODZIŅI Starp burtiem, vārdiem, Vai tev būs vēlme paskatīties? Ainavas skaistuma sajūsmināts, Bet esi uzmanīgs! Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 2.12.2024. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. sv. Jānis no Krusta „Garīgā dziesma” 30. un 31. rindkopa. ES, LĀCARS[1] Skaistajā Mājā Kas mani te nosēdināja?! Jau redzēju Ābrahamu[3], Vai kāds iznāks no Mājas, Pļaviņas, 16.01.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 16,19–31. GADALAIKU KVADRIPTIHS Rudens Pagātnes miglā Garāmgājēji ņirgājās, Nevarēja iedomāties, Ziema Tu joprojām brīnīsies: Un nevarēsi samierināties, Un būsi pārsteigts, Pavasaris Skumju nakts vidū Tās priecīgi degs. Tad eņģeļu rokas Vasara Ievainotā Sirds[5] spēj noklusināt pat ziemu, Ja kāds iedomāsies visu to aprakstīt grāmatās, Vai tad neticīgie un vecie garāmgājēji Pļaviņas, 18.01.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Viena no gaišākajām zvaigznēm Oriona zvaigznājā. Zinātnieki, spriežot par tās lielo vecumu, pieņem, ka ir iespējams, ka tā jau eksplodēja un ir kļuvusi par pārnovu. Parastajā valodā saka: „Zvaigzne ir mirusi.” ŠĶIETAMĪBAS PLĪVURS Mēs varam vai nu samierināties ar savu «īstenības izjūtu», (Maikls Ignatjevs „Priekšvārds otrajam izdevumam” Taču es visu zinu: Bet man ir sava Vai tu netici, ka es varu izdzīvot, Kamēr manas sirds mutē Pļaviņas, 6.02.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Mt 15,27. OTRĀ VAIGA PASACIŅA[1] Viņi man atņēma visas krāsas. Viņi pretojās manam klusumam. Draudēja dvēselei ar sausumu. Baidīja ar ienaidnieku smaku. Kad es piesaucu Tēva čukstus, Madona, Adorācijas kapela, 22.02.2025., nakts _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 6,27–38. AGLONAS DIPTIHS A — Ceļā uz Kānas skolu Torņa lidojums, koku čuksti, Uzkāp, ieklausies, skaties un jūti. Ceļā uz Aglonu, 3.03.2025. B — Kānas skolā „Jēzus Māte sacīja apkalpotājiem: Neredzamais Kronis, Cilvēciskais Spogulis[5], Baltais Lodziņš[6], Omegas[7] ceļš, Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 3.03.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Svinīgs kareivju gājiens, parāde. MOSTIES! Ar pārveidotu seju Kad pamodīsies, nebūsi drošs, Tad tu atnāksi pie manis Kad es augšāmcelšos, skaidri zināšu, Tāpēc Praviešos un Likumā[4] Kad mēs nostāsimies Durvju priekšā, Pļaviņas, 13.03.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 9,28b–36. MEKLĒJUMI Daži meklē atslēgas, Es Tevi redzu, bet slēpjos. Man ir kauns[2]. Kas nu var zināt, Šāda Vārda lietū[7] Madona, Adorācijas kapela, 20.03.2025., nakts _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 13,1–9. SĀRTUMA NOSLĒPUMS Ak, kā gribētos Tur sameklē Balss, Un tur grūti atšķirt, Pļaviņas, baznīca, 26.03.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Izc 33,22 + J 19,34. TĒVS UN DĒLI Kamēr daži nāk pie prāta Kamēr daži tiek apsegti Kamēr daži guļ tēva klēpī, Kamēr es kļūšu Madona, Adorācijas kapela, 29.03.2025., nakts _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. Lk 15,15–16. DIPTIHS PAR GRMATĀM B — Vakar neatveda gatavās grāmatas… Vakar atvestā burtu krava Un es nezinu, Līdz šim Vai tu domā, Kādā vakarā, tikai pēc saulrieta, Tur ļaušu tev pagaršot to, Būsi pārsteigts, zinot, Varbūt beidzot arī tu Pļaviņas, 2.04.2025. A — Rīt atvedīs jauno grāmatu…[5] Vārdu un žestu, Pasažieru ēnas Tāpēc es gaidu vienu, Lasot kaut vienu lappusi, Pļaviņas, 3.03.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal. J 3,1–21. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • IR JĀBRAUC Es gāju garām. Vai tomēr cauri…? Dažreiz bija žēl, Bet ja manī palika Man ir jābrauc. Ar Dievu, Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 7.04.2025. _________________________ PIEZĪMES: [1] Sal.: J 3,8; Apd 2,1–4. FOTOGRĀFIJA AR DIEVMĀTI Nopietnu personu mājās, lielajā salonā, uz galvenās sienas, ko nevar nepamanīt, ieejot iekšā, un uz kuru nevar neskatīties, dzerot tēju un sarunājoties, ir viņu pašu fotogrāfijas. Toties ar kādām personām blakus: slavenu aktieri, iepriekšējo prezidentu, vietējo rakstnieci, pāvestu un valsts vienas no lielākajām fabrikām direktori! Es savā istabiņā turu tikai vienu fotogrāfiju. Esam tur divatā: es un Dievmāte. Tomēr šī bilde nav pārāk aizraujoša. Viņa toreiz bija ļoti aizņemta un pārņemta, jo taisīja „visgaršīgākos mājas makaronus”, kā mēdza tos saukt. Vai varat iedomāties: no sešām olām! Bet viņi varēja to atļauties. Viņu vistas dāsni apdāvināja ar olām. Tāpēc parasti makaroni bija izcili! Dievmāte negribēja toreiz fotografēties, jo… mati nav sakārtoti, nekārtība virtuvē, seja — miltiem aizklāta… Bet man šī bilde ir tik mīļa. Ļauj atcerēties, ka bieži biju tur ciemos. Un tās stundām ilgās sarunas ar Jāzepu… Protams, arī par pasūtījumiem, kuru viņam netrūka: galdi, mazie skapji, ķeblīši… Viņam bija ko darīt. Un es atceros, ka toreiz, kad mūs nofotografēja, Jāzeps smējās, ka pēc gadiem neviens man neticēs, ka bilde ir īsta, ka es biju Dieva Dēla mājās un ka Marija pati taisīja makaronus! Pļaviņas, 9.04.2025., nakts No sirds pārpilnības runā mute. Mt 12, 34
kā jūs domājat,
bet trešajā stundā
viņi tika Svētā gara piepildīti
bet pildiet sevi ar Svēto Garu!
dziedādami un gavilēdami
skandiniet savās sirdīs Kungam
psalmus un slavas dziesmas,
pateikdamies vienmēr par visu Dievam
mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā!
(Antuāns de Sent-Ekziperī „Mazais princis”)
nepaliks vien svētku piemiņas kartiņā.
apsēdīsies pie projektēšanas galda,
lai Mazā Prinča uzzīmētajam jēriņam
izdomātu atbilstošu kūti un aploku, un…
daudzi gribēs saņemt Vēja[2] zīmogu.
Brīdini viņus: to saņem vien bērni[3] …
PIEZĪMES:
[1] Ar nosaukumu primīcija (no latīņu valodas primitiae – pirmie, pirmās labības vārpas, pirmie nobriedušie augļi) apzīmējam pirmo svinīgo Svēto Misi, ko jauniesvētītais priesteris celebrē ar tās draudzes piedalīšanos, no kuras viņš nācis. Parasti primīcija notiek tuvākajā laikā pēc priesteru svētībām, bet jaunpriesteris pirms primīcijas drīkst celebrēt nesvinīgu Svēto Misi vai arī to koncelebrēt. Primīcijas nobei-gumā ir paredzēta šī jauniesvētītā priestera īpaša svētība, kuru viņš pasniedz klātesošajai tautai.
[2] Sal.: J 3,8; Apd 2,1–4.
[3] Sal. Mt 18,1–4.
stāv slimi burtiņi rindā.
Dažiem ir salauztas kājiņas,
dažiem — uzpampis vēders.
Citi raud: „Kāds norāva jumtu…”,
citi ir depresijā, jo viņus aizmirsa.
un bezjēdzīgi karo, meklējot jēdzienu jēgu.
kamēr saulei nebeigsies tinte,
un atkal priecīgi dejos evaņģēlija pļavās.
kas baidās ārstam atklāt vainu.
Viņi turpina slēpties apokrifos,
jo negrib sastapties ar diagnozi.
kas pārģērbjas par svešiniekiem,
staigā, uzvilkuši dīvainas skrandas,
vai arī mēģina izbalināt sirds krāsu.
kļūst par uguns pilnām augšistabām[1]
kurās tiks pilnīgi iznīcināta Bābeles sērga,
un lai visa pasaule nespēj aptvert grāmatas[2],
kuras vēl tiks izdotas pēc burtu izārstēšanas!
PIEZĪMES:
[1] Sal.: Apd 1,13; 2,1–4.
[2] Sal. J 21,25.
kā dāvanu lentes.
Gaida to īpašo brīdi,
kad pārtaps par bantīti,
un kopā ar sirds pukstiem
aizceļos pie Tevis.
kā melnā lode pie kājām
neļauj lidot vai skriet
pat apustuļiem.
izveidoja tik lielo Vētru,
ka tā var raut stipras ķēdes
un sirdis.
Jautājumu cilpa neļauj lidot.
Prāta lukturi, maņu āķi
iededz strīdu ugunskuru[1].
Cilvēks deg.
Atzīšanās nespēkā atver durvis.
Dzīvības salmiņš laika laiviņā
izpeld Omegas okeānā.
Cilvēks staro.
PIEZĪMES:
[1] Sal. J 6,52.
[2] Sal. J 6,34.
dzirnavas, ceptuve
un maize
liek tev aizmirst
par izsalkumu,
kas nenodzēšams?
kas pilni ar drupatām
pēc brīnumainas pavairošanas.
Tie bija sūtīti tiem,
kas mūžīgam izsalkumam
nevēlas ticēt.
ka Divpadsmit, kas to saņēma,
baros pasauli līdz tā beigām.
vēsturisko māju,
kokus, akmeņus un zāli.
ka sirds dambis
dos mīlestības strāvu.
ar šaubu āmuru
nelabvēļi izsita caurumu.
Apstājās mašīnas fabrikās.
Izplūda domas, vārdi un žesti.
Cik ilgi pildīsies krātuve?
Kas iedarbinās sirds motoru?
aiz vairākkārt mazgātām
rokām, krūzēm un guļamvietām.
Aklie vadoņi apliecinās,
ka redz, cik tīrs un skaists tu esi.
gan odus, gan kamieļus,
pietiek nostāties uz Vārda sliekšņa,
lai ātri nolaistu savas acis
un sāktu sist pie savām krūtīm.
ieies Tabora gaismā,
saņems kāzu tērpu,
padzersies no sirds akas
un sēdēs kā viesi pie kāzu galda.
manām acīm, ausīm, mēlei
un sirdij?
neizpratnes dzelmē…
Varbūt ir aprakta
grēka zemē…
caurdurtajā rokā?[1]
tā aizēnot sirdi un maņas,
lai tās “Efeta”[2] vārdā
spētu ieraudzīt visu
mūžīgās krāsās.
PIEZĪMES:
[1] Sal. Atkl 3,7.
[2] Sal. Mk 7,34.
tu esi tālu,
bet atmiņu dziesma
satuvina sameklē pagales
pateicības ugunskuram.
nemirst nemaz —
zvaigznes mirdzumā
tā runā ar mani
par neizsakāmo.
magones galvu.
Lai birst ilgu sēklas!
Lai tās izaug lielākas,
nekā cilvēciskie sapņi[1].
atgriezties mājās,
vai caur sirds teleskopu
ieraudzīšu tavu dzejas dārzu
un varēšu aizmigt uz mūžiem?
PIEZĪMES:
[1] Sal.: Mt 13,31; Ef 3,20.
izpildīto darbu un strīdu
okeāna vidū —
žēlsirdības sala.
gaida samarietes aka[2].
tad tās grieztuve dzied
par Noslēpumaino Jēriņu,
kuru ielika Krusta kastītē.
vēlas atstāt savu veco planētu.
varētu atvērt asaru avotu,
kas nomazgā dārza logus,
caur kuriem redzams
Rozes skaistums.
sēdēja pie akas un gaidīja…
PIEZĪMES:
[1] Dzejolis saistās ar vienu no Dieva Žēlsirdības pielūgsmes formām, kuru sauc par „Žēlsirdības stundu”. Tās būtību Kungs Jēzus atklāja svētajai māsai Faustīnai un tas tika aprakstīts Viņas dienas grāmatā: „Pulksten trijos, lūdz pēc manas žēlsirdības, sevišķi grēciniekiem, un kaut uz īsu brīdi iedziļinies manās ciešanās, īpaši manā pamestībā (vientulībā) agonijas brīdī. Šī ir lielās žēlsirdības stunda visai pasaulei. Es ļaušu tev iegrimt manās nāves skumjās; šajā stundā Es nekā neatteikšu dvēselei, kura Mani lūdz manu ciešanu dēļ.” (Dienasgr. 1320), „Es atgādinu tev, mana meita, kad izdzirdēsi, ka pulkstenis nosit trīs, iegremdējies pilnīgi manā žēlsirdībā, cildinot un slavējot to; piesauc tās visvarenību visai pasaulei, bet īpaši nabaga grēciniekiem, jo šajā brīdī tā ir pilnīgi atvērt katrai dvēselei. Šajā stundā izlūgsi visu sev un citiem; šajā stundā radās žēlastība visai cilvēcei – žēlsirdība uzvarēja taisnīgumu. Mana meita, centies šajā stundā iet Krustaceļu, ja tev to ļauj pienākumi; bet, ja tu nevari iet Krustaceļu, tad vismaz ieej kapelā un pagodini manu Sirdi, kas ir žēlsirdības pilna Vissvētākajā Sakramentā; ja tu nevari aiziet uz kapelu, gremdējies lūgšanā tur, kur tu esi, kaut īsu mirklīti. Es vēlos, lai manu žēlsirdību godinātu katra radība, bet tev jābūt pirmajai, jo tev esmu ļāvis visdziļāk iepazīt šo noslēpumu.” (Dienasgr. 1572).
[2] Sal. J 4.
no kuras nevajag baidīties,
nedz skūpstīt tās gredzenu.
kas glāsta naivus klausītājus,
bet neprasa dzemdību sāpes.
kas laulājas ar brīvo gribu
un maina pavēles kā zeķes.
sapratīs biktskrēsla gaismā,
esot savu vainu saplacināta?
kurai karsta sirds,
dejoja
klusuma vējš,
ilgu ziedi
un ciešanu augļi.
aizrāva
garām ejošās
Lapsiņas
vārdus,
sapņus
un elpu.
Mazā Prinča Rozei,
salaulājās
ar pravietojumu
par dzīvo cerību
Krustā.
iestāsies šajā skolā,
lai Lapsiņas dzejā
sadzirdētu
augšāmcelšanos?
nepacietīgi gaida
cilvēka un Dieva
svētku spožumu.
par gludinātā smaržu
un gludekļa karstumu
izsaka pravietojumu,
grēku saburzīta,
vēlas slēpties
zem baiļu akmens.
netrūks karstuma.
Devītās stundas[1] kvēles
— taču lielākas nekā nāve![2]
var izgludināt katru dvēseli![3]
Tomēr tās gaida tavu
„Mea culpa”[4] un „Fiat”[5]…
PIEZĪMES:
[1] Sal. Lk 23, 44.
[2] Sal.: Dz 8,6–7.; Rom 8,35–37; 1 Kor 13.
[3] Sal. Is 1,18.
[4] Tulkojot no latiņu valodas, tas nozīmē: Mana vaina… Tā ir frāze, ar kuru Baznīcas liturģijā ikviens ticīgais atzīstas savās vainās, savos grēkos un lūdz gan Dieva žēlsirdību, gan citu aizlūgumus par savu dvēseli. Mūsdienās šie vārdi tiek lietoti arī ārpus liturģijas, tomēr ar to pašu jēgu: savu vainu atzīšana.
[5] Fiat ir “atslēgas vārds” latiņu teikumā no Lk 1,38: Fiat mihi secundum verbum tuum. Tulkojumā: Lai man notiek pēc tava vārda! Ar šiem vārdiem Vissvētākā Jaunava Marija piekrita Dieva plānam savā dzīvē. Mūsdienās ar vārdu Fiat izsaka savu piekrišanu, pozitīvo atbildi uz kādu priekšlikumu, aicinājumu. Fiat = jāvārds.
gribēsi svinēt kopā ar mani?
Miera mežs un noslēpumu sēnes,
vārdu ogas un sadraudzību sūnas,
pārdomu ezeriņš un prieka pļavas
gaida tevi.
Stāstu krēsls un žestu spilveni,
laika pakaramais un viesmīlības čības
pat slavēšanas kūka un lūgšanas stiprā kafija
— viss domāts tieši tev.
pabeidzis rakstīt savu vēstuli,
pielīmēja marku ar Caurdurto Jēriņu[1].
Bet, lai iemestu to Lapsiņas pastkastītē,
sagaidīja labvēlīgus apstākļus — Trešo Stundu[2].
kas mīlestības dzirksteles pārveido liesmās.
PIEZĪMES:
[1] Sal.: J 1,29.36 + J 19,34.
[2] Sal. Mt 27,46–50. Toreizēja trešā stundā (pēc jūdu laika skaitīšanas) ir mūsu 15:00 — Kunga Jēzus miršanas pie krusta laiks.
[3] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4.
skaidri
un skaļi
par ciešanām,
kas saldas kā medus!
neprātīgo
un nežēlīgo
lepnības zvēru,
kas nozog pirmo vietu[1]!
jau māk tā runāt.
Mīlestības cietā barība[2]
iemācīja viņu rokas uzvilkt vara stopu[3].
lai paliek
pie klausīšanās piena!
Lai mācās atšķirt rēcienu[4] no dziesmas[5]!
PIEZĪMES:
[1] Sal. Mk 9, 34.
[2] Sal.: 1 Kor 3, 1–7; Ebr 5, 11–14.
[3] Sal. Ps 18, 35.
[4] Sal. 1 P 5, 8.
[5] Sal. Atkl 5, 8–10.
apstājās Apses dungota melodija.
Ilgi lūkojās ūdens virsmā…
ir Tavas Sirds ilgu mākoņi, kas ir tik tuvu
— šķita, ka pie pašām kājām,
vai tomēr vien manas vientulības ūdens,
kas vēlas pacelties līdz ugunīgajiem mākoņiem.
ka Mīlestība iemiesojās[1]…
Varbūt aizvien gaida Jonasa zīmi[2]
vai smagāk — apsūdz mani un Tevi[3]…
tās vienmēr tikai trīc un dungo,
bet necenšas izraut savas saknes
un pārstādīties Evaņģēlija jūrā[4]?!
un klāt būs arī nežēlīgā Ziema.
Apsei neatsaucami būs jāmirst.
Tad varēs piedzīvot augšāmcelšanos.
Apse noskūpstīs Tavu galvu
un tik vienkārši kā bērns
teiks liesmās: „Es tevi mīlu”…?
PIEZĪMES:
[1] Sal. J 1, 14.
[2] Sal. Mt 12, 38–42.
[3] Sal. Mt 12, 24–27.
[4] Sal. Lk 17, 5.
[5] Sal. J 20, 28.
ar izsaukuma zīmēm,
tomēr durvis bija ciet.
Uz tām — daudzpunkte.
ka kaut kas bija vēl iekavās…
Šķita, ka tikai skaidri teikumi
ar komatiem un punktiem…
un slīpsvītru vienaldzība
spēja nežēlīgi nogalināt
zvaigznīšu apliecinājumus.
atstāja viņai izvēles iespēju.
Es palikšu ar jautājuma zīmi
un gaidīšu, ko teiks viņas kols.
es visam pielikšu domuzīmi
un lai to papildina, kā grib,
visi Dieva eņģeļi un svētie.
izkaltajā gredzenā
vienojās cilvēku krāsas.[1]
Dzimst varavīksne,
un nāk lietus.
izraisītajā spiedienā
lūzt cēlmetālu skūpsti.[2]
Rūc draudīgi mākoņi,
un birst asaras.
uzrakstītajā ielūgumā
atmirdz debesu kāzas.[3]
Caur nožēlas logu[4]
var ielidot gājputni,
kas cerību knābjos
nesīs sinepju graudiņus[5]…
[2] Sal. Mk 10, 2–5.
[3] Sal. Mt 22, 1–14.
[4]Sal. Lk 18, 13–14.
[5] Sa l. Mk 4, 30–32.
guļ neizlasītas sirdis.
Jau to dzīves krāšņie vāki
var izraisīt debess apreibumu,
ja tos lasa Trešajā stundā[1].
ar starpbrīdī nokopētiem
neskaidriem un melnbaltiem
ubagotāja likteņa citātiem,
no kuriem ražo sev plaģiāta vīnu.
svēto grāmatu dienā[2]!
Trūkuma un sāpju lappusēs,
kas slēpjas ar viņu sapņiem,
ievieto krusta grāmatzīmes[3]!
kopā ar Ezehiēlu gaidi un ceri,
ka pat viņi kādreiz uzrakstīs
savas atgriešanās dzejoļus[5].
Toma[6] izdevniecība jau gaida…
[2] Katoļu Baznīcas dzīvē 1. novembrī tiek svinēti Visu Dieva svēto svētki.
[3] Sal.: Is 53, 5; 1 P 2, 24.
[4] Sal. Ez 37, 9.
[5] Sal. J 21, 24–25.
[6] Sal. J 20, 24–29.
virpuļo vējā
un manī.
stāsta par cilvēku
un par Dievu:
debesu malā
kopj Rozi.
spēj gāzt baobabus
un glāstīt Jēriņu.
Pagaidām raudu.
No pateicības.
cilvēku prombūtnes smarža
un pateicība par vēl nesaņemto
apreibina.
nesasniedzamā augstuma tuvums
un ilgu mokas jau pēc saņemšanas
mulsina.
iznīcinātās dzīvības mūžība
un esmes visuma svētums…
— ko dara?!?
divdesmit četras stundas
staipās kā kaķi pēc pamošanās.
lai nesāktu nepatīkami ņaudēt
vai skrāpēt ar sirdsapziņas nadziņiem.
Katras minūtes ilgas
meklē sev īpašu pieskārienu.
dažreiz tie atnes pašu noķerto
neizpratnes vai ciešanu peli.
nestaigā vien sirds mierā:
tai uzbrūk kārdināšanas zvēri.
lai pastāstītu par aizkrāsni
un tās mūžīgo siltumu.
Tad manas dzīves grāmata
murrās katra lasītāja rokās.
Vai domā izkustināt dzirnavas,
vai tikai iemest vārdus vējā?
Vai tad apmeklēsim siltās zemes,
vai tikai apēdīsim ceļa maizes?
Sinepju graudiņa vēstījuma[1] dēļ?
Vai tomēr vēdera–dieva[2] dēļ?
Vai tikai es tajā nedzirdu Vārdu,
vai tomēr viņas kuģim nav stūres[3]?
Vai Iemiesošanās[4] sajūsmināta,
vai tomēr sestā, ne-vīra[5] savaldzināta?
Daži māk atrast sirds prizmu,
kas palīdz savā pulkstenī nojaust Mūžību.
Daži apšauba Baltuma pulsu,
sakot: „Viens, vienīgais laika tonis esmu es!”
[2] Sal. Flp 3, 19.
[3] Sal. Jek 3, 4.
[4] Sal. J 1, 14.
[5] Sal. J 4, 17-18.
svētajā platumā, garumā, augstumā un dziļumā[1]
vairs neskan debespušu nosaukumi?
Tava vīģes koka grāmata[2]
nokaunina pat kosmosā lidojošo zinātni?
mūžības viļņu pulsā
satumst saule un zvaigznes[3]?
Tavu domu spogulī
mans siluets pārtop krustā?
uz visiem jautājumiem
atbildēsi vienīgi Tu?
[2] Sal. Mk 13, 28.
[3] Sal. Mk 13, 24–25.
laika ceļu krustojumā,
nelielā Sirds spraugā
tika uzcelts Pasts.
cilvēki, eņģeļi un pats Dievs.
Un Pastnieks ieradās bieži,
jo katras stundas vārdadienā.
Daudzi domāja, ka ir apslimis.
Citi, ka sajaucis laiku un telpu.
Vēl citi, ka vēstules vairs nesūta.
“Zibenīgi ir jāatrod cits pastnieks!”
Nolaidīgie: “Lai mūžīgais klusums…”
Tikai daži saprata, ka pašiem jākļūst
par pastnieku un vēstuli reizē.[1]
vāveru orķestris ar riekstu bundziņām,
spēlē nāves un augšāmcelšanās ritmu;
uz laika palodzes zaķis, kas viss samtā,
dzied Lieldienu divdesmit otro psalmu;
pie atmiņu kamīna klājas ķirbju simfonija
— tās nošu ogas būs ziemā kā laika mašīna;
un pat pērļu auskari, kas mirdz tikai tumsā,
čukst viņai vārdus par mīlestības vasaru.
ka pēkšņi kādā dzīves kafejnīcā
kāds pasūtīs tev Krusta Kafiju?!
Vai „Rudzona” stāsti neiemācīja tevi,
ka svētuma piens un mīlestības cukurgrauds
ir atrodams katrā kafijas rūgtumā
un ka korintiešu zemē nekad nebeigsies
trīspadsmitais gadalaiks…?
[2] Šis dzejoļa pants zināmā mērā atsaucās pie dzejoļa „Sarkanās lapas vēstule” no 2018. gada. Skaties: elias-ala.com – sarkanas_lapas
karājas sapņu eglītē
un gaida Kristus Dzimšanu.
nedungo svētku dziesmas,
nenorāda uz dāvanām eglītes pakājē.
vai kaut no pelēkajiem ganiņiem[2]
paspēs apmeklēt manu eglīti
ar liecību sērkociņiem
pirms izmisuma nakts?
[2] Sal. Lk 2, 8.17–18.
iztrūka gudrības eļļas.
aplenca Nikodēmu un mani.
atnāca Iemiesošanās dziesmā.
slēpjas augšāmcelšanās rīts.
gaida lēmuma dzirksteli.
vislabāk izkūst
ciešanu mutē.
vai kakaokoks jāiestāda
apziņas vai par šo faktu neziņas zemē?
pelēki pelni,
ja tajos slēpjas
cepti kartupeļi?
Tad sadedzini dzejoļus,
kas garšo pēc vientulības!
Ja pameklēsi, varēsi atrast
ilgās saceptu sirdi.
Labu ēstgribu!
— …taču jābūt “Jā!” jeb “Nē!”, — teica apsūdzētājs.
— Kas var aizliegt Saulei, pēc asaru lietus dejot krāsainajā kleitā? — atbildēja advokāts.
— Ko Jūs pati teiktu, lai sevi aizstāvētu? — jautāja prokurors.
Žāvādamās Varavīksne teica:
— Es atvainojos, es nedzirdēju, par ko bija runa. Es nosnaudos uz Krusta. Sapņoju par dažām melnbaltām naglām un augšāmcelšanās krāsām. Vai kāds no jums būtu tik laipns un atnestu man ticības kafiju ar cerības trīs cukura kubiņiem…? Pēc tam es labprāt pievērstos jūsu nopietnajiem jautājumiem.
teikumiem un lappusēm;
starp notīm, taktīm,
dziesmām un slavēšanām;
starp mirkļiem, stundām,
dienām un notikumiem;
starp ilgām, smaidiem,
žestiem un upuriem
kāds atvēra mazus logus,
pa kuriem var redzēt
laika jūras apvāršņus.
gribēsi atstāt atpūtas krēslu
un pārsēsties lidojošā paklājā.
Dziesmu dziesmas Līgava
palīdzēs savākt tievos matus[1],
no kuriem varēsi to noaust.
Cerības putni lidos pa priekšu
un nospraudīs Omegas virzienu.
Daži maldinās un kārdinās tevi
ar laimes pakava ilūzijas siluetu.
dzīvo bagātas mīlestībā
Terēzes[2] un citi.
Tās priekšā — es, Lācars.
Domu un lūgšanu suņi
laiza manus augoņus
un brūces.
Es pats vai citi?
Nesaprotu…
runājos ar mirušajiem[4],
izlasīju Mozus Likumu[5],
un joprojām nemāku…
Ko teikšu Pēdējā tiesā?!
lai mani pamācītu…?
Vai tomēr vēl ilgu laiku
vajadzēs pavadīt ar suņiem?
Vai iemācīšos, vienīgi izejot no sava kapa[6],
kurā pavadīšu trīs Jonasa dienas[7]?
[2] Var domāt par sv. Terēzi no Avilas un sv. Terēzi no Bērna Jēzus un Vissvētākā Vaiga (Karmela ordeņa svētas).
[3] Sal. J 8,57.
[4] Sal. Lk 16,30.
[5] Sal. Lk 16,29.
[6] Sal. J 11,44.
[7] Sal. Mt 12,40.
meitenīte lasīja lapas,
kas krita no cerību koka.
ka viņa tik naivi sentimentāla:
„Taču rudenim sekos bargā ziema!”
ka lapas pārtaps par ceļazīmēm,
kas palīdzēs lauzties ievainojumu putenim cauri.
„Kas uzdrošinājās pārkrāsot
visas līdz šim tik zaļās lapas…?!”
ka mīļākā Betelgeize[1] aizgāja gulēt,
neprasot tavu atļauju un neatvadoties.
ka arī tavi tuvinieki un draugi
pazūd starp „Rekviēms”[2] notīm.
atskanēs Evaņģēlija balss:
„Lūk, līgavainis nāk![3] Sadedziniet lapas!”
Un vairs nevarēsi atšķirt
kvēpināmā dūmus no majestātes dūmiem[4].
rušinās tavas sirds guļošo zemi,
lai tā izlaiž līdz šim aizturētos ilgu asniņus.
tad dziedināt Zahejus un Samarietes[6]
un sūtīt kā liecību dārzniekus.
viņš neatradīs atbilstošus vārdus[7].
Valdīs prieka klusums.
taisīs ciet savu skaļo ilūziju bodes,
un meklēs meitenītes pērli?[8]
[2] Slavenais Volfganga Amadeja Mocarta skaņdarbs, kas bija sēru mise, aizlūgums par mirušajiem.
[3] Sal. Mt 25,6.
[4] Sal.: Atkl 8,4 un Atkl 15,8.
[5] Sal. Is 53,5.
[6] Sal.: Lk 19,1–10 un J 4,1–42.
[7] Sal. J 21,25.
[8] Sal. Mt 13,45–46.
proti, pieņemt to, kāda tā ir, un dzīvot dzīvi, to lieki nesarežģījot,
vai arī tiekties pēc fundamentālas, vienotas patiesības,
kas slēpjas aiz šķietamības plīvura,
— patiesības, kas visu izskaidros
vai vismaz sniegs mierinājumu.
Jesajas Berlina grāmatai „Ezis un lapsa. Eseja par Tolstoja vēstures redzējumu”)
dievišķs, mūžīgs, varens,
visaptverošs, kaut noslēpumains…
cilvēciskā, ikdienišķā, vienkāršā, vietējā
un ar leļļu katliem un pannām,
krūzītēm un šķīvjiem pilnā,
daudziem pazīstamā
smilšu kaste!
ēdot druskas, kas nokrīt no kungu galda[1]?!
Vai tu domā, ka es atkāpšos no sapņiem
par tīrumu, pieciem pāriem vēršu un sievu[2]?!
Vai tu ceri, ka es kļūšu par Ābrahamu,
kas gāja, nezinādams, kur aizies[3]?!
tu neieliksi kādu ciešanu iemauktus,
es būšu kā zirgs un mūlis, kam nav saprašanas,
un negribēšu nākt pie tevis.[4]
[2] Sal. Lk 14,16–24.
[3] Sal. Ebr 11,8.
[4] Sal. Ps 32,9.
Atstāja tikai balto vien.
Pasmaidīju: baltajā nabadzībā
slēpjas krāsu varavīksne.
Uzbruka ar kliedzienu šķēpiem.
Atbildēju: svētību simfonija
izkaļ kāpnes žēlsirdībā.
Kārdināja ar kredītu kalniem.
Norādīju: mīlestības aka
brīvi dzirda Samarietes[2].
Pavēlēja būvēt kara mašīnas.
Aizdomājos: Goliātu[3] pulkus
uzvar piecu Brūču Linga[4].
atspīdēja saule, un sāka līt lietus[5].
Viņi sarka: sirdsapziņas stīgas
atpazina Evaņģēliju.
[2] Sal. J 4,1–42.
[3] Sal. 1 Sam 17.
[4] Ja pieņemt, ka Dāvids ir Jēzus Kristus pirmtēls, Goliāts – sātana, tad piecus akmeņus, kurus izmantoja Dāvids cīņā ar Goliātu (sal. 1 Sam 17,40), var attiecināt uz Pestītāja Piecām Svētajām Brūcēm. Sal.: Mk 3,22–27; 1 J 3,8; Ebr 2,14; KBK 539, 635.
[5] Sal. Mt 5,44–45.
miglas defilāde[1], saules skatiens
— laboratorija, kas sirds ogles
pārveido pateicības dimantos.
Paveiktie mazie eksperimenti
iedrošinās tevi iestāties
Kānas lielo brīnumu[2] skolā.
«Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.»”
(J 2,5)
kurā jāvārds sien
Jēkaba tārpiņu[3]
ar Dāvida troni[4].
kurā paklausība spīd
uz grēka ieleju
un svētuma kalnu.
kurā klusums dzied
par Krusta skūpstu
un Mūžības kāzām.
kas raksta dzeju
par eņģeļa sludināšanu[8]
manās un tavās mājās.
[2] Sal. J 2,1–11.
[3] Sal. Is 41,14.
[4] Sal. Lk 1,32.
[5] Sal.: 2 Kor 3,18; Ebr 1,3; 12,2–3.
[6] Doma par balto, konsekrēto Hostiju, kura Aglonas bazilikā katru dienu ir uzstādīta ticīgo adorācijai.
[7] Sal.: Atkl 1,8; 21,6; 22,13.
[8] Sal. Lk 1,26–38.
un ar starojošām drēbēm
es atnākšu pie tevis
tava saldā sapņa laikā[1].
vai tas bija sapnis vai realitāte.
ar 30 sudraba gabaliem[2],
ar āmuru un naglām rokās[3]
manas zemes pastaigas laikā.
ka tu nebiji kārtīgi pamodies.
vajadzēs sameklēt tev pamācību:
ko nozīmē gaiļa trīskārtīgā dziesma[5],
kā nojaukt savu ilūziju trīs teltis[6]
un kā Brūču Akā ielikt trīs pirkstus[7].
tad ārpus sapņa redzēsi, ka bija vērts.
[2] Sal.: Izc 21,32; Zah 11,11–13; Mt 26,15.
[3] Sal.: Zah 12,10; Apd 2,23.
[4] Sal.: Lk 9,30; 24,27.
[5] Sal.: Lk 22,31–34 → 22,54–62.
[6] Sal.: Lk 9,33; 1 J 2,16; Lk 4,1–13.
[7] Sal. J 20,24–29.
citi — labus vārdus,
vēl citi — caurumu veselajā,
bet Tev patīk meklēt augļus
manas sirds dārzā[1].
Ābrahāma graudi netika iesēti zemē[3].
Atrasti atmiņu izrakumos,
kļuva par muzeja ekspozīciju.
varbūt atradīsies drosminieks,
kas muzeju nakts vidū
no Dziesmu dziesmas
lasīs par Vēju[4], Dūju[5],
un dižciltīgiem augļiem[6].
graudi var asnus dzīt…
[2] Sal. Rad 3,8–10.
[3] Sal. Mt 3, 8–10.
[4] Sal. Dz 4,16.
[5] Sal. Dz 2,14; 5,2
[6] Sal. Dz 4, 16.
[7] Sal. Is 55, 10–11.
paslēpties klints spraugā[1]
no pasaules un cilvēku stihijām…
Lai tās iet garām, lai neprātīgi skrien
sevis izdomātajām pasaciņām pakaļ[2].
kas maigi piesauc Dūju[3].
Tur Mūžības devītajā stundā
plaši atver durvis uz Vīna pagrabu[4].
vai Roze ir tik sārta
savu dabisko ziedlapiņu dēļ,
vai tomēr tā patiešām ir piedzērusies
Mīlestībā.
[2] Sal. 2 P 1,16.
[3] Sal. Dz 2,14.
[4] Sal. Mt 27,45.50 + J 16,7 + Apd 2,13.
pēc dzīvošanas cūku līmenī[1],
citi nocietinātas sirds kājām
samin viņiem uzdāvinātās pērles[2].
ar noslēpumaino žēlsirdības segu[3],
citi atkailina katru vainas skabargu
un vainas baļķus apzīmē ar kliedzošām krāsām[4].
viņa mīlestības pabaroti[5],
citi joprojām sapņo par medaļām,
par strādnieka uzticīgo kalpošanu[6].
par žēlsirdīgo tēvu,
vai arī man vajadzēs
noiet abu pazudušo dēlu ceļu?
[2] Sal. Lk 15,28–29 + Mt 7,6.
[3] Sal. Lk 15,13.22–24 + 1 P 4,8 + Jk 5,20.
[4] Sal. Lk 6,41–42 + Lk 15,30.
[5] Sal. Ps 131,1–2.
[6] Sal. Lk 15,29.
gaida tavas sirds pagalmā.
vai vairāk tevi žēlot,
vai drīzāk smieties par tevi…
Kam esi pasūtījis to daudzumu?!
tu nemācēji noadīt
pat siltas zeķes ziemai,
kaut mīlestības teikumu dzija
tik bieži bija tev sūtīta vēstulēs.
ka grāmata uzrakstīs sevi pati?!
Ka daudzi uzreiz gribēs to pirkt,
raut visas tās saldās lappuses
un mest savas sirds krāsnī,
lai tādējādi izturētu
vēl vienu ziemu?!
jo tu baidies no sevis paša,
pārģērbies par Nikodēmu[1]
un atnāc pie manis.
Būšu vīna pagrabā.
ko Vējš[2] gadu simtiem
rakstīja praviešos[3]
par tevi pašu[4].
no kāda burta un kā
tu tiki radīts.
kļūsi par īsto
pravieti…
dienu un notikumu
pelēkie un anonīmie vagoni
bieži apstājas manā sirds stacijā[6].
brīdi sarunājas un izgaist.
Tie neatstāj krāsainus jautājumus
vai sīkas, dzeltenas atmiņu kartītes.
kurš atvedīs Tavu dārgumu:
mistisko grāmatu par laimīgo Lapsiņu,
ko pieradināja un mīlēja Antuāns[7] un es.
daudzi brīnīsies par Dzīvo Ūdeni[8],
kas meklē un atrod katru sirds spraugu[9],
lai tās dziļumos uzliktu savu ugunīgo Zīmogu[10].
[2] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4.
[3] Vienā no ticības apliecinājumiem, ko nosauc par Nīkajas-Konstantinopoles simbolu, skan sekojoša patiesība: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem.”
[4] Sal. 1 Tim 1,18.
[5 Iedvesma nosaukumam un dzejoļa saturam saistās ar faktu, ka tas tapa dienu iepriekš pirms uz Pļaviņām tika atvests tikko nodrukātais mans otrais dzejoļu krājums „Vīna pagrabā”.
[6] Pļaviņu katoļu baznīca atrodas dzelzceļa stacijas tuvumā.
[7] Doma par Antuānu de Sent-Ekziperī.
[8] Sal.: J 4,10; 7,37–39.
[9] Sal. Dz 2,14.
[10] Sal.: Dz 8,6–7; Apd 2,3–4.
Vakar, šodien un gadiem ilgi.
Tev, viņam, viņai un viņiem visiem
ka man neizdevās
satvert apses dziesmu,
pieknaģēt iedvesmu laiku,
apstādināt domu vilcienus
un nofotografēt Dieva smaidu
tevī.
vārdu pēdas, žestu koki, upuru saules,
tad ir cerība, ka kaut viena kripatiņa,
kā Vēja[1] aizrauta pienenes pūka,
atrada piemērotu zemi[2] un augs
jūsos.
Parunāšu ar Kaimiņieni[3].
Viņai ir lāpsta, grābekļi un lejkanna.
Varbūt Viņa pabeigs iesākto…
mana Sirds!
[2] Sal. Mt 13,1–9.18–23.
[3] Sal.: Mt 13,54–55; J 6,42.