Kāpt kalnā

J 21, 1–19      J 21, xyz      J 20, xyz–xyz

↑

 

Rakstu vieta: J 21, 1–14

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Mt 4, 18–22
• Mk 1, 16–20
• Lk 5, 1–11

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 21,1: J 5,1; 6,1; 7,1; 20,19.26.
• J 21,2: J 1,45-46; J 1,35.
• J 21,4: J 20,14; Lk 24,16.
• J 21,5: Lk 24,41.
• J 21,6: Lk 1,11; Mt 25,33.
• J 21,7: J 13,23; 19,26; 20,2; 21,20.
• J 21,12: J 4,27; Mt 26,46 par.
• J 21,13: Lk 24,30.42-43; Apd 10,41; J 6,11.
• J 21,14: J 20,14.19.26; 2,11; 4,54.

Rakstu vieta: J 21, 15–19

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 21,15-16: J 10,1—; 2 Sam 5,2; Ps 78,71-72; 1 Kor 13,1-3; Mt 26,33; 16,19; 1 P 2,25; 5,3; Apd 20,28; 1 Tim 3,4-5; Ebr 13,17.
• J 21,17: J 2,25; 16,30.
• J 21,19: Izc 17,12; Is 65,2; 1 P 4,16; J 12,33; 18,32.

  ↑

 

1.–2.

• Nav zināms, cik daudz laika pagāja starp iepriekš aprakstītajām Kristus epifānijām (→ Dieva parādīšanās) Jeruzalemē un Viņa parādīšanos Galilejā. Visticamāk, mācekļi drīz pēc tam devās uz Galileju (sal.: Mt 28,7; Mk 16,7); un tur viņi palika kopā, veltot laiku savam ierastajam zvejnieku darbam.

2.–3. 

• 2-3. No septiņiem pieminētajiem mācekļiem četri nebija klāt brīnumainajā zivju lomā. Izņemot Pēteri, vārdā tiek minēti sekojošie:
  • Toms, saukts Dvīnis, kas pazīstams pēc vairākām iepriekšējām epizodēm, it īpaši pēc J 20,24–29 (→ „Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu…”),
  • Natanaēls, par kuru tikai šajā Evaņģēlija fragmentā tiek uzrādīts kā Galilejas Kānas iedzīvotājs (par Natanaēlu —sal. J 1,45: „Bet Filips sastapa Natanaēlu un sacīja viņam: «Mēs atradām Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes. Par Viņu Mozus rakstījis savā bauslībā un pravieši.»”),
  • divi (?) Zebedeja dēli, kas saskaņā ar tradīciju, bija Jēkabs Lielais un Jānis, Jēzus mīļotais māceklis, lai gan daži ekseģēti identificē viņus tomēr ar diviem citiem, vārdā neminētiem mācekļiem (sal. Mk 1,19: „Un pagājis nedaudz tālāk, Viņš redzēja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un tā brāli Jāni, kas laivā lāpīja tīklus.”)
  • un vēl citi divi no Jēzus mācekļiem.
• Notikuma vieta bija Ģenezaretes ezers. Tā cits nosaukums ir Tibērijas jūra (sal. J 6,1), pēc lielākās Tiberijas pilsētas. Tradīcija liek domāt par tā rietumu krastu, netālu no pilsētas vārdā Tabgha.
• Brīnumainās zvejas motīvs ir zināms no Lk 5,4–11. Neskatoties uz daudzām atšķirībām, ir vērts atzīmēt Jēzus teikto: „No šī brīža tu zvejosi cilvēkus.” (Lk 5,10). Uz tā fona stāsts no J 21,1–19 var kļūt par šī paziņojuma par Pētera lomu īstenojumu, īpaši ņemot vērā, ka tur, J 21, atrodam norādi uz Pētera primātu (sal. KBK 881: „Kungs uzticēja Pēterim Baznīcas atslēgas un iecēla viņu par ganu visam ganāmpulkam.”).
• Līdzīgi kā sv. Lūkasa Evaņģēlijā, brīnumainā zveja parādās uz neveiksmīga darba fona, jo tā ir veikta tīri cilvēciskiem spēkiem. Tātad tikai pateicoties Jēzum, „loms” var būt efektīvs un bagātīgs.

4.–6. 

• 4.–6. Tāpat kā Marija Magdalēna (sal. J 20,15) un mācekļi, kas steidzās uz miestu vārdā Emmaus  (sal. Lk 24,16), arī apustuļi, atgriežoties no zvejas, neatpazīst Jēzu. Jēzus ļauj atpazīt sevi tikai pārdabiskas ticības līmenī, nevis cilvēcisku spēju līmenī. Tomēr nevajadzētu pieņemt, ka „neatzīšanas” iemesls bija Jēzus citāds izskats Dieva godības apskaidrotajā miesā vai ka tā ir kritika par atgriešanos pie parastajām nodarbēm (→ zveja) apustuliskā darba vietā saskaņā ar J 20,21–24: „Tad Viņš atkal tiem sacīja: «Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.» To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: «Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.»” 
• Domājot par vārdu „Bērni!”, ir vērts pamanīt, ka svētais Jānis šo vārdu lieto arī savā vēstulē (sal. 1 J 2,14.18), bet  nedaudz atšķirīgā grieķu formulējumā šo vārdu atrodam arī pantā J 13,33. 
• Lai gan Jēzus jautājums par pārtiku drīzāk bija jautājums par lomas rezultātu, apustuļi pēc atgriešanās krastā atrod sagatavotu maltīti.
• Pat pats veiksmīgas zvejas (kas gūta saskaņā ar Jēzus norādījumiem) fakts neliek visiem zvejniekiem uzreiz secināt, ka „Tas ir Kungs”.

7.

• Tikai „mīļotais māceklis” – līdzīgi kā citreiz (sal. J 20,8) – atpazīst Jēzu un pauž to, lietojot specifiski kristīgo titulu „Kungs”. Lai gan Pēterim visur ir priekšroka un viņš ir pirmais starp apustuļiem (sal.: Mt 16,13–19 un J 20,15–16), mīļotais māceklis Ceturtajā evaņģēlijā iet viņam priekšā ar spontānu ticības un mīlestības atbildi. Sīmanis Pēteris reaģē viņam raksturīgā veidā: nekavējoties.

8.–10. 

• Apustuļi zvejoja netālu no krasta (200 olekšu, t. i., aptuveni 90 m). Pēteris viegli pārpeldēja šādu attālumu, steidzoties satikt Kristu.
• Lai gan ugunskurā cepas zivis, Jēzus pavēl viņiem atnest vēl dažas no noķertajām zivīm. Šī detaļa atkal ir paredzēta, lai vēlreiz uzsvērtu zvejas brīnumaino raksturu, kurā Jēzus mācekļi piedalīsies pēc savas darbības pabeigšanas.

11. 

• Skaitlis 153 jau senatnē bija rūpīgas izpētes objekts, dažiem radot aizdomas, ka tam ir simboliska nozīme. Senatnē bieži tika izmantota gematrija (ciparu simbolika), izmantojot faktu, ka aramiešu-ebrēju un grieķu alfabētā burti vienlaikus izteica konkrētas skaitliskās vērtības.
  • Turklāt var sastapt citu vispārējo simboliku, interpretāciju, kuru piedāvāja sv. Hieronīms: (visu?) sugu zivju izvilkšana no jūras var simbolizēt visu tolaik zināmo tautu atgriešanos pie Dieva. Šo domu var pastiprināt fakts, ka Ceturtajā Evaņģēlijā ir runa par vienu laivu, Pētera laivu, kas īpašā veidā simbolizē Kristus dibināto Baznīcu (kamēr sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā ir runa par divām laivām → sal. Lk 5,7).
  • Dažu uztverē Baznīcas simboliku, kas saistīta ar Pētera laivu, pastiprina fakts, ka, kaut zveja bija tik liela, tīkls nesaplīsa (sal. Lk 5,6), jo tajā var meklēt Jēzus apsolījuma atbalsi: „Es celšu savu Baznīcu un elles vārti to neuzvarēs.” (Mt 16,18).
  • Vēl vienu pavedienu var atrast, domājot par skaitli, kas parādās Jēzus atbildē uz Pētera jautājumu par piedošanu. Tur skan: „«Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt?» Jēzus sacīja viņam: «Es nesaku tev līdz septiņkārt, bet septiņdesmitkārt septiņi.»” (Mt 18,21–22). Ņemot vērā, ka Evaņģēlijā ir runa par izvilktām 153 lielām zivīm, un ka krastā virs oglēm bija uzlikta 1 zivs, tad kopīgais skaitlis ir 154, kas var norādīt uz „dubulto piedošanu” (154 = 77×2). Tādējādi Evaņģēlija lasītājs vēlreiz var domāt par piedošanas dāvanu, kas kā īpaša tiek Jēzus dota pēc Viņa augšāmcelšanās: „Viņš dvesa un sacīja tiem: «Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti. »“ (J 20,22–23).
• Kaut arī nav skaidri zināms, vai skaitļa 153 simbolika bija paša Evaņģēlija autora īpaši plānota, tomēr būtu nepamatoti pilnībā noraidīt jebkādu simboliku. 

12. 

• Mācekļi nejautā par Jēzus identitāti, jo to nosaka
  • brīnumainā fakta acīmredzamība,
  • pārdabiskā ticība
  • un iepriekšējo kristofāniju atmiņas.
• Ja autors norāda uz „drosmes” trūkumu uzdot jautājumu, tas nenozīmē, ka mācekļiem būtu vēlme jautāt (kā tas bija Jēzus kalpošanas laikā uz zemes), bet gan norāda uz jautājuma bezjēdzību tiešas sastapšanās ar Augšāmcelto dēļ.

13

• Ir grūti noteikt, vai aprakstītajai maltītei bija euharistiskais raksturs, jo nav skaidrs, vai izteicieniem „Jēzus ņēma maizi un deva viņiem” ir sakramentāla nozīme, vai tie izsaka galvenās personas starp ēdājiem vienkāršu, ikdienišķu darbību. Pēdējā gadījumā galvenais uzsvars tiktu likts — un tas šķiet ticamāk — uz augšāmceltā Jēzus reālo klātbūtni. 

14.

• Evaņģēlijs šo Jēzus parādīšanos pēc Viņa augšāmcelšanās no miroņiem uzskata kā trešo, tāpēc ka autors uzskaita tikai Augšāmceltā parādīšanos apustuļu kopienai, bet neņem vērā parādīšanos Marijai Magdalēnai (sal. J 20,14–17), lai gan tajā bija iekļauta mācekļiem adresēta pavēle ​​(sal. J 20,17). Šo kristofāniju nepiemin ne citi evaņģēlisti, ne sv. Pāvils (sal. 1 Kor 15,5–7).
• Domājot par sv. Jāņa Evaņģēlija 21. nodaļas saturu, var šķist, ka autoru aizkustināja jautājumi, kas, iespējams, bija aktuāli tā laika ticīgo draudzēs, par vadošo personu no apustuļu grupas lomu Baznīcas dzīvē. Piemēram, kādas norādes Jēzus Kristus deva pirms savas debeskāpšanas (sal. Apd 1,9 un tālāk). Ir ticams, ka tad, kad šie Evaņģēlija vārdi tika rediģēti, sv. Jānis jau bija miris (sal. J 21,23), tomēr bija atstājis attiecīgas norādes (mutvārdu? pierakstītas?), un, pamatojoties uz tām, Evaņģēlija redaktors centās uz šiem jautājumiem atbildēt. 

15.–17.

• Jēzus trīskāršais jautājums nepārprotami attiecas uz Pētera trīskāršo Viņa noliegumu (sal. J 18,15 un tālāk, par kuru Jēzus jau iepriekš bija viņam minējis → sal. J 13,38). Mazāk ticama ir atsauce uz jūdu juridisko procedūru, kurā lēmuma trīskāršai atkārtošanai bija īpaša nozīme. Pēterim, kā Jēzus kopienas vadītājam, vajadzētu Viņu mīlēt vairāk nekā citiem mācekļiem. Šī mīlestība ir ne tikai viņa brīvas izvēles auglis, bet galvenokārt Dieva izvēles darbs, ko atbalsta īpaša žēlastība (sal. Lk 22,31–33: “Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”). Viņa nesenā kritiena (→ aizliegšanās) dēļ tas viņam bija skaidrs.
• Ievēlēšana par pirmo apustuļu starpā uzliek viņam pienākumu mīlēt vairāk atbilstoši viņam piešķirtajai žēlastībai. Tieši par šo gatavību mīlēt Jēzus jautā.
• Pētera atbilde uz jautājumu nemaz nav līdzīga viņa iepriekšējām spontānajām reakcijām. To raksturo pazemība un apziņa par savu necienīgumu. Viņš labi zina, ka mīl Jēzu, un šīs mīlestības pakāpe ir atstāta Dieva viszinības ziņā.
• Jēzus uztic Pēterim rūpes par savu ganāmpulku, kurā ir „jēri un avis”. Abi termini atspoguļo mīlestību, ar kuru Glābējs ieskauj savu ganāmpulku (sal. J 10 — par Labo Ganu). Nav pamata definēt kristiešu kategoriju, balstoties uz abiem terminiem (piemēram, jēri nozīmētu vienkāršus ticīgos, aitas – ticībā attīstītus kristiešus vai hierarhiju). Abi termini, tāpat kā trīskāršais „Gani!”, kas adresēts Pēterim, apzīmē pilnīgu primāta piešķiršanu Pēterim. Tas pauž jaunās Dieva tautas vadītāja cieņu.
• Pēteris neieņems vienīgā Gana, Jēzus Kristus, vietu, kurš neredzami turpinās vadīt savu ganāmpulku, bet gan Jēzus vārdā viņš būs Kristus kopienas redzamā galva laikposmā starp Jēzus aiziešanu no pasaules un Viņa atnākšanu pastarā dienā. 

18.–19. 

• Primāta piešķiršanai seko paziņojums par mocekļa nāvi. Tas tiek pasniegts tēlaini. Palestīnā nesāja garu apģērbu, kura apakšējās daļas bija uzvilktas uz augšu vai iebāztas jostā. Jaunais cilvēks ātri saģērbjas, pats kārto drēbes un dodas, kur vien vēlas. Vecāks bieži ir atkarīgs no citiem un pat spiests pakļauties tiem pat pret savu gribu. Tāpat būs ar Pēteri: viņš dosies nāvē Jēzus Kristus dēļ.
• Laikā, kad šis Evaņģēlija fragments tika uzrakstīts, Pētera mocekļa nāve jau bija kļuvusi par notikušu faktu, tāpēc roku izstiepšana norāda uz nāvi krustā sišanas veidā. Tas bija zināms visām agrīnajām tradīcijām.
• Aicinājums: „Seko man!” atbilst sv. Jāņa evaņģēlista stilam, kurā bieži tiek lietoti divdomīgi izteicieni vai izteicieni ar burtiskām un pārnestām nozīmēm. Šķiet, ka Pēteris tos ir sapratis pareizi: kā aicinājumu sekot Jēzum tagadnē, bet arī kā mājiens uz mocekļa nāvi nākotnē.

↑

 

↑

fddfgd

↑