Kāpt kalnā

Lk 15, 1–3.11–32      Lk 15, xyz–xyz

Lk 13, …      Lk 13, …

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Mt 18,10–14

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 15,1n: Lk 19,1nn; 7,34;  Mt 11,19.
• Lk 15,3: J 10,11nn.
• Lk 15,11nn: Lk 12,13nn: Sīr 33,20nn; Mt 21,28.
• Lk 15,12: Rad 25,5n; At 21,17; Sīr 33,19-23; Tob 8,21.
• Lk 15,13: Sak 29,3.
• Lk 15,14n: Sak 23,21; Lev 11,7; At 14,8; I Mak 1,47; Apd 10,28.
• Lk 15,16: Lk 16,21.
• Lk 15,17: Apd 12,11.
• Lk 15,18: Izc 10,16; Ps 51,6; Jer 3,12n.
• Lk 15,20: Rad 33,4; Tob 11,5n.9; Rad 46,29; 2 Sam 14,33: Rad 33,4; Jer 31,20; MaI 3,17.
• Lk 15,22: Rad 41,42; 1 Mak 6,15; Est 6,6-11; Ez 27,22; Am 6,6; Dz 4,14.
• Lk 15,23: 1 Sam 28,24; Rad 18,7n.
• Lk 15,29: Rad 31,41; Sak 2,1; 3,1; Sīr 3,1.7; At 26,13.
• Lk 15,30: Sak 29,3.

↑

 

↑

 

↑

 

↑

 

TĒVS UN DĒLI

Kamēr daži nāk pie prāta
pēc dzīvošanas cūku līmenī^[1],
citi nocietinātas sirds kājām
samin viņiem uzdāvinātās pērles^[2].

Kamēr daži tiek apsegti
ar noslēpumaino žēlsirdības segu^[3],
citi atkailina katru vainas skabargu
un vainas baļķus apzīmē ar kliedzošām krāsām^[4].

Kamēr daži guļ tēva klēpī,
viņa mīlestības pabaroti^[5],
citi joprojām sapņo par medaļām,
par strādnieka uzticīgo kalpošanu^[6].

Kamēr es kļūšu
par žēlsirdīgo tēvu,
vai arī man vajadzēs
noiet abu pazudušo dēlu ceļu?

pr. Pāvils Kamola

_________________________

PIEZĪMES:

[1] Sal. Lk 15,15–16.
[2] Sal. Lk 15,28–29 + Mt 7,6.
[3] Sal. Lk 15,13.22–24 + 1 P 4,8 + Jk 5,20.
[4] Sal. Lk 6,41–42 + Lk 15,30.
[5] Sal. Ps 131,1–2.
[6] Sal. Lk 15,29.

↑

 

1.–2.

• Muitnieku pienākums bija iekasēt nodokļus, kuru likmes romieši palielināja līdz galējām robežām. Tādējādi naidīgums, kas tika izrādīts ne tikai pret Romas varas iestādēm, bet arī muitniekiem, bija pilnībā pamatots. Viņiem bija pienākums pieņemt un iemaksāt kasē noteiktu summu un vienlaikus izveidot savu komisiju (ņemsim vērā, kā par to mācīja svētais Jānis Kristītājs → sal. Lk 3, 12 un tālāk).
• Par grēciniekiem farizeji mēdza dēvēt visus tos, kuri pietiekami skrupulozi neievēroja bauslības noteikumus. Toties viņu spiedums bija mērīts pēc viņu pašu uzskata. No vienas puses farizeju grupa devēja sevi par „jūdu reliģijas visstingrāko novirzienu”, kā to skaidro svētais Pāvils savā uzrunā (Apd 26, 5); tomēr no otras, Kungs Jēzus vairākas reizes aizrādīja, ka savu „svētuma sajūtu” viņi meklē pārliecībā, ka pilda visu to, kas Dievam patīkams, tomēr neredz to, kas patiešām ir Dieva griba. Piemērs skan šajos Jēzus vārdos: „Kāpēc jūs pārkāpjat Dieva bausli savu ieražu labad? (…)  Jūs, liekuļi! Isajs ir labi pravietojis par jums, sacīdams: «Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.»” (Mt 15, 3.7).
• Sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā ir minēts par muitnieku klātbūtni Levija namā Jēzum par godu sarīkota mielasta laikā (sal. Lk 5, 29 un tālāk). Taču šoreiz muitnieki ieradās vieni, lai labāk izprastu Jēzus personību un mācības. Saprotams, ka jau no paša sākuma farizeji nebija apmierināti redzēt, ka Jēzus saistās ar muitniekiem un grēciniekiem. Kamēr farizeji ticēja, ka jebkura saskarsme ar grēciniekiem aptraipa taisnos, Kristus Kungs vērsās pie grēciniekiem, mācīdams, ka ārsta palīdzība ir vajadzīga slimajiem, nevis veselajiem (sal. Lk 5, 31). Kristus nekad nav vēlējies grēcinieka nāvi, bet meklēja, kā tam palīdzēt, lai grēcinieks varētu atgriezties un dzīvot (sal. Ez 18, 23). Visaugstākajā līmenī Viņš pats upurējās par mums, grēciniekiem, mirstot šausmīgās mokās uz krusta.

11.–13.

• Stāstu par pazudušo dēlu atrodams vienīgi sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā. Tas sastāv no divām atsevišķām daļām: pirmā attiecas uz tā saukto „pazudušo dēlu”, otrā ir par viņa vecāko brāli (→ par kuru galu galā vajadzētu teikt, ka arī bija vija pazudušais dēls, tikai citā līmenī).
• Pirmo no abiem brāļiem pārņēma mantkārība un vēlme izbaudīt šīs pasaules priekus. Evaņģēlists atzīmē, ka viņš bija bagātā tēva jaunākais dēls. Varbūt tā skaidrojot, sv. Lūkas vēlas  zināmā mērā attaisnot „pazudušā dēla” vainu viņa pieredzes trūkuma un neapdomības dēļ. Tomēr viņam bija jābūt pietiekami vecam, lai viņa tēvs piekristu viņa priekšlikumam un sadalītu mantu, īpašumu. Saņēmis savu daļu, jaunākais dēls devās uz tālu zemi. Bez šaubām, esot tālu no savējiem, bez apmulsuma, bez neviena iebilduma, viņš varēja vienkārši izšķērdēt naudu. Var nojaust, ka esot māju tuvumā,  gan sastaptos ar aizrādījumu, ka viņa rīcība nav uzslavējama. 

14.

• Mēģinot šo evaņģēlisko līdzību izprast dziļāk, var domāt, ka „pazudušā dēla” atdalīšana no ģimenes mājām kļūst par iekrišanas grēkā un pastāvēšanas tajā vispārējo ikonu, jo grēks vienmēr 1) bojā mīlestības attiecības, 2) pieved pie visādu veidu zaudējumiem un tad arī ciešanām. Attālināšanās no Dieva, nevesela distancēšanās no Viņa, parādās taču jau pašā pirmajā stāstā par cilvēka pirmo kritienu grēkā (sal. Rad 3). Arī Ādams un Ieva aizgāja, atdalījās no Dieva, pārkāpjot Viņa bausli, Viņa aizliegumu.

15.–19.

• Nabadzība un ciešanas, kuras apmeklēja šo neapdomīgo jaunekli, noteikti būtu viņu skarušas tik un tā, taču to pasteidzināja liels bads, kas tolaik piemeklēja viņa dzīvesvietu.
• Neskatoties uz smago badu un savām ciešanām, viņš neatgriezās savās ģimenes mājās. Jēzus neskaidro šajā līdzībā, vai  tāpēc, ka stiprāka viņā bijā ambīcija tikt ar visu galā pašam, vai tomēr pieķeršanās iegūtai brīvībai (esot tālu no mājām). Ņemot vērā, ka viņš nebija gatavs gudri cīnīties par savu dzīvi, viņam nācās samierināties ar vismazāk godpilno darbu: kļūt par cūku ganu.
• Evaņģēlijs nesaka skaidri, vai jauneklis bija ebreju izcelsmes. Ja viņš bija jūds, tad kauns, negods, kurā viņš iekrita, bija vēl lielāks:
  • 1) viņš kalpoja pagānam – jo tikai pagānam varēja piederēt cūku ganāmpulks,  
  • 2) ganīja dzīvniekus, kas saskaņā ar ebreju likumiem tika uzskatīti par nešķīstiem (Lev 11, 7).
• Beidzot var iedomāties, cik pazemojoši bija barot sevi ar cūkām paredzēto barību! Starp vārdiem izlasām, ka tas varēja notikt tikai tad, kad neviens neskatījās: „Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.” Tātad būdams jau tik smagā degradācijas stāvoklī, šis paņēmiens padarīja viņu vēl par zagli.
• No līdzības satura saprotam, ka šī pazemojošā rīcība galu galā kļuva pilnīgi neiespējama, jo lūk, jauneklis — vēl nesen tik neapdomīgs, stūrgalvīgs — tagad bada mocīts un sāk patiesi raizēties par savu rītdienu un pieņem izmisīgu lēmumu doties pie sava tēva. Viņa vainas apziņa izauga tik tālu, ka tas pat neļauj viņam sapņot, ka atgriezīsies ģimenes mājās kā mīļots dēls. Viņš pat nolemj atzīties tēvam savā ļaundarībā gan pret Dievu (kas tekstā saukts par „Debesīm”), gan pret savu tēvu, un vēlas lūgt piedošanu un atļauju palikt mājās kā viens no algādžiem. Argumentu šādai stājai viņš atrada pārliecībā, ka labāk tēva mājā būt par kalpu, nekā  svešā zemē par cūku ganu.

20.–24.   

• Ne velti Trešā Evaņģēlija autoru sauc par Dieva labestības evaņģēlistu, jo līdzībā, zinot jau par postu, kurā iekrita jaunākais tēva dēls, un par viņa gribu doties atpakaļceļā, sv. Lūkass izceļ tēvu un viņa sirds stāju: lielo mīlestību, labestību, žēlsirdību. To atklāj aprakstītā tēva rīcība: viņš ieraudzīja savu dēlu, kad viņš vēl bija tālu; bija dziļi aizkustināts; skrēja viņam pretī; apmetās viņam ap kaklu un skūpstīja viņu. Šis aizkustinājums varēja pastiprināties, kad dēls — saskaņā ar pieņemto lēmumu — lūdza uzņemt viņu mājās par parastu kalpu. Tad tēva rīcība ved viņu atkal pie pilnā goda, pie mīļotā dēla statusa. Liecina par to izdotās pavēles: atnest labākās drēbes un ietērpt, uzdāvināt apavus, sniegt gredzenu viņa rokai un visbeidzot sarīkot lielu mielastu, lai visi varētu priecāties par tā atgriešanos; tā, kurš jau tika uzskatīts par mirušu.
• Bez šaubām, Jēzus izteiktā līdzība nemāca vien to, lai katrs no mums pamanītu un novērtētu mūsu zemes tēvu mīlestību un labestību, bet gan paša Dieva Tēva bezgalīgo un žēlsirdīgo mīlestību uz mums, grēciniekiem. Taču tieši šāds bija fons, uz kura izskanēja šī līdzība: „Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: «Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.»” Kungs Jēzus māca mums, ka „veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi.” Un tieši Viņš, Žēlsirdīgā Debesu Tēva Dēls, „ir nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” (sal. Lk 5, 31–32).
• Vienīgais, kas ir nepieciešams no mūsu puses, ir patiesa vēlme atgriezties pie Debesu Tēva un īsta savu grēku nožēla. Cik skaisti norāda uz to Dieva vārdi pravieša Jeremija uzrakstītajā: „Ej un sludini šos vārdus virzienā uz ziemeļiem un saki: «Atgriezies, Israēl, tu atkritēja, tā saka Tas Kungs, tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu, un šurpu turpu skraidījusi pie svešiem dieviem zem katra zaļa koka, bet Manu balsi jūs neklausījāt, saka Tas Kungs.»” (Jer 3,12–13).

25.–28.

• Stāsta otrā daļa attiecas uz vecāko dēlu, kurš visu jaunākā brāļa prombūtnes laiku uzticīgi palika mājās, rūpējoties par visu tēva saimniecību. Īpašums noteikti bija ievērojams, jo tur bija nodarbināti daudzi algoti kalpi. Tas liek nojaust lielā darba apjomu, kas tur bija vajadzīgs. Tad, cilvēciski domājot, vecākā dēla izrādītās dusmas, kad, atgriežoties no laukiem, sastapās ar lielu svinēšanu, ko tēvs sarīkoja par godu „pazudušajam dēlam”, šķiet pilnīgi saprotamas. Dusmas bija tik lielas, ka viņš negribēja ienākt mājās. Un atkal talkā nāk tēvišķā laipnība, kas šoreiz cenšas uzrunāt (un glābt) vecāko dēlu.

29.–31.

• Vecākais dēls pārmet tēvam: par savu uzticību, godīgumu, čaklumu un paklausību viņš nekad nav saņēmis līdzīgu atlīdzību. Savukārt brālis soda vietā saņēma tik neparastus mīlestības un atzinības apliecinājumus. Cilvēciski domājot, šie pārmetumi ir pamatoti. Taču ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka šis labais tēvs domāja patiešām tēvišķīgi; bet var teikt, ka pat dievišķi, jo „bija žēlsirdīgs tā, kā arī mūsu Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs” (sal. Lk 6, 36). Tas parādās arī tēva sekojošā atbildē: „Tu vienmēr esi ar mani, un viss, kas ir mans, ir tavs. Un bija pareizi priecāties un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs.” Tas lieliski saskan ar citu tās pašas Evaņģēlija nodaļas fragmentu: „Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag. (…) Tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem.“ (Lk 15, 7.10).
• Ir vērts pamanīt, ar kādu sirds stājā runā vecākais dēls. Tas var likt domāt, cik daudz lielākā mērā tieši viņš bija “pazudušais dēļ”. Proti:
  • Savos vārdos parāda, ar cik lielu neizpratni par viņu abu brāļu tēva mīlestību un labestību viņš bija līdz šim. Un tagad viņš apsūdz tēvu par viņa it kā negodīgo, neprātīgo jaunākā dēļa attaisnošanu un pieņemšanu.
  • Viņš neakcentē savu dēla statusu, bet drīzāk to, ka pildīja pavēles. Bija pareizs pēc likuma. Pie tā uzticīgi strādāja līdzīgi pārējiem kalpiem, strādniekiem. Tāpēc arī viņiem pienākas „alga”: kazlēns un viņam par godu sarīkots mielasts.
  • Beidzot, norādot uz savu jaunāko brāli, nesaka „mans brālis”, bet „šis tavs dēls”. Tādējādi savās attiecībās nostādina sevi tālu prom no jaunākā brāļa. Ar to nepietiek. „Pareizākais” brālis pastiprina jaunāka apsūdzību, jo atklāj, ka tas „savu mantu izšķiedis ar netiklēm”. Savā līdzībā Jēzus nebija skaidri teicis, kādā veidā jaunākais iztērēja naudu, tomēr vecākais zina, „kas lācītim vēderā”. Šis fakts liek domāt divējādi.
    • Jēzus vienkārši akcentēja Debesu Tēva žēlsirdību, kas ir lielāka nekā jebkurš cilvēka grēks, un Viņam nevajadzēja atklāt, ar kādiem noziegumiem nodarbojās jauneklis, 
    • vecākais dēls — kā mūsu māca dzīves pieredze — varēja „piekrāsot” savu apsūdzību pat ar izdomāto, nenotikušo, lai to gaismā gan tēva „neprātīgums” izskatītos lielāks, gan jaunākā vaina būtu smagāka.

• Ņemot visu to vērā, var domāt, ka vecākā dēla sirds stāvoklis bija daudz smagāks, nekā jaunekļa. Viņa izteiktā tēva un jaunākā dēla apsūdzība var atgādināt velna darbību, par kuru lasām Atklāsmes grāmatā vārdos: „Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs [sātans], kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.” (Atkl 12, 10). Jaunākā dēla atgriešanās padarīja, ka „atklājās — varbūt pat gadiem slēptas — viņa siržu domas” (sal. Lk 2, 35).

32. 

• Ārī šajā vietā vajadzētu izteikt piezīmi, ar kuru noslēdzām līdzības pirmās daļas komentāru. Jēzus vēlas mums pasniegt pamācību ne tik par šīs zemes tēviem un dēliem, bet gan par Debesu Tēva žēlastību, kas savā žēlsirdīgajā darbībā noliecas pie mums, Viņa pazudušajiem dēliem.
• Šī stāsta otrā daļa ļoti atgādina līdzību par strādniekiem vīna dārzā (sal. Mt 20, 1–16): cilvēku, kas par smago dienas darbu saņēma tādu pašu atalgojumu kā tie, kuri pavadīja tikai dažas stundas uz lauka, kurnēšana ir līdzvērtīga vecākā brāļa sašutumam. Šajā stāstā par diviem (pazudušajiem) dēliem tēvs varētu tikpat labi atbildēt savam vecākajam dēlam, kā to mīnētajā stāstā par strādniekiem teica vīna dārza kungs: „Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” (Mt 20, 15).
• Ir vērts pamanīt, ka līdzība par tēvu un diviem (pazudušajiem) dēliem ir kā labs turpinājums citām līdzībām (par pazudušo aitu un pazudušo drahmu), kas atrodas sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlija piecpadsmitajā nodaļā (sal. Lk 15, 4–6 un 8–9). Visas trīs lieliski akcentē Debesu Tēva žēlsirdīgo mīlestību pret mums.

↑