Kāpt kalnā

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 14,13-21
• Mk 6,32-44
• Lk 9,10b-17

Līdzīgas vietas (arī otrā līdzīga brīnuma apraksts):

• Mt 15,32-39 → Mk 8,1-10
• Mt 26,26 → Mk 14,22 → Lk 22,19 → 1 Kor 11,24

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 6,4: J 2,13; 11,55.
• J 6,5: J 1,43-; 12,21-22.
• J 6,8: J 1,40.44; 12,22.

↑

 

↑

 

2. Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja.

• Cik svarīga ticības ceļā ir Dieva klātbūtnes un Viņa darbības pieredze. „Sausa” ticība nepārliecina tik spēcīgi, ja nav savienota ar redzamo, taustāmo Debesu Valstību. Arī šī iemesla dēļ, komentējot paša Kunga Jēzus kalpošanu, svētais Pēteris sacīja: „Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt…” (Apd 2, 22). 
• Arī Kristus vārdos ir norāde uz to, cik svarīgi ir redzēt Dieva darbību, lai savai ticībai palīdzētu augt: „Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani.” (J 10, 25).
• Dieva Dēla sūtība tiek turpināta Viņa svētajā Baznīcā. Tāpēc zināmā mērā nekas nav jauns, ja arī par apustuļu kalpošanu lasām: „Viņi [apustuļi] tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 4, 3). 
• Bībeles dažos lasītājos izbrīnu var izraisīt tas, ka šādam saturam blakus citviet ir teikts savādāk: „Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” (J 20, 29). Vai tas ir pretrunā ar iepriekš akcentēto? Nē, jo te ir runa par izaugsmi ticībā, kurā cilvēka sirds vairs nemeklē zīmes, lai ticētu. Var teikt, ka šāda dvēsele ir Vissvētākās Marijas ticības līmenī, kas saka: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1,38), nevis pēc tā, ko es redzu, jūtu. 
• Bībelē ir atrodams lielisks piemērs tam, cik liela varētu būt cilvēka ticība, ka tas „nekārdina Dievu un neprasa Viņam zīmi no debesīm” (sal. Lk 11, 16), bet tic Dieva varenībai un Viņa Vārda spēkam: „…virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies.”  (Lk 7, 6b-7). Ļoti nozīmīgi, ka šī cilvēka vārdus Baznīca izmanto svētajā liturģija pirms Svētās Komūnijas, tas ir, Jēzus Miesas un Asiņu pieņemšanas, kas liek ticīgiem teikt to pašu: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.”

• • • • • • •

5. Jēzus …sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. 6. Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. 7. Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. 8. Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: 9. Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? 10. Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap pieci tūkstoši vīriešu. 

• Pārdomājot šos pantus, ir vērts pamanīt divus, ja ne trīs ticības līmeņus: 
  • Filipa līmenis. Lasām, ka Kungs jautāja viņam par ļaužu pabarošanu, viņu pārbaudīdams. Savukārt Filipa atbilde atklāj, ka viņš pamana finansiālos resursus, kas viņiem ir pieejami. Divi simti denāriju var šķist diezgan daudz, ņemot vērā, ka Bībele mums atklāj, ka denārijs par darbu dienas garumā izskatās kā godīga alga (sal. Mt 20, 2). Tātad 8 mēnešu alga var dot zināmu drošības sajūtu, lai neteiktu — radīt lepnību, ka „mēs ar savu naudu paši tiksim galā”. Tomēr cilvēku skaitlis (ap pieci tūkstoši vīriešu, un evaņģēlists Matejs izgaismo, ka bija daudz vairāk, jo tur bija ne tikai vīrieši: „Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.” [Mt 14, 21]) nerada šaubas, ka pat ar tik lielu naudas summu neviens tomēr nevarēs viņus pabarot. Vajadzēs „kapitulēt”.
    • Šis līmenis liek mums pārbaudīt, cik lielā  mērā mūsu ikdienišķā paļāvība saistās ar paļaušanos uz savu naudu vai citiem līdzīgiem resursiem. Vai esam spējīgi atzīt, ka ne viss ir nopērkams, veicams ar naudas palīdzību. 
  • Andreja līmenis. Var domāt, ka tur parādās lielāka ticība un paļāvība Dieva spēkam, nekā iepriekšējā līmenī. Šķiet, ka Andrejs saprot mācību, kas viņam un pārējiem tika pasniegta caur Kānas notikumu (sal. J 2, 1–11). Tur zināmā mērā trūkuma konteksts bija līdzīgs. Bet pietika ar paļāvību uz Jēzu un tikai „ieliet ūdeni”, lai pārliecinātos, ka, izmantojot tik vienkāršu paņēmienu, Dievs var darīt lielu brīnumu un kāzu viesiem dot izcilu vīnu, kā arī tādējādi atklāt savu godību un savos mācekļos izraisīt izaugsmi ticībā. Šajā fragmentā redzam, ka Jēzum nevajadzēja Andreju pārbaudīt (lai neteiktu — pārmācīt) Viņš neatsaucas uz (lieliem) naudas krājumiem vai pie kādas citas bagātības. Viņš norāda uz nabadzīgiem līdzekļiem; uz maziem resursiem, kas pasaules acīs izskatās pat smieklīgi → „…bet kas tas ir tik daudziem?”, tomēr šis „nekas” var kalpot par „Starta punktu” Jēzus rīcībai. Tāpēc Andrejs skaidri saka, ka „Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis…” Un tā arī notiek – Kristus izmanto šo mazumiņu, lai pabarotu lielu pūli un pārliecinātu, ka Dievs un Viņa Valstība ir šo cilvēku vidū (sal.: Mt 12, 28; Lk 10, 9; 21, 31).
    • Cik lielā mērā savā stājā, savā paļāvībā esmu līdzīgs Andrejam? Vai redzot, ka dažādos kontekstos arī man pieder gandrīz „nekas”, vai tomēr mana sirds zina, ka ir Kāds, ka — ja vajadzēs — var visu pavairot apbrīnojamā veidā? Vai es arī cenšos uzticīgi „pildīt traukus ar ūdeni; piepildīt tos līdz malām” (sal. J 2, 7); vai nesu Jēzum savas „piecas miežu maizes un divas zivis” (J 6, 9)? Vai saprotu, ka „vieta”, uz kuru jānes šīs dāvanas ir, pirmkārt, mana privātā lūgšana, otrkārt — Euharistija (Svētā Mise), lai arī pār manām niecīgajām dāvanām atskanētu priestera bals: „Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri!”, un lai pēc tā atskanētu, kam der arī mana mazā dāvana Dieva rokās: „Lai Kungs pieņem šo Upuri par godu un slavu savam Vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.” 
  • Vissvētākās Jaunavas Marijas līmenis. Bez šaubām tas ir visdziļākais, visaugstākais dzīves un ticības līmenis. Tas parādās pieminētajā Kānā (sal. J 2, 1–11). Tur Vissvētākā Marija ir tā, kura „redz uz priekšu”, „redz tālāk”. Viņas tālredzīgā sirds ticība ne tikai kā pirmā reaģē uz vīna trūkumu jūdu kāzu laikā (!), bet vēršas pie sava dievišķā Dēla, cerot, ka Viņš var palīdzēt šajā grūtajā situācijā un ka „Viņš, kas ar savu spēku darbojas mūsos, spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam” (sal. Ef 3, 20), Viņš izdarīs vairāk. Tā arī notiek. Kristus Mātes sirds stājā varam meklēt pārliecību par tādu ticību, kura formēta arī Radīšanas grāmatas pamācībā. Šāda sirds zina, ka Dievs var visu radīt no nekā (pat bez „ūdens” un bez „piecām maizēm un divām zivīm”). Pietiek, ka Viņš to vēlas, ka Viņš izsaka Vārdu un top pašas skaistākās un labākās lietas (sal. Rad 1). Citiem vārdiem – šajā līmeni ir vajadzīga patiesa ticība, kuru mēs apliecinām katru svētdienu un Baznīcas lielajos svētkos: „Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.” 
    • Ir vērts pārbaudīt, cik ikdienas dzīves dažādos apstākļos ticība, kas viegli izteikta vārdos, trūkuma, krīzes un pārbaudījumu brīžos patiešām saglabā manu sirdi iekšējā mierā un ļauj stingri paļauties, ka Dievs var atrisināt šo konkrēto situāciju, kaut man nav nekā, ko Viņam upurēt? 

• • • • • • •

12. Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. 13. Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda.

• sdfsfsdfsdsfds 
• sdfdsfsdfdsfsdfdfs

• • • • • • •

14. Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. 15. Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.

• sdfsfsdfsdsfds 
• sdfdsfsdfdsfsdfdfs

  ↑

 

• Ja redzētas Dieva zīmēs un brīnumi ticību pastiprina cilvēka ticību, tad cik bieži es lūdzos, lai tās būtu redzamās arī manā ģimenē, draudzē, valstī?
• Evaņģēlijā skan Vārds: „Tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” (J 20, 29). Vai tā gaismā es uzskatu sevi kā cilvēku, kuram joprojām ir vajadzīgi redzēt Dieva brīnumus un zīmes, lai Viņam ticētu un darbotos Baznīcā, vai tomēr esmu tas, kurš dzirdot Dieva Vārdu un saņemot Svēta Gara pamudinājumus, cenšas to izpildīt, jo „kas pilda Dieva prātu, tas ir Jēzus brālis un mana māsa, un māte.”  (sal. Mk 3, 35) un „kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” (Mt 7, 21)? 

↑