Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• (nav)

Līdzīgas vietas 

• Mt 13,54b–57 → Mk 6, 2b–3 → Lk 4, 22
• Mt 26, 26–28 → Mk 14, 22–24 → Lk 22, 19–20 → 1 Kor 11, 23–26 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 6,41: Izc 16,2; 17,3; Sk 11,1.4-6; 14,1-3.
• J 6,42: Mk 6,3; Mt 13,55; Lk 4,22.
• J 6,44: Is 54,13; Jer 31,34; Dz 1,4.
• J 6,45: Apd 7,42; 13,40; Rom 9,25; Is 54, 13; J 31,33-34; Jer 24,7; Jl 2,27; Hab 2,14; 1 J 2,20.27; 1 Tes 4,9.
• J 6,46-47: J 6,33.35.53.
• J 6,48: Izc 16,15.
• J 6,49-50: Sk 14,23; At 1,35; 1 Kor 10,3.5.
• J 6,51: Lk 22,19; 1 Kor 11,24. 

↑

 

↑

 

↑

 

Mirkļa un mūžības ceļojums

 

Kad cilvēks dodas ceļā,
gatavo mugursomu,
kurā iespiest savu pasauli.

Kad Dievs devās ceļā,
gatavoja maizi konsekrācijai,
kurā ielika tikai Mīlestību.

Bet kad atnāks tavs laiks,
lai ceļotu pēdējo reizi…
Kam tev būs vieta..? Ko tu ņemsi…? 

pr. Pāvils Kamola

↑

 

41. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.

• Cik pārsteidzošs ir šis jēdzienu savienojums: persona — maize! Šis Jēzus paskaidrojums prasa domāšanu un ticību vismaz divos līmeņos. Pirmkārt, domāšanu meta-līmenī, domāšanu pāri tam, kas parasts, ikdienišķs, kad konkrētas personas vārdus un darbus, kas citus stiprina un bagātina, var pielīdzināt maizei, kas baro. Tomēr otrajā līmeni Jēzus liek mums saprast, ka Viņš, Viņa atnākšana pie mums, visi Viņa vārdi un darbi (it sevišķi krusta upuris) ir realitāte, kura līdzīgi maizei stiprina, dod spēku, bet daudz nopietnākā nozīmē — tā ir barība cilvēka dvēselei, garīgajai dzīvei. 
• Ir vērts pamanīt, ka Kungs Jēzus, iedibinot sava pestījošā Upura dzīvo piemiņu, Euharistiju, pateicoties kurai Viņš ir un būs ar mums līdz pasaules beigām (sal. Mt 28, 20), izmantoja tieši ikdienišķa uztura zīmi — maizi. Vai caur šo patiesību visiem ticīgajiem ir uzreiz saprotams, ka līdzīgi kā nevar miesā dzīvot un attīstīties bez maizes, tā nevar augt ticībā bez Kristus kā „Maizes, kas nākusi no Debesīm” pieņemšanas svētajā Komūnijā? 

• • • • • • • 

42. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? 43. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā!

• Kurnēšana pret Dievu nav nekas jauns. Kurš no mums neatceras, ka izraēlieši, izejot no Ēģiptes verdzības, redzēja Dieva klātbūtnes, Viņa vadības un mīlestības uz savu tautu varenās zīmes, tomēr, sastopoties ar dzīves grūtībām un trūkumiem, nopietni kurnēja (sal.: Izc 15, 24 un 16, 2.7-8.12)! Tas liek domāt, ka arī minētajā gadījumā nostāšanās Jēzus ģimenes pazīšanas fakta priekšā nav viss, tas nav galvenais šķērslis attiecībām ar Jēzu. Tas, kas notika, drīzāk liecināja par šo cilvēku vājo ticību, neuzticēšanos tam, ko Dievs piedāvā, ko dara caur savu Dēlu, Jēzu Kristu. It sevišķi, ka Jēzus ne tikai runāja par sevi kā Dieva Dēlu, kā sūtīto no Debesīm. Viņa „vizītkarte” bija darbi (sal. J 10, 25.37-38)! 

• • • • • • •

44. Neviens nevar pie manis nākt, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu; un es to uzmodināšu pastarā dienā.

• Jautājumā par Kristus misiju un mūsu ticību uz Viņu šis pants ved mūs tālāk nekā arguments:  „Pārdomājiet ne tikai to, ko es saku, bet manus darbus, kas liecina, ka Tēvs mani ir sūtījis!” (sal. J 10, 25.37-38). Te pieskaramies patiesībai, ka ticība uz Kristu ir, pirmkārt, Dieva žēlastība, Debesu Tēva dāvana. Tikai „dāvana, kas nāk no augšienes, no gaismas Tēva” (Jk 1, 17), var izgaismot mūsu neticību. 
• Pastiprināsim šo patiesību ar svētā Pāvila teikto. Viņš skaidro, ka grēkā ievainota cilvēka daba pati no sevis nevar piecelties „ticības lidojumam”: „Miesas tieksme ir nāve; bet gara tieksme – dzīvība un miers; jo miesas gudrība ir naidīga Dievam; tā nepakļaujas Dieva likumam, nedz tā to spēj.” (Rom 8, 6-7).  

• • • • • • •

45. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. 46. Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis. 47. Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. 

• Vajadzību ticēt Dieva Dēlam, Jēzus beidzot komentē, atsaucoties uz Vecās Derības vārdiem un Dieva tautas pieredzes. Jēzus mēģina klausītājiem palīdzēt saprast, ka tie jūdi, kas patiešām meklē dzīvo Dievu un grib „darīt Dieva darbus” (sal.J 6, 28), izprast Viņa nodomus, jau toreiz bija pamazām sagatavoti atklāsmei, kas nāk Kristū Jēzū. Citiem vārdiem: ja kas nepieņem Jēzu, kuru Tēvs sūtīja no Debesīm, tas nesaprot to, ko Dievs mācīja, atklāja un darīja Pirmās Derības laikā. 
• Patiesību, ka Jēzus laikmetā visas dievišķās atklāsmes ir minēto Dieva „runu” (jo te nav doma tikai par vārdiem, bet arī par Dieva darbiem) turpinājums, skaisti izceļ Vēstules ebrejiem autors, kad vēstules pašā sakumā saka: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.” (Ebr 1, 1-2).
• Šajā vietā nevar neatgādināt faktu, ka par Kristus Jaunās Derības pashu, par „Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē” pārveidošanās laikā runāja neviens cits kā tieši Vecās Derības lielākie pārstāvji; tie bija Mozus un Elijs (sal. Lk 9, 30-31)!  
• Visi šie akcenti arī mums liek no jauna novērtēt, cik daudz Vecās Derības grāmatas ienes mūsu katra izpratnē par Jēzu Kristu, par Viņa atnākšanu pie mums un cilvēces izpestīšanas upuri caur krustu. 

• • • • • • •

48. Es esmu dzīvības maize. 49. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. 50. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. 51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. 

• Skaidrs, ka manna bija kā liels brīnums un Dieva mīlestības dāvana. Tā tomēr nesargāja no nāves un nebija saistīta ar mūžīgās dzīves apsolījumu. Tādējādi mēs tikām pamācīti, ka tikai derība ar Dievu Jēzū Kristū un draudzība ar Viņu ved mūs nāvei cauri un tiem, kas tic Kristum un seko Viņam, dod mūžīgās dzīves apsolījumu. Tāpēc Vēstules ebrejiem autors saka, ka toreizējā derība ar Dievu un Viņa dāvanas un apsolījumi attiecībā uz mums zināmā mērā bija vāji, salīdzinot ar tagadējo: „Bet tagad Viņam piešķirtā kalpošana labāka tik, par cik labāka derība, kuras starpnieks Viņš ir, jo tā dibināta ar labākiem solījumiem. Jo ja pirmā būtu bijusi bez vainas, tad nemeklētu vietu otrai.” (Ebr 8, 10). 
• Pastiprinājumu patiesībai, ka cilvēka dvēselei jāmeklē Jēzus Persona kā Debesu Maize un dievišķais Vārds, var atrast, ņemot vēra vēl divas Bībeles vietas. Pirmkārt, Evaņģēlija stāstā par Dieva Dēla cīņu ar ļauno garu dzirdam Kristus teikto: „Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt 4, 4). Otrkārt, svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija sākumā. Runājot par Dieva Dēla identitāti un misiju, svētais Jānis saka: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. (…) Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums.…” (J 1, 1.14). Šo divu punktu gaismā labāk saprotams, ka „Viņš ir dzīvā maize, kas no debesīm nākusi un kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi”. 
• Iespējamās šaubas par tik nopietno, jo mūžīgās dzīves apsolījumu, izklīdina Jēzus augšāmcelšanās fakts. Caur to ir redzams, ka Viņā pašā ir dzīvība, kuru nevar iznīcināt. Tieši tāpēc jāvienojas ar Viņu ticībā, lai arī mēs augšāmceltos un dzīvotu mūžīgi: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā…” (J 6, 54-55).

↑

 

• Jēzus teiktajā skan: „Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.” Vai man ir skaida atbilde uz jautājumu: kas es īstenībā esmu un no kurienes nāku? Un ja vēl pieliktu klāt: uz kurieni es dodos…? 
• Vai es piekrītu teiktajam: „Pateicība mazina kurnēšanu.”?
• Izsalkums ir visiem saprotama izjūta jau no dzimšanas brīža. Tās piepildīšanas neatliekamo vēlmi pazīstam jau no piedzimšanas pirmajām dienām, komunicējot pat ar asarām un kliedzieniem. Uz šī pamata interesanti skan sekojoši jautājumi:
  • Vai man ir zināma arī garīgā izsalkuma izjūta? 
  • Kādos apstākļos vai kādu notikumu kontekstā es to līdz šim esmu piedzīvojis visspēcīgāk? 
  • Kādā veidā Dievam (un cilvēkiem?) es vēstu par savu lielo garīgo izsalkumu? Vai to daru arī ar asarām un raudāšanu?
• Vai esmu mēģinājis tiem, kas nepraktizē ticību (neiet pie grēksūdzes un Svētās Komūnijas), skaidrot šo paralēli: maize – cilvēka ķermenim, Svētā Komūnija – cilvēka dvēselei? 
• Kādā veidā es cenšos uzrunāt tos, kuri pēc covida pandēmijas palikuši „televizora priekšā” un vairs necenšas piedalīties dievišķajā liturģijā klātienē un nepieņem Kungu Jēzu Svētajā Komūnijā?
• Vai skatoties no šodienas ticības līmeņa, es atceros, kāds man bija vislielākais šķērslis, kuru vajadzēja uzvarēt, lai ieticētu Kristum; lai, piemēram, paprasītu kristību, grēksūdzi, laulības sakramentu? Vai man ir bijuši kādi īpaši šķēršļi tam, lai es ieietu vai pastāvētu Baznīcas kopienā, aktīvā Baznīcas dzīvē? Kā es tos uzvarēju?
• Vai man ir gadījies sastapt  cilvēkus, kas nepazīst Jēzu un netic Viņam, un tad reaģēt uz to ar dusmām, ieļaunošanos? Ja esmu sevī pamanījis šādu reakciju, vai nomierināt manu sirdi ir palīdzējusi patiesība, ka ticība Kristum ir Dieva žēlastība, Dieva dāvana?
• Lasot draudzes paziņojumos, Euharistijas nodomu sarakstu, vai esmu pamanījis sekojošu nodomu: „Svētā Mise par ticības Jēzum Kristum žēlastību tiem, kas Viņu līdz šim nav iepazinuši.”? Zinot, ka ticība ir Dieva dāvana, cik bieži es pats pasūtu šādu Euharistijas nodomu? 
• Tabora kalnā ar Jēzu ir Mozus un Elijs. Tādējādi tas norāda, ka Vecās Derības likumi un pravietojumi attiecas uz Kristu. Arī Viņš pats pēc augšāmcelšanās „iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, izskaidroja tiem visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti” (Lk 24, 27). Kura tad no tā sauktajām Mozus grāmatām, Likuma grāmatām (→ no Radīšanas grāmatas līdz Atkārtotā likuma grāmatas) visvairāk man skaidro par Jēzu kā Pestītāju. Ja ne visa grāmata, tad kura tās nodaļa vai kāds no toreizējiem notikumiem? Tas pats jautājums būtu attiecībā uz praviešu grāmatām.
• Cik lielā mērā mana izpratne par jēdzienu „dzīvot mūžīgi” gadu garumā ir mainījusies? Kā es mēģinātu tiem, kas meklē Dievu vai jautā par to, kas pēc nāves, izskaidrot — ko nozīmē „mūžīgā dzīve”?
• Vai man gadījies uzdot kādam cilvēkam provokācijas pilnu jautājumu stilā: „Cik jāmaksā, lai nokļūtu Debesīs?” 

↑