51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. 52. Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu? 53. Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. 54. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; 55. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. 56. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. 57. Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad. 58. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. 59. To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā.
51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” 52 Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” 53 Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. 54 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. 55 Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. 56 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. 57 Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. 58 Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” 59 To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā.
51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.
Šis pants liek domāt ļoti dziļi — līdz pat Dieva eksistences līmenim un Viņa domām par radīšanu. Radība bez radītāja iznīkst. Tāpēc bija un ir nepieciešams, lai arī mēs, cilvēki, būtu Dieva pabaroti. Un ne vien attiecībā uz miesu, kas ir mirstīga. Jēzus norāda, ka Dievs vēlas „pabarot” arī mūsu dvēseles, kas ir nemirstīgas un paredzētas mūžībai.
Panta otrā daļa palīdz atcerēties, ka šī dievišķā barība nav pērkama kādā veikalā un ne par cilvēkiem pieejamo maksu, bet ka tā pie mums nāk no Dieva neaptveramās mīlestības. Cik liela ir šī mīlestība, ja lika Dieva Dēlam ciest un mirt par mums! Un tas bija Viņa brīvs lēmums, doties nāvē par mums un mūsu mūžīgo dzīvi.
Šajā kontekstā ir labāk saprotams, kāpēc Baznīca vienmēr tik augsti vērtē Euharistijas sakramentu. Tajā Dievs ir paslēpis sevi pašu, bet arī savu Krusta Upuri — šo vislielāko maksu par mūsu dvēseļu atbrīvošanu no grēka, pateicoties kurai, dvēsele var ieiet Dieva Valstībā un tur ir laimīga uz mūžiem.
• • • • • • •
52. Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?
Bez šaubām, līdz pareizam izpratnes līmenim par Jēzus upuri un Euharistijas dāvanu bija jāaug daudziem, kuri klausījās Viņa runu. Piedāvājums „ēst cilvēka miesu” skan — maigi runājot — ārprātīgi. Pārējie evaņģēlisti atklāj veidu, kā Kristus izdomāja to izpildīt — sevi pašu un sava upura dzīvo piemiņu Viņš ir „paslēpis” zem maizes un vīna zīmēm! Var teikt, ka pēc formas mēs ēdam vienkāršu maizi un dzeram vienkāršu vīnu, tomēr Svētā Gara spēkā pēc Baznīcas lūgšanas Svētās Mises laikā (pēc konsekrācijas) zem šīm formām ir jau cita substance — Viņa īstā Miesa un īstās Asinis. Tā ir pirmā atbilde uz jūdu jautājumu „Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?”
Tomēr ir vēl viena atbilde, kas saistās ar faktu, ka evaņģēlists Jānis vienīgais mums nesniedz Pēdējo Vakariņu un Euharistijas iedibināšanas aprakstu. To atrodam pārējo evaņģēlistu aprakstos, kā arī svētā Pāvila vēstulē korintiešiem (sal.: Mt 26, 26–28; Mk 14, 22–24; Lk 22, 19–20; 1 Kor 11, 23–26). Tādējādi sv. Jāņa Evaņģēlijs spēcīgāk akcentē Jēzus Upura un Euharistijas dāvanas garīgo nozīmi nevis veidu, kā tas var notikt. Meditējot Viņa uzrakstītā Evaņģēlija sesto nodaļu, saprotam, cik svarīgi ir apzināties, ka mūs „baro” Jēzus Mīlestība, kas vispilnīgākā veidā atklājas Krusta Upurī. Šīs patiesības atbalss izskan Viņa uzrakstītajā vēstulē: „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību…” (1 J 3,16) „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem.” (1 J 4,9–10). Tādējādi kļūst skaidrāk, ka pieeja pie Euharistijas ietver sevī vairākus elementus: Jēzus kā Dieva Dēla atzīšanu, Viņa Krusta Upura kā samaksas par cilvēka dvēseles brīvību mūžīgajai dzīvei Debesīs pieņemšanu un beidzot – nepieciešamību uzturēt draudzības un mīlestības saites ar Jēzu, jo vienīgi Viņā mums ir pieeja pie Dieva Tēva un Viņa Debesīm. Cik skaisti par to rakstīja svētais Pāvils: „Viņš [Jēzus Kristus] caur krustu abus vienā miesā izlīdzināja ar Dievu, nonāvēdams ienaidu pats sevī. Un Viņš atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un mieru tiem, kas tuvu. Jo caur Viņu mums abiem dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tātad jūs vairs neesat svešinieki un ienācēji, bet esat svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi…” (Ef 2, 16–19).
• • • • • • •
53. Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. 54. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; 55. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. 56. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā.
Šie Jēzus vārdi neatstāj vietu domām, ka ir vai būs kāds cits veids, kā vienoties ar dzīvo Dievu un sasniegt mūžīgo laimi Viņa Valstībā pēc nāves. To nodrošina vien Jēzus Miesas un Asiņu baudīšana Euharistijā. Tikai šādā veidā ticīgais cilvēks Kristū vienojas ar Dievu un var cerēt uz dzīvi Debesīs.
Ir vērts pie tā izcelt faktu, ka Baznīca, runājot par šo garīgo barību mūsu dvēselēm un tās pieņemšanu, lieto ne tikai vārdus „Kunga Mielasts”, „Maizes laušana”, bet arī tādus, kas vēl vairāk akcentē šī sakramenta būtību: „Svētais Upuris” un „Svētā Komūnija” (sal. KBK 1328–1332).
• • • • • • •
57. Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad.
Šis pants atgādina vienu no visbiežāk Vecās Derības laikā izakcentētām īpatnībām attiecībā uz Dievu: Viņš ir dzīvs! Vienīgi Viņš ir dzīvs pats sevī un ir dzīvības avots visai radībai. To vēl labāk var aptvert caur kontrastu starp Dievu Jahvi un pagānu elkiem. Šie pēdējie bieži tika izsmieti kā tukši, nedzīvi, bezvērtīgi. Piemērs: „Citu tautu elki ir sudrabs un zelts, tie ir cilvēku roku darināti, tiem ir mute, bet tie nevar runāt, tiem ir acis, bet tie neredz, tiem ir ausis, bet tie nevar dzirdēt, tiem nav arī dvašas mutē. Tādi paši ir arī tie, kas tos darina, un visi, kas paļaujas uz tiem!” (Ps 135, 15–18; sal. Ps 115, 4–8). Tāpēc cilvēkam vajag pazīt, kā arī godināt īsto un vienīgo Dievu, kas dod un uztur dzīvību, un Euharistijā pieņemt Viņa doto barību — Jēzu Kristu, Viņa Miesu un Asinis.
Ticīgs cilvēks, lasot svētā Jāņa uzrakstīto Evaņģēliju, vairākās vietās pamanīs trīs darbības pakāpienus, kas redzami Dieva pasaulē. Tēvs ir visa pirmais autors un avots. Viņš savu mīlestību un savas dāvanas mums atklāj sava Dēla, Jēzus Kristus, misijā (Viņa vārdos, darbos un visbeidzot — Viņa upurī par mums). Tāpēc cilvēka uzdevums ir to pamanīt, tam atvērties un to pieņemt (sal.: J 11,42; 17,8.22.26). Arī šajā pantā dzirdam, ka mūžīgā dzīve, kas pieder vienīgi dzīvajam Dievam, caur Kristus starpniecību ir paredzēta mums. Tas liek pārbaudīt, cik lielā mērā visu, kas notiek mūsu dzīvē, mēs attiecinām uz Debesu Tēvu.
• • • • • • •
58. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.
Vēl viens kontrasts. Kaut manna tuksnesī bija tik liela Dieva dāvana, kura uzturēja tautu pie dzīvības tik grūtā ceļā uz Apsolīto Zemi, tomēr tā bija paredzēta vienīgi šīs zemes laikam un attiecībā uz šo zemi. Jēzus dotā dāvana, Viņa Miesa, kas ir patiess ēdiens, un Viņa Asinis, kas ir patiess dzēriens, nepāries, neiznīks. Tas ir mūžīgās dzīves uzturs. Un šī dāvana nav paredzēta vien šīs zemes ceļojumiem, bet tā ir ceļamaize, dodoties uz Debesu Tēviju!
Vai atceros, kad pirmo reizi apzinājos, ka man kā cilvēkam ir arī dvēsele (nevis tikai miesa), kura jāpabaro?
Vai nonākt pie šādas apziņas man palīdzēja: vecāki, katehēti, kāds priesteris vai kāds no draudzes ticīgajiem vai kādas Baznīcas lūgšanu grupas loceklis?
Kādu visdārgāko lietu, preci man gadījies nopirkt? Vai varu atzīties, kāda bija tās cena?
Un domājot dziļāk. Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu es joprojām esmu pārliecināts, ka bija vērts to pirkt ?
Kādu vērtību šai lietā, precē es redzu tagad, domājot par Jēzus upura pie krusta vērtību un mūžīgās dzīves Dieva Debesīs dāvanu?
Kurš no lūgšanu veidiem palīdz man vairāk domāt par Jēzus mīlestību attiecībā uz mani, manu dvēseli, kā arī dedzīgāk Viņam pateikties un Viņu slavēt: krusta adorācija vai euharistiskā adorācija?
Vai vajadzība nākt pie Kristus galda (pie altāra) un Svētās Komūnijas pieņemšana Svētās Mises laikā, manuprāt, ir līdzīga vajadzībai satikties ar draugiem pie galda, lai caur kopīgu mielastu un sarunu uzturētu draudzību ar viņiem? Vai es būtu spējīgs izskaitīt abu realitāšu kopīgos elementus un to atšķirības?
Kurš no nosaukumiem, kas atrodami katoliskās Baznīcās katehismā (punktos 1328–1332), ar kuriem Baznīca apzīmē šo sakramentu, šo Jēzus dāvanu, kas mūsu baro mūžīgajai dzīvei, mani uzrunā visvairāk? Kurš man tomēr pagaidām nav saprotams vai zināmā mērā ir tukšs?
Vai varu paskaidrot, kāpēc šis pirmais nosaukums man ir tik nozīmīgs, kāpēc otrais pagaidām neko nenozīmē?
Kādas domas ir manā prātā un manā sirdī, kad sastapos ar elku tēliem, piemēram, Budas figūriņām, Hinduisma dievību attēliem, visādu veidu talismaniem un amuletiem savu draugu mājās vai darba biedru kabinātā? Vai esmu mēģinājis viņiem skaidrot, ka to turēšana ir viens no garīgā apdraudējuma veidiem? Vai mēģināju viņiem norādīt uz vienīgo īsto Dievu, kas cilvēcei atklājis sevi Jēzu Kristū?
Vai man gadījies kādiem pagāniem sūtīt īsiņā vai e-pastā 115. vai 135 psalma saturu? Vei es būtu drošs to izdarīt, ja vēl sastaptos ar pagānisma un elkdievību izpausmēm?
Lasot, ka visas dzīvības autors ir Debesu Tēvs, vai varu atklāt, cik bieži savās lūgšanas es pateicos tieši Viņam, ka esmu dzīvs, ka esmu ticīgs, kā arī par visām dāvanām manā dzīvē?
