Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• (nav)

Līdzīgas vietas 

• (nav)

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 6,61: J 2,25;21,17; 6,41; Mt 11,6
• J 6,62: J 3,13-14; 12,31-32; 20,17; 7,33; 13,1; 16,5.7.28; Rom 10,6; Ef 4,9
• J 6,63: 2 Mak 14,46; 2 Kor 3,6; Gal 6,8; 1 P 3,18; J 5,24; 6,68; 15,3
• J 6,64: J 6,36; 8,45; 10,26; 16,4; 15,27; 6,70-71; 13,11, 18,3
• J 6,65: J 6,37.44-45; 17,6-
• J 6,66: J 18,6; 20,14 
• J 6,68: Is 46,9; Apd 4,12; 5,20.
• J 6,69:  Mk 1,24; Lk 4,34; J 10,36; 17,17-; 1 J 2,20; Atkl 3,7; Lk 1,35; Apd 3,14; 4,27.30; Rom 1,4; 1 P 1,15; 3,15.

↑

 

↑

 

↑

 

Divpadsmit grozi 

Vai labība, pļauja, 
dzirnavas, ceptuve 
un maize 
liek tev aizmirst 
par izsalkumu, 
kas nenodzēšams? 

Piemini divpadsmit grozus, 
kas pilni ar drupatām 
pēc brīnumainas pavairošanas. 
Tie bija sūtīti tiem, 
kas mūžīgam izsalkumam 
nevēlas ticēt. 

Un būsi pārsteigts, redzot, 
ka Divpadsmit, kas to saņēma, 
baros pasauli līdz tās beigām. 

pr. Pāvils Kamola

↑

 

55. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā… 

• Cik nopietna patiesība atskan šajā pantā: ēdot Jēzus Miesu un dzerot Viņa Asinis, ticīgai ieiet tik lielā garīgā tuvībā ar Jēzus un tik tālu pieņem Viņa mīlestību vienojās ar Viņu, ka tas ticīgo vedīs līdz Dieva Dēla un mūsu Pestītāja augšāmcelšanās spēka baudīšanas un mūžīgās dzīves iegūšanas.
• Šo tik „biezo” teoloģisko patiesību mēs varētu vienkāršāk izteikt, atsaucoties pie svētās Terēzes no Lizjē, kura saprata, ka Kungs Jēzus ir mūsu „lifts līdz Debesīm”. Turpinot Viņas domu un atsaucoties pie šī panta, var teikt, ka nav citas iespējas iekāpt šajā Jēzus Sirds liftā, ja tikai caur Euharistiju, caur Viņa Miesas un Asiņu pieņemšanu! 

• • • • • • •

60. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties?

• Jēzus prasmes, kuras pildīt, ar kuram dzīvot tika aicināta visa Baznīca, proti, „pastāvēt apustuļu mācībā, sadraudzībā, lūgšanā un maizes laušanā” (sal. Apd 2, 42) nemaz nav viegls uzdevums. Tāpēc svēta Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka atzīt vai ne Euharistijas būtību un tas auglīgumu ticīgo dzīvei, kļūst par šķirošo ticības punktu. Kopš ta laika daži Viņa mācekļi augs ticība (līdz pat moceklībai), daži tomēr pametīs Dieva Dēlu un Viņa piedāvāto ticības ceļu. 
• Katrs cilvēks savā dzīves ceļā 

• • • • • • •

61. Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina?

• Euharistijas  kontekstā jautājumā „būt vai nebūt” paradās kāda mācekļu grupa, kas nepieņem Jēzus Euharistijas, tas ir Viņa Miesas un Asiņu dāvāto noslēpumu. Tie nav paši Apustuļi. Šis fakts norāda, ka šis pirmās grupas ticība bija pārāk vājā, pārāk sekla, lai vēstījums par Jēzus Mīlestības Upura dāvanu, kas slēpsies zem zem maizes un vīna zīmēs, varētu iesakņoties viņu sirdīs. Zināmā mērā viņu stāju skaidro fakts, ka apstājās uz cilvēciskās domāšanas. Galu galā — uz tā ierobežotības. Apustuļi (un viņu sekotāji)  „aizies tālāk.”. Kaut ne uzreiz, par ko liecina kaut to, kas gāja uz miestu, vārdā Emmaus gadījums (sal. Lk 24, 13–33). 

• • • • • • •

 62. Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija?

• Līdzīgi argument par ticību Jēzum kā Dieva Dēlam un Viņā dāvanu dievišķo izcelsmi svētā Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā parādījies jau tikšanās ar Natanaēlu kontekstā: „Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Un Viņš tam sacīja: Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu.” (J 1, 50–51), kā arī sarunā ar Nikodēmu (sal. J 3, 1–21), it sevišķi šajā pantā: „Neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs.” (J 3, 13). 
• Šajā pantā Jēzus dotais pamudinājums ticībai uz Euharistijas dievišķo svētumu un tās pieņemšanas nepieciešamību ticīgo dzīvē tagad tiek pastiprināts ar „lielāku lietu”, proti, ar norādi uz Kristus Debeskāpšanu, kas notiks pēc Viņa augšāmcelšanās. Tad ticīgiem kļūst daudz skaidrāks, ka ja Viņš ir tas, kas „nācis no debesīm” un kas „uziet debesīs”, tad tieši Viņš ir tas, kas var darīt šādu brīnumu, ka Viņa mīlestības Upura dzīvā piemiņa un Viņa Miesa un Asinis, „kas dotas pasaulei par dzīvību” (sal. J 6, 52), tik paslēptās Euharistijā zem maizes un vīna zīmēm! 

63. Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.

• Šeit parādās problēma, spriedums, kas atklājas cilvēka dabā jau no viņa vēstures sākumiem (sal.: Rad 6,3; Is 31,3) Arī minētajā sarunā ar Nikodēmu skan, ka Dieva Valstībā nevar ieiet citādāk, ka tikai caur gara pasauli: „Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā. Kas no miesas ir dzimis, tas ir miesa, bet, kas no Gara ir dzimis, ir gars. Nebrīnies par to, ka es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt. (J 3, 5–7). 
• Arī svētais Pāvils par šo spriedzi, kas ir starp miesas un gara pasauli, komentēja tik izteiksmīgi, rakstot galatiešiem. Šķiet, ka ir vērts šajā vietā Viņa tekstu citēt in extenso: 
  • „Bet es saku: dzīvojiet garā, tad jūs miesas kārībām nesekosiet. Jo miesa tiecas pret garu, bet gars pretojas miesai; tie viens otru apkaro, lai nedarītu to, ko vēlaties. Un ja gars jūs vada, tad neesat vairs padoti likumam. Bet miesas darbi ir zināmi; tie ir: netiklība, nešķīstība, bezkaunība, baudkāre, kalpošana elkiem, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, slepkavība, piedzeršanās, plītēšana un tiem līdzīgi. Par tiem es iepriekš saku, kā jau agrāk sacīju: kas tādus darbus dara, tie Dieva valstību neiemantos. Turpretī gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība. Tādiem likums nepretojas. Bet kas pieder Kristum, tie ir savu miesu krustā piesituši līdz ar kaislībām un kārībām. Ja mēs garā dzīvojam, garā arī jādarbojas.” (Gal 5, 16–25). 
• Katrs cilvēks savā dzīves ceļā 

• • • • • • •

64. Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. 65. Un Viņš sacīja: Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva.

• Mūsu ticības izpratnei šis pants sagādā diezgan lielas grūtības, jo te parādās patiesība, ka ticība vai neticība Jēzum (un pat fakts, ka Apustuļu vidū parādījies Kristus nodevējs), ir Debesu Tēva noslēpums. Bez šaubām, cilvēka prātam nekad nebūs pilnīgas skaidrības par to, kā Dievs to virza, kā Dievs to kārto un kā Viņa plānos varētu būt vieta pat neticībai vai nodevībai.
• Tomēr šī panta vēstījums, kaut neizskaidro mīnēto problēmu, akcentē citu. Jēzus liek mums saprast, ka konkrēta cilvēka sirds ticība un viņa liktenis nav atkarīgs vien no viņa paša, no viņa kā brīva cilvēka lēmumiem vien. 

• • • • • • •

66. No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. 

• Psiholoģijas šāda stāja ir saprotama. Cilvēks, kas nav pieaudzis pie konkrētās vērtības līmeņa, nav spējīgs „ieiet dialogā” ar to, vai nu šo vērtību un tās paudēju, tās liecinieku nicinās (tāpēc Jēzus ienaidnieki piesituši Viņu krustā), vai nu šo vērtību ignorēs, izsmies, atstums un no tās attālināsies (tāpēc daudzi Viņa mācekļi atkāpās).
• Viena lieta, kas var pārsteigt šajā dramatiskajā mācekļu atkāpšanās kontekstā, ka Jēzus — kā mēs teiktu sarunvalodā — neskrien viņiem pakaļ. Varētu teikt, ka ja Kristus euharistiskā atklāsme, kas tik spilgti parādās svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija sestajā nodaļā, te sasniedz savu virsotni, ko tad Viņš varētu vēl piedāvāt. Viss jau „ir uz galda”! Vai tad cilvēka sirds nicinās piedāvāto dāvanu, vai tomēr izstieps pēc tā savu roku. 

• • • • • • •

67. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? 68. Tad Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls. 

• Svētā Pētera atbilde uz Jēzus jautājumu neliek „uz paplātes” pilnīgu skaidrību par Maizes no Debesīm, Euharistijas būtību, tomēr atsaucās pie jau iegūtās Kristus mācības izpratnes un Viņa varenības un mīlestības pieredzes. Tā ir kā labs iedīglis viņā un pārējo Apustuļu izaugsmei ticībā. Līdzīgi ir un būs līdz pasaules beigām katram cilvēkam, kas cenšas augt ticībā. Dieva pazīšana un attiecību ar Viņu līmenis ir kā pakāpiens turpmākajai izaugsmei.
• Pieminēsim, ka tajā pašā Evaņģēlija ir atrodams šajā kontekstā ļoti interesants nobeigums — J 21. Tajā lasām, ka tas pats Pēteris, kas dzirdēja „Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4,19) un „tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam [Jēzum] līdz” (sal. Mt 4, 20); kas tagad izsakās it ka jau ļoti augstajā ticībās līmeni, sakot: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”, ar vilšanās (?), izmisuma (?) noti balsī teiks: „Es eju zvejot.” (J 21, 3) un atgriezīsies pie sava vecā amata pildīšanas. Arī viņa biedri teiks līdzīgi: „Arī mēs iesim tev līdz.”  Un viņi izies un iekāps laivā… (sal. J 21, 3). Tomēr Kungs Jēzus, kas pēc savas augšāmcelšanās stāvēja krastā,  kuro jau reizi palīdzēs viņiem „kāpt ticības kalnā”. 
• Daudzās Evaņģēlija vietās Pētera balss atskan nopietnu jautājumu brīžos un vajadzīgu atzīšanās par ticību apstākļos. Baznīca māca, ka viņa atbildes vajag uztvert ne tikai kā viņa personisko atbildi, atzīšanos, bet arī kā visas Baznīcas, visu ticīgo balsi. Tāpēc šis pants zināmā mērā var palīdzēt uzturēt mūsos cerību, ka kaut „daudzi mācekļi atkāptos un vairs nestaigātu Jēzum līdz” (sal. J 6, 66), tad Dieva Svētā Gara vadītā Baznīcā vienmēr paliks tādas sirdis, kas Apustuļu ticībā kopā ar Baznīcas redzamo galvu, pāvestu, teiks tādus pašus vārdus: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”  

↑

 

• Vai kā jaunums skan man doma, ka ja Kungs Jēzus ir mūsu „lifts līdz Debesīm”, tad Euharistija ir iekāpšana šajā „liftā”? 
• Mēs zinām, ka pēc Jēzus izteiktās euharistiskās uzrunas „daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz”. Vai mūsdienas ir līdzīgi, vai tomēr savādāk? Vai arī mūsdienas patieso ticīgo no neticīgā var atšķirt pēc tā, vai viņš praktizē vai ne piedalīšanos Euharistijā (Svētās Misēs)? 
• Vai es varētu norādīt un kādu ticības „mērauklu”, kura zināmā mērā var vērtēt, vai konkrētā bērna, jaunieša, pieaugušā ticība ir pietiekoši stirpa, lai tās pieņemtu Euharistijas dārgumu un pastāvētu tajā? Citos vārdos, kas manuprāt nosāka ticības līmeni, kas ļauj ieiet Svētās Mises, Euharistijas noslēpuma un pastāvēt tajā? 
• Vai saskaņā ar šo Evaņģēlija fragmentu, piedaloties Jēzus Kristus Debeskāpšanas svētkos, es piedzīvoju tos kā argumentu par Jēzus reālo klātbūtni Euharistijā, Svētajā Misē?
  • Vai jautāt citādāk: vai šie svētki, kas saistās ar Kunga Jēzus aiziešanu debesīs 40. dienā pēc augšāmcelšanās, manā sirdī dabiski „vienojās” ar svētkiem, kas tiek svinēti ceturtdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem (Kristus Vissvētākās Miesas un Asins svētki)?
• „Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam.” — vai es varētu izskaitīt konkrētus piemērus tam, kā šai patiesība izpaudās, parādās manā dzīvē, vai man pazīstamo cilvēku dzīvē?
  • Vai  man ir zināmi piemēri no pasaules vēstures, kas apstiprina, ka šī patiesība ietekmē ne tikai indivīdus, bet pat tautas un valstis? 
• Kādu atbildi uz jautājumu, kā saprast, ka Apustuļi vidū parādījies pat nodevējs, ir līdz šim atraduši mana sirds? Vai es vispār kādreiz par to biju domājis?
• Kā man šķiet, vai esot Jēzus vietā, es mēģinātu tiem, kas iet prom, vēl kaut ko skaidrot, iet viņiem pakaļ, prasīt no Debesu Tēva vēl kādu zīmi? Vai tomēr šķiet, ka mana sirds stāja drīzāk būtu līdzīga Apustuļiem Jēkabam un Jānim, kas Jēzus neuzņemšanas kontekstā teica: „Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus.” (Lk 9, 54)?
• Kāda persona manas dzīves gaitās visvairāk stiprināja/stiprina manu ticību Jēzus klātbūtnei Euharistijā?
• Kurš no euharistiskajiem brīnumiem visvairāk palīdz man ticēt, ka Euharistijas laikā, pats Dievs nāk pie mums un paliek ar mums ar savu Miesu, Asinīm, dvēsele un dievišķību zem maizes un vīna zīmēm? 

↑