1. Bet ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts bija pārvaldnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips pārvaldnieks Iturejā un Trahonitīdas daļā un Lizanijs pārvaldnieks Abilinē, 2. Augsto priesteru Annas un Kaifas laikā Kunga vārds nāca uz Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī. 3. Un viņš staigāja visā Jordānas apkārtnē, sludinādams grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai, 4. Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā:
„Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! 5. Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; 6. Un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu”
1 Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, 2 augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu. 3 Viņš gāja pa visu Jardānas apvidu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, 4 kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā – saucēja balss tuksnesī:
„Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! 5 Katra ieleja lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu, 6 un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.”
10. Un ļaudis jautāja viņam [Jānim Kristītājam], sacīdami: Ko tad mums darīt? 11. Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav; un kam pārtika, lai dara tāpat. 12. Bet nāca arī muitnieki kristīties; un tie sacīja viņam: Mācītāj, ko lai mēs darām? 13. Un viņš tiem sacīja: Neņemiet vairāk, nekā jums noteikts. 14. Bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami: Ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja: Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu! 15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 17. Tā vēteklis ir Viņa rokā; un Viņš iztīrīs savu klonu, un kviešus Viņš sakrās savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. 18. Vēl daudz citu ko viņš sludināja, mācīdams ļaudis.
10 Ļaudis viņam [Jānim Kristītājam] jautāja: “Ko lai mēs darām?” 11 Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” 12 Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” 13 Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” 14 Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” 15 Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, 16 Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. 17 Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” 18 Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.
Šai punktā savā ziņā parādās drāma, jo atgriežas nevis tautas garīgie vadītāji (farizeji, saduceji, priesteri), bet vienkārši cilvēki. Vairāk: atgriežas muitnieki un kareivji, kas tika uztverti kā tautas nomale, morālā bedre. Vēlāk pie tā atsaucās arī pats Pestītājs, komentējot:
“Jēzus viņiem sacīja: «Patiesi es jums saku, ka muitnieki un netikles pirms jums ieies debesvalstībā. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, bet jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles ticēja viņam. Jūs to redzējāt, bet arī vēlāk jūs neatgriezāties un neticējāt viņam.»” (Mt 21, 31b-32)
Sīkāk par pieminētajām grupām.
Muitnieki varēja viegli veidot zagšanas struktūru, jo vienīgi viņi zināja, cik lielus nodokļus prasīja Roma, bet viņi varēja nodokļu līmeni noteikt pa savam un smelt no tā negodīgu naudu. Tādējādi šī grupa padarīja sevi par nešķīstu Likuma gaismā.
Kareivji – tie bija jūdi, kas sadarbojās ar okupantiem, ar Romas impēriju. Viņi bija Hēroda algādži. Kā spēka vīri varēja baidīt tautu, it sevišķi pieminēto nodokļu kontekstā, un saņemt “kukuļus” (viņu alga kā tāda nebija liela), tādējādi ir saprotams, ka arī no viņiem nevarēja gaidīt augstu morālās dzīves līmeni. Starp pēdējiem tomēr atrodas daži, kas bija atgriezušies, un par viņiem stāsta Dieva Vārds:
kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, kas bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā (sal. Apd 10 -11)
cits simtnieks (sal.: Mt 9, 18-26; Lk 7, 1-17)
virsnieks, kas stāvēja pie Jēzus krusta (sal. Mt 27, 54).
Jautājums “Ko mums būs darīt?” liecina par sirds gatavību, lai izmainītu savu dzīvi, par gatavību padoties formācijai. Šis jautājums trīsreiz parādās arī Apustuļu darbu grāmatā un norāda uz to, cik liela dzīvē ir Dieva žēlastība. Pie tā nozīmīga ir atbilde uz jautājumu, kas trīsreiz norāda uz kristības vajadzību. Tādējādi tiek savienotas divas kvalitātes: kristība un dzīves izmaiņa. Kristība nevar nest augļus, ja paliek formalitātes līmenī; dzīves izmaiņa būs neauglīga Dieva priekšā, ja nebūs savienota ar kristības žēlastību.
Sv. Jāņa Kristītāja atbilde uz jautājumu “Ko mums būs darīt?”, Viņa ieteikumi ir: galvenokārt jāpaļaujas uz taisnīgumu un tuvākā mīlestību, tad cilvēka dzīve patiešām mainīsies (un Dievs “būs apmierināts”).
Citi teiktu: atgriešanās mēraukla ir veiktā žēlastība:
“…tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu.” (Jk 2, 13)
Patiesi, dodiet (žēlsirdības) dāvanu no tā, kas jums pāri paliek, un, lūk, viss jums būs tīrs.” (Lk 11, 41)
Domājot par Kristītāja mācību, ir svarīgi saprast, ka Jānis nemudina citus dzīvot tāpat kā viņš (tuksnesī, izvairīties no alkohola, ēst tārpus) vai atteikties no sava “darba”, bet gan radīt svētumu un morālo dzīvi savā aicinājumā, savā dzīves vietā un tās apstākļos! Vai ne uz to norādīja arī Jēzus savā lūgšanā: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna.” (J 17, 15)
Visos sinoptiķu Evaņģēlijos (→ MT, Mk, Lk) ir atrodama Jāņa liecība par Kristu, bet no tiem tikai sv. Lūkass piemin, ka daži sv. Jāni Kristītāju pašu uztvēra kā Mesiju. Tas liek aizdomāties, cik lielā mērā viņa kalpošana atbilda apsolītajam Mesijas kalpošanas paraugam. Cik tā bija neparasta (vairāk nekā tikai tīri cilvēciska, pārdabiska, Svētā Gara pilna..).
Jāuzsver, ka bija tādi jūdi, kas patiešām sadzirdēja Dieva sen izteiktos apsolījumus un gaidīja apsolīto Mesiju, Viņa atnākšanu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem tie gaidīja, ka Mesija atjaunos Izraēlu un apliecinās Dieva uzvaru, Dieva triumfu. Diemžēl – kā rāda pats Evaņģēlijs – dažos šīs gaidas pārtapa tikai par politiskām gaidām:
„Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: «Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.» Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.” (J 6, 14-15)
„…bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…” (Lk 24, 21)
„Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: «Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti?»” (Apd 1, 6)
Bībelē bieži parādās patiesību attīstība, kā arī pestīšanas līdzekļu „izaugsme”. Piemēram: ūdens → vīns; Izraēls → Baznīca; jaunava → māte utt. Šajā Evaņģēlija fragmentā atrodam sekojošu secību, pestīšanas līdzekļu attīstību: kristības ar ūdeni → kristības ar Svēto Garu!
Doma par kristību ar Garu nav nekas jauns, tajā cilvēki bija gatavoti jau gadu simtiem. Piemēram, caur pravieša Isaja kalpošanu izskan slavenie vārdi par Dieva kalpa – Mesijas svaidīšanu Svētajā Garā (iegremdēšanu Svētajā Garā):
„Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.(Is 11, 1-2)
„Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Is 61, 1-3)
Kaut šie teksti skaidri norāda, ka Mesija būs Gara pilns un kalpos Viņa spēkā, tomēr ne uzreiz tika pieņemts, ka Dieva Gars tiks izliets pār visu Izraēļa tautu, kā vēlāk vismaz divās vietās teikts caur šo pašu pravieti:
„…kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos. Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos. Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā!” (Is 32, 15-20);
„Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Is 44, 3-4).
Sv. Jāņa Kristītāja sludināšana apvieno abus pravietojumu pavedienus: Mesija ir pilns ar Dieva Garu, bet viņš iegremdēs arī tautu šajā Garā!!! (Tāpēc ir vērts it kā “pārlēkt” uz Apustuļu darbu 2. nodaļu un redzēt, kā izskatījās tautas (Baznīcas) kristības Svētajā Garā un kas notika pēc tās.)
Uzdevums „novilkt sandales” bija verga, kurš bija viszemākais mājas hierarhijā, pienākums. Tāpat kā cilvēku nevar salīdzināt ar Dievu, arī sv. Jānis centās parādīt ļoti kontrastējošo atšķirību starp sevi un Kungu Jēzu; starp savu kalpošanu un Dieva Dēla kalpošanu. Kristītājs saka, ka sevi un savu kalpošanu viņš nevar salīdzināt pat ar verga lomu!
Vēteklis ir rīks, kas atdala graudus no pelavām. Dieva dusmām (sal. 3, 7) un cirvim (sal. 3, 9) ir līdzīga loma. Šie trīs (vēteklis, dusmas un cirvis) atspoguļo sv. Jāņa uzskatus un mācību. Un tajā ir sava veida pamats, lai saprastu jautājumus, kas minēti 7, 18–23, jo Jānis (un kopā ar viņu pārējie Izraēlī) gaidīja Mesijas „citu versiju”:
„Un Jānis, ataicinājis divus savus mācekļus, sūtīja viņus pie Jēzus, jautādams: «Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?» Un vīri, atnākuši pie Viņa, sacīja: «Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis, sacīdams: Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt?» Bet tanī brīdī Viņš daudzus izdziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem, un daudziem aklajiem dāvāja redzi. Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: «Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts.» Un svētīgi tie, kas no manis neņem apgrēcību.” (Lk 7, 19-23)
Teiktajā ietverts teksts no Is 35, 5-6: „Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.”
Lieta tā, ka Jēzus darbība ir diezgan maiga, salīdzinot ar ideju „vēteklis, dusmas un cirvis”. Tā nebija tik varena, iespaidīga, visiem pamanāma, kā daži gaidīja, ka Mesijas kalpošana saistīsies, piemēram, ar kādu karagājienu. Jēzus gadījumā tā izpaudās dziedināšanā, eksorcismos un sludināšanā nabadzīgajiem. Nerunājot par (it kā) „vājā” Mesijas vēlāko miršanu uz krusta!
39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.
39 Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē 40 un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. 42 Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! 43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. 45 Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. 49 Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. 50 Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. 51 Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. 52 Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. 53 Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. 54 Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, 55 kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” 56 Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.
Komentētāji norāda, ka tikšanās vieta varētu būt mūsdienu Ain-Karim, kas atrodas apmēram 7 km no Jeruzalemes (austrumu pusē). Tātad Marija mēroja 130-160 km!
Šajā fragmentā runāts par pasaules pestīšanas vēsturē tik svarīgu personu tikšanos: viena – Elizabete – tā, kura neparastā veidā ieņēma un dzemdēja pasaules Pestītāja priekšgājēju, Jāni Kristītāju; otra – Jaunava Marija, kura ieņēma no Svētā Gara un dzemdēja Mesiju, Pasaules Pestītāju. Abas apdzied lielos Dieva brīnumdarbus.
Tikšanos var uztvert kā Baznīcas dzīves dinamikas skaistu ikonu – svēto tikšanās nes brīnišķīgus augļus: top kopiena un notiek Dieva žēlastības izplūšana, kas aizkustina un stiprina abas puses.
Tādējādi šajā piedzīvojumā var redzēt kaut ko līdzīgu rekolekcijām, kad notiek savstarpēja stiprināšanās, ticības pieredžu apmaiņa un Svētā Gara spēcīga darbība, kas palīdzēs vēl labāk atbildēt uz Dieva gribu.
Pārdomājot tālāk, var pamanīt, ka ne tikai Marija gāja palīdzēt Elizabetei (kaut viņas solīdā vecuma dēļ), bet arī Marija pati gribēja saņemt stiprinājumu, zinot par Elizabetes pieredzi un līdzīgo Dieva žēlastības dāvinājumu.
Marijas steigu var skaidrot vismaz divejādi:
viņa steidzās palīdzēt otram cilvēkam
saskaņā ar pašas sirds prieku, ar ko gribēja nekavējoties dalīties.
Tomēr trešais paskaidrojums būtu meklējams jau minētajā: ja Elizabete un Zaharijs piedzīvoja tik neparastu žēlastību, varbūt Marija gribēja jo ātrāk sastapties ar to, kura kā toreiz vienīgā pasaulē varēja izprast viņas sirds jautājumus un palīdzēt tajos atrasties.
Šķiet, visa situācija notiek pirms Jāzeps uzzina par savas sievas stāvokli. Un tādēļ var nojaust, ka Marijas saruna ar radinieci sagatavo viņu tam, lai viņa vismaz kaut ko no sava piedzīvojuma varētu atklāt Jāzepam.
Svētā Gara klātbūtne Elizabetes un Marijas sirdī atdzīvina pravietošanas dāvanu: Jāņa māte atklāj Dieva klātbūtnes noslēpumus un norāda uz savas radinieces kā Dievmātes cieņu (“Mana Kunga māte”); Marija slavē brīnumaino Dieva darbību savā dzīvē, kā arī visā pestīšanas vēsturē Baznīcas dzīvē. Tātad var teikt, ka Marija netiek slavināta sevis pašas dēļ, bet vienīgi saistībā ar savu Dēlu – Viņas miesas augli, saistībā ar Kunga – Dieva darbiem Viņas sirdī un dzīvē.
Elizabetes vārdi toreiz veica pirmo Marijas kā Dievmātes godināšanas kulta izpausmi, bet tagad tie kalpo un kalpos Baznīcai līdz pasaules beigām kā lūgšana, caur kuru joprojām godinām Vissvētāko Jaunavu un pašu Dievu, Viņas un mūsu svētuma avotu. (Starp citu, ir vērts saprast, ka lūgšanai “Esi sveicināta Marija” ir bibliska izcelsme, jo tā sastāv no tajā klātesošiem diviem sveicieniem – eņģeļa un Elizabetes. Tādējādi pats Dievs, kas ir pirmais un galvenais Svēto Rakstu autors, vēlējās, lai mēs tā godinātu Viņa Dēla Māti!).
Nozīmīgi, ka attiecībā uz Mariju Elizabete slavē Viņā ticību. Tas var sūtīt mūs pie Vēstules ebrejiem, kuras gaismā saprotam, ka tieši ticība ir tā, kura padara mūs par tīkamiem Dievam: “Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt.” (Ebr 11,6). Šī iemesla dēļ arī Baznīcas tēvi skaidro, ka Marijas lielumu raksturo, pirmkārt, nevis tas, ka viņa ieņēma Dieva Dēlu savā miesā, bet tas, ka Viņa ieticēja un piekrita tam savā sirdī. Šai kontekstā ir vērts saprast, kāpēc uz savas miesīgās mātes slavināšanu (kas ir aprakstīts vienīgi caur sv. Lūkasu Evaņģēlistu) – “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!” (Lk 11,27), Jēzus atbildēja: “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (11,28).
Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis līdzīgu tikšanos, kurā caur personām, kas mani apmeklēja, nāca īpaša Svētā Gara klātbūtne un Viņa darbība? Cik bieži tas noticis? Un vai par to es pateicos Dievam?
Vai esmu piedzīvojis, ka tikšanās laikā Svētais Gars ietekmē citus arī caur maniem vārdiem vai darbiem, vai ciešanām? Vai esmu lūdzies par šādu Dieva žēlastību, par šādu dāvanu, lai arī es būtu pneumatofors – Svētā Gara nesējs?
Cik kilometru es būtu gatavs šķērsot, lai satiktos ar svarīgu personu, piemēram: apmeklējot radinieku, braucot uz grēksūdzi, satiekot savu biktstēvu?
Vai varu iztēloties, kādas jūtas parādījās Marijas sirdī pēc Elizabetes sveiciena? Kādas izjūtas saistībā ar cilvēku sveicieniem ir pazīstamas man pašam? Vai pārsvarā patīkamas, vai tomēr ne tik jaukas?
Kādas bija manas sākotnējās fantāzijas par iemeslu, kāpēc Marija palika pie Elizabetes 3 mēnešus? Cik lielā mēra tas saistās ar manu pieredzi apmeklēt kādu personu vai – skatoties citādāk – aizejot no savām mājām? Piemēram:
Elizabetes grūtību dēļ
garīgam stiprinājumam
lai izvairītos no savām mājām (un tajās esošajām situācijām)
lai labāk gatavotos nākotnei un gaidāmajiem lēmumiem?
Vai manā dzīvē ir persona, ar kuru es visbiežāk dalos savos piedzīvojumos vai ar saņemtajām ziņām? Kā varu skaidrot, ka es izvēlos tieši šo personu, nevis kādu citu? Ci bieži gadās, ka tas ir pats Dievs, ar kuru dalos, cik bieži tomēr – cilvēki? Vai runāju par saviem piedzīvojumiem ar savu sargeņģeli? …ar Dieva svētajiem? Vai to darīšu šodien, šajā lūgšanā?
Kāpēc mēdzu slavēt otru cilvēku? Cik lielā mēra tas notiek viņa paša dēļ, no viņa saņemtā labuma dēļ vai Dieva darbības viņa dzīvē dēļ? Vai vispār māku skaļi (un publiski) slavēt Dievu par visiem Viņa darbiem pasaulē (ne tikai manā dzīvē un pašā)?
