Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

“Sasniegt Virsotni…
Ilgas un šaubas kā sliedes,
pa kurām lēnām brauc
manas sirds smagais vagons…
Vai lokomotīve?”

Nomainās ceļojuma gadalaiki ar tiem raksturīgajām noskaņām un arī brīdinājumiem
(“Virsotne”), jo

„Tai rudenī
uzticēšanās akmeņi
kļuva slideni.
Slīdot pa tiem, krita lejup
vārdi, žesti un acu prieks.”

Tēlu galerijā atradīsim filigrānas dvēseles stīgas raksturojošas vārdu kopas — laika spogulis, gaidīšanas mētelis, daudzkrāsu soļi, pārcirsti lēmumi, siržu, domu un jūtu altāri, vēlmju aizkari, attaisnošanās mūris, salauztas baušļu ragaviņas, izžuvusi cerība un tik daudzas citas.

Gleznainas noskaņas un neuzkrītoši atgādinājumi (bet varbūt tomēr uzkrītoši un gribēti!) par dzīves jēgu caurvij visu šo dzejas rindu kopumu kā vienotu veselu, dažviet uzplaiksnījot nepārprotami spilgti (“Braucot atvaļinājumā”, “Ragaviņas”, “Vai tu arī…?”, “Pavasara atslēga”, “Pagalmā” u.c.):

“Bet viņi?
Vēl aizvien ēdot melu popkornu,
skatījās filmu
savu ieradumu spogulī.”
“…
Vai viņi pagūs
ielekt
laika pēdējā vagonā?”

Uzticama, lai gan ne ar acīm, bet drīzāk ar sirdi un ik pa brīdim jaušama, ir Mazā
Prinča klātbūtne. Šis tematiskais pavediens ir kā kluss, bet drošs uznāciens, kā negaidīta
vieda ierunāšanās (“Rīta gobelēns”, “Mazais Princis Midiāna zemē”, “Vai tu arī…?”, “Pavasara atslēga”, “Psalms ar diviem divniekiem”, “Karmela raktuve”, “Caurdurta ne tikai roka”, “Roze salā” u.c.). Taču šeit nebūt neatradīsim tiešas atsauces uz Antuāna de Sent-Ekziperī daudzšķautņaino tekstu, nē; lasītājam pašam jāiedziļinās un jāmeklē atslēga P. Kamolas tāpat daudzšķautņainajam vēstījumam. Arī šeit Mazais Princis, kurš uzdeva daudz jautājumu, bet nekad nedeva atbildes uz to, kas tika jautāts viņam, tās nedod. Mums jārod tās pašiem, tāpat – ieklausoties un meklējot ar sirdi.

Un šajos meklējumos netrūkst arī paradoksu – “Vai dzirdi, kā krīt sniegs?”, koki dzird to, ko mēs, cilvēki, nedzirdam (“Sniegs vasarā”), klusumu var uzlūkot (“Braucot atvaļinājumā”), viens un tas pats notikums var mums atklāties reizē pēkšņs kā zibens un kluss kā gliemezis (“Mazais Princis Midiāna zemē”).

Kā izturīgs spieķis drošam atbalstam ceļā uz Virsotni mums dots arī krusts, Jēzus Krusts un mūsu krusts, no kura ikdienā, iespējams, pat bēgam, nesaprazdami, ka tas mūs glābj. (“Vēstule no Ēģiptes”, “Mazais Princis Midiāna zemē”, “Galva dūmu pilna” u. c.):

“Svilpe.
Kuri paspēs iekāpt
žēlsirdības pēdējā vagonā?
Aizbrauca.
Debesīs kādu laiku palika
piecu sarkanu gaismu zīme.
Bet kāpēc krusta veidā?”

Jo krusts taču ir “Dzīvības Koks, kura sveķi nes smaržīgas eļļas caurdurtām sirdīm” (“Mazais Princis Midiāna zemē”). Un, kur ir Krusts, tur arī tā nopelni ar dzīvinošajām Hostijām. Jā, Euharistijas tematiskais pavediens ar “Hostiju baltajām ziedlapām” ievijas ne vienā vien dzejolī, klusi uzrunādams mūsu brīvību un rādot ceļojuma galamērķi (“Hostija no sniega”, “Estere”, “Dzejolis”). Patiešām, šis ceļojums nav tikai laikā, nav tikai ikdienā, – esam taču radīti mūžībai. Un uzturs mūsu mūžībai arī ir jau sarūpēts, viss ir dots. Tāpēc dzejnieks iedrošina katru:

“Tad eņģeļi atnesīs tam
Vārda maizi
un Gara ūdeni.
“Ēd!” – viņi teiks,
“Tev priekšā garš ceļš
cauri mūžībai …”

Autora sirdij īpaši tuva ir Karmela garīguma realitāte ar tās dārgumiem. Tie diskrēti paslēpušies starp rindiņām, iepriecinot zinātājus un paliekot kā mīkla, kas jāatmin tiem, kas neapstājas dzejas virspusējā līmenī. Tikai dažviet Karmela skolotāju aicinājums tiekties uz dziļumiem, lai satiktos ar To, kas mājo mūsos un vēlas piepildīt visas mūsu ilgas, atskan nepārprotami un skaidri (“Karmela raktuve”, “Sniegs vasarā”, “Braucot atvaļinājumā”, “Lasot veco pravietojumu…”, “Psalms ar diviem divniekiem” u.c.) 

“Iekāpt žēlastību spainī,
lai tiktu nolaists dziļumos
caur septiņiem mīlestības gredzeniem
pie Noslēpumainā Avota.”

Tikai no mums ir atkarīgs, cik dziļi vai sekli dzīvosim, un vai mūsu pasaule būs melnbalta (“Melnbalta pasaule…”) vai tajā pat soļi būs daudzkrāsaini (“Mazais Princis Midiāna zemē”), vai arī mūsu laiks, sniega apbērts, aizies gulēt (“Par draudzību starp Eliju un Samuelu”). Vai spēsim sniegt atbildi paši sev uz šo jautājumu?

“Vai dzīves vienas dienas garumā
var izaugt pateicības roze?”
(“Jautājums”)

Lai šis intensīvi piesātinātais ceļojums palīdz mums mūsu ikdienas izvēlēs un svarīgu saišu veidošanā (“Derība”), jo 

“Tik stipras šīs saites,
kas no Alfas līdz Omegai
caurauž tavu vārdu!”

Aizrautīgu lasīšanu un bagātīgus iespaidus!

 

Baiba Brūdere,
Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu institūta profesore

 

↑

↑

Ar domu spalvu,
kurā apbrīnas tinte,
es konsekrēju
tevi un pasauli
maizes ikonā,
lai tev ir ko ēst,
tuvojoties Omegai.

Madona, 9.11.2017.

↑

 

Vai ierakt sirdi
zem kāda celma
vientulības mežā?

Aplīmēt ar plakātu
par uguņošanu
draudzības kursa noslēgumā?

Pārdurt kā riepu,
lai izlaistu ilgpilnu gaisu,
piepildītu dzeju dūmiem?

…Tik un tā sāpēs,
meklēs,
mirs.

Izraktu sirdi
ielikt Derības Šķirstā
ar Mozus, Elija, Judītes un Esteres
rokām!

Pasniegt tai transparentu:
“Dāvida Dēls, Patiesā Uguns!
Atver manas delnas, lai tās dāvā rožu
liesmas!”

Tad tā noreibs no Dārza smaržām,
kurā Dienvidu Vējš
dzied “Magnificat!”

…Lai sāp,
lai meklē,
lai dzīvo!

Madona, 1.04.2016.

↑

 

Visi mani lukturīši nedarbojās.
Joprojām bija nakts,
bet es gribēju skriet!

“Sirds baterijas,
attiecību slēdzene,
sarunu spuldze
– kas vainīgs?!?” – domāju,
sēžot mājās.
Uzzināju, ka arī kaimiņiem
nepilnīgi darbojas visi spīdekļi…

…izlēmu,
jo tik stipri gribēju tikt Kalnā.

Ilgu apavi un silta Vārda jaka,
upuru cimdi un dievbijīgu čukstu
cepure…
Izskrēju…

Pārsteigums!
Bija pilns Mēness!
Varēju redzēt kokus, akmeņus, taku.
Skrēju ar cerības prieku.

Tikai dažreiz…
ļaunā saknes…
Nepamanīju.
Pakritu…
Bet jāceļas!
Kalns ir tik tuvu
labas gribas cilvēkiem!

Skrēju…
Spēku mazāk un mazāk…,
bet vismaz trīs apļus Trim Draugiem:
jauko ganību, kas radītas no nekā,
tumšās ielejas, kuras vidū iesista
zemē Gana Rīkste,
un kāzu aplis uz Baloža spārniem.

Tādēļ skrēju tālāk,
skatoties uz Mēnesi,
kurš piedzimis tik skaists!
Tas bija astotajā septembrī.

“Palīdzi man ieraudzīt Briedi Kalnā!”
– izčukstēju Viņam pēdējiem
spēkiem…

…pamodos agri no rīta.
Tikai nevarēju saprast:
vai tik stipri spīdēja saule,
vai Briedis, kurš stāvēja tās priekšā…

Smiltene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 10.09.2014.

↑

 

Šajā dienā Mazais Princis
bija paņēmis Isaja Grāmatu
un sāka to lasīt tuksnešainā vietā.
Tur bija rakstīts:
„Kunga ilgas ir manī,
jo Viņš bija mani ievainojis un sūtījis,
lai manu rētu vēstuli lasītu rozes,
kuras neviens nebija iemīlējis,
kuras dzīvoja baiļu pagrabā,
bija plēsīgu zvēru sakostas,
bieži, dzīvojot vējā, saaukstējās un klepo.”

Visu to izlasījis,
viņš piecēlās un devās uz citu planētu.
Uz tas zem laika lielā koka
bija izaudzis mazs Krusta Koks.

Tur viņš dziedās Dziesmu Dziesmu.

Smiltene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 24.08.2014.

↑

 

Tai rudenī
uzticēšanās akmeņi
kļuva slideni.
Slīdot pa tiem, krita lejup
vārdi, žesti un acu prieks.

Bet es gāju ar nūjām
no Cerības kalēja.
Viņš tās darināja
garu stāstu ugunī:
par kalnu kazām,
kas brīvi lēkā
pa šķēršļu pilnām nogāzēm;
par dzeņu kalšanu
līdz pat kodolam
bez smadzeņu satricinājuma;
par akmens un likteņa kārtu kārtām,
ko kājām gaisā
Tatros salikusi Mūžība.

Tādēļ daži izturēja,
ejot pa kalnu taku augšup.

Sasniegt Virsotni…
Ilgas un šaubas kā sliedes,
pa kurām lēnām brauc
manas sirds smagais vagons…
Vai lokomotīve?

Madona, 17.10.2017.
(Pēc atbraukšanas no Tatriem)

↑

 

Kad mani izveda no pilsētas,
man jautāja:
“Vai dzirdi, kā krīt sniegs?”

Es nokratīju domu pīšļus
un uzģērbu gaidīšanas mēteli.
“Jā, tagad dzirdu!”

Tad ieraudzīju
pasaules svētnīcas pīlārus,
kas vieno debesis un zemi.
Ar brūnām virvēm to sasietie zari
skāva viens otru.
Un starp tiem ieraudzīju
krītošas Sniega Hostijas –
pār māju, tīrumu un upju,
siržu, domu un jūtu
altāriem.

Nomazgātas Golgātas Asinīs,
tās nevarēja krist savādāk:
tikai klusu.
To biju dzirdējis.

Tad pajautāju Kokiem:
“Vai arī Jūs dzirdat šo dziesmu?”
Tie maigi pasmaidīja.
“Kas tad mūs iedēstīja mūžībā?
Kas sasēja zarus ar Skapulāru?
Kas padarīja par pīlāriem?!?”

Un sapratu:
pilsēta ir slepkava – tā meloja:
tā dziedāja, ka šādu Koku nav,
nav Sniega, kas krīt vasarā!

Tad es nometos ceļos un izčukstēju:
“Paņemiet mani savās rokās,
lai es apsniegu,
lai arī es klusēju!”

Gulbene, 4.09.2015. 

↑

 

 

 

↑

 

Sirds sakustēšanās
līdzīga lapsas priekam,
dzirdot Mazā Prinča soļus:
Krusta zīme,
ūdens šalkoņa,
durvju atvēršana…

IR SĀKUSIES…

Un tad bezdelīgas dziesma:
par apmeklētām valstīm,
ogām, ēstām ceļmalā,
omulīgu kūti, kur tās ligzda,
un nebeidzamo jautājumu:

KAS VĒL IR AIZ APVĀRŠŅA?!?

Tai pievienojās arī citas
ar savu brūno dziesmu,
lai tēvreižu akordā
gatavotu ceļu Diriģentam.

VIŅA DZĪVĪBAS KOKS GAIDA.

Arī es nesu savas stīgas.
Pieskaros mūžīgajai uguntiņai,
lai tās ietrīsētos priekā un nospēlētu:

ILGĀM UN CERĪBAI – GODS!

Vēl tikai noskūpstīt Šīs Delnas,
lai atnāktu sirds klusums…

ES DZIRDU: AIZDEGĀS KRŪMS (TUKSNESĪ)!!!

Simfonija aizrāva visu pasauli.

…MŪŽĪBAI.

Gulbene, 4.09.2015.

↑

 

Vissvētākajai Jaunavai Marijai

Viņš apstājās. –
Zināja, kas notiks tālāk.
Laika spogulī redzēja skrāpējumus
kā vilciena sliedes pirms avārijas.

Uzlūkoja Klusumu.
Uz Tā nokrita Rasas piliens,
lai izskanētu Vārds:
kā pārzāģēts režģis,
kā zāles,
kā aizklausījušās acis,
kā silts vaigs,
kā ielūgums atvaļinājumā.

Viņš ilgojās:
kaut varētu pēdējā vagonā…,
šodien, tagad, tūlīt,
jaunā virzienā,
visu to acu priekšā, kas lūr,
bez spoguļiem vai izdomātām filmām!
Jā, beidzot patiess ceļojums!

Tad Kāds iededza divpadsmit zvaigznes,
lai Klusums varētu ieraudzīt, kur gaida.
Svilpe!
Brūna Meža malā
stājās vilciens.
Viņš iekāpa.

Bet viņi?
Vēl aizvien ēdot melu popkornu,
skatījās filmu
savu ieradumu spogulī.

Viņš raudāja, tos redzot,
jo katra filma beidzās
ar Melno Aizkaru.

Kaut Lokomotīves svilpiens viņus pamodinātu!
Kaut tie sāktu ilgoties pēc Atvaļinājuma!

Vai viņi pagūs
ielekt
laika pēdējā vagonā?

Gulbene, 8.09.2015.
Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas dienā

↑

 

Vai meklēt kokus,
pieskarties akmeņiem,
rāpot pa zāli, meklējot puķi,
vai beidzot apstāties
miglā?

…Tomēr neviens neizklīdinās
domu un vēlmju
aizkarus.

Lai nāk Vējš!
Lai atspīd Saule!
Lai bērns ierauga ceļu
pie Tēva!

Āmen!

Gulbene, 9.09.2015.

↑

 

Vai dzīves vienas dienas garumā
var izaugt pateicības roze?

Ja pulksteņa sitieni, soļi,
sirdspuksti un elpas vilcieni
ir dvēseles spārni,
kura lido augšup,
tad…

Gulbene, 9.09.2015.

↑

 

Aiz attaisnošanās mūra
salauztas baušļu ragaviņas.
Vairs nebrauks ne viņa, ne bērni.
Atliek tās tikai vilkt
ar mākslīgu smaidu.

Notikumu vējš nepūtīs sejā,
pārsteigtie koki ceļā uz darbu nesveicinās,

Apredzības saule, kas sagatavoja ceļu, neapspīdēs…
Un sniegs kļūs vēl baltāks,
vientuļš savā nevainīgumā –
ne jau tas bija salauzis ragaviņas.

Vēl – svaiga ūdens krūze,
kad viņa gāja garām
izžuvušai cerībai,
kurā guļ sinepju graudiņš…
Vai ar to pietiks?

Viņš to aprakstīja vēstulē
un piesita pie Koka.
Pirms tā satrūdēs spriedumā,
lai nolīst Sarkanais Lietus
un nomazgā visus burtus!

No šī Koka
tie viņai dotu materiālu jaunām
ragaviņām…

Gulbene, 9.09.2015.

↑

 

Pēc gara ceļojuma
viņš To ieraudzīja.
Novilka sandales.

Rozes un liesmas,
kurās paslēpa Maizi,
lai raudzītos uz paceltām rokām,
svaidītām ar sveķiem no Dzīvības Koka,
un uz daudzkrāsu soļiem,
kas nes smaržīgas eļļas
caurdurtām sirdīm.

Bet tas viss tik pēkšņi,
un reizē tik klusi –
kā zibens,
kas pārplēš aizkaru
un sirdi,
kā gliemezis,
kurš nes mūžīgu gliemežvāku,
sava krusta gliemežvāku…

Nu vairs nav Mazā Prinča.
Tas pazudis starp kāzu viesiem,
kas aptīti ar Baltā un Sarkanā upi
laika sirdī.

Krakova – Lagievniki, Adorācija, 25.09.2015.

↑

 

Klusuma tuksnesis
mazas baznīcas oāze
un Degošais Krūms

nogalināti Ēģiptieši
nobaidīti Izraēlieši
un “Ej mierā!”

Tukšas rokas
paļāvīga sirds
un zibens
no skaidrām Debesīm

Vārda Manna
Miesas paipalas
un 40 soļi

Brīnumu jūra
iepriecinājuma Jordāna
un “Cits tevi apjozīs”
un ievedīs Pilsētā
Marana tha!*

Madona, baznīca, 14.10.2015.

_________________________
PIEZĪMES:
* Agrīnos kristiešu dievkalpojumos lietots izsauciens aramiešu valodā, ko var tulkot divējādi: “Kungs, nāc!” vai: “Mūsu Kungs ir atnācis!”

↑

 

Tuvojās ziema,
un Baznīcai nokrita daudz lapu.
Tās uz Krusta dedzināja čūska,
gaidot Tās kailuma izsmiešanu
un naivi cerot, ka dūmi aizsegs Sauli
uz mūžiem.

Tad Mirjama uz brīdi
nevarēja saskatīt
un saprast…
Vai dūmu
vai domu dēļ?

Tomēr izplūda Liesmu Upe,
kas pārklāja Tās kailo,
Krustā sisto Miesu.

Un piecēlās Mozus,
skaļā balsī saucot:
“Lācar, izej no kapa!
Ir laiks pārkāpt
mūžīgās cerības slieksni!”
Un sākās Mūžīgā Diena.

Madona, 17.10.2015.

↑

 

Vai tie ir maigi soļi,
vai tomēr sirdspuksti?
Tik maigi, tik klusi…,
…lai paņemtu viņu uz rokām.

Silts vaigs,
tad skūpsts,
kā Degošā Krūma zīmogs
uz Ēģiptes Zemes.

Kad izaugs,
sadzirdēs viņu, atpazīs,
lai atnāktu līdz pat Nebo kalnam.

Kad viņa attālinājās no šūpuļa,
viņš lēnām atvēra acis,
lai ieraudzītu Maizes Balto Zvaigzni
melnās laika debesīs.

Jā, celies!
Tava papirusu kaste,
spieķis un krusts
jau gaida.

Madona, Adorācijas kapela, 17.10.2015.

↑

 

“Tanī dienā Kungs noslēdza ar Ābrāmu derību.”
(Rad 15, 18) 

Pārcirstas domas,
vēlmes
un lēmumi
viņa miesā,
ko nesa viņu rokas,
gaidīja Liesmu.

Neļaujies
šaubu vanagiem –
šī pulsējošā zeme dota tev!
Un padodies!
Lai sagrābj tevi liels ūdenskritums!
Tu iekritīsi sapņa par mūžību bezdibenī.
Bet nebaidies:
dziļumi piesauc dziļumus…
un kad visbeidzot būsi miris,
kļūsi par kvēlojošu ogli
tūkstošiem, miljoniem…

Tik stipras šīs saites,
kas no Alfas līdz Omegai
caurauž tavu vārdu!

Madona, Adorācijas kapela, 13.11.2015.

↑

 

Ejot starp sasalušām
sutanām un habitiem,
viņa iegāja Ķēniņa pilī.
Saļima
zem sitiena ar zizli,
Žēlsirdības zizli.
Ap viņu krita
uguns pilns sniegs –
Hostiju baltās ziedlapas.

Ikviena nokrita uz sasalušajiem.
Tad viņi sāka pravietot
varavīksnes krāsās.

Es tos salasīju.
Saliku mozaīkā:
Skaista Seja!
Tāda pati,
kā uz dzīvajām sirds plāksnēm.

Nāc, Vējš! Pūt!
Visu šīs pasaules Esteru burās!
Lai tās DOD PADZERTIES
IZSLĀPUŠAJAM!

Madona, Adorācijas kapela, 7/8.11.2015.
Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos

↑

 

Nerunāja par mīlestību.
Atnāca.

Nerunāja par cerību.
Izdziedināja.

Nerunāja par ticību.
Augšāmcēlās.

Madona, Adorācijas kapela, 31.12.2015.

↑

 

Laiks, sniega apbērts,
aizgāja gulēt.
Tas modīsies Pēdējā Dienā.
Tad eņģeļi atnesīs tam
Vārda maizi
un Gara ūdeni.
“Ēd!” – viņi teiks,
“Tev priekšā garš ceļš
cauri mūžībai …”

Tad viņš jautās:
“Vai viņiem pietiks sveču,
ko esmu iededzis?”

Tie neatbildēs.
Ietīs viņu 131. Psalmā
un aizvedīs pie Elija,
lai lūgtu lekciju par klausīšanos.

Madona, Adorācijas kapela, 31.12.2015.

↑

 

Laika un notikumu
vagas.
Starp tām graudiņš –
es.

Kāpt augšup,
lai mirdzētu,
vai mirt zemē.

Gaisma
būtu bāka,
vārpas –
būtu barība.

Es nesaprotu.
Jautāju ceļam par ceļu.
Cik vēl ilgi…?!

Glābšana?
Domas par lapsiņu un Princi!
Reiz tie runās
druvas malā.

Tātad ir vērts
palikt zemē.

Būšu…

Madona, 12.02.2016.

↑

 

Blakus tai mājai to auga daudz.
“Nevajadzīgi! Šķēršļi! Izcērt!”,
daži dusmojās.

Bezprāši!
Nemācēja saskatīt
līdzību par graudiņu,
nedz saprata
debesu putnus…

Tepat – būdas trim medniekiem,
kuri nokauj lapsas,
kas noposta Vīnadārzu!

Pat pēc nāves
tie sasildīs pārējo sirdis,
izsakot neaptveramo Debess kvēli…

Tas bija pravietojums arī par viņu.

Madona, 02.2016.

↑

 

Sapiņķēti sirds zari raudāja:
domu un vārdu pīnē
nav vietas stārķiem,
kuri lido atpakaļ no siltajām zemēm!

Varbūt tomēr jūs esat tie,
Kuri atgriežaties pēc ziemas?

Vai tad jums nav sasalusi sirds?
Vai tad jūs nemācāties rakstīt jaunas dzejas par Rozes kopšanu
un nakts sarunām ar Mazo Princi?

Gan stārķi jums atnesīs uguni!
Tie teiks priekšā atskaņas!
Tie gaidīs atbildi –
kaut līdz rītam!

Bet Ābrahams laiž ārā stārķus
vien pēc 50 gadiem…
Tev ir tikai 40.

Madona, 1.04.2016., naktī

↑

 

Saburzīts sapņu krekls,
sasalis laulību laikā.
Vai ar karstām domām
izgludināsi tās sāpes?!?

Par salauztiem vējdzirnavu spārniem
blakus izžuvušai nevainības upei
un turpmāko badu –
par to gribēja klusēt.

Bet 34 saknes ieauga
miesā un sirdī,
un vientulības dziļajā akā
joprojām skan ieļaunojuma akmens.

Vai tomēr aizsūtīt sūtņus uz Ēģipti?
Esmu dzirdējis par Faraona padomdevēju,
kura caurdurto sirdi
iesēja zemē uz trim dienām.
Šodien viņam ir daudz kviešu.

Jāzep,
es gribu atbraukt pie tevis uz kafiju,
kviešu kafiju!
Pēc tās sirds sāks pukstēt
uz mūžiem.

Madona, 2.04.2016., naktī

↑

 

Ar vainas zīmogu
aizvēra sprostu,
lai paliktu bez cerības elpas
un virpuļotu apkārt nesaprašanai.

Gaisa trūkuma
un galvas reibuma dēļ
nokrita kā rudens lapa.

Vai tagad atnāks ziema?

Iekšā tomēr pastāv
Ekziperī stīgas,
kuras spēj stāstīt par kviešu mūziku,
un arī Terēzes lifts,
kurš var palīdzēt ieraudzīt Omegu.
Starp tiem –
ievainotas rokas,
kurās vēl dejo Saule
pāri svētsolījumiem un sapņiem.

Cik ilgi?!?

Dievs, vai Tu dzirdi vārdu dziesmā,
kuru spēlē citi
uz baltiem pianīno taustiņiem?!?
Tā ir mazliet samazināta,
bet tas ir viņa vārds!
Lai dzīvo!!!

Madona, 5.04.2016.

↑

 

Iekāpt žēlastību spainī,
lai tiktu nolaists dziļumos
caur septiņiem mīlestības gredzeniem
pie Noslēpumainā Avota.

Palikt vientuļā tumsā,
lai visas lapsas nomirtu badā
dvēseles pils vārtu priekšā,
nevarēdamas vairs atrast atslēgas.

Tad ielikt sirdi Liesmās,
lai smeltu Dzīvo Ūdeni,
kurš aplaistīs vagas
plaukstošā vīnadārzā un druvā.

Pēc tam atnest ogas un graudus,
lai izspiestas un samaltus –
tos paceltu pāri siržu altāriem,
kuri gaida mātes un tēva roku.

Aglonā, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 8.04.2016.

 

↑

 

“Trīs ir, kas dod liecību virs zemes:
Gars, ūdens un asinis; un šie trīs ir viens.”
(1 J 5,7-8)

Viņa saņēma atslēgu.
Tā bija ūdens
un Vārdu pilna.

Pagrieza
un iegāja gaitenī –
garā kā dzīvē.

Tieši tad, kā šūpuļtīklu,
eņģelis attina grāmatu
starp A un Ω.

Viņa ieraudzīja Balodi,
kuru cauri mūžam meklēja Noass,
nezinot, ka Tas aizlidos pie Jordānas.

Viņa Balto Gaismu
Vismaigākais sadalīja varavīksnē
un ielika siržu spoguļos.

“Ietin mani savā tīstoklī,
lai es kļūtu par vienu no
mūžīgajām krāsām!”,
viņa izkliedza, iemiegot Asarā.

Madona, Adorācijas kapela, 13.07.2016.

↑

 

Melnbalta pasaule
ievainoja domas
līdz darbiem.

Prieka un skumju varavīksne
izdziedāja dzīvi
līdz mūžībai.

Nāc, Gleznotāj,
un pārkrāso
viņa Betlēmi!

Madona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 14.07.2016.

↑

 

“Tavas acis ir kā dūjas acis
starp tavām divās grīstītēs
savītajām matu cirtām. “
(Dz 4,1)

Dziļā akā –
atbalss.
Vai tu atpazīsti?
Reiz skanēja mūzika
pie mūžības šūpolēm.
Tagad dziesmu dziesma
meklē Dūjas Acis
ar sirdssāpēm.
Tad Viņš tai atbildēja:
“Kāpēc tu mani meklēji?
Vai tu nezināji,
ka man jābūt
tavā sirdī?!”

Madona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 14.07.2016.

↑

 

“Izej ārā un nostājies Kunga priekšā kalnā.”
(1 Ķēn 19,11)

Starp melniem un baltiem
– kliedzienu un klusuma –
pieskārieniem
Pelēcība.

Bezgalības krāsu pilna,
lietus un asaru lāšu aizkustināta,
tā izdejoja Vēju, Zemestrīci un Uguni.

Pie klusās balss ugunskura
šī Trejādība sprieda:
kā aizvērt pārbaudījumu lappusi
un piespraust Trīs Zvaigznes uz Sirds…

…Jo domāja par meiteni,
trīs gudrajiem
un tevi.

Madona, 15.07.2016., naktī

↑

 

“…lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama.“
(1 Ķēn 18,41)

Manu domu burkā –
pateicības un ilgu mākoņi.
Tavu vārdu vējš
nevarēja tiem pieskarties.

Pelēkas šalkoņas slepenībā
es paaicināju tavas saliktās rokas.
Ja tās būs stipras kā Samsons,
spēs piesaukt lielo Bronzas Lietu.

Pēc tam septiņas reizes
es lasīšu ar tevi Dziesmu.
Būsi apreibusi kā Jānis,
un mēs dejosim Šķirsta priekšā
līdz mūžībai.

Madona, 2.04.2016., naktī

↑

 

Nevar pakustēties, –
nevar aizbēgt…
sasiets kā Gulivers
ar nodomu diegiem.

Ēnu čuksti
par asaru šķērēm
un atpūtas brīži bezdibeni –
kārdina…

Tie ir avju diegi,
to, kuras nāk pie Avota;
tas ir paslēpts kamolā –
skaidroja Ausma.

Tad viņš piecēlās
izdziedāt “Amen”
– augstu līdz Debesij,
plašu kā pasaule.

Madona, Adorācija kapela, 20.07.2016., naktī
svētā pravieša Elija svētkos

↑

 

Diānai

Bija tumšas debesis,
tādēļ viņi meklēja lāpu.

Tās vietā –
zibens galvā,
uguns sirdī
un ugunsgrēks…

Kopš tā laika
ādas trauki
gaida vīnu:
jaunie – jauno,
kamēr vecie
atdusas mierā…

Madona, Adorācija kapela, 7.09.2016.

↑

 

Jānim

Šai dienā
pirms mūžības
viņš ilgi gulēja…

Dienas vidū
pie ilgu durvīm,
vēja pamudināti, pieklauvēja
dienu, mēnešu un gadu viļņi:

“Paskaties, kā mūsos
noriet saule!
Tā tevi gaida jau tik ilgi.
Celies un nāc
pa laika virsmu!”

“Es cietu avārijā,
man ir invalīdu rati…”,
viņš mēģināja attaisnoties,
bet tajā pašā brīdī
gailis nodziedāja Pētera himnu.

Viņš sāka rūgti raudāt,
jo zināja par
apsolījumu jūru,
uzticības skatienu,
kā arī par trīskāršo jautājumu.

“Lai man notiek!
Es gribu bez kājām
ieiet jūrā,”
viņš nočukstēja pēc brīža.

Kopš tā laika
viņš maigi smaida,
jo atnāca
vētra, zemestrīce un uguns,
un pašās beigās
Maiga Šalkoņa
zilā tērpā…

Madona, Adorācijas kapela, 21.09.2016.

↑

 

No bradāšanas jautājumu peļķē,
no rotaļas pārliecības ezera krastā
līdz peldēšanai ticības jūrā.

Tas savieno
ilgas pēc okeāna
un bailes no noslīkšanas
ar skatienu uz Sauli
un Vēja šalkoņu.

Tikai daži tic,
ka sirds bura
ļaus staigāt
pa ūdens virsu.

Madona, 09.2016.

↑

 

Uz neuzmazgātas bērnības grīdas
uzlika galdu un sagatavoja mielastu.
Tika aicināts pats Jēzus un Marija,
atnāca grēcinieki un farizeji,
un atbrauca daži gulbenieši.

Kādi no sirds altāra stūriem
līdz šim nebija atklāti,
un nebija kur likt
mīlestības ēdienus,
tādēļ daži ciemiņi neizturēja
un sameklēja sev iepriecinājumu kūkas
pirms cietas barības ēdieniem,
kuri gaidīja uzvedību spogulī.

Tad Marija sacīja:
“Dod viņiem dzert,
jo tie nezina, ko dara!”

Madona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 14.11.2016.

↑

 

Rasai

Viņa gaidīja desmit gadus.
Tagad ar ugunīgu atslēgu
tā atver nākotnes durvis
un skatās uz mīlestības trepēm.

Tomēr pa ceļam vajadzēs saukt:
“Izraujies ar visām saknēm
un iestādies jūrā!”,
jo dzīves Everesta virsotnē
būs nežēlīga nāves zona.

Bet ja gadījumā laika upe
nebūtu dzidra kā kristāls,
tad atgādini tai par Tēva rokām,
kuras pārstādīja Terēzītes saknes,
un par Māti, kura Jāņa lodi
novirzīja uz vēl lielāku pielūgsmi.

Un lai viņa paņem līdzi Latvijas karogu,
un iezīmē virsotni nākamajām paaudzēm.

Madona, Adorācijas kapela, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 14.11.2016.

↑

 

Astrai

Viņa tika izsmieta:
“Stulba – no sniega
grib cept Hostijas…!”

Tomēr tie aizmirsa:
sirds nodoma baltumā
slēpjas Dzīvais Ūdens…

Pietiek pievienot miltus
no piedzīvojumu upuru graudiem
un likt Saulei priekšā,
kad tā augšāmceļas pēc grēka nakts.

Pēc tam daži ieraudzīs:
viņas Hostiju dzīves vakarā
priesteris pacels virs altāra
viņu visu pestīšanai…

Madona, baznīca, 15.11.2016.

↑

 

Es īstenībā nezinu, kas esmu.
Pa izsmiešanas aizsmērēto logu
virs cilvēciskuma un sievišķības apvāršņiem
vairs neredzu savu ilgu varavīksni.

Pagaidām ar asarām acīs sēžu smilšu kastē,
meklējot sen pazudušu cerības knupīti.
Kabatā palikusi vien konfekte no Zilā Eņģeļa stāsta
par neauglīgu sievieti un lēkājošu bērnu.

Garāmgājēji man prasa vārdu un vecumu,
taču es nerunāju ne latviski, ne Mazā Prinča valodā,
tādēļ tie aiziet redzami nepacietīgi, neko neatstājot:
ne mēteli, ne vārdu trepes: “Dzīvo! Audz!”.

Tā rakstot, viņa sadzirdēja klauvēšanu pie durvīm.
Gliemezis beidzot atnesa 23. mozaīkas trūkstošo daļu,
kuras tumšajā ielejā tika ieslēgta gaisma
un uzklāti galdi kāzu mielastam.
Viņas kāzu…

P.S.
(Pastnieka atmiņas)
Viņas vārdu mežā
ilgi meklēju jēgas taku.
Atradis tajā dzeloņstiepli, sapratu:
pirms kāda laika tur bijusi nometne.
Tad sāku delikāti jautāt,
kā krita zvaigznes uz galvām?
Un palūdzu parādīt numura tetovējumu…
Mēs abi kļuvām mēmi, redzot,
ka pie 666 ticis pieskaitīts 111!!!

Madona, Adorācijas kapela, 29.03.2017.

↑

 

Uz sirds stīgām
bez vārdiem
dejoja Uguns
līdz trim Karmela lielupēm.

Bērni
kā maizes un zivtiņas
un milži
kā seši pilni akmens trauki.

Tagad pie laika pludmales
var atnākt visi
Nikodēmi un Samarietes
un ienirt jūrā
līdz Omegai.

Atstāj gurķus un melones,
sīpolus, ķiplokus un puravus!
Apklusini skanošu zvārguli
un pamet salmu kulšanu!
Tev ir uzklāts Galds
šajā Bezgalībā.

Rīga – Madona, 13./14.06.2017.

↑

 

Vārdu ēnā
un pieskārienu vēsumā
audzināta,
tā apklusa un sastinga
aiz nosmērēta loga,
bet ar vulkānu iekšā.

Tādēļ
sarunu salmi
un darbu tirgus…
Bet izsalkums joprojām grauza.

Neizturēja.
Paņēmusi akmeni,
izsita logu,
bet – citiem.

Tagad viņiem nav viegli
skatīties caur to uz nākotni
vai mēģināt nomazgāt no tā kļūdas.

Vai Kāds apžēlosies un pasūtīs
viņiem un viņai
jaunu logu,
lai saules gaisma uzrunātu
un tās stari sasildītu?

Rīga, Māsu Kalpoņu kapela, 12.06.2017.

↑

 

Bez upes, bez lietus,
tomēr tā sapņo par augļiem…

Tā paaicināja Ījaba draugus,
lai sēdētu blakus
77 žēlsirdības dienas.

Veltīgi.
Tie sēdēja kā mēmi.

Tad pie mīlestības ugunskura,
sākot ar Alfu līdz Omegai,
viņa izrakstīja Vārdu,
kurš piepildīja
domu tīklus un jūtu laivu
ar nožēlas asarām
līdz grimšanai.

Beidzot tā neizturēja
un metās liesmās,
lai aizlidotu līdz Debesīm.

Tagad no turienes
visiem izslāpušajiem
tā sūta lietaino vēstuli.

Vai tu jau to lasīji?

Rīga, Garīgais seminārs, 4.–5.07.2017.

↑

 

Manas dzīves zālē
kukainīšu tik daudz.
Tie izstaigā pateicības takas
un izdzied aicinājuma dziesmu.

Tad,
paslēpušies no kārdināšanas zibeņa
zem Saimnieces zilā apmetņa,
viens otram stāsta pasakas
par Mūžīgo Uguntiņu Karmela Kalnā.
Un visi tam tic kā bērni.

Kad pēc vētras, zemestrīces un uguns
atnāca klusuma medus smarža,
tie centās uzrāpot man uz rokas
vai ielidot ausī, lai arī es
sadzirdētu un ieticētu.

Ilgi tos atgaiņāju,
līdz aizdomājos par zilo apmetni
un aizmigu zālē.
Un tiešām, arī es sapņoju
par bezcerības jūru,
aicinājuma mākonīti
un kalpošanas lietu.
Tas bija Ugunī.

Sarkaņu rekolekciju mājas kapela, 17.07.2017.

↑

 

Tā bija
mana vārda
un Tava Vārda
diena.

Vēja simfonija
vientulības asaras
mainīja pret notīm
Lielā Koka šalkoņā.

Tukša skaņa “draugs”
tapa par pielūgsmes dziesmu
un skanēja
no grēka pagraba
līdz bazilikas griestiem,
un ietērpa mani zaļajā.

Tādēļ šodien un rīt
būs vienmēr pa ceļam
pie Tevis,
lai gan Tu dzīvo tik tālu,
mans Draugs!

Rīga, Garīgais seminārs, 3.07.2017.

↑

 

Es pēkšņi pa ceļam atradu
kādas meitenes lellīti.
Tā bija vienkārša,
tomēr uz tās bija daudz
bērna mīlestības skūpstu
un ilgu pieskārienu.

Tai bija magoņu galviņa,
pilna grabošām domu sēklām
un ar mūžības kroni.
Mati – no lina segas diegiem,
kas kādreiz bijuši Betlēmes silītē.
Tai bija silts džemperis
no aitu vilnas,
kuras pirms došanās kalnos,
ganījās tumšā ielejā.
Un no rudens krāsainām lapām
uzšūti viegli svārki,
ļaujot tai skriet
pa dievbijīgu ikonu ainavām.
Kājas – no vītola zariņiem,
kurš ne tik sen raudāja pie kapa
kopā ar Martu un Mariju,
taču tika nozāģēts un pārvērsts
piecu jaunavu kāzu galdā.

Bet tai bija arī sirds –
dzīva, silta, mīloša,
kura ritmiski dziedāja
maigu šūpļadziesmu.

Es mazliet paklausījos
Un, noguris pēc cīņas ar Goliātu,
ātri aizmigu.
Un sapņoju par lellīti,
kura man pazuda bērnībā,
bet kuru atrada gudras pūces
un aiznesa uz savu ligzdu
Dzīvības Koka dobumā
ar skaidru domu:
lai tā tur gaida savu bērnu.

Madona, Adorācijas kapela, 4.10.2017.

↑

 

Bija 22:22,
kad beidzot viņa cēla Jonu
un iemeta viņu jūrā.
Tad sarunu viļņi mitējās trakot.

Kāpēc viņa gaidīja tik ilgi?

Jo starp divām slepkavām
lēnām auga Koks sirds zemē;
jo krietnu laiku divu kāršu mājiņa
sargāja no asaru lietus, kamēr samirka;
jo vajadzēja uzkāpt krēslā ar restītēm,
lai spogulī ieraudzītu savu otro seju;
jo līdz šim rokām nebija ko apskaut,
lai iesāktu laulības deju.

Tādēļ nebrīnies, ja esot Ninīvē,
atradīsi daudz garšīga vīna –
tas palika no viņu lielajām kāzām.

Tā garša tev teiks:
“Laiks ir piepildījies!”

Madona, Adorācijas kapela, 23.08.2017.

↑

 

Manās rokās
uzpampušu domu pušķis –
vai vairāk lūgt vai pateikties
par pūļa pelēko klātbūtni?!

Un debess bez zvaigznēm
nerāda vairs ceļu
uz apsolīto zemi
draudzībai ar To, kurš Nezināms.

Bet nevar taču izraut sirdi
un mest suņiem, lai tie to aprītu
kā druskas no Kunga galda,
lai nesāpētu vārdi un skatieni.

Jūrnieks bez kuģa, ārsts bez fonendoskopa,
lakstīgala bez balss un mežs bez smaržas
– atliek būt ar pušķi rokās,
kurā vārdi pārvēršas jautājuma zīmēs.

Madona, 28.09.2017.

↑

 

Vai esi spējīgs
pie kliedziena vārdiem
dūres sitienu ritmā
uz nagu skrāpējumu līnijām
pierakstīt pielūgsmes notis
tāpat kā Viņš?
– izlasīju uz Ārsta vizītkartes,
kad gaidīju rindā
ar ievainotu sirdi rokās
manas dzīves uzgaidāmajā telpā.

Madona, Adorācijas kapela, 4.10.2017.

↑

 

“Sieviet, es viņu nepazīstu!”
(Lk 22,57)

Ilūziju aukstajā pagalmā
patiesības ugunskurs
apgaismoja Samarietes seju.

Viņa nobijās
no vēstures,
no sevis,
no mīlestības…

Izkliedza:
“Es nepazīstu sevi!
Nost! Sitiet mani krustā!”

Tad gailis nodziedāja
Žēlsirdības stundu,
kurā ieļaunojumu akmeņu
pilno delnu
atļauts ielikt Sāna akā
un beidzot padzerties.

Vai viņa izstieps savu roku?

Rīga, Garīgais seminārs, 4.07.2018.

↑

 

Kad atnāk domu ziema,
tik viegli aizmirst
par savu un viņa rozi
un apsegt to
ar atmiņu kupolu.

Bet tai jādzīvo
Baloža dziesmās uz jumtiem,
bērnu dejās un lēcienos parkā,
sirmgalvju drebošās rokās…
līdz pēdējai durvju atvēršanai!

Tad no saviem atmiņu krājumiem
viņa izdarināja siltu šalli,
kas zaigoja cerību rītos.
Un, kad pieaugušie garāmgājēji
murmināja kaut ko
par sarmotajiem zirnekļu tīmeklīšiem,
viņa vēl spēcīgāk piekļāva sev klāt
sava Mazā Prinča matus,
lai varētu aizmigt siltumā

līdz mūžības pavasarim.

Madona, 8.11.2017.

↑

 

Divas sirds bumbiņas
ar vienu lapu
un uz viena stiebra
– mana un tava –
liepu un Karmela zieds
gaida laika rudeni.

Tas iekritīs brūnā zemē
un apsegs to kā lāci
sniega un Hostijas baltums
mūžīgam sapnim,
kurā skanēs rožu lietus.

Pagaidām ir karsta vasara,
krāsu, vārdu un soļu pilna.
Ak, cik ļoti tā traucē kāpt kalnos!

Vai tiešām to vajag
pēc pavasara zemes smaržas,
pēc ledus un upju dejām,
pēc mūzikas klusuma pilnas?!?

Varbūt Antonio un citi kļūdījušies,
stāstot par “Četriem gadalaikiem”?
Varbūt, lasot dvēseles stāstu,
nepamanīja smaidu, Bērniņu un liftu?

Aizdomājos līdz miglai…

Pēc acu atvēršanas
nevarēju atšķirt –
vai uz lociņa
aizvien lāsoja asaras
vai jau rudens lietus?

Madona, Adorācijas kapela, 1.08.2018.

↑

 

“Nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā…”
(Lieldienu sekvence)

Debesu Simfonijai
nepietiek instrumentu,
tādēļ tā ienāca cilvēcē,
lai izmantotu sirds stīgas.

Mīlestības varavīksnei
nepietiek vietas –
tā izstiepās starp naglām,
lai ietilpinātu katru asaru.

Jautājums…
Svārstīšanās…
Nogāze…

Klusuma krāsām
nepietiek elpas, –
tās paceļ izslāpušas rokas,
lai sakratītu zvaigznes.

Sirds notīm
nepietiek līniju, –
tās pārvēršas baložos,
lai pieskartos Vaigam.

Dziesma…
Laulība…
Mūžība…

Madona, Adorācijas kapela, 1.08.2018.

↑

 

Manam garīgajam bērnam

Baloža dziesma
uz sarkaniem jumtiem
apsēdās kā migla
– pelēka, klusa, vienkārša.

Tomēr samitrināja roku
darbam ar upura mālu
sešu trauku veidošanai.

Citā laikā
atnāks Vārds, lietus
un Vīns.
Tad viņa to ielies
akmens traukos
un aiznesīs uz mīlestības jumtiem,
kur nedz vārds, nedz žests nevar paslēpties.
Un Kāzu viesi būs noreibuši
no devītās stundas
līdz septiņdesmit septītajai.

Madona, 3.11.2017.

a, Adorācijas kapela, 1.08.2018.

↑

 

Eglītei apkārt
pēdas uz sniega…
Vai zaķis?
Bez vārda, bez nozīmes.

Manai sirdij apkārt
Rožukronis grēka ziemā…
Vai tavs?
No Bērniņa līdz mūžībai!

Madona, 26.12.2017.

↑

 

Audzēju
un ārstēju
ilgus gadus,
kaut arī
Manas Rozes
joprojām dur
līdz ilgām
pēc klusuma.

Cik vēl ilgi?

Vienas laternas
un tās iededzēja
lielajā kosmosā
uz piektās planētas
nāvīgs jautājums.

Aiz neiecietības,
aiz mīlestības.

Saukšu Lapsiņu palīgā.
Baidos, ka neizturēšu
līdz 50 gadiem,
lai ieraudzītu Ābrahāmu.
Esmu tikai bērns.

Pie Vadzola ezera, 2.08.2018.

↑

 

Drebuļi –
kā mēdz būt
ar koka lapām.
Rudenī
vai nespēkā?

Kaut es ceru vairāk…
Sapņoju par Bērna kuģīti
spēles laikā pie upes.
Tas vismaz pārvadā
domu mārītes.

Es vēlētos citu sugu –
lai tā glabā atmiņas:
par Ārona zizli,
Krusta Koku,
un Paradīzi.
Pagaidām veidoju upi
no asarām
un karaļa zizli
no niedru smiekliem.

Madona, 5.01.2018.

↑

 

Manu domu pansionātā
apmeklēšu tevi
ar vārdu un bilžu sniegu.

Es nojaušu –
tie nepastāvēs
patiesības vasarā,
bet ir jautri taisīt sniegavīru.

Es tikai nesaprotu,
kāpēc daži smejas,
it kā man būtu burkāna deguns
un kaut ko murmuļo par sirds aukstumu… ?

Rīga, 29.01.2018.

↑

 

Pie piedzīvojumu plova –
kafija no Jāņa dzejas,
lai kaklā nav jautājumu
par citu dzemdību sāpēm.

Un Galatiešu lietus
galvu atvēsina
piecelties lidojumam…

Ar jūsu roku apaļšalli
nostājos pie kases lodziņa.

Acs pāri mākoņiem.

Madona, 2.01.2017.

↑

 

Noslīka lāses
un vārdi
akā
un kaklā.

Bet vairs nav
nedz gribas virves,
nedz cerību spaiņa.

Atliek gaidīt
brīnumu pavasari,
kad lietus pats
norasinās dobes
un sirdis.

Madona, 6.02.2018.

↑

 

Viņiem ir tikai svecīte,
ar kuru tie mēģina
apgaismot savas un citu domas,
nokausēt skumju ledu
un sadedzināt atvadīšanās vēstules.

Viņiem vēl nav lavas,
kura nelokāmi pārkausē
pasaules sirds akmeni,
lauž melnās robežas
un veido tikumu kalnus.

…jo baidās
no nezināmā,
no kailuma
un no sprādziena.

Lai drebošu cilvēka stihiju
atnāk uzveikt cita Stihija.

Madona, Adorācijas kapela, 15.03.2018.

↑

 

Ūdens…
Gribu ieiet,
bet tā ir betona upe.

Stars…
Gribu sasildīties,
bet tā ir tikai bilde.

Cepetis…
Gribu paēst,
bet tā ir plastmasa vitrīnā.

Ar ilgu skrandām
apstaigāšu nākamo pilsētu.

Vai tā vēlreiz būs
manu domu filmā
vai uz Viņa delnas?

Šajā ceļā
tavi vārdi
mazgā, silda un baro.
Kaut drusciņ.
Es pateicos.

..apguldīju tos
aicinājuma aizkrāsnē…

Madona, 17.05.2018.

↑

 

„Kungs pavēlēja zivij, un tā izvēma Jonu krastā.”
(Jon 2,11)

Septītajā gadā
likteņa tīmeklis
pārklāja Latviju
un aizstūma domas
līdz stāvam krastam.

Tur Mīlestības jūra uzsmaidīja:
„Vairs nav, kur izbēgt.”

Bija laiks lasīt pludmalē
izvemtā pravieša pēdas,
kuras draud, ierosina, apžēlo.

Vai tagad,
kad ricinus stāds un kukainītis
kļuvuši par bērniem
un spēlējas
vienā smilškastē
Debesu pagalmos,
viņš saprot
svelošo austrumvēju
un sauli, kas dur viņa galvu?

Vai mācās
lūgties par nākotni
un vākt spēkus tālam ceļojumam?

Rīga, Garīgais seminārs, priesteru rekolekcijas, 4.07.2018.

↑

 

Jettei

Vai virs pieaugušo zemes
var zaļā kāršu namiņā
pasargāt savu Rozi
no greizsirdīgiem
rudens skūpstiem?

Var,
ja nežēlosi laiku,
lai noietu līdz akai,
kurā savas slāpes veldzē Jēriņš,
kurš zina, kā izdzīvot
pat uzzīmētā Sarkanā kastē.

Viņš labprāt padalītos
savā noslēpumā.

Es to zinu,
jo no Viņa mācās
mana sirds Lapsiņa. 

Rīga, Garīgais seminārs, priesteru rekolekcijas, 4.07.2018.

↑

 

Māte teica:
„Izdziedāt naktī
uz vientulības vijoles
sakņu spēku
un ziedlapiņu ilgas
– salauztiem garāmgājējiem un tiem, kas nepazīst…”

Tēvs atbildēja:
„Nocietināt taku,
lai pārdomā, izlemj, cīnās
un dzīvo,
kamēr lociņš Viņa rokās!”

Putni dzirdēja šo mūziku.
Dejoja kā Dāvids
Derības Šķirsta priekšā…

Madona, 11.07.2018.

↑

 

Toreiz kalnos
un šodien
viņa salauza kāju
un sirdi.

Ir neiespējami
pārāk ātri
un pa svešu ceļu
sasniegt virsotni
starp delnām.

Ko nu, –
toreiz nezināja
ieleju un Lapsiņas dziesmu
par Garumu, Platumu,
Augstumu, Dziļumu
un LAIKU.

Bet tagad?!?

Kāpēc joprojām piesauc suņus,
lai laizītu viņas augoņus
bagātnieka durvju priekšā?!?
Lai nokāpj no sikomoras!
Lapsiņas alā taču viņu gaida
Mazais Princis ar karstu šokolādi!

Madona, Adorācijas kapela, 11.07.2018.

↑

 

Viņa atkal izaicināja darbam Mazo Princi,
aiz klusuma un baiļu kaktusa
ielikdama sirds balodi.

Vajadzēs saukt,
katru dienu tuvoties,
lai beidzot viņa iemācītos
un kopā ar Tomu
dziedātu Akatistu par druvu
caurdurtajā sānā.

Lodza, māsu Antoniāņu klosteris, 18.07.2018.

↑

 

Savu domu smilškastē
bērni izraka bedri
un ielēja slavas ūdeni.
Tagad uz tā virsmas
baltas ūdensrozes
izdala melu smaržu,
lai aizmirstu par Hēroda dusmām
un nedzirdētu māšu vaimanāšanu.

Vienīgi nepaklausīgi suņi
ik pēc brīža izvelk no miskastes
asiņainu autiņu skrandas,
kuras neizbalināja
šīs pasaules veļasmašīna,
un no sirdsapziņas dārza
izrok norautas rociņas un kājiņas.

Pabaroju nemiera suņus
un atņēmu atliekas un skrandas.
Saliku uz altāra un piepildīju grāvi.
Devītajā stundā
no Dzīvības Koka
izlējās Uguns:
nomierināja jūru,
bet mūžīgajā akmenī
iekala vārdus:

Mene mene tekel upharsin*.

Lodza, māsu Antoniāņu klosteris, 18.07.2018.

_________________________
PIEZĪMES:
* Sal. Dan 5,25-28: „Redzi, ko nozīmē uzraksts: „Skaitīt skaitīja, svēra un dalīja.” Un tas nozīmē: skaitīt – Dievs ir skaitījis tavu valsti un vedis to pie gala! Svērt – tu esi svērts svaru kausā un esi izrādījies par vieglu! Sadalīt – tava valsts ir sadalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.”

Lodza, māsu Antoniāņu māja, 18.07.2018.

↑

 

Kas saduļķoja sirds dziļumus?!
Kas vīna pagrabu pārveidoja akacī?!

Klusums…

Sutīgajās domās
nevar redzēt virsotni,
nedz to sasniegt,
tādēļ ilgus gadus kopā ar Ūriju
gulēja uz cerības sliekšņa.

Tajā laikā Lapsiņai drebēja sirds:
vai izies no mājām, vai tuvosies,
vai mīlēs līdz druvas krāsai?

Daži zina, ka
Elija un citu koklei
dažreiz vajadzētu sūtīt
vētru, zemestrīci un uguni,
lai sāktu dziedāt
dzejas klusumu!

Atnāca…!

Kad sadzirdēja
klusu, čukstošu balsi,
iegāja un izgāja,
un nevarēja atpazīt sevi pašu.

Tad nelīdzēja ticības miglā
rakstīt uz spoguļa:
„Uzvara, pārsteigums, attīrīta elpa.”
Bija apbērta kā bite ar putekšņiem
un apreibusi kā kamene
Vasarsvētku dienā.

Un sāka aust
ar kājām gaisā.

Bet eņģeļi
prot lasīt šādu rakstu.

Vai tu arī?

Polija, Małe Ciche (Mazais klusais), 27.07.2018.

↑

 

Pēc septītā sprediķa
viņai palika neērti, jo
nevar Degošo Krūmu
savaldīt jūras dziļumos.
Tas grib izslāpušajai pasaulei
parādīties Mazajā Mākonītī,
nesot pērļu Lietu.

Tomēr viņas agonija
neatnāca tik drīz.
Mēģināja man stāstīt
par akas dziļumu,
trauka trūkumu,
par filozofijām un reliģijām…

Apklusa tikai tad,
kad sadzirdēja par zvejnieku,
kurš „mīlēja vairāk”,
un par meitenīti,
kuras „Kā?!” noslēpums
apžilbināja gudriniekus.

Aizmiga
ap Žēlsirdības stundu
jau viegli, klusi.

Pēc brīža
lietutiņš čukstēja:
„Es… vairāk…”

Lodza, māsu Antoniāņu klosteris, 17.07.2018.

↑

 

It kā vājš kapteinis,
bet stolu bura – Vēja pilna.

Gremdējošs sirds kuģis
atkal tika izglābts.

Madona, 3.08.2018.

↑

 

Simtgadē
ar spēcīgu akordu dūrienu
un maigas melodijas samtu
ieeju tavā svētnīcā.

…bet tu guli
neticības nespēkā,
ka Latvija aug tevī!!!

Aizmirsta dziesma
par smilšu graudiem
un ūdens lāsēm
vairs neveido jūru un ostu
tevī.
Diemžēl.

Piesauc Elija pieskārienu,
lai mostos, lai celtos;
Tobiju ar suni,
lai dotos pēc Zivs;
Āronu un Hūru,
lai slavētu uzvarā!

Un paskaties!
Karoga baltajā strīpā
jau zaigo „Magnificat!”…

Madona, Adorācijas kapela, 5.09.2018.

↑

 

Rudens atver jau durvis
un sper pirmo soli iekšā.
Viņu sveicināt izgāja koki
ar sārti degošām lapu lāpām.
Aiz viņiem vāveru orķestris
sita mazas riekstu bundziņas,
mēģinot sakārtot zvirbuļu dziesmu.
Kaķi majestātiski vicināja astes,
it kā apzīmējot tai trasi.
Pat puķes ieinteresējās
un izstiepās, lai apbērtu tās taku
ar izbrīna ziedlapiņām…

Pāri šim gājienam es –
dreboša apses lapa,
kura sajauca notis
un haotiski šalko
pateicības un ilgu dziesmu.

Es gaidu Mūžības Diriģentu,
lai sakārto visus gadalaikus
manī.

Madona, Sāpju Dievmātes dienā, 2018.

↑

 

baltajai Lilijai
sarkana Sirds

kā ugunskuri
pasaules stūros

visiem
sasalušajiem

vai atnāksi

Madona, Adorācijas kapela, 11.07.2018.

↑

 

Tas zīmogs dedzina
ar pienākumiem,
rūpēm
un ilgām
joprojām.

Viss sākās tik sen,
vēl Midiānu zemē,
bet nevar atraut acis
no Uguns un Vēja
Podnieka krāsnī,
kurš veido
Lauvu, kas aizstāv, un
Jēriņu, kurš jānēsā uz rokām.

Izstiepts kā stīga starp
Vienīgā un tūkstošu
skatieniem, dažreiz
viņš slēpj savu dziesmu
22. Psalmā,
bet dažreiz nāk pretī
Mozum, Pāvilam un Augustīnam,
lai dziļāk, tālāk, augstāk…

Gudrie čukstus skaita lūgšanas,
lai viņš atdotu garu pareizās rokās
un padzirdītu izsīkušās akas mūžībai.

Vai tas uzdot jautājumu
arī tev?

Madona, Adorācijas kapela, 09.19. 2018.

↑

 

Šī
pagātne
cerību apbēra
ar pelniem pēc “Hosanna”.

Jo
viņas toreizējais
izsalkums sadedzināja
zarus, mēteļus, pat ēzelīti.

Bet
netika paēdināta…
Neaizpildāma delnu ala
palika karstajā domu tuksnesī.

Dzerot šo atmiņu rūgto kafiju, es pamanīju, ka tā paaugstina nemiera spiedienu un izmisuma lēkmei pietuvina sirdi. Tādēļ arī nāk rudens drebuļi un ziemas miršanas neatsaucamā nojausma.

Bet vai tas tiešām ir viss?!?
Vai skaņdarbu minorā
nevar noslēgt ar
varavīksnes
akord
?!?

Kad pieminēju apustuļu deju trešajā stundā, es saņēmos un ar vijoles atslēgu rokās un krusta lukturi uz pieres devos tumšajā pagrabā atvērt tās durvis,

aiz kurām gaida
pārvērsts vīnā
cerības
ūdens
!

Madona, 23/24.09.2018.

↑

 

Viņš sapņoja par mūžīgo taisni
ar mūsu domu, vārdu un darbu zīlītēm.

Cits pielika sava vājuma punktu.
..bet stars joprojām uztur
neaptveramu cerību!

Es uztraucos, ka ar to nebeigsies
un sirds ērgli piesies laicīgais nogrieznis.

Tad kāds izčukstēja: „Neaizmirsti:
Viņš var ienākt caur aizslēgtām durvīm!”

Barkava – Madona, 26.09.2018.

↑

 

kāsī
        ir jālido
                    dienu
                               katru
                                             te
                            vienmēr
                   ziema
       skrien
pakaļ

 

                   lidojumu
                         garu
                               izturēs
                                         putni
                                                  visi
                                                          vai
                                                  kāda
                                           sirds
                                    mīlēs
                           vairāk
                nekā es

 

                                           sliekšņa
                                                    uz mūžības
                                                                  gaida
                                                                             Saule

Madona, Adorācijas kapela, 26.09.2018.

↑

 

Starp nedzīvām Mārām
un bezdievīgiem dieviem
patiesā Saule gaida
tavu durvju priekšā.

…bet kam ir acis, lai ieraudzītu
Tukšu Kapu?!
Kam ausis, lai sadzirdētu
”Noli ne tangere!”* ?!?

Ozolu čaukstēšana,
pēc tam
traktoru dūkoņa
aizbēra Jēkaba avotu.

Ne līdz mūžiem!

Madona, 2018.

_________________________
PIEZĪMES:
* Sal. “Jēzus sacīja: «Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva.»” (J 20, 17a)

↑

 

Vēl
vakar viņa
klātbūtnes šalle
sildīja rokas un sirdis.
Piepildīta ar domu rakstiem,
tā iepriecināja visu to acis, kas lasa
avīzi un
dvēseli.
Tā vijās
kopīgo
dienu
takās.
Tagad
tā tika
saukta
augšā.

 

Kas
tad               viņa
vietā                          mācīs
mani,                              kā ēst
                               pudu
                     sāls
              un
            turēt
          durvis
     vaļā
 pat
   tiem,

 

kas
nenāk
ar cukuru
vien.

Madona, Sāpju Dievmātes dienā, 2018.

↑

 

Krīt koku lapas
uz zemi,
uz kapiem,
uz sirds.

Es tās atstāšu
kā kažoku
ziemai,
zaudējumiem
un ilgām.

Kad beidzot eņģeļi
izies no mākoņu slēptuvēm,
tie ieraudzīs tikai krāsainu gobelēnu,
par kuru stāstīs Labajam Dievam.

Smieklīgi, cik viegli varēšu
maldināt eņģeļus!

Bet ja atnāks pats Dievs,
lai mirušos un mani
pamodinātu no lāča miega…?!?

Madona, 29.09.2018.

↑

 

”Redzi, sev delnās tavu vārdu es esmu iegriezis…”
(Is 49,16)

Lai iemācītos okeānu, kurš
šajā mirklī
visu dod,
lai pēc tam
to atņemtu
un piešķirtu mūžībai,
iekāp liftā,
kurā divi attēli:
mazais bērniņš
un cietošais kalps.
Tad tu kļūsi arī par Pēteri,
kurš netika galā ar vārdu tīkliem,
kad ar tiem trīs reizes aptina pasauli.

Šodien no visu baznīcu griestiem
līst zivju un rožu lieti,
kuri piepilda
noziedznieka Prancini
un netīrās Samarietes
izslāpušās akas.

Madona, Mazās svētās Terēzes diena

↑

 

Piespiests lasīt,
viņš atrada vienu –
uz spilgti sarkanas antūrijas
bija rakstīts:

Septītajā istabā
ir izurbta aka –
dziļa,
tumša.

Tur – dzīvinošs ūdens
tīrs, dzidrs
un ļoti auksts.

To urba asaras
ilgi, noslēpumaini
40 gadus.

Tā sauc Samarietes –
izmisušas, miglainas
un degošas iekārē:

Mostieties Lieldienu rītā!
Paņemiet atslēgu no Dārznieka,
Viņš dos jums dzert!

Aizverot grāmatu,
viņš sāka raudāt:
ticība noskūpstīja apsolījumu
viņa acu priekšā.

Madona, 2.04.2016.

↑