27. Un Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja uz Filipa Cesarijas miestiem; un Viņš ceļā jautāja saviem mācekļiem, tiem sacīdams: Ko ļaudis saka? Kas es esmu? 28. Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi – Elijs, bet citi – ka viens no praviešiem. 29. Tad Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus. 30. Un Viņš tiem piekodināja, lai tie par Viņu nevienam nekā nesaka. 31. Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš un jākļūst vecāko un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem. 32. Un Viņš runāja šos vārdus atklāti. Un Pēteris, paņēmis savrup Viņu, sāka Viņu apsaukt. 33. Viņš, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo! 34. Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man! 35. Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs.
27 Jēzus ar saviem mācekļiem gāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem. Un ceļā viņš mācekļus izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani? Kas es esmu?” 28 Un tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, un citi – Elija, un citi – viens no praviešiem.” 29 Un viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus.” 30 Viņš tiem stingri piekodināja nevienam par viņu nestāstīt. 31 Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” 32 Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. 33 Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” 34 Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
27. Un Jēzus un Viņa mācekļi aizgāja uz Filipa Cesarijas miestiem; un Viņš ceļā jautāja saviem mācekļiem, tiem sacīdams: Ko ļaudis saka? Kas es esmu? 28. Tie atbildēja Viņam un sacīja: Jānis Kristītājs, citi – Elijs, bet citi – ka viens no praviešiem.
Sv. Marka uzrakstītajā Evaņģēlijā neatrodam jēdziena „Cilvēka dēls”, ar kuru citos Evaņģēlijos nosauca Jēzu. Tāpat nav salīdzinājuma Jēzu ar pravieti Jeremiju. Šie fakti uzsver, ka daudziem tajā laikā nebija skaidrs, kā saprast Jēzus no Nācaretes identitāti un misiju. Tie cilvēki nebija spējīgi domāt, ka tieši Jēzus ir apsolītais Mesija, Pestītājs. Viens no spēcīgiem šķēršļiem bija fakts, ka tie zināja Jēzus izcelsmi, pazina Viņa ģimeni:
„Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa.” (Mk 6, 3),
„Vai priekšnieki tiešām pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Un mēs zinām Viņu, no kurienes Viņš; bet kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš.” (J 7, 26b–27).
Patiesība, ka Kristus ir Dieva Dēls, Mesija un cilvēces Pestītājs ir būtiskā cilvēka dzīvei un visas Baznīcas ticībai. Un vispilnīgākā veida tā atmirdz nevis kādos Jēzus izdarītos brīnumos (kaut cik lielajos) vai cilvēku dziedināšanā, bet Viņa pashā. Tādējādi Jēzus uzdotie jautājumi liek ticīgajiem ņemt vērā ne tikai visu Viņa pasniegto mācību, visas izdarītas zīmēs un brīnumus, bet liek īpaši koncentrēties uz Viņa nāves pie krusta un augšāmcelšanās vēstījuma.
Var piebilst, ka tādās pašas iedomas par Jēzu (Viņš ir Jānis Kristītājs vai Elijs vai viens no praviešiem) atskan arī fragmentā, kur ir aprakstītā svētā Jāņa Kristītāja nāve (sal. Mk 6, 14–16).
29. Tad Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus.
Cilvēku viedokli var būt ļoti maldinoši, tāpēc ik katrs ir aicināts meklēt patiesību, kura ir objektīva, neatkarīga no viedokļiem; kura nesaistās ar sabiedrisko uzsvaru vai laikmetu pārmaiņām. Tāpēc vajag, lai jautājums „Bet par ko jūs mani turat?” skartu katru personīgi. Tikai no tā izejot, var augs pareiza izpratne (par Dievu, par cilvēku) konkrēta ģimenē, draudzē vai citās kopienās.
Ne bez nozīmes ir fakts, ka Jēzus identitāte identificējas ar vārdu „Kristus”, Dieva Svaidītājs. Šo jēdzienu Vecās Derības mantojums skaidroja daudzās vietās. Tituls „Kristus” ir kā durvis, aiz kurām blakus patiesībai par Viņa svaidīšanu ar Svēto Garu, atrodas patiesība par paredzētām ciešanām un nāvi, par Viņa uzvaru un triumfu mūžībā.
Sv. Pētera apliecinājumu par to, kas ir Jēzus, visprecīzāk apraksta Evaņģēlists Matejs (sal. Mt 16,13–20). Svētā Marka versijā nav mīnēts Pētera (un viņa pēcteču) primāts Baznīcā. Kāpēc? Viena no atbildēm var saistīties ar to, ka Marks bija „sv. Pētera tulks” (kā viņu nosauca bīskaps un rakstnieks Papijs; ∗70 – † 135,). Tulkoja viņa mācību, katehēzes no grieķu valodas un aramiešu. Un ir hipotēze, Marks izlaida arī šo vārdus par primātu pēc paša Pētera lūguma. Tādējādi Evaņģēlijā tiktu izlaists viss, kas par Pēteri liktu domāt kā par tikumu pilno vīru, augstās morāles kungu. Šāds Pētera lūgums varēja būtu pazemošanās akts kādreizējas Mācītāja aizliegšanās dēļ (sal. Mt 26, 69–75). No otrās puses var domāt par vēl vienu paskaidrojumu. Visticamāk Marka Evaņģēlijs bija domāts romiešiem, kas atgriežas pie Kristus, tātad tiem, kas nav jūdi un nepazīst viņu valodu, kultūru un reliģiju. Markam bija svarīgi pirmkārt pievest adresātus pie ticības Jēzum Kristum kā Dieva sūtītam cilvēces Pestītājam (sal. Evaņģēlija pats pirmais teikums: „Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums.” [Mk 1, 1]!), nevis „uzreiz” iedziļināties Baznīcas dzīves un struktūras jautājumos.
Tomēr arī sv. Marka uzrakstītais Evaņģēlijs neapšaubāmi nodot faktu, ka pareizo atbildi pasniedz Pēteris — pirmais no apustuļiem. Pētera visdziļākā un pareiza atbilde saistās ar Svētā Gara vadību (sal. Mt 16,17: „Jēzus atbildēja un sacīja viņam: «Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs.»).
Tomēr ir kaut kas vairāk. Pēteris atbild ne tikai sava personiskajā vārdā, bet arī kā topošas Baznīcas pamats un (redzama) galva. Taču Viņa Kung Jēzus bija teicis: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.” (sal. Mt 16, 18–19).
Tādējādi Evaņģēlijs māca, ka pie pareizas izpratnes par Dieva pestīšanas plānu un par pašu Jēzu Kristu ved vienīgi Viņa iedibināta un Svēta Gara vadītā Baznīca.
Vairāk par to, ka Dieva plānā bija paredzēta īpaša vieta Baznīcas redzamajai galvai — pirmajam no apustuļiem (pāvestam), varam lasīt Baznīcas katehismā (paragrāfs „Bīskapu kolēģija un tās galva – pāvests”):
KBK 880 Kristus, ieceļot divpadsmit apustuļus, „izveidoja kolēģiju, tas ir, pastāvīgu kopību, un par tās galvu iecēla Pēteri, kuru izvēlējās no viņu vidus”. [Lumen gentium, 19] „Tāpat kā sv. Pēteris un citi apustuļi veido vienu apustuļu kolēģiju, kā to ir iedibinājis Kungs, tāpat arī Romas pāvests – Pētera pēctecis, un bīskapi – apustuļu pēcteči, veido vienu veselu kopību.” [Lumen gentium, 22]
KBK 881 Nosaukdams Sīmani par Pēteri [aram. kefa – klints], Kungs vienīgi viņu darīja par Baznīcas klinti. Viņš uzticēja Pēterim Baznīcas atslēgas [sal. Mt 16,18-19] un iecēla viņu par ganu visam ganāmpulkam [Sal. Por. J 21, 15-17]. „Taču, bez šaubām, ka šis Pēterim uzticētais uzdevums atraisīt un saistīt tika dots arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju.” [Lumen gentium, 22] Šis Pētera un pārējo apustuļu pastorālais uzdevums pieder pie Baznīcas pamatiem. To turpina veikt bīskapi, kuru vidū pāvestam ir pirmā vieta.
KBK 882 Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir „pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos”. [Lumen gentium, 23] „Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot.” [Lumen gentium, 22].
KBK 883 „Bīskapu kolēģijai ir autoritāte vienīgi tad, ja tā ir vienota ar Romas pāvestu kā tās vadītāju.” Šī kolēģija kā tāda arī ir „augstākās un pilnīgās varas pār Baznīcu nesēja, tomēr šo varu tā var pielietot vienīgi ar Romas pāvesta piekrišanu” [Lumen gentium, 22].
Ārī portālā katolis.lv atrodams raksts par pāvest lomu Baznīcā:
30. Un Viņš tiem piekodināja, lai tie par Viņu nevienam nekā nesaka.
Tika mīnēts, ka Jēzus identitāte pilnā mērā būs uztverama tikai pēc augšāmcelšanās. No šāda skatu punkta ir saprotams, kāpēc šis liegums bija vajadzīgs. Bez tā savā izpratnē par Jēzus cilvēks paliktu zemā līmenī. Pārliecina par to šāds piemērs: daži, redzot Jēzus darītos brīnumus, gribēja „nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu” (J 6, 15). Tādējādi viņi neatnāktu pie daudz augstāka apliecinājuma, ka katram cilvēkam, katrai tautai un visai cilvēcei Jēzus Krisus ir „Kungs un Dievs” (sal.: J 20, 28), „Kristus”(sal. J 4, 29) un „ka Viņš patiesi ir pasaules Pestītājs” (J 4, 42).
Jēzus liegumu var salīdzināt ar lūgumu netraucēt runātājam, kamēr viņš nebūs visu domāto teicis līdz galam. Kāpēc? Sākot ar šo jautājumu par Dieva Dēla identitāti un Viņa misijas atpazīšanu, sekos trīs pamācības gan par to, kas Jēzus īr gan par prasmēm, kas būs nostādītas Viņa sekotāju priekšā. Šajos Bībeles fragmentos atklājās tas, kas ticībā ir visspēcīgākais un turklāt visdārgākais: mūsu Dievs ir tik varenas mīlestības Dievs, ka Viņš ir gatavs ciest un mirt par mums, par mūsu mūžīgo pestīšanu. Un tikai augšāmceļoties no miroņiem, atklās sevi kā vienīgo, dzīvo, mūžīgo, vareno Dievu.
Pirmā pamācība par patiesa kristieša dzīvi atrodas pantos Mk 8,31–9,29; otrā — Mk 9,30–10,31; trešā — Mk 10,32–45. Īpašie akcenti, kas tur atrodas:
cilvēka dvēseles nepatverams dārgums (salīdzinājumā ar pasaules piedāvājumiem un cilvēku rūpēm par to iegūšanu,
būt pirmajām Dieva acīs, nozīmēt patiesi mīlēt un tāpēc būt gatavam kalpot (sal. Mk 9, 35),
vajag formēt sevi, lai neiekristu lepnībā, augstprātībā un lai, veidojot attiecības ar jebkuru cilvēku, mēs būvētu īstās kopienas (sal. Mk 9, 39–40) un tādējādi būtu tie, „kas ar Kristu krāj, nevis izšķiež” (sal. Mt 12, 30),
prasme rūpēties par sirds brīvību, šķīstību, krietnību tā, ka cilvēks būtu gatavs (cik burtiski, cik pārnestā nozīmē) atņemt sev aci vai roku vai kāju, ja tā izraisa grēku (sal. Mk 9, 43–47), jo ar grēku sevī vajadzētu cīnīties tāpat kā Kristus — līdz nāvei (Vēstules ebrejiem autors saka: „Jūs, cīnīdamies pret grēku, vēl neesat līdz asinīm pretojušies. Un jūs esat aizmirsuši pamudinājumu, kas uz jums kā bērniem runā, sacīdams: Mans dēls, nenicini Kunga pamācību un nepagursti, kad viņš tevi norāj.” (Ebr 12, 4–5).
31. Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš un jākļūst vecāko un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un pēc trim dienām Viņš celsies no miroņiem. 32. Un Viņš runāja šos vārdus atklāti.
Pirmais Jēzus paziņojums par Lielās Nedēļas norīsi Jeruzalemē ir identisks Marka un Matēja Evaņģēlijā.
Stāsts par to, kas notiks, ir teikts pilnīgi atklāti. Jēzus neko neslēpj. Tādējādi Viņš uzrāda gan uz savu apziņu par gaidāmo, gan uz savu pārliecību, ka šādā veidā jābūt izpildītai Dieva gribai. To parāda izteiksmes forma: „būs jācieš”, „jākļūst atmestam”, „jābūt nonāvētam”.
Kristus atklātība un skaidrojums par to, kas būs, atklāj vēl, ka gaidāmas Pashas notikumi nav kāda nejaušība vai tikai cilvēku plānota un veikta rīcība. Pravietojumu gaismā ir skaidri redzam, ka pat daži Jēzus ciešanu elementi bija precīzi mīnēti gadu simtiem pirms, nekā tas noticis. Trīs piemēri:
„No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim.” (Izc 12, 46) → „Kad viņi nogāja pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau miris, tie nelauza Viņa stilbkaulus…” (J 20, 33)
„Pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu, un tie raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā skumst par savu pirmdzimto.” (Zah 12, 10) → „Viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus…” (J 20, 34).
„Viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. (Ps 22,19) → „Kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes (un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai) un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. Tad tie viens otram sacīja: Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs.” (J 19, 23–24).
Cik dramatiski Jēzus apliecinājumā skan tas, ka Dieva Dēlu un cilvēces Pestītāju mocīs, sitīs pie krusta un nogalinās nevis kādi laupītāji, noziedznieki, slepkavas vai nelabvēlīgie jūdiem samarieši, bet tieši „tautas vecākie, augsti priesteri un rakstu mācītāji”. Taču patiesības atpazīšana, taisna rīcība, Dieva nodomu pareiza izpratne, to pildīšana un sargāšanā sevī un viņiem uzticētajā tautā bija gaidīta tieši no šiem cilvēkiem!
Cilvēka vājumu vēlāk komentēja svētais Pāvils vārdos: „Miesas gudrība ir naidīga Dievam; tā nepakļaujas Dieva likumam, nedz tā to spēj.” (Rom 8, 7)! Šāds ir cilvēka/cilvēces stāvoklis, neatkarīgi no tā, kas viņš ir (kaut tautas vecākais, priesteris). Taustāmo piemēru tam sastopam turpmākajā tekstā. Pēteris, paliekot ar savu šķietamo degsmi un cilvēcisko gudrību, pretojas tam, kas dievišķs un ir pielīdzināts sātanam.
Trešās dienas tēma bija sastopama praviešu tekstos. Tā atklājas kā glābšanas, dziedināšanas vai uzvaras diena. Piemēri:
„Nāciet, atgriezīsimies atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā.” (Oz 6, 1–2),
„Tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. (…) Un Tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā.” (Jon 2, 1.11).
Pats Kungs Jēzus atsaucās pie otrā teksta, skaidrojot, ka tieši Viņa nāve un augšāmcelšanās būs pati lielākā zīme, kas palīdzēs ieticēt Viņam kā Dieva Dēlam un cilvēces Pestītājam: „Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmi, bet cita zīme netiks dota kā tikai pravieša Jonasa zīme. Kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī.” (Mt 12, 39–40).
Un Pēteris, paņēmis savrup Viņu, sāka Viņu apsaukt. 33. Viņš, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!
Pirmo kristiešu kopiena gan nevarēja pati izdomāt stāstu, kurā pirmais no apustuļiem un Baznīcas pamats tiktu nosākts par sātanu. Tādējādi arī mūsdienu kristiešiem tiek dots nopietns pamudinājums, ka jāmeklē pareizā izpratne par to, kāds īstenībā ir mūsu Dievs un kādi ir Viņa plāni (cik cilvēkiem neizprotami).
Var teikt, ka Jēzus uzruna par Viņa kā Mesijas, Kristus ciešanām, nostādīja Pētera praktiskā eksāmena priekšā. Varēja „uz savas ādas” izdzīvot patiesību no pravieša Isaja grāmatas: „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi — saka Tas Kungs. Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Is 55, 8–9).
Runājot teoloģiskajā valodā: tas, kas neatzītu vajadzību Dieva Mesijai ciest, būtu nonāvētam un augšāmcelties, galu galā nostājas sātana pusē, jo tas vēlas, lai cilvēku dvēseles netiktu pestītas no grēka un nesasniegtu laimīgu mūžību Dieva Valstībā.
Šai konteksta ir vērts iedziļināties svētā Jāņa vēstulēs. Jēzus iemiesošanās ir atslēga tam, kā Dieva sūtītais Mesija varēja mūs atpestīt no grēkiem. Un caur pravieti Isaju Dievs skaidroja, ka šī pestīšana nevarēja notikt citādāk, ja tikai caur ciešanām un nāvi (sal. nodaļas 52 un 53.!). Tātad ja kas to noliedz, nepieņem, tas ir kā sātans un antikrists:
„Daudzi maldināti izgājuši pasaulē, kas neatzīst, ka Jēzus Kristus atnācis miesā; tāds ir maldinātājs un antikrists.” (2 J 7),
„Mani bērniņi, šo es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Bet ja nu kāds grēkojis, tad mums taisnīgais Jēzus Kristus ir aizstāvis pie Tēva. Viņš ir mūsu grēku izlīdzināšana: ne tikai mūsu vien, bet arī visas pasaules.” (1 J 2, 1–2),
„Kas gan ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu.” (1 J 2, 22).
Cietējs Dieva Kalps, caurdurtais Mesija nes katram no mums tik nepieciešamo stiprinājumu, ka arī mūsu ciešanas, ja tās ir savienotas ar Jēzus Upuri, ar Jēzus krustu, ir vērtīgas Dieva acīs un var nest svētību gan mums gan citiem. To pašu var izteikt arī no negatīvas puses: mudināt cilvēku izvairīties no ciešanām, kuras var upurēt Dievam par savu un citu pestīšanu, nozīmē kārdināt šo cilvēku, vest viņu ļaunā.
34. Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man! 35. Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs.
Šis pēdējais pants ir kā dabiska secība no tā, kas bija teikts par Kristu: ja Viņa Valstība un dvēseļu atbrīvošana no ļaunā gara varas notiek caur ciešanām un upuri no sevis paša, tad katram Kristus sekotājam nav citā ceļa, kā atbrīvošanās no pieķeršanās šai pasaulei, kā pašaizliedzības ceļš, kā sava krusta nešana. Un līdzīgi Kristum, kurš pēc ciešanām ir augšāmcelies, lai atkal būtu ar savu Tēvu Debesīs, tā arī kristietim ir paredzēts pēc sava krustaceļa noiešanas būt Dieva pieņemtam mūžīgas laimes valstībā.
Vai mūsdienu interneta, grāmatu, filmu un citu veidu, kas pauž Evaņģēlija un Baznīcas mācību par Jēzu Kristu, laikmetā vajag vēl kādam jautāt, kas Viņš ir? Vai citādāk: vai manā paziņu lokā ir cilvēki, kas nezina, kas ir Jēzus Kristus un kāda ir Viņa misija?
Ar kādām maldīgām mācībām par Jēzu Kristu sastapos savā ģimenē, skolā, medijos un sabiedrībā? Vai man ir argumenti (no Svētajiem Rakstiem? no svētās Tradīcijas — sal. KBK 81), kuri varētu palīdzēt šādas maldīgās mācības paudējiem atnākt pie patiesa ticības apliecinājuma?
Cilvēku komentāros par Jēzus identitāti parādās, ka Viņš bija identificēts ar Jāni Kristītāju, praviešiem Elijs vai Jeremiju. Vai es varētu paskaidrot, kādas bija līdzības un kādas atšķirības starp Kristu un šīm personām?
Kas manās acīs Pētera lomu pilda šodien vislabāk, visuzticīgāk, norādot man un citiem uz Jēzu kā Kristu un Pestītāju: pāvest, manas draudzes prāvests, viens no vecākiem, kāds no draugiem vai kāda cita autotitāte?
Cik bieži es lūdzot par pāvestu un visu Baznīcu, lai ta vienmēr skaidri un auglīgi māca par Jēzu Kristu? Cik bieži es pieņēmu Svēto Komūniju viņu nodomā vai arī pasūtu Svētās Mises nodomu par viņiem?
Kādu „atskaiti” es varētu dot Dieva un cilvēku priekšā par to, kā es cenšos nest savu krustu un sekot Kristum? Kādās dzīves jomās man ir vieglāk „aizliegt sevi pašu”, kurās es drīzāk gribu „glābt savu dzīvību”?
Kādos vārdos, ar kādiem argumentiem es censtos skaidrot, kāpēc cilvēka dzīvei ciešanas tomēr ir nepieciešamas un kāda ir to loma mūsu dzīvē?
Dieva Dēlu nāvei toreiz nodeva “tautas vecākie, augsti priesteri un rakstu mācītāji”. Vai tā notiek arī mūsdienas? Vai Jēzu vairāk nodot Baznīcas vai valsts pārstāvji, vai tomēr citi?
Ja es mēģinātu iztēloties, tad vai Pētera vietā es kā Jēzus draugs arī censtos glābt Viņu no ciešanām? Vai esmu sastapis ar situāciju, kad vajadzēja piekrist kāda cilvēka ciešanām vai būt blakus viņām, nevarot atvieglot viņa ciešānas?
