Dzejas lāse
no manas sirds


 

 

• Otrais dzejoļu krājums •
Dzejoļu krājuma vāks (vēl top)

 

Priekšvārds dzejoļu krājumam

Vai seši gadi ir ilgs laiks? Un vai laiku var mērīt ne tikai stundās, dienās un gados, bet arī dzejas vārsmās, kas atklāj cilvēka dzīves radošuma dimensiju? Uz šo jautājumu mūs mudina meklēt atbildi Pāvila Kamolas jaunais dzeju krājums „Vīna pagrabā” (2024). Pirms sešiem gadiem latviešu lasītāju sasniedza autora, Latvijā kalpojošā poļu priestera pirmais dzejas krājums ar nosaukumu „Spogulis akā” (2018). Ja skatām kopā abus dzejas krājumus, tad esam aicināti nesteidzoties noiet šo ceļu no akas, kurā pašiem atklāt savas iekšējās, citiem neredzamās pasaules spoguli, līdz vīna pagrabam, kur glabājas mūsu „sirds vīnadārza augļi”, no kuriem mums jāmācās spiest sulu un briedināt attiecību vīnu, pat ziemā. Tā nevar būt vienkārša „pārcelšanās” no viena punkta uz otru vai viens lēciens no 2018. gada uz 2024. gadu; dzejoļu tapšana pieder pie paša ceļa iešanas, kā pati dzīve, kas tiek dzīvota dienu dienā gatavībā katras dienas notikumiem. Tā tas kļūst par mūsu katra „ilgu svētceļojumu”.

Nevar nepieminēt faktu, ka P. Kamolam latviešu valoda, lai gan nav dzimtā, ir kļuvusi par to, kurā viņš brīvi pauž savus jūtīgos dzejnieka dvēseles iespaidus un pārdzīvojumus. Dzeja nav atdalāma no tās autora, tomēr autors to atlaiž, atdod lasītājam un klausītājam, lai tā var sniegt savu starojumu tālāk, ieiet citu dzīvē un rast tajā atbalsi.

Jā, atkal „tīkli ir iemesti dzejas jūrā” un „Vārda zibens” uzplaiksnī, lai vestu arvien tālāk ne tikai pārdomās par dzīvi, bet pašā dzīvē, un tas nozīmē ne tikai pasīvi lasīt, nē, bet gan līdzi dzīvot un censties „dzīves minoru” pārvērst „mažorā”, „pelēkās domas atdzīvināt” ar „Balto Hostiju” (Kā kāsis pavasarim). Lai tas varētu noritēt veiksmīgāk, svētīgāk un lai palīdzētu lasītājam saklausīt vārdu atbalsi dziļākā kontekstā, zem svītras kā interpretācijas palīgatslēga atrodamas atsauces uz Svēto Rakstu attiecīgajiem pantiem, ar kuriem kopā atslēgt notikumu jēgu. Bez šīs atslēgas vārdu jēga līdz galam neatslēdzas, jo dzejas doma te barojas no Dieva Vārda. Tas vienlaikus mudina mūs nepalikt savas dzīves virspusē, pietiekami parūpēties par sava prāta domāšanas instrumentiem, kas bez Dieva Vārda uzņemšanas sevī ierūsē, bojājas un apbēdina mūs pašus un arī citus.

Titulnosaukuma pavediens vijas cauri šim krājumam, tomēr vistiešāk un skaudrāk tas izskan divos no dzejoļiem (Vīna pagrabs un Sula, vīns un). Te nav runa par negudru apreibināšanos, bēgot no dzīves vai cerot uz acumirklīgu atslēgšanos no visa veida grūtībām, vai arī labprātīgu apdullināšanos. Runa ir par „Mīlestības Vīnu”. Tas nāk no „Zaļā Dzīvības koka, kas sadega ciešanu ugunī” un kas mums katram „jāpagaršo”, jo kādreiz arī mums būs jāspēj sniegt savu daļu šī mīlestības vīna tapšanā. „Kādreiz arī tevi pašu ievainos, spiedīs un dedzinās…” Tomēr šiem vārdiem nav depresīvas piegaršas, tieši pretēji — „Tad var cerēt uz augšāmcelšanos.” Jā, vīnakoks nelīdzinās citu koku sulām. Tas prasa „izturēt krusta naktī”, „nomazgāt negribēto pagātni Jēzus caurdurtajā Delnā” un, ja vēl nespējam to, tad „lūgt Kānas brīnumu.”

Vienmēr ir svarīgi apjaust kaut ko no personiskā konteksta, kurā tapuši dzejoļi un kuri to kaut nedaudz atsedz vai ļauj uzminēt (Manas stīgas). Tā, prieka „mažora dārzs” mijas ar vētrām, tukšumu, kārdinājumiem (Kārdināšana) un „asaru soļiem”:

„Rudens
apzaga kokus
un sirdi.
Vairs nav lapu,
uz kurām es rakstītu
vēstuli no dziļumiem.
Lai par ilgu sāpēm
stāsta klusuma sniegs.” (Vēstule sniegā )

Šī atzīšanās iedrošina, jo mums visiem dzīvē prieka brīži mijas ar pārbaudījumu maizi: kā Jēzus ceļš no Kalna svētību vietas līdz Taboram, līdz Kalvārijai nu jau citā virsotnē, un līdz Augšāmcelšanās notikumam:

„Vai tukšajā Kapā
var ielikt
nomirušos skatienus,
lai mēs kopā tagad
pārkāptu laika slieksni?!?” (Pēc vētras)

Sastopamies arī ar ticības tumsu, pie kuras „Acs un sirds ilgi nevarēja pierast”, bet kur „Paradīzes miglājā dzimst jaunas zvaigznes un jauns es” (Lielais miglājs Orionā) un ar Īzaka upuri mūsu dzīvē (Vai tu nepazīsti…).

Figūras, ko atrodam ne vienā vien dzejolī, rosina lasītāju uz intelektuālu vingrinājumu — ieraudzīt dzejolī esošo vārdu skaņas ar to ierastajiem burtiem uz zilbēm, pārtopam vizuālā tēlā, kas prasās parādīties saskatāmās saiknēs, kuras izveido saturs, ja vien esam vērīgi (Pēc vētras; Mana kolenda; Pazemības egle; Atklātne no Madonas; Ēvele un nazis u.c.).

Tikpat klātesoša ir mūzikas neredzamā, bet dzirdamā spēka atbalss ar vēlmi paņemt to dzīvē un iekļauties „cerību simfonijā”:

Kurš spēj,
vārda akordā,
vienu toni,
tā piepildīt,
ar dzīves krāsām,,
lai sāpošo minora tukšumu,
pārveidotu mažora dārzā,
un pelēkos garāmgājējus,
pabarotu ar augļiem?” (Mocarta kadence).

Tāpat kā pirmajā dzejas krājumā sastapsimies ar Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazā prinča” motīviem, kurš dažos dzejoļos ir pamanāms un izteiksmīgs pat bez vārdiem, tikai jāpazīst franču rakstnieka teksts, kas neuzkrītoši aicina iedziļināties visiem redzamajā, taču ne tik daudziem saprotamajā realitātē. Šoreiz Mazais princis spēj „ārstēt domas un jūtas” (Skice par mūžību), viņš zina, kā sāp sirds, kad jāpārceļas uz citu vietu (Īss dzejolis par pārcelšanos), viņš pārskata pieaugušo „dzīves labirintus” (Mana kolenda), „atmiņu krūzēs redz visu zvaigznāju dziesmas” (Pēdējo reizi) un pat apjauš, kas ir „Derības šķirsts” (Atklātne no Madonas) un vēl, un vēl.

Atradīsim arī atbalsis priestera-dzejnieka sirds mīlestībai uz Karmela Ordeņa dziļumiem (Pa septiņiem gadiem…) un viņa īpašo mīlestību uz Vissvētāko Jaunavu Mariju (Pasludināšana; Dziesma „Marij, Palīdzība kristiešiem”; Ieguvumi zaudējumos).

Lasītāja ziņā paliek atbilde uz autora uzdoto jautājumu:

„[Sniegā] es atstāšu,
pagātnes un nākotnes pēdas,
Vai tev būs laiks to izlasīt?” (Vēstule sniegā )

 

Baiba Brūdere,
Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu institūta profesore

 

 

Māsas Meinardas balss

Priestera Pāvila satikšana

Ir 21. gadsimta Aglonas svētku vakars. Esam grupiņa cilvēku, kopīgi lūdzamies un aizlūdzam par kādu sievieti. Priesteris Pāvils saka: „Ja kādam ir dāvana lūgties mēlēs, šis ir tas brīdis!” un pirmais sāk skaistu, vārdiem neaprakstāmu, prātam netveramu un ausīm nesaprotamu lūgšanu. Tā ir viena no pirmajām reizēm manā dzīvē, kad dzirdu lūgšanu mēlēs, un tā ir viena no pirmajām satikšanās reizēm ar priesteri Pāvilu.

Lasot viņa dzejoļus, atcerējos šo notikumu, jo, jāatzīstas, — šī dzeja nav ne viegla, ne vienkārša. Brīžiem ir sajūta, ka dzirdu lūgšanu mēlēs.

„Vārda līnija
uz cilvēces fona
uzdod jautājumu
par Neizsakāmo.
Vai mēģināsi atbildēt?”

— izskan jautājums dzejolī „Lauras bildes”. Lasot autora dvēseles čukstus, — tā izjūtu viņa dzejoļus, — nerimst doma, ka tas, ko autors raksta, ir nemitīgs jautājums, nemitīgs dialogs ar Viņu*, par kuru zinu, ka Viņš mani mīl. Un priesteris labi to zina! Daudzās atsauksmes uz Svēto Rakstu vietām liek domāt, ka Vārds priesterim ir ikdienas barība, ar ko ir nepieciešamība dalīties. Dot Vārdu pasaulei, kura neredz, nedzird, nepiedzīvo…

„Uzraksti viņiem
par dzīvi!
Bet tie ir analfabēti,
kas lasa vienīgi bildes.
Tad savā dzīvē
parādi Debesis…
Bet tie ir akli,
kas redz vienīgi sevi.
Tad mirsti
par viņiem!
Jā, manā nāvē
tie varēs pamosties…”  (Lieldienu žurnāliste

Pavisam nesen kādā sarunā mēs nonācām pie domas, ka īstenībā jau mūsos, cilvēkos, ir vairāk tā, kas vieno, nekā tā, kas šķir, atdala, sadala. Mūsos, par kuriem Kungs ir miris, lai mēs pamostos… Pamostos un atklātu, kas ESMU. Nevis — ko daru, ko protu, kam noderu…, bet KAS ES ESMU.

„Slava Dievam
par patiesību ziemā,
kad nedz es, nedz tu
nevaram paslēpt
savus kailos zarus.
Ir skaidri redzams
vārdu un žestu nespēks.

Slava Dievam
par žēlsirdību vasarā,
kad koku lapas slēpj
kaunu un asaras.
Šajā noslēpumā
mēs gatavojam augļus.” (Gadalaiki)

Kails savā vājumā Dieva priekšā un bagāts Viņa žēlastības un mīlestības spēkā un dāsnumā.

Katram no mums, lasot šo krājumu, būs savas pārdomas. Manuprāt, būtu fantastiski, ja priestera Pāvila meditācijas (ļauj man tās nosaukt tā, priesteri!) mudinātu arī lasītāju ņemt rokās Svēto Rakstu eksemplāru, atšķirt to un ļaut Vārdam sevi izrunāt!

Debesu Tēvs, izlej Savu Garu!

Māsa Meinarda CSCIJ

_________________________
PIEZĪMES:
* Ar Dievu — pr. Pāvila piezīme.

 

 

• Alfabētiskais rādītājs •

*** (Baltās notis…)

*** (Aiz āmuriem…)

*** (Apstājas dzejas aušana…)

*** (Es redzu…)

*** (Jau rudens…)

*** (Kā kāsis pavasarim…)

*** (Manā ceļā uz baznīcu…)

*** (Pa septiņiem gadiem…)

*** (Uz Latvijas altāra…)

*** (Vai ir vērts…)

*** (Vai tu nepazīsti…)

*** (Zirneklīša māja…)

***  (Vai pavisam beigusies…)

1. novembris

1+1+1=1

11.11. 2020.

Aglonas vīna pagrabs

Aicinājums

Ala bez lapsas

Ar kādām tiesībām?

Astoņpadsmitais bauslis

Atklātne no (svēt)ceļojuma

Atklātne no Fatimas

Atklātne no Jāņiem

Atklātne no Madonas

Atraitne ziemā

Avārija kurinātavā

Avots

Baltā Gaisma

Baltums

Bargais pravietojums

Bērnu Lieldienas

Bezsvara stāvoklis

Blakus cielaviņu ligzdai

Braila raksts

Darbnīcas Liepājā

Debess un zemes aprēķini

Debess un zemes ēdienkarte

Dēla un dēlu sacensības

Diptihs svētajiem vecākiem

Dīvainais pulkstenis

Dzejolis sportistiem

Dziesma „Marij, Palīdzība…

ESMU

Ēvele un nazis

Exodus

Gadalaiki

Gaismas deja Kānā

Gaismiņa

Gājputni vīnadārzā

Galdnieka Lieldienas

Greiza matemātika

Ieguvumi zaudējumos

Ielūgums uz Jēra kāzām

Iesniegums sv. Jānim

Īss dzejolis par augšāmcel…

Īss dzejolis par pārcelšanos

Izrakumi

Izstāde

Jāņi Meņģeļos

Jaunā burtiņu kleita

Jaunā skaņuplate

Jautājums Apustuļiem

Josta prātam

Kad atnāks viņa stunda?

Kafija ar mākabiešiem

Kānas viesa atzīšanās

Kārdināšana

Karmela bērni

Karmela ugunskurs

Katedrāle Parīzē un tevī

Kāzas kalnos

Klosteris tuksneša vidū

Koki kāzu dienā

Kolīzijas

Konsekrācijas kāpnes

Krusta tuvumā

Lauras bildes

Līdzība par draudzi

Līdzība par jaunavām

Lielā Gavēņa stacija

Lielais miglājs Orionā

Lieldienu žurnāliste

Lūdzu, uzzīmē man klosteri!

Mana kolenda

Manas stīgas

Mazā Prinča mīlestība

Mazā Prinča vēstule

Mest sirdi Vējā

Mirkļa un mūžības ceļojums

Mocarta kadence

Neaptveramā liturģija

Nepabeigta pamatskola

No Elija dienasgrāmatas

Nomierināšana

Olīvdārza apļi

Paklājs Jaunajam pārim

Palīdzīgā roka Saulam un…

Pārbaude

Pastarā dienā

Pavasara uztraukums

Pazemības egle

Pēc vētras

Pēdējo reizi

Pie rakstāmgalda

Pirmo reizi (līdz septītajai…)

Plaisa pērlē

Pulkstenis un upe

Putnu un tava dziesma

Riekstiņš

Rokdarbu spārni

Rudens pastaiga parkā

Saderināšanās

Saruna ar vecākiem…

Simfonija Gaisma Latvijai

Simfonija

Sirds Kāna

Sirds mūzikas darbnīca

Sirds paugurs

Sirds svētnīcā

Skaitļu ganības

Skice par mūžību

Skudru ceļš uz debesīm…

Slīpā plakne

Spalviņa

Spīdekļi un Saule

Spogulis spogulī

Stihiju atkusnis

Sula, vīns un…

Šūpuļkrēsls starp diviem

Tava atbilde…?

Tavas dzīves salonā

Tēva skatiens

Ticības soļi

Ticības tēvs

Tik tālu

Timeja dēls un Dieva Dēls

Trīs apļi

Trīs māsas

Trīs panti par svēto Pēteri

Vēstule autoservisam…

Vēstule sniegā

Vīna pagrabā

Viņa zvaigznājs

Visu Zaheju svētki

Zāle un vecā lapegle

Ziema Kānā jeb…

Ziemas atklātne ar cimdiem

Ziemas atklātne no Liepājas

Zvaigzne un Trīs Pastnieki

Zvaigžņotā poēma Polaris

 

 

• Dzejoļi pēc kārtas •

Viņš ved mani
vīna pagrabā,
un viņa mīlestība
ir viņa karogs
pār mani.

(Dz 2,4)

 


Vīna pagrabā

Vai tevi baida ziema?!

Tavas sirds vīnadārzā
bija tik daudz augļu…

Varbūt neesi iemācījusies
izspiest no tiem sulu
vai neprati saglabāt vīnu līdz šim[1]?

Tad ieej vīna pagrabā[2]
un paliec mīlestības reibumā
visu šo attiecību ziemu!

Pretējā gadījumā lūdz Kānas brīnumu[3]!

Gulbenes baznīca, 31.11.2019.

Pēdējo reizi

Mūžīgo domu vilciens
atveda vēju un zvaigznes.
Prasīju gulbjiem un dzērvēm
izplest tās pāri laikam.

Atmiņu krūzēs redzēsi
visu zvaigznāju dziesmas,
četru stīgu dzejoli
un Lapsas ilgas pēc druvas.

Vēl paslēpšu vienu atslēgu
starp apses lapām nedrošām.
Tās saprot lūgšanas spēku,
kas atver vīna pagrabu.

Tur Mazais Princis jau gaida
mūziku, vārdus un mīlu,
kuras simfonija skanēja
jau kādreiz Golgātas kokos.

Tu aizlūdz par mani un soļiem,
lai bekars atrod bemolus,
un lociņš, kas aizskar mums sirdis,
var visu noslēgt Omegā.

Madona, 4.-5. IX 2019., nakts

*** (Pa septiņiem gadiem…)

Pa septiņiem gadiem
izbraucu daudz ceļu,
tādēļ tai dienā biju noguris,
un kaut bija tikai pusdienlaiks,
mani viegli iemidzināja mūžības pulkstenis.

SAPŅOJU PAR KĀZĀM.

Manai mīļajai bija dzimšanas diena.
Viņas plīvurs no krāsainām lentēm,
balta, gara kleita,
melleņu pušķis rokās
un vulkānu simfonija fonā
apbūra mani un pasauli
līdz zvērestam.
Sākām dejot kopā ar zvaigznēm…

Kad pamodos,
likās joprojām braucu
pa ceļu un laika lentēm.
Tomēr ieraudzīju, ka
aiz loga ir pirmais sniegs
un rudens atkailinātos kokus
apsēduši nosaluši putni.
Un virs galvas es sadzirdēju:
galaktikas spēlē Mendelsonu…

VAI TAS NEBIJA TIKAI SAPNIS?!?

Pēc brīža pamanīju,
pie krūtīm man piesprauž
Karmela un Latvijas
Trīs Zvaigznes un krāsas.
Un, paceļot galvu, ieraudzīju,
ka tik daudzu viesu acis lūdz:
„Vai jūs dosiet mums padzerties[4]?
Mums nav vairs vīna…[5]

Tad Jānim un Terēzei,
vīna ekspertiem,
aizsūtīju telegrammu,
lai no sava pagraba
tie atsūta vislabāko.

GAIDU VIŅU ATBILDI.

Madona, Adorācijas kapela, 31.10.2018.

Iesniegums sv. Jānim Kristītājam

„Balss bez vārda skan ausī, bet nenes ieguvumu sirdij.”
(sv. Augustīns) [6]

tukša skaņa
ēda sirdi
visu mūžu
stāvot tumsā

TAGAD ROKAS
ĒDĀJU NOKRĀSOJA
VARAVĪKSNES ŠŪPOLĒS
SAULEI AUSTOT

Madona, Adorācijas kapela, 3.–4.10.2018.

*** (Vai tu nepazīsti…)

Vai tu nepazīsti
ievainojuma
reibinošo garšu
pēc Brieža
parādīšanās
un aizbēgšanas,
kura uz kaulu
un sirds sāpēm
ilgu dejai
spēlē melodiju?!?

… jo tu neraisi vaļā
domu garos matus,
lai tās virpuļo vārdos
visas tautas priekšā
mākoņu un zemes
kāzu laikā…

Vai kāds pavēlējis
nogalināt
tavas sirds Īzaku
viņa vārda dienā,
bet krūmā neatrada
Upura Jēru
viņa vietā[7]?!?

Tad saņemies,
uzraksti vēstuli
Jānim Kristītājam
un Marijai Magdalēnai!
Viņi zina, kur ir
Jērs un Tukšais kaps…

Madona, 10.2018.

Vēstule sniegā

Rudens
apzaga kokus
un sirdi.
Vairs nav lapu,
uz kurām es rakstītu
vēstuli no dziļumiem.

Lai par ilgu sāpēm
stāsta klusuma sniegs,
kas drīz atnāks,
zvaigznāju neaptveramības sūtīts.

Uz tā es atstāšu
pagātnes un nākotnes pēdas.

Vai tev būs laiks to izlasīt?

Madona, 18.10.2018.

Mocarta kadence

„Nē! Viņu sauks Jānis.”
(Lk 1, 60)

Kurš spēj
vārda akordā
vienu toni
tā piepildīt
ar dzīves krāsām,

lai sāpošo minora tukšumu
pārveidotu mažora dārzā
un pelēkos garāmgājējus
pabarotu ar augļiem?

Madona, 23.10.2018.

Skice par mūžību

Vai viņa sapņu vējš
der sirds spārniem,
lai paceltu tevi līdz zvaigznēm?

Tad tu varētu uz 777. planētas
noklausīties Rozes stāstu
par tuksnesi un Zeltmatainā jautājumiem.

Tas ārstē domas.

Vai viņa sirds puksti
der taviem asaru soļiem,
lai sasniegtu aku tuksnesī?

Tad tu varētu tās dziļumos
jautāt par Lapsiņas gudrību
un čūskas kodumu, bet citu labā.

Tas ārstē jūtas.

Vai viņa iemīlēšanās smarža
der ilgu apskāvienam,
lai pieradinātu tevi dienas garumā?

Tad kosmosa dārzos un druvās
varēsi pazīt savu Vienīgo Zvaigzni,
kura kopš mūžības raugās uz tevi.

Tas ievaino līdz Krusta nāvei.

Tad var ticēt uz augšāmcelšanos.

Madona, 24.10.2018.

*** (Uz Latvijas altāra…)

Uz Latvijas altāra
tik līdzīgs karogam
poļu vārdu pušķis —
jo mīlētam un attaisnotam
kāds pievienojis mīlošā krāsu…
…lai tajā paslēpto smaržu
ar Triju Zvaigžņu spožumu
sasien klusa vīraka stola[8].

Nebrīnies,
taču ir rakstīts:
kāds atstās Tēviju
un pieķersies Rozei,
un tie būs viena Zvaigzne
uz melna laika juma[9].

Madona, Adorācijas kapela, 29.10.2018.

*** (Kā kāsis pavasarim…)

Kā kāsis pavasarim,
Venēra rītam,
aka samarietei[10]
tava sirds Tēvijai.

Tādēļ Vārda zibens
pāršķēla sirds ozolu
un noskūpstīja lūpas
ar pravietisku smaržu.

Tagad tev jāiemet tīkli
dzejas jūrā līdz pat Omegai,
un jāizvelk mirstošās dvēseles.
Ietin viņas Latvijas karogā,
lai izveseļojas no mūžīgās nāves[11].

Kā mākonis lietum,
zobens Orionam,
Kristītājs Jēzum —
tava sirds Baznīcai.

Tādēļ Mīlestības lietus
ievainoja jūtu bērzu
un pieskārās acīm
ar sajūsmas ūdeni.

Tagad tev jāsajauc krāsas
izbrīna akā līdz pat varavīksnei
un jāatdzīvina pelēkās domas.
Ieliec tās Baltajā Hostijā
un pārklāj ar svētuma dziesmu.

Kā sinepju grauds putniem[12],
saule mēnesim,
naglas Krustam —
tava sirds Dievam.

Tādēļ Mūžības klusums
gaida Rozes upuri,
lai padzirdītu Jēriņu
devītajā stundā[13].

Un tev vienmēr sāpēs ilgu svētceļojums
starp puķu dārziem un vīna pagrabiem[14],
bet mierinās Žēlsirdības stundas zvans.
Izmaini nošu atslēgu un kā līnijas izstiep rokas!
Lai tevi apjož Mūžības Varavīksne.
Tu jau zini, uz kurieni tā vedīs…[15]

Madona, 11.2018.

Pēc vētras

Vai pelni no partitūras
varēs nospēlēt
cerību simfoniju,
vai pēc tava ugunsgrēka
viss apklusa uz mūžiem?

Vai tukšā gliemežvākā
varēs paslēpties
kaut no asaru lietus,
vai tava prombūtne
aizmūrēja visas izejas?

Vai caurdurtajā Delnā
var tagad nomazgāt
negribēto pagātni,
lai tavas stihijas
savaldītu akordos?!?

Vai tukšajā Kapā
var ielikt
nomirušos skatienus,
lai tagad mēs kopā
pārkāptu laika slieksni?!?

Madona, Adorācijas kapela, 11.2018.

Lielais miglājs Orionā

Pāri rūpēm un steigai,
ārpus pilsētas un dzīves trokšņa
biju uzstādījis savu teleskopu.

Acs
un sirds
ilgi nevarēja pierast
pie ticības dziļās tumsas.

Tikai pēc gadiem
pamanīju apbrīnojamo
Paradīzes miglāju,
kurā dzimst jaunas zvaigznes.
Un jaunais es. 

Madona, Adorācijas kapela, 29.11.2018.

Viņa zvaigznājs

„Viens no Viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, piekļāvās Jēzus krūtīm.
Šis ir tas māceklis, kas par šo liecību dod un uzrakstīja šo;
un mēs zinām, ka viņa liecība patiesa.”
(J 13,23; 21,24)

Viņa mīlestības zvaigznājā
piecas sarkanas Zvaigznes
dzied par mūžīgām ilgām
un neaptveramo žēlsirdību.

Katrā no Tām var ietilpt
tūkstošiem manu un tavu pasauļu,
kurās zīdaiņi vairs nespēlējas pie odzes alas[16]
un apustuļi aizliedz bērniem
pat tuvoties Ugunskuram[17].

Tomēr kāpēc mēs kavējamies?!?
Kāpēc neļaujam gribas karogam skriet domu mastā?!?
Kāpēc nesūtām savu siržu satelītus
neatgriezeniskajā ceļojumā Viņu virzienā?!?

Vai tad neviens mūs nepārliecināja,
ka aiz mūsu baiļu sistēmām
pastāv vēl citas galaktikas,
kuras vien knapi var redzēt
caur biezajām laika lēcām?!? 

Madona, Adorācijas kapela, 5.12.2018.

Simfonija Gaisma Latvijai Madonas Betlēmē

Kad mani pielika pie sistēmas,
es redzēju kādu statīvu,
kas saviem četriem elkoņiem
virs galvas un laika robežām
stāstīja par Tavu un manu Krustu.

Pulksteņa, burbuļu un vārdu pukstos
no tiem pilēja klusa Mīlestība,
kas dzied cilvēku un eņģeļu sirdīs,
un apgaismo mani, tevi un Latviju.

Kad pamodos, vairs nebiju drošs,
vai dziedāja tikai viņi vai arī Cits,
kas mira Golgātā un manī.

Tad divi eņģeļi uz Betlēmītes jumta
pasmaidīja tik izteiksmīgi un teica:
„Katrā simfonijā ir diēzi un bemoli!

Pirmie — ievaino četriem krustiņiem,
otrie — iepilina zāles un miegu.”

Tā apgaismots, beidzot nomierinājos.

Madona, 29.12.2018., nakts

Mana kolenda [18]

Pamēģiniet
samīļot ezi, noskūpstīt ledu un uzrunāt koku.
Šķiet neiespējami…

Bet kāpēc viņi sastinga,
sasala un apbruņojās?

Iegrūsti dzīves labirintā,
kļuva par pieaugušajiem
un aizmirsa par visdziļākajām
Rozes un Lapsiņas sirds ilgām.

Es aprunājos ar Mazo Princi,
lai iedegtu visspožāko Zvaigzni.
Tā izvedīs no Heroda lāsta
un nostādīs uz Betlēmes sliekšņa.

Isaja dziesmās
Ēzelis un vērsis paskaidros visu:
grēka nakti, laika sienu, krusta sili, debesu ilgas.

Padosies, nokusīs, atvērsies viņiem sirdis.

Madona, Adorācijas kapela, 9.01.2019.

Kafija ar mākabiešiem [19]

Es viņiem pastāstīju,
               ka aizputekļots žestu uguns,
               aizbērta sarunu aka,
               sagānīta uzticības svētnīca
                             raud smilšu pulkstenī.

Viņi man atbildēja,
               ka tas nav uz mūžiem,
               jo ir priesteri, Saule,
               un ir rakstīta Vēstule,
                             kas jālasa Žēlsirdības stundā.

Madona, picērija „Neapole”, 23.01.2019.

Šūpuļkrēsls starp diviem gadalaikiem

Manas dzīves galaktika
spītīgam bērnam
stāsta pasaku
par ziemas ieguvumu:

„Tālāk no veiksmes Saules,
bet tuvāk cīņas Orionam
tu sapratīsi
siltuma žēlastību
un pazemināšanas dzeloni[20].”

Ak, cik saldi garšo vasara!

Madona, Adorācijas kapela, 27.03.2019.

Stihiju atkusnis

Pēdējais peldošais ledus
raksta atvadu vēstuli
tavu domu upei.

To nobaidīja
spārnu klusā mūzika
un dzīvie burti debesīs.

Tās bija tikai
Augšāmcelšanās
vienkāršās zosis,
tomēr to dzeja
kā Varenākie Ūdeņi[21].

Un baltie sniega skūpsti
vairs nesniegs jūtu zemi,
kas nevēlas būt tā līgava.

Pēc sarunas
ar koku galotnēm
tā apņēmās dot tiem dzert.

Pietika
Akas spogulī
ieraudzīt Jēkaba ilgas,
lai vienā acumirklī
novilktu bezkaunības kleitu[22].

Drīz jaunais laulību gredzens
apjozīs gribas uguni
kā kūļus — miltiem un maizei.

Par to jau sen pravietoja
Lapsiņas asaras
un Mazā Prinča Rozes nopūtas.

Tikai vienmēr vajadzēs
tukšajos vēstures traukos
ļaut paļāvības bērniem
dejot kopā ar Mariju
visu nakti
līdz Vasarsvētku rītam[23].

Madona, Adorācijas kapela, 28.03.2019., nakts

Saruna ar vecākiem

Kādreiz garāmejot,
Baznīcas bodē
savam bērnam viņi nopirka
skaisti iesaiņotas konfektes
un sakramentus.

Diemžēl aizmirsa,
ka manna paredzēta
tikai vienai dienai
un Dieva skūpstus
vajag krāt katru dienu[24].

Atverot paciņu
viņa vārda dienā,
tie atrada tikai…

Madona, draudzes baznīca, 29.03.2019.

 

Lielā Gavēņa stacija

Izkāpjot nepareizajā stacijā,
tavas dzīves vilciens negaidīs
un ilgi pat nezinās, ka esi palicis te.

Viss it kā pazīstams:
roku zari, dziesmu smarža
un pati sirds stacija to vidū.
Tomēr citādi…

Tad nepalīdzēs mūsu tehnoloģijas —
tev sajuks visi burti telefonā,
jo tā nav cilvēku un eņģeļu valoda,
kas atrod ceļu uz mājām.

Beidzot būs pazemīgi jāubago
siltu uzmanības stūrīti,
kas kā mūžības ķīlis
pēc kāda laika atvērs vulkānu.

Pēc atgriešanās
savējie tevi nepazīs.
Un pat nezinās, kā to skaidrot…

Vienu tikai teiks prātīgi
līdz Lieldienu griestiem:
„Ak, cik tā bija
Laimīga Vaina[25]…!”

Madona, 6.04.2019.

Zvaigžņotā poēma Polaris

Skaisti dejoja zvaigznes,
raisot izbrīnu naktī:
pāros — viena aiz otras,
apņēmīgi un taisni.

Beidzot komēta cēlās,
tā iedrošinājās teikt:
„Gadiem jūs dejojat riņķī,
bez mērķa, bez jēgas aizvien!”

Domu zvaigznājus visus
kauna mākoņi sedza —
izjuta vājumu savu:
apbūra tos Polaris.

Tad tie meklēja psalmos,
vai būs atradies raksts,
vai pasaules beigās var
kā telti tās satīt kāds[26]?!?

Palīgā pravietis nāca,
daudz zinošāks par cilvēku tas[27]:
„Mēnesi paņemiet lokā!
Pazudīs skumjas un kauns…”

„Kas par gudrību jaunu?!
Dejot ar Mēnesi liek…” —
kurnēja, neredzot tālāk,
kā to ieradums liek.

Bet viņš cilvēka dzīvi
Omegas rokās jau redz.
Divpadsmit kalpo tur līksmi
Tai, kuru Saule jau sedz[28].

Skaļi tad vainīgai teicu:
„Sakratīt zvaigznājus laiks!”
Un kad es paņēmu somu,
piekrita visi labprāt.

Polaris raudāt pārstās,
kad atnāks pasaules gals…
Sakiet tad droši, lai dzīvo:
„Saskaitīts galvas katrs mats[29].”

Tagad es Vilcienu gaidu,
sēžot sirds stacijā viens.
Četri reiz desmit aiz manis,
miljons dienu nāks klāt…

Madonā, Adorācijas kapelā, 10.04.2019.

*** (Zirneklīša māja…)

Zirneklīša māja un pagalms —
smalka diedziņa kaleidoskops!

Bet mana ganu telts…?
Kā audējs es esmu?!

Ikdienas stelles apstāsies.
Telts tiks satīta.
Diegs — pārrauts[30].

Vai mani bērni
dziedās par varavīksni
pēc domu, vārdu un pieskārienu lietus?

Madona, Adorācijas kapela, 11.04.2019, nakts

Katedrāle Parīzē un tevī [31]

Krīt torņi,
kas izgriezti no ozolu tūkstošiem.
Tek vitrāžas,
kuru mozaīka — no šedevru lodziņiem.

PASAULE RAUD.

Sabrūk pieskārieni,
kas izgrebti no Paradīzes Koka.
Deg sirdis,
kuru teleskopi var sasniegt Omegu.

RAUD TIKAI DIEVS…

Madona, 16.04.2019.

Spogulis spogulī

Arvo Pārtam

Tik lielā klusumā
es aizmirstu par tevi.
Nelīdz tīmeklī sūtītās bildes,
nedz saites uz videoklipiem.

Vai kļuvis es kurls,
vai tās tiešām nerunā?!
Vai man jāiet pie ārsta,
vai vajadzīga tikai pacietība?

Dažreiz šķiet, ka izsīcis gaidu avots,
kas kādreiz kliedza no rīta un vakarā…
Vai tomēr tie bija vilki,
kas tik labi paslēpušies avju ādās?

Varbūt tā bija vien planēta
Mazā Prinča ceļojumā,
lai iemācītu tevi zīst
un spēlēties smilšu kastē…

Vai tomēr es sajaucu valodas,
aizmirstot par tavu izcelsmi —
tu neesi tikai poliete vai latviete,
jo tavi brāļi ir starp zvaigznēm…?

Vissliktākajā gadījumā tu esi jau mirusi
un to sūta tavi tuvinieki vai slepkavas,
lai sargātu mani no skumjām
vai nepamodinātu aizdomas…

Tādēļ es uzrakstīju septiņus vārdus,
ieliku pudelē un ielaidu laika upē.
Kādreiz tā sasniegs Omegas krastus
un pastāstīs par tevi, mana sirds…

Madona, Adorācijas kapela, 24.04.2019., nakts

Izstāde

Dzīves muzejā
i
zstāde „Logi”.

Tie ir atvērti uz nekurieni.
Nevar ieraudzīt
nedz pagātnes drupas,
nedz nākotnes liesmu.

Tajos pat tukšums ir bez rāmjiem.
Nav iespējams nomazgāt
sasistos vārdus un ilgas
vai pielikt aizmirstības aizkarus.

Nav pat atmiņas par smaržu no puķēm,
kas naktīs sarunājās ar zvaigznēm
un sapņoja par 44 saulrietiem,
Rozi, Jēriņu un Zeltmataino…

Apmeklētāj!
Nozodz tos!
Ieliec Sirds Mājā!
Tā gribas redzēt, just un mīlēt!

Steidzies!
Putekļu kārta
grib pilnībā
noklusināt šos vārdus…

Kad atnāksi…?!

Madona, Adorācijas kapela, 19.06.2019.

Lauras bildes [32]

Vārda līnija
uz cilvēces fona
uzdod jautājumu
par Neizsakāmo.

Vai mēģināsi atbildēt?

Madona, Adorācijas kapela, 19.06.2019.

Dziesma „Marij, Palīdzība kristiešiem”

1. Marij, Palīdzība kristiešiem;
kluso, ļoti maigo Balodīt!
Tavi čuksti aicina:
visu Jēzum uzticiet!

Marij, Kānu vēlos pieredzēt,
Tavā iejūtībā atmirdzēt.
Nesu dzīves ūdeni,
Jēzus vīnu gaidu vien.

2. Marij, žēlastības pilnā Tu;
laipnā, Dieva Tēva kronētā!
Tava dziesma mudina:
krusta naktī izturiet!

Marij, tukšu kapu sagaidīt,
vēlos Augšāmcelto sastapt vien.
Manus grēkus Kungam nes,
piedošanu izlūdz man!

3. Marij, Svētā Gara Līgava;
spožā Rīta Zvaigzne dvēselēm!
Spārno Tavi brīnumi:
celiet Dieva Baznīcu!

Marij, izlūdz Dzīvo Ūdeni!
Dieva Mīlestību visiem mums.
Jēzus Vārdu godināt
steidzos tagad mūžībā.

Madona, Adorācijas kapela, 06.2019.

Jāņi Meņģeļos

Viņa un Tavu domu sienāži
sūta sveiciena dziesmu
saulei, ūdenim, Jānim[33]
un man.

Tie pierunāja Mīlestības Vēju[34]
sakustināt cerības aizkarus,
aiz kuriem Horeba kalns[35].

Tie pasauca ilgu bizbizmārītes
stāstīt par Svēto Atlikumu[36]
un pavairošanas brīnumu[37].

Tie beidzot pierunāja zirneklīšus
apsegt ar karsoņa tīmekļiem
un piespraust nespēka saktu.

Tik skaisti tautas tērpi,
lai dotos dzīves procesijā
un sadegtu Jāņa ugunī!

Vai šodien…?
Vai rīt…?

Madona, 23.06.2019.

Atklātne no Jāņiem

Vai tā ir tikai bilde
vai dzīvas acis?!

Tajās tu rādi sirdi
vai gribi citu ieraudzīt?

Tu esi visu pateikusi
vai sirds vēl gaida un dreb?

Somu un spieķi atstāsi[38]
vai tomēr noiets tavs ceļš?

Tu esi Samariete pie akas[39]
vai jau gatava citiem dot dzert?

Uz galvas tev uzvaras vainags
vai gaida joprojām ērkšķu kronis[40]?

Nežēlīgi aug neatbildēto jautājumu rindas,
bet bērniem jājautā par visu pasauli redzamo!

Madona, 24.06.2019.

Bargais pravietojums

Šķita, ka viņu
domu, vārdu un darbu josta
kļaujas ap pilsētas gurniem,
ka piekļauj viņiem tuviniekus
un piesauc visus klaidoņus[41],
tā ka visi tūlīt dosies ceļā
pēc simt piecdesmit trīs zivīm[42].

Diemžēl tie nepamanīja,
ka Eifratas klints plaisa[43]
nemirdz Pētera sirdī[44]
un tai trūkst vienas zivs[45].
Tādēļ sadilusī josta
vairs nederēja[46].

Vajadzēs nodziedāt viņiem
Dziesmu par Dūju akmeņu plaisās[47],
no kuras plūst asins un ūdens[48],
kuru svaidīja mīlestības plūdos[49],
sūtīja uzcelt senās drupas[50].
Bez brēcošām domām,
starp aizlauztiem vārdiem
un maigi kvēlošiem darbiem[51].

Paņemiet manas sirds kokli:
apzīmogojiet Liesmu rakstiem[52],
uzvelciet stīgas starp Naglām[53],
lai tie dzird klusi čukstošu balsi[54],
un lai arī viņi beidzot nodzied:
„Mans Kungs un mans Dievs!”[55].

Rīga, 1.07.2019.

Gaismiņa

Tik daudz toreiz sagruva.
Iestājās nespēka nakts.
Palika jāņtārpiņu gaisma —
sirds ilgas, kas neizdziest.

Vai tu paspēsi aiznest to,
lai konsekrētu Sirds plaisā[56],
kamēr pūļa divkosības mitrums
sadeldē pēdējo cerības jostu[57]?

Rīga, 2.07.2019.

No Elija dienasgrāmatas

„Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.”
(1 Ķēn 19,7)

Viņa domas
kā apses lapas
ciešanu vējā.

Kas uzminēs,
vai baidās
vai sveicina?

Viņa jūtas
kā ūdenskritums
neziņas ielejā.

Kas pateiks,
vai satrieks
vai dzīvinās?

Viņa izvēle
kā neredzama šalkoņa
pravieša alas priekšā[58].

Vai tā vēlēs nomirt
pirms stihiju gājiena
un no caurdurtā šķirsta
izlaist Balodi[59] — Svaidītāju[60]?!? 

Rīga, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 3.07.2019.

Kad atnāks viņa stunda? [61]

„Pie Jēzus krusta stāvēja…”
(J 19,25)

Aiz muguras
mūžs,
slepkavība
un kauns.

Apkārt
domu tuksnesis,
gaidu akmeņi
un trimdas karstums.

Pat divkosības sandales
paspēja pieaugt kājām.

Tas viss pieprasa
Degošo Krūmu.[62]

Bet cik daudz reižu var
cerēt pretēji cerībai[63]?!

Balss atbildēja:
„Kas tad IR,
tu vai ES?!?”[64]

Madonā, Adorācijas kapelā, 17.07.2019.

Līdzība par draudzi

Paliec mūsu akordā —
tev būs sadraudzība
ar Mūziku![65]

Centies noturēt augstumu —
dažus minorus
nevar vairs saldināt.[66]

Madonā, Adorācijas kapelā, 17.07.2019.

Izrakumi

Viņa
klātbūtnes, vārdu un darbu arkls
bija sūtīts veidot tevī vagas
un debesu putniem sagādāt ligzdas[67].

Tavi sapņi
par sējas prieku,
druvas smaržu,
maizes garšu
izsīka.

Pārgrieztā zemes miesa norādīja:
vispirms tīrums ir jāattīra
no lielajiem akmeņiem.

Nebija tam spēka.

Vilšanās
viņā
un sevī
nomāca graudus…

Vai tas ir viss…?!
Vai kāds pie tā strādās?

Madona, 20.07.2019.

Vēstule autoservisam

Zem viņu vārdiem:
„Īsāk, ātrāk, kādreiz, citur…”
salūza sirds ātrumkārba.

Tagad ir tik viegli ripot no kalna
neitrālajā pārnesumā…

Bet kas tālāk?!?

Vai arī šoreiz mūs sagaidīs
ātrās palīdzības helikopters
ar četriem Viņa brūču propelleriem,
un pārnesīs pāri visam?

Bet ja ne?!?

Varbūt mēs riposim
līdz cerības kraujai?

Un ja vēl atklāsies
domās, vārdos un darbos,
ka nestrādā arī bremzes…?

Madona, 5.08.2019.

Kolīzijas

Kāpēc apsūdz
manas pēdas
sniegā?

Sirds zobrati
saķērušies —
krakšķ.

Spārni gaida
ilgu šķūnī
līdz nāvei.

Lūgšanu šķēres
jau griež virvi
pie zvana.

Laika skaņa
apglabās viņus
tiesai.

Madona, 23.08.2019.

Pirmo reizi (līdz septītajai reizei)

Šodien atkal
pirmo reizi
mācos zīmēt
tevi un citus
mīlas krāsās
debesjumā.

Un lieku aiz ziemas loga
vāveres domu krājumus,
saucu tevi pie Zvaigznēm,
kas saprot Lapsiņas ilgas,
un Dzīvības Koka mizā
izgriežu Sirdi kā Bērniņš.

„Cik ilgi šī bilde var elpot?”
drebošā apse klusi jautā.
„Es neredzu — sarkans vai pelēks…?!”
kliedz miglas apburtais ezis.
„Gan aprīs to dzēšamā gumija!”
kārdina atmiņu sliedes…

Rīt un parīt
dzīves durvis,
lūgsnas logi,
gribas delnas
vērsies vaļā
varavīksnē.
Vārda lietum.

Madona, 10.09.2019., nakts

Pazemības egle

Nāc!

Uzliec galvu
lai dzirdētu sirdi…
Tālā Klusuma Gaisma
atklāj pelēcības troksni
manī.

Tā nelauž līdz galam
mazliet aizlauztu niedri,
tādēļ es neraudu kā bēru laikā,
bet daži raud.

Lai tie lasa Ezehiēla vēsti
par asinīm, kailo nespēku un mēteli![68]
Lai beidzot dzird par Zvejnieka stūrgalvību[69]
un trīs atbilžu vareno debess un zemes atslēgu[70]
Viņā.

Jāpriecājas par domu aizkariem,
aiz kuriem izauga mūsu ugunskuri.
Un par vārdu niecīgajiem tīmeklīšiem,
no kuriem klusām uzšuva trīskrāsu karogu.
Un par darbu baldahīnu, ko procesijā nesīs
pāri mums.

Es nožēloju, ka baloža dziesma
palika tikai dažos atnācēju lodziņos
un, ka tā nesasniedza mūsu uzklātos galdus,
lai konsekrētu ikdienišķo ūdeni vīnā un vīnu — Asinīs[71].
Tādēļ aizlūdz par mani visās pasaules bākās — lai tās deg!
Lai tās rāda ceļu plostiem, laivām un pat milzīgiem kuģiem
visos!

Madona, Adorācijas kapela, 11.09.2019.

Īss dzejolis par pārcelšanos

Mantas…?
Kastēs!
Tās pārvedīs.
Bet sirdi?!
Tai sāp…
Lai tā neskatās!

Es ielieku viņu kā lapu,
starp lappusēm.
Lasot par Rozi,
sirds nomira ilgās.

Mazais Princis
pasūtīja Svēto Misi
par augšāmcelšanos.

Madona, kafejnīca „Stūrītis”, 13.09.2019.

Aicinājums

Mazā Prinča Rozei

Kurš aizvedīs tevi savrup
tik augstajā Sirds kalnā…?!
No turienes var redzēt
laikus un telpas mūžībā.

Tā, kura pirmā devās kalnos[72],
lai dalītos neizsakāmajā,
lai stiprinātos neaptveramajā,
lai mestu Uguni uz zemes[73].

Viņas dēļ tavas acis deg,
un tavas rokas jau dejo.
Drīz, redzot nākamo virsotni,
tu konsekrēsi pasaules stīgas.

Tomēr paliek ieleju taciņas,
kuras izgreba tavas ilgas.
Zem apses drebošām lapām
tās slēpj Mazā Prinča atmiņas.

Nav vērts kavēties pie tām…
Labāk sakārto savu lampu[74]
un sameklē raudošo Samarieti[75]!
Atklāj tai savu un Lapsiņas noslēpumu.

Aglona, nakts adorācija, 28.09.2019.

Avārija kurinātavā jeb telegramma no Rozes

„Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu;
tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara.”
(Mt 1, 20)

Kad tecēja manu atmiņu krāni,
es uztraucos par savas sirds krāsni:
vai ūdens spiediens būs pietiekošs,
lai sasiltu līdz augstsirdības stāvam?

Bet tad mani mierināja eņģeļi,
ka žēlastība nepazūd tik viegli
un šad tad ir jāpiecieš ilgu aukstums,
lai no jauna atklātu Rozes siltumu.

Tad es sāku domāt pie sevis:
vai viņa pati izlūdza šo ievainojumu,
lai es atgrieztos uz mūsu planētas,
vai man ir jāmeklē jauns dārzs…?

Caur smago domu miglu nāca Zeltmatainais
ar plīvojošu Latvijas karogu un telegrammu:
„Atminies Lapsiņu, soļus un druvu…
Nebaidies paņemt Viņu pie sevis!”

„Ko darīt, kā dzīvot, kad celšos no rīta?” —
domās vaicāju, ātri aizmiegot Vējā[76].
Sapnī atnāca Jāzeps un Nikodēms[77]
ar saviem stāstiem un savām atbildēm…

Gulbenes baznīca, 12.10.2019.

*** (Jau rudens…)

Jau rudens.
Mana apse vairs nedzied.
Kā saprast tās kluso čaboņu?
Varbūt tā izšūpo ritmu pastaigai
vai brīnās par pēkšņajām pārmaiņām,
vai dejo nākotni ar Neaizturamo Vēju…?

Es kādreiz gāju lasīt lapas:
saulainas un ugunīgas,
bet tās salasīja mani…
Tagad pinu atmiņu gobelēnu
ar Degošo Krūmu un Sauli vidū,
ar mūsu aicinājumu zvaigznēm
un vēl nesarakstītiem dzejoļiem…

Kad garām ies nežēlīgā ziema,
es baidīšu to ar dzīparu karstumu…

Vai ar to pietiks, lai dzejoļi
sagaidītu tavu mūziku?

Pagaidām rudens.
Manī, tevī, mūsos…

Gulbenes baznīca, 10.2019.

Skudru ceļš uz debesīm

Ak, kāda kustība tavā skudru pūznī!
Tur nemitīgi kaut ko pārnes…
Ko tu būvē?

Vai no sīkiem stiebriem un skujām
gribi uzcelt Bābeles torni[78]?
Līdz debesīm?!

Bet domām un vārdiem nav spārnu,
lai tevi celtu tik augstu.
Lūdzu, apstājies!

Ieklausies bazilikas vēstulē,
kur kronis runā bez vārdiem
par paļāvības liftu…

…jo, pirms tu biji dzimis,
Mūžība jau ilgojās pēc tevis
Saules staros.

Acumirklī viss tiks pārnests
cerību otrajā krastā[79]…,
sākot ar tavu galvu.

Atļaujies iemigt pusdienu siltumā!
Atstāj savu iedomu kravu.
To pārnesīs eņģeļi.

Varbūt, ejot pa tavas dzīves mežu,
daudzi brīnīsies, ka pūžņa vairs nav.
Vai tie atradīs eņģeļu pēdas?

Aglona–Gulbene, 11.2019.

Neaptveramā liturģija

Zini, viņi ļoti brīnās,
kā vienkāršas bezdelīgas
uz telefonu līnijas vadiem
pārtop par simfonijas notīm,
kas izraisa rīta veltīšanās aktu.

Zini, viņi pat to neaptver,
kā mazas dzirksteles
katrā ugunskurā vai krāsnī
pārtop naktī par zvaigznēm,
kas norāda uz mūžīgo Tēviju.

Zini, es arī cenšos saprast,
kā cilvēciskie vārdi
no manas sirds grāmatiņas
var pārtapt par vīraka smaržu,
kas patīkama cilvēkiem, eņģeļiem
un Tev… 

Gulbene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 21.11.2019.

Atklātne no Madonas

Cik ilgi
var skriet vienatnē,
kad daudziem stipri izbalējuši
vārdi, piedāvājumi, pat apsolījumi…?
Vienīgi
Klusā Bāka
Madonas sirdī un Tevī
nemitīgi piedāvā krāsainus zīmuļus.
Iesāc
ar Derības Šķirstu[80],
kā to prasīja Mazais Princis,
un uzzīmē neredzamo Dieva Jēru!
Tu dzirdēsi
Ābrahāmu un Jāni[81] un miriādu miriādu balsi[82],
kas apdzied Baltumu melnā vidū.
Ir vērts
gaidīt Varavīksni
pēc vientulības asaru lietus[83]
un skriet līdz Mūžīgajam Spīdeklim.[84]
Varbūt
pievienosies tev
citi nabagi, kroplie, tizlie un aklie[85],
ja neaizliegsi apskatīties
Viņa un tavu brūču
izstādi[86].

Madona, Adorācijas kapelā, 28.11.2019.

Darbnīcas Liepājā jeb Adventa dziesma

Tuvojās
Klusā Nakts.
Tevis dēļ.

Bet tu slēpies
aiz acu melnajām līnijām
un nedzirdi Mazā Prinča
skaistās apdares tavai dzīvei,
ko Viņš bija sagatavojis mūžībā.

Kāpēc tu atkal gribi atstāt smiltīs
visus mirkļa pieskārienus?!?
Nežēlīgā vājību jūra atņems tos
acumirklī bez jautājuma!

Atļauj
nomazgāt sevi
mūsu ilgu asarās,
lai paskatītos augstāk:
Viņa delnās tavs vārds
izgrebts uz mūžiem[87].

Tad kopā ar ganiņiem
savā sirds akā
dziedāsi korāli,
kas padzirda
pasauli!

Ar labu
Kluso Nakti
šogad!

Gulbene, 29.11.2019.

Ziemas atklātne no Liepājas

Aiz nojausmu loga —
Žilbinošā Saule.

Pelēkiem svētajiem
Tā piešķir spārnus.

Citi paliek lāča miegā
zem ilūziju sniega.

Viņu dēļ esmu saslimis
un guļu ar ilgu karsoni.

Vēlētos atvērt viņu logus
un izlaist visus baložus…

Vai tu varēsi man palīdzēt,
klusi augot viņu miegā
kā cerību krokuss?

Madona, 30.11.2019.

Atklātne no Fatimas

Viņas zilā lente
kā glābšanas riņķis
tiem, kas grimst,
kad piesieta sirdij
herēzijas lode
velk…

Viņas vējš virs krūma
kā pārsteidzošs dzejolis
tiem, kas, pārvarot miegu,
ar cerību mugursomā
uzkāpj…

Mūsu dziesma
kā tikšanās uz tilta
laikam, kas atgriežas,
lai ziemai par spīti
audzētu Rozes
mūsos…

Gulbene, 12.2019.

*** (Baltās notis…)

Baltās notis
tik neredzamas tavā sirdī,
tomēr tās skan!

Vai tu dzirdi?!

Tāpat ar tavas dzīves
četrām īsajām stīgām — tā nav tikai ukulele,
kas atver cilvēkiem logus.

Vai tu redzi?

Un Balodis, kurš nevar atrast vietu
ne zem viena lielpilsētas jumta,
bet tikai tevī…

Vai tu…?

Jau sāp sirds
no šiem jautājumiem.
Līdzīgi bija Elijai, Kristītājam un…

Nomierināja viņus vien Līgavaiņa balss[88],
kas atnāca kā Uguns no Debesīm[89],
lai aizvilinātu visas Samarietes,
aizvestu viņas tuksnesī
un uzrunātu viņu sirdis[90].

Tad viņas atstāja ierasto
mažora un minora trauku
un zem Omegas lociņa
izmantoja visas septiņas
modālās skaņkārtas.

Kad tā spēlēsi arī tu?

Gulbenes baznīca, 19.01.2020.

Ziema Kānā jeb Euharistiskais diptihs

A

Savā nabagajā sirds kūtī
es ieliku tavu trauslumu
ne pirmo un ne pēdējo reizi.

Un starp diviem altāriem,
Galdnieka un Jaunavas,
uzvilku noslēpuma aizkaru.

Vai domu vērsis un jūtu ēzelis
varēs ieraudzīt, kas aiz tā,
un atbildēs aicinājumam?

Hosannas lielajos akordos
gaidu eņģeļu konsekrāciju,
lai tava dzīve kļūst par maizi.

Aglona, 2020.

B

Ak, kā sāp šai ziemā!

Es nedzirdu apses vieglo matu šalkoņu,
nejūtu tās zaru silto pieskārienu,
nevaru apskaut tās sulīgo stumbru
un dzirdēt sirdi, kas slēpta aiz mizas.

Ak, kāds spēks šai cerībai!

Cik reizes to ietinu slavas dziesmu augstumā[91]
un psalmu ugunskuros sildīju pirkstus kaujai.[92]
Tik bieži to dzirdīju ar Samariešu liecībām,[93]
lai sirds austu nemirstīgus dzejoļus Viņam…[94]

Ak, kad viņas vīnu
pasniegs visās pasaules Kānās?![95] 

Gulbenes baznīca, 6.02.2020.

***  (Vai pavisam beigusies…)

Vai pavisam beigusies bērnība
ar savu atvērtību visām un visiem,
ar aizraujošām dziesmām un dejām,
ar izstieptu kā roka jautājumu:
„Kas tas ir? Bet kāpēc? Tiešām?…”

Vai tagad līdz mūža galam
es bieži redzēšu, kā slīd uz leju
spēki, domas, ilgas un degsme?
Vai mani baidīs valstu, prezidentu,
draudzes locekļu un pat ministrantu
kritieni līdz Ievas un Ādama līmenim?

Es vēl turos pie Fatimas salmiņa.
Priecājos par sāpju pērlēm,
kas liktas uz eņģeļu spilveniem.
Es ceru, ka tās kādreiz derēs debesīs,
kad būvēs žēlsirdības teleskopu.

Pārējos brīžos ir jāiet pretī
visas pasaules Tomu jautājumiem
un jāpalīdz izstiept pirkstus un roku,
lai viņi varētu droši pieskarties
Tavām un manām dzīves rētām.

Brīvība elpot, jautāt, liecināt
ir kā nevaldāma stihija,
tomēr virzīta tā var atzīties:
„Mans Kungs un mans Dievs.”

Aglona, 20.04.2020.

Jautājums Apustuļiem–Zvejniekiem

Kāda vārda kukainīti
likt uz dzejas āķīšiem,
lai no Nāves Jūras
izvilktu sirds zivis
Dzīvībai?

Gulbene, 10.06.2020.

Pavasara uztraukums

Pagājušajā ziemā
nebija ne sniega, ne aukstuma.
Kāpēc tad apse joprojām guļ?!
Nesveicina nedz mani, nedz tevi.

Skatītāju neticības vēsums
apstādināja dzīvības sulu
un apbēra ar pārslām,
kas krīt no jautājumiem.

Bet apses sirds dziļumi
ilgojas spēlēt un dziedāt
no Prinča un Lapsiņas notīm,
kas Rozes un Druvas mudinātas.

Paņem Evaņģēlija uguni,
lasi tai par graudu un krūmu[96]!
Norādi uz Svētā Vēja flautu[97]
un neizglītoto Betlēmes arābieti[98].

Lai kaunas! Lai mostas! Lai dzīvo!
Lai ar bērniņa rokām sveicina,
jo Mūžība pūš vienkāršās dienās.
Lai izdzied savu ilgu dziesmas!

Tās atskanēs Latvijas miglā
un svētceļos uz Santjāgo,
stāstīs par galaktiku krāsu
un tavu asinsrites pulsu. 

Gulbene, 10.06.2020.

Manas stīgas

Pirmā stīga sākas ģitārā,
bet sasniedz mākoņus.
Otrā — izaug starp dzijām
un izsaka neredzamo.
Trešā — vārdiem piesieta,
glezno dzīvo iztēli.
Ceturtā — asaru lolota,
tādēļ salda žēlsirdībā.
Piekto es pilnīgi nesaprotu.
Ne tā dzied, ne glezno vai stāsta.
Tā aptina manu sirdi un moka ar ilgām.

Es visas pārstādīšu
Isaja pravietotajās Brūcēs[99].

Viss skanēs vēl skaļāk,
jo rezonēs ar Koku.

Bet vai tad piektā
arī mani nogalinās
līdz augšāmcelšanai…?

Gulbene, 20.06.2020.
Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds piemiņas diena,

Rokdarbu spārni

Es pamazām lipināšu
vienkāršas figūriņas,
savu sirdi
un tevi.
Jo man tam ir laiks.
Un tas būs tik patiesi.

Pasaule grib uzreiz,
bet tā var tikai Dievs.
Pat skrienot uz veikaliem,
tā neko neatrod:
nedz figūriņas,
nedz sevi.

Mans diedziņš riņķo
katru dienu augstāk
līdz slāpēm
un akai.
Tad tev būs laiks.
Vairs nevarēsi melot.

Visa sava mūža nastu
noliksi Gaismas priekšā.
Caurdurtā Saule
izskalos tumsu
no laika diedziņiem
un no sirds.

Gulbene, 21.06.2020, nakts

Riekstiņš

Milzīgā pasaule,
neaptveramie plašumi,
varenie cilvēki
un viņu spēcīgie darbi…

Bet manas sirds riekstiņš
gaida un guļ Tavā delnā.
Tā serde nemitīgi ilgojas
kļūt par torti dzimšanas dienai.

Pēc svinēšanas
paliks atmiņas par garšu
un jautājums par autoru.
Neviens nejautās par riekstiņu,
tomēr nekas neaizvietos tā garšu…

Gulbene, 7.07.2020.

Braila raksts

Tajā dienā
neizprotams īlens
durstīja domas, jūtas un miesu.

Tik sāpīgi
zaudējuma caurumi
sagūstīja dziesmu, deju un Tevi.

Bezcerība
sūtīja vēstuli
ar jautājumu Golgātai un Krustam.

Tie atbildēja:
apgrieza dienas plāksni
un uzrādīja Braila raksta burtus.

Neredzīgie
kļuva līksmi,
lasot par Dzīvo Dieva Jēru….

Madona, Adorācijas kapela, 30.07.2020., nakts

Dzejolis sportistiem

Uzdāvināšu tev Mūžības pulksteni,
lai tavas domas, dziesmas un skrējienus
tas mēra ar ilgu dziļumu dārdiem.

Rīta lūgšanu īsajos treniņos
varēsi izplest svētdienas spārnus
un lidot pāri cilvēciskā pulsa kalniem.

Nevajadzēs nedz lēta iepriecinājuma batonus,
nedz pudeles ar viltus nodomu ūdeņiem.
Pietiks ar Martas un Marijas virtuves gardumiem[100].

Un es tik ļoti gaidu, kad tu sasniegsi finišu.
Tavas dzīves mirušo stiebru ielikšu zemē,
no kuras Mazajam Princim izaugs visskaistākā Roze.

Tās smaržu sajutīs Lapsiņa un Čūska,
un visi dīvainie cilvēki citās planētās.
Un manas sirds neredzamais jēriņš
varēs beidzot aizmigt Laika uzzīmētā kastē.

Madona, Adorācijas kapela, 30.07.2020., nakts

Mazā Prinča mīlestība

Ar to nepietiek —
teikt kā pieaugušie:
„Es tevi mīlu!”

Vajag vārdu dzeju,
jēriņu kastē
un cīņu ar baobabiem.

Nakti Bazilikā,
Vēju tornī
un Svēto skrējienu.

Konsekrētas delnas
nesīs tad mežu
un dziesmas līdz zvaigznēm.

Un es būšu laimīgs,
ka atjaunoju viņas krāsu,
noņemot melnās acu līnijas.

Bet pieaugušie…?!
Daži atgriezīsies, šī vīna padzērušies,
daži kavēs, skaitot matus, naudu un odus[101].

Tādēļ šo grāmatu es lieku
Cerības altārim virsū.
Lai lasa visi Dieva eņģeļi…

Gulbene, 10.09.2020.

*** (Apstājas dzejas aušana…)

Apstājas dzejas aušana,
nelido vairs Vārda kāsis,
noklusa apses dziesma,
un aizaug sarunu ligzda.

Kāds sasita vīna mucas,
pārveidoja Vārdu vārdos,
atstāja vecās stīgas
un sirdi baro aiz sliekšņa.

Kopīgais brauciens ved,
tik apkārt, bez mērķa.
Un bagātniekam joprojām žēl,
tad atņem aitiņu nabagam[102].

Dažreiz parādās saule
pāri Rožukroņa krellēm.
Dažreiz mūžīgās zvaigznes
atgādina par Lapsu un…

Atmiņas krājumi silda brokastis,
garšvielu kārba krāso pusdienas
un siltā jaciņā var meklēt vakariņas.
Tomēr gadadienas galds paliek tukšs.

Bet pāri visam lido varenie eņģeļi,
kas ravē un aplaista debesu dārzus.
Viņi priecājas par bargo tuksnesi,
jo tas gaida Kristītāju un Mesiju.

Gulbene, 24.09.2020.

Sirds paugurs

Pamesto pauguru
sedza aizmirstības krūmi,
kas it nemaz nav degoši.

Ilgojos es un…

Vakar arī tava seja
bija pilnīgi aizaugusi
ar Ādama un Ievas baobabiem.

Raudāja mazais Princis un Lapsa.

Bet šodien tā mirdz
debesu sapņu varavīksnē
līdz visu Terēžu uzticēšanās aktam.

Priecājas eņģeļi un Samariete.

Gulbene, 14. X 2020., sv. Avilas Terēzes svētku vigīlijā

*** (Manā ceļā uz baznīcu…)

Manā ceļā uz baznīcu
rudens lapas aizsedza bruģi.
Vai tomēr bruģis satvēra lapas,
neļaujot tām krist vēl zemāk…?

Un vai tas bija tika apavu darbs,
kas neapzināti mīdīja nokritušās,
vai kāds zīmēja krustiņus un aplīšus,
stāstot par Lielo Piektdienu un Augšāmcelšanos…?

Gulbene, 25.10.2020.

11. 11. 2020.

Vai pamanījāt:
maza zivtiņa guļ uz akmens
tuvu krastam…

Normāli!
Ir nakts, rudens… —
saka pieaugušie.

Bet bērni…
Grib spēlēties
ar domām un tēliem
līdz debesīm.

Tā ir nomodā — kā piektā līgava[103]!
Tā norāda uz klinti, stiprāku nekā elle[104].
Un gaida zveju[105] dvēseļu brīvībai.

Pieaugušie attaps.
Gribēs spīdināt…
Zivtiņas vairs nebūs.
Atskanēs vien tās balss:
„Raugi, Līgavainis nāk!”[106] 

Gulbene, 12.11.2020.

Ēvele un nazis

 

Vārds
kā ēvele
radīja pasauli[107],
dziedināja slimos[108]
un vareni augšāmcēlās[109],
lai mūs paaicinātu mūžīgajās kāzās[110],
bet tu jau kuro reizi
ar domu nazīti
gribi taisīt
mirstīgu
galdu
sev.

Gulbene, 11.12.2020.

Ziemas atklātne ar cimdiem un šalli

Nikodēmam

Ziemas vidū,
egles zaros
palicis cimds
ar delnas siltumu
tajā.

Meža vidū,
sapņu aplī
izvijas šalle
ar ilgu rakstiem
virsmā.

Skumju vidū,
drūmās domās
atvērsi logu
uz zaļu cerību
tevī.

Trokšņa vidū,
sirds stallī
piedzims Vārds[111]
ar Piecām Brūcēm[112]
tev.

Madona, Adorācijas kapela, 14.01.2021.

Trīs apļi

Palmīrai

Lai viņi paliek
savā komforta zonā
aiz baiļu dzeloņdrātīm.
Naivie bērni…

Es arī baidos,
bet eju lēmumiem cauri,
iemiesošanās brīvībai pretī.
Mīlestības bērns…

Vai mēs kopā,
nesot mazus krustus,
kāpsim sapņu virsotnē?!
Izredzētie bērni…

Gulbene, 3.03.2021.

Kārdināšana

Eju bojā,
jo akmeņi nav ēdami.

Neesmu karalis,
jo nav cilvēku, ko pārvaldīt.

Dieva nav,
jo eņģeļi mani neglābj.

Tomēr Vārds
cieta miesā[113]
un, cilvēku atstāts,
nomira, piesists Krustā.

Un tikai augšāmcelšanās dienā
Dievs savienojās ar cilvēku[114]
un tuksnesī izvirda avots,
oāzes iesākums.

Gulbene, 3.03.2021.

Lieldienu žurnāliste

Uzraksti viņiem
par dzīvi!

Bet tie ir analfabēti,
kas lasa vienīgi bildes.

Tad savā dzīvē
parādi Debesis…

Bet tie ir akli,
kas redz vienīgi sevi.

Tad mirsti
par viņiem!

Jā, manā nāvē
tie varēs pamosties…

Gulbene, 3.03.2021.

Sirds svētnīcā

Zīmju meklētājiem [115]

Kam pietiek
ar vienu Vārdu[116];
kam vajag trīs dienas[117];
kam 40 gadu ir par maz[118]?

Kam pietiek
ar domu pātagu;
kam vajag sāpes;
kam pat dzīves bedre nelīdz?

Baloži, aitas un vērši[119]
stāv atplestām acīm un brīnās,
cik tālu aizgājis cilvēks…

Gulbene, 3.03.2021.

Diptihs svētajiem vecākiem

A — Pasludināšana

V. J. Marijai

Ir tik pierasts
katru dienu
runāt ar eņģeli[120].

Bet nav pierasts
reiz savā mūžā
iemiesot Vārdu[121].

Ko tu teiksi,
kad Klusums
atnāks pie tevis?

B — Aizsardzības mehānismi

Sv. Jāzepam [122]

Aizbēgt miegā,
lai neredzētu…?

Es aizmigu,
lai ieraudzītu,
kā piepildās
Dieva sapņi!

Gulbene, 3.03.2021.

Nomierināšana

Viss iznīcināts!
Nav pilnīgi nekā!

Taču neraudi!
Nekā” ir uzticēts.

Nomira Rokās[123].
Celsies tev[124]

Un Viņa Vējš[125]
piepildīs buras.

Gulbene, 8.03.2021.

Trīs māsas [126]

Mani sauc Cerība.
Starp trīs māsām esmu visjaunākā.
Slepus izgāju no Mājām…

Kamēr mani kāds atradīs,
es nomazgāšu apustuļu kājas[127],
uzdošu neērtus jautājumus[128]
un, šūpodamās Krusta Kokā,
gaidīšu kāda gudrā atbildes.

Ja neviens neapjēgs,
teikšu vecākajai — Mīlestībai.
Viņa uzrādīs caurdurto Sirdi[129].

Visi neprašas
ar otrās māsas palīdzību
varēs tur ielikt neticīgos pirkstus[130]

Es tad būšu jau mājās.
Viņus gaidīdama[131], vārīšu tēju. 

Gulbene, 9.03.2021.

Nepabeigta pamatskola

Vairākas stundas
skolas solā;
pierakstītas klades,
kas izaugušas kaudzēs;
visādās valodās
nolikti eksāmeni
neiemācīja mani…

Es joprojām staigāju
nenomazgātām kājām
un baidos no Skolotāja
asaru pilnās bļodas[132].

Vai apziņa par Jāni,
kas dzirdēja Sirdspukstus[133],
iedrošinās mani atļauties…?

Gulbene, 10.03.2021.

Bērnu Lieldienas

Neizmantotās smaržzāles[134]
Bet Marija no Betānijas paspēja[135].

Smagais akmens[136]
Kam — cilvēkam vai eņģelim[137]?

Bezcerības kaps…
Vai tomēr koridors un durvis?

— — —

Pieaugušie nesaprot,
ka ticības bērni
māk staigāt
kājām gaisā[138].

Gulbene, 10.03.2021.

Debess un zemes ēdienkarte

Bīstamā stihija —
uguns.

Bet cik garšīga
un dzīvību uztur
izcepta zivs…

Bīstamā stihija —
Mīlestība.

Bet barojošs līdz mūžiem
ir ciešanu liesmās izcepts
Dieva Jērs[139]

Gulbene, 13.03.2021.

Skaitļu ganības

Nepietiks
ar septiņdesmit septiņām reizēm[140],
četrdesmit gadiem vai dienām[141],
trīsdesmit sudraba gabaliem[142]
vai divpadsmit izvēlētajiem[143],
ja nav vienas Sirds.

Tad 23. psalma akā
simts četrdesmit četri tūkstoši apzīmogoto[144],
deviņdesmit deviņas aitas[145],
trīsdesmit graudi vārpā[146]
vai Betānijas māsas[147]
atradīs ūdeni.

Gulbene, 24.03.2021.

Galdnieka Lieldienas

Vajadzīga ēvele.
Patiesības karkass
ar ciešanu asmeni
noņems melu kārtas —
līdz kailam krustam.

Vienīgi tad varēsi
taisīt krēslus un galdu,
lai apsēstos pie tā
ar cilvēkiem un eņģeļiem —
ienaidniekiem redzot[148].

Gulbene, 26.03.2021.

Sula, vīns un…

Sulas dēļ
vajag ievainot
kļavu vai bērzu.

Vīna iegūšanai
tas ir par maz.
Jāsaspiež ogas.

Mīlestības Vīnam[149]…?
Zaļais Dzīvības Koks[150]
sadega ciešanu ugunī…

Pagaršo no katra!
Kādreiz arī tevi pašu
ievainos, spiedīs un dedzinās…

Gulbene, 2.04.2021.

 

 • Ingunas Jankovskas zīmejums dzejolim • 

Ticības tēvs

„Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.”
(Rad 22, 5)

Daudzi dzīvo
saņemtā kazlēna
un priecāšanās
ar draugiem
līmenī[151].

Daži ir brīvi
pat no tuviniekiem
viņu dzīves vai nāves
jautājumos[152].

Cik maz ir to,
kas saņem, lai atdotu,
dzīvo, lai nomirtu
un ticētu Dievam,
kas IR…

Gulbene, Lieldienu Vigīlija, 2021.

Astoņpadsmitais bauslis

„Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs mīlēju.”
(J 15, 12)

10 ceļazīmes[153],
kas sargā no avārijas.

5 modinātāji[154] tiem,
kas guļ pasaules rokās.

2 izcilas garšvielas[155]
katram dvēseles ēdienam.

Un VIENS[156],
ar kuru jāsinhronizē
domu, vārdu un darbu taktsmērs.

Gulbene, 8.04.2021.

 

Ieguvumi zaudējumos

Mazais Princis pieradināja Lapsu.
Tā ieguvusi šķiršanās asaras
un Zeltmataino draugu.

Mūs pieradināja Lielais Karalis.
Ieguvām šķīstīšanās Brūces
un Trīs Liesmu draudzību.

Ej pieradināt vilkus — kā Francis.
Dabūsi septiņus Marijas zobenus
un Jāzepa sapni par simts aitām.

Gulbene, 15.04.2021., Vissvētākā Sakramenta priekšā

Tava atbilde…?

Laika ielejā
Vārda atbalss
izraisīja viļņus.

Naida dzeloņdrāts
gribēs nožņaugt
ilgošanās buras.

Siržu kuģīši
sasniegs Krastu
paļāvības skaņā.

Izteikts spogulis
ieliek tevi
jautājuma rokās.

Gulbene, 22. IV 2021., Vissvētākā Sakramenta priekšā

Mest sirdi Vējā

 

Maska cilvēka nepilnībai,
labai gribai nespēka lokā
ir mest vārdus vējam.

Bet varenā Mīlestība
iemeta Vārdu Svētajā Vējā[157],
lai sirds uzkāptu Kalnā.

Nāciet, atstāsim šo ieleju,
un pēc mūsu ego bērēm
iziesim pa augšistabas[158] logu! 

Gulbene, 28.04.2021.

 

 • Ingunas Jankovskas zīmejums dzejolim • 

Krusta tuvumā…

Briesmīgs krusta klusums
un salda reklāmu mūzika.

Dedzinošs vientulības tuksnesis
un nešķīsta izklaižu upe.

Caurdurošs zaimu šķēps
un apmaksāta lišķības cilpa.

Nežēlīgs nāves apskāviens
un mānīgas dzīves elpa…

Starp tiem, durvju priekšā
ar jautājuma atslēgu rokās
stāv tava un Viņas sirds.

Aiz durvīm: mīlošais Jānis,
vājš, ātrsirdīgs Pēteris,
nodevējs Jūdas un citi.

Paskatieties caur durvju actiņu,
lai ieraudzītu tukšo kapu.
Tas palīdzēs atbildēt pareizi.

Kuras tad mājas jūs pieņems,
ja vēlreiz izskanēs „Fiat”,
kas ļāva Vārdam ciest…?

Aglona / Gulbene, 2021.

1+1+1=1

Vai atceries
pasaciņu par galdu,
kuram bija trīs kājas?

Mēs zinām
par tā stabilitāti,
kaut virsū guļ pasaule.

Ko teiksi,
par savas sirds virsmu?
Vai tai piemīt trīs tikumu kājas?

Gulbene, 23.05.2021.

Putnu un tava dziesma

Es nemaz nezināju,
ka tava sirds dzied
kopā ar putniem
un klusiem augiem
ilgu karstumā…

Šogad saņēmu austiņas,
kurās dzirdu tavu dziesmu.
Tai nav vārdu — visi nomira,
lai dotu dzert notīm,
kas skan solījumu biķerī.

Vai vēl kāds brīnīsies,
ka no šādas Kānas,
kas vislabākā vīna pilna[159],
nelido prom nedz zvirbuļi,
nedz karaliskā lakstīgala?

Gulbene, 2.04.2021.

Slīpā plakne

Neprātīga Mīlestība
ziedoja savu laiku,
atdevusi ēdienreizes,
droši gāja Naktij pretī…

Vai tas ir par maz,
lai pieradinātu Lapsu,
kas ir cilvēces sirdī?

Jā, daži apstāsies
tikai ar āmuru rokās…

Daži — pēc augšāmcelšanās…

Gulbene, 4.04.2021.

Exodus

Vai sēkla, vārdi un es pats
citiem guļot, varam izaugt
par lielo Degošo Krūmu[160]?

Lai viņi izietu no Ēģiptes —
vai pietiks ar sēklas brīnumu,
vai tomēr ir jānogalina pirmdzimtie[161]?

Cik daudz debesu putnu vajag,
lai to dziesma pašķirtu laika jūru[162]
un mūs un viņus ievestu Omegas[163] Zemē?

Gulbene, 06.2021.

Pārbaude

Salīdzini
Salomona godību ar puķēm,
mātes glāstus ar tēva pārmācību,
pasaules saldmi ar Evaņģēlija sāli.

Apstiprini
zeltu — ugunī,
žestu bagātību — nabadzībā,
sirds paļāvību — dzīves vētrā…

Iegūsti
žēlastību pēc kritiena,
dzīvi pēc krustā sišanas,
Dievu pēc cilvēka.

Gulbene, 19.06.2021.

*** (Aiz āmuriem…)

Aiz āmuriem,
stikla ekrāniem
vai aiz pudelēm
aizmiga vīrieši.

Nav nedz vārdu,
nedz apskāvienu.
Nav kāpšanas kalnā
un ieniršanās dziļumos.

Pat jubilejas un svētki
ģērbjas pelēkās krāsās
un dāvanas tiek atdotas
kā parāds par degvielu.

— — —

Aiz ilgām,
mazām lūgšanām
un dvēseles karsoņa
mostas jautājums.

No iztrūkstošiem vārdiem
un no bāliem žestiem
tas montē sāpju putnu
un sanaglo cerības zivi.

Vai kopā ar šo naivo
laidīsi putnu un zivi?
Un runāsi par to sprediķī
vai nokristīsi Jordānas upē…?!

Gulbene, 19.06.2021.

*** (Vai ir vērts…)

Vai ir vērts
skaitīt koka gadu gredzenus,
lai no tā secinātu,
cik daudz draugu
un cik daudz ienaidnieku
izturēs manas dzīves zari?

Vai ir vērts
nosaukt zvaigznes vārdā,
lai labāk nojaustu,
uz kuras no tām
dzīvo iemīlējies Princis
un aizvien nelaimīga Lapsa?

Vai ir vērts
jautāt par jebko,
lai neietu bojā
krūka ūdens pie avota
un grieztuve akai[164],
kas varēja remdēt slāpes?

Ir vērts,
Dzīves Koku kā trepes
atstutēt pret Debesīm
un satvert Zvaigzni ar Avotu,
kas dos dzert Princim un Lapsai,
draugiem un ienaidniekiem…

Gulbene, 20.06.2021.

Sirds mūzikas darbnīca

Klusuma stihijas
sulīgā varavīksne
un Iemiesotā Vārda
vismaigākie pieskārieni
pielūgsmes dziesmai…

Akordu šūpošanās
jaukie pakāpieni
un solo balss
neparastā garšviela
no Viņa sirds…

Draudzes baznīcā
un sētas pagalmā,
Liepājas molā
un visā pasaulē
mana mūzika…

Rīga, 5.-6.07.2021.

Avots

Jau pats laika mežs —
tik burvīgs un aizraujošs,
bet ja tajā vēl uzplauka
pastaigu un sarunu vizbuļi…

Dažiem laika ir par maz.
Nepietiek ar vārdiem un takām.
Tie meklē vēl vienu pasaules brīnumu:
Tavas sirds avotu meža vidū.

Gulbene, 18.07.2021.

Bezsvara stāvoklis

Kāpēc tu brīnies?
Melnais caurums
tapa pēc kritiena…

Tagad siržu gravitācija
iesūc vārdus un dāvanas
un joprojām paliek badā.

Vai kāds padomās,
lai tās mutē iemestu
cilvēka un Dieva krustu?

Visas grāmatas norāda,
ka tās aizrīšanās laikā
varēs izmest tīklus zvejai.

…kad taisīsi ugunskuru,
lai izceptu lielo ieguvumu,
Zivs turēs vaļā Debess vārtus…

Iedomājies, kā tu brīnīsies,
kad visi mūsu vārdi un žesti
dejos priecīgi bezsvara stāvoklī!

Gulbene, 18.07. 2021.

 

Visu Zaheju svētki

Vai pamanīji?!

Baznīcu un māju torņos
smaida Jēzus un Zahejs[165]!

Viņi tur ir uzkāpuši,
lai varētu labi redzēt,
kad cilvēce ies sirdij garām.

Īstajā brīdī parādīs
savus caurdurtos sānus[166]
un teiks tai četrkārtīgi:
„Es tevi mīlu! Atnāc…!”

 Gulbene, 18.07.2021.

Tik tālu

Cik tālu ir
bilde un redze
no zīmēm un atgriešanās?

Cik tālu
maize un sātība
no brīnumiem un ticības?

Cik tālu
tuksnesis un Mozus
no grēka un manis?

Vai tik tālu,
kā ēna no saules
un cilvēks no Dieva?

Gulbene, 18.07.2021.

Mirkļa un mūžības ceļojums

Kad cilvēks dodas ceļā,
gatavo mugursomu,
kurā iespiest savu pasauli.

Kad Dievs devās ceļā,
gatavoja maizi konsekrācijai[167],
kurā ielika tikai Mīlestību[168].

Bet kad atnāks tavs laiks,
lai ceļotu pēdējo reizi…
Kam tev būs vieta…? Ko tu ņemsi…?

Gulbene, 18.07.2021.

Spīdekļi un Saule

Šodien manī
Mēness un Jupiters
sacenšas gaišumā.
Pirmais ar ilgu lielumu,
otrais — ar atmiņu daudzumu.

Septiņdesmit deviņas atmiņas…!
Tomēr nesalīdzināmi gaišākas ilgas…

Visi spīdekļi nobāl
Žēlsirdības Saules priekšā[169],
kas radīja Jupitera pavadoņus
un lika Mēnesim ceļu tuvu zemei…

Gulbene, 20.07.2021.

Tēva skatiens

Tālu no cilvēku acīm,
Vēja noslēpuma ēnā
visus pravietotos sapņus
sienu mūžīgajās krāsās.

Dejo tur eņģeļu kārtas,
atmirdz sveicienu dziļums,
māšu un bērniņu dzeja
dzirda Ādamu un Ievu.

Cik daudzi meklēs šo tiltu
pāri īsās dzīves laikam,
kurā mana Vārda ilgas
atver aku viņu slāpēm?

Gulbene, 27.07.2021.

Konsekrācijas kāpnes

Aicinājuma slepenie pakāpieni
Tabora kalna dziļumos san.

Starp nenomazgātiem traukiem,
iepirkumiem un maksājumiem,
starp sirdspukstiem un bailēm,
aizspriedumiem un ilgām
tie gaida un mudina un jautā…
kurš no jums atradīs ieeju?!

Bet Mūžība joprojām Tā pati —
gaida mūsu brīvības akordu.

Kādreiz uz rokturi norādīja man,
šodien es norādu arī tev…

Aglona, 8.09.2021.

Jaunā burtiņu kleita

Uz tavas sirds tik daudz burtiņu.
Tie veido zvaigžņu kleitu,
kas naktī dejo un sapņo.

Bet es brīnos no kurienes tie…?
Varbūt kāds ietina tevi avīzē,
neuzmanīgi lasot tavu dzīvi?
Ietina un atstāja uz rudeni un ziemu?

Burti bija kā bezpajumtnieki,
bet samīļoja tevi un pielipa uz mūžiem.
Ko tu tagad darīsi?
Dejosi un sapņosi kopā ar viņiem?
Ieslēgsi lasītājam vasaras modinātāju?

Es aicinu tevi — ļauj tiem dzīvot!
Daži joprojām nemāk lasīt dzīvi,
daži aizvien lasa vienīgi avīzes,
daži jau izstiepj roku pēc Bībeles…
Lai daži izlasa arī tevi un tavus sapņus!

Gulbene,  17.09.2021.

Dēla un dēlu sacensības

Bezkaunīgas acis
ieņem pirmās vietas[170].

Neprātīgi lūgumi
saskrāpē debesis un mājas[171].

Dusmīgi vārdi
nicina apskāvienus.

Pēdējā vieta
gaida neprātīgu Mīlestību[172] 

Gulbene,  16.10.2021.

Timeja dēls un Dieva Dēls [173]

Viss bij’ tik tumšs:
pilsēta, ceļš,
vārds un rokas
un pat acis…
Bet ne sirds.

Tik viens skūpsts:
bez mēteļa,
vārdu vētrā,
žēlsirdībā…
Viss kļuva spožs!

Aglona, 18.10.2021.

Kāzas kalnos

Atstāju
karu un tanku,
ieroču un suņu
un dzeloņdrāšu
šauro ieleju.

Ņemu līdzi
sevi un tevi,
Dievu un baušļus
un izcilu vīnu
ādas maisos[174].

Atveru
Vecā un Jaunā,
cilvēka un Dieva,
Alfas un Omegas
laulības durvis.

Ko tu gaidi…?
Ceļmala un gadi,
bļoda un mētelis,
Timejs un pūlis[175]
kļūs par liftu…?!?

Gulbene, 21.10.2021.

1. novembris [176]

Tas tikai
galaktikas spirālzars,
bet mums — Piena Ceļš.

Tie ir
vienkārši cilvēki,
bet mums — Debesu svētie.

Ko darīsi,
lai Tava sirds
būtu mums viena no zvaigznēm?

Gulbenes baznīca, 22.10.2021.

Atraitne ziemā

Barga ziema —
bez siltiem vārdiem,
bez karstiem žestiem —
pieprasa biezu ticības kažoku.

Daži brīnās,
ka toreiz pietika
ar divām artavu pogām,
lai Dieva un cilvēka krasti
nosargātu Evaņģēlija karstumu.

Kad viltīgais rudens
tavu durvju priekšā
sevi dēvēs par pastnieku,
vai tu izrādīsies skroderis,
kuram atvilktnes pilnas pogām,
atrautām no dzīves lepnības kleitas?

Gulbene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.10.2021.

Karmela bērni

Bērnu spēle
ir mest kociņus upē
un gaidīt, kurš būs pirmais.

Vai tā ir spēle
mest mūsu domas
kā Skapulārs brūnajā upē?

Vai šie kociņi
ir klusi nolauzti
no vienīgā Degošā Krūma?

Kad es aiziešu
uz citu laika tiltu,
vai sekosi kociņam līdz Jūrai?

Gulbene, 20.12.2021.

Zvaigzne un Trīs Pastnieki

Tolaik Betlēmes Zvaigzne[177] apstājās
tikai aiz septiņiem domu kalniem
un septiņām cilvēku jūrām,
tieši virs manas sirds.

Nesaprazdams sāku domāt:
vai Tā nav apmaldījusies?
Varbūt sajaukusi adresi…?
Nevar būt, ka tāda kā bezpajumtniece…

Cik liels bija mans pārsteigums,
ka pēc brīža pie manām durvīm
klauvēja Mazā Prinča sūtītie:
karalis, pravietis un priesteris[178].

Viņi atnāca jautāt par jēriņu,
kuru varētu ielikt niedru kastē[179]
un laist Jordānas ūdeņos[180],
ar cerību, ka to atradīs Samariete[181]

Es zināju, kas varētu notikt tālāk…
Bailes…, sviedri…, asaras…
— Labi, — padomāju, — Lai notiek!
Jau kādreiz Jēru[182] sita Krustā…

Gulbene, 6.01.2022., Kunga Epifānijas diena, Vissvētākā Sakramenta priekšā

Debess un zemes aprēķini

Es tev teikšu,
kas tu esi manās acīs,
un tu man teiksi, kas esi savās.

Vai starp abām būs vienādības,
vai tomēr nevienādības zīme?

…tāpēc daži
izdzīvo 24 dzīves gadus[183];
dažiem vajag 80…

Gulbene, 8.01.2022.

Gadalaiki

Slava Dievam
par patiesību ziemā,
kad nedz es, nedz tu
nevaram paslēpt
savus kailos zarus.
Ir skaidri redzams
vārdu un žestu nespēks.

Slava Dievam
par žēlsirdību vasarā,
kad koku lapas slēpj
kaunu un asaras.
Šajā noslēpumā
mēs gatavojam augļus.

Gulbene, 29.11.2021.

Mazā Prinča vēstule pieaugušajam

Es rakstīju tev
uz akmens plāksnēm,
rakstīju uz zvaigznēm
un tev sirdī ir Mans Burts[184].

Bet tu meklē
5000 tukšas rozes,
nekam nederīgus ērkšķus
un uzpurni, kas jēriņam nepiestāv.

Es vēl sūtīšu
Trīs Sarkankrūtīšus,
kas Degošajā Krūmā[185]
nomirs tava „Jā!”[186] nodomā.

Gulbenes baznīca, 30.11.2021.

Sirds Kāna [187]

Sešu darba dienu ūdens
gaida Septītās Dienas Vīnu[188].

Tam ir vajadzīgs ceļš:
caur sirds uzmanību,
svēto uzbāzīgumu
pazemīgo paklausību
un Vārda pieskārienu.

Vai jau esi nogājis šo ceļu
un jūti savu kāzu reibumu?

Gulbene, 15.01.2022.

Paklājs Jaunajam pārim

Tavai atpūtai un priekam
sagatavoju slavēšanas paklāju.
Tā skaistie raksti izteic līdzības
par mūsu Kānu un kāzām.

Otrā pusē:
kakla sāpju diegi,
pārmetumu mezgli
un pelēkas jūtas…

Kam par to pateikties:
Tev, līgavainim, galdzinim
vai neprātīgiem viesiem[189]?

Tomēr Īstā Vīna stunda[190]
vēl mums ir priekšā.

Vienīgi tad, kad aizmigsim
Dzīvības Koka apskāvienos,
redzēsim Līgavas deju
un Tās bērnu prieka reibumu.

Gulbene, 16.01.2022.

Baltums

Pasaules drānu apskāvienos
rodama viena piesavināta krāsa —
egoistiska, nežēlīga,
kas nicina izbrīnu un ilgas.

Uz altāra, kur lielāki noslēpumi,
pie ģimenes galda, kur pulcējas ļaudis —
vistīrākais galdauta baltums,
kas atstaro visas dzīves krāsas.

Bet vēl augstāks — Hostijas baltums,
kurā laimes un skumju, sāpju un uzvaru,
dzīves un nāves, visa un nekā,
laika un mūžības krāsu varavīksne.

Nāciet, kāpsim kalnā,
meklējot svētku baltumu!
Un ieiesim konsekrācijā,
lai sasniegtu Debesis!

Karmels Dževina, Polija, 5.05.2022.

Olīvdārza apļi [191]

Ārpus žēlastības aploka —
pasaules nežēlīgā nakts…
Tiem, kas paliek iekšā —
trīs apļi uzkāpšanai.

Pirmajā valda miers un laime.
Nevajag pārāk uztraukties.
Pasargāti kā cāļi zem spārniem[192],
domā par sevi un savējiem.

Otrajā ieiet tikai daži no mācekļiem[193].
Klātesošās asaras un bailes
prasa nomodu un līdzjūtību.
Te vajag mācēt aizlūgt par vēju.

Kas iedrošināsies iekāpt trešajā,
kur rūgtums, ciešanas un nāve?!
Tur nevar pastāvēt bez enkura,
kas sniedzas aiz priekškara iekšpusē[194].

Vienīgi šajā dziļuma ceplī
var kļūt par kviešu Hostiju,
kas izstiepj spārnus pāri kalnam
un izgaismo nakti ar caurdurto sānu.

Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022.

Trīs panti par svēto Pēteri

Lūgšana[195]
     uzturēja viņā mūžību.

Vārdi[196]
     pārliecināja par vājumu.

Skatiens[197]
     izraisīja atgriešanās asaras.

Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022.

Josta prātam

Kāda gan josta vai aukla
apņems mana prāta drēbes[198],
lai es varētu atšķirt,
vai nāk ciemiņš vai zaglis[199]?

Klusums atklāj lišķīgu čūsku,
kas saindē ar vārdiem un vīzijām[200].
Cerība atver logu varavīksnei,
pa kuru jāuzkāpj kāzu namā[201].

Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022.

Karmela ugunskurs

Mans ugunskurs ir līdzīgs Jaira meitai[202].
Pelnu kaudze, kas nav mirusi, bet guļ.

Aizkustināta ar klusuma spieķi,
aplikta ar Skapulāra zariem,
tā dzied Makabiešu himnu[203]
par Elija, Terēzes un Jāņa uguni.

Tomēr ir tas āķis, kas neļauj mierīgi gulēt:
vai paslēpt to nāvē, jo tas būtu tas vislabākais,
vai likt to svečturī[204], jo tas jūsu dēļ nepieciešams.

Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 8.05.2022.

Ala bez lapsas

Kas mēģina pieradināt
tukšu alu bez Lapsas
un gaida no tās dzejoļus
par vēju, druvu un tevi?

Piepildi savu sirdi
ar daudzu ilgu lapsām,
tad ar asarām lūgsies,
lai Dievs sūta Mazo Princi.

Un, kad viņš jau atnāks,
līdzīgs pravietim Elijam,
šķērsosiet dažas Jordānas[205]
un kāpsiet vairākos kalnos[206].

Bet esi uzmanīgs:
dzīves vētras, zemestrīces
un pat lieli uguņi[207]
nav īsto ilgu cienīgi…

Vienīgi runājošs Klusums[208]
priecājas par Lapsu un Princi,
par tavām un manām dziesmām
un gaida pie laika alas
ar ugunīgiem ratiem[209].

Karmels Dževina, Polija, 13.05.2022.

Klosteris tuksneša vidū [210]

Skrejošā un šausmīgi aizņemtā
mana gudrā, civilizētā karavāna
apstājās pie Tavu domu durvīm,
lai pajautātu par turpmāko ceļu.

Atbilde un paskaidrojums
kā nodzeltējusi fotogrāfija
netika saprasta un pieņemta.

Tomēr pēc tuksneša kilometriem
parādījās mokošs refrēns:

Vai bildē redzēju sevi kā bērnu…?

Karmels Dževina, Polija, 15.05.2022.

Koki kāzu dienā

Daži mana dārza koki
lepojās ar balto ziedu daudzumu.
„Skatieties”, runāja: „Esam kā līgavas:
skaistas un pievilcīgas. Gaidām kāzas”.

Pēkšņi, vienā naktī, atnāca Līgavainis[211],
bet nejautāja par dzīves baltajām kleitām.
Prasīja darba un ciešanu sulīgos augļus[212].
Tikai neglītie koki — kā Krusts[213] — iegāja kāzās.

Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022.

Lūdzu, uzzīmē man klosteri!

Ir Lapsas, kas prasa,
lai es katru dienu lēni tuvotos to alām.
Manis pieradinātas, tās iegūs draugu.

Ir kukainīši, kas nevēlas manu tuvumu.
Tos uztrauc katra kustība,
un tie pārtrauc savu koncertu,
kas izplūst no to vientulības.

Ir cilvēki, ir domas, ir jūtas un vēlmes,
kuras bail pieradināt.
Tāpēc tiem slāpst līdzīgi Samarietei — gadiem,
jo neviens nespēja viņu padzirdīt[214].

Un ir svētums, kas vēlas tikai klusumu
un iespēju paslēpties laika azotē —
līdzīgi visjaunākajam Jānim,
kurš ieklausījās mūžīgajos sirdspukstos[215].

Visu to priekšā esi arī tu
ar saviem dzīvnieciņiem,
ar saviem cilvēkiem
un ar zīmuli rokā,
bet joprojām nezinot,
kā neredzamajam Jēriņam
uzzīmēt savas sirds klosteri.

Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022.

Pulkstenis un upe

Vienmērīgi sitieni,
kad apstrādā metālu,
iesit naglas
vai rok ogles…

Nē!
Tas ir sirds pulkstenis,
kas — kā laiva — nes tevi
pa laika upi.

Vai ar airu spārniem
centīsies spēlēt pielāgotu
dzīves simfonijas taktsmēru?

Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022.

Pie rakstāmgalda

Tas nav vienkāršs kontrasts starp balto un melno.
Punkti, loki un līnijas, kas dejo valodu mežā,
aptver Alfu un stiepjas līdz Omegai[216].
To vidū — mazs punkts.

Mana tagadne kā punkts virs ūdens.
Zem tās — pagātnes jūra
ar notikumu zivju bagātību.
Es tās visas redzu.

Virs tās — nākotnes piramīda
pieaug līdz mūžībai,
bet kājām gaisā.
Iekšā — sapņu putnu bagātība
gaida manu „Lai man notiek!”[217]

Un it visos elementos riņķo dievišķā asinsrite
un piešķir jēgu tam, kas bija, kas ir un kas būs[218].

Paņem arī tu savu zīmulīti!
Blakus manam stāstam pieraksti
savus burtus, vārdus un dzīvi.
Lai lasām mēs un mūsu bērni;
lai par šo grāmatu bagātību[219]
brīnās cilvēki un eņģeļi!

Karmels Dževina, Polija, 26.05.2022.

 

*** (Es redzu…)

Es redzu

smilšu graudiņu zem kājām
un Jupitera lielumu tur, visumā;

līniju un burtu rindas,
mozaīku un tās stāstu;

tavas rokas glāstus
un vējaino sirds domu;

pulksteņa seju ar ūsām
un kluso mūžības plūsmu;

Dieva domas par radīšanu
un cerību aiz nomiršanas…

Bet es vēl neredzu,
kuram eņģelim jāpateicas,
ka visu to varu redzēt…

Karmels Dževina, Polija, 28.05.2022., 6:00

Saderināšanās

Līgavas noslēpuma plīvurs
jauc domas un jūtas.
Gribas aizbēgt, izvairīties.[220]

Vai mēģināt to pārlauzt?
Nesanāks nedz ar cilvēka,
nedz zirga, nedz lāča spēku.

Atslēga ir manās rokās —
mīlestības lēmums:
būt, līksmoties, ciest, mirt.[221]

Tad sapratīšu vienīgo Vārdu[222],
Tā māti[223] un radinieci[224],
priekšgājējus[225] un sevi.

Un atnāks ganiņi[226] un ķēniņi[227];
drebēs varmākas[228] un elle[229];
vienosies cilvēks ar Dievu.[230]

Un būšu kā monstrance[231]:
joprojām galdnieks[232] ar ēveli,
tomēr noslēpuma svētības nesējs.

Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 29.05.2022.

Blakus cielaviņu ligzdai [233]

Mēs — lepnā cilvēce,
kas mākam lidot kosmosā,
tomēr — līdzīgi primitīvām tautām —
dejojam savu vēderu[234],
dzimumlocekļu,
nogalināto bērnu,
bankas kontu, karu
un citu domu dzeloņdrāšu[235]
nenodzēstajos ugunskuros.

Tāpēc tik dārga ir
pat viena sirds cielaviņa,
kas blakus ilgu ligzdai
vairo spārnu sitienus,
lai apstātos laika gaisā.
Pārliecināta par drošību,
tā pielido tuvāk un baro
ar cilvēces nicinātajiem
skaistuma kukainīšiem.

Reiz pienāks visskaistākā —
no ligzdas izlidošanas  — diena.
Visi gudrie ar atplestu muti
brīnīsies par noslēgto mūžu,
izgrebtajiem krustiem,
uzceltajām pilīm
un garīgajiem bērniem.
Pa kuru laiku…? — dīvaini jautās.

Cik daudz nakšu vajadzēs,
lai viņi saprastu,
ka pieaugušais var ieiet
mazo putnu ligzdā
un piedzimt no jauna?
To saprata vecais Nikodēms[236].
Palūdzies, lai arī viņi saprastu.

Karmels Dževina, Polija, 9.06.2022.

Zāle un vecā lapegle [237]

Zāles stiebri pagalmā
sarunājās kā tirgotāji
izpārdošanas maigajā vējā.
Grieza galvas un klanījās,
skatījās pa labi un kreisi.

Kad atnāca pārvaldīšanas vējš,
neviens no tiem nediskutēja.
Visi paklausīgi, galva pie galvas,
godināja neredzamo valdnieku,
klanoties līdz pat pašai zemei.

Blakus  tiem — milzīga lapegle,
kas saglabā mieru tirgus dienā,
ļauj lauzt dažus zarus kara laikā,
bet nenogurstoši pilda misiju:
tās saknes izrok cilvēkus no zemes
un zaru nestuvēs nes viņus debesīm.

Vai esi samierināts ar to,
ka tavas domas ir līdzīgas zālei,
kas rītā zied, bet vakarā kalst[238],
un šodien ir, bet rīt krāsnī degs[239]?
Vai izlasot Ezehiēla grāmatu[240],
noticēsi, ka šo pagalma zāli
var ietīt pravietojumos
un tā pārveidosies lapeglē?

Karmels Dževina, Polija, 14.06.2022.

ESMU

Skats pa logu uz zāli,
ielūkošanās meža bites aliņā,
pastaiga starp lepnajiem kokiem,
paslēpto kukainīšu koncerts,
pat miesā iznēsātās smagā darba sekas
spēlē, dzied, dejo, glezno, pulsē un lūdzas.

Kā tad?!?
Koki vai zāle, vai kas kalst,
bezdvēseliskie un primitīvie kukaiņi
un ciešanas, no kurām ir jābēg…
Vai tas viss… ?!?

Kas var saprast, lai saprot:
sirds acīs, dvēseles stīgās,
prāta un ticības spārnos
un neizsakāmās nopūtās
rezonē ESMU[241].

No atoma līdz visumam…

Karmels Dževina, Polija, 14.06.2022.

Ticības soļi

Vai esi drošs
par savas sirds jūru?
Vai pārvaldi tās domu un jūtu viļņus?

Ievedīšu tevi briesmās
un pārbaudīšu ticības kājas:
vai tās māk staigāt pa ūdens virsmu[242].

Un atskanēs dziedājums
par grimstošām ilūzijām
un par žēlsirdības spēku[243].

Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 10.08.2023.

Ar kādām tiesībām?

Bet es…
Bet viņi…!
Un ko tu…?

Apej izredzēto pulku,
izlauzies klusumam cauri
un pielūdz Mīlestības Patiesību[244].

Sūti cūkas pie sēnalām[245],
suņus — pie druskām no galda[246],
bet sevi pašu nosēdini pie Sirds altāra[247].

Ogre, 13.08.2023.

Baltā Gaisma

Pietiktu tikai
atšķirt dvēseļu krāsas
un pagaršot Varavīksnes medu,
lai saprastu Baltās Gaismas vienīgo mūžību[248].

Diemžēl viedokļu deja
ir kā ļoti stiprs alkohols[249].
Neļauj izprast nedz laiku, nedz telpu,
un beidzot iebrauksi kārdināšanas kokā[250].

Kad sapņu līķus
savāks un ieliks laika zārkā,
tad noliks tevi tiem blakus
un liks skatīties melu pelēkās acīs…

Kā tev šķiet,
vai par tavu atgriešanos
palūgsies Lācars ar savām māsām[251]?
Vai kaulu pilnajai ielejai pieskarsies Vējš[252]?

Ogre, 21.08.2023.

Ielūgums uz Jēra kāzām

Knaģim ir divas daļas.
Arī man ir divi elementi.
Ar dvēseli es pieknaģēju
tavas domas un vārdus,
ar miesu — klātbūtni un žestus.

Tāpēc tev bija jāpaliek
klusuma ģērbtuvē
un uz galda jāatstāj
tomātam līdzīgā sirds.

Tavas dziesmas notis
reiz piesaistīs dzeju
un dziesmu atdos gājputniem.

No tomātiem gatavotie salāti
pabaros Zaheju[253] un Samarieti[254].

Trīs Gudrie[255] sapratīs un atbrauks…

Ogre, 23.08.2023.

Pastarā dienā

Kas par dīvainību —
aizliegt riekstkodim
atklāt rieksta garšu?!

Kas par cietsirdību —
aizmūrēt cilvēku
šīs pasaules pelēcībā[256]?!

Kas par neizpratni —
neļaut Krustam
atvērt laika Varavīksni[257]?!

Tāpēc es baidos,
ka rieksti, varavīksne
un Sābas karaliene
notiesās tevi pastarā dienā[258]

Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.08.2023.

Tavas dzīves salonā

Tavas dzīves salonā
Skaista Debess ainava
jāpieliek pie sirds sienas.

Vai pietiks ar dialoga vienu naglu[259]?
Vai vajadzēs liecinieku stutes[260]?
Vai tomēr tikai kopienas līme[261]
turēs horizontāli tavus apvāršņus?

Vēl ir risks,
ka šo meistardarbu
pēc dīvainas gaumes
pārtaisīsi par pagalma grafiti.

Ko tad?
Kurš to izglābs?!
Vai trīs erceņģeļi[262],
kas glezno ar spārnu spalvām…?

Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 4.09.2023.

Greiza matemātika

Kuro jau reiz
es strīdos ar svēto Pēteri,
            ka divi plus divi
            nav vienāds ar pieci,
                           ka simts denāriji nav vairāk
                           nekā desmit tūkstoši talentu[263],
                                         ka piedošana nevar pārsniegt
                                         septiņdesmit reiz septiņas reizes…[264]

Bet kā aizķērusies plate
viņa sirds atkārto
            par Trim,
            kas ir Viens[265],
                           par gaiļa rīta dziesmas
                           trīskārtīgo zīmogu[266],
                                         un trīs jautājumiem,
                                         kas caururbj zemeslodi un viņu[267].

                                         Kas tad bija
                                         viņa matemātikas skolotājs?!?

Ogre, 9.09.2023.

Rudens pastaiga parkā

Zinām, ka miera un laimes pļavas
nepaliks zaļas uz mūžiem.

Bet reti kurš sapņo
par lielāku mīlestību,
kas dzimst ziemas apskāvienos.

Tāpēc rudens lapu vēstules
bombardē ar vēstījumu
par nepieciešamību mirt.

Lai palīdzētu vispirms sev pašam,
es savācu lapu pilnu maisu.
Dedzināšu tās sirds pagrabā.

Ceru, ka nepatīkami dūmi
kaitinās manu domu iemītniekus.

Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 10.09.2023.

Dīvainais pulkstenis

Parasta ciparnīca
ar divpadsmit iedaļām,
bet ar divām… kājām,
kas katru stundu iziet
meklēt aitas un cilvēkus[268].

Pirmā — lēna, majestātiska;
gribas teikt, dievišķā kāja[269].
Otrā — kustas ātri; kā cilvēks,
kas neatrod mieru virs zemes[270].

Vai ciparu vietā… vieninieks?
Kā ar bērna roku zīmēts:
šķībs un atgādina krustu[271].
Un kāpēc sarkan-balts[272]?

Un iedaļas nav vienādas.
Atšķiras kā apustuļi savā starpā[273].

Vislielāko izbrīnu piedzīvoju,
meklējot lietotāja instrukciju.
Tās vietā — saules uzrakstīta
žēlsirdības pielūgsmes litānija[274].

Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 11.09.2023.

Jaunā skaņuplate

Aizķērusies melu plate
gadu simtiem atspēlē tās pašas
greizsirdības un slepkavības notis:
„Jo vairāk, jo labāk…”[275]

Ja tuvosies lopu saimnieks[276]
vai tas, kam vīnadārzs[277],
jeb skaistas sievas vīrs[278],
pat Kānas Vīna valdnieks[279]
nepastāvēs tās zobos.

Bet ir, kas apkalpo atskaņotājus.
Viņam ir jauni, skaisti ieraksti,
kas apdzied nāvi un tukšo kapu[280],
krusta nespēku [281] un vareno tiesu[282],
izmestus gružus un izvēlēto stūrakmeni[283].

Tāpēc rūpīgi ielūkojies
aiz savas sirds un laika aizkara,
lai koriģētu adatas celiņus!

Ogre, 30.09.2023.

Palīdzīgā roka Saulam un…

Ar pirmo pirkstu apstādinu grēku[285],
ar  otro varu nokristīt[284],
trešais ieved kopienā[286],
ceturtais uztur dzīvību[287].
Bet piektais tos, kurus mīl,
ieved ciešanās citu labā[288].

Vai arī tu gribēsi
satvert šādu roku?

Ikšķile, Baskāju Karmela klosteris, 19.04.2024.

Līdzība par jaunavām [289]

M.

Dumjā jaunava teica:
     — Pārāk skaļi.
     — Tik ilgi?!?
     — Oi, dārgi…

Un nepamanīja, ka mirst
     prieka zilās dziesmas,
     sarunu sudraba pļava
     un kalpošanas zeltainie pumpuri.

Gudrā jaunava
     klostera klusumā
         iestādīja mūžīgās notis,
     pulksteņa delnā
         rezervēja Omegas galdiņu
     un Dzīvības Kokā
         iemeta pēdējo grasi[290].

Tikai šī otrā
     iegāja kāzu namā attaisnota[291].
Visi viņas bērni,
     kādreiz rijēji, vīna dzērāji,
     muitnieki un grēcinieki[292],
         kopā ar viņu.

Ogre, 26.04.2023.

Plaisa pērlē

M.
„Kas atrod uzticīgu draugu, pērli atrod.” [293]
 

Neatbildētie jautājumi,
prasme iedomāties,
ciemošanās monologs,
izspiestie ziedojumi —
kā zvēra četri zobi,
kas plēš draugu zemi.
Tā pārveidojas tuksnesī,
kurā grūti atrast sirds aku.

Atkal jāgaida Mazais Princis,
kas vienā no ceļojumiem
ieradīsies šajā tuksnesī.
Lai kuro reizi māca man
uzzīmēt Dieva Jēru[294] spogulī
un Krusta Kokā urbt tik ilgi,
kamēr plūdīs žēlsirdības sula[295].

Lai māca man arī drosmi
aizrādīt tukšām rozēm,
ka pērles nedrīkst mest cūkām[296].

Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 27.04.2024.

Spalviņa

Klusuma galda virsmai
pieskārās Vārda spalviņa.
Pašā vidū, kur guļ sāpes.
Aicināja sagatavot vakariņas,
stiprināties 40 dienu ceļojumam[297]
un ieklausīties viņas stāstos.

Nevarēju iedomāties,
ka aizmigšu tik ātri kā bērns
viņas 131. psalmā.
Sapņoju par trīs stihijām[298],
kuras ir kā dārdošs varš,
ja nav ceturtās stihijas klusuma[299].

Pamodināja mani svētais Jāzeps[300].
Izbrīna ēzelis jau gaidīja durvju priekšā.
Vajadzēja vien paņemt koferi ar Vēju[301]
un aizbēgt uz Apsolīto Zemi.

Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 27.04.2024.

Atklātne no (svēt)ceļojuma

Inesei

Ir kafejnīcu, metro, okeāna,
baznīcu, kūkotavu, palmu,
tiltu, krūmu, ēku un seju
ceļinieki un apmeklētāji.

Pēc atgriešanās mājās
viņu acīs bezjēdzīgi danco
svešie vārdi, krāsas un cipari.

Ir, kas savu ceļojumu apslacina
ar lūgšanas, ciešanu, klusuma,
svēto sadraudzības, relikviju
un liturģijas dievišķo ūdeni.

Pēc atgriešanās redz,
ka pastkastītē ir Trīs Gudro[302] vēstule,
kas paziņo par viņu drīzo ierašanos,
ka durvju priekšā nav vietas[303]
slimnieku un apsēsto dēļ,
bet vecais kaķis mistiski murrā,
neierasti guļot uz Breviāra
Žēlsirdības stundas laikā[304].

Aglona, 27.04.2024.

Īss dzejolis par augšāmcelšanos

Vai atceries,
ka Mazais Princis
pasūtīja Svēto Misi
par augšāmcelšanos[305]?!

Šodien viņa Roze atvēra grāmatu,
kurā pirms gadiem paslēpu
nokaltušo apses lapu
un sirdi.

Tagad tā ir jaunu nošu pilna!
Apses un sirds simfonija
augšāmcelšanās asniņiem
caurdur sasalušo zemi.

Tomēr tavi dīvainie saduceji
joprojām māca, ka augšāmcelšanās neesot[306].
Ak, šie nožēlojamākie starp visiem cilvēkiem[307]
Kad beidzot viņi ieraudzīs, ka Dieva kaps ir tukšs[308]?!

Ogre, 19.09.2023.

Simfonija

Kā lai es izsaku
sirdi, mūžību, viņu…!?

Ar nošu, bemolu, diēzu,
crescendo, piano, andante
un instrumentu daudzumu
gleznoju neaptveramos izmērus.

Lēnām manas simfonijas grīdā
parādās mistiska pagraba durvis.
Tas pilns ar zvaigžņu ievārījumiem,
smaržīgām sapņu tējām
un ciešanu garšvielām.

Bet tu gribi vien plaukšķināt,
dejot un virpuļot uz šīs grīdas
vai, ēdot mirušo sapņu čipsus,
skatīties sevis paša ekrānā.

Esmu pagājis malā.
Skatos un klusi raudu.

Dažreiz viena asara,
krītot no debesu augstuma,
var izlauzties jumtam cauri,
līdzīgi tiem četriem ticīgajiem,
kas Dievam atnesa slimo[309].

Ogre, 13.12.2023.

Gājputni vīnadārzā

Vai jābrīnās, ka ziemā
nemeklē ogas vīnakokā,
ka nepeld ar laivu pa upi
un nesarunājas ar gājputniem…?

Dēla sasalusī sirds
neatver durvis pat tēvam[310],
ko tad gribi tu, garāmgājēj?

Bet Saule nepadodas.
Ir cerības pilna, jo ledu var kausēt
Vārda lietus un ūdeņu krākšana[311],
netikļu izbalināšanas stars[312]
un nožēlas pavasaris[313].

Tātad arī sasalušais dēls
var kļūt par gājputnu,
kas visur kur liecinās
par mūžīgo vasaru?

Ogre, 29.09.2023.

Gaismas deja Kānā

Pēc dzīves pantu lasīšanas
acis bija stipri nogurušas.
Šķita, ka ēna iegājusi skatienā
un vairs neļaus sapņiem lidot tālumā
pāri pilsētām, dienišķai maizei,
pāri darba sviedriem un sāpēm.

Bet dzīves loga sprauga
(it kā nejauši atstāta)
gaidīja šo nogurumu.

Bez vārdiem un bez kustībām
tā apņēma Augšāmceltā figūru
un kā līgava — iesāka dejot.

Skatītājs mēģināja attaisnoties:
trūkst vīna un nav ūdens traukos…

Tad zvaigznes sāka kratīt galvas
un skaļi dziedāt par ūdeņiem,
kas gaida manu sirdi un roku[314].

Ar savu māla trauku[315]
es iegāju šajā spraugā[316]

Lai man un tev ir Vīns[317]!

Karmels Dževina, Polija, 21.05.2022.

Kānas viesa atzīšanās

Pasaules gaismas melo
un sagūsta vēju[318] kubos.
Skaņas un bilžu čipsi
iemidzina mūžīgās ilgas.

Bail atstāt pilsētu,
iet tuksnesim[319] cauri,
sasien kājas un sirdi.

Ārpus tās spīd Mēness[320]
un Piena Ceļš dzied.

Nevar aizvietot Kānas vīnu[321]

Gulbene, 10.09.2020.

Aglonas vīna pagrabs

Dievmātei

Nespēka nakts.
Asaru lūgšana.
Mātes roka.
„Ielej ūdeni[322]…”

Krusta spiestuve.
Dzīvais Dārznieks[323].
Vīna pagrabs.
Mana augšāmcelšanās.

Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.04.2024.

 

 

• Piezīmes •

[1] Salīdzini ar J 2,10.

[2] Sal. Dz 2,4.

[3] Sal. J 2,1-11.

[4] Sal. J 4,1-42.

[5] Sal. J 2,1-11.

[6] Sv. Augustīns, 293. sprediķis (Par sv. Jāni Kristītāju kā balsi un Jēzu Kristu kā Vārdu). Sal. arī: “Tu būsi mēms…” (Lk 1,20); “Saucēja balss tuksnesī” (Lk 3,4); “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (J 3,30); “Iesākumā bija Vārds.” (J 1,1).

[7] Sal. Rad 22,1-19.

[8] Stola ir viens no Romas katoļu Baznīcas liturģisko apģērbu elementiem liturģisku funkciju veikšanai, ko nēsā garīdznieki, kas ir saņēmuši ordinācijas sakramentu. Stola ir no auduma šūta lenta, kuras galos visbiežāk ir uzšūtas krusta zīmes vai kāds cits kristīgs simbols. Tā simbolizē Kristus priesterības svētdarošo spēku.

[9] Sal.: Mt 19,4-6; Mk 10,6-9.

[10] Sal. J 4,1-42.

[11] Sal. Lk 5,1-11.

[12] Sal. Mt 13,31-32.

[13] Sal.: Mt 27,45.50; Mk 15,33.37; Lk 23,44.46 + J 19,28-30.

[14] Sal. Dz 2,4.

[15] Sal. J 21,18.

[16] Sal. Is 11,8.

[17] Sal.: Mk 10,13; Lk 18,15.

[18] Kolenda (poliski: kolęda) — tradīcija Polijā, kad Ziemassvētku laikā priesteri apciemo draudzes locekļus mājās. Vizītes mērķis — kopīga lūgšana draudzes locekļu mājās, mājas pasvētīšana un svētības došana ģimenei nākamajam gadam.

[19] Sal. 2 Māk 1,18-22.

[20] Sal. 2 Kor 12,7-10.

[21] Sal. Ez 1,24; 43,2.

[22] Sal. J 4,1-42.

[23] Sal. J 2,1-11.

[24] Sal. Izc 16.

[25] Sal. ar Lieldienu slavas himnas tekstu, kas tiek dziedāts Lieldienu vigīlijā.

[26] Sal.: Ps 104,2.

[27] Sal.: Is 38,12; 40,22.

[28] Sal. Atkl 12,1.

[29] Sal. Mt 10,30.

[30] Sal. Is 38,12.

[31] 2019. gada 15. aprīlī dega Parīzes Dievmātes katedrāle.

[32] Dzejolis tapis, vērojot Lauras Feldbergas ilustrācijas izdevumiem  „Mieram tuvu”.

[33] Jādomā par svēto Jāni Kristītāju.

[34] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4. 

[35] Sal.: Izc 3,1; 1Kēn 19,8-14.

[36] Sal. Is 6,13; 10,20-22. 

[37] Sal.: Mt 14,13-21; 15,32-38.

[38] Sal. Mt 10,10.

[39] Sal. J 4,1-42.

[40] Sal.: Mt 27,29; 2 Tim 4,8.

[41] Sal. Jer 13,11 .

[42] Sal. J 21,11.

[43] Sal. Jer 13,3.

[44] Sal. Mt 16,18.

[45] Sal. J 21,9.

[46] Sal. Jer 13,7.

[47] Sal. Dz 2,14.

[48] Sal. J 19,34.

[49] Sal. Rad 8,11.

[50] Sal. Is 61,1-9.

[51] Sal. Is 42,1-4.

[52] Sal. Dz 8,6.

[53] Sal. Gal 2,19b.

[54] Sal. 1 Ķēn 19,12.

[55] Sal.  J 20,28.

[56] Sal. J 19,34.

[57] Sal. Jer 13,1-11.

[58] Sal. 1 Ķēņ 19,13.

[59] Sal. Rad 8,10-11.

[60] Sal.: Mat 3,16; Apd 10,38.

[61] Sal. J 2,4.

[62] Sal. Izc 3,1-18. 

[63] Sal. Rom 4,18.

[64] Sal. Izc 3,14.

[65] Sal. 1 J 1,3.

[66] Sal. Mt 26,75; 27,5.

[67] Sal. Mt 13,32.

[68] Sal. Ez 16,6-14.

[69] Sal.: Mt 26,33-35; 16,21-23.

[70] Sal. Mt 16,16-19.

[71] Sal.: J 2,1-11; Mt 26,27-28.

[72] Sal. Lk 1,39-56.

[73] Sal. Lk 12,49.

[74] Sal. Mt 25,1-13.

[75] Sal. J 4,1-26.

[76] Sal. J 3,8.

[77] Sal.: J 3,1-21; 7,50-52; 19,39-42.

[78] Sal. Rad 11,1-9.

[79] Sal. J 6,21.

[80] Sal.: Rad 6 + Ebr 9-10.

[81] Sal.: Rad 22 + J 1,36.

[82] Sal. Atkl 5,11-12.

[83] Sal. Atkl 21,4.

[84] Sal. Atkl. 21,23.

[85] Sal. Lk 14,13.

[86] Sal.: J 20,20.27 + 1 Tim 1,15-16.

[87] Sal. Is 49,16.

[88] Sal. J 3,29.

[89] Sal. 1 Krl 18,38-39.

[90] Sal.: Os 2,16-25; J 4,5-29.

[91] Sal. Lk 1,46-55.

[92] Sal. Ps 144,1.

[93] Sal. J 4,39-42.

[94] Sal. Mk 14,9.

[95] Sal.: Dz 5,1b; Sak 9,5; J 2.

[96] Sal. Mt 13,31-32.

[97] Katoļu Baznīcā par Svētā Gara flautu sauc svēto diakonu Ēfrēmu (dzīvoja IV gadsimtā), jo viņš ir daudzu dziesmu un himnu, kā arī teoloģisku rakstu autors.

[98] Svētā Mariama Bavardi (Mariam Baouardy; 1846–1878), Baskāju Karmela klostermāsa bija neizglītota sieviete, tomēr Dievs apdāvināja viņu ar daudziem mistiskiem fenomeniem, vairākām atklāsmēm, pravietošanas dāvanu un caur viņu atjaunoja Svētā Gara kultu.

[99] Sal. Is 53,5.

[100] Sal. Lk 10,38-42.

[101] Sal.: Mt 10,30; 23,24.

[102] Sal. 2 Sam 12,1-4.

[103] Sal. Mt 25,1-13.

[104] Sal. Mt 16,18.

[105] Sal. Lk 5,4-11.

[106] Sal. Mt 25,6.

[107] Sal. Ebr 11,3.

[108] Sal. Mt 8,16.

[109] Sal. Apd 2,22-36.

[110] Sal.: Mt 22,1-14; 25,1-13; Atkl 21,9-11.

[111] Sal. Lk 2,7.

[112] Sal.: Is 53,5; J 19,18.34; 20,20.

[113] Sal.: J 1,14; Kol 2,9; Rom 8,3-4; Ebr 2,14-15.

[114] Sal.: „Ak, patiesi svētīgā nakts, kurā apvienojas zeme un debesis, izlīgst cilvēks ar Dievu.” (Lieldienu slavas himna).

[115] Sal.: J 2,18; Mt 16,1; 1 Kor 1,22.

[116] Sal. J 1,1.

[117] Sal. Mt 12,38-40.

[118] Sal.: Ebr 3,7-9 (!); Apd 7,36; 13,18.

[119] Sal. J 2,13-17.

[120] Sal. Lk 1,26-37.

[121] Sal. J 1,14.

[122] Sal.: Mt 1,18-25; 2,12-15; 2,19-23.

[123] Sal. Lk 23,46.

[124] Sal. Lk 24,6-7.

[125] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4.

[126] Sal. 1 Kor 13,13.

[127] Sal. J 13,1-11.

[128] Sal. J 13,12.

[129] Sal. J 20,20.

[130] Sal. J 20,27.

[131] Sal.: J 17,24; 14,2-3.

[132] Sal. J 13,1-15.

[133] Sal. J 13,23-25.

[134] Sal. Lk 24,1-3.

[135] Sal.: J 12,1-7 + 11,2.

[136] Sal. Mt 27,60.

[137] Sal. Mt 28,2.

[138] Sal. Mt 14,22-33.

[139] Šī panta labākai izpratnei vajadzētu ņemt vērā, ka uguns var simbolizēt ciešanu daudzumu, bet ka tas ir arī viens no Svētā Gara, tātad Dieva Mīlestības, simboliem (sal. katoliskās Baznīcas katehisms, 696. punkts). Vairāk: KBK 608: „Jānis Kristītājs pēc tam, kad piekrita Jēzu kristīt tāpat kā grēciniekus (sal. Lk 3,21; Mt 3,14-15.), ieraudzīja un norādīja uz Viņu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (sal. J 1,29. 36.). Tādējādi viņš atklāj arī Jēzu kā cietēju Kalpu, kurš klusējot ļauj sevi vest uz nokaušanu (sal. Is 53,7; Jer 11,19.) un nes daudzu grēkus (sal. Is 53,12}, un kā Pashas Jēru, kas ir Izraēļa atpestīšanas simbols pirmās izceļošanas Pashā (sal. Izc 12,3-14; J 19,36; 1 Kor 5,7). Visa Kristus dzīve izsaka Viņa misiju kalpot un atdot savu dzīvību, lai daudzi tiktu atpirkti (sal. Mk 10,45).” un KBK 609: „Ar savu cilvēka sirdi, pilnībā pieņemdams Tēva mīlestību uz cilvēkiem, Jēzus “mīlēja viņus līdz galam” (J 13,1), jo “nevienam nav lielākas mīlestības, kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (J 15,13). Tātad ciešanās un nāvē Viņa cilvēciskums ir kļuvis par Viņa dievišķās mīlestības pilnīgu un brīvu instrumentu — mīlestības, kas grib atpestīt cilvēkus. (sal. Ebr 2,10. 17-18; 4,15; 5,7-9) Patiesi, Viņš brīvprātīgi uzņēmās ciešanas un nāvi mīlestībā uz Tēvu un cilvēkiem, kurus Viņš vēlējās glābt: “Neviens man (…) {dzīvību} neatņem, bet es pats to atdodu.” (J 10,18) Te arī sakņojas Dieva Dēla, kas pats dodas pretī nāvei, neierobežotā brīvība. (sal. J 18,4-8; Mt 26,53)”.

[140] Sal. Mt 18,22.

[141] Sal. piem.: Apd 7,36; 13,18; 1 Ķēn 19,8; Mk 1,13.

[142] Sal. Mt 26,15.

[143] Sal. Mt 10,2.

[144] Sal. Atkl 7,4.

[145] Sal. Lk 15,1-7.

[146] Sal. Mk 4,8.

[147] Sal. J 11,1.

[148] Sal. Ps 23,5.

[149] Sal. Apd 2,13.15-18.

[150] Sal. Lk 23,31.

[151] Sal. Lk 15,29.

[152] Sal. Lk 9,59-62.

[153] Sal. Desmit Dieva baušļi.

[154] Sal. Baznīcas baušļi.

[155] Sal. Mt 22,34-40.

[156] Sal. J 15,12.

[157] Sal. J 3,8.

[158] Sal. Apd 1,13.

[159] Sal. J 2,10.

[160] Sal. Izc 3,1-3.

[161] Sal. Izc 11.

[162] Sal. Izc 14,6.

[163] Sal.: Atkl 1,8; 21,6; 22,13.

[164] Sal. Māc 12,6.

[165] Sal. Lk 19,1-10.

[166] Sal. J 20,20.27.

[167] Ar šo vārdu atzīmē lūgšanas realitāti Svētās Mises laikā, pateicoties kurai maize un vīns kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm. Sal. katoliskās Baznīcas katehisms 1353. numurs: „Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes). Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošo zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta.

[168] Sal.: Mk 14,22-25; J 6,51; 15,13; 10,14-18.

[169] Sal. Lk 23,44-45a.

[170] Sal. Lk 11,43; 14,7.

[171] Sal. Mk 10,35-41.

[172] Sal. Mk 10,42-45;

[173] Sal. Mk 10,46-52.

[174] Sal. Mt 9,17.

[175] Sal. Mk 10,46-52.

[176] Šajā  dienā katoļu Baznīca svin īpašu dienu – visu svēto lielos svētkus.

[177] Sal. Mt 2,1-12.

[178] Sal. katoliskās Baznīcas katehisms 783. – 786.

[179] Sal. Izc 2,1-10.

[180] Sal. Mt 3,13-16.

[181] Sal. J 4,1-26.

[182] Sal. J 1,29.

[183] Sal. Sv. Terēze no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga, Baskājaino karmelītu ordeņa māsa, nodzīvojusi vien 24 gadus, tomēr viņas dzīves svētums bija tik liels, ka tika izsludinātā par svēto un atzīta par Baznīcas Doktori.

[184] Sal.: 2 Kor 1,22; 3,2-3.

[185] Sal. Izc 3,1-18 + 2 Kor 1,19-20.

[186] Sal. Lk 1,38.

[187] Sal. J 2,1-11.

[188] Sal. Rad 2,2-3.

[189] Sal. J 2,9-10.

[190] Sal.: J 2,4; 12,23.27; 13,1; 17,1.

[191] Sal. Mt 26,36-46.

[192] Sal. Mt 23,37.

[193] Sal. Mt 26,37.

[194] Sal. Ebr 6,19-20.

[195] Sal. Lk 22,31-32.

[196] Sal. Mk 14,30.72.

[197] Sal. Lk 22,61-62.

[198] Sal.: 1 P 1,13-16; Ef 6,10-18.

[199] Sal. Mt 24,43-44.

[200] Sal. Rad 3,1-15; Rad 4,7.

[201] Sal. Mt 22,1-14.

[202] Sal. Lk 8,41- 42.49-56.

[203] Sal. 2 Māk 1,18-30.

[204] Sal. Flp 1,23-24 un Lk 8,16; 11,33.

[205] Sal. 2 Ķēn 2,8-15.

[206] Sal. 1 Ķēn 19,3-8; 2 Ķen 2,2. 

[207] Sal. 1 Ķēn 19,11-12. 

[208] Sal. 1 Ķēn 19,12b-18.

[209] Sal. 2 Ķēn 2,9-11.

[210] Dzejolis tapa šī teksta iespaidā: „Klosterī nāve ir dzimšanas diena, tā ir lūgšanu un askēzes dzīves noslēgums un kronis. Mūsdienu cilvēkam mazsaprotama filozofija, bet tā izaug no garīgās pieredzes, no personīgas tikšanās ar Dievu, pēc kuras zemes dzīve ar tās priekiem izskatās kā veca, nodzeltējusi fotogrāfija.” Leons Gabriels Taivāns, „Mājas Viesis”, 2004. gada aprīlis.

[211] Sal. Mt 25,1-13.

[212] Sal. J 15,1-8.

[213] Sal. Is 52,13-53,12.

[214] Sal. J 4,1-42.

[215] Sal. J 13,23.

[216] Sal.: Atkl 1,8; 21,6; 22,13.

[217] Sal. Lk 1,26-38.

[218] Sal.: Atkl 1,4; 1,8; 4,8.

[219] Sal.: Lk 1,66; J 5,20; Apd 4,13.

[220] Sal. Mt 1,18-19.

[221] Sal. Mt 1,20-25.

[222] J 1,1-3.6.

[223] Sal. Lk 1,26-28.31-33.38.

[224] Sal. Lk 1,36-37.

[225] Sal. Lk 1,5-17.

[226] Sal. Lk 2,6-18.

[227] Sal. Mt 2,1-2.5-6.9-12.

[228] Sal. Mt 2,1-3.

[229] Sal. Mk 1,23-25.

[230] Sal. Lieldienu slavas himna.

[231] Katoļu baznīcā liturģijā lietots zelta trauks ar apaļu lodziņu vidū, kur ieliek konsekrēto Hostiju un uzstāda publiskai adorācijai vai nes procesijā.

[232] Sal. Mt 13,54-55a.

[233] Blakus vienai no Karmela klostera ēkām peonijas viducī cielaviņas sataisīja ligzdu. Sēžot mierīgi tā tuvuma, varēja novērot, ka ik pēc laika pielido vecāki, lai pabarotu savus mazuļus. Dzejolis tapis redzētā iespaidā.

[234] Sal. Flp 3,17-20.

[235] Sal. 1 J 2,16-17.

[236] Sal J 3,1-12.

[237] Klostera vecās ēkas priekšā aug milzīga lapegle. Tās apakšējie zari ir apmēram deviņus metrus gari. No attāluma izskatās, ka to zari ir divas reizes platāki, nekā pati ēka.

[238] Sal. Ps 90,5-6.

[239] Sal. Mt 6,30.

[240] Sal. Ez 37,1-14.

[241] Sal.: Izc 3,14; Apd 17,28.

[242] Sal. Mt 14,22-30.

[243] Sal. Mt 14,31-33.

[244] Sal. Mt 15,21-25.

[245] Sal. Lk 15,14-16.

[246] Sal. Mk 7,28.

[247] Sal. Mt 15,26-28.

[248] Sal.: Mk 12,32; Mt 16,16-20; 23,10.

[249] Sal. Mt 16,13-14.

[250] Sal.: Rad 3; Mt 16,22-23. 

[251] Sal. J 11,1-45.

[252] Sal. Ez 37,1-14.

[253] Sal. Lk 19,1-10.

[254] Sal. J 4,1-42.

[255] Sal. Mt 2,1-2.5-6.9-12.

[256] Sal. Mt 16,26.

[257] Sal. Mt 16,21-22.

[258] Sal. Mt 12,42.

[259] Sal. Mt 18,15.

[260] Sal. Mt 18,16.

[261] Sal.: Mt 18,17.

[262] Sal.: Mt 18,19-20.

[263] Sal. Mt 18,23-34.

[264] Sal. Mt 18,21-22.

[265] Sal.: Mt 3,16-17 + J 10,30; 1 J 5,6-8.

[266] Sal. Lk 22,34.60-61.

[267] Sal. J 21,15-19.

[268] Sal. Mt 20,1-6.

[269] Sal. Mt 16,16.

[270] Sal. Mk 6,3.

[271] Sal.: Mt 20,13 + 2 Kor 5,14-15 + Ebr 10,12-14.

[272] Sal. J 19,34.

[273] Sal. Mt 10,1-4.

[274] Sal.: Gal 1,13-24 + 1 Tim 1,12-17 + Mt 9,13; 12,7 + Jk 2,13.

[275] Sal.: Rad 3,1-7; Mt 4,1-10.

[276] Sal. Rad 4,1-8.

[277] Sal, 1 Ķēn 1-16.

[278] Sal. 2 Sam 11,1-17.

[279] Sal.: J 2,1-11; Mt 21,33-43.

[280] Sal. Mt 28,5-7.

[281] Sal. 2 Kor 13,4.

[282] Sal. Atkl 20,11-15.

[283] Sal.: Ps 118,22-23 → Mt 21,21-42.

[284] Sal. Apd 9,17-18.

[285] Sal. Apd 9,4.

[286] Sal. Apd 9,27.

[287] Sal. Apd 18,3.

[288] Sal.: Apd 9,16; Ebr 12,6.

[289] Sal. Mt 25,1-13.

[290] Sal. Mk 12,42.

[291] Sal.: Mt 25,10; Lk 18,14.

[292] Sal. Mt 11,19.

[293] Sal. Sīr 6,14.

[294] Sal. J 1,29.36.

[295] Sal. J 19,34.

[296] Sal. Mt 7,6.

[297] Sal. 1 Ķēn 19,5-8.

[298] Sal. 1 Ķēn 19,11-12.

[299] Sal. 1 Kor 13,1-3.

[300] Sal. Mt 1,24.

[301] Sal. J 3,8.

[302] Sal. Mt 2,1-12.

[303] Sal. Mk 2,2.

[304] Tieši pulksten 1500 — laikā, kad Jēzus Kristus mira uz krusta.

[305] Sal. „Īss dzejolis par pārcelšanos” no 13. IX 2019.

[306] Sal. Mt 22,23. 

[307] Sal. 1 Kor 15,19.

[308] Sal. Mk 16,6.

[309] Sal. Mk 2,1-12.

[310] Sal. Mt 21,28.30.

[311] Sal.: Is 45,8; Ps 42,8; Ez 1,24; 43,2.

[312] Sal. Mt 21,31-32. 

[313] Sal. Mt 21,29.

[314] Sal. J 2,1-11.

[315] 2 Kor 4,7.

[316] Sal. Sal. Izc 33,18-23; 34,5-9.

[317] Sal.: Apd 2,1-4.12-18; Ef 5,18-21.

[318] Sal. J 3,8; Apd 2,1-4.

[319] Sal. Mt 4,1-11.

[320] Sal. Lk 1, 78. Šis pants tiek izmantots Baznīcas lūgšanā (Breviārā), norādot, ka Saule, Gaisma no augstumiem, Auseklis no augšienes (tulkojumu dažādība) ir pats Kristus Jēzus. Tādējādi visu saules sistēmu iespējams uztvert kā Dieva Valstības ikonu. Un tas ved pie izpratnes, kāpēc mēness tiek dēvēts par Vissvētākās Jaunavas Marijas simbolu, jo Viņas svētums ir kā Dieva žēlastības atstarojums. N. B! Svētie Fatimas bērni mēnesi mēdza saukt par Vissvētākās Jaunavas Marijas lampu; sauli — par Jēzus lampu.

[321] Sal. J 2,10.

[322] Sal. J 2,7.

[323] Sal. J 20,15.

 


No sirds pārpilnības runā mute.

Mt 12, 34