1. Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tibērijas jūrai. 2. Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja. 3. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur ar saviem mācekļiem. 4. Tuvojās jau Lieldienas, jūdu svētki. 5. Kad Jēzus, pacēlis acis, redzēja, ka ļoti daudz ļaužu nāk pie Viņa, tad Viņš sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. 6. Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. 7. Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. 8. Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: 9. Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? 10. Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap pieci tūkstoši vīriešu. 11. Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās. 12. Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. 13. Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda. 14. Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. 15. Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.
1 Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. 2 Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. 3 Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. 4 Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. 5 Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” 6 Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. 7 Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” 8 Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: 9 “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” 10 Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. 11 Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. 12 Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” 13 Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. 14 Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” 15 Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu.
2. Un daudz ļaužu sekoja Viņam, jo tie redzēja brīnumus, ko Viņš darīja tiem, kas slimoja.
Cik svarīga ticības ceļā ir Dieva klātbūtnes un Viņa darbības pieredze. „Sausa” ticība nepārliecina tik spēcīgi, ja nav savienota ar redzamo, taustāmo Debesu Valstību. Arī šī iemesla dēļ, komentējot paša Kunga Jēzus kalpošanu, svētais Pēteris sacīja: „Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt…” (Apd 2, 22).
Arī Kristus vārdos ir norāde uz to, cik svarīgi ir redzēt Dieva darbību, lai savai ticībai palīdzētu augt: „Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani.” (J 10, 25).
Dieva Dēla sūtība tiek turpināta Viņa svētajā Baznīcā. Tāpēc zināmā mērā nekas nav jauns, ja arī par apustuļu kalpošanu lasām: „Viņi [apustuļi] tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 4, 3).
Bībeles dažos lasītājos izbrīnu var izraisīt tas, ka šādam saturam blakus citviet ir teikts savādāk: „Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” (J 20, 29). Vai tas ir pretrunā ar iepriekš akcentēto? Nē, jo te ir runa par izaugsmi ticībā, kurā cilvēka sirds vairs nemeklē zīmes, lai ticētu. Var teikt, ka šāda dvēsele ir Vissvētākās Marijas ticības līmenī, kas saka: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1,38), nevis pēc tā, ko es redzu, jūtu.
Bībelē ir atrodams lielisks piemērs tam, cik liela varētu būt cilvēka ticība, ka tas „nekārdina Dievu un neprasa Viņam zīmi no debesīm” (sal. Lk 11, 16), bet tic Dieva varenībai un Viņa Vārda spēkam: „…virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies.” (Lk 7, 6b-7). Ļoti nozīmīgi, ka šī cilvēka vārdus Baznīca izmanto svētajā liturģija pirms Svētās Komūnijas, tas ir, Jēzus Miesas un Asiņu pieņemšanas, kas liek ticīgiem teikt to pašu: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.”
• • • • • • •
5. Jēzus …sacīja Filipam: Kur pirksim maizi, lai tie paēstu. 6. Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs. 7. Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu. 8. Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: 9. Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem? 10. Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap pieci tūkstoši vīriešu.
Pārdomājot šos pantus, ir vērts pamanīt divus, ja ne trīs ticības līmeņus:
Filipa līmenis. Lasām, ka Kungs jautāja viņam par ļaužu pabarošanu, viņu pārbaudīdams. Savukārt Filipa atbilde atklāj, ka viņš pamana finansiālos resursus, kas viņiem ir pieejami. Divi simti denāriju var šķist diezgan daudz, ņemot vērā, ka Bībele mums atklāj, ka denārijs par darbu dienas garumā izskatās kā godīga alga (sal. Mt 20, 2). Tātad 8 mēnešu alga var dot zināmu drošības sajūtu, lai neteiktu — radīt lepnību, ka „mēs ar savu naudu paši tiksim galā”. Tomēr cilvēku skaitlis (ap pieci tūkstoši vīriešu, un evaņģēlists Matejs izgaismo, ka bija daudz vairāk, jo tur bija ne tikai vīrieši: „Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.” [Mt 14, 21]) nerada šaubas, ka pat ar tik lielu naudas summu neviens tomēr nevarēs viņus pabarot. Vajadzēs „kapitulēt”.
Šis līmenis liek mums pārbaudīt, cik lielā mērā mūsu ikdienišķā paļāvība saistās ar paļaušanos uz savu naudu vai citiem līdzīgiem resursiem. Vai esam spējīgi atzīt, ka ne viss ir nopērkams, veicams ar naudas palīdzību.
Andreja līmenis. Var domāt, ka tur parādās lielāka ticība un paļāvība Dieva spēkam, nekā iepriekšējā līmenī. Šķiet, ka Andrejs saprot mācību, kas viņam un pārējiem tika pasniegta caur Kānas notikumu (sal. J 2, 1–11). Tur zināmā mērā trūkuma konteksts bija līdzīgs. Bet pietika ar paļāvību uz Jēzu un tikai „ieliet ūdeni”, lai pārliecinātos, ka, izmantojot tik vienkāršu paņēmienu, Dievs var darīt lielu brīnumu un kāzu viesiem dot izcilu vīnu, kā arī tādējādi atklāt savu godību un savos mācekļos izraisīt izaugsmi ticībā. Šajā fragmentā redzam, ka Jēzum nevajadzēja Andreju pārbaudīt (lai neteiktu — pārmācīt) Viņš neatsaucas uz (lieliem) naudas krājumiem vai pie kādas citas bagātības. Viņš norāda uz nabadzīgiem līdzekļiem; uz maziem resursiem, kas pasaules acīs izskatās pat smieklīgi → „…bet kas tas ir tik daudziem?”, tomēr šis „nekas” var kalpot par „Starta punktu” Jēzus rīcībai. Tāpēc Andrejs skaidri saka, ka „Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis…” Un tā arī notiek – Kristus izmanto šo mazumiņu, lai pabarotu lielu pūli un pārliecinātu, ka Dievs un Viņa Valstība ir šo cilvēku vidū (sal.: Mt 12, 28; Lk 10, 9; 21, 31).
Cik lielā mērā savā stājā, savā paļāvībā esmu līdzīgs Andrejam? Vai redzot, ka dažādos kontekstos arī man pieder gandrīz „nekas”, vai tomēr mana sirds zina, ka ir Kāds, ka — ja vajadzēs — var visu pavairot apbrīnojamā veidā? Vai es arī cenšos uzticīgi „pildīt traukus ar ūdeni; piepildīt tos līdz malām” (sal. J 2, 7); vai nesu Jēzum savas „piecas miežu maizes un divas zivis” (J 6, 9)? Vai saprotu, ka „vieta”, uz kuru jānes šīs dāvanas ir, pirmkārt, mana privātā lūgšana, otrkārt — Euharistija (Svētā Mise), lai arī pār manām niecīgajām dāvanām atskanētu priestera bals: „Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri!”, un lai pēc tā atskanētu, kam der arī mana mazā dāvana Dieva rokās: „Lai Kungs pieņem šo Upuri par godu un slavu savam Vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.”
Vissvētākās Jaunavas Marijas līmenis. Bez šaubām tas ir visdziļākais, visaugstākais dzīves un ticības līmenis. Tas parādās pieminētajā Kānā (sal. J 2, 1–11). Tur Vissvētākā Marija ir tā, kura „redz uz priekšu”, „redz tālāk”. Viņas tālredzīgā sirds ticība ne tikai kā pirmā reaģē uz vīna trūkumu jūdu kāzu laikā (!), bet vēršas pie sava dievišķā Dēla, cerot, ka Viņš var palīdzēt šajā grūtajā situācijā un ka „Viņš, kas ar savu spēku darbojas mūsos, spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam” (sal. Ef 3, 20), Viņš izdarīs vairāk. Tā arī notiek. Kristus Mātes sirds stājā varam meklēt pārliecību par tādu ticību, kura formēta arī Radīšanas grāmatas pamācībā. Šāda sirds zina, ka Dievs var visu radīt no nekā (pat bez „ūdens” un bez „piecām maizēm un divām zivīm”). Pietiek, ka Viņš to vēlas, ka Viņš izsaka Vārdu un top pašas skaistākās un labākās lietas (sal. Rad 1). Citiem vārdiem – šajā līmeni ir vajadzīga patiesa ticība, kuru mēs apliecinām katru svētdienu un Baznīcas lielajos svētkos: „Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.”
Ir vērts pārbaudīt, cik ikdienas dzīves dažādos apstākļos ticība, kas viegli izteikta vārdos, trūkuma, krīzes un pārbaudījumu brīžos patiešām saglabā manu sirdi iekšējā mierā un ļauj stingri paļauties, ka Dievs var atrisināt šo konkrēto situāciju, kaut man nav nekā, ko Viņam upurēt?
• • • • • • •
12. Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā. 13. Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda.
Ievērības cienīgs ir Jēzus brīnumainā veidā sagādātā ēdiena pārpilnība, kamēr mannas daudzums (sal. Izc 16, 4, 16–18 bija tikai pietiekams). Līdzīgi bija Galilejas Kānā (sal. J 2, 1–11): lielais vīna daudzumu no pārveidotā ūdens, apmēram 400 litri! Šie fakti var mūsu pārliecināt par Dieva varenību un dāsnumu, kaut gan ne tikai materiālajā dimensijā. Jēzus nodod sevi lielā bagātībā tiem, kas Viņam tic neierobežotā pilnībā. To var attiecināt gan uz tiem, kas toreiz piedalījās brīnumos, bet arī visām nākamajām paaudzēm līdz pasaules beigām.
Skaisti teksti, kas norāda uz Dieva žēlastību pārpilnību, ir kaut šie:
„No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības.” (J 1, 16);
„Viņā [Jēzus Kristū] ir apslēpti visi gudrības un zinību krājumi.” (Kol 2, 3);
„Lai Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu Viņa pazīšanai, apgaismotu jūsu sirds acis, lai jūs zinātu, kāda ir Viņa aicinājuma cerība un cik bagāta Viņa mantojuma godība starp svētajiem. Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.” (Ef 1, 17–19)
„Dievs bagāts savā žēlastībā…” (Ef 2, 4).
Divpadsmit grozi ar pārpalikumiem liek domāt par divpadsmit Izraēļa ciltīm, kas bija brīnumaini baroti ar mīnēto mannu. Tomēr tagad Dieva brīnums ved mūsu tālāk, jo
mannas, kas toreiz bija dota, porcija bija paredzēta katrai vienai dienai atsevišķi („Un Mozus tiem sacīja: «Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam.» Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja.” [Izc 6, 19–20]), tomēr Jēzus brīnumaini dota barība nepazīst šādu ierobežojumu;
no debesīm dotā manna bija laicīgā barība un vairāk paredzēta miesai, kamēr Jēzus veiktie brīnumi ir paredzēti kā „garīga barība”, kas baro un uztur mūsu ticību; tāpēc no Jēzus mutes skan pārmetums tiem, kas nesaprata maizes pavairošanas katehēzi: „Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt.” (J 6, 26);
tomēr vissvarīgākais ir tas, ka šis brīnums bija kā pakāpiens līdz tādam ticības līmenim, kurā ticīgie pieņem, ka pats Kristus ir „Dieva maize, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību” (J 6, 33); kuru baudot, cilvēks vairs nesalks: „Jēzus viņiem sacīja: «Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.»” (J 6, 35);
šo dāvanu Dievs Tēvs mums ir sagatavojis Kristu un Viņa upurī un atstājis mums kā ceļamaizi uz Debesīm Euharistijas sakramentā; tāpēc caur šo var saprast, ka Jēzus ir jaunais Mozus (daudz lielāks, nekā Mozus) un tagad mūsu ceļojumam ir dota daudz spēcīgākā barība, jo tā neieved vien Apsolītajā Zemēm bet ir paredzētā ceļā līdz pašām Dieva Devesīm: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.” (J 6, 32);
uz šāda fona tālāk Evaņģēlijā izskan visskaidrākais maizes pavairošanas brīnuma izklāsts: „Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 47–52).
• • • • • • •
14. Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē. 15. Bet Jēzus, nomanīdams to, ka tie nāks, lai Viņu ar varu ņemtu un ieceltu par ķēniņu, aizgāja atkal viens pats kalnā.
Evaņģēlija fragments beidzās ar akcentu, kurš sv. Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlija paradās bieži, proti, Jēzus veiktie brīnumi un zīmes prasa to pieņemšanu ticībā. Bez tās cilvēks apstāsies vai nu savu izsalkumu apmierināšanas līmeni (par ko bija pieminēts attiecībā uz J 6, 26), vai nu atzīs Jēzu ka lielisko kandidātu uz karaļa amatu, vai piecelsies līdz līmenim, kuru atzīts: „Liels pravietis cēlies starp mums!” (sal. Lk 7, 16), tomēr Jēzū Kristu neatpazīs Dievu, kurš iemiesojies, lai atpestītu savu tautu. Tāpēc, izņemot visus, kaut cik lielus Jēzus veiktus brīnumus, vajadzēja vēl vienu, vislielāko: krusta nāvi un augšāmcelšanos. Tāpēc šai punktā ir atcerēties sekojošo pantu: „Tad Jēzus sacīja viņiem: «Kad jūs paaugstināsiet [krustā] Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka ES TAS ESMU…»” (J 8, 28).
Ja redzētas Dieva zīmēs un brīnumi ticību pastiprina cilvēka ticību, tad cik bieži es lūdzos, lai tās būtu redzamās arī manā ģimenē, draudzē, valstī?
Evaņģēlijā skan Vārds: „Tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” (J 20, 29). Vai tā gaismā es uzskatu sevi kā cilvēku, kuram joprojām ir vajadzīgi redzēt Dieva brīnumus un zīmes, lai Viņam ticētu un darbotos Baznīcā, vai tomēr esmu tas, kurš dzirdot Dieva Vārdu un saņemot Svēta Gara pamudinājumus, cenšas to izpildīt, jo „kas pilda Dieva prātu, tas ir Jēzus brālis un mana māsa, un māte.” (sal. Mk 3, 35) un „kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” (Mt 7, 21)?
24. Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu. 25. Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? 26. Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt. 27. Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis. 28. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? 29. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis. 30. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? 31. Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. 32. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. 33. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. 34. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! 35. Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.
24 Kad nu ļaudis redzēja, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļu tur nav, viņi iekāpa laivās un devās uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. 25 Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” 26 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. 27 Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” 28 Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” 29 Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” 30 Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? 31 Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” 32 Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, 33 jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” 34 Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” 35 Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.
24. Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu.
Katrs cilvēks savā dzīves ceļā kaut ko meklē, piemēram, laimi, mīlestību, piepildījumu, dzīves jēgu… Var jautāt, cik lielā mērā dzīves meklējumi ir saistīti ar centieniem, lai aizpildītu (iekšējo) tukšumu?
Starp visiem meklējumiem ir arī augstākais/dziļākais līmenis — Dieva žēlastības apgaismoti cilvēki meklē Jēzu Kristu: kā Dievu, Pestītāju, Glābēju, Iepriecinātāju, dievišķo Draugu u.tt. Vai katram no mums ir skaidrs, kādi ceļi ved pie šīs dievišķās virsotnes? Taču Kungs Jēzus, reiz skaidrojot principus par Dieva Valstību un sekošanu Viņam, teica:
„Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.” (Lk 14, 28–32).
• • • • • • •
25. Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? 26. Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt.
Jau iepriekšējais Evaņģēlija fragments (sal. J 6, 1–15) atklāja, cik zema izpratne par Dievu, Viņa mīlestības spēku un darbošanās mērķi varētu būt cilvēkos, jo, redzot tik lielu Jēzus brīnumu, viņi „saplacināja” Dievu līdz kāda politiķa (ķēniņa) līmenim, jo tie gribēja „Viņu ar varu ņemt un iecelt par ķēniņu” (J 6, 15), vai arī līdz Dieva sūtīta cilvēka (pravieša) līmenim, jo runāja: „Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē.” Bet te…?! Vēl zemāks līmenis?! Cilvēks var meklēt Dievu tikai tāpēc, ka ir paēdis?!? Jā, tik tālu akli varam būt. Par to lasām arī svētā Pāvila vēstulē, kur Viņš raksta par „Kristus krusta ienaidniekiem” (Flp 3, 18): „Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 19).
Uz šī fona var jautāt savai sirdsapziņai: cik lielā mērā es prasīju/prasu no Dieva to, kas man ir nepieciešams (it sevišķi, lai, godīgi nodzīvojot savu dzīvi, sasniegtu Debesis), cik lielā mērā es gaidu, lai Viņš izpildītu manas iegribas?
• • • • • • •
27. Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis.
Ticības ceļš prasa veidot attiecības ar Debesu Tēvu. Zināmā mērā var to nosaukt par darbu, garīgu darbu. Individuālā un/vai kopīgā lūgšana, piedalīšanās Euharistijā Vissvētākā Sakramenta adorācija, Rožukroņa lūgšana, kā arī citu sakramentu pieņemšana prasa piepūles. Sagatavošanās ziņā; cīņas ar „agrāko dzīvi un veco cilvēku” (sal. Ef 4, 22) sevī jomā. Ko vēl teikt par pretestību no citu cilvēku puses… Cik svarīgi ir saprast šī Vārda gaismā, ka šāds darbs un tam veltītais laiks, ir kā zelta laiks, jo šis darbs ir veikts laimīgās mūžības ar Dievu, Mīlestības avotu!, dēļ Apziņa par to palīdz iet šo ticības un piepūļu ceļu. Un Dievs dod spēku un izturību, jo bez Viņa nenieka nespējam (sal. J 15, 5).
• • • • • • •
28. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? 29. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis.
Vai tas skan pārsteidzoši, ka „Dieva darbs” ir ticēt uz Jēzu Kristu kā Debesu Tēva sūtīto mūsu Pestītāju? Šķiet, ka ne, ja mēs apzināmies, par sekojošiem ticības „pakāpieniem”:
„Dievs ir Mīlestība” (1 J 4, 8.16);
Viņš sagatavoja mums Debesis (→ „Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” [J 14, 2–3]);
karsti lūdzās, lai mēs tās varētu sasniegt (→ „Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas.” [J 17, 24]);
beidzot, ka tikai Kristus un ticība uz Viņu ir kā tilts uz debesīs un cita nav (→ „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” [J 3, 16] un ” Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā, un tika apskaidrots viņu priekšā. (…) Un padebess tos apēnoja, un no padebess nāca balss, sacīdama: Šis ir mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu!” [Mk 9, 1.6]).
Par to, ka tas ir darbs un pie tam – dažreiz diezgan smags darbs, pārliecina mūsu pašu pieredze, zinot, cik iekšējā spēka prasa: uzticība lūgšanai; sevis mobilizēšana, lai sistemātiski aizietu pie grēksūdzes sakramenta; lai mīlētu Dievu nevis vien vārdos, bet darbos, kurus nosaka Dieva Baušļi. Arī paša Dieva pazīšana (kaut Bībeles lasīšana, nerunājot par katehisma vai citu labu garīgo grāmatu lasīšanu) taču nenāk bez piepūlem.
Kādi cilvēki un kādi ticības „instrumenti” palīdz man ticēt uz Jēzu?
• • • • • • •
30. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? 31. Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. 32. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. 33. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.
Šie panti, pirmkārt, var uzdot jautājumu, cik lielā mērā esmu spējīgs atpazīt Dieva dāvanas un Viņa darbību savā un savu tuvinieku, kā arī visas Baznīcas dzīvē? Uz to mudina svētā Pāvila izteiktais komentārs: „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7). Apziņa par to, kas mums ir dots un kas to bija devis, izraisa taisnību un pateicību.
Otrkārt, šie panti var likt pārdomāt, cik lielā mērā Vecās Derības notikumus es māku izlasīt Jaunās Derībās gaismā? Kaut notikumu ar mannu, ka tā gatavoja ticīgiem dziļāku izpratni par Jēzus doto Euharistiju, „Mannu no Debesīm”, „Mūžīgās dzīves Maizi”. Vai citiem vārdiem: vai es māku Vecās Derības notikumos ieraudzīt klātesošu Jēzu Kristu un pestīšanu, kas mums bija Dieva sagatavota Viņā? Uz šādu „mākslu” norāda Vēstules ebrejiem autors, kurš, rakstot par toreizējiem notikumiem, uzreiz norāda uz Kristu un Viņa laikmetu. Piemērs? ” Brāļi, es negribu atstāt jūs neziņā, ka mūsu tēvi visi bija zem padebess un visi gāja caur jūru, un padebesī, un jūrā visi ir kristīti Mozū, un visi ēda to pašu garīgo barību, un visi dzēra to pašu garīgo dzērienu (viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem sekoja), bet klints bija Kristus…” (1 Kor 10, 1–4). Autors, pieminot notikumu ar mannu (sal. Izc 16) un ūdeni, kas izplūda no klints Horebā, un tur, tuksnesī padzirdīja Dieva tautu (sal. Izc 17), uzreiz vēsta, ka tur ir runa par Kristu un par Viņa pestījošo klātbūtni!
• • • • • • •
34. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!
Šajā pantā var sadzirdēt mūsu cilvēciskās dabas atbalsi, jo tā parasti grib visu dabūt uzreiz, bez piepūles un maksimāli daudz. Te ir nojaušama domāšana stilā: „Vienreiz ieiešu baznīcā un visas problēmas acumirklī Dievs atrisinās…”
Tad var jautāt: vai dzīvojot viegli, bez piepūles, ciešanām, sāpēm, tomēr sasniedzot daudz un ātri, var labi pazīt šādas dāvanas vērtību? Un cik lielā mērā tik ātri saņemtai lielai dāvanai varētu sekot vajadzīgā, tai atbilstošā pateicība…?
• • • • • • •
35. Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.
Šie Jēzus vārdi var izraisīt izbrīnu, jo taču katram no mums vairāk- mazāk, bet joprojām slāpst; joprojām jūtamies izsalkuši. Kāpēc tā? Tāda ir paša Dieva darbība, ka Viņš, no vienas puses, remdina mūsu iekšējo izsalkumu, tomēr ieliek mūsos ilgas un slāpes pēc vēl lielāka. Saņemot kādu dāvanu virs šis zemes, dvēsele nevar vēl pilnībā „saņemt”, aptvert pašu Dievu, tāpēc tā „mokās” un cieš ilgas pēc mūžīgās mīlestības, pēc Pilnības Dievā.
Salīdzini ar Vārdu: „Es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos, jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos, jo radība pakļauta iznīcībai ne savas patikas dēļ, bet tā dēļ, kas to pakļāva, dodams cerību, ka arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību. Mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai; un nevien tā, bet arī mēs paši, kam ir gara pirmtiesības. Arī mēs sevī nopūšamies, gaidīdami Dieva bērnu tiesības mūsu miesas atpestīšanai.” (Rom 8, 18–23).
41. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. 42. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? 43. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! 44. Neviens nevar pie manis nākt, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu; un es to uzmodināšu pastarā dienā. 45. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. 46. Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis. 47. Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. 48. Es esmu dzīvības maize. 49. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. 50. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. 51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.
41 Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm. 42 Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?” 43 Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā! 44 Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. 45 Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. 46 Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu. 47 Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. 48 ES ESMU dzīvības maize. 49 Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. 50 Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. 51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.”
41. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.
Cik pārsteidzošs ir šis jēdzienu savienojums: persona — maize! Šis Jēzus paskaidrojums prasa domāšanu un ticību vismaz divos līmeņos. Pirmkārt, domāšanu meta-līmenī, domāšanu pāri tam, kas parasts, ikdienišķs, kad konkrētas personas vārdus un darbus, kas citus stiprina un bagātina, var pielīdzināt maizei, kas baro. Tomēr otrajā līmeni Jēzus liek mums saprast, ka Viņš, Viņa atnākšana pie mums, visi Viņa vārdi un darbi (it sevišķi krusta upuris) ir realitāte, kura līdzīgi maizei stiprina, dod spēku, bet daudz nopietnākā nozīmē — tā ir barība cilvēka dvēselei, garīgajai dzīvei.
Ir vērts pamanīt, ka Kungs Jēzus, iedibinot sava pestījošā Upura dzīvo piemiņu, Euharistiju, pateicoties kurai Viņš ir un būs ar mums līdz pasaules beigām (sal. Mt 28, 20), izmantoja tieši ikdienišķa uztura zīmi — maizi. Vai caur šo patiesību visiem ticīgajiem ir uzreiz saprotams, ka līdzīgi kā nevar miesā dzīvot un attīstīties bez maizes, tā nevar augt ticībā bez Kristus kā „Maizes, kas nākusi no Debesīm” pieņemšanas svētajā Komūnijā?
• • • • • • •
42. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? 43. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā!
Kurnēšana pret Dievu nav nekas jauns. Kurš no mums neatceras, ka izraēlieši, izejot no Ēģiptes verdzības, redzēja Dieva klātbūtnes, Viņa vadības un mīlestības uz savu tautu varenās zīmes, tomēr, sastopoties ar dzīves grūtībām un trūkumiem, nopietni kurnēja (sal.: Izc 15, 24 un 16, 2.7-8.12)! Tas liek domāt, ka arī minētajā gadījumā nostāšanās Jēzus ģimenes pazīšanas fakta priekšā nav viss, tas nav galvenais šķērslis attiecībām ar Jēzu. Tas, kas notika, drīzāk liecināja par šo cilvēku vājo ticību, neuzticēšanos tam, ko Dievs piedāvā, ko dara caur savu Dēlu, Jēzu Kristu. It sevišķi, ka Jēzus ne tikai runāja par sevi kā Dieva Dēlu, kā sūtīto no Debesīm. Viņa „vizītkarte” bija darbi (sal. J 10, 25.37-38)!
• • • • • • •
44. Neviens nevar pie manis nākt, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu; un es to uzmodināšu pastarā dienā.
Jautājumā par Kristus misiju un mūsu ticību uz Viņu šis pants ved mūs tālāk nekā arguments: „Pārdomājiet ne tikai to, ko es saku, bet manus darbus, kas liecina, ka Tēvs mani ir sūtījis!” (sal. J 10, 25.37-38). Te pieskaramies patiesībai, ka ticība uz Kristu ir, pirmkārt, Dieva žēlastība, Debesu Tēva dāvana. Tikai „dāvana, kas nāk no augšienes, no gaismas Tēva” (Jk 1, 17), var izgaismot mūsu neticību.
Pastiprināsim šo patiesību ar svētā Pāvila teikto. Viņš skaidro, ka grēkā ievainota cilvēka daba pati no sevis nevar piecelties „ticības lidojumam”: „Miesas tieksme ir nāve; bet gara tieksme – dzīvība un miers; jo miesas gudrība ir naidīga Dievam; tā nepakļaujas Dieva likumam, nedz tā to spēj.” (Rom 8, 6-7).
• • • • • • •
45. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. 46. Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis. 47. Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana.
Vajadzību ticēt Dieva Dēlam, Jēzus beidzot komentē, atsaucoties uz Vecās Derības vārdiem un Dieva tautas pieredzes. Jēzus mēģina klausītājiem palīdzēt saprast, ka tie jūdi, kas patiešām meklē dzīvo Dievu un grib „darīt Dieva darbus” (sal.J 6, 28), izprast Viņa nodomus, jau toreiz bija pamazām sagatavoti atklāsmei, kas nāk Kristū Jēzū. Citiem vārdiem: ja kas nepieņem Jēzu, kuru Tēvs sūtīja no Debesīm, tas nesaprot to, ko Dievs mācīja, atklāja un darīja Pirmās Derības laikā.
Patiesību, ka Jēzus laikmetā visas dievišķās atklāsmes ir minēto Dieva „runu” (jo te nav doma tikai par vārdiem, bet arī par Dieva darbiem) turpinājums, skaisti izceļ Vēstules ebrejiem autors, kad vēstules pašā sakumā saka: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.” (Ebr 1, 1-2).
Šajā vietā nevar neatgādināt faktu, ka par Kristus Jaunās Derības pashu, par „Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē” pārveidošanās laikā runāja neviens cits kā tieši Vecās Derības lielākie pārstāvji; tie bija Mozus un Elijs (sal. Lk 9, 30-31)!
Visi šie akcenti arī mums liek no jauna novērtēt, cik daudz Vecās Derības grāmatas ienes mūsu katra izpratnē par Jēzu Kristu, par Viņa atnākšanu pie mums un cilvēces izpestīšanas upuri caur krustu.
• • • • • • •
48. Es esmu dzīvības maize. 49. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. 50. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. 51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.
Skaidrs, ka manna bija kā liels brīnums un Dieva mīlestības dāvana. Tā tomēr nesargāja no nāves un nebija saistīta ar mūžīgās dzīves apsolījumu. Tādējādi mēs tikām pamācīti, ka tikai derība ar Dievu Jēzū Kristū un draudzība ar Viņu ved mūs nāvei cauri un tiem, kas tic Kristum un seko Viņam, dod mūžīgās dzīves apsolījumu. Tāpēc Vēstules ebrejiem autors saka, ka toreizējā derība ar Dievu un Viņa dāvanas un apsolījumi attiecībā uz mums zināmā mērā bija vāji, salīdzinot ar tagadējo: „Bet tagad Viņam piešķirtā kalpošana labāka tik, par cik labāka derība, kuras starpnieks Viņš ir, jo tā dibināta ar labākiem solījumiem. Jo ja pirmā būtu bijusi bez vainas, tad nemeklētu vietu otrai.” (Ebr 8, 10).
Pastiprinājumu patiesībai, ka cilvēka dvēselei jāmeklē Jēzus Persona kā Debesu Maize un dievišķais Vārds, var atrast, ņemot vēra vēl divas Bībeles vietas. Pirmkārt, Evaņģēlija stāstā par Dieva Dēla cīņu ar ļauno garu dzirdam Kristus teikto: „Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt 4, 4). Otrkārt, svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija sākumā. Runājot par Dieva Dēla identitāti un misiju, svētais Jānis saka: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. (…) Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums.…” (J 1, 1.14). Šo divu punktu gaismā labāk saprotams, ka „Viņš ir dzīvā maize, kas no debesīm nākusi un kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi”.
Iespējamās šaubas par tik nopietno, jo mūžīgās dzīves apsolījumu, izklīdina Jēzus augšāmcelšanās fakts. Caur to ir redzams, ka Viņā pašā ir dzīvība, kuru nevar iznīcināt. Tieši tāpēc jāvienojas ar Viņu ticībā, lai arī mēs augšāmceltos un dzīvotu mūžīgi: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā…” (J 6, 54-55).
Jēzus teiktajā skan: „Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.” Vai man ir skaida atbilde uz jautājumu: kas es īstenībā esmu un no kurienes nāku? Un ja vēl pieliktu klāt: uz kurieni es dodos…?
Vai es piekrītu teiktajam: „Pateicība mazina kurnēšanu.”?
Izsalkums ir visiem saprotama izjūta jau no dzimšanas brīža. Tās piepildīšanas neatliekamo vēlmi pazīstam jau no piedzimšanas pirmajām dienām, komunicējot pat ar asarām un kliedzieniem. Uz šī pamata interesanti skan sekojoši jautājumi:
Vai man ir zināma arī garīgā izsalkuma izjūta?
Kādos apstākļos vai kādu notikumu kontekstā es to līdz šim esmu piedzīvojis visspēcīgāk?
Kādā veidā Dievam (un cilvēkiem?) es vēstu par savu lielo garīgo izsalkumu? Vai to daru arī ar asarām un raudāšanu?
Vai esmu mēģinājis tiem, kas nepraktizē ticību (neiet pie grēksūdzes un Svētās Komūnijas), skaidrot šo paralēli: maize – cilvēka ķermenim, Svētā Komūnija – cilvēka dvēselei?
Kādā veidā es cenšos uzrunāt tos, kuri pēc covida pandēmijas palikuši „televizora priekšā” un vairs necenšas piedalīties dievišķajā liturģijā klātienē un nepieņem Kungu Jēzu Svētajā Komūnijā?
Vai skatoties no šodienas ticības līmeņa, es atceros, kāds man bija vislielākais šķērslis, kuru vajadzēja uzvarēt, lai ieticētu Kristum; lai, piemēram, paprasītu kristību, grēksūdzi, laulības sakramentu? Vai man ir bijuši kādi īpaši šķēršļi tam, lai es ieietu vai pastāvētu Baznīcas kopienā, aktīvā Baznīcas dzīvē? Kā es tos uzvarēju?
Vai man ir gadījies sastapt cilvēkus, kas nepazīst Jēzu un netic Viņam, un tad reaģēt uz to ar dusmām, ieļaunošanos? Ja esmu sevī pamanījis šādu reakciju, vai nomierināt manu sirdi ir palīdzējusi patiesība, ka ticība Kristum ir Dieva žēlastība, Dieva dāvana?
Lasot draudzes paziņojumos, Euharistijas nodomu sarakstu, vai esmu pamanījis sekojošu nodomu: „Svētā Mise par ticības Jēzum Kristum žēlastību tiem, kas Viņu līdz šim nav iepazinuši.”? Zinot, ka ticība ir Dieva dāvana, cik bieži es pats pasūtu šādu Euharistijas nodomu?
Tabora kalnā ar Jēzu ir Mozus un Elijs. Tādējādi tas norāda, ka Vecās Derības likumi un pravietojumi attiecas uz Kristu. Arī Viņš pats pēc augšāmcelšanās „iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, izskaidroja tiem visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti” (Lk 24, 27). Kura tad no tā sauktajām Mozus grāmatām, Likuma grāmatām (→ no Radīšanas grāmatas līdz Atkārtotā likuma grāmatas) visvairāk man skaidro par Jēzu kā Pestītāju. Ja ne visa grāmata, tad kura tās nodaļa vai kāds no toreizējiem notikumiem? Tas pats jautājums būtu attiecībā uz praviešu grāmatām.
Cik lielā mērā mana izpratne par jēdzienu „dzīvot mūžīgi” gadu garumā ir mainījusies? Kā es mēģinātu tiem, kas meklē Dievu vai jautā par to, kas pēc nāves, izskaidrot — ko nozīmē „mūžīgā dzīve”?
Vai man gadījies uzdot kādam cilvēkam provokācijas pilnu jautājumu stilā: „Cik jāmaksā, lai nokļūtu Debesīs?”
51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. 52. Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu? 53. Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. 54. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; 55. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. 56. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. 57. Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad. 58. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. 59. To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā.
51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” 52 Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” 53 Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. 54 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. 55 Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. 56 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. 57 Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. 58 Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” 59 To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā.
51. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.
Šis pants liek domāt ļoti dziļi — līdz pat Dieva eksistences līmenim un Viņa domām par radīšanu. Radība bez radītāja iznīkst. Tāpēc bija un ir nepieciešams, lai arī mēs, cilvēki, būtu Dieva pabaroti. Un ne vien attiecībā uz miesu, kas ir mirstīga. Jēzus norāda, ka Dievs vēlas „pabarot” arī mūsu dvēseles, kas ir nemirstīgas un paredzētas mūžībai.
Panta otrā daļa palīdz atcerēties, ka šī dievišķā barība nav pērkama kādā veikalā un ne par cilvēkiem pieejamo maksu, bet ka tā pie mums nāk no Dieva neaptveramās mīlestības. Cik liela ir šī mīlestība, ja lika Dieva Dēlam ciest un mirt par mums! Un tas bija Viņa brīvs lēmums, doties nāvē par mums un mūsu mūžīgo dzīvi.
Šajā kontekstā ir labāk saprotams, kāpēc Baznīca vienmēr tik augsti vērtē Euharistijas sakramentu. Tajā Dievs ir paslēpis sevi pašu, bet arī savu Krusta Upuri — šo vislielāko maksu par mūsu dvēseļu atbrīvošanu no grēka, pateicoties kurai, dvēsele var ieiet Dieva Valstībā un tur ir laimīga uz mūžiem.
• • • • • • •
52. Tad jūdi strīdējās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?
Bez šaubām, līdz pareizam izpratnes līmenim par Jēzus upuri un Euharistijas dāvanu bija jāaug daudziem, kuri klausījās Viņa runu. Piedāvājums „ēst cilvēka miesu” skan — maigi runājot — ārprātīgi. Pārējie evaņģēlisti atklāj veidu, kā Kristus izdomāja to izpildīt — sevi pašu un sava upura dzīvo piemiņu Viņš ir „paslēpis” zem maizes un vīna zīmēm! Var teikt, ka pēc formas mēs ēdam vienkāršu maizi un dzeram vienkāršu vīnu, tomēr Svētā Gara spēkā pēc Baznīcas lūgšanas Svētās Mises laikā (pēc konsekrācijas) zem šīm formām ir jau cita substance — Viņa īstā Miesa un īstās Asinis. Tā ir pirmā atbilde uz jūdu jautājumu „Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?”
Tomēr ir vēl viena atbilde, kas saistās ar faktu, ka evaņģēlists Jānis vienīgais mums nesniedz Pēdējo Vakariņu un Euharistijas iedibināšanas aprakstu. To atrodam pārējo evaņģēlistu aprakstos, kā arī svētā Pāvila vēstulē korintiešiem (sal.: Mt 26, 26–28; Mk 14, 22–24; Lk 22, 19–20; 1 Kor 11, 23–26). Tādējādi sv. Jāņa Evaņģēlijs spēcīgāk akcentē Jēzus Upura un Euharistijas dāvanas garīgo nozīmi nevis veidu, kā tas var notikt. Meditējot Viņa uzrakstītā Evaņģēlija sesto nodaļu, saprotam, cik svarīgi ir apzināties, ka mūs „baro” Jēzus Mīlestība, kas vispilnīgākā veidā atklājas Krusta Upurī. Šīs patiesības atbalss izskan Viņa uzrakstītajā vēstulē: „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību…” (1 J 3,16) „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem.” (1 J 4,9–10). Tādējādi kļūst skaidrāk, ka pieeja pie Euharistijas ietver sevī vairākus elementus: Jēzus kā Dieva Dēla atzīšanu, Viņa Krusta Upura kā samaksas par cilvēka dvēseles brīvību mūžīgajai dzīvei Debesīs pieņemšanu un beidzot – nepieciešamību uzturēt draudzības un mīlestības saites ar Jēzu, jo vienīgi Viņā mums ir pieeja pie Dieva Tēva un Viņa Debesīm. Cik skaisti par to rakstīja svētais Pāvils: „Viņš [Jēzus Kristus] caur krustu abus vienā miesā izlīdzināja ar Dievu, nonāvēdams ienaidu pats sevī. Un Viņš atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un mieru tiem, kas tuvu. Jo caur Viņu mums abiem dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tātad jūs vairs neesat svešinieki un ienācēji, bet esat svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi…” (Ef 2, 16–19).
• • • • • • •
53. Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. 54. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; 55. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. 56. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā.
Šie Jēzus vārdi neatstāj vietu domām, ka ir vai būs kāds cits veids, kā vienoties ar dzīvo Dievu un sasniegt mūžīgo laimi Viņa Valstībā pēc nāves. To nodrošina vien Jēzus Miesas un Asiņu baudīšana Euharistijā. Tikai šādā veidā ticīgais cilvēks Kristū vienojas ar Dievu un var cerēt uz dzīvi Debesīs.
Ir vērts pie tā izcelt faktu, ka Baznīca, runājot par šo garīgo barību mūsu dvēselēm un tās pieņemšanu, lieto ne tikai vārdus „Kunga Mielasts”, „Maizes laušana”, bet arī tādus, kas vēl vairāk akcentē šī sakramenta būtību: „Svētais Upuris” un „Svētā Komūnija” (sal. KBK 1328–1332).
• • • • • • •
57. Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad.
Šis pants atgādina vienu no visbiežāk Vecās Derības laikā izakcentētām īpatnībām attiecībā uz Dievu: Viņš ir dzīvs! Vienīgi Viņš ir dzīvs pats sevī un ir dzīvības avots visai radībai. To vēl labāk var aptvert caur kontrastu starp Dievu Jahvi un pagānu elkiem. Šie pēdējie bieži tika izsmieti kā tukši, nedzīvi, bezvērtīgi. Piemērs: „Citu tautu elki ir sudrabs un zelts, tie ir cilvēku roku darināti, tiem ir mute, bet tie nevar runāt, tiem ir acis, bet tie neredz, tiem ir ausis, bet tie nevar dzirdēt, tiem nav arī dvašas mutē. Tādi paši ir arī tie, kas tos darina, un visi, kas paļaujas uz tiem!” (Ps 135, 15–18; sal. Ps 115, 4–8). Tāpēc cilvēkam vajag pazīt, kā arī godināt īsto un vienīgo Dievu, kas dod un uztur dzīvību, un Euharistijā pieņemt Viņa doto barību — Jēzu Kristu, Viņa Miesu un Asinis.
Ticīgs cilvēks, lasot svētā Jāņa uzrakstīto Evaņģēliju, vairākās vietās pamanīs trīs darbības pakāpienus, kas redzami Dieva pasaulē. Tēvs ir visa pirmais autors un avots. Viņš savu mīlestību un savas dāvanas mums atklāj sava Dēla, Jēzus Kristus, misijā (Viņa vārdos, darbos un visbeidzot — Viņa upurī par mums). Tāpēc cilvēka uzdevums ir to pamanīt, tam atvērties un to pieņemt (sal.: J 11,42; 17,8.22.26). Arī šajā pantā dzirdam, ka mūžīgā dzīve, kas pieder vienīgi dzīvajam Dievam, caur Kristus starpniecību ir paredzēta mums. Tas liek pārbaudīt, cik lielā mērā visu, kas notiek mūsu dzīvē, mēs attiecinām uz Debesu Tēvu.
• • • • • • •
58. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.
Vēl viens kontrasts. Kaut manna tuksnesī bija tik liela Dieva dāvana, kura uzturēja tautu pie dzīvības tik grūtā ceļā uz Apsolīto Zemi, tomēr tā bija paredzēta vienīgi šīs zemes laikam un attiecībā uz šo zemi. Jēzus dotā dāvana, Viņa Miesa, kas ir patiess ēdiens, un Viņa Asinis, kas ir patiess dzēriens, nepāries, neiznīks. Tas ir mūžīgās dzīves uzturs. Un šī dāvana nav paredzēta vien šīs zemes ceļojumiem, bet tā ir ceļamaize, dodoties uz Debesu Tēviju!
Vai atceros, kad pirmo reizi apzinājos, ka man kā cilvēkam ir arī dvēsele (nevis tikai miesa), kura jāpabaro?
Vai nonākt pie šādas apziņas man palīdzēja: vecāki, katehēti, kāds priesteris vai kāds no draudzes ticīgajiem vai kādas Baznīcas lūgšanu grupas loceklis?
Kādu visdārgāko lietu, preci man gadījies nopirkt? Vai varu atzīties, kāda bija tās cena?
Un domājot dziļāk. Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu es joprojām esmu pārliecināts, ka bija vērts to pirkt ?
Kādu vērtību šai lietā, precē es redzu tagad, domājot par Jēzus upura pie krusta vērtību un mūžīgās dzīves Dieva Debesīs dāvanu?
Kurš no lūgšanu veidiem palīdz man vairāk domāt par Jēzus mīlestību attiecībā uz mani, manu dvēseli, kā arī dedzīgāk Viņam pateikties un Viņu slavēt: krusta adorācija vai euharistiskā adorācija?
Vai vajadzība nākt pie Kristus galda (pie altāra) un Svētās Komūnijas pieņemšana Svētās Mises laikā, manuprāt, ir līdzīga vajadzībai satikties ar draugiem pie galda, lai caur kopīgu mielastu un sarunu uzturētu draudzību ar viņiem? Vai es būtu spējīgs izskaitīt abu realitāšu kopīgos elementus un to atšķirības?
Kurš no nosaukumiem, kas atrodami katoliskās Baznīcās katehismā (punktos 1328–1332), ar kuriem Baznīca apzīmē šo sakramentu, šo Jēzus dāvanu, kas mūsu baro mūžīgajai dzīvei, mani uzrunā visvairāk? Kurš man tomēr pagaidām nav saprotams vai zināmā mērā ir tukšs?
Vai varu paskaidrot, kāpēc šis pirmais nosaukums man ir tik nozīmīgs, kāpēc otrais pagaidām neko nenozīmē?
Kādas domas ir manā prātā un manā sirdī, kad sastapos ar elku tēliem, piemēram, Budas figūriņām, Hinduisma dievību attēliem, visādu veidu talismaniem un amuletiem savu draugu mājās vai darba biedru kabinātā? Vai esmu mēģinājis viņiem skaidrot, ka to turēšana ir viens no garīgā apdraudējuma veidiem? Vai mēģināju viņiem norādīt uz vienīgo īsto Dievu, kas cilvēcei atklājis sevi Jēzu Kristū?
Vai man gadījies kādiem pagāniem sūtīt īsiņā vai e-pastā 115. vai 135 psalma saturu? Vei es būtu drošs to izdarīt, ja vēl sastaptos ar pagānisma un elkdievību izpausmēm?
Lasot, ka visas dzīvības autors ir Debesu Tēvs, vai varu atklāt, cik bieži savās lūgšanas es pateicos tieši Viņam, ka esmu dzīvs, ka esmu ticīgs, kā arī par visām dāvanām manā dzīvē?
55. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā… (…) 60. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? 61. Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina? 62. Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija? 63. Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība. 64. Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. 65. Un Viņš sacīja: Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva. 66. No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. 67. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? 68. Tad Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.
55 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. (…) 60 Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” 61 Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? 62 Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? 63 Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. 64 Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. 65 Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” 66 No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. 67 Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” 68 Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, 69 un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.”
55. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā…
Cik nopietna patiesība atskan šajā pantā: ēdot Jēzus Miesu un dzerot Viņa Asinis, ticīgai ieiet tik lielā garīgā tuvībā ar Jēzus un tik tālu pieņem Viņa mīlestību vienojās ar Viņu, ka tas ticīgo vedīs līdz Dieva Dēla un mūsu Pestītāja augšāmcelšanās spēka baudīšanas un mūžīgās dzīves iegūšanas.
Šo tik „biezo” teoloģisko patiesību mēs varētu vienkāršāk izteikt, atsaucoties pie svētās Terēzes no Lizjē, kura saprata, ka Kungs Jēzus ir mūsu „lifts līdz Debesīm”. Turpinot Viņas domu un atsaucoties pie šī panta, var teikt, ka nav citas iespējas iekāpt šajā Jēzus Sirds liftā, ja tikai caur Euharistiju, caur Viņa Miesas un Asiņu pieņemšanu!
• • • • • • •
60. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties?
Jēzus prasmes, kuras pildīt, ar kuram dzīvot tika aicināta visa Baznīca, proti, „pastāvēt apustuļu mācībā, sadraudzībā, lūgšanā un maizes laušanā” (sal. Apd 2, 42) nemaz nav viegls uzdevums. Tāpēc svēta Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka atzīt vai ne Euharistijas būtību un tas auglīgumu ticīgo dzīvei, kļūst par šķirošo ticības punktu. Kopš ta laika daži Viņa mācekļi augs ticība (līdz pat moceklībai), daži tomēr pametīs Dieva Dēlu un Viņa piedāvāto ticības ceļu.
Katrs cilvēks savā dzīves ceļā
• • • • • • •
61. Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina?
Euharistijas kontekstā jautājumā „būt vai nebūt” paradās kāda mācekļu grupa, kas nepieņem Jēzus Euharistijas, tas ir Viņa Miesas un Asiņu dāvāto noslēpumu. Tie nav paši Apustuļi. Šis fakts norāda, ka šis pirmās grupas ticība bija pārāk vājā, pārāk sekla, lai vēstījums par Jēzus Mīlestības Upura dāvanu, kas slēpsies zem zem maizes un vīna zīmēs, varētu iesakņoties viņu sirdīs. Zināmā mērā viņu stāju skaidro fakts, ka apstājās uz cilvēciskās domāšanas. Galu galā — uz tā ierobežotības. Apustuļi (un viņu sekotāji) „aizies tālāk.”. Kaut ne uzreiz, par ko liecina kaut to, kas gāja uz miestu, vārdā Emmaus gadījums (sal. Lk 24, 13–33).
• • • • • • •
62. Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija?
Līdzīgi argument par ticību Jēzum kā Dieva Dēlam un Viņā dāvanu dievišķo izcelsmi svētā Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā parādījies jau tikšanās ar Natanaēlu kontekstā: „Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Un Viņš tam sacīja: Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu.” (J 1, 50–51), kā arī sarunā ar Nikodēmu (sal. J 3, 1–21), it sevišķi šajā pantā: „Neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs.” (J 3, 13).
Šajā pantā Jēzus dotais pamudinājums ticībai uz Euharistijas dievišķo svētumu un tās pieņemšanas nepieciešamību ticīgo dzīvē tagad tiek pastiprināts ar „lielāku lietu”, proti, ar norādi uz Kristus Debeskāpšanu, kas notiks pēc Viņa augšāmcelšanās. Tad ticīgiem kļūst daudz skaidrāks, ka ja Viņš ir tas, kas „nācis no debesīm” un kas „uziet debesīs”, tad tieši Viņš ir tas, kas var darīt šādu brīnumu, ka Viņa mīlestības Upura dzīvā piemiņa un Viņa Miesa un Asinis, „kas dotas pasaulei par dzīvību” (sal. J 6, 52), tik paslēptās Euharistijā zem maizes un vīna zīmēm!
63. Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.
Šeit parādās problēma, spriedums, kas atklājas cilvēka dabā jau no viņa vēstures sākumiem (sal.: Rad 6,3; Is 31,3) Arī minētajā sarunā ar Nikodēmu skan, ka Dieva Valstībā nevar ieiet citādāk, ka tikai caur gara pasauli: „Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā. Kas no miesas ir dzimis, tas ir miesa, bet, kas no Gara ir dzimis, ir gars. Nebrīnies par to, ka es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt. (J 3, 5–7).
Arī svētais Pāvils par šo spriedzi, kas ir starp miesas un gara pasauli, komentēja tik izteiksmīgi, rakstot galatiešiem. Šķiet, ka ir vērts šajā vietā Viņa tekstu citēt in extenso:
„Bet es saku: dzīvojiet garā, tad jūs miesas kārībām nesekosiet. Jo miesa tiecas pret garu, bet gars pretojas miesai; tie viens otru apkaro, lai nedarītu to, ko vēlaties. Un ja gars jūs vada, tad neesat vairs padoti likumam. Bet miesas darbi ir zināmi; tie ir: netiklība, nešķīstība, bezkaunība, baudkāre, kalpošana elkiem, burvestība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, slepkavība, piedzeršanās, plītēšana un tiem līdzīgi. Par tiem es iepriekš saku, kā jau agrāk sacīju: kas tādus darbus dara, tie Dieva valstību neiemantos. Turpretī gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība. Tādiem likums nepretojas. Bet kas pieder Kristum, tie ir savu miesu krustā piesituši līdz ar kaislībām un kārībām. Ja mēs garā dzīvojam, garā arī jādarbojas.” (Gal 5, 16–25).
Katrs cilvēks savā dzīves ceļā
• • • • • • •
64. Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. 65. Un Viņš sacīja: Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva.
Mūsu ticības izpratnei šis pants sagādā diezgan lielas grūtības, jo te parādās patiesība, ka ticība vai neticība Jēzum (un pat fakts, ka Apustuļu vidū parādījies Kristus nodevējs), ir Debesu Tēva noslēpums. Bez šaubām, cilvēka prātam nekad nebūs pilnīgas skaidrības par to, kā Dievs to virza, kā Dievs to kārto un kā Viņa plānos varētu būt vieta pat neticībai vai nodevībai.
Tomēr šī panta vēstījums, kaut neizskaidro mīnēto problēmu, akcentē citu. Jēzus liek mums saprast, ka konkrēta cilvēka sirds ticība un viņa liktenis nav atkarīgs vien no viņa paša, no viņa kā brīva cilvēka lēmumiem vien.
• • • • • • •
66. No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz.
Psiholoģijas šāda stāja ir saprotama. Cilvēks, kas nav pieaudzis pie konkrētās vērtības līmeņa, nav spējīgs „ieiet dialogā” ar to, vai nu šo vērtību un tās paudēju, tās liecinieku nicinās (tāpēc Jēzus ienaidnieki piesituši Viņu krustā), vai nu šo vērtību ignorēs, izsmies, atstums un no tās attālināsies (tāpēc daudzi Viņa mācekļi atkāpās).
Viena lieta, kas var pārsteigt šajā dramatiskajā mācekļu atkāpšanās kontekstā, ka Jēzus — kā mēs teiktu sarunvalodā — neskrien viņiem pakaļ. Varētu teikt, ka ja Kristus euharistiskā atklāsme, kas tik spilgti parādās svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija sestajā nodaļā, te sasniedz savu virsotni, ko tad Viņš varētu vēl piedāvāt. Viss jau „ir uz galda”! Vai tad cilvēka sirds nicinās piedāvāto dāvanu, vai tomēr izstieps pēc tā savu roku.
• • • • • • •
67. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? 68. Tad Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.
Svētā Pētera atbilde uz Jēzus jautājumu neliek „uz paplātes” pilnīgu skaidrību par Maizes no Debesīm, Euharistijas būtību, tomēr atsaucās pie jau iegūtās Kristus mācības izpratnes un Viņa varenības un mīlestības pieredzes. Tā ir kā labs iedīglis viņā un pārējo Apustuļu izaugsmei ticībā. Līdzīgi ir un būs līdz pasaules beigām katram cilvēkam, kas cenšas augt ticībā. Dieva pazīšana un attiecību ar Viņu līmenis ir kā pakāpiens turpmākajai izaugsmei.
Pieminēsim, ka tajā pašā Evaņģēlija ir atrodams šajā kontekstā ļoti interesants nobeigums — J 21. Tajā lasām, ka tas pats Pēteris, kas dzirdēja „Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4,19) un „tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam [Jēzum] līdz” (sal. Mt 4, 20); kas tagad izsakās it ka jau ļoti augstajā ticībās līmeni, sakot: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”, ar vilšanās (?), izmisuma (?) noti balsī teiks: „Es eju zvejot.” (J 21, 3) un atgriezīsies pie sava vecā amata pildīšanas. Arī viņa biedri teiks līdzīgi: „Arī mēs iesim tev līdz.” Un viņi izies un iekāps laivā… (sal. J 21, 3). Tomēr Kungs Jēzus, kas pēc savas augšāmcelšanās stāvēja krastā, kuro jau reizi palīdzēs viņiem „kāpt ticības kalnā”.
Daudzās Evaņģēlija vietās Pētera balss atskan nopietnu jautājumu brīžos un vajadzīgu atzīšanās par ticību apstākļos. Baznīca māca, ka viņa atbildes vajag uztvert ne tikai kā viņa personisko atbildi, atzīšanos, bet arī kā visas Baznīcas, visu ticīgo balsi. Tāpēc šis pants zināmā mērā var palīdzēt uzturēt mūsos cerību, ka kaut „daudzi mācekļi atkāptos un vairs nestaigātu Jēzum līdz” (sal. J 6, 66), tad Dieva Svētā Gara vadītā Baznīcā vienmēr paliks tādas sirdis, kas Apustuļu ticībā kopā ar Baznīcas redzamo galvu, pāvestu, teiks tādus pašus vārdus: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. 69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”
Vai kā jaunums skan man doma, ka ja Kungs Jēzus ir mūsu „lifts līdz Debesīm”, tad Euharistija ir iekāpšana šajā „liftā”?
Mēs zinām, ka pēc Jēzus izteiktās euharistiskās uzrunas „daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz”. Vai mūsdienas ir līdzīgi, vai tomēr savādāk? Vai arī mūsdienas patieso ticīgo no neticīgā var atšķirt pēc tā, vai viņš praktizē vai ne piedalīšanos Euharistijā (Svētās Misēs)?
Vai es varētu norādīt un kādu ticības „mērauklu”, kura zināmā mērā var vērtēt, vai konkrētā bērna, jaunieša, pieaugušā ticība ir pietiekoši stirpa, lai tās pieņemtu Euharistijas dārgumu un pastāvētu tajā? Citos vārdos, kas manuprāt nosāka ticības līmeni, kas ļauj ieiet Svētās Mises, Euharistijas noslēpuma un pastāvēt tajā?
Vai saskaņā ar šo Evaņģēlija fragmentu, piedaloties Jēzus Kristus Debeskāpšanas svētkos, es piedzīvoju tos kā argumentu par Jēzus reālo klātbūtni Euharistijā, Svētajā Misē?
Vai jautāt citādāk: vai šie svētki, kas saistās ar Kunga Jēzus aiziešanu debesīs 40. dienā pēc augšāmcelšanās, manā sirdī dabiski „vienojās” ar svētkiem, kas tiek svinēti ceturtdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem (Kristus Vissvētākās Miesas un Asins svētki)?
„Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam.” — vai es varētu izskaitīt konkrētus piemērus tam, kā šai patiesība izpaudās, parādās manā dzīvē, vai man pazīstamo cilvēku dzīvē?
Vai man ir zināmi piemēri no pasaules vēstures, kas apstiprina, ka šī patiesība ietekmē ne tikai indivīdus, bet pat tautas un valstis?
Kādu atbildi uz jautājumu, kā saprast, ka Apustuļi vidū parādījies pat nodevējs, ir līdz šim atraduši mana sirds? Vai es vispār kādreiz par to biju domājis?
Kā man šķiet, vai esot Jēzus vietā, es mēģinātu tiem, kas iet prom, vēl kaut ko skaidrot, iet viņiem pakaļ, prasīt no Debesu Tēva vēl kādu zīmi? Vai tomēr šķiet, ka mana sirds stāja drīzāk būtu līdzīga Apustuļiem Jēkabam un Jānim, kas Jēzus neuzņemšanas kontekstā teica: „Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus.” (Lk 9, 54)?
Kāda persona manas dzīves gaitās visvairāk stiprināja/stiprina manu ticību Jēzus klātbūtnei Euharistijā?
Kurš no euharistiskajiem brīnumiem visvairāk palīdz man ticēt, ka Euharistijas laikā, pats Dievs nāk pie mums un paliek ar mums ar savu Miesu, Asinīm, dvēsele un dievišķību zem maizes un vīna zīmēm?
