1. Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. 2. Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, 3. Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, 4. Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.
1.Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, 2 kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, 3 tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt, 4 lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.
5. Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. 6. Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. 7. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.
8. Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, 9. Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; 10. Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. 11. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. 12. Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13. Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. 14. Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15. Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16. Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. 17. Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu. 18. Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. 19. Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. 20. Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.
21. Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. 22. Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. 23. Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās. 24. Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: 25. Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds – Elizabete. 6 Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem. 7 Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados.
8 Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, 9 pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; 10 viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. 11 Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. 12 Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. 13 Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. 14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15 Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16 Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva. 17 Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” 18 Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.” 19 Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. 20 Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.”
21 Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. 22 Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. 23 Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās. 24 Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja: 25 “Kungs man tā ir darījis šajās dienās – viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.”
Lk 1,15: 1 Sam 2,21; Lk 1,32; Sk 6,3 (Ties 13,4n; 1 Sam 1,11); Ef 5,18; Lk 7,28.33; 1,41.67; Apd 2,4 itd.; Ties 13,5.7; 16,17; Is 49,1; Jer 1,5; Ps 22,10; Sīr 49,7.
26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.
29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33. Un Viņa valstībai nebūs gala. 34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.
26 Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti 27 pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. 28 Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!”
29 Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. 30 Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31 Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. 32 Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. 33 Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” 34 Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” 35 Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. 36 Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī. 37 Jo Dievam nekas nav neiespējams.” 38 Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.
Šajā Evaņģēlija fragmentā pārsteidz disproporcija starp tīk sīki aprakstītiem sludināšanas apstākļiem – laiks, pilsēta, saderināto vārdi (1,26-27) un pašu sveiciena saturu (1,28). Tomēr dažreiz notikumu fons, apstākļi jau ietver sevī Dieva iepriekš doto katehēzi.
Sv. Lūkas, rakstot ne jūdiem, skaidri norāda uz vietu, kurā notiek tik nozīmīgs pasaules pestīšanas notikums – Dieva Vārda Iemiesošanās. Taču vēlāk vairākas reizes tā arī nosauks Pestītāju – Jēzus no Nācaretes. Un Dievs jau sen bija to paredzējis (sal. Mt 2,23 → Is 11,11 un 53,2).
Hronikas saka, ka 365.gadā pirms Kristus šai pilsētiņa dzīvoja ≈ 1500 iedzīvotāji.
Pārsvarā Galilejā dzīvoja tie, kuru izcelsme nebija no Izraēla tautas. Nozīmīgi, ka Vecajā Derībā pat nevienu reizi nebija pieminēta šī pilsētiņa. Par to pat nerakstīja laju vēsturnieks Jāzeps Flavijs. Tas izskaidro mums šo skepticismu, ar kuru Jēzus izcelsmi komentēja Natanaēls: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (J 1,46) Dieva Gaisma grib tomēr ieiet visas šīs pasaules tumsās, un Viņš vēlas ārstēt visu, kas slims, it sevišķi garīgi un morāli.
Eņģeļa sveiciens norāda, ka Jaunava Marija tika piepildīta ar citām personām nesalīdzināmā mērā. Baznīca atzīst to kā dogmu, ka šī “žēlastības pilnība” pasargāja Viņu pat no pirmdzimtā grēka (sal. KBK 490-493) un tādējādi sagatavoja par “Garīgo trauku” – par Dievmāti. Tāpēc Marijas “žēlastības pilnība” (tai skaita, bezvainīgā ieņemšana) ir saprotama vienīgi vienotībā ar patiesību par Viņas dievišķo mātišķību. Neapšaubāmi tai, kura bija paredzēta kļūt par Dieva Dēla māti, vajadzēja būt visšķ īstākajai no visšķīstākajām.
Saskaņā ar jūdu reliģiskajiem likumiem Marija jau bija Jāzepa sieva, kaut vēl nebija notikuši pēdējie rituāli – līgavas pārcelšanās uz līgavaiņa māju. Vēl skaidrāk to komentē sv. Matejs: “Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara.” (Mt 1,18) . Tātad Marija bija vienlaicīgi jaunava un jau sieva. Galilejā (un daudzos citos reģionos) bija pats par sevi saprotams, ka saderināta līgava ir jaunava. Tomēr Jūdeja bija slavena ar to, ka tur morālā dzīve nebija tik augstā līmenī.
Var pieņemt, ka Marijas saderināšana ar Jāzepu notika, kad Viņai bija vien 12 gadi.
Par Jāzepa izcelsmi no Dāvida cilts Evaņģēlijs skaidri norāda: “Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: «Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.»” (Mt 1,20). Tas ir svarīgi, jo Dieva īpašā svētība un Mesijas atnākšana bija paredzēta caur Dāvida cilti. Viņš kā īpaši mīlēts Dieva dēls bija pirmtēls pašam Jēzus Kristum, īstajam Dieva Dēlam pēc būtības.
Par Marijas izcelsmi no Dāvida cilts nav nekur teikts, bet nav arī nekur minēts, ka tā nevarētu būt ar Viņu.
Ir ap 60 versiju, kā varētu skaidrot vārda “Marija” nozīmi. Daudzi ekseģēti uzsver, ka vārds cēlies no ēģiptiešu vārda, kura kodolā ir ideja par iepatiku, mīlestību. Saskaņā ar to vārdu “Marija” varētu tulkot kā “Dieva Jahves iemīļotā”.
28.pantā latviešu tulkojums skan: “Esi sveicināta!” Tomēr darbības vārdam, ko izmanto sv. Lūkas (haire) tuvāka ir nozīme: “Priecājies! Līksmojies!” Tādējādi eņģelis ne tikai izsaka kādu sveicienu, bet norāda daudz tālāk – uz Dieva svētības un darbību augļiem Viņas dzīvē. Tādēļ šo sveicienu var izklāstīt šādi: “Priecājies, jo tik lielas lietas Dievs dara un darīs Tevī un caur Tevi, apdāvinot Tevi, piepildot Tevi ar savu žēlastību pilnību!” Tam vēlāk seko Marijas it kā atbilde slavenajā “Magnificat” himnā (sal. Lk 1, 46-55). Fragments no tā: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā… jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.” Viņa priecājas un slavē Dievu par saņemto un vēl gaidīto…
Eņģeļa sveicināšanā daži grib meklēt arī praviešu vārdu atbalsi, kas apdziedāja Sionas meitas skaistumu (sal.: Sīr 24,13-17; So 3,10-16; Zah 9,9). Tādējādi šī sveiciena gaismā Mariju var uztvert kā Baznīcas skaistuma un svētuma pirmtēlu.
“Kungs ir ar tevi” attēlo īpašu Dieva tuvību ar konkrēto personu, tās izcelšanu citu vidū. Vecās Derības laikā tā raksturoja, nosauca cilvēku, kura dzīves svētums bija īpaši pamanāms.
“Svētīta starp sievietēm” – ne tikai Dieva izredzēšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka Viņa citādāk nekā citās sievietēs notiks bērna iemiesošana – tā būs Dieva Svēta Gara īpaša klātbūtne un svētījoša darbība.
Vārdi “Nebīsties, Marija…” nenorāda, it kā Marijai būtu bailes līdzīgas tām, kas bija Zaharijam(sal. Lk 1, 12). Viņas gadījumā vajadzētu vairāk domāt par iekšēju uztraukumu un saviļņojumu. Un eņģelis tūlīt skaidro, ka Viņa ir izvēlēta, lai neparastā veidā sastaptos ar Dieva žēlastību – jo kļūs par Iemiesotā Vārda, Dieva Dēla māti.
Darbi, kurus paveiks Viņas Dēls, Jēzus, neaptverami pārspēs Jāņa Kristītāja darbus un sasniegs mūžības līmeni. Protams, tādēļ, ka skar paša Dieva Dēlu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem Viņš saņems Dāvida troni un pārvaldīs Jēkaba namu. Šādā veidā skicēts Mesijas tēls atbilst tam, kādu gaidīja Vecā Derības tauta.
Neskaidrība par bērna ieņemšanu, ko izsaka Marija, norāda, ka Viņa vēl nedzīvo ar savu vīru, bet cits bērna ieņemšanas veids toreiz taču cilvēkam nebija pazīstams. Šai kontekstā eņģelis skaidri norāda uz Svētā Gara lomu. Tas būs Viņa darbības brīnums, jo Svētais Gars ir Dzīvā Dieva radīšanas spēks (sal. Ps 104[103], 30). Tādējādi Dievs neprasa neko, kas būtu pret Marijas brīvo gribu un nebūtu saskaņa ar Viņas sirdsapziņu.
Vārdi “Tevi apēnos” var atgādināt situāciju, kurā Dievs apēnoja savu Izvēlēto Tautu, vedot to prom no Ēģiptes verdzības (sal. Izc 40,34n). Tur Dieva it kā paslēpa, apēnoja savu tautu caur mākoni, kurā bija klātesošs Viņš pats. Bet tas var asociēties arī ar citu tēlu, kas attiecībā uz Dievu bija lietots Vecajā Derībā: putns, kas sarga savus mazuļus zem saviem spārniem (sal.: At 32,11; Ps 17[16],8; Ps 91[90],4).
Eņģeļa sludināšana un Marijas jautājumi rod pastiprinājumu notikumos ar Elizabeti: savā vecumā un neauglīguma kontekstā arī viņa ieņēma un drīz dzemdēs īpašo Dieva kalpu. Šī zīme, kā arī Abrahama un Sāras piemērs (sal. Rad 18), Marijai un katram, kas jautā par Dieva varenību, skaidri norāda, ka tiešām “Dievam neviena lieta nav neiespējama”. Starp citu – šādi vārdi bija toreiz teikti arī Abrahamam un Sārai. Tā ir interesanta paralēle, jo toreiz viņam bija apsolīts: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (Rad 22,16-18). Bet tagad, Jēzum atnākot uz šo zemi, parādīsies citi bērni – garīgie bērni, Dieva Dēla pēcnācēji, tas ir, Svētā Baznīca, kura izplātīsies pa visu zemi!
Sarunu noslēdzot, Marija izsaka savu brīvo piekrišanu. Dievs nekad nelauž cilvēka brīvo gribu, pat atnākot ar tik neparastu un svētu piedāvājumu, kā pie Marijas – kļūt par Dieva Māti. Marija grib ar paļāvību visā padoties Dieva vadībai. Un apstiprina to ar apliecinājumu, ka tādējādi var vislabāk kalpot Dieva mīlestības plānam. Grib kļūt par Dieva kalponi. Viņa tic, ka tas ir vislabākais ceļš.
30 gadus vēlāk līdzīgi mācīja un pats to izpildīja arī Kristus, Viņas Dēls, attiecībā uz Savu Debesu Tēvu: “Tēvs mūsu, lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” (Mt 6,10) un “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39).
Tādējādi, caur eņģeļa sludināšanu un Marijas piekrišanu notika neaptverami liels pasaules vēstures fakts – Dieva Otrās Personas nonākšana uz zemi caur iemiesošanos.
Marijas dialogs ar Dieva sūtni beidzās ar piekrišanu Dieva gribai. Vai mana lūgšana vienmēr noslēdzas līdzīgi Marijas lūgšanai – ar manu “Fiat – lai tā notiek”?
Vieni notikumi iespaido citus, dažreiz jau ilgāku laiku iepriekš. Kā es saprotu savu tagadējo dzīvi sakarā ar kādu laiku iepriekš (gads, 5gadi, mēnesis) pieņemtajiem lēmumiem?
Kāda ir mana pieredze sadarbībā ar Dieva eņģeļiem, ar savu sargeņģeli? Vai es to vispār piedzīvoju un vai tiecos pēc tā?
Kas manā skatījumā bija Marijai visgrūtākais gaidītā lēmuma kontekstā? Kā tas saistās ar mani – kādi lēmumi man ir visgrūtākie un kāpēc?
Mana sadarbība ar Svēto Garu…? Uz kādiem Viņa darbiem savā dzīvē varu norādīt pārējiem? Kur Baznīcas dzīvē (savā draudzē, diecēzē) pamanu Viņa darbību?
Vai dodu sev tiesības saņemt no Dieva “Elizabetes zīmi”, lai arī man būtu vieglāk ieticēt un atbildēt uz Dieva un Baznīcas piedāvājumiem? Vai man ir skaidrs, kur ir īstā šādu zīmju vajadzība, bet kur sākas Dieva kārdināšana?
Kādā veidā es visbiežāk cenšos palīdzēt sev pašam saprast Dieva gribu attiecībā uz mani, manu ģimeni, darba vietu, draudzi, Baznīcu?
Kam man ir grūtāk ieticēt: ka Dieva Dēls iemiesojās, vai ka es esmu paredzēts Dieva plānos un tiem vajadzīgs?
Mana draudzība ar Vissvētāko Jaunavu Mariju – kāda tā ir? Attiecībā uz kādām lietām patveros pie Marijas visbiežāk? Vai ir kādas lietas, kuras es neuzticu Marijai? Kāds tam iemesls?
Ar kādu stāju esmu sastapies, uzzinot par bērna ieņemšanu? Vai šī ziņa izraisīja prieku, izbrīnu, pateicību Dievam, vai skumjas, dusmas, apmulsumu? Kāds bija iemesls manai konkrētajai reakcijai?
39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.
39 Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē 40 un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. 42 Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! 43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. 45 Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. 49 Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. 50 Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. 51 Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. 52 Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. 53 Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. 54 Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, 55 kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” 56 Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.
Komentētāji norāda, ka tikšanās vieta varētu būt mūsdienu Ain-Karim, kas atrodas apmēram 7 km no Jeruzalemes (austrumu pusē). Tātad Marija mēroja 130-160 km!
Šajā fragmentā runāts par pasaules pestīšanas vēsturē tik svarīgu personu tikšanos: viena – Elizabete – tā, kura neparastā veidā ieņēma un dzemdēja pasaules Pestītāja priekšgājēju, Jāni Kristītāju; otra – Jaunava Marija, kura ieņēma no Svētā Gara un dzemdēja Mesiju, Pasaules Pestītāju. Abas apdzied lielos Dieva brīnumdarbus.
Tikšanos var uztvert kā Baznīcas dzīves dinamikas skaistu ikonu – svēto tikšanās nes brīnišķīgus augļus: top kopiena un notiek Dieva žēlastības izplūšana, kas aizkustina un stiprina abas puses.
Tādējādi šajā piedzīvojumā var redzēt kaut ko līdzīgu rekolekcijām, kad notiek savstarpēja stiprināšanās, ticības pieredžu apmaiņa un Svētā Gara spēcīga darbība, kas palīdzēs vēl labāk atbildēt uz Dieva gribu.
Pārdomājot tālāk, var pamanīt, ka ne tikai Marija gāja palīdzēt Elizabetei (kaut viņas solīdā vecuma dēļ), bet arī Marija pati gribēja saņemt stiprinājumu, zinot par Elizabetes pieredzi un līdzīgo Dieva žēlastības dāvinājumu.
Marijas steigu var skaidrot vismaz divejādi:
viņa steidzās palīdzēt otram cilvēkam
saskaņā ar pašas sirds prieku, ar ko gribēja nekavējoties dalīties.
Tomēr trešais paskaidrojums būtu meklējams jau minētajā: ja Elizabete un Zaharijs piedzīvoja tik neparastu žēlastību, varbūt Marija gribēja jo ātrāk sastapties ar to, kura kā toreiz vienīgā pasaulē varēja izprast viņas sirds jautājumus un palīdzēt tajos atrasties.
Šķiet, visa situācija notiek pirms Jāzeps uzzina par savas sievas stāvokli. Un tādēļ var nojaust, ka Marijas saruna ar radinieci sagatavo viņu tam, lai viņa vismaz kaut ko no sava piedzīvojuma varētu atklāt Jāzepam.
Svētā Gara klātbūtne Elizabetes un Marijas sirdī atdzīvina pravietošanas dāvanu: Jāņa māte atklāj Dieva klātbūtnes noslēpumus un norāda uz savas radinieces kā Dievmātes cieņu (“Mana Kunga māte”); Marija slavē brīnumaino Dieva darbību savā dzīvē, kā arī visā pestīšanas vēsturē Baznīcas dzīvē. Tātad var teikt, ka Marija netiek slavināta sevis pašas dēļ, bet vienīgi saistībā ar savu Dēlu – Viņas miesas augli, saistībā ar Kunga – Dieva darbiem Viņas sirdī un dzīvē.
Elizabetes vārdi toreiz veica pirmo Marijas kā Dievmātes godināšanas kulta izpausmi, bet tagad tie kalpo un kalpos Baznīcai līdz pasaules beigām kā lūgšana, caur kuru joprojām godinām Vissvētāko Jaunavu un pašu Dievu, Viņas un mūsu svētuma avotu. (Starp citu, ir vērts saprast, ka lūgšanai “Esi sveicināta Marija” ir bibliska izcelsme, jo tā sastāv no tajā klātesošiem diviem sveicieniem – eņģeļa un Elizabetes. Tādējādi pats Dievs, kas ir pirmais un galvenais Svēto Rakstu autors, vēlējās, lai mēs tā godinātu Viņa Dēla Māti!).
Nozīmīgi, ka attiecībā uz Mariju Elizabete slavē Viņā ticību. Tas var sūtīt mūs pie Vēstules ebrejiem, kuras gaismā saprotam, ka tieši ticība ir tā, kura padara mūs par tīkamiem Dievam: “Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt.” (Ebr 11,6). Šī iemesla dēļ arī Baznīcas tēvi skaidro, ka Marijas lielumu raksturo, pirmkārt, nevis tas, ka viņa ieņēma Dieva Dēlu savā miesā, bet tas, ka Viņa ieticēja un piekrita tam savā sirdī. Šai kontekstā ir vērts saprast, kāpēc uz savas miesīgās mātes slavināšanu (kas ir aprakstīts vienīgi caur sv. Lūkasu Evaņģēlistu) – “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!” (Lk 11,27), Jēzus atbildēja: “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (11,28).
Vai es varu liecināt, ka esmu piedzīvojis līdzīgu tikšanos, kurā caur personām, kas mani apmeklēja, nāca īpaša Svētā Gara klātbūtne un Viņa darbība? Cik bieži tas noticis? Un vai par to es pateicos Dievam?
Vai esmu piedzīvojis, ka tikšanās laikā Svētais Gars ietekmē citus arī caur maniem vārdiem vai darbiem, vai ciešanām? Vai esmu lūdzies par šādu Dieva žēlastību, par šādu dāvanu, lai arī es būtu pneumatofors – Svētā Gara nesējs?
Cik kilometru es būtu gatavs šķērsot, lai satiktos ar svarīgu personu, piemēram: apmeklējot radinieku, braucot uz grēksūdzi, satiekot savu biktstēvu?
Vai varu iztēloties, kādas jūtas parādījās Marijas sirdī pēc Elizabetes sveiciena? Kādas izjūtas saistībā ar cilvēku sveicieniem ir pazīstamas man pašam? Vai pārsvarā patīkamas, vai tomēr ne tik jaukas?
Kādas bija manas sākotnējās fantāzijas par iemeslu, kāpēc Marija palika pie Elizabetes 3 mēnešus? Cik lielā mēra tas saistās ar manu pieredzi apmeklēt kādu personu vai – skatoties citādāk – aizejot no savām mājām? Piemēram:
Elizabetes grūtību dēļ
garīgam stiprinājumam
lai izvairītos no savām mājām (un tajās esošajām situācijām)
lai labāk gatavotos nākotnei un gaidāmajiem lēmumiem?
Vai manā dzīvē ir persona, ar kuru es visbiežāk dalos savos piedzīvojumos vai ar saņemtajām ziņām? Kā varu skaidrot, ka es izvēlos tieši šo personu, nevis kādu citu? Ci bieži gadās, ka tas ir pats Dievs, ar kuru dalos, cik bieži tomēr – cilvēki? Vai runāju par saviem piedzīvojumiem ar savu sargeņģeli? …ar Dieva svētajiem? Vai to darīšu šodien, šajā lūgšanā?
Kāpēc mēdzu slavēt otru cilvēku? Cik lielā mēra tas notiek viņa paša dēļ, no viņa saņemtā labuma dēļ vai Dieva darbības viņa dzīvē dēļ? Vai vispār māku skaļi (un publiski) slavēt Dievu par visiem Viņa darbiem pasaulē (ne tikai manā dzīvē un pašā)?
