Kāpt kalnā

1. Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras; un daudz ļaužu pulcējās pie Viņa, tā ka Viņš, iekāpis laivā, sēdēja uz jūras; un visi ļaudis bija uz zemes pie jūras. 2. un Viņš tos daudz mācīja līdzībās; un savā mācībā sacīja tiem: 3. Klausieties: lūk, sējējs izgāja sēt. 4. un sēkla, viņam sējot, krita ceļmalā; un debess putni nāca un to apēda. 5. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūliņ uzdīga, tāpēc, ka nebija dziļi zemē. 6. un kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. 7. un cita krita starp ērkšķiem; un ērkšķi uzauga un nomāca to, un tā nenesa augļus. 8. un cita krita labā zemē, tā uzdīga un auga, un nesa augļus; un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi. 9. un Viņš sacīja: Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird!

(…) 13. un Viņš tiem sacīja: Jūs nesaprotat šo līdzību? Kā tad jūs sapratīsiet visas līdzības? 14. Tas, kas sēj, sēj vārdu. 15. Bet šie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, ir tie, kas dzirdējuši, bet tūdaļ nāk sātans un atņem viņu sirdīs sēto vārdu. 16. un tāpat tie, kas akmenājā sēti; viņi, kad vārdu dzird, tūdaļ to priecīgi pieņem. 17. Bet tiem nav saknes sevī: viņi ir nepastāvīgi; tiklīdz rodas apspiešanas un vajāšanas vārda dēļ, tie tūdaļ krīt apgrēcībā. 18. Bet citi, kas starp ērkšķiem sēti, tie ir tie, kas vārdu uzklausa, 19. Bet pasaules rūpes un bagātības, viltus un citas kārības, ieejot tanī, nomāc vārdu, un tas paliek neauglīgs. 20. un labajā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un to uzņem, un nes augļus: cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits simtkārtīgus.

1 Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Liels ļaužu pūlis pie viņa sapulcējās, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās; un viņš bija jūrā, bet visi ļaudis jūras krastā. 2 Viņš tos daudz mācīja līdzībās un savā mācībā tiem sacīja: 3 “Klausieties! Redzi, sējējs izgāja sēt. 4 Sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. 5 Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. 6 Bet, kad saule uzlēca un to dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. 7 Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. 8 Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus; tā uzdīga un izauga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” 9 Un viņš sacīja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 

13 Un viņš tiem sacīja: “Jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas citas līdzības? 14 Sējējs sēj vārdu. 15 Vieni ir tie, kas ceļmalā, kuros vārdu iesēj, un, tikko viņi to dzird, nāk sātans un paņem prom viņos iesēto vārdu. 16 Un citi kā sēkla, kas krīt akmenājā, tikko vārdu dzirdējuši, viņi ar prieku to uzņem, 17 bet viņiem nav sakņu, un tie nav pastāvīgi. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, viņi tūlīt apgrēkojas. 18 Un tie, kas starp ērkšķiem sēti, vārdu dzird, 19 bet laicīgās rūpes un bagātības viltus, un visas citas kārības uznāk un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. 20 Un ir tādi, kas sēti labā zemē, kas vārdu dzird un uzņem un nes augļus – cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits simtkārtīgus.”

10. Un kad Viņš bija viens pats, tie divpadsmit, kas ar Viņu bija, jautāja par līdzību. 11. Un Viņš tiem sacīja: Jums ir dots saprast Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ir ārā, tas viss notiek līdzībās, 12. Ka tie skatīdamies skatās, bet neredz, un klausīdamies dzird, bet nesaprot, ka tie neatgriežas, un grēki tiem netiek piedoti.(…) 21. Un Viņš sacīja tiem: Vai tad gaismu meklē, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liktu svečturī? 22. Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms. 23. Kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird! 24. Un Viņš tiem sacīja: Lieciet vērā, ko jūs dzirdat! Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums atmērīs un vēl klāt pieliks. 25. Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, arī tas, kas viņam ir, tiks no tā atņemts.

10 Kad viņš palika viens, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, izvaicāja viņu par līdzībām. 11 Un viņš tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumu, bet tiem, kas ārpusē, viss ir līdzībās, 12 lai tie skatīdamies skatās, bet neredz un klausīdamies klausās, bet nesaprot, lai tie neatgriežas un tiem netiek piedots.” 21 Un viņš tiem sacīja: “Vai tad gaismekli ienes, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tādēļ, lai to liktu lukturī? 22 Jo nav nekā apslēpta, kas nenāktu gaismā, un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. 23 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 24 Un viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums nomērīs un vēl pieliks klāt. 25 Jo, kam ir, tam tiks dots, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.”

26. Un Viņš sacīja: Ar Dieva valstību ir tāpat, kā cilvēks sēklu iesēj zemē. 27. Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot. 28. Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem. 29. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ lieto sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt. 27. Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim? 31. Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes; 32. Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī. 33. Un daudzās tādās līdzībās Viņš runāja tiem vārdu, tā ka tie spēja to saprast. 34. Bet bez līdzībām Viņš tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem Viņš atsevišķi izskaidroja visu. 

26 Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē 27 un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. 28 Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. 29 Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 30 Un viņš runāja tālāk: “Ar ko lai salīdzinām Dieva valstību? Jeb kādā līdzībā lai to attēlojam? 31 Tā līdzinās sinepju graudiņam, kas iesēts zemē; tā ir vismazākā no visām sēklām virs zemes, 32 bet iesēta augtin aug un kļūst lielāka par visiem dārza augiem, un tai izaug lieli zari, kuru paēnā var ligzdot debesu putni.” 33 Un daudz tādu līdzību viņš tiem sacīja, tā ka tie varēja klausīties. 34 Viņš nerunāja ar tiem citādi kā vien līdzībās, bet saviem mācekļiem viņš visu atsevišķi izskaidroja.

35. Un tanī pat dienā, kad vakars bija iestājies, Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pretējā krastā! 36. Un tie, ļaudis atlaiduši, tā ka Viņš bija laivā, ņēma Viņu līdz, arī citas laivas bija pie Viņa. 37. Un sacēlās liela vētra, un gāza viļņus laivā, tā ka laiva pildījās. 38. Bet Viņš gulēja laivas galā uz spilvena; un tie modināja Viņu un sacīja Viņam: Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā? 39. Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums. 40. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? 41. Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa? 

35 Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” 36 Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. 37 Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. 38 Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” 39 Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. 40 Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” 41 Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”