30. Un tie, izgājuši no turienes, gāja cauri Galilejai; un Viņš nevēlējās, lai kāds par to zinātu. 31. Bet Viņš mācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies. 32. Bet tie šo vārdu nesaprata un baidījās Viņam jautāt.
33. Un viņi nonāca Kafarnaumā. Kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? 34. Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. 35. Un Viņš, apsēdies, piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. 36. Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: 37. Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.
30 No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. 31 Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” 32 Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt.
33 Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” 34 Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 35 Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” 36 Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: 37 “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.”
30. Un tie, izgājuši no turienes, gāja cauri Galilejai; un Viņš nevēlējās, lai kāds par to zinātu.
Svētais Marks piemin, ka Jēzus gāja cauri Galilejai bez apstāšanās un zināmā mērā slepeni. Tas skaidrojums ar faktu, ka Viņa misijas mērķis bija izpildīt Debesu Tēva pestīšanas plānu, nevis “pastaigāties” un meklēt kādas tikšanās vai piedzīvojumus. Tomēr šajā pašā Evaņģēlijā ir akcents, kas palīdz domāt par Jēzus Sirds karsto mīlestību, kuras dēļ Viņš “steidzās” pie ciešanām, pie cilvēces atpestīšanas: “Bet viņi bija ceļā, iedami uz Jeruzalemi; un Jēzus gāja viņiem pa priekšu; un tie, iztrūkušies un baidīdamies, sekoja.” (Mk 10, 32). Par šādu Dieva Dēla Sirds stāju vēl spēcīgāk runā sv. Lūkasa Evaņģēlijs, citējot Kristus vārdus: “Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks!” (Lk 12, 49–50). Uz šī fona atklājas patiesība, ka mīlestība necieš slinkumu, mīlestībai rūp, lai tā steidzas darīt labu.
31. Bet Viņš mācīja savus mācekļus un sacīja tiem: Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies.
Tā jau ir otrā reize, kad Jēzus, Dieva Dēls, skaidri un atklāti vēsta par ciešanām, kas Viņu gaida Jeruzalemē. Var pamanīt, ka svētais Marks savā Evaņģēlija redakcijā neslēpj apustuļu pilnīgo neizpratni par dzirdēto vēstījumu — Mesijas ciešanām. Apustulis parāda viņu vājumu daudz izteiktāk nekā svētais Matejs, kurš rakstīja, ka “tie [mācekļi] ļoti noskuma” (Mt 17, 22), dzirdot teikto par Jēzus gaidāmajām ciešanām.
32. Bet tie šo vārdu nesaprata un baidījās Viņam jautāt.
Lasot šo pantu, var brīnīties par mācekļu sirds nomāktību, varbūt pat par zināmu cietsirdības formu, kā arī par veselā saprāta trūkumu. Viņiem taču būtu jāinteresējas par sava dievišķā Mācītāja nākotni, Viņa likteni. Neizpratne, kas radās, prasa jautāt pēc skaidrojuma, būt dialogā, bet te redzams, ka tas nenotiek.
Mācekļos esošās bailes var mēģināt attaisnot caur viņu atmiņām par nesen dzirdēto tik stingro aizrādīšanu, kuru saņēma Pēteris: “Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33). Ja Pētera šķietamā gudrība un degsme izrādījās pilnīgi pretēja Dieva plāniem, tad arī viņi varēja justies nedroši, lai kaut ko jautātu, skaidrotu.
Tomēr, meklējot dziļāku izpratni par cilvēku stāju, it īpaši par bailēm, kas mūs nomāc, paralizē un sasien, var citēt svētā Jāņa rakstīto: “Mīlestībā nav baiļu, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes, jo bailes rada mokas; kas bīstas, tas nav pilnīgs mīlestībā.” (1 J 4, 18). Sacītā gaismā ir mazāk jāakcentē atmiņu loma, vairāk — gribas vājums. Tad izrādās, ka viņu mīlestība uz savu Skolotāju nav vēl tik liela, lai viņi jautātu, skaidrotu, izrādītu līdzjūtību, meklētu veidu, kā palīdzēt, vai vispār skaidrotu, vai no viņu puses būtu kāda iespēja palīdzēt, atvieglot Jēzus ciešanas.
33. Un viņi nonāca Kafarnaumā. Kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? 34. Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks.
Cik lielu kontrastu redzam starp abām situācijām: dzirdot par Jēzus gaidāmajām ciešanām, apustuļi klusēja, baidījās un nerunāja, neko nenoskaidroja, bet vēlāk viņi ne tikai “atguva valodu”, bet pat karsti strīdējās par to, kas skar viņu patmīlību: kurš no viņiem ir lielāks.
Bībeles komentāri norāda, ka jūdu mentalitātē bieži bija sastopama tendence izrādīties kā labākajam, kā pirmajam. Tāpēc Jēzum vajadzēja vairākkārt “vest viņus pie prāta” un koriģēt nepareizo domāšanu un stāju (sal.: Mk 10, 43; Lk 14, 7–11; 22, 24–27). Šāda grēcīga rīcība bija klātesoša gan politiski-nacionālā kontekstā, gan reliģijas un ticības kontekstā:
Mk 12, 38–39: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt garos svārkos un saņemt sveicinājumus tirgus laukumos, un sinagogās sēdēt goda vietās, un pirmajās vietās mielastos…”
Lk 11, 43: “Bēdas jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un sveicieni tirgus laukumos.”
35. Un Viņš, apsēdies, piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps.
Lepnības grēka sekas, kā arī grēka izpausme kopumā parasti atklājas tajā, ka cilvēks nesteidzas mīlēt otru un viņam kalpot. Tāpēc Kristus mācībā “Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps.” tiek minētas garīgās “zāles”. Mīlestības praktizēšana ir tas, kas mums ir patiesi vajadzīgs, lai ne tikai būtu normāla cilvēka līmenī, bet lai būtu līdzīgi pat pašam Dievam. Tas skaidri izskan, lasot svētā Marka uzrakstīto Evaņģēliju tālāk. Tur norādīts, ka vislabākais piemērs ir pats Jēzus Kristus, kas ne tikai dažādos veidos palīdzēja un kalpoja cilvēkiem, bet ir pat cietis un miris par mums:
“Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām. Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis! Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.” (Mk 10, 42–45).
36. Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: 37. Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.
Otras “zāles” grēka ievainotajai cilvēka dabai un sirdij ir meklējamas bērnu piemērā. Viņu vienkāršība un patiesīgums ir kā paraugs, ar ko vajadzētu salīdzināt sevi, lai atklātos īstie sirds motīvi. Tomēr arī bērnu nespēcīgums un atkarība no saviem vecākiem te spēlē lomu. Tas, kas ir patiesi atkarīgs no citu mīlestības (un lieluma), nesteigsies tik ātri teikt: “Es esmu pirmais!”. Tāpēc nav nejaušība, ka lūgšana, ar kuru mums katram ir jālūdzas ik dienu, norāda uz to pašu: mēs visi esam bērni, Dieva bērni, kuriem nepieciešams Viņa atbalsts, Viņa palīdzība, vienkārši — Viņa mīlestība (sal. Mt 6, 9–13)!
Vai degsme palīdzēt otram cilvēkam, ātrums atsaucībai uz līdzcilvēka izteikto lūgumu ir laba mēraukla tam, cik liela mīlestība ir tā sirdī, kurš steidzas pakalpot, palīdzēt?
Kādu padomu es dotu vai uz kādu morālās dzīves vingrinājumu norādītu, lai tiktu deldēts slinkums kā īstens šķērslis patiesai mīlestībai uz otru cilvēku?
Vai varu apgalvot, ka mana sirds adekvāti reaģē uz dzirdēto, ko saka otrs cilvēks? Citiem vārdiem — vai es cenšos, lai arī manā dzīvē izpildītos Vārds, kas saka: “Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanā! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud!” (Rom 12, 12.15)?
Kādās manas ģimenes dzīves situācijās un apstākļos visbiežāk pārrunājam katra likteni, iecerētos nākotnes plānus vai sirds ilgas — svētdienā, piemēram, pie svētku galda? Sestdienā? Varbūt kādas kopīgas pastaigas laikā?
Par kādām lietām, savas dzīves sāpīgiem punktiem, notikumiem vai attiecībām es neuzdrošinos atklāti runāt?
Vai ir kādas personas, par kurām es baidos, kas notiktu, ja tās uzzinātu konkrētas patiesības par mani, manu dzīvi, pagātni, tagadni vai nākotni?
Vai esmu formēts, ka dažus noslēpumus nedrīkst atklāt nevienam? Vai tomēr esmu mācīts, kam, kad un cik lielā mērā varu atklāt savas sirds dziļumus un pat savus noslēpumus?
Vai esmu bijis situācijās, kur man vajadzēja atklāt savu pieredzi, zināšanas par lietām, vajadzēja apstiprināt, ka esmu konkrētajā jomā zinošākais, vislielākais meistars? Vai ir bijis, ka kādā grupā vai uzdevumā liku pirmajā vietā citu personu un pārējiem paskaidroju, ka tieši šis cilvēks ir uzdevuma veikšanai vispiemērotākais?
Vai māku savienot Jēzus aizrādījumus par nepareizu stāju, kad cilvēks meklē sev pirmo vietu starp citiem un kad pat ticības izpausmēs uzskata sevi par labāko, izcilāko un privileģētāko (sal.: Mk 10, 43; Lk 14, 7–11; 22, 24–27) ar mācību par dedzību, steigšanos būt uzvarētājam kalpošanā, lai iegūtu tajā pirmo vietu un atbilstošu algu Debesīs? Sal. piemēram:
Rom 12, 10–11: “Brāļu mīlestībā mīliet viens otru, godbijībā pārsteidziet cits citu! Neesiet kūtri centībā, esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam!”; “Ap mums ir tik liels liecinieku mākonis, tāpēc dosimies ar pacietību mums priekšā stāvošajā sacīkstē, nolikdami katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries.” (Ebr 12, 1),
” Vai nezināt, ka tie, kas stadionā skrien, visi gan skrien, bet viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu! Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi dara, lai iegūtu iznīcīgo kroni, bet mēs – neiznīcīgo.” (1 Kor 9, 24–25).
Kura no bērniem raksturīgajām īpašībām mani uzrunā visvairāk un kas norāda uz cilvēka sirds brīvību, patiesīgumu, īstu mīlestību? Vai citādāk: ar ko man un pārējiem pieaugušajiem bērni var būt labs piemērs morālās un garīgās izaugsmes ceļā?
38. Jānis Viņam atbildēja un sacīja: Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām. 39. Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. 40. Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums. 41. Jo kas jums pasniegs manā vārdā dzeršanai biķeri ūdens, tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku, tam viņa alga nezudīs.
42. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā. 43. Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī, 44. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 45. Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: labāk tev klibam ieiet mūžīgā dzīvībā, nekā tev divas kājas un tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī, 46. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 47. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, 48. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 49. Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts. 50. Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!
38 Jānis viņam sacīja: “Skolotāj, mēs redzējām kādu tavā vārdā izdzenam dēmonus, un mēs tam aizliedzām, jo viņš neseko mums.” 39 Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam! Nav tāda, kurš darītu brīnumu manā vārdā un tūlīt par mani varētu runāt ļaunu. 40 Kas nav pret mums, tas ir ar mums! 41 Kas vien jums manā vārdā dos dzert biķeri ūdens, tādēļ ka jūs piederat Kristum, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un, kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to iemestu jūrā. 43 Un, ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un tu nonāc ellē, neizdzēšamā ugunī. 45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas un tu tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī. 47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; labāk tev vienacainam ieiet Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunī. 48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 49 Jo ikviens ugunī tiks sālīts. 50 Sāls ir laba, bet, ja sāls vairs nav sāļa, ar ko jūs to darīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un mieru savā starpā.”
Mk 9,41 par.: Is 58,7n; Mt 18,6.10.14; 25,35-40; Jk 1,27; 2,15n; Atkl 3,15n; Rom 8,9; 1 Kor 1,12; 3,23; 2 Kor 10,7; Rom 8,9; Mt 5,12; 6,1n; 1 Kor 3,8nn utt.
Mk 9,43 par.: Rom 8,13; Kol 3,5; Rom 6,19; At 25,12; Ties 1,6; 2 Ķēn 23,10; Jer 7,31; 19,5n; 32,35; Mt 10,28; 25,41; 19,16.29; 25,46; 3,12; Lk 3,17; Is 66,24.
Kas dvēseļu ārsta prakses vizītkarti saķēpāja ar greizsirdības krāsu[1]?! Tagad slimie mocīsies neuzticības būrī, kamēr iemācīsies atšķirt nezāli no kviešiem[2].
Kas šauro bērnu celiņu uz virsotni apstādīja ar lielības nežēlīgajiem ērkšķiem[3]?! Tagad tie ilgi netiks pie pravieša alas, lai spēlētos ar panteru, lauvu un odzi[4].
Kas sadrupināja sirdsapziņas dzirnakmeni, kurš muitniekus un netikles ved pie prāta[5]? Tagad tie bez rokām, kājām un kā vienači[6] klīdīs pa bezdievīgo filozofiju ielām.
Kas vislabāko dzīves garšvielu nenotīrīja no Nāves jūras kakofonijas[7]?! Kā tagad manu dzejoļu ēdājiem es pasniegšu Ezehiēla rakstu rituli[8], lai tie atrastu augšāmcelšanās saldmi?
38. Jānis Viņam atbildēja un sacīja: Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām. 39. Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. 40. Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums.
Šim stāstam par noslēpumaino, nezināmo eksorcistu ir atrodama paralēle jau Vecās Derības grāmatās. Stāstā par diviem vīriem viena vārds bija Eldads, bet otra — Medads (sal. Sk 11, 26–29), ir teikts, ka arī viņi kalpoja Dievam “bez atļaujas”. Un līdzīgi, kā Evaņģēlija kontekstā, “Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem” prasīja: “Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!” (Sk 11, 28). Lieliski skan Mozus paskaidrojums: “Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!” (Sk 11, 29). Diezgan līdzīgu paskaidrojumu izsaka Kungs Jēzus, norādot, ka drīzāk par šādu “nesaskaņotu” (ar ko — ar pašu Jēzu vai ar apustuļiem) kalpošanu vajadzētu priecāties, jo tādējādi cilvēki tiek atbrīvot no ļaunā gara ietekmes un tiek būvēta Dieva Valstība.
Apustuļu sūdzībā parādās akcents uz piederību grupai, tomēr savā paskaidrojumā Jēzus vairāk akcentē piederību Viņam pašam, jo tie, kas atbrīvo no ļaunā gara Viņa vārdā, atsaucas pie Viņa vārda spēka. Tā ir svarīga pamācība mums, lai, sastopoties ar cilvēkiem “no ārpuses”, kas tuvojas ticībai Jēzum un Viņa svētajai Baznīcai, mēs, pirmkārt, vestu pie Jēzus, pie ticības Viņam un tikai tad norādītu uz ticīgo kopienas, Baznīcas lomu.
Var mazliet brīnīties, kāpēc šo lietu “kustina” Jānis, nevis Pēteris, kas svarīgās lietās parasti kā pirmais ņēma atbildību. Tad ir vērts atcerēties stāstu par to Divpadsmit formēšanu. Evaņģēlijs saka, ka starp tiem Jēzus izvēlējās “Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un pielika viņiem vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli.” (Mk 3, 17). Tieši viņi bija tie “ātrsirdīgie”, kuri gribēja “zibenīgi” kārtot to, kas nav padots Jēzum. Šādu viņu stāju var atrast arī fragmentā par noslēpumaino eksorcistu. Lasīsim fragmentu no Lk, kas atgādina par viņu toreizējo reakciju un Jēzus doto uzdevumu:
“Viņš [Jēzus] sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi. Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: «Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus.» Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: «Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt.» (Lk 9, 52–56).
Vienā no tulkojumiem fragments no vēstules efeziešiem skan šādi: “Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.” (Ef 4, 31).
41. Jo kas jums pasniegs manā vārdā dzeršanai biķeri ūdens, tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku, tam viņa alga nezudīs.
Šis pants nes pilnīgi citu akcentu. Ir kā stiprinājums apustuļiem viņu misijā. Viņi ir Jēzus palīgi. Tas, kas skars viņus, zināmā mērā skars arī pašu Kristu. Tāpēc minēto žestu — “pasniegt dzeršanai biķeri ūdens” — jāuztver kā jebkura laba, žēlsirdīga darba simbolu. Šāds žests sastapsies ar Jēzus atalgojumu.
Līdzās tam vajadzētu atcerēties, ka, dodoties evaņģelizācijas darbā, viņi sastapsies ar dažādām stājām, un ne visi “pasniegs viņiem dzeršanai biķeri ūdens”:
“Atcerieties manus vārdus, ko es jums teicu: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos.” (J 15, 20)
Uz šī fona var atgādināt iespējamo soli tālāk — tuvākmīlestības darbu motivācija nav meklējama tikai tajā, vai kāds pieder vai nepieder Kristum, bet tajā, ka Dieva Dēls ir iemiesojies un identificējies ar katru cilvēku. Tāpēc Kristus māca:
“Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.” (Mt 25, 40.45).
42. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā.
Šajā pantā nav runa par bērniem, bet par cilvēkiem, kuriem nav augstas pozīcijas sabiedrībā, kuri nav lieli pēc pasaules uzskata, kuri ir vāji. Tas ir jaunums: Dieva Dēlu pārstāv ne tikai apustuļi, bet arī šie mazie. Ja viņi ir Jēzus pārstāvji, tad tieši tajā ir viņu vērtība un tāpēc, ja kāds samazinātu viņu ticību, būtu tiem par ieļaunojumu un tādējādi apdraudētu viņu un citu ceļu uz pestīšanu, tad to gaidītu bargs sods. Sal. 1 Kor 8, 12: “…pret brāļiem grēkodami un viņu vājo sirdsapziņu ievainodami, jūs grēkojat pret Kristu.”
Jau vārda “apgrēcināt”, “ieļaunot” jēga ebreju valodā vēsta par mednieku cilpas uzlikšanu, kad saķertais dzīvnieks nevar vairs iet un gāžas.
Par to, cik liela ir mūžīgās dzīves vērtība un cilvēka cieņa Dieva acīs, liecina spēcīgā, tēlainā valoda: “būtu labāk, ja tam [Dieva mazo ieļaunotājam] kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā”. Tajā atklājas Dieva rūpes par visiem mazajiem, nabagiem un bezspēcīgajiem cilvēkiem (sal. 1 Kor 1, 26–29; 8, 12).
Domājot par teiktā spēku, jāpiebilst, ka aiz vārda “dzirnakmens” slēpjas nevis mazs akmens, ko lieto cilvēku mājās, bet liels dzirnakmens, kuru vilkt un griezt bija spējīgs vien ēzelis.
Teiktā vēl viens pastiprinājums ir faktā, ka jūdi nebija pārāk labi jūrnieki, viņi baidījās no jūras.
43. Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī, 44. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 45. Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: labāk tev klibam ieiet mūžīgā dzīvībā, nekā tev divas kājas un tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī, 46. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 47. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, 48. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
Brīdinājumam par mazo ieļaunošanu seko pamācība par vajadzību izvairīties no jebkāda pamudinājuma uz ļaunumu, uz grēku. Bez šaubām Jēzus pamācību nevajag uztvert burtiskā līmenī (nocērt sev roku vai kāju vai izņem aci). Kaut tāpēc, ka šāda rīcība var neskart cilvēka sirdi, un viņš var turpināt vēlēties grēkot, darīt to bez rokas, kājas vai acs. Vairāk jādomā par to, ka Kristus akcentē vajadzību darīt visu iespējamo, lai cilvēka sirds ir pasargāta no iekrišanas grēkā, attālināšanās no Dieva un Viņa mīlestības.
Citiem vārdiem — Dieva Dēls liek aizdomāties, cik liela traģēdija ir grēkot, zaudēt sirds un dzīves svētumu, zaudēt draudzību ar Dievu un cilvēkiem, cik riebīgs ir grēks kā tāds. Labāk tad ir būt kādam fiziski ievainotam vai pat invalīdam, nekā būt grēka ievainotam savā sirdī.
Šai pamācībai var atrast vēl citu dimensiju — to var attiecināt ne tikai uz konkrētu cilvēku, bet arī uz kopienu, Baznīcu. Par šādu kontekstu lasām svētā Pāvila vēstulē korintiešiem (sal. 1 Kor 5). Ir cilvēki, kuru domāšana un rīcība var indēt pat kopienas ticību. Tāpēc vajadzētu no viņiem izvairīties, lai pasargātu gan savu sirdi, gan kopienas svētuma garu. “Izmetiet ļauno no pašu vidus!” (1 Kor 5, 13). Cita lieta ir jautājums, kā strādāt, lai šādu cilvēku vestu pie atgriešanās.
Baznīcas vēsturē bija pazīstama šāda ieļaunotāju izslēgšana no kopienas, tā bija sauktā “anathema” prakse.
–48. pantā parādās mācība par mūžīgo sodu, par elli. Oriģinālajā valodā jēdziens “elle” tiek izteikts caur vārdu “Hinomas”, kas atzīmē negantību vietu, briesmīgu ieleju ārpus Jeruzalemes, kurā nogalināja bērnus un upurēja tos elkam (sal.: 2 Ķēn 23, 10; Jer 7, 31; 19, 5–6). Arī Jēzus laikā šī vieta bija ļoti nepatīkama: tur dedzināja atkritumus. Tāpēc šīs vietas vārds ar laiku kļuva par soda sinonīmu.
49. Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts. 50. Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu?
Fragmenta pēdējā daļa ir mazliet cita rakstura. Tajā atbalsojas Dieva vēlme šķīstīt savus ticīgos, lai tie kļūtu par Dievam patīkamu “garīgo smaržu” (sal. Lev 2, 13).
Attiecībā uz ticīgajiem sāls un uguns var apzīmēt kristības. Dieva Mīlestības ugunī iegremdēti cilvēki (sal.: Mt 3, 11: “Viņš [Jēzus] jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni.”) kļūst par tādiem, par kuriem Jēzus saka: “Jūs esat zemes sāls.” (Mt 5, 13).
No cita skatu punkta sāls un uguns var simboliski attēlot Dieva mīlestības darbību, kas tik tālu pārveido un pilnveido cilvēku, ka tas kļūst spējīgs mērdēt sevi, lai būtu brīvs no grēka un grēcīgās dabas tieksmēm, kā arī spējīgs pieņemt ciešanas (pat vajāšanu vai moceklību), kas var šķīstīt viņu pašu vai būt Dievam kā upuris par citu atgriešanos un svēttapšanu.
Līdzīga doma, akcents uz izaugsmi svētumā un mīlestības pilnā kalpošanā, kas ir Dievam kā patīkama smarža, atrodama svētā Pāvilā vēstuļu vairākās vietās (sal.: Rom 12, 1; 2 Kor 2, 14–15; Ef 5, 2).
Dažiem, kas nepazīst toreizējo kontekstu, runa, ka “sāls var palikt nederīga”, var šķist neprātīga, kļūdaina. Tomēr, ņemot vērā, ka tajā laikā sāli ieguva no Nāves jūras, ir skaidrs, ka, ja tā netika pareizi attīrīta, tad patiešām varēja sabojāties.
Pārnesot teikto uz garīgo dimensiju, Kristus akcentē, ka apustuļu un pārējo atgriešanās un atnākšana pie Kristus — izmakšķerēšana no pasaules (= nāves) jūras (sal. Mt 4, 19: “…Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem”) — prasa turpmāko šķīstīšanās un pilnveidošanās laiku. Bez tā ir risks, ka “pasaules nosēdumi” bojās Dieva žēlastības doto svaidīšanu un svētumu. Tādējādi apustuļi un pārējie Kristum ticīgie var “palikt nederīgi”, vāji un viņu dzīves liecība var vairs nepārliecināt pasauli par Dieva Valstības mīlestību.
Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!
Pēdējais pants atklāj vēl citu sāls nozīmi. Šai gadījumā tas attēlo sevis pārvaldīšanu, miermīlību, kas palīdz īstenot draudzību un viesmīlību. Šādi tikumi ir gaidāmā “dzīves garšviela”. Līdzīgu pamācību atrodam vēstulē filipiešiem:
“Es, Kunga gūsteknis, atgādinu jums, lai jūs dzīvotu tā aicinājuma cienīgi, kurā jūs esat aicināti, visā pazemībā un lēnprātībā, un pacietībā viens otru mīlestībā paciezdami, cenzdamies uzturēt gara vienību miera saitēm.” (Ef 4, 1–3)
Kopā ar iepriekš teikto Kristus apustuļiem pasniedza ļoti izsmeļošu mācību: ja viņi, Dieva aicināti, kļūs vairāk un vairāk šķīstīti, tad saglabās savstarpēju mieru, draudzību un mīlestību. Tad nebūs ķildu un strīdu (kā tas jau bija — Mk 9, 33).
Protams, šāda mācība tiek attiecināta uz visu Kristus Baznīcu. Tajā nav vietas neveselīgām sacensībām par pirmo vietu, iluzoru lielumu. Tā vietā tiek gaidīta degsme par patiesu mīlestību. Kā šo pārdomu izcils noslēgums lai ir citāts no vēstules romiešiem, kas atklāj, kā var izpausties tīra, īsta kristieša “sāls”:
“Brāļu mīlestībā mīliet viens otru, godbijībā pārsteidziet cits citu! Neesiet kūtri centībā, esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam! Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanā! Ņemiet līdzdalību svēto vajadzībās, centieties būt viesmīlīgi! Svētiet tos, kas jūs vajā, svētiet, bet nelādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Esiet savstarpēji vienprātīgi! Neesiet augstprātīgi, bet pazemojieties ar pazemīgajiem! Neesiet pārgudri paši sevī! Nevienam ļaunu ar ļaunu neatmaksādami, sekmējiet labu nevien Dievam, bet arī visu cilvēku priekšā! Ja iespējams, ieturiet mieru ar visiem cilvēkiem, cik tas no jums atkarīgs! Vismīļie, neatriebieties jūs paši, bet dodiet vietu dusmām, par kurām rakstīts: Man pieder atriebšana, es atmaksāšu, saka Kungs. Bet ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu, ja viņš cieš slāpes, dod viņam dzert! To darīdams, tu sakrāsi uz viņa galvas kvēlojošas ogles. Ļaunums nedrīkst tevi uzvarēt, bet tu uzvari ļaunumu ar labu!” (Rom 12, 10–21).
Vai esmu sastapies ar liegumu kalpot Jēzus vārdā vai sludināt Viņa Evaņģēliju? Kas to liedza: priesteris, kāda konsekrētā persona vai kāds no lajiem? Vai tas bija greizsirdības dēļ, vai tomēr aiz tā ir kādi citi nopietni iemesli?
Vai šī fragmenta kontekstā man nāk prātā, ka būt greizsirdīgiem par citu kalpošanu Dievam, var tuvināt cilvēku grēkam pret Svēto Garu, jo katehisms māca, ka šādi grēko tas, „kas savu tuvāku apskauž tāpēc, ka Dievs to svētījis” ?
Kādā veidā es mācētu atšķirt „garīgo ātrsirdību”, kas tomēr pretojās Dieva Valstības stilam (sal. Lk 9, 52–56) no īstās degsmes par Dieva godu un cilvēku pestīšanu?
Jēzus pamācība par sodu, kas gaida tos, kas mazina ticību jebkura Kristum ticīgā sirdī, ir ļoti barga. Ko es domāju par cilvēkiem, kuri mūsdienās dažādos medijos skaidri un atklāti izsmej ticību Kristum un Baznīcai. Pauž maldu mācību par cilvēka dzīves vērtību vai tās jēgu, par šķīstības vērtību un laulības svētumu; kuri izstumj ticības simbolus no skolām, birojiem, publiskām vietām, bet to vietā ļauj likt maģijas simbolus, citu reliģiju, filozofiju zīmes un par “dievu” padara cilvēku? Vai es vismaz lūdzos par šādiem cilvēkiem?
Saskaņa ar kādiem kritērijiem var spriest par cilvēka sirds un dzīves “garšu”?
Vai Jēzus varētu teikt, ka esmu “sāļš”? Kāda ir manas dzīves “garša”?
Vai es mācētu komentēt, paskaidrot Svēto Rakstu pantu: “Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt.” (Kol 4, 6)?
Vai mani ir pārsteidzis, ka Jēzus runā par sāli, bet nerunā par cukuru? Vai es vispār zinu, kur Bībelē runāts par cukuru vai kādu saldmi attiecībā uz Dievu?
