2. Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas? 3. Bet Viņš atbildēdams sacīja tiem: Ko Mozus jums pavēlējis? 4. Tie sacīja: Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās grāmatu un šķirties. 5. Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu rakstījis.6. Bet no radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti. 7. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas. 8. Un tie būs divi vienā miesā. Tātad viņi jau nav divi, bet viena miesa. 9. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. 10. Un Viņa mācekļi mājās atkal jautāja Viņam par to pašu. 11. Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. 12. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību.
13. Un Viņam atnesa bērniņus, lai Viņš tiem pieskartos, bet mācekļi norāja nesējus. 14. Jēzus, tos redzēdams, saīga un sacīja viņiem: Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15. Patiesi, es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies. 16. Un Viņš tos apskāva un, uzlicis tiem rokas, tos svētīja.
1 No turienes Jēzus nāca Jūdejas apvidū, Jardānas otrā pusē, un ļaužu pūlis atkal sapulcējās pie viņa, un viņš, kā allaž, tos mācīja. 2 Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu?” 3 Viņš jautāja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” 4 Tie sacīja: “Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist.” 5 Tad Jēzus tiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. 6 Bet no radīšanas iesākuma Dievs viņus veidojis kā vīrieti un sievieti. 7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti. 8 Un tie divi būs viena miesa. Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. 9 Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” 10 To pašu viņam mājās jautāja arī mācekļi. 11 Un viņš tiem sacīja: “Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to. 12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un apprec citu, tā pārkāpj laulību.”
13 Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. 14 Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” 16 Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja.
Radīšanas uguns izkaltajā gredzenā vienojās cilvēku krāsas.[1] Dzimst varavīksne, un nāk lietus.
Cietsirdības preses izraisītajā spiedienā lūzt cēlmetālu skūpsti.[2] Rūc draudīgi mākoņi, un birst asaras.
Žēlsirdības krusta uzrakstītajā ielūgumā atmirdz debesu kāzas.[3] Caur nožēlas logu[4] var ielidot gājputni, kas cerību knābjos nesīs sinepju graudiņus[5]…
2. Un farizeji pienāca un, Viņu kārdinādami, jautāja: Vai vīrs drīkst šķirties no sievas? 3. Bet Viņš atbildēdams sacīja tiem: Ko Mozus jums pavēlējis? 4. Tie sacīja: Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās grāmatu un šķirties.
Nav šaubu par to, ka cita lieta ir meklēt patieso izpratni par kādu lietu, cita — pieiet un jautāt ar viltību, kārdinot cilvēku. Katrs cilvēks ir aicināts meklēt patiesību un rīkoties saskaņā ar to, jo tikai tad, kad mēs „atzīstam patiesību, patiesība dara mūs brīvus” (sal. J 8, 32). Tā nākamais auglis ir cilvēka sirds laime.
Farizeju jautājums nav par laulības šķiršanas iemesliem vai apstākļiem, bet par tā vispārējo pieļaujamību. Un ja Mozus dotajā likumā bija skaidri teikts par iespējamo šķiršanu, tad savā uzstāšanā un jautājuma stilā farizeji liek Jēzus „zaudētāja” pozīcijā, nojaušot, ka Viņš nepieļaus šķirties.
Vecās Derības likuma izteiksme šķiršanas jautājumā nebija viennozīmīgā. Jūdu skolotāji dažreiz šaubījās par to, kas īsti varētu būt šķiršanās no sievas pamats. Daži stingri rabbi teica, ka iemeslam šķiršanai jābūt ļoti nopietnam un tas ir iespējams tikai laulības pārkāpšanas skaidrajā gadījumā. Daži liberāli mācīja, ka pietiktu, lai vīrs nebūtu apmierināts ar sievas rīcību vai viņas izskatā atrastu kādu nepatiku.
Ja vajag, uzlūkosim atbilstošu tekstu no Atkārtotā likuma grāmatas:
„Ja kāds ņem sievu un kļūst tai par vīru, bet tad notiktu, ka tā neatrod vairs labvēlību viņa acīs, tādēļ ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš raksta tai šķiršanās rakstu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama. Un tā lai atstāj viņa namu un kļūst citam vīram par sievu. Bet, ja arī šis otrs vīrs no tās novēršas un arī raksta viņai šķiršanās rakstu, iedod to viņai rokā un izraida no sava nama vai arī kad otrs vīrs mirst, kas bija viņu apņēmis par sievu, tad viņas pirmais vīrs, kas viņu bija izraidījis, to nevar ņemt atkal par sievu pēc tam, kad tā kļuvusi nešķīsta, jo tā ir negantība Tā Kunga priekšā, un tev nebūs apgānīt to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par mantojumu.” (At 24, 1–4)
Iedziļinoties Evaņģēlija saturā, ir vērts pamanīt, ka sv. Mateja un sv. Marka versijas atšķiras. Parādās, ka tā otrā versijā Jēzus atbildē pastāv cits akcents, nekā tas, kas ir farizeju jautājumā. Farizeji jautā par to, kas būtu atļauts, tomēr Kristus akcentē pienākumu, pavēli, bausli: „Vai vīrs drīkst šķirties no sievas?” — farizeji, „Ko Mozus jums pavēlējis?” — Jēzus. Visiem ir skaidrs, ka starp pienākumu (vai baušļa jēgu) un atļauju ir būtiska atšķirība. Un par to Dieva Dēls teiks viņiem daudz skaidrākos vārdos.
Farizeju stāja pierāda, ka cilvēka grēka ievainotajā dabā virsroku ņem tendencē „izšķaidīt” likumu, atvieglot to, interpretēt pa savam. Parādās vēlme atrast kādus „vārtiņus”, pa kuriem var iziet un „darīt savu”.
Ņemot vērā, ka katrs bauslis sargā kādu nopietnu vērtību,
kļūst skaidrāks, ka tā ievērošana vienmēr prasīs piepūli, kas cilvēkam tomēr nenāk viegli. Šai ziņā, pazīstot cilvēka dabu, svētais Pāvils rakstīja romiešiem sekojoši: „Miesas gudrība ir naidīga Dievam; tā nepakļaujas Dieva likumam, nedz tā to spēj.” (Rom 8, 7).
5. Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu rakstījis.6. Bet no radīšanas sākuma Dievs viņus radīja kā vīrieti un sievieti. 7. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un paliks pie savas sievas. 8. Un tie būs divi vienā miesā. Tātad viņi jau nav divi, bet viena miesa. 9. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.
Aiz vārda „cilvēks” slēpjas vīrs, jo saskaņā ar toreizējo likumu pats vīrs varēja iesākt šķiršanas tiesu un pats varēja to īstenot. Nevajadzēja nekādu trešu personu, tiesnesi.
Abu Evaņģēlistu versijās Jēzus atbildē tiek citēti teksti no Vecās Derības (sal.: Rad 1, 27; 2, 24). Tātad liegums šķirties ir tīri biblisks! To gaismā atklājās, ka Dieva acīs šī meklēta iespēja „atlaist” ir vienkārši cilvēka cietsirdības izpausme. Un tai vienmēr būs grēka piegarša.
Var nākt pie secinājuma, ka toreiz izveidotais likums zināmā mērā bija Dieva plāna pārkāpums. Tāpēc Kristus mācībā atrodams tik stiprs uzsvērs uz vajadzību izprast Dieva plānu un nepieciešamību ievērot to pēc sirds. Šāda morālās dzīves prasība galīgi atmet pretējo stāju: „izšķaidīt”, atvieglot, samazināt Dieva likumus.
Atcerēsimies, ko šādā virzienā domājot, Jēzus teica par sevi pašu: „Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt.” (Mt 5, 17). Un tad turpināja, attiecinot pie katra no mums:
„Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā. Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs lielāka kā rakstu mācītāju un farizeju, jūs debesvalstībā neieiesiet.” (Mt 5, 18–20).
Kopumā. No vienas puses Dieva Dēls „attaisno” Mozu cilvēka cietsirdības dēļ, jo tā meklē iespēju šķirties. No otrās, Kristus vēlas atgriezt Dieva sākotnējo plānu, kas izved no cietsirdības un ieved svētumā. Sal.:
„Apjoziet sava prāta gurnus, modrībā un pilnībā ceriet uz to žēlastību, kas jums tiks dota, kad parādīsies Jēzus Kristus. Kā paklausīgi bērni nedzīvojiet kārībās, kam jūs agrāk kalpojāt savā nezināšanā, bet tāpat kā Svētais, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvē, jo rakstīts: «Esiet svēti, jo es esmu svēts.»” (1 P 1, 13–16)
Vēl viena spēcīga balss laulības svētuma un sestā baušļa kontekstā ir atrodama svēta Jāņa Kristītāja mācībā un rīcībā. Viņš ir kļuvis par mocekli cīņas par laulības svētumu dēļ (sal. Mk 6, 17–29).
10. Un Viņa mācekļi mājās atkal jautāja Viņam par to pašu. 11. Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. 12. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību.
Kristus pasniegtais morālais kodeks — tā, kā to redz Dievs — nepieļauj nekādu šķiršanos. Tās gadījums ir vienāds ar laulības pārkāpšanu un tad tas ir smagais grēks.
Savā skaidrojumā Krustus liek vēl klāt arī vienlīdzību, kura ir starp vīru un sievu attiecībā uz pienākumu pastāvēt laulībā un rūpēties par tās svētumu. Nedz vīrs nedz sieva nevar lauzt laulības zvērestu vai veikt šķiršanas procesu.
Pieminēsim vēl vienu spēcīgu argumentu par laulības svētumu, tās nešķiramību un sestā baušļa būtību. Tas atrodams vēstulē efeziešiem:
„Sievas lai ir paklausīgas saviem vīriem kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus – Baznīcas galva, būdams savas miesas Pestītājs. Bet kā Baznīca Kristum, tā sievas visā padotas saviem vīriem. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu. Lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem. Sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, bet lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem jāmīl savas sievas kā sava miesa. Kas savu sievu mīl, tas mīl pats sevi, jo neviens vēl nekad nav ienīdis savu miesu, bet to kopj un saudzē tāpat kā Kristus – Baznīcu. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi: no Viņa miesas un no Viņa kauliem. Tāpēc cilvēks atstās tēvu un savu māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristū un Baznīcā. Tiešām, arī katram no jums jāmīl sava sieva, tāpat kā mīl pats sevi, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru!” (Ef 5, 22–33).
Svētais Pāvils parāda laulāto dzīves pamatu, kas ir mīlestība. Un to paraugs ir pats Dievs un Viņa mīlestība uz cilvēci. Tāpēc ne tikai nevar būt runa par laulības pārkāpšanu vai par kādu šķiršanu, bet skaidrojot par sestā baušļa būtību, tiek akcentēts mīlestības un laulāto attiecību vistīrākais paraugs, pēc kā tiekties, proti, paša Dieva piemērs.
Pie šādas izpratnes gadu simtiem Dievs gatavoja cilvēci un jau Vecās Derības laikā atklāja sevi kā Līgavaini, bet cilvēci — kā Līgavu. Un vairākas reizes Viņš aizrādīja Izvēlētai tautai tās nepastāvīgumu ticībā, salīdzinot viņu ar neuzticīgu līgavu (sal.: Ez 16,15–19.22; Jer 3, 1–2; Os 2 un citas vietas).
Patiesībai par laulību un tās svētumu vēl dziļākas saknes saistās ar pasaules radīšanas plānu. Izsmeļoši par to katehisms saka vārdos:
„Dievs, radīdams cilvēku aiz mīlestības, arī viņu aicināja uz mīlestību, kas ir ikviena cilvēka iedzimts pamataicinājums. Cilvēks taču ir radīts pēc Dieva, kurš „ir Mīlestība” (1 J 4, 8. 16), attēla un līdzības. Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku.” (KBK 1604).
Tā gaismā parādās vēl viena patiesība: jebkura dzīvošana ārpus laulības, neatkarīgi no tā, vai ir runa par Kristum ticīgajiem vai par neticīgajiem, pretojas Dieva plānam.
Noslēdzot šo punktu, atgādināsim, ka pēc Kristus teikta ir skaidrs, ka laulība pastāv līdz laulātā nāvei un pašās Debesīs laulība vairs „nebūs vajadzīga: „Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: «Pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs.»” (Mt 22, 29a.30). Citos vārdos: laulība ir viens no veidiem, kas cilvēkiem palīdz augt mīlestībā un tādējādi tuvoties Debesīm.
Blakus šim ceļam ir cits, par ko māca gan pats Jēzus Kristus gan svētais Pāvils:
„Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!” (Mt 19, 12)
„Attiecībā uz jaunavību man Kunga pavēles nav, bet es dodu padomu kā tāds, kas no Kunga ieguvis žēlsirdību, lai būtu uzticīgs. Tāpēc pašreizējo spaidu dēļ es atzīstu par labāku, ka cilvēkam labāk palikt tāpat. Ja esi saistīts ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi neprecēts, nemeklē sievu! Bet ja esi devies laulībā, tad neesi grēkojis; un ja jaunava apprecas, tā negrēko, bet miesas grūtības viņiem būs. Es tomēr gribu jūs saudzēt. (…) Bet es vēlos, lai jūs būtu bez rūpēm. Kam nav sievas, tas rūpējas par to, kas ir Kunga, kā patikt Dievam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai, un viņš ir dalīts. Arī neprecētā sieviete un jaunava domā par to, kas ir Kunga, lai būtu svēta miesā un garā; bet precētā domā par pasaules lietām, kā patikt vīram. Es to saku jūsu labā, ne cilpu jums apmezdams, bet tājā nolūkā, lai dotu jums iespēju godīgā dzīvē un bez traucējuma pielūgt Kungu. Bet ja kādam šķiet, ka izrādīsies necienīgi, ja viņa jaunava būs pāri gadiem, un tam tā jānotiek, tad lai dara, kā grib! Ja viņa dodas laulībā, grēka nav. Bet kas, nebūdams padots nekādai nepieciešamībai, noteikti nospriedis savā sirdī un, rīkojoties saskaņā ar savu brīvo gribu, ir nolēmis savā sirdī paturēt savu meitu jaunavībā, tas labi dara. Tātad, kas savu meitu atdod pie vīra, tas labi dara, bet kas nedod pie vīra, tas dara labāk. Sieva ir padota likumam, kamēr viņas vīrs dzīvs. Ja tās vīrs ir miris, viņa ir brīva un var doties laulībā, ar ko vēlas, bet tikai Kungā. Bet svētīgāka viņa būs, ja saskaņā ar manu padomu paliks tāpat. Es esmu pārliecināts, ka arī man ir Dieva Gars.” (1 Kor 7, 25–28.32–38).
Šajos abos citātos tiek skicēta mācība par šķīstības ceļu augstāko nekā laulība vērtību un par konsekrētās dzīves un svētsolījumu jēgu Baznīca dzīvē (sal. KBK 914 – 933; 1618 – 1620).
Vairāk par laulības sakramentu: KBK 1601 – 1666.
Lielāku komentāru par laulības nešķiramību piedāvā portāls katolis.lv sekojošajā rakstā:
Vai sarunās ar cilvēkiem mag gadījies skaidri teikt: „Vai tu patiešām jauta man, jo vēlies atrast patiesību, vai tomēr tu gribi mani kārdināt.” ?
Kā es skaidrotu vajadzību tiekties pēc Dieva baušļu vispilnīgākās izpildīšanas — cik tas ir atkarīgs no mums, cik tas ir mūsu spēkos, tad, kad cilvēks man jautātu: „Cik tālu es varētu tuvoties kādai viena no baušļiem robežai, kādam ļaunumam, lai tomēr tas vēl nebūtu grēks…” ?
Kādu mācību par laulības svētumu, par tās nešķiramību bija man dota dzīves mūža? Vai šī mācība bija saskaņā ar Dieva un Baznīcas mācību?
Vai diskusijās par laulību un par tik daudzām mūsdienu šķiršanām es lietoju argumentus no šī Evaņģēlija fragmenta? Vai centos atklāt cilvēkiem šo „rūgtuma saknes, kas mums kaitē un kas daudzus aptraipa” (sal. Ebr 12, 15) būtību, kas ir grēka izraisīta cietsirdība?
Vai es mācētu runāt par šķīstību un laulības svētumu ar cilvēkiem, kas neatzīst vajadzību dzīvot šķīstībā, bet grēcīgās attiecībās vēlās ieiet vai ir jau iegājuši pirms laulības noslēgšanas? Vai es būtu spējīgs teikt viņiem, ka kopīga dzīvošana ārpus laulības ir pret Dieva gribu? Vai kā argumentu es lietotu patiesību, ka daži tik tālu sapratuši šķīstības vajadzību, ka izveidojuši tā saukto „Šķīsto siržu kustību”?
Vai manās acīs mācība par konsekrētās dzīves vērtību ir derīgs, atbilstošs, lai pastiprinātu cilvēkos izpratni gan par šķīstības pirms laulības vajadzību gan par laulības sakramenta svētumu?
17. Un kad Viņš bija izgājis ceļā, kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu? 18. Bet Jēzus sacīja viņam: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labais, kā vienīgi Dievs. 19. Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs krāpt, tev būs tēvu un māti godāt! 20. Bet tas atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, no savas jaunības es esmu visu to pildījis. 21. Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! 22. Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu. 23. Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā! 24. Bet mācekļi iztrūkās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēdams, sacīja tiem: Bērniņi, cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu! 25. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. 26. Tie vēl vairāk brīnījās un savā starpā runāja: Un kas tad var kļūt pestīts? 27. Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams. 28. Un Pēteris sāka Viņam runāt: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. 29. Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, 30. Kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi.
17 Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” 18 Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 19 Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti.” 20 Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” 21 Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” 22 Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. 23 Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” 24 Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” 26 Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” 27 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” 28 Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” 29 Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, 30 nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.
Sākot ar šo Evaņģēlija fragmentu, svētā Marka uzrakstītajā Evaņģēlijā seko trīs pamācības par attiecībām starp bagātību un Dieva Valstību:
10, 17–22 → stāsts par bagāto jaunekli,
10, 23–27 → izteiktā mācekļiem pamācība,
10, 28–31 → paskaidrojums par algu, kas gaida tos, kas atsākās no bagātībām.
Šajās daļās klātesošs vēstījums ir divējāds.
pirmkārt pauž to, ka pieķeršanās bagātībām kļūst par lielu apdraudējumu Jēzus sekotāju ticībai,
otrkārt apstiprina, ka sekošana Kristum nav kāds tukšums vai kāda akla sevis nicināšana un ārprāts, jo alga par sekošanu Dieva Dēlam ir, un tā ir daudz lielāka, nekā visi upuri, kurus tomēr šis ceļš prasa, kopā ņemti.
17. Un kad Viņš bija izgājis ceļā, kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu?
Jaunekļa teiktais nenozīmē Jēzus morālās dzīves uzslavināšanu. Drīzāk tas bija viens no jūdu kultūra veidiem, caur kuru iegūst klausītāja uzmanību un labvēlību.
Toties viņa žests var „iet soli tālāk” un ne tikai paust lielo cieņu, kuru jauneklis izrāda Jēzum, bet var kļūst par pielūgsmi. Baznīcas dzīvē ceļos mešanās tiek izmantota it sevišķi Euharistijas kontekstā, proti, ejot Vissvētākajam Sakramentam garām, Svētajā Misē konsekrācijas laikā, pieejot pie Svētās Komūnijas, vai arī Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā. Lielajā Piektdienā šādā veidā jāpagodina Jēzus krusts. Ar šo žestu ticīgais izrāda dziļu lūgšanu un Dieva pielūgsmi, kā arī savu pazemību un grēku nožēlu.
Evaņģēlija valodā „mūžīgā dzīvošana” ir tas pats kā „Dieva Valstība”.
18. Bet Jēzus sacīja viņam: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labais, kā vienīgi Dievs.
Šis pants ietver sevī zināmo Jēzus aizrādījumu jauneklim, jo vēl nezinot Mesijas noslēpumus, nevajadzētu, lai jauneklis (uzreiz) traktētu Viņu vairāk nekā vienkāršu cilvēku. Tāpēc Jēzus norāda, ka tikai Dievs ir labs.
Var arī domāt, ka Jēzus, dzirdot jaunekļa izteikto, vēlējas pārbaudīt tā vaļsirdību un patiesīgumu.
19. Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs krāpt, tev būs tēvu un māti godāt! 20. Bet tas atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, no savas jaunības es esmu visu to pildījis.
Šī jaunā cilvēka uzdotais jautājums likt domāt, ka dvēselei, kas cenšas dzīvot godīgu ticīgā cilvēka dzīvi, ievērojot Dieva baušļus, tomēr ar to nepietiek. Tā grib meklēt „kaut ko vairāk”. Šādu meklējumu augļi ir redzami Baznīcas dzīvē visādu lūgšanu un apustulāta grupu formā. Tomēr to visaugstākais līmenis ir konsekrētā dzīve.
Jauneklis atzīstās, ka ievēroja Dieva baušļus. Šis punkts ir ļoti svarīgs mūsdienām. Kāpēc? Kaut Dieva norādes un baušļi ir paredzēti, lai vestu mūs par pareizo dzīves ceļu un aizvestu līdz Dieva Debesīm, daži grib tos mīkstināt, mainīt, interpretēt pa savām, vai vispār atcelt. Patiesība, kas atspīd no šī panta, neapšaubāmi norāda, ka tomēr cita ceļa nav. Baušļi sargā Dieva un cilvēka vērtības, tāpēc tikai ar to ievērošanu sākot, var domāt par „kaut ko vairāk” un beidzot par mūžīgās dzīves sasniegšanu.
Ārī paša Dieva Dēla, Jēzus Kristus dzīve parāda ne tikai to, ka katrā brīdi arī Viņš ievēroja Dekalogu, nebija neko no tā atmetis, bet vēl paplašināja to ar mīlestības bausli. Šī baušļa dinamikā atrada savu izpausmi arī paša Jēzus nabadzībā. Sal.: „Lapsām ir alas, debesu putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.” (Mt 8, 20).
Ņemot vērā visu līdz šim teikto, var konstatēt, ka ticīgās un morālā dzīves pilnība ir
1) atteikties no visa, kas traucē sekot Kristum,
2) pūlēties, lai sekotu Viņam no visas sirds un tā kā Viņš izpildītu Debesu Tēva domu.
21. Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man!
Šie vārdi „Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam…” parādās vien sv. Maraka uzrakstītajā Evaņģēlijā. Un tiem var skatīties divējādi.
Pirmais. Ņemot vēra, ka Jēzus uzlūkoja jaunekli ar mīlestību pēc tā, ka viņš apliecinājuma savu baušļu ievērošanu, var nojaust, ka paklausība Dievam, Viņa doto baušļu pildīšanu aizkustina dievišķo sirdi, iepriecina to, ir Dievam patīkama. Taču arī tādējādi cilvēks pauž savu mīlestība uz Dievu. Un tieši tāpēc Dievs šādu cilvēku mīlēs jo vairāk un viņu pilnveidos. Arī citviet Bībelē ir atrodama šāda patiesība. Divi piemēri (pirmais — caur līdzību, otrais — skaidros vārdos ):
„Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir kopējs. Viņš nocērt no manis ikkatru zaru, kas nenes augļus, un ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus.” (J 15, 1–2);
„Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs manus baušļus pildīsiet, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā. To es jums sacīju, lai mans prieks paliktu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (J 15, 9–11).
Otrais. Var domāt, ka Evaņģēlists zināmā mērā sargā mūsu pareizo izpratni par Dieva mīlestību un Viņa prasībām: tas, kas mīl, grib, lai mīlētais augtu, attīstītos. Bez šādas izpratnes būtu grūti pieņemt Jēzus norādījumu. Jo prasīt atstāt līdzšinējo dzīvi un ieiet nezināmā, prasīt vairāk paļauties Dievā, nekā balstīties uz redzamiem līdzekļiem, var izklausīties dīvaini, kā nesaprotams piedāvājums, nevis kā mīlestības izpausme. Dievs vienmēr skatās uz mums ar mīlestību, un kaut prasa no kaut kā atteikties, dara to mīlestības uz mums dēļ!
22. Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu.
Vai pēc iepriekš teikta vajadzētu vēl reiz komentēt par to, ka pieķeršanās bagātībām un cerības tajās likšana ir reāls apdraudējums ticības un izaugsmes svētuma ceļam? Te ir skaidrs pierādījums.
Evaņģēlijā mīnēta jaunekļa saskumšanās atklāj, cik dziļi cilvēka sirdī iesakņojās vēlme iemantot, pārvaldīt un baudīt bagātību, redzamos labumus. Šī cilvēka drāma parādās jau Radīšanas grāmatas trešajā nodaļā: vēlme iemantot (aizliegto augli) bija stiprāka nekā vēlme ieverot Dieva pavēlēs un tādējādi uzturēt draudzīgās attiecības ar Viņu.
Kaut caur negatīvo, tomēr šī panta izteiksme uzsvēru cilvēka brīvas gribas lomu. Dievs vienmēr piedāvā, nekad nespiež un neatņem brīvas izvēles iespēju. Tāpēc ir iespējams, ka pat lielā labums priekšā cilvēks teiks „Nē!” un aizies.
Vēl viena nianse. Atbalstīt nabagus, ik pēc kāda laika iedot viņiem ziedojumu, kādu atbalstu, ir pilnīgi cits, nekā būt gatavam dot savu visu un tad zināmā mēra sevi pašu. Evaņģēlijā atrodams līdzīgs tam piemērs — stāstā par nabago atraitni:
„Un Jēzus, sēdēdams iepretim upuru lādei, redzēja, ka ļaudis meta naudu upuru lādē; un daudzi bagātie meta daudz. Bet viena nabaga atraitne atnākusi iemeta divas artavas, kas ir viens kvadrants, un Viņš, pieaicinājis savus mācekļus, tiem sacīja: «Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne vairāk iemetusi nekā visi, kas upuru lādē tika metuši. Jo visi meta no tā, kas viņiem bija lieks, bet šī upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, – visu savu uzturu.»” (Mk 12, 41–44).
23. Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā! 24. Bet mācekļi iztrūkās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēdams, sacīja tiem: Bērniņi, cik grūti ieiet Dieva valstībā tiem, kas paļaujas uz naudu! 25. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.
Kristus izteiktie vārdi mācekļos izraisīja ne tikai neizpratni, bet lielu uztraukumu, bailes. Kāpēc viņi varēja šādi reaģēt? Jūdu uztverē labklājība vienmēr bija izprasta kā Dieva svētības konkrēto izpausme. Kā tad tagad kāds var paust, ka Dieva svētību var siet ar atteikšanos no Viņa dotajiem labumiem?
Tālāk. Bībeles komentāri iztaisno nepareizo izpratni par Jēzus izteikto līdzību, kas sevī ietver tik lielo pārspīlējumu. Daži uzskatā, ka te varētu būt runa par vieniem no Jeruzalemes pilsētas vārtiem, kas bija tik šauri, ka iet tiem cauri varēja tikai tāds kamielis, kas bija atbrīvots no visas vestas (cilvēka sakrātas) mantas. Tomēr Jēzus apzināti izmantoja tik lielo pārspīlējumu (lielais kamielis caur tik maziņu adatas aci!), lai mēs sadzirdētu patiesību par kārdināšanas, kas slēpjas bagātībā, reālo spēku, un kas tik nopietni apdraud pestīšanas ceļu. Tie mācītāji, kas gribētu mīkstināt šīs līdzības izteiksmi un tādējādi Kristus prasības, vienkārši nedzird, nesaprot paskaidrojumu, kas tūlīt pēc tā teiktā plūda no Jēzus mutes: „Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams.”
Punktu uz „i” var pielikt klāt svētā Jāņa no Krusta paskaidrojums. Mēģinot paskaidrot šo pieķeršanās jebkuriem labumiem virs šīs zemes lielo bīstamību, viņš izmanto līdzību par putnu un skaidri saka, ka tam, ar kādām važām mēs piesietu kādu putnu — vai tā būs vienkārša aukla, resna virve vai pat smagas dzelzs ķēdes — nav nekādas nozīmes. Jebkurā no šiem gadījumiem putns nevarēs aizlidot prom. Un Karmela mistiķis skaidro, ka šādi ir arī ar dvēseli: jeb kam virs šis zemes viņa pieķertos vairāk nekā Dievam, nevarēs brīvi lidot pretī dievišķajai Saulei, Jēzum Kristum.
Pateicoties šādam paskaidrojumam, ir vieglāk izprast citus Jēzus vārdus:
„Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs.” (Mt 10, 37),
(Citā Evaņģēlijā tas skan vēl bargāk!) „Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lk 14, 26),
” Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?” (Mt 16, 26),
„Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lk 14, 33).
26. Tie vēl vairāk brīnījās un savā starpā runāja: Un kas tad var kļūt pestīts? 27. Un Jēzus, viņus uzlūkodams, sacīja: Tas nav iespējams cilvēkiem, bet ne Dievam, jo Dievam viss ir iespējams.
Starp jautājumiem par bagātības mantošanu un došanos pa pestīšanas ceļu nav runa vien par cilvēka brīvas gribas izvēli, vai par to, cik liels ir iemantotās bagātības mērs, vai cik godīgi tas viss tika nopelnīts. Te ir runa par cilvēka dabu, kas kā grēka ievainota, nevar pati no sevis atbrīvoties no šādas pieķeršanās. Tieši tāpēc arī Jēzus savas kalpošanas iesākumā tika kārdināts ar sātību, ar mantkārību, ar varaskāri (sal. Mt 4, 1–11). Un visu to uzvārēja.
Jau no bērnu dienām bijām mācīti par sešām ticības patiesībām, kuras visiem cilvēkiem jāzina un jātic. Viena no tām saistās ar šo tēmu, jo saka: „Dieva žēlastība nepieciešami ir vajadzīga cilvēka pestīšanai.” Citiem vārdiem: cilvēka sirdi no pieķeršanās bagātībām var atbrīvot, dziedināt tikai pats Dievs. Mums nav tādu spēju, lai savas sirdis pašiem labotu, atbrīvotu no mīnētās sērgas. To dara vien Dieva žēlastība.
28. Un Pēteris sāka Viņam runāt: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. 29. Jēzus atbildēdams sacīja: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas manis un evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus, 30. Kas tagad, šinī laikā, nesaņemtu simtkārt tik daudz, kaut caur vajāšanām, namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, un nākošajā laikā mūžīgo dzīvi.
Kā bija mīnēts pašā sākumā, Jēzus pamācība apstiprina, ka sekošana Viņam sastapsies ar Dieva doto bagāto algu. Protams, vārdus, kuros Jēzus to pauž, nevar ņemt burtiski: es atsakos no savas mājas, bet saņemšu 100 citu māju. Tas būtu pretrunā šī vēstījuma saturu. Kristus skaidro, ka iekšēja brīvība un saistītā ar to saldme cilvēka dvēselē ir daudz vērtīgāka, nekā 100 nami, mātes, tīrumi.
Papildus mācība šim punktam atrodamā svētā Jāņa no Krusta mācībā: dvēselē var iemantot pat visu virs šīs zemes un joprojām būt brīva, ja tā iemanto to Kristū, ja visu to attiecina uz Viņu. Tad arī viss, kas ir iemantos un tiek izmantos, dvēseli pievelk vēl tuvāk Kristum. Pateicoties dotajam, dvēsele vēl vairāk slavē Dievu, pateicās Viņam un vēl karstāk mīl Viņu. Fragments no mīnētā:
„Mans Dievs, Tu man neatņemsi nekā no :a. ko reiz dāvāji savā viendzimušajā Dēlā Jēzū Kristū Viņā Tu man dāvāji visu, pēc kā es ilgojos. Tāpēc es gavilēju, jo es Tevi gaidu un Tu nāc. Kāpēc gan vilcināties un nogaidīt? Es varu mīlēt Dievu tūlīt, savā sirdī. Debesis ir manas, un zeme ir mana, un visi ļaudis ir mani, taisnīgie ir mani, un mani ir grēcinieki, eņģeļi ir mani, un Dieva Māte ir mana. Viss, kas vien pastāv, ir mans. Pats Dievs ir mans un manis dēļ, jo Kristus ir mans un Viņš viss ir manis dēļ. Ko tu vēl lūdz un meklē, mana dvēsele? Tas viss ir tavs un tevis dēļ. Neapstājies pie mazsvarīgā un neapmierinies ar druskām, kas krīt no tava Tēva galda. Celies un līksmo par savu godību, ietērpies tajā un baudi to, un tu sasniegsi savu sirds ilgu piepildījumu.” (No Iemīlējušās dvēseles lūgšanas).
Evaņģēlija tekst ir vēl viens sīkumiņš, kuru nedrīkstam izlaist: sirds brīvība un mīlestība uz Dievu nesargā virs šīs zemes no ciešanām! Pieliekot klāt arī citu vietu Evaņģēlijā pamācības, saprotam, ka kopā ar brīvprātīgo atteikšanos no pārejošiem labumiem ciešanās, pārbaudījumi ir vēl viens no līdzekļiem, kas šķīsti cilvēka sirdi un pastiprina ilgas pēc mūžīgās dzīves. Sal.:
„Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka par ugunī pārbaudītu zeltu, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad parādīsies Jēzus Kristus.” (1 P 1, 6–7).
Vai ceļos mešanās ir žests, kuru es labvēlīgi daru kā manas Dieva pielūgsmes un savu grēku nožēlas izpausme, vai tomēr es jūtos pie tā zināmā mērā piespiests, jo šādu rīcību pieprasa Baznīcas dzīve, it sevišķi liturģija?
Kāds ir žests, izņemot ceļos mešanos, kas manā izpratnē var (varbūt pat labāk) paust manu mīlestību uz Dievu, pateicību Viņam? Par kādu žestu es vēl domātu, kuru es daru, kas pauž manu grēku nožēlu un pazemošanos Dieva priekšā?
Vai man gadījies sastapties ar cilvēkiem, kas atmet kādus Dieva baušļus vai Baznīcas morālo mācību, tomēr uzskata sevi par pareiziem kristiešiem? Kā es mēģināju/mēģīnātu skaidrot, ka tikai Dieva Baušļu pildīšana ir vienīgais drošs pestīšanas ceļš?
Kādā veidā es līdz šim uztveru izteiktas zem manas adreses prasības, piemēram, no vecāku, skolotāju, priesteru puses? Cik lielā mērā es atklāju tās kā īstās mīlestības un rūpju par manu izaugsmi izpausmi? Vai tomēr gadījies, ka dzirdētās prasības nebija īstas mīlestības izpausmes? Kādā veidā es māku atšķirt vienu no otrā?
Kuri no Dieva svēto kārtas piemēri uzrunā mani visvairāk Dieva dēļ brīvprātīgi izvēlētās nabadzības kontekstā?
Vai es pats kādreiz domāju par nabadzības svētsolījuma jēgu un tā salikšanu (kaut kā privāto svētsolījumu)?
Vai es pazīstu cilvēkus, kas, lai palīdzētu savai sirdij saglabāt brīvību no pieķeršanās redzamiem labumiem, pat mūsdienas praktizē to, ka 10 tiesu no savas algas ziedo Baznīcas vajadzībām vai kādām organizācijām, kas kompetenti atbalsta nabagus, piemēram „Caritas Latvija”, „Sarkanais Krusts”, konkrētā slimnīca?
Kādos cilvēka dzīves kontekstos, izņemot jautājumus par bagātību un tās iemantošanu, es pamanīju, ka ticības patiesība, kas saka: „Dieva žēlastība nepieciešami ir vajadzīga cilvēka pestīšanai.” patiešām „strādā”? Citos vārdos, kādas ir vēl citas cilvēka dzīves zonas, kurās atklājās, ka mēs paši bez Dieva palīdzības nevaram sevi atbrīvot un svētdarīt?
35. Un Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, piegājuši pie Viņa, sacīja: Mācītāj, mēs vēlamies, lai Tu mums darītu, ko vien mēs lūgsim! 36. Bet Viņš tiem sacīja: Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu? 37. Tie sacīja: Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu vi ens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē! 38. Bet Jēzus viņiem sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, un tapt kristīti kristībā, kurā es tieku kristīts? 39. Bet tie Viņam sacīja: Mēs varam! Bet Jēzus viņiem sacīja: Biķeri, kuru es dzeru, jūs gan dzersiet un tapsiet kristīti kristībā, kurā es topu kristīts, 40. Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot jums, bet kuriem tas ir sataisīts. 41. Kad tie desmit to dzirdēja, tie ņēma to Jēkabam un Jānim ļaunā. 42. Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām. 43. Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis! 44. Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! 45. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.
35 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” 36 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” 37 Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” 38 Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” 39 Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, 40 bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 41 Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. 42 Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. 43 Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. 44 Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. 45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
35. Un Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, piegājuši pie Viņa, sacīja: Mācītāj, mēs vēlamies, lai Tu mums darītu, ko vien mēs lūgsim! 36. Bet Viņš tiem sacīja: Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu? 37. Tie sacīja: Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!
Evaņģēlistu stāstā par Jāņa un Jēkaba lūgumu ir atšķirības. Sv. Mateja versijā lūgumu izsaka Jāņa un Jēkaba māte. Tas izskatās it kā sv. Matejs gribētu „pasaudzēt” Zebedeja dēlus. Tomēr sv. Marks, līdzīgi kā tas ir attiecībā uz stāstiem par sv. Pētera domāšanu un rīcību, ir „nežēlīgs” un atkailina viņu pilnīgo neizpratni par Jēzus misiju un Viņa ciešanu lomu.
Visos Evaņģēlijos galvenā doma tomēr paliek tā pati: mācekļi neuztver, nesaprot Jēzus teikto par gaidāmajām Viņa ciešanām un, meklējot savu godu, rūpējas vien par savu nākotni un prasa pirmās vietas Dieva Valstībā.
Atceroties iepriekšējā nodaļā minēto aprakstu par Jāņa vēlmi „kārtot” to, kas var un kas nevar Jēzus vārdā atbrīvot cilvēkus no ļauniem gariem (sal. Mk 9, 38–41), var domāt, ka viņu un viņa brāli pārņemusi varaskāre — viņi grib būt Debesu Valstības lietu pārvaldnieki.
38. Bet Jēzus viņiem sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, un tapt kristīti kristībā, kurā es tieku kristīts? 39. Bet tie Viņam sacīja: Mēs varam! Bet Jēzus viņiem sacīja: Biķeri, kuru es dzeru, jūs gan dzersiet un tapsiet kristīti kristībā, kurā es topu kristīts,
Mateja Evaņģēlija versijā Kristus atbildē nav minēta kristība, kurā Jēzum būtu jābūt nokristītam. Tas ir mājiens, caur kuru Dieva Dēls norāda uz ciešanām, kurās Viņam jābūt „iegremdētam” (Nota bene! Vārds „kristīt” nāk no vārda „iegremdēt”).
Bībeles gaismā „biķeris” tiek identificēts ar „Dieva dusmu biķeri” (tas ir, ar ciešanām), kas būtu jāizdzer tautai vai arī konkrētiem cilvēkiem, kas pārkāpuši Dieva likumus (sal.: Is 51, 17.22; Jer 25, 15; At 4, 21; Ez 23, 33; Ps 69,22). Dažos jūdu skaidrojumos šis biķeris ir interpretēts pat kā nāves biķeris. Tātad te klātesošā simbolika nenorāda vien uz ciešanām, bet pat uz moceklību un mocekļa nāvi.
Kopumā jāsaka, ka Jēzus nenoraidīja Zebedeja dēlu lūgumu pavisam, neraksturoja to kā pilnīgi bezjēdzīgu. Kristus krietni koriģēja viņu izpratni par ceļu: ceļš uz Debesu Valstību un pie godības, kuru tur var gaidīt pie Dieva troņa, ved caur ciešanām (kas šķīstī cilvēka sirdi)!
Šai ziņā mūs brīdina arī sv. Pētera piemērs — viņš gribēja Kristu (un sevi? un pārējos?) pasargāt no ciešanām, bet saņēma bargu norādi: „Jēzus, pagriezies un savus mācekļus uzlūkojis, piedraudēja Pēterim, sacīdams: «Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!» (Mk 8, 33).
Ir skaidrs, ka, ja pat Jēzus mācekļi domāja par kādu „lētu”, ērtību un privilēģiju pilnu ceļu līdz Paradīzei, ceļu bez ciešanām, tad arī mēs pārējie — tādas pašas dabas cilvēki — nesteigsimies meklēt to kā pirmo, kā nepieciešamo ceļu līdz Dieva Valstībai.
Tādējādi mums tiek atgādināts, ka grēka skartā cilvēka daba nevar pati no sevis domāt Dieva kategoriju līmenī un tai ir nepieciešama Dieva žēlastība. Šai kontekstā lai izskan sekojošais Kristus komentārs un pamudinājums:
„Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod.” (Mt 7,13–14).
39.–40. panti var pārsteigt: pēc dzirdētās Kunga Jēzus atbildes apustuļi tomēr „nepadodas” un apstiprina savu gatavību iet šo ceļu. Tas mazliet ir kontrastā ar viņu lūguma stilu: Kristus runāja par savām ciešanām, caur kurām Viņš ieies Debesīs, viņi uzreiz jautāja, prasīja par savu vietu Debesīs (bez ciešanām). Mēs zinām, ka galu galā viņu lūgums un gatavība ciest izpildījās: Jēkabs kļuva par mocekli ap 40. gadu, un par to lasām Apustuļu darbu grāmatā (sal. Apd 12, 2); Jānis, kaut nenomira mocekļa nāvē, tomēr daudz cieta. Kādreiz Baznīcas liturģijā (6. maijā) tika svinēta viņa ciešanu diena. Rakstnieks Tertuliāns (pirms 160.–ap 240.g.) piemin, ka pēc šīm mokām, kas tomēr nespēja viņu nogalināt, Jāni sūtīja uz Patmosa salu Grieķijā, kur viņš nomira dabiskā nāvē.
40. Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot jums, bet kuriem tas ir sataisīts.
Jēzus atbildes nākamā daļa atklāj, ka visaugstākā vara un Debesu Valstības vietu piešķiršana ir Dieva Tēva kompetence. Tātad viena lieta ir jautāt par ceļu, kas ved līdz Debesīs, cita — saprast, ka vietas piešķiršana Debesīs ir atkarīga tikai no Debesu Tēva gribas.
41. Kad tie desmit to dzirdēja, tie ņēma to Jēkabam un Jānim ļaunā. 42. Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja viņiem: Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām. 43. Bet tā lai nav jūsu starpā, bet kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis! 44. Bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps!
Reakcija, par ko šeit runāts, ir pasaules gara un miesas iekāres izpausme. Tā neļauj būvēt Debesu Valstību, pildīt Debesu Tēva gribu un tādējādi neļauj sasniegt mūžīgo pestīšanu. Greizsirdība un naids padara mūs par Dieva ienaidniekiem:
„No kurienes kari un strīdi jūsu starpā? Vai ne no turienes, no jūsu kārībām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet jums nav; jūs slepkavojat un ienīstat, bet nevarat iegūt; jūs strīdaties un karojat, bet jums nav, jo jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat, bet nesaņemat, jo jūs ļauni lūdzat, lai to izlietotu savām kārībām. Jūs, laulības pārkāpēji! Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir ienaidā ar Dievu? Un kas gribētu būt šīs pasaules draugs, tas paliek Dievam ienaidnieks.” (Jek 4,1–4).
Zāles egoistiskajai stājai, greizsirdības un strīdu garam ir kalpošana — tīra mīlestība. Tā ir kā vingrinājums tikumos, kas izraisa saticību un mieru, kas padara otru cilvēku par laimīgu. Tik skaisti par to rakstīja svētais Pāvils:
„Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.” (1 Kor 13, 4–5).
Kristus teiktajā parādās vēl viens svarīgs faktors: pamācība par to, kāda ir Baznīcas daba. Tā nav tikai hierarhija, amata, vietu un par uzdevumiem dotās atbildības stingra kārtība. Un kaut Baznīca nevar dzīvot bez hierarhijas, bez konkrētiem amatiem, tomēr tā ir domāta arī kā cieņā un mīlestībā balstīta vienlīdzīgo kopiena. Šai vietā ļoti der pārdomāt sv. Pāvila minēto Baznīcas salīdzinājumu ar cilvēka ķermeni (sal. 1 Kor 12, 12–31): tur ir galva un ķermeņa locekļi, kas pilda atbilstošas funkcijas, tomēr starp tiem nav strīdu. Visi ķermeņa locekļi pilda galvas pavēles un cits citam ir nepieciešami, viens otru papildina.
Pievērsīsim uzmanību vēl vienai niansei. Jēzus saka: „Jūs zināt, ka tie, kas tiek uzskatīti par tautu valdniekiem, valda pār tām; un viņu valdnieki izmanto varu pār tām.” Tas liek pārdomāt, kas patiesībā ir valdnieks. Vai tas, kurš par valdnieku tiek nosaukts, ir citu izvēlēts? Nē! Un jo mazāk tas, kas savu varu mēģina īstenot, pielietojot spēku vai pat vardarbību. Jau sena gudrība pauž: „Imperare sibi maximum imperium est” — vislielākā vara, vislielākā valdīšana ir pārvaldīt sevi pašu (savu sirdi, savas iegribas, savas domas…). Var teikt, ka šai patiesībai Jēzus piešķir vajadzīgo virzienu: pārvaldīt sevi tā, lai mīlētu otru cilvēku! Šāds ir īstais valdnieks! Tāda ir īsta valdīšana!
pantā lietotie vārdi parāda, ka pat kalpošanā, mīlestībā var domāt par īpašām sacensībām — sacensībām mīlestībā (sal.: Rom 12, 10; 1 Kor 9,24–27; Ebr 12, 1–3), jo vārds „doulos” (tulkojumā „vergs”) sniedzas tālāk, nekā vārds „diakonos” (tulkojumā „sulainis/kalps”).
45. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.
Šis pants ir kā punkts uz „i”. Pārliecina, ka dievišķā mācība nav kāda teorija, kas nepiestāv dzīvei. Tāpēc ir vēlams, lai ikviena cilvēka dzīvē tā kļūtu par realitāti, jo to piedzīvoja, īstenoja pats Dieva Dēls. Tādējādi Viņš ir kļuvis mums par izcilu paraugu, kuram sekot.
Ja kāds vēlas šo patiesību padziļināt, tad lai pārdomā vēl divas lietas:
) Jēzus Kristus cieta kā nevainīgs, kā tas, kuram nevajadzēja iet ciešanu ugunij cauri, lai sevī šķīstītu grēka piesārņoto cilvēka dabu. Kristus bija mums līdzīgs it visā, izņemot grēka vainu: „Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka.” (Ebr 4, 15).
2) Cik neaptverami lielas bija šīs ciešanas, kurām Viņš, nevainīgs Dieva Jērs, bija pakļāvies. Izbrīns par ciešanu mērogu atskan jau praviešu tekstos:
„Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams.” (Is 52, 14–15).
46. Un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja. 47. Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 48. Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 49. Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc! 50. Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa. 51. Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu! 52. Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.
46 Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. 47 Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 48 Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 49 Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” 50 Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. 51 Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” 52 Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā.
46. Un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.
Lai dievbijīgu jūdu, kas devās uz Jeruzalemi, svēceļojuma trase nevestu viņus caur samariešu zemi, maršruts veda caur Jordānas ieleju un tad caur Jēriku. Tomēr Evaņģēlija notikuma norises vietu, Jērikas pilsētu, var uztvert arī simboliski un garīgi. Tās atrašanas vietu un vēsturi var interpretēt kā grēka tumsu, kura gaidīja Dieva atnākšanu un Viņa žēlsirdību. Toties Jēzus klātbūtni un veiktu tur dziedināšanu — ka vēstījumu par to, ka patiešām Kristus, „Cilvēka Dēls atnāca glābt to, kas bija pazudis.” (Mt 18, 11) un ka tādējādi „Dieva valstība jums tuvu klāt!” (Lk 10, 9). Kāpēc?
Jērika ir pilsēta, kas salīdzinājumā ar citām pasaules pilsētām atrodas viszemākajā vietā, proti, 258 metri zem jūras līmeņa.
Tā tika uzcelta Nāves Jūras tuvumā.
Kad pilsētas tika Izraēliešu uzvārēta, Jozua uzlika lāstu uz katru, kas iedrošinātos to uzbūvēt no jaunā (sal.: „Un tanī laikā Jozua zvērēja un sacīja: «Nolādēts lai ir tas vīrs Tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku. Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimtā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību.»” (Joz 6, 26). Un tomēr vēlāk, Ahaba valdīšanas laikā tas tika pārkāpts un tādējādi pilsētas vēsture saistās ar smago grēku, jo ar nepaklausību Dievam. Var teikt, ka tie, kas to bija apzināti pārkāpuši, pieveda pie nāves arī konkrētus cilvēkus, Hiēls dēlus. Tātād arī burtiskā nozīmē pilsēta tikai saistītā ar nāvi: „Viņa [Ahaba] valdīšanas laikā Hiēls no Bēteles uzcēla Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā Tā Kunga vārds caur Jozuu, Nuna dēlu, bija runājis.” (1 Ķēn 16, 35).
Daudzos komentāros var atrast, ka sakarā ar seno tradīciju kalns (nosaukums: Džabal Quruntul), kas atrodas Jērikai pretī, tik uztvert kā Jēzus kārdināšanas kalns (sal. Lk 4, 1–11).
Ārī šis pirmais pants atklāj cilvēka (lai netiktu — cilvēces) bēdīgo stāvokli. Uz to norāda pieci punkti.
Runa par cilvēku, kuru pazītam ne pēc viņa personīga vārda, kas Bībelē parasti saistās ar cilvēka identitāti un misiju, bet uz viņu ir noradīts tikai saistība ar tā tēvu. Klātesošs Evaņģēlijā vārds „Bartimejs” arameju valodā nozīme tieši „Timeja dēls”.
Viņš bija neredzīgs. Visiem ir saprotams, cik lielus ierobežojumus tas izraisa cilvēka dzīvē.
Bartimejs „sēdēja”. Tas norāda uz pasīvo dzīves stilu, uz zināmu padošanos, apātiju.
Viņš bija „ceļmalā”, bet cilvēka dzīve taču sastāv ar došanos par ceļiem, kas būvēti ar nolūku, lai personas viena ar otru būvētu attiecības, uzturētu tās un tādējādi piedzīvot cilvēka dzīves lielo bagātību.
Pēdējais. Cilvēkam, kurš ir tik stipri slims, bet kur ir arī padevies, atliek vienīgi „ubagot”. Tā ir dzīves kripatiņa, bet daži, kas zaudējuši dzīves aizrautību, kā arī cerību, var ar to apmierināties.
47. Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! 48. Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
Svētais Marks parādā šeit situāciju, kurā pirmo reizi Jēzus tiek saukts ar mesiānisko vārdu „Dāvida dēls”. Tādējādi tā ir tik rēta reize, kad cilvēks skaidri atpazīst Jēzus identitāti un nosauc to vārdos. Pirmā bija svētā Pētera atzīšanās (sal. Mk 8, 29); tagad Bartimeja sauciens. Izņemot šis divas reizes, Jēzus identitāti pareizi atšifrēja vienīgi ļaunie gari (sal.: Mk 1, 24; 3, 12).
Evaņģēlijā netiek paskaidrots, no kurienes nāk Bartimeja zinātne par Dieva apsolījumiem, kas bija doti saistībā ar ķēniņu Dāvinu, kā arī tas, kāds bija garīgais ceļš, pa kuru aklais no Jērikas atnācis pie šo solījumu attiecināšanas uz Jēzu no Nācaretes. Jebkura gadījumā Bartimeja rīcībā mēs redzam, ka zinātne par Dieva pesīšanas plānu sastopas ar ticību un Jēzus Kristus kā Dieva sūtīto Mesiju misiju.
Bartimeja stāja un rīcība ir kontrastā ar pašu Divpadsmit un citu klātesošo izpratni. Viņš dedzīgi apliecina savu ticību un velmi saņemt palīdzību. Tomēr pārējie ir tie, kas gribēja tam veiksmīgi traucēt: „Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu.” Kā jau bija pieminēts, tieši šādos apstākļos vēl vairāk atmirdz cilvēka pārliecības un ticības spēks, jo „viņš vēl skaļāk sauca: «Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!»”
49. Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!
Dieva Vārdā varam atrast vairākas vietas, kuras norāda, ka cilvēka ticības un mīlestības uz Dievu stiprums, kā arī cilvēka neatlaidība aizkustina Viņa Sirdi un tad Viņš nevar „neapstāties”, lai lūdzējam pasniegtu vajadzīgu žēlastību. Interesantu komentāru var atrast arī svētā Jāņa no Krusta komentārā „Garīgās dziesmas” 30. un 31. rindkopai. Tajās svētais atsaucas pie Dziesmu dziesmu panta: „Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!”; vai citā tulkojumā: „…ar vienu sava mata kustību!” (Dz 4, 9). Skaidrojot, par ko te ir runa, sv. Jānis saka, ka šis „viens mats” ir tīrās mīlestības akts, kas sasien visus dvēseles darbus un arī „savaldzina” Dievu. Mīlējot bezgalīgi dvēseli, Dievs ļāvās, padodas šim saitēm un dod sevi dvēselei.
Panta otrā daļa var atgādināt mums par Dieva pedagoģiju, kurā Viņš cenšas pazudušās dvēseles ne tikai glābt, bet arī aicināt un padarīt par svētajiem saviem kalpiem. Tā arī šeit: tie, kas iepriekš centās apklusināt neredzīgo un „likt viņu savā vietā”, tagad ir Dieva sūtīti, lai zināmā mēra pakalpotu aklajām. Vajātāji ir aicināti kļūst par žēlsirdības nesējiem.
Cik nozīmīgie ir šie vārdi: „Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!” Citā tulkojumā pirmā daļa skan: „Esi drošs…”
Mēs zinām, ka viena no pirmām grēka izpausmēm ir bailes, kuras ievaino vai pilnīgi nojauc personu attiecībās. Tāpēc Kristus bieži vēršas pie cilvēkiem ar vārdiem „Nebīstieties!” vai „Miers Jums!”. Un tas saistās ar mūsu domāšanu, ar mūsu ticību un cerību. Ar to, uz kā mēs koncentrējamies. Tāpēc cerēt, nepadoties, nezaudēt garu ir cilvēka dzīvei tik nepieciešams, lai pārvārētu visādus šķēršļus un lai noietu savu ceļu.
Otrais — „Nebīsties, celies,
Viņš tevi sauc!” Jēzus, Dāvida dēls, nevis tavs tēvs, Timejs, vai kāds draugs vai svešs cilvēks. Tevi sauc tas, kas mūs paredzējis „dzīvajai cerībai” nevis kādam „lētām” iepriecinājumam stilā: „Būs labi…!
50. Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa. 51. Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu! 52. Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.
Svētā Marka uzrakstītājā Evaņģēlijā fragmentā 8, 22–26 ir runa par kādu nezināmo neredzīgo cilvēku, kuru a)pieved pie Jēzus, b) redzes spēju viņš atgūst pakāpeniski, c)pēc saņemtas dziedināšanas sastopas ar Jēzus liegumu runāt pārējiem par notikušo. Šajā fragmentā (Mk 10, 46-52) ir pilnīgi cita situācija: a) neredzīgais Bartimejs pats aktīvi meklē Jēzu un Viņa palīdzību, b) pēc tikšanās ar Jēzu tik uzreiz pilnīgi izdziedināts, c) viņš kļūst par Jēzus sekotāju un prieka saņemtā deļ paudēju uzreiz. Tādējādi šīs stāsts top nie tikai par zināmu šī Evaņģēlija daļas noslēgumu, bet vēl vairāk par stāstu par izaugsmi ticībā: saņemts žēlastība pieved pie dzīvās ticības. Tādējādi stāsts par Bartimeju nav vienīgi stāsts par dziedināšanu, bet arī par aicinājumu.
