17. Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas. (…) 20. Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. 21. Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22. Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. 23. Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem. 24. Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! 25. Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! 26. Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem!
17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes…
20 Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. 21 Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22 Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. 23 Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. 24 Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! 25 Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! 26 Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!
Jēzus sprediķis ir kā izpausme tam, par ko runāja pravietis Isajs (sal. Is 61) savā grāmatā: labās vēsts un Kunga Dieva žēlastības gada sludināšana, kā arī mierinājuma piešķiršana salauztām sirdīm, nabadzīgajiem un gūstekņiem.
Pēc satura šī Kristus uzruna ir paradoksu pilna. Var teikt, ka tās galvenais vēstījums ir: “Laimīgs nelaimīgais!” vai mazliet precīzāk: “Laimīgs būs tas, kas tagad ir nelaimīgs!”
Sv. Lūkasa Evaņģēlija versijā šis slavenais Jēzus sprediķis skan pēc ilgstošas Dieva Dēla publiskas kalpošanas un dažādu veidu darbības. Tas ir ticamāk nekā sv. Mateja versijā, kur sprediķis atskan daudz ātrāk.
Šī uzruna tiek dēvēta par Jaunās Derības morāles kodeksu. Šeit nav runa par mentalitāti stilā “Aci pret aci, zobu pret zobu.” (Mt 5, 38 → sal. Lev 24, 19)
Sv. Lūkass sniedz uzrunas satura īsāku versiju nekā to dara svētais Matejs (Lk – 4 svētības; Mt – 9 svētības). Kā to skaidrot? Šķiet, argumenti ir divi: Lk izlaiž to, kas nebija saprotams ebrejiem; Mt vāca materiālus tematiski, kaut dažreiz to darīja arī uz hronoloģijas rēķina. Un vēl viena lieta: pie Mt ir pamanāms nedaudz garāks svētību izklāsts. Tāpēc daži komentētāji pauž, ka oriģinālā Jēzus uzruna nebija tik gara, kā to uzrāda Mt, un ne tik īsa, kā to atklāj Lk.
Atcerēsimies šī Evaņģēlija adresātus. Tie ir atgriezušies pagāni, tāpēc viņu vidū noteikti bija daudz bagāto. Tāpēc bija nepieciešama tik kontrastējoša, spēcīga katehēze.
Par svētībām.
Pirmā svētība attiecas uz tā dēvēto Dieva anavin – Kunga svētību nabadzīgajiem. Vecās Derības likumi tos aptvēra ar īpašu aizsardzību. Lai arī labklājība tika uzskatīta par Dieva dotu svētību, tomēr valdīja uzskats, ka tieši nabadzīgo grupa ir citādāk apdāvināta, jo viņi visvairāk gaida Mesijas un Dieva valstības atnākšanu.
Otrā svētība nedaudz izriet no pirmās, jo nabadzība bieži tika saistīta ar badu. Laime un svētība ir tajā, ka ļaušanās sāta vēlmei var pazemināt cilvēka statusu. Cilvēks var sākt dzīvot dzīvnieciskā līmenī, saskaņā ar instinktiem viņš vien cenšas remdēt izsalkumu un slāpes, pat pieļaujot otra nogalināšanu.
Trešā svētība saistās ar tiem, kas piedzīvo dažādas likteņa grūtības, tai skaitā arī vajāšanu. Viņu mierinājums būs tajā, ka Dieva valstība vienmēr ir prieka valstība. Runājot no negatīvās puses, šo un iepriekš teikto sv. Pāvils pastiprina, sakot: “Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā.” (Rom 14, 17)
Pēdējās svētības izskan, kā īpaši adresētas apustuļiem un Kristus sekotājiem. Tās akcentē gan Lk, gan Mt. Šeit problēma saistās ar viedokli par ciešanām, kuras tik atšķirīgi no Dieva skatiena uztver pasaule – tā negrib ciešanas pieņemt, paciest un tās redz kā pilnīgi bezjēdzīgas. Dievs – otrādi: piedāvā tajās atklāt iespēju gūt žēlastību, izlūgt svētību pārējiem (kā to visaugstākajā līmeni īstenoja Dieva Jērs, Jēzus Kristus savā Krusta upurī). Šo tēmu attīstīs arī sv. Pāvils, kurš, šķiet, ir cietis daudz vairāk nekā pārējie Divpadsmit. Uzlūkosim kaut viņa ciešanu sarakstu, ko apustulis uzrāda korintiešiem (sal. 2 Kor 11, 23-33). Un tās notika, apliecinot ticību Kristum. Pats Jēzus komentē, ka tas nav nekas jauns. Tā cilvēki (pravieši) gadsimtiem ilgi cieta savas ticības dēļ. Pazīstamākie piemēri tam ir Elijs, Jeremijs, Ezehiēls.
Par bēdām/lāstiem.
Jēzus stigmatizē nevis kādus priekšmetus vai labumus, bet gan to, kā cilvēks lieto dažādas lietas. Rezultātā visi bagātie cilvēki un tie, kas izmanto pasauli, simbolizē cilvēkus, kuri ir atkāpušies no Dieva. Sirdī viņi ir akli un stulbi. Viņi nesaprot, kam domāti pasaules labumi, kā arī neredz citus cilvēkus. Līdzīgi ir ar situācijas pretējo pusi – nabadzība un trūkums nav pašmērķis. Tai vajadzētu cilvēkus pievest pie pazemības, līdzcilvēku mīlestības un paļaušanās uz Dievu. Tāpēc Jēzus izteiktie brīdinājumi kritizē ne tikai pārmērīgu pasaules izmantošanu, bet arī tādu attieksmi, kas padara aklu otra cilvēka vajadzībās. Šai punktā pārdomāsim mācību no Lk 16. Tur norādīts uz pasaules izmantošanu augstākam nolūkam, bet tālāk ir mācība par to, ka caur iemiesošanos Jēzus ir savienots ar katru cilvēku un tāpēc tuvākmīlestība ir mīlestība arī uz Dievu.
Pieminēsim, ka kārdināšanu attiecībā uz šīs pasaules labumiem bija piedzīvojis arī pats Dieva Svaidītais, Jēzus. Par to lasām, piemēram, Mt 4, 1-11. Viņu velns kārdināja, lai Jēzus izmanto pasauli bez attiecībām ar Dievu, pat vairāk – lai izmanto to un kārto “pa savam”, izmantojot Dievu un Viņa dievišķo varu. Ja tā bija kārdināts Dieva Dēls, nav izbrīns, ka esam kārdināti arī mēs, un tādēļ Jēzum vajadzēja sludināt par šīm svētībām un bēdām.
Var paskatīties vēl mazliet citādāk un teikt, ka Jēzus katehēze nepaaugstina apspiestību un nabadzību, bet gan Dievu, ko šajos dzīves apstākļos ir daudz vieglāk atrast un pieredzēt Viņa mīlošo klātbūtni. Jo Viņš mīl nabadzīgos!
Šai vietā derētu atgādināt sv. Ignāta no Lojolas mācību, kurā viņš saka, ka cilvēks tika radīts, lai pāri visam godinātu un mīlētu Dievu, un būtu laimīgs, un šim mērķim izmantotu visu, kas ir pasaulē un kas notiek virs šīs zemes. Bez tā cilvēks tikai pieķeras radībai (nevis Radītājam un savam Tēvam) un kļūst nelaimīgs.
Pēdējais lāsts ir negatīva paralēle beidzamajai svētībai un attiecas uz viltus praviešiem, kuri meklē nevis Dievu un Viņa gribas pildīšanu, bet paši sevi, savu slavu un aplausus no cilvēku puses.
Sprediķī ir atsevišķs izteiciens, adresēts apustuļiem. Tas liecina, ka Jēzus vēlējās viņus brīdināt, ka sirds nomoda uzturēšana nav tikai bagātnieku nepieciešamība. Arī viņiem jāuzmanās un jāaug. No tā ejams vēl viens solis tālāk – Jēzus mācība ir izaicinājums ikvienam, jo Jēzus paplašina kategoriju “Kunga Dieva nabadzīgie”. Tagad šai grupai pielīdzināmi visi Dieva Dēlam ticīgie, un tieši viņiem vajag ticēt Jēzum un sekot Viņam nabadzībā un paļāvībā uz Debesu Tēvu. Bagātie netic Jēzum un rezultātā apgalvo, ka viņiem Dievs nav vajadzīgs.
Ievērības cienīgi ir arī tas, ka svētība vai lāsts ir universāls ikvienam cilvēkam, neņemot vērā ne sociālo grupu, ne vecumu vai dzimumu. Tas ir tāpēc, ka dzīves virziens ir atkarīgs no sirds un iekšējās izvēles, nevis no kādiem ārējiem apstākļiem!
Runājot par tiem, kas raud, sv. Lūkass maigi norāda uz taisnīgo ciešanām citu izdarītā ļaunuma dēļ. Uz šī fona var augt nožēla ne tikai par saviem grēkiem, bet arī par citu cilvēku grēkiem. No tā ir tikai viens solis līdz aizlūgumiem par pāridarītājiem, par ko būs teikts nākamajā Evaņģēlija fragmentā (sal. Lk 6, 27-38). Tur skaidri skanēs: “Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino!” (6, 28) Līdzīga doma skan te: “Ja kāds zina savu brāli grēkojam, kas nebūtu nāves grēks, tas lai aizlūdz, un tam, kas negrēko nāvīgi, tiks dota dzīvība. Bet ir nāves grēks, par to es nesaku, lai kāds aizlūdz.” (1 J 5, 16) un vēl: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet Dievu cits par citu, lai tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana!” (Jk 5, 16)
Vai es būtu drošs (publiski) atzīties, kura no svētībām vai kurš no lāstiem visvairāk attiecas uz mani?
Domājot par Jēzus sprediķa klausītājiem – kādus cilvēkus man viegli iztēloties? Kādi ir šīsdienas “Jēzus sprediķa”, tas ir, Baznīcas mācības klausītāji: vīrieši, sievietes vai bērni, jauni vai veci, bagāti vai nabagie, slimie vai veselie? No kā, manuprāt, ir atkarīgs, kurš un kad grib meklēt Jēzus un Baznīcas mācību?
Kādos cilvēkos es redzu mentalitāti palikt līmenī “Aci pret aci, zobu pret zobu”? Kas man ir zināms: vai šis dzīves stils izriet no saņemtās audzināšanas vai vairāk no savas kā pieauguša cilvēka dzīves pieredzes?
Cik lielā mērā svētības un lāstus es redzu kā aktuālus arī šodien? Kādā dzīves dimensijā, kādos dzīves apstākļos visvairāk?
Kāda izskatītos situācija, ja es salīdzinātu Jēzus pieminētās vērtības ar tām, kuras piedāvā mediji (radio, televīzija, internets)?
Vai es vēlētos pielikt klāt kādu skaidri vārdos vēl nepieminētu svētību vai lāstu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs šodien manā vai tuvinieku dzīvē?
Ko es priesteru sprediķos dzirdu biežāk: “Svētīgi, kas tagad…” vai “Bēdas jums, kas tagad…”? No kā, manuprāt, atkarīgs sprediķu akcents, ko liek priesteri?
Vai es Evaņģēlijā vairāk atrodu paradoksus, līdzīgus “Laimīgs nelaimīgais!”?
27. Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! 28. Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! 29. Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! 30. Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem!
31. Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. 32. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33. Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. 34. Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. 35. Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem.
36. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!
37. Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! 38. Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs.
27 Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. 28 Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. 29 Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. 30 Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis.
31 Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 32 Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33 Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. 34 Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. 35 Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.
36 Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.
37 Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! 38 Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.”
Viņi man atņēma visas krāsas. Atstāja tikai balto vien. Pasmaidīju: baltajā nabadzībā slēpjas krāsu varavīksne.
Viņi pretojās manam klusumam. Uzbruka ar kliedzienu šķēpiem. Atbildēju: svētību simfonija izkaļ kāpnes žēlsirdībā.
Draudēja dvēselei ar sausumu. Kārdināja ar kredītu kalniem. Norādīju: mīlestības aka brīvi dzirda Samarietes[2].
Baidīja ar ienaidnieku smaku. Pavēlēja būvēt kara mašīnas. Aizdomājos: Goliātu[3] pulkus uzvar piecu Brūču Linga[4].
Kad es piesaucu Tēva čukstus, atspīdēja saule, un sāka līt lietus[5]. Viņi sarka: sirdsapziņas stīgas atpazina Evaņģēliju.
pr. Pāvils Kamola
_________________________
PIEZĪMES:
[1] Sal. Lk 6,27–38. [2] Sal. J 4,1–42. [3] Sal. 1 Sam 17. [4] Ja pieņemt, ka Dāvids ir Jēzus Kristus pirmtēls, Goliāts – sātana, tad piecus akmeņus, kurus izmantoja Dāvids cīņā ar Goliātu (sal. 1 Sam 17,40), var attiecināt uz Pestītāja Piecām Svētajām Brūcēm. Sal.: Mk 3,22–27; 1 J 3,8; Ebr 2,14; KBK 539, 635. [5] Sal. Mt 5,44–45.
Jēzus sprediķa lielākais fragments Sv. Lūkasa versijā attiecas uz mīlestības, it sevišķi ienaidnieku mīlestības tēmu. Tas, kas cilvēciskā saprašanā var šķist nepieņemams (ja ne neiespējams), to Jēzus padara kristiešiem par bausli: mīliet savus ienaidniekus. Tas gan ir pārsteidzošs jaunums gan tiem, kas līdz šim balstījās uz dabiskām, cilvēciskām tieksmēm pasargāt sevi, rīkojoties saskaņā ar sevis saglabāšanas instinktu, gan tiem Dievam ticīgajiem, kuri līdz šim bija audzināti, pateicoties Vecās Derības likumiem, atriebjoties: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” (Mt 5, 38 → sal. Lev 24, 19). Dieva Dēla mācība pārnes šo stāju augstākajā līmenī, kuru var nosaukt par pārdabisko vai par dievišķo.
Jēzus mācību par ienaidnieku mīlestību un argumentus par to, ir vērts “novietot” uz klātesošā Evaņģēlija fona. Ceturtajā nodaļā lasījām par Viņa klātbūtni Nācaretē, kura izraisīja gan izbrīnu, gan vēlmi nogalināt Viņu. Vēlāk pēc Kafarnaumā veiktajām dziedināšanām reliģiskās tautas priekšnieki auga naidā (kas beigsies ar slepkavību) pret Viņu. Un uz visu to Jēzus kā pirmais reaģē ar sirds brīvību un piedošanu, ar nebeidzamu mīlestību, kura joprojām nāks pretī un dziedinās, un atbrīvos, un galu galā mirs par ienaidniekiem.
Un kaut Vecajā Derībā jau atrodami vairāki teksti par Dieva Mīlestību, kas negrib atriebties, bet vēlas glābt, var tomēr teikt, ka virsroku guva likums, kas saka “Aci pret aci, zobu pret zobu.”. Piemēra teksti skan:
“Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā, 9 lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā.” (Os 11, 8b-9);
“Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps 103, 8-13);
“Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies par mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.” (Mih 7, 19)
Cilvēka valstībā grūti atrast vietu piedošanai; velna valstībā piedošana vispār neeksistē. Tādēļ, lai mūs pamudinātu pie šī jaunā baušļa un stājas, kuru Dieva Dēls praktizēja pirmais, Jēzus Kristus argumentē dažādos veidos:
Pirmkārt, šādu stāju salīdzina ar tiem, kas netic Dievam. Tas ir tīri dabiski, ka “grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl” (Lk 6, 32).
Otrkārt, izrādot mīlestību ienaidniekiem, kuri mums neatmaksās ar to pašu, mēs varam gaidīt atmaksu nevis no cilvēkiem, bet no Debesu Tēva. Tādēļ skan: “…ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas?” Jēzus vēl skaidro pie tā, ka par šādu mīlestību tomēr ir liela alga un tā būs dota Debesīs: “Un jūsu alga būs liela…” (Lk 6, 35)+ “jūsu alga ir liela debesīs”. (Lk 6, 23)
Treškārt, Jēzus vēlas, lai Dieva bērni ne tikai domātu par kādu atalgojumu, bet pat vairāk – lai tas padara, ka mēs līdzinātos savam Debesu Tēvam! Uz to Jēzus skaidri norāda, sakot: “…jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem” (Lk 6, 35). Vai mazliet tālāk: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6, 36)
Pie šī argumenta Sv. Matejs piebilst vēl vienu domu, ņemot darbā piemēru no dabas, no dzīves, caur kuru ir redzama Dieva žēlsirdīgā mīlestība: “…lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem!” (Mt 5, 45)
Ceturtais arguments skan kā mācības turpinājums, vienīgi sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā ir norādīts, ka šāda ne-cilvēciska mīlestība var citiem (pat šiem pašiem mūsu ienaidniekiem) kļūt par pamudinājumu uz atgriešanos un ieiešanu attiecībās ar Dievu: “Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5, 16)
Kā šī patiesība “strādā”, var pārliecināties, lasot Apustuļu darbus. Tie atklāj, cik liela bija pirmo kristiešu mīlestības intensivitāte un kā tā ietekmēja ļaudis (sal. Apd 2 un tālāk). Slavens ir arī teiciens, kuru kristiešu apoloģēts Tertuljāns ievietoja savā darbā, kur citēja kāda pagāna izbrīnu, redzot kristiešu dzīves stilu: „Skatieties, kādā veidā viņi viens otru mīl!!!” Tas bija viens no šī rakstnieka argumentiem par kristietību kā īsto reliģiju, jo nevar tā dzīvot, tā piedot, tā mīlēt ienaidniekus, ja nebūtu Dieva, Jēzus Kristus, kuru kā savu Kungu un Pestītāju godina kristieši.
Šķiet, ka ļoti līdzīgu pārliecības spēku mēs redzam arī sv. Pāvila piemērā, liecinot par Kristu (gan vārdos, gan rīcībā) dižkungu un neticīgo priekšā (doma par ķēniņu Agripu II, kas piedzima 27.gadā un sv. Pāvila liecību, kas sastapās visticamāk 59.gadā): “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo.” (Apd 26, 28)
Īsos vārdos varam teikt lietu, kas tiešām pārsteidz, ja to formulē šādi: nepiedošanā un atriebībā izpaužas pagānisms; patiesa kristietība sākas tikai aiz robežas, kur ir piedošana un ienaidnieku mīlestība. Tādējādi katrs redz, ka kristietība nav “sviestmaize”, bet tā ir ļoti prasīga un arī tādēļ tā var būt īstenota vienīgi pēc Jēzus parauga un ar Dieva žēlastības palīdzību.
Kā “punkts uz i” un savā ziņā šī komentāra daļas par jauno bausli noslēgums var kalpot teikums: “Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” (J 13, 34)
37.pants sniedz mācību ne tikai par ienaidnieku mīlestību, bet vispārēju – par cilvēku attiecībām. Šķiet, tas skan gluži dabiski, ka to, ko mēs ceram saņemt no pārējiem, vajadzētu vispirms darīt pašiem: netiesāt – netiksim tiesāti arī mēs, nepazudināt – arī mēs netiksim pazudināti, piedot – arī mums tiks piedots, dot – arī mums tiks dots… Tomēr – kā rāda dzīve – ne visi steidzamies pie tā, lai dzīve kļūtu vēl skaistāka, sākot jau vispirms ar sevi pašu… Cik reizes ir dzirdams attaisnojums: “Ja tie un tie nedarītu tā un tā; ja viņi būtu labāki, tad arī es darītu tādu un tādu labumu…” Pēc Jēzus teiktā šāda domāšana ir strupceļš. Viņa mācība norāda uz citu patiesību, proti, pasaules atgriešanās, pasaules svēttapšana vispirms sākas no manis paša!
Šķiet, būtu labi šos komentārus (un patiesību par mūsu katra kā pirmā atgriešanās vajadzību) papildināt ar vēl vienu Jēzus norādi, kas skan nākamajā sv. Lūkasa uzrakstītā Evaņģēlija fragmentā: “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? Vai kā tu vari savam brālim teikt: «Ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs!», bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs!” (Lk 6, 41-42)
Protams, šajā punktā nedrīkst sajaukt divas kvalitātes. Jēzus nemāca, lai mēs akceptētu ļaunumu, bet to piedotu tiem, kas to dara, un censtos gan paši, gan pamudinot viņus no visa spēka būvēt Dieva Mīlestības Valstību. Visādu veidu ļaunuma atbalstīšana un pieņemšana klūst par līdzdalību tajā. Šo patiesību skaidro arī katehisms, sakot:
(KBK 1868) Grēks ir personiska rīcība. Bez tam mēs esam atbildīgi par citu izdarītajiem grēkiem, ja tajos esam līdzdalīgi:
tieši un brīvprātīgi tajos piedalīdamies;
tos pieprasīdami, iesacīdami, cildinādami vai piekrizdami tiem;
neatklādami vai nenovērsdami tos, cik tas bijis atkarīgs no mums;
aizstāvēdami tos, kas dara ļaunu.
(KBK 1869) Tādējādi grēks dara cilvēkus par līdzzinātājiem, viņu vidū rodas iekāre, varmācība un netaisnība. Grēki ir iemesls tam, ka rodas tādas sociālas situācijas un institūcijas, kas pretojas Dieva labestībai. “Grēka struktūras” ir personisko grēku un to rezultātu izpausmes. Tās, savukārt, liek arī saviem upuriem izdarīt grēku. Analoģiskā nozīmē tās veido “sociālo grēku”.
Vēl viena nianse. Jēzus pamācība formē ticīgos ne tikai pie centieniem atbildēt uz kāda cilvēka lūgumu, it sevišķi, kad viņš būs uzbāzīgs, kā uz to norāda sv. Mateja uzrakstītais Evaņģēlijs: “Tam, kas grib ar tevi iet tiesā un paņemt tavus svārkus, atstāj viņam arī mēteli! Bet kas spiedīs tevi tūkstoš soļus līdz iet, ej ar viņu vēl citus divus! Dod tam, kas no tevis lūdz, un nenovērsies no tā, kas grib aizņemties!” (Mt 5, 40-42) Te redzama stāja, kas sākas ar konkrētu lūgumu un tad ar negatīvo “nenovērsies, neatsaki, nenocietinies…”. Caur sv. Lūkasu mēs sastopamies ar formāciju, kas “iet tālāk”, jo te ir parādīta kristieša stāja, kurš – negaidot kāda lūgumu – pirmais lai iet otram pretī un cenšas palīdzēt, apdāvināt, mīlēt…
Tādējādi – caur visu līdz šim pieminēto – var izpildīties patiesība: “Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.” (2 Kor 5, 17)
Vai es būtu spējīgs padalīties ar konkrētiem piemēriem, kādos dzīves apstākļos praktiskā veidā sastapos ar šīs mācības izaicinājumu – kādus ienaidniekus man vajadzēja mācīties mīlēt, iepriekš piedodot viņiem?
Vai es varētu aprakstīt, ar cik lielām grūtībām esmu sastapies, mēģinot mīlēt ienaidniekus ar savu cilvēcisko “resursu” palīdzību un kādi augļi dzima manā sirdī un dzīvē, kad lūdzu pēc Dieva palīdzības?
Vai pamanīju un varu pastāstīt pārējiem, kādas jūtas manī radās apstākļos, kad kalpoju cilvēkiem, apdāvināju viņus un nesaņēmu pat vienkāršo “Paldies tev par…”?
Cik lielā mērā pēc kādiem žēlsirdības darbiem es varu liecināt par saņemto atalgojumu no Dieva (piemēram, iekšēju prieku vai Viņa sūtītu cilvēku negaidītu palīdzību, kādām dāvanām)?
Vai apzinos, no kādiem tuviniekiem vai draugiem es visvairāk gaidu atalgojumu vai pateicības vārdus pēc tam, kad esmu viņus apdāvinājis vai sniedzis palīdzību?
Kādā dzīves jomā, kādās attiecībās es vēl nejūtos līdzīgs Debesu Tēvam, kas ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem? Vai šīs manas grūtības izriet no tā, kā mani mācīja citi, vai tomēr vairāk saistās ar paša meklēto mācību un līdzšinējiem dzīves lēmumiem?
Vai esmu sastapies ar maldu mācību vai konkrētām stājām, kuras piedošanu jauc ar piekrišanu ļaunumam? Kā mēģināju to izskaidrot tiem, kas maldās?
Kāda darbība, kalpošana Jēzus norādītajā stilā (“es apdāvināšu vai palīdzēšu kā pirmais”) man izdodas visbiežāk un visvieglāk? Kā to saprotu – kāpēc tā ir?
39. Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? 40. Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs.
41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? 42. Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs!
43. Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. 44. Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. 45. Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā.
39 Un vēl viņš tiem stāstīja līdzību: “Vai tad akls var vest aklo? Vai tie abi neiekritīs bedrē? 40 Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas tapis pilnīgs, būs kā viņa skolotājs.
41 Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet savā acī baļķi nepamani? 42 Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs.
43 Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. 44 Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. 45 Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.
Stāsts par aklajiem ir spēcīga katehēze par atbildību sevis pilnveidošanā, kā arī par reālo izaugsmi dažādās dzīves nozarēs, tai skaitā arī ticībā, lai pēc tam jautāju par atbildības izpildi attiecībā uz citiem. Jēzus teiktais prasa nopietni pārbaudīt, cik lielā mērā vēl esmu aklais plašākā nozīmē, cik lielā mērā ar savām zināšanām, morālo dzīvi vai ticību jau varu dalīties ar pārējiem. Un svarīgi saprast, ka šādi jautājumi ir būtiski ne tikai vecākiem attiecībā uz saviem bērniem vai, piemēram, skolotājiem attiecībā uz saviem audzēkņiem, bet vispār cilvēkiem. Katrs no mums dzīvojam sabiedrībā, un jau šis fakts nosaka, ka veidojas dažādas situācijas, attiecības, nozares, kurās viens otram kļūstam par vadītājiem vai pavadītajiem.
Protams, šaurākā kontekstā šī pamācība tika adresēta farizejiem, kas sevi uzskatīja par gaismu tautai (par vadītājiem un autoritātēm), kaut būtībā viņi nocietināja sirdis pret Dieva žēlastību un dzīvo kontaktu ar Viņu. Tāpēc tie kļuva kā aklie. Uz šī fona spilgti skan fragments no sv. Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija: “To dzirdēdami, daži no farizejiem, kas ar Viņu bija, sacīja Viņam: «Vai arī mēs esam akli?» Jēzus tiem sacīja: «Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka, bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.«” (J 9, 40-41)
Otrā Dieva Dēla pamācības daļa komentē Viņa un pārējo cilvēku (sākot ar apustuļiem) statusu. Proti, tikai Jēzus Kristus ir īstais un pirmais dzīves gudrības un ticības skolotājs. Pārējiem jāmācās sekot Viņa izteiktajiem vārdiem, bet vēl vairāk – dzīves piemēram. Cik labi to ilustrē fragments: “Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.” (J 13, 13-14)
Interesantu krāsu teicienam par skolotāju un mācekli pieliek sv. Matejs. Pie skaidri saprotamas domas par skolotāja gudrības pārmantošanu, Viņš akcentē vajadzību no Jēzus mācīties arī pastāvīgumu ciešanās un vajāšanās. Sv. Mateja teksts saka: “Māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja viņš kļūst tāds kā viņa mācītājs, un kalps – kā viņa kungs. Ja nama tēvu sauca par Belcebulu, tad jo vairāk viņa mājiniekus. Tomēr nebīstieties no viņiem, jo nekas nav noslēpts, kas neatklāsies, un nekas nav slepens, kas nekļūs zināms.” (Mt 10, 24-26)
No šī punkta izriet, ka tikai tie Jēzus mācekļi, kas ir ieraudzījuši sava grēka “baļķi”, atgriezušies un cenšas patiesi sekot Jēzum Kristum, var kļūt par morāles un ticības skolotājiem pārējiem. Lieliski uz to norāda Apustuļu darbi, akcentējot apustuļus, kas izgājuši pazemības skolu savas dzīves apstākļos un saņēmuši Svētā Gara dāvanu. Sv. Lūkass Evaņģēlijā pārliecina, ka tikai tad viņi spēja auglīgi iespaidot sabiedrību un būt par uzticamiem tautu skolotājiem. Piemēri:
(par apustuļiem) “Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā. Un ikvienai dvēselei bija bailes, jo apustuļi Jeruzalemē darīja daudzus brīnumus un zīmes, un lielas bailes pārņēma visus. Bet visi, kas ticēja, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs.” (Apd 2, 41-44)
(arī par svēto Pāvilu un Barnabu) “Un notika, ka Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels daudzums jūdu un grieķu kļuva ticīgi. Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 14, 1.3)
Par līdzību izmantošanu. Lasot Bībeli un Evaņģēliju, mēs redzam, ka Jēzus bieži lietoja līdzības, kas ņemtas no dabas (sal.: Mt 6, 25-34; 13, 31;-32; 24, 32-34). Viņš tā rīkojās, lai sasniegtu lielāku klausītāju brīvību dzirdētajai patiesībai un pēc tam gaidīja reakciju, atbildi uz to. Viens no iemesliem, kāpēc Jēzum bija vajadzīgs šāds komunikācijas veids (un dažreiz vajadzīgs arī mums) ir ļoti vienkāršs. Grēka ievainotā cilvēka daba, kura tik skaidri vairs “neredz” klātesošo mīlestību, dzirdot aizrādījumus, pamācības (nerunājot par apsūdzībām), aizveras, nevēlas uzklausīt. Bet līdzības it kā pārceļ domāšanu un sarunu uz citu lauku, lai saskaņā ar patiesību (bez aizspriedumiem) izdarītu secinājumus un tad atgrieztos pie personiskas sarunas par konkrēto dzīves tēmu.
Ar to sastopamies arī šajā fragmentā. Lai parādītu farizejiem, ka savā domāšanā, mācībā un rīcībā tie ir viltus pravieši, Jēzus min situāciju ar visiem labi zināmu salīdzinājumu no koku pasaules. Katrs koks atbilstoši savam stāvolim nes konkrētus augļus. Pie tam katra koka suga dod tikai tai atbilstošus augļus. Kristus mācībā augļi attēlo cilvēka darbus (sal.: Lk 13, 6-9; Mt 3, 8-10; 7, 17-20; 12, 33-34; J 15, 1-4). Tādējādi tiek atrasta arī liecība par īsto cilvēka sirds krājumu. Šī līdzība bija jūdiem pazīstama jau no Sīraha dēla grāmatas. Un ja tur ir teikts, ka jau pat izteikta doma var liecināt par cilvēka sirdi, tad jo vairāk par to liecina viņa darbi. Teksts saka: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma – par cilvēka sirdi.” (27, 6).
Tātad nedz farizejiem, nedz jebkuram ticīgam cilvēkam (arī mums) nepietiek ar domām, ka ticam, domājam un dzīvojam pareizi; ar sevis paša nosaukšanu par ideālu nepietiek. Tāpat nepietiek, ja mūs par labiem nosauc vai novērtē citi, bet jāskatās uz mūsu katra dzīves augļiem. Tikai šāds veids patiesi atklāj to, pēc kādiem principiem, pēc kādas ticības dzīvo cilvēks. Šķiet, viens no labi zināmiem piemēriem ir J 8 aprakstītais strīds ar jūdiem. Fons, pie kura jūdi labprāt atsaucas, ir pārliecība, ka viņu dzīve un ticība – līdzīgi kā koks – izaug no Ābrahama mantojuma un tādēļ viņi dod labus augļus (skatiet sv. Jāņa Kristītāja uzrunu farizejiem un saducejiem: “Čūsku izdzimums, kas norādīja jums bēgt no nākamām dusmām? Tad dariet gandarījuma cienīgus augļus! Nesakiet: «Ābrahams ir mūsu tēvs!», jo es jums saku, ka Dieva varā ir no šiem akmeņiem radīt Ābrahama dēlus; jo cirvis jau pielikts pie koku saknēm. Tātad katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. ” (Mt 3, 7b-10)) Jēzus to skaidri apstrīdēja, norādot uz augļiem, pie kuriem ved viņu “ticība”. Par to lasām sv. Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā: “Tie [farizeji] atbildēja Viņam [Jēzum], sacīdami: «Mūsu tēvs ir Ābrahams.» Jēzus viņiem sacīja: «Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! Bet jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, Cilvēku, kas jums teicu patiesību, ko dzirdēju no Dieva. To Ābrahams nedarīja. Jūs darāt savu tēvu darbus.” (J 8, 39-41a) Šajā tekstā ir skaidri redzams, kādus dzīves augļus dod katras sirds koks – jo īstā atgriešanās sākas no sirds, nevis no piederības Ābrahama paaudzei vai sevis nosaukšanai par ticīgu. Jēzus līdzība mūs aicina veikt sirdsapziņas izmeklēšanu, jautājot ne par to, ko domāju par sevi pats vai kas man šķiet, bet par savas dzīves īstenajiem augļiem. Tādējādi katrs no mums var pārbaudīt, kāda tad ir mūsu iekšiene, mūsu sirds un kādā reālā ticības stāvoklī katrs atrodamies.
Vai man ir gadījies sarunās ar cilvēkiem lietot līdzības? Vai ir kāda līdzība, kuru bieži pielietoju?
Vai esmu spējīgs novērtēt: vairāk prasīgs esmu pret sevi pašu vai tomēr pret citiem (domājot par ticības izpausmēm un morālo dzīvi)?
Kas, manuprāt, mūsdienu dzīvē (sabiedrībā un Baznīcā) varētu būt nosaukts par “redzīgo” un kurš par “aklo”?
Kuru no Jēzus izteiktajām patiesībām un Viņa dzīves rīcībām es vērtēju par vislabāk barojošo “augli”? Kurš man šķiet labs, veselīgs, bet savā ziņā skābs vai pat rūgts auglis (varbūt šajā punktā varam paturpināt Jēzus izteikto līdzību un Viņa sludināto patiesību salīdzināt ar kādām ogām vai dārzeņiem, piemēram, smiltsērkšķu ogām, rutkiem…)?
Kur pirmo reizi es dzirdēju par sirdsapziņas izmeklēšanas vajadzību garīgajai dzīvei: no vecākiem, katehētiem, priesteriem? Vai lasot kādu grāmatu, dzirdot kāda Kristum ticīgā liecību?
Vai ikmēneša veiktajā sirdsapziņas izmeklēšanā un grēksūdzē (ar priestera palīdzību) ir gadījies atrast kādu grēka “baļķi”, kurš līdz šim (varbūt pat gadiem) nebija redzams?
Vai varu norādīt uz kādu konkrētu grāmatu vai sprediķi, vai kādu tikšanos ar cilvēku, kas man visvairāk ir palīdzējusi ieraudzīt, kur līdz šim biju “akls” un atklāt savas sirds grēka “baļķi”?
Vai ir kādi masu mediji, filmas, grāmatas, kuras ar savu ideoloģiju un iespaidu neļauj mūsdienu cilvēkiem ieraudzīt savas “skabargas” un “baļķus” un meklēt vajadzību atgriezties? Ko līdz šim esmu darījis / daru, lai šo mediju iespaids būtu mazāks? Kā es cenšos izplatīt Jēzus un Baznīcas mācības gaismu (caur sarunām, rakstot rakstus vai grāmatas, caur mākslu, savu personīgo piemēru, par cilvēkiem upurētām lūgšanām, pasūtītiem Sv. Mises nodomiem, caur upurētām ciešanām viņu nodomā)?
Vai esmu pieredzējis situāciju, ka dažas cilvēku dzīves “skabargas” mani ļoti kaitina un mudina aizrādīt viņam (manā uztverē par nepareizo) rīcību? Vai esmu sapratis, kāpēc šī “skabarga” manās acīs izauga par “baļķi”?
Ja man prasītu – vai man būtu ko teikt par manas ģimenes “augļiem”? Kādi tie ir sabiedrības dzīvē, Latvijā un Baznīcā? Vai var teikt, ka mana ģimene baro Latviju un Baznīcu ar labiem augļiem?
Domājot par atgriešanos, garīgajā dzīvē pieminām tā saukto “pirmo” un “otro” atgriešanos? Vai man ir zināms, par ko vispār te runa? Kā varu raksturot sevi – vai esmu piedzīvojis “otro atgriešanos”? Varbūt jau pat “trešo” vai vēl citu? Vai varu liecināt, kādā dzīves līmenī, kādā dzīves izpausmē un saistībā ar ko es esmu piedzīvojis “otro” vai “trešo” atgriešanos?
