Kāpt kalnā

J 14, 23–29 

J 14, …

↑

 

Rakstu vieta: J 14, 15-26

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Łk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.

J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

 

Rakstu vieta: J 14, 27-31

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,27: J 16,33; Sk 6,26; 25,12-13; Ps 29,11; Is 9,6-7; 52,7; 54,13; 57,19; Ez 37,26; Ag 2,9; Apd 10,36; Rom 14,17; Flp 4,7; 2 Tes 3,16 u.tt.; J 14,1; 16,33.
• J 14,28: J 1,1-18; 10,30 u.tt.; 4,34; 8,29; 14,3.18.
• J 14,29: J 13,9; Mk 14,41-42.

↑

 

↑

 

23.

• Šajā pantā atklājas, ka Jēzus aicinājums uz mīlestību ir bagātināts ar pārdomām par Dieva Vārda klātbūtni katrā kristietī. Ja kāds uzticīgi pildīs šo vārdu, tas pārliecināsies par Tēva un Dēla personīgo klātbūtni. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus mājo „Sava Tēva namā” (sal. J 14, 2), veido kristieša zināmo mūžīgās dzīves baudīšanu un tās īstenošanu.
• Pēc savas būtības mīlestība tiecas pēc vienotības un tādējādi kristieša sirdī izraisa ilgas un vēlmi ​​vienoties ar Debesu Tēvu caur pagodināto Kristu Svētā Gara spēkā.
• Pretstatā ārēji redzamajām Vecās Derības teofānijām (līdzīgi kā teofānija Sinaja kalna pakājē), jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes „teritoriju”, it kā par Dieva jauno templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā Jeruzalemes svētnīcā. Dievs mājo kristietī nevis kā godības mākonis (kā tas bija Vecās Derības laikā), bet gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, pozitīvo atbildi papildina antitēze: pasaule netur Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir šis faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Jēzus vārdi, kas rada šo mīlestības saiti, nav kaut kas ārējs Viņam, bet gan tajos izpaužas visa Vārda, tas ir Dieva Dēla, esmes būtība. Tāpēc šo „vārdu” noraidīšana noved ne tikai pie Jēzus personas noraidīšanas, bet arī pie Dieva kā tāda noliegšanas. Jēzus „stundā”, par kuru daudz reižu ir runāts sv. Jāņa Evaņģēlijā, Dieva klātbūtne vai prombūtne cilvēka dzīvē iegūst izšķirošu, neatgriezenisku nozīmi. Tā kā pasaule attālinās no Viņa, tādējādi tā vairs nebūs spējīga atvērties tālākajai Jēzus kā Dieva Dēla un mūsu Pestītāja atklāsmei.

25.–26.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu (Svēto Garu) sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”
• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus šis brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus, iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs saka tālāk, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē. Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

27.

• Vārds „miers” semītu pasaulē tika plaši lietots kā tradicionāla sveiciena un atvadu formula. Tajā tika pausta vēlēšanās, lai visi (dzīves) labumi tiktu izmantoti bezrūpībā un mierā. Tomēr, lai gan Vecās Derības laikā šo mieru galvenokārt saprata laicīgā līmenī, stipri akcentējot, ka tā pilnība ir atkarīga no Likuma ievērošanas (sal.: 2 Mak 1, 4; Ps 119, 165; Is 48,18; 66, 12), Jēzus apsola mieru kā pārdabisku labumu pilnību, kas rodas, iegūstot Dieva žēlastību un esot vienotam ar Dievu.
• Šādi saprasts Jēzus dotais miers ir tālu no tā, ko sola pasaule, un atšķiras arī no viltus drošības sajūtas, ko pravieši tik stingri nosodīja (sal. Jer 6, 14; 8, 11). Patiesais Kristus miers stāv pretstatā pasaules nemieram un apjukumam. Mācekļiem jāuzmanās, lai neiekristu garīgajā stāvoklī, kas raksturīgs laicīgajai sfērai, jo Jēzus aiziešana vienlaikus ir arī Viņa godības drīzās atnākšanas priekšnojauta. Patiesa mīlestība – līdzvērtīga mīlestībai, kas valda starp Tēvu un Dēlu – nebaidās no īslaicīgas šķiršanās, bet priecājas par to, ka pilnīga vienotība ar pagodināto Kristu gaida katru uzticīgo kristieti.

28.–29.

• Šī panta beigas, kurā Jēzus apgalvo, ka Tēvs ir lielāks par mani, radīja īpašas grūtības jau baznīctēvu periodā. Pirmkārt, jāsaka, ka evaņģēlistam ir svešas vēlāko gadsimtu spekulācijas par Trīsvienību. Vajadzētu arī saprast, ka Jēzus mācekļus, kas ir apbēdināti Viņa drīzās aiziešanas dēļ, uzrunā kā cilvēks, kura spēku viņi tik daudzas reizes bija redzējuši un apbrīnojuši, nevis kā godības pilnais Dieva Dēls, kas tikai kā persona atšķiras no Tēva. Tajā laikā mācekļu mīlestība bija joprojām vērsta pret Jēzu Viņa taustāmajā, cilvēciskajā realitātē. Skolotājs no Nācaretes tomēr vēlas viņiem atklāt to, ko Viņš jau daudzas reizes iepriekš ir uzsvēris: Viņa darbos rīkojas Tēvs („Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls.” [J 5, 17.19]); Viņa izteiktajos vārdos runā Tēvs („Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt.” [J 12, 48–49]), kas ir viens ar Viņu.
• Ar Jēzus cilvēcību saistītās dievišķā spēka izpausmes ir paredzētas tikai tam, lai vestu viņus pie daudz lielākās Personas — pie Debesu Tēva. Tiklīdz mācekļi saprot, ka starp Tēvu un Jēzu pastāv pilnīga vienotība, tiklīdz viņi spēj saprast, ka „Jēzus ir Tēvā un Tēvs ir viņā” (sal. J 14, 10: „Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas manī atrodas, Viņš dara darbus.”), tad jautājums par lielumu vai proporcijām kļūs nenozīmīgs. Bet šo patiesību mācekļi sapratīs tikai Svētā Gara ietekmē. Kamēr tas nesasniedza savu īstenošanos, tikmēr Jēzus intensīvi virza mācekļu domas no cilvēciskās sfēras uz dievišķo sfēru.

↑