Kāpt kalnā

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 9, 37-38; 10, 7-16;

Līdzīga tēma: 

• Mk 6, 6b-11; Lk 9, 1-5;
• J 4, 35;
• 1 Kor 9, 5-14;
• 1 Tim 5, 18;
• Jk 5, 4

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

↑

 

• Tikai trešais Evaņģēlija autors (sv. Lūkass) runā par tā sauktajiem septiņdesmit diviem (izņemot apustuļus un mācekļus), kas tiks sūtīti misionārajā darbā.
  • Dažu manuskriptu varianti, kas maina skaitli 72 uz 70, izskatās kā mēģinājums radīt analoģiju ar 70 zemes tautām (sal. Rad 10), kā arī 70 tautas vecākiem (sal. Sk 11, 16-17.24-25), vai arī līdz 70 Sanhedrina locekļiem.
  • Šajos skaitļos var ieraudzīt vēl citu motīvu. Skaitlis “12” atgādina 12 Izraēļa ciltis, kuras Dievs pieņēma par savu tautu. Jau Apustuļu izvēlē mēs redzam Izvēlētās tautas turpinājumu. Un šī ideja par 12 grupām visbeidzot atmirdz Atklāsmes grāmatā, kad tiek aprakstīta Dieva Baznīca Debesīs, “Svētā pilsēta Jeruzaleme”, kura norāda uz 12 Izraēļa ciltīm un 12 apustuļiem. Tādējādi tiek atgādināts, ka Dieva tauta sākās Izraēlī, bet tika turpināta Kristus Baznīcā, kas iedibināta uz apustuļu pamata: “Un tai bija liels un augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un vārtos divpadsmit eņģeļu un uzrakstīti vārdi, kas ir divpadsmit Izraēļa bērnu cilšu vārdi. Un pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un tanīs divpadsmit Jēra apustuļu vārdi.” (Atkl 21,  12.14)
  • Vairāk. Ja 72 = 12 x 6, tad pēc Bībeles simbolikas tas atgādina par cilvēcisko, kas vājš, nepilnīgs, kas gaida dievišķo papildinājumu (sal.: pasaules radīšana 6 dienās un 7. diena, kas visu veikto svētdara, piešķir tam jēgu, ļauj par to priecāties un to baudīt). Ja šos 72 sūtītos sarēķinātu ar iepriekš izvēlētajiem un sūtītajiem 12 apustuļiem, tad kopā ir 12 x 7. Tas pēc Bībeles simbolikas (7 ir pilnība, dievišķība) liek domāt, ka arī misionāru ziņā Dievs grib, lai Jēzus Kristus Baznīca attēlo pilnību. Šī pilnība izpaužas misijās, kur harizmātiskā tauta ir sūtīta kopā ar apustuļiem, kas ir hierarhijas pārstāvji. Vieni bez otriem neveido pilnību. 
• Septiņdesmit divus var identificēt arī ar cilvēkiem, kas citur tiek saukti par Jēzus mācekļiem, lai gan nav iemesla uzskatīt, ka visi Kunga mācekļi bija tikai septiņdesmit divi. Nav zināms, cik kopumā bija Kunga Jēzus mācekļu. Neviens no Evaņģēlistiem to nevēstī.
• Šīs grupas sūtīšana notika pāros. To var skaidrot ar praktiskiem apsvērumiem: bija vieglāk un dažreiz pat drošāk – mācīt, staigājot divatā. Turklāt saskaņā ar Veco Derību divu cilvēku liecība bija pietiekami uzticama, un tai bija oficiāls raksturs (sal. At 19, 15).
• Svarīgi sadzirdēt, ka Jēzus sūtīja tos uz visām pilsētām, kuras vēlāk Viņš domāja personīgi apmeklēt. Tādējādi sūtītie mācekļi kļuva par Jēzus ierašanās vēstnešiem. Līdzīga prakse zināma no vēstures, kad, piemēram, pirms karaļa ierašanās kādā vietā tika sūtīti viņa sūtņi (heroldi), lai mudinātu tautu sagatavoties gaidāmajai vizītei. 
• 4.-11. panti stāsta, ka, tāpat kā Divpadsmit, arī šie 72 sūtņi pirms došanās ceļā saņēma īpašu pamācību. Tomēr iepriekš (2.-3. pantā) Jēzus izsaka līdzību, norādījumu par nepieciešamību vispār iesākt šo lielisko misionāru darbu: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz.”
  • Līdzīgu līdzību par pļauju vēlāk izteiks arī sv. Pāvils: “Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu. Tāpēc ne tas ir kas, kas dēsta, un ne tas, kas laista, bet Dievs, kas audzē. Bet dēstītājs un laistītājs ir līdzīgi. Katrs saņems savu algu saskaņā ar savu darbu; jo mēs esam Dieva palīgi, jūs esat Dieva tīrums, Dieva celtne.”  (1 Kor 3, 6-9)
• Tam seko arī ļoti praktiska norāde Baznīcai, kas ir aktuāla mūsdienās un būs aktuāla līdz pasaules beigām: katrā laikā vajadzētu lūgt, lai Dievs savā žēlastībā nosūta tik daudz darbinieku, cik vien iespējams, lai Dieva tauta augtu ticībā un sasniegtu mūžīgo dzīvi. Daži to izsaka citos vārdos, uzrunājot konkrētas draudzes: “Jums ir tādi priesteri, kādus jūs sev izlūdzāt.” Tā ir ļoti praktiska norāde, kas balstās uz Evaņģēlijā pausto un savā ziņā ir kā termometrs tautas lūgšanai par aicinājumiem. 
• Tiek izteikts arī nopietns brīdinājums, ka Kristus dotā misija sastapsies ar lielām grūtībām. Tā nebūs “gulēšana ēnā”, bet “jēru darbība vilku starpā”. Šī patiesība par misijas bīstamību vispilnīgākā veidā būs redzama Jēzus liktenī, it sevišķi Krusta laikā. Tāpēc par šo Viņa un mācekļu sūtību var citēt vienu no psalmiem, kas arī tiek attiecināts uz Jēzus ciešanām, jo saka:
  • “Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. (…) Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku.” (Ps 22, 13-14.17-18)
• Arī tiem septiņdesmit diviem līdzīgi kā apustuļiem būs jāpraktizē absolūta nabadzība. Viņiem jābūt pilnībā atdotiem Dieva valstības sludināšanai. Viņi pat nevar apstāties ceļā, lai sveiktu draugus, jo tas (saskaņā ar austrumu tradīciju) prasītu pārāk daudz laika un būtu liels zaudējums Dieva Valstības misijai. Plašāk šī lieta skaidrota pie iepriekšējā fragmenta, kad runājām par Jēzus trim sekotājiem (skaties komentāros te: evangelijs/lk/lk_09/#lk_9_57-62).
• Par 5. – 6 pantu. Daudzos Vecās Derības pravietojumos Mesija tika saukts par Miera Princi (piemēram, Is 9, 5). Tātad nav izbrīns par to, ka Mesijas vēstneši ir miera heroldi. No tā radusies norāde: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: «Miers šim namam!»”. Šie vārdi nav tikai tukša formula, parasts sveiciens. Tie ir un būs kā īsts Dieva miera un svētību nesējs saimniekiem (ja vien tie izrādīsies tā cienīgi), kā darbojoša svētība Dieva spēkā. Komentāru par Jēzus mācekļu misijas raksturu dzirdam arī sv. Lūkasa uzrakstītajā otrajā grāmatā, tas ir, Apustuļu darbos, kad Viņš citē svēto Pēteri: “Dievs sūtīja vārdu Izraēļa bērniem, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu.” (Apd 10, 36)
• Ievērojot nabadzību un atsakoties pat no ikdienas dzīvei nepieciešamām lietam, sūtņiem bija tiesības izmantot visu viņiem vajadzīgo palīdzību un atbalstu no tiem, kam tie sludināja Dieva valstību. Kā patiesi Kristus darbinieki viņi ir maksājuma cienīgi. Viņiem ir tiesības izmantot mājokli, saņemt pārtiku un dzērienu. Tomēr viņiem nav atļauts izvēlēties labāko vietu, būt izvēlīgiem un  pārcelties no vienām mājām uz otrām; kā arī nedrīkstēja prasīt labākus ēdienus vai atmest tos, kas saskaņā ar ebreju likumu uzskatāmi par iespējami nešķīstiem. Vienkārši “ēdiet, ko jums liks priekšā!”, jo kā citādi viņi varētu sludināt Dieva valstību pagānu vidū? 
• Šīs Jēzus piešķirtās tiesības saviem sūtņiem rod atbalsi arī šodien, jo no Pieciem Baznīcas Baušļiem piektais saka: “Tev būs palīdzēt uzturēt savu baznīcu un tās kalpus.”  Savā ziņā tas nav nekas jauns, ja ņemam vērā arī sv. Pāvila komentārus par misiju raksturu, par tiesībām saņemt atbalstu no evaņģelizētās tautas:
  • “Ja mēs esam jums sējuši garīgo, vai tad ir kas liels, ka mēs pļaujam jūsu laicīgo?  Ja citi ir jūsu tiesību līdzdalībnieki, kāpēc jo vairāk ne mēs? Bet mēs neesam šīs tiesības izlietojuši, un mēs visu panesam, lai Kristus evaņģēlijam neradītu šķērsļus.” (1 Kor 9, 11-12);
  • “Bet tas, kas tiek pamācīts vārdos, lai dalās visos labumos ar to, kas viņu pamāca.” (Gal 6, 6) 
  • “Raksti saka: «Kūlējam vērsim purnu neaizsien.» un «Strādnieks ir savas algas cienīgs.»”  (1 Tim 5, 18; sal. At 25, 4)
• Septiņdesmit divu misijas mērķis ir tāds pats kā uzdevumi, ko Kristus lika divpadsmit apustuļiem: tiem ir jādziedina slimie un jāsludina, ka Dieva valstība ir tuvu (viņu atgriešanās attālumā). Ievērības cienīgs ir fakts, ka sv. Lūkasa redakcijā slimo dziedināšana ievietota pirmajā vietā. Varbūt tādēļ, ka Viņš pats bija ārsts un to uzskatīja par primāru…? 
• Pēdējā daļa  (panti 10. – 12.) ir kā draudi tās pilsētas iedzīvotājiem, kuri nevēlētos šos septiņdesmit divus Kristus sūtņus godīgi pieņemt. Jēzus sūtņi (līdzīgi kā apustuļi šādās situācijās) nokratīs putekļus no apaviem un paziņos par viņu viesmīlības trūkumu.  Un kaut nekas nespēj apturēt Dieva Valstības tuvināšanas procesu, tomēr Kristus brīdina, ka tiesas dienā pat Sodomai (sal. Rad 18, 20-21; 19, 24-25) būs vieglāk, nekā pilsētai, kas paredzēta Dieva svētībai un no tās ir atteikusies.

↑

 

↑

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Mk 16, 17-18
• J 12, 31
• Mt 14,12b-13; Mk 6,30; Lk 9,10a

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 10,18: Īj 1,6-12; 2,1-7; Zah 3,1-2; Lk 9,49; 11,18 u.t.t.; Apd 19,13-14; Mt 17,19- par.; Lk 17,24; Mt 24,27; J 12,31; Atkl 12,8-9; 20,1-3.10; Rom 16,20; Is 14,12.
• Lk 10,19: Sk 21,6-9; Sīr 21,2; 39,30; 1 Ķēn 12,11.14; Ps 91,13; Rad 3,15; At 8,15; Apd 28,3-. 

↑

• Šai Evaņģēlija fragmentā sastopamies ar Kunga Jēzus  septiņdesmit divu sūtņu iespaidiem pēc savas misijas pabeigšanas. Tur manāms izbrīns par Dieva dāvanas lielumu, jo tas, kas līdz šim nekādā gadījumā nebija sasniedzams ar cilvēku spēkiem – savaldīt ļauno garu apsēstajā cilvēkā (skaties spēcīgu piemēru te: Lk 8, 26-35), tika Dieva dots Baznīcas rīcībai. Tādējādi viņos, kā arī visā Baznīcā varēja/var augt apziņa, cik spēcīgs ir cilvēks kā rīks Dieva rokās Dieva Valstības labad.
• Šo saprašanu savā komentārā pastiprina Kungs Jēzus:
  • sakot, ka tā patiesi ir Dieva dāvana: “Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs…”, kas ir dota Dieva kalpiem, ja neteiktu – Dieva draugiem; jo par tiem, “kas Dievam stipri pieķērās un kas pazīst Viņa Vārdu” (sal. Ps 91, 14) jau sen ir teikts: “Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!” (Ps 91, 13),
  • kā arī skaidrojot, ka nopietnāks iemesls sirds priekam nav tajā, ka viņiem no Dieva dots savaldīt sātana valstību, bet ka “viņu vārdi ir ierakstīti debesīs”, jo tur tie baudīs “pārmērīgu, mūžīgu godību, kas atsver visu”  (2 Kor 4, 17); citiem vārdiem – Dieva draugu alga Debesīs ir tik liela (“Ko acs nav redzējusi ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” – 1 Kor 2, 9), ka par jebkuru vērtību un sasniegumu virs šīs zemes var teikt, ka tā ir vienīgi “nākamo labumu ēna” (sal. Ebr 10, 1).
• Jāpiebilst, ka šī septiņdesmit diviem dotā atbrīvošanas vara ir kā turpinājums Jēzus kalpošanai, par kuru lasījām Lk 8, 26-39, kā arī kalpošanai, ko veica Viņa apdāvinātie un sūtītie apustuļi (sal. Lk 9, 1-2 (skat.: Lk 9, 1-6). Šī kalpošana turpināsies Jēzus Kristus dibinātajā Baznīcā līdz pasaules beigām. Tad Dievs noslēgs visu velna darbību “Un velns, kas viņus pievīla, tika iemests uguns un sēra purvā, kur arī zvērs un viltus pravietis dienām un naktīm tiks mocīti mūžīgi mūžos.” (Atkl  20, 9b-10), bet Dieva svētie dzīvos Viņa Valstībā uz mūžiem: “Tanī stāvēs Dieva un Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Un tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem pierēs. Un nebūs vairs nakts, un nebūs vajadzīgs vairs ne sveces, ne saules gaismas, jo Kungs Dievs viņus apgaismos, un viņi valdīs mūžīgi mūžos.” (Atkl 22, 3b-5)
• Runājot par Baznīcas kalpošanu – eksorcismu (atbrīvošana no ļaunā gara ietekmes), var atsaukties pie viena no katehisma punktiem sadaļā “Dažādās sakramentāliju formas”, kur tiek izskaidrots:
  • “Kad Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, tad to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par “lielo eksorcismu”, nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību – īpaši psihisku slimību – gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu.  Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību.” (KBK 1673)
• Īpašas Dieva izvēles attiecībā uz cilvēkiem attēlo (grāmatā) “ierakstītie vārdi”. Šī Dzīvības Grāmatas ideja ir sastopama vairākās Vecās un Jaunās Derības vietās. Daži piemēri:
  • “Kungs teica Mozum: «To, kas grēkojis pret mani, – to es izdzēsīšu no savas grāmatas!»” (Izc 32, 33)
  • ​”Tad nāks bēdu laiks (…), bet tanī laikā tavi ļaudis paglābsies – visi, kas ierakstīti grāmatā!” (sal. Dan 12, 1)
  • “Lai tie izdzēsti no dzīvo grāmatas, lai starp taisnajiem netiek ierakstīti!” Ps 69[68],  29.
  • “Arī tevi, mans īstais darba biedr, es lūdzu, palīdzi viņām, kas kopā ar mani, Klementu un citiem maniem palīgiem strādājušas evaņģēlija labā. Viņu vārdi ir ierakstīti dzīvības grāmatā.” (Flp 4, 3)
  • “Kas uzvarēs, tas tiks tērpts baltās drānās; un es viņa vārdu neizdzēsīšu dzīvības grāmatā, bet gan apliecināšu viņa vārdu Sava Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.” (Atkl 3, 5);
  • “Tad es redzēju mirušos, lielus un mazus, stāvam troņa priekšā; un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita, kas ir dzīvības grāmata. Tad mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās attiecīgi viņu darbiem. (…) Ja kas nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns purvā.” (Atkl 20, 12.15)
• Ja atceramies, ka “Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet.” (Lk 10, 1), tad saprotam, ka cilvēkiem dotās Dieva dāvanas nav paredzētas viņiem pašiem vien, bet Dieva Valstības nolūkos. Tas ir svarīgs punkts, jo tas sargā no lepnības, kura liek sev pierakstīt dāvanas, kas nav paša nopelnītas. Atcerēsimies sv. Pāvila teikto par to: “Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7)
• Uz šī fona vērts atcerēties, ka Dieva Baznīcā ir sastopamas divu veidu Dieva dāvanas, harizmas. Lai to izgaismotu, atsauksimies uz piemēru, kuru var atrast svētās Lielās Terēzes personā. Viņas dzīves komentētāji norāda, ka Terēzei dotā lielā žēlastība bija sastapšanās ar dzīvo Dievu un dažādu atklāsmju un iepriecinājumu saņemšana (kas bagātināja viņu pašu, viņas lūgšanu un ticību). Atsevišķa žēlastība, kas tika dota sv. Terēzei, bija iedvesma un iespēja to aprakstīt (to var lasīt arī latviešu valodā izdotajās grāmatās, proti: “Dzīve”, “Pilnības ceļš”, “Dvēseles pils”) un kā ar izcilu garīgo barību dalīties ar savām klostermāsām, kā arī vēlāk ar to ēdināt visu Baznīcu līdz pasaules beigām! Tātad, domājot par Dieva harizmām, dāvanām, saprotam, ka
  • pirmajā grupā ir tās, pateicoties kurām ticīgais “paceļ pats sevi” – Dieva kalpu – svētdarošā žēlastībā,
  • otrajā – tās, pateicoties kurām viņš “ceļ Dieva Baznīcu” (sal. 1 Kor 14, 4) – citu svētdarīšanai dotās Dieva žēlastības.
• Kopumā secinājums ir šāds: personiskais svētums ir daudz lielāks cēlonis sirds priekam, nekā pat publiski veikta kalpošana! No negatīvās puses skatoties – vai ne uz šīs patiesības fona skanēja: “Bēdas jums, bauslības mācītāji! Atziņas atslēgu jūs paņēmāt, bet paši jūs iekšā neejat, un tiem, kas grib ieiet, jūs to liedzat.” (Lk 11, 52)? Viņiem bija dotas dāvanas, kas paredzētas gan savai izaugsmei ticībā, gan citu virzīšanai uz mūžīgo dzīvi. Tomēr nedz pirmās, nedz otrās viņu gadījumā netika pareizi izmantotas.
• No šī Evaņģēlija fragmenta (sevišķi  lasot par prieku, atbrīvojot cilvēkus no ļaunā gara ietekmes) var secināt vēl vienu patiesību: brīvība no garīgām saitēm, brīvība Debesu Valstībai ir daudz vērtīgāka par brīvību no fiziskiem (piemēram, slimības) vai materiāliem trūkumiem (piemēram, finansiālas krīzes)! Dzīves pieredze pārliecina, ka diemžēl to neaptver pat daudzi nokristītie un tie, kuri sevi sauc par ticīgajiem, jo pat šādi cilvēki (nokristītie!) atsaucas uz dažādu veidu okultiem paņēmieniem, visbiežāk tieši fiziskās veselības atgūšanai, dodot priekšroku tiem. Priesteru pieredze rāda, ka tikai redzot nopietnas savu lēmumu sekas (bieži jau fiziskajā, morālajā un garīgajā ziņā), cilvēki meklē garīgo veselību un jautā par grēksūdzi, Svēto Komūniju vai vajadzīgajiem aizlūgumiem par atbrīvošanu no ļaunā gara izraisītām ietekmēm.
• Arī šajā punktā lai izskan katehisma pamācība un brīdinājums, ka vajadzētu izvairīties no visa, kas savā būtībā ved uz rīcību pret pirmo no Dieva Baušļiem, lai mūsu sirdis netiktu padotas ļaunā gara ietekmēm, bet saglabātu Dieva bērnu svētumu un brīvību: 
  • “Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot “savaldīt” okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu. Šīs izdarības jo vairāk nosodāmas ir tad, kad tās pavada vēlme kaitēt otram vai kad tajās tiek iesaistīti velni. Amuletu nēsāšana arī ir nepieņemama. Spiritisms bieži vien ir saistīts ar zīlēšanu vai maģiju. Tāpēc Baznīca brīdina ticīgos no tā atturēties. Ķeršanās pie tā saucamajiem tautas ārstniecības paņēmieniem nedara pieļaujamu ne ļauno spēku piesaukšanu, ne otra cilvēka lētticības izmantošanu.” (KBK 2117)

↑

 

↑

↑

 

Rakstu vieta: Lk 10,25-28

Paralēlās vietas:

• Mt 22,34-40;
• Mk 12,28-32

Līdzīga tēma: 

• Mt 19,16-19 → Mk 10,17-19 → Lk 18,18-20
• Mt 7,2; Lk 6,31
• Rom 13, 8-10
• Gal 5, 14
• Jk 2,8

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 10,25 par.: Mt 22,22; Ps 2,2; Apd 4,27; Mt 16,1; 19,3; Mih 6,8; Ps 15; Is 33,15n; 56,1; Am 5,4; Hab 2,4; Lev 19,18.
• Lk 10,26-27a par.: At 6,4n; Joz 22,5 (LXX).
• Lk 10,27b par.: Lev 19,18.34; Rom 13,9; Gal 5,14; 1 J 4,8; Jk 2,8; J 15,12.
• Lk 10,28 par.: Lk 7,43; 20,40; Mt 22,46; Lev 18,5; Ps 40,7-9.

 

Rakstu vieta: Lk 10,29-37

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Lk 10, 29: Lk 16,15; 18,14.21; Dz 5,16; Ps 35,14; Sīr 12,1-4.
• Lk 10,31-32: Lev 21,1-3; Sk 5,2; 19,2- 13; Ez 44,25-27.
• Lk 10,33-34: Os 6,6; 2 Hr 28,15; Sīr 27,21; Is 1,6; Mk 6,13; Jk 5,14; Apd 23,24.
• Lk 10,35: Apd 4,5.
• Lk 10,37: Lk 1,58.72; 2 Sam 12,1-7a; Mt 21,28-31 par.

↑

 

25.–26.

• Rakstu mācītāji vairākkārt uzdevuši Jēzum līdzīgus jautājumus, taču nevis ar nolūku uzzināt patiesību, bet gan cenšoties apkaunot Pestītāju pūļa priekšā. Tā kā Jēzus tikko bija pasludinājis, ka Debesu Tēvs ir visu uzticējis Viņam un ka tikai Viņš zina, kas ir Dievs, tādēļ Viņam vajadzētu mācīt cilvēkiem, kā dzīvot, lai sasniegtu Debesu Valstību. Rakstu zinātājs noteikti negaidīja, ka Jēzus atbildēs ar jautājumu. Uzdodot jautājumu „Kas bauslībā rakstīts? Kā tu to lasi?”, Jēzus novirzīja diskusiju uz tēmu, kas bija farizeju „specialitāte”. Dievbijīgs izraēlietis (un tieši tāds bija katrs farizejs un Rakstu mācītājs) uzskatīja, ka svētums tiek sasniegts, ievērojot visus Likuma baušļus.

27.

• Likumu pazinēja atbilde ir fragments no ticības apliecības (Šema), ko katrs izraēlietis atkārtoja divas reizes dienā, un šī teksta fragments bija iegravēts virs katras mājas galvenās ieejas. Šis divkāršās mīlestības bauslis patiesībā apkopo visu Likumu un Praviešus.
• Vecajā Derībā bauslis mīlēt Dievu tika svinīgi pasniegts trīs reizes: At 6, 4–9; 11, 13–21 un Sk 15, 37–41.
• Par mīlestību pret tuvāko mēs lasām Lev 19, 18: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus apstiprināja šo atbildi, norādot Rakstu mācītājam ievērot bausli mīlēt Dievu un tuvāko, lai iegūtu pestīšanu.
• Šķita, ka tādējādi diskusija ir beigusies, bet tad farizejam vajadzēja aiziet, nesatverot Jēzu vārdos, lai Viņu apsūdzētu, tāpēc Likumu pazinējs uzdeva vēl vienu jautājumu: „Un kas tad ir mans tuvākais?”

28.–29.

• Farizejam, pamatojoties uz Likumiem, bija jāzina: „Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē,- Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!” (Lev 19, 34). Vēl viens teksts, At 10, 19, vēsta: „Mīliet svešinieku, jo jūs paši esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē.” Tāpēc saskaņā ar Bauslību pat neizraēlietis bija jāuzskata par tuvāko un jāmīl kā sevi pašu. Tomēr praksē tuvākā mīlestība parasti aprobežojās tikai ar izraēliešiem.

30.

• Līdzība par labo samarieti, ar detaļām, kuru autentiskumu var pārbaudīt arī mūsdienās (piemēram, ceļš no Jeruzalemes uz Jēriku joprojām nedrošs), atgādina kaut ko no visas cilvēces vēstures: pār mums visiem, grēka ievainotajiem un gandrīz mirstošajiem, noliecas Kristus, lai pārsietu mūsu brūces un barotu mūs ar savu bezgalīgo žēlsirdību.

31.

• „Garāmgājēju” saraksts sākas ar priesteri, no kura visvairāk varētu gaidīt žēlsirdību. Galu galā, viņam katru dienu jādzīvo saskaņā ar to, ko viņš sludina. Līdzībā nav nevienas detaļas, kas varētu kaut daļēji attaisnot priestera nosodāmo vienaldzību, piemēram, ka viņš atgriezās noguris pēc pilnas kalpošanas dienas templī vai ka viņš steidzās uz Jeruzalemi savu pienākumu veikšanai, vai ka viņš baidījās apstāties uz bīstama ceļa. Daži kā attaisnojumu min priestera iespējamās bailes no rituālās nešķīstības. Tomēr, skatoties kopumā uz to, kā Jēzus pasniedza šo līdzību, kļūst skaidrs, ka šādi uzrādītā kontekstā nekas nevarētu attaisnot priestera rīcību.

32.

• Bībelē gandrīz vienmēr, kad piemin priesterus, piemin arī levītus. Viņu pienākumos ietilpa kārtības uzturēšana pie tempļa ieejas, zināmā mērā dalība mūzikā, kas pavadīja tempļa dziedājumus, un, galvenokārt, palīdzēt priesteriem upurēt dažādus upurus kvēpināšanas laikā.
• Jēzus līdzībā par vīrieti, kuram uzbruka laupītāji, levīts reaģēja tāpat kā priesteris, lai gan abi zināja bauslības norādījumus, kas lika palīdzēt pat dzīvniekiem, nemaz nerunājot par cilvēku, kurš nonācis nelaimē: „Kad tu redzi tava brāļa vērsi vai avi nomaldījušos, tad nepamet to, bet vezdams atved to savam brālim. (…) Gluži tāpat tev ir jārīkojas ar viņa ēzeli, tāpat tev ir jārīkojas ar viņa drēbēm un tā tev ir jārīkojas ar visām pazudušām lietām, ko tavs brālis ir nozaudējis, bet ko tu esi atradis; nenovērsies no tā.” (At 22, 1.3).

33.–34.

• Morālā pamācība, kas gūta no visas līdzības, sasniedz kulmināciju samarieša uzvedības aprakstā. Samariešu savstarpējais naids jeb, precīzāk sakot, naids pret ebrejiem bija tikpat sens, cik plaši zināms. Tas aizsākās Babilonijas gūstā (586.–538. g. pirms Kristus) un turpinās līdz pat šai dienai. Uz brīdi aizmirstot šo gadsimtiem ilgo naidu, samarietis bez vilcināšanās piegāja pie aplaupītā, ievainotā vīra un „apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu”.
• Austrumu tautas medicīnas tradīcijās līdz pat mūsdienām ir saglabājusies tradīcija vispirms mazgāt svaigas brūces ar vīnu un pēc tam nomierināt tās ar olīveļļu.

35.

• Tuvākā viesnīca (krogs?) visticamāk atradās Jērikā. Iespējams, labais samarietis visu nakti pavadīja, rūpējoties par slimo vīrieti, un agri nākamajā rītā viņš uzticēja viesnīcas īpašniekam turpmāku aprūpi par nelaimīgo vīrieti, veicot nozīmīgu upuri: „Viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: «Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev.»” Denārijs — kā mēs zinām no līdzības par vīna dārza strādniekiem — bija līdzvērtīgs viena strādnieka pilnas dienas algai (sal. Mt 20, 2). Iztērējot divus denārijus, samarietis ievērojami samazināja savus ietaupījumus, bet viņš uz tā neapstājās. Aizejot, viņš teica, ka pēc dažām dienām apmeklēs slimo vīrieti un, ja nepieciešams, vēl piemaksās nama kungam par rūpēm par slimo. Lūk, kas par izcilo tuvākmīlestības piemēru!

36.–37.

• Likumu pazinējs, lai paustu savu nepatiku pret samariešiem, atbildot uz Jēzus jautājumu, pat nespēja izrunāt vārdu „samarietis”, tāpēc atbildēja: „Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību.” Tādējādi, lai gan Kristus nesniedza tiešu atbildi uz jautājumu „Kas ir mūsu tuvākais?”, jautātājam vajadzēja saprast, ka katrs cilvēks savā sirdī nes dabisku izpratni par to, kas ir viņa tuvākais. Mīlestības likums galvenokārt nav meklēts kādos priekšrakstos, bet cilvēka sirdī. Kaut saskaņa ar to, ko māca svētais Pavils, arī Likums ir vajadzīgs: „Tātad likums bija mūsu audzinātājs Kristum, lai mēs ticībā tiktu attaisnoti.” (Gal 3, 24). 
• Līdzība atklāj arī to, kas ir būtisks patiesas mīlestības elements: mīlestība ir sevis dāvāšana. Cilvēka attīstības procesā kādā brīdī patiesa mīlestība pārstāj būt tikai domas vai jūtas un tā pārvēršas veselā lēmumu ķēdē, lai cilvēks atdotu sevi apkārtējiem.
• Jēzus līdzībā ir atrodams vēl viens aspekts. Viņš māca, ka patiesa žēlsirdība vienmēr prasa upuri, un tas attiecās gan uz cilvēkiem, gan ir redzams paša Dieva rīcība. Ļoti īsi, tomēr kodolīgi rakstīja par to svētais Pāvils, norādot uz Kristus žēlsirdību pret mums visiem: „Viņš mūs mīlēja un atdevis sevi par mums.” (sal. Gal 2, 20); „Dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai. (…) Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu.” (Ef 5, 2.25).

↑