Kāpt kalnā

7. 

• Stāsts risinās farizeja mājā, kurš uzaicināja Jēzu uz pusdienām. Jēzus ienākšana farizeja mājā nav pārsteidzoša, ņemot vērā to, ko Evaņģēliju autori jau ir teikuši par Jēzus attieksmi pret grēciniekiem. Turklāt visticamāk, šis bija farizejs, kurš nebija īpaši naidīgs pret Kristu. Pretējā gadījumā pret Jēzu naidīgs farizejs diez vai gribētu uzaicināt Viņu uz savām mājām uz kopīgu maltīti.
• Tomēr Jēzus uzaicināšana uz mielastu neliecināja arī par patiesu labo gribu. Ja ne pats saimnieks, tad vismaz pārējie klātesošie farizeji slepeni cerēja, ka viņiem izdosies pieķert Jēzu pie vārda.
• Ir ticams, ka sv. Lūkasa aprakstītais notikums risinājās Perejā, kas ir tālu no Jeruzalemes. Tāpēc risks, ka ziņas par Jēzus klātbūtni viņa mājā tiks nodotas pārējiem, bija relatīvi neliels.

8.–11.

• Domājot par Evaņģēlija uzbūvi un vietu, kurā šis norādījums par nevēlēšanos ieņemt goda vietas tika ievietots (sal. Lk 14, 1–6, kur ir aprakstīts, ka šī farizeja mājā Jēzus izdziedināja ūdenssērdzīgu cilvēku), rod zināmas grūtības. Izmantojot viesmīlību, Jēzus, iespējams, būtu bijis pārāk bargs, ja tajā pašā brīdī, svešā mājā, pamācītu citus pusdienotājus. Šim jautājumam ir divi iespējamie risinājumi.
  • Saskaņā ar pirmo interpretāciju, iespējams, ka iepriekšminētais aicinājums uz pazemību sākotnēji atradās citā kontekstā. Varbūt tieši šī tēma par „cilvēka uztveršanu” lika sv. Lūkasam, īpaši neņemot vērā kontekstuālās atšķirības, sastādīt kopā divas tematiski līdzīgas Jēzus mācības.
  • Otrā interpretācija — mazāk ticama — par sākumpunktu ņem vārdus: „Viņš stāstīja līdzību ielūgtajiem…” Ar šādu izejas punktu var domāt, ka Kristus nebūtu tieši uzrunājis tos, kas drūzmējās pirmajās vietās, bet tikai netieši norādīja uz viņu nepiedienīgo uzvedību. Tomēr ir viegli secināt, ka šī bija ārkārtīgi skaidra līdzība, un, neskatoties uz tās šķietami piesardzīgo un vispārinātu formu, Kristus vārdi noteikti tika sāpīgi izjusti.
• Pasniegtās mācības kodols ir tas, ka Kristus vēlas, lai mēs savā dzīvē būtu brīvi un gatavi, lai dažreiz atvēlētu vietu kādam citam, pat ja tas citiem šķiet bezjēdzīgi. Dažreiz kristietība šķiet absurdu pilna.
• Pat Kristus laikā kristieši uzskatīja par trakiem. Tas, kas pasaulē ir muļķīgs, Dieva acīs ir gudrs (sal.: 1 Kor 1, 17–31; 2, 6–9.14–15; 3, 18–19). Lielisks teksts par to ir atrodams sv. Pāvila rakstos:
  • „Mēs neprātīgi Kristus dēļ, bet jūs gudri Kristū; mēs nespēcīgi, bet jūs stipri; jūs cienīti, bet mēs nicināti. Līdz pat šai stundai ciešam arī izsalkumu un slāpes, esam arī kaili un tiekam dūrēm sisti, kā arī esam bez pajumtes; un mēs pūlamies, strādādami savām rokām. Mūs lād, bet mēs svētām; mūs vajā, bet mēs paciešam; mūs zaimo, bet mēs aizlūdzam; mēs esam kļuvuši it kā šīs pasaules atkritumi, kā no visiem atmetami līdz pat šim laikam.” (1 Kor 4, 10–13).
• Mums, kristiešiem, pastāvīgi jāmācās cienīt cilvēkus. Ceļš uz to ved caur stāju, kad cenšamies saskatīt sev apkārt labākus, gudrākus un dižākus cilvēkus. Nenoraidīsim tos, kas ir vājāki par mums, cienīsim sev līdzīgos, un nebaidīsimies no tiem, kas ir labāki un vērtīgāki par mums pašiem. Būsim drosmīgi atzīt savu mazvērtību. Atzīt vienam otru – tā ir pareiza kristieša stāja!
• Jēzus pasniegtajā pamācībā var atrast arī daudz tālāk vedošu nozīmi, proti, eshatoloģisko nozīme, tas ir pastarās tiesas paredzējumu. Arī tad Dievs mums „jautās” par to, kuras vietas meklējām dzīves laikā virs zemes. Uz tā fona Jēzus līdzību par vietas sev meklēšanu sev, zināmu turpinājumu un padziļinājumu var atrast šajos Jēzus vārdos:
  • „Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. (…) Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.” (Mt 25, 40.45).

12.–14.

• Nākamais Jēzus norādījumus farizejam, kura mājās viņš ēda, no pirmā acu uzmetiena, varbūt nedaudz dīvaini: viņam nevajadzētu aicināt savus draugus, brāļus, radiniekus vai turīgus kaimiņus, kuri varētu atbildēt ar ielūgumu uz līdzīgu pieņemšanu. Tādējādi šis „savstarpējā labuma aprēķins” labi noslēgtos, jo tas būtu iepriekš pārdomāts, plānots atbilstoši iespējamiem zaudējumiem un ieguvumiem. Toties šādi saprasta viesmīlība nemaz nebūtu kā īstas mīlestības izpausme, bet patiesībā kā vienkārša patmīlība. Kristus iesaka kaut ko citu: uz mielastu jāaicina nabagi, kropli, tizli un akli, tas ir visi tie, no kuriem nevar gaidīt nekādu atlīdzību. Šādi saprasta viesmīlība ir visvairāk atalgojošākā: tā tiks atmaksāta taisnīgo augšāmcelšanās dienā! Protams, mēs runājam par atlīdzību mūžīgās dzīves veidā un Dieva Valstības labumu ziņā.