Kāpt kalnā

1. Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē. 2. Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks. 3. Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet, 4. Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt. 5. Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem. 6. Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu. 7. Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani! 8. Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka! 9. Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz. 10. Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu. 11. Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars. 12. Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam! 13. Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka. 14. Bet to gani aiz-bēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis. 15. Un viņi nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās. 16. Un tie, kas to bija redzējuši, stāstīja viņiem, kas notika ar ļaunā gara apsēsto un cūkām. 17. Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām.18. Bet kad Viņš kāpa laivā, sāka Viņu lūgt tas, kas bija ļaunā gara apsēts, lai tas varētu palikt pie Viņa. 19. Un Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies! 20. Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās.

1 Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. 2 Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3 Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4 Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5 Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7 un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8 Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9 Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11 Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12 Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13 Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14 Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15 Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17 Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus.18 Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19 Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20 Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.

21. Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras. 22. Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām, 23. Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu! 24. Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu.25. Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas. 26. Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī. 27. Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm. 28. Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela. 29. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta. 30. Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes? 31. Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās? 32. Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi. 33. Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību. 34. Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites!35. Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju? 36. Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici! 37. Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim. 38. Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja. 39. Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ. 40. Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja. 41. Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām! 42. Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns. 43. Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.

21 Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22 Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23 un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24 Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.25 Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26 un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27 Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28 Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29 Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30 Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31 Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32 Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34 Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”35 Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36 Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37 Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38 Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39 Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41 Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42 Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43 un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst.