1. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji. 2. Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā. 3. Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas. 4. Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana. 5. Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas? 6. Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: “Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. 7. Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus.” 8. Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas… (…) 14. Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet! 15. Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna. (…) 21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības. 22. Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. 23. Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku.
1 Pie viņa sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. 2 Ieraudzījuši, ka daži viņa mācekļi ar netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēd maizi – 3 jo farizeji un visi jūdi, vecajo paražas turēdami, neēd, pirms nav īpaši mazgājuši rokas; 4 tāpat no tirgus pārnākuši, tie neēd, iekams nav šķīstījušies, un vēl daudz ko citu viņi uzņēmušies ievērot: vīna kausu, kannu un vara trauku šķīstīšanu –, 5 tādēļ farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: “Kādēļ tavi mācekļi nedzīvo pēc vecajo paražām, bet maizi ēd ar nemazgātām rokām?” 6 Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. 7 Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. 8 Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas.” (…) 14 Un, ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: “Klausieties mani visi un saprotiet! 15 Nekas cilvēku nespēj sagānīt, kas no ārpuses viņā ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas viņu sagāna.” (…) 21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, 22 laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, izlaidība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība. 23 Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.”
Mk 7,3 par.: Izc 30,17-21; 40,12; Judt 12,7; Ga 1,14.
Mk 7,4 par.: 2 Ķēn 5,14; Mt 23,25-26
Mk 7,5 par.: Kol 2,8.
Mk 7,6n par.: Is 29,13 (LXX); Ps 78,36-37; Kol 2,22.
Mk 7,14 par.: Mk 4,1-2; Is 6,9-10.
Mk 7,15 par.: Sk 32,24; 30,3: Apd 10,14-; 11,8-; 15,28-29; Rom 14,14; 1 Kor 10,25-; Ga 2,11-14; Kol 2,20-22; 1 Tim 4,4; Tit 1,15.
Mk 7,21 par.: Rom 1,28-; 1 Kor 5,10-11; 6,9-10; 2 Kor 12,20-21; Ga 5,19-; Ef 5,3-; Kol 3,5-; 1 Tim 1,9-13; 6,4-5; 2 Tim 3,2-; Tit 3,3; 1 P 4,3; Atkl 9,21; 21,8; 22,15; At 15,9 (LXX); Sīr 14,10: 31,13.
1. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji. 2. Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā. 3. Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas. 4. Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana. 5. Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas?
Uzmanīgi ielūkojoties tekstā, saprotam, ka farizeji un daži rakstu mācītāji jautā nevis par Likuma kodolu, tā būtību, bet par cilvēku veidoto tradīciju: „Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām…”? Tas var radīt izbrīnu, ka vienā no pirmajām reizēm, kad farizeji un rakstu zinātāji nopietnāk reaģē uz Jēzus un viņa mācekļu stājām, viņi to nesaista ar ko nopietnu, bet tā ir diskusija par „krūžu un kausu mazgāšanas” vai par „desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm”.
Rituālās šķīstības jautājumi bija viens no svarīgākajiem punktiem jūdu tradīcijā. Tomēr vērts pamanīt, ka tikai dažiem no viņiem jāpilda Mozus dotais Likums, un pārsvarā tas tika attiecināts uz priesteriem. Ar laiku šie likumi tika „izstiepti”, „pavairoti” un pie tam saistīja katru jūdaisma piekritēju. Tāpēc Kungs Jēzus bija to cēlis gaismā, tik skaidri sakot: „Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt. Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas?” (Mk 7, 8–9); un tālāk: „Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt.” (Mk 7, 13).
Kristus atgādināja viņiem (un māca arī mūs), ka daudz vairāk vajadzētu uztraukties par to, lai mēs „ievērotu svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību.” (Mt 23, 23). Tāpēc tie, kuru uzdevums bija sevi un tautu vest pie viņu Dieva, satiekas ar Jēzus bargo spriedumu: „Jūs, aklie vadoņi, kas odus izkāšat, bet kamieļus aprijat!” (Mt 23, 24).
• • • • • • •
6. Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: “Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. 7. Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus.” 8. Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas…
Vai par iekšējo, garīgo divkosību var teikt vienkāršāk, bet arī skaidrāk, nekā šajos vārdos: “Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.”? Šis pravietojums jau no Vecās Derības tautas prasīja, lai viņu ticība, dievbijība un kalpošana Dievam balstītos uz tā, kas notiek cilvēka iekšienē. Cik līdzīgs un garam atbilstošs ir arī svētā Pāvila pamudinājums: „Brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums!” (Rom 12, 1), kā arī svētā Pētera teiktais: „Uzceliet uz Viņa no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni, topiet par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus!” (1 P 2, 5). Jā, „mūsu garīgais dievkalpojums”, mūsu „garīgie upuri” ir tas, uz ko skatās Dievs, kas „skaitās” Viņa acīs.
Ir vērts pamanīt, ka latviskā tulkojumā klātesošais vārds „liekuļi” grieķiski skan „hypokrites” un apzīmē aktieri, kura seja paliek paslēpta aiz maskas. Tādējādi oriģinālā valoda pasniedz mums dziļāku mācību par to, ka, skatoties no Dieva puses, akcents nav vien uz to, lai cilvēks Dieva priekšā ir 100% tīrs, krietns, neaptraipīts, bet drīzāk uz to, lai cilvēks Dieva priekšā ir maksimāli patiess! Kaut grēcīgs! Šai vietā vajadzētu atsaukties uz Jēzus izteikto mācību par diviem Dieva pielūdzējiem, no kuriem viens bija farizejs un otrs muitnieks (= liels grēcinieks?) → Lk 18, 10–14). Nota bene! Šī līdzība, mācība bija veltīta „tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja”. (Lk 18, 9) Kristus saka, ka savas patiesās iekšējās stājas dēļ, atzīstoties savā grēcīgumā, tieši šis otrais „aizgāja savās mājās attaisnots” (Lk 18, 14). Pirmais netika attaisnots.
Jēzus mācība turpinājumā skaidri norāda, ka līdz šim koptās cilvēku paražas un viņu „izdomātos” baušļus (lai cik seni tie būtu), ja tie nesaskan ar Dieva Baušļiem un pretojas tiem, vajag atmest. Cik lielā kontrastā tam mūsdienās ir daži likumi, kurus apstiprina konkrētas valstis vai cilvēku grupas, un kuri savā ļaunajā būtība ne tikai netiek atcelti, bet tiek pastiprināti. Jāpiemin:
gadsimtu un pat gadu gaitā pārstumto likumu par slimnīcās pieļaujamo nedzimušo bērnu nogalināšanu mātes klēpī,
kailuma, izvirtības, dzīves ārpus laulības un homoseksuālo attiecību padziļinātu promociju un slavināšanu filmās,
Dieva vai Dievmātes publiski veiktu zaimošanu mākslā vai mūzikā un blakus tam — citu reliģiju izcelšanu, līdz pat sātana baznīcas kā līdzvērtīgu reliģijai izcelšanu (→ ASV).
Lasot šos pantus, var aizdomāties par iemeslu, kuru dēļ cilvēks it kā joprojām cenšas cienīt Dievu, tomēr patiesībā jau sācis veidot un mācīt savus likumus, savus „baušļus”. Zināmu atbildi tam var dot senais teiciens: „Ja tu nedzīvosi tā, kā tici, tad ticēsi tā, kā tu dzīvo”. Citos vārdos, robeža, aiz kuras sākas garīgā divkosība, ir tur, kur beidzas cilvēka sirds rūpes par to, lai viņš vienmēr augtu Dieva un Viņa gribas pazīšanā. Taču ne pa velti šai ziņā Kungs Jēzus mācīja mūs katru dienu (!) būt nomodā, kaut atkārtojot lūgšanas vārdus: „Tēvs mūsu, kas esi debesīs, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” (Mt 6, 9.10). Tāpēc svētais Pāvils piekodināja saviem garīgajiem bērniem (un mums): „Mani vismīļie, strādājiet savas pestīšanas labā bailēs un drebēšanā ne tikai manā klātbūtnē, bet vēl vairāk manā prombūtnē!” (sal. Flp 2, 12). Un mazliet tālāk arī par sevi pašu teica, ka nevar apgalvot, ka jau „viss ir kārtībā”, bet ka arī viņam joprojām ir jācenšas būt nomodā un augt ticībā: „Ne tāpēc, ka es jau to būtu saņēmis vai būtu pilnīgs, bet es tiecos, lai to satvertu tā, kā arī mani satvēris Jēzus Kristus. Brāļi, es nedomāju, ka es to būtu satvēris, bet vienu gan: aizmirsdams to, kas aiz manis, es tiecos pēc tā, kas priekšā, es steidzos pretim mērķim – Dieva augstā aicinājuma godalgai Kristū Jēzū.” (Flp 3, 12–14).
• • • • • • •
14. Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet! 15. Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna. (…) 21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības. 22. Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. 23. Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku.
Nākamie Evaņģēlija panti paplašina atbildi uz jautājumu par rituālās šķīstības izpratni un skaidro, kas padara cilvēku par šķīstu un kas viņu patiešām aptraipa. Šādu izpratni par Dieva Baušļu būtību un pareizu cilvēka sirds atbildi uz tiem daļēji varēja atrast jau dažu praviešu mantojumā. Piemēram: Am 5, 21 un tālāk, Is 1, 11; 58, 1–7; Jer 7, 21. Arī Likuma grāmatās parādās līdzīgi akcenti → Lev 11–15; At 14).
Panti 21–23 neapšaubāmi atklāj, ka tikai tas, kas ir cilvēka sirdī, kas tur notiek, nosaka, kādi konkrēti morālās dzīves augļi būs turpmāk. Vai nu tie būs labuma augļi, vai arī ļaunuma izpausmes. Savas nekrietnības un sirds ļaunuma slēpšana aiz cilvēku izdomātu likumu pildīšanas nenes labus augļus. Tāpēc citā vietā par sirds augļiem Kung Jēzus mācīja sekojoši:
„Sargieties no viltīgajiem praviešiem, kas nāk pie jums avju drēbēs, bet iekšienē ir plēsīgi vilki! No viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Vai no ērkšķiem novāc vīnogas, vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks dod labus augļus, bet nelabs koks dod nelabus augļus. Labs koks nevar dot nelabus augļus, un nelabs koks nevar dot labus augļus. Katrs koks, kas nedod labus augļus, tiek nocirsts un ugunī iemests. Tātad pēc to augļiem jūs pazīsiet tos.” (Mt 7, 15–20).
Līdzīgus „grēku sarakstus” var atrast arī citās Bībeles vietas: Gal 5, 19–21; Rom 1, 29–31; 1 P 4, 3.
Vēl viens paskaidrojums. Kaut Jēzus uzrunā pēdējais akcents izskan negatīvi (par to, kādi ļaunumi var atrasties cilvēka iekšienē), tas nenozīmē, ka katrā dvēselē atrodas tikai ļaunums un ka tā nesīs vien ļaunuma augļus. Šīs mācības stilu vajadzētu uztvert, kā karstu brīdinājumu tam, cik tālu savā nekrietnībā var aiziet cilvēks un ka tieši tāpēc vajag pūlēties augt ticības un mīlestības attiecībās ar Jēzu Kristu. Punktu uz „i” šai konteksta var pielikt svētā Jāņa rakstītā Evaņģēlija 15. nodaļa. Kas nezina, par ko tur ir teikts, izlasiet! Aicinu.
Kāds ir cilvēku neizpratnes, neticības, divkosības vai maldu līmenis, pie kura es vairs nevaru klusēt un līdzīgi Kungam Jēzum cenšos sastaptajiem cilvēkiem aizrādīt, norādīt uz viņu kļūdām un grēku, ja to redzu?
Vai atceros, ka vienaldzība neiet kopā ar Evaņģēlijā teikto: „Ja tavs brālis sagrēko pret tevi, ej un aizrādi viņam savā un viņa klātbūtnē vien! Ja viņš tevi paklausīs, būsi savu brāli ieguvis. Bet ja viņš tevi neklausīs, ņem līdzi sev vēl vienu vai divus, lai katru vārdu apstiprinātu divu vai triju liecinieku mutes. Bet ja viņš tiem neklausīs, saki Baznīcai! Bet ja viņš Baznīcai neklausīs, tad lai viņš tev būtu kā pagāns un muitnieks.” (Mt 18, 15–17)?
Vai tomēr es vairāk cenšos dzīvot pēc pasaulē sastopamās „gudrības”, kuru dažreiz cilvēki pauž pat bez vārdiem, uzliekot uz galdiem, plauktiem figūriņas vai liekot pie sienas bildes, kas attēlo trijotni: „Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nevienam neteikšu.”?
Vai ikdienā, īpaši tiekoties ar līdz šim nepazīstamiem cilvēkiem, man jāiziet iekšēja cīņa, lai šos cilvēkus nevērtētu pēc ārējā izskata, uzvedības? Vai tomēr mana sirds jau ir pietiekami brīva no tā un drīzāk jautā par šo cilvēku dzīves apstākļiem, viņu iekšējo motivāciju un sirds stāju, atceroties vārdu no Vecās Derības (!):
„Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu… jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1 Sam 16, 7)?
Par kādiem cilvēkiem savā dzīvē es teiktu: „Šie bija/ir akli vadoņi…”, par kuriem: „Šie bija/ir redzīgi vadoņi…”
Kurā no minētajām grupām atrodas mani vecāki, kurā — draugi, skolotāji, katehēti, priesteri un kurā — valsts vīri?
Par kādiem cilvēkiem man vēl vajadzētu domāt, kā par vadoņiem manā un citu dzīvē, un pie grupas es gribētu viņus pieskaitīt?
Vai manā ģimenē ir kādas īpašas paražas, kuras mēs cenšamies pildīt? Vai varu apgalvot, ka tās saskan ar Evaņģēlija un Baušļu garu?
Vai par tiem, kas baznīcās daudz lūdzas mutiski un ir dzirdami pat Euharistiskās adorācijas klusuma laikā, var uzreiz spriest saskaņā ar šo Evaņģēlija fragmentu, ka “šī tauta godina Dievu lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Viņa”?
Kā es iztēlojos, aiz kā var mēģināt paslēpt Dieva priekšā savu (sirds) nekrietnību? Aiz kā var mēģināt paslēpt to cilvēku priekšā? Vai tie būs vieni un tie paši paņēmieni, žesti, vārdi?
Vai piekrītu teicienam: “Ja tu nedzīvosi tā, kā tici, tad ticēsi tā, kā tu dzīvo”.
Kas ir tas, kas man visvairāk palīdz meklēt Dieva gribu, lai neiekristu apmierinātībā ar sevi pašu, ar savu ticības un dzīves veidu vai arī, lai es neslēptos aiz kādas šķietamas dievbijības fasādes?
Ja šajā fragmentā (un citās Bībeles vietās) parādās ļaunuma, kas iziet no cilvēka sirds, saraksti, vai tad līdzīgi tam es pazīstu arī labuma, kas var nākt no cilvēku sirds, sarakstu?
Vai es zinu, par kādiem augļiem ir runa Bībeles vietās: Rom 6, 20–23; : Gal 5, 22–23; Ef 5, 9?
Vai arī Vecās Derības grāmatās esmu atradis interesantu vielu pārdomām par cilvēka sirds augļiem (piemēram, Jl 2,18 – 3,2; Is 5, 1–7).
31. Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. 32. Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku. 33. Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli. 34. Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries! 35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi. 36. Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja. 37. Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem – spējas runāt.
31 Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. 32 Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. 33 Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. 34 Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries! 35 Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt. 36 Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja. 37 Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.”
31. Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.
Evaņģēlijs piemin, ka Jēzus gāja caur reģionu, kur atradās Tira, Sidona un citas pilsētas. Šo apkārtni pārsvarā apdzīvoja pagāni, bet reti kad — jūdu ģimenes. Par tās iedzīvotāju garīgo stāvokli var secināt no sekojoša teksta: „Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev, Betsaida! Jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti jūsos, viņi sen jau maisos un pelnos nožēlotu grēkus.Bet es jums saku: Tirai un Sidonai tiesas dienā tiks vieglāk piedots nekā jums.” (Mt 11, 21–22).
Atklājot, kāds bija Jēzus ceļojuma maršruts, Evaņģēlists norāda, ka Viņš neizvēlējās visīsāko ceļu līdz savam mērķim, bet gandrīz gāja tam apkārt. Tādējādi tiek skicēta doma, ka caur Dieva Dēla misiju pestīšana tiks piedāvāta ne tikai jūdiem, bet arī pagāniem.
Teksti, kuros norādīts uz Dieva plānu, ka Dieva pestīšana būs pieejama visām tautām, ir sastopami jau Vecajā Derībā. Piemēram: „Tad Tas Kungs teica – Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, – es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, – un tad Viņš teica: «Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.»” (Is 49, 5-6).
Ir vērts pamanīt, ka saskaņā ar Evaņģēlija liecību, apmēram pirms gada Jēzus jau bija šajā zemē un atbrīvoja nešķīstā gara apsēstu cilvēku (sal. Mk 5, 1–20). Toreiz Kristu viņi izdzina: „Iedzīvotāji nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās.Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām.” (Mk 5, 15.17). Tomēr tas nebija viss. Kad atbrīvotais cilvēks prasīja, vai varētu palikt ar Jēzu, „Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: «Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies!» Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās.” (Mk 5, 19–20). Tas bija viens no veidiem, kā sagatavot pagānus, lai tie varētu pamazām atvērties Dieva mīlestības vēstij Jēzū Kristū.
Domājot par atbrīvotā cilvēka misiju — „viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis” — gribētos nosaukt viņu par tā reģiona Jāni Kristītāju.
32. Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku.
Šajā pantā no vienas puses parādās pārliecība, ka roku uzlikšana ir nepieciešama, lai saņemtu Dieva doto dziedināšanu, no otras — tiek apstiprināts veids, kā parasti Jēzus svētīja un dziedināja cilvēkus: uzliekot rokas. Kristus Baznīcas dzīvē roku uzlikšanas žests ir bieži izmantots sakramentu pasniegšanas laikā, piemēram: kristībās, iestiprināšanā, iesvētīšanā par priesteri.
Domājot par žestu, kas ir kā Dieva mīlestības un šai gadījumā arī dziedināšanas nesējs, var atgādināt, ka ir dažādi mīlestības apliecināšanas, pasniegšanas veidi, daudzveidīga mīlestības valoda. Amerikāņu psihologs, terapeits, rakstnieks Garijs Čapmans (Gary Chapman; dzimis 1938 g.) runā par 5 mīlestības paušanas veidiem: mīlestības vārdi, kopīgi pavadīts laiks/klātbūtne, dāvanu saņemšana, kopīga darbošanās, pieskāriens. Apziņa par šo faktu ir nepieciešama arī tāpēc, ka katram cilvēkam ir individuālas vajadzības un gaidas, un tad vienu vairāk uzrunās un pārliecinās izteiktais vārds, citu — saņemtā dāvana, bet citu tikai tas, ja otrs iesaistīsies kopīgajos darbos, aktīvi palīdzēs. Bez šādas izpratnes var rasties lieli pārpratumi, kas ved līdz strīdiem vai arī lielām krīzēm pat laulāto vidū.
33. Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli. 34. Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries! 35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.
Kurlmēmā dziedināšana zināmā mērā notika līdzīgi, kā tas bija ar Jaira meitas (sal. Mk 5, 22–24.35–42) piecelšanu no miroņiem, proti, ārpus pūļa acīm. Tādējādi Jēzus izvairījās no nevajadzīgas un neveselīgas sensācijas, kuras dēļ vietējie pagāni Viņa misiju varētu uztvert nevis kā Dieva Dēla un Pestītāja atnākšanu, bet kā kāda burvja, maga darbošanos.
Pieskārieni, ar kuriem Jēzus vērsās pie slimā cilvēka, bija kā tilts, kurš satuvina Dieva varenību un cilvēka trauslumu. Cilvēks savā būtībā nav spējīgs uzreiz atvērties visam, ko Dievs var un grib mums piedāvāt. Viņš laika gaitā it kā paplašina mūsu iekšējo tilpumu.
Pēc Jūdu un grieķu toreizējiem ticējumiem siekalas sevī ietver dziedinošas īpašības. Toties Evaņģēlija tekstā parādās daudz vairāk, nekā šāds ticējums, jo Jēzus lūgšanā vēršas pie Debesu Tēva. Arī tādējādi kļūst skaidrs, ka veids, kurā notiek dziedināšana, ir tālu no domāšanas par maģiju vai cilvēciskiem spēkiem.
Tajā pašā laikā aizlūgums par otru cilvēku ir viens no līdzjūtības uz slimo veidiem.
34. Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries! 35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.
Vārds „Efeta” (citā rakstībā — „Efata!”) tiek tulkots, jo Evaņģēlija autors raksta romiešiem, kas nesaprot šo valodu.
Gadu simtiem šis vārds „Efeta” bija burtiski izmantots kristīgās liturģijas laikā. Tas kalpoja kā lūgšana, lai kristīts cilvēks patiešām atvērtos Dieva Vārdam un Viņa vadībai. Tagadējā liturģijā šis vārds netiek izmantots.
Bībelē, jau no pirmajām lappusēm sākot, mēs redzam, ka Dieva izteiktais vārds ir identificējies ar Viņa darbību (piemēram, pasaules radīšanas kontekstā: Dievs teica un tapa). Arī Jēzus Kristus kalpošanā atklājas, ka Viņa dievišķā darbība notiek jau caur izteikto vārdu. Izteiktajam seko dziedināšana, atbrīvošana, brīnumi.
35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.
Dziedināšana, kas nāk no Dieva, nav nepilnīga, daļēja. Tā ir pilnīga, jo Dievs ir pilnīgs un mīl cilvēku. Vairāk. Lūdzot no Dieva vajadzīgo dziedināšanu, var to lūgt jebkuras slimības un nespēka kontekstā, jo Dievs ir Radītājs un var pārvaldīt (→ ārstēt) savu radību it visā. Vienīgā robeža, kāda varētu būt Viņa darbībai, ir cilvēka brīvā griba. Dievs nedara lietas, kas nerespektē mūsu iekšējo brīvību. Tā notiek, jo uz šāda principa balstās īstā mīlestība.
36. Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja.
Šis sākotnēji neizprotamais liegums kļūst skaidrs pēc Jēzus nāves pie krusta un pēc Viņa augšāmcelšanās. Tikai tad visa Kristus mācība un veiktās zīmes varēja pievest pie tā, ka Viņš patiešām ir Dieva Dēls un mūsu Pestītājs. Tādējādi šis liegums bija kā bremze, kas prasa neapstāties uz seklas Kristus zīmju izpratnes un ieiet dziļāk ticībā. Tikai tad Kristus sekotāji līdzīgi Tomam varēja apliecināt: „Mans Kungs un mans Dievs!” (J 20, 28).
37. Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem – spējas runāt.
Šādu entuziasmu bija paredzējis jau pravietis Isajs, rakstot: „Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.” (Is 35, 5–6). Nav jābrīnās, ka cilvēki, kas saņēma dziedināšanu vai tika atbrīvoti no ļaunā gara ietekmēm, nespēja slēpt šo faktu sevī, bet pauda to daudziem un skaļi. Tomēr ir gudrība, kas saka, ka par svarīgām lietām ir jārunā skaļi, bet ir arī svarīgākas, par kurām runā čukstus vai slepenībā. Dažos apstākļos šāda rīcība palīdz lielus dārgumus saglabāt nepārdomātu cilvēku emociju neskartus un tad arī nesamazināt tos. No otras puses skatoties, zinām, cik lielu lomu spēlē liecības par konkrētu Dieva darbību cilvēkā. Kopumā jādomā par robežu starp vēlmi atklāt, dalīties, liecināt un vajadzību ļaut saņemtā augļiem nobriest, izaugt.
Zinot cilvēkus un grupas, kas netic dzīvajam un vienīgajam Dievam, pazīstot pagānus, kas godina elkus vai darbojas ar visādu veidu okultismu, vai es tāpat kā Jēzus cenšos vismaz šad tad „iet viņiem garām”, lai atgādinātu par vienīgo Dievu? Vai es pat provocēju kādu sarunu ar viņiem par ticību un meklēju iespēju liecināt par Jēzu?
Zinot, ka Jēzus misijas pieņemšanu konkrētajā vietā dažreiz sagatavoja liecinieki, kas bija piedzīvojuši Dieva dziedinošo vai/un atbrīvojošo mīlestību, vai es varu teikt, ka savā vidē esmu tāds Dieva liecinieks vai cilvēks, kuru var salīdzināt ar Jāni Kristītāju?
Kāds ir vislielākais brīnums, kas noticis manā dzīvē, vai kāda ir Dieva dāvana, par kuru man gribas bieži liecināt tiem, kas ir tālu no Dieva?
Vai es apzinos, ka man un pārējiem ir individuālas vajadzības un tāpēc arī mīlestības izpausmes, kuras gaidām, dažreiz ļoti atšķiras?
Kurš no Garija Čapmana nosauktajiem mīlestības paušanas veidiem ir vistuvākais manai sirdij?
Vai es cenšos savā ģimenē, laulībā, lūgšanu grupā, draudzē atpazīt veidus, kuri vislabāk konkrētās personas uzrunā mīlestības valodā?
Cik bieži savā dzīvē esmu piedalījies aizlūgumos par otru cilvēku, kad tika lūgta no Dieva dziedināšana vai arī atbrīvošana no ļaunā gara? Kāds no aizlūgumu norises elementiem man ir visvieglākais, kurš ir visgrūtākais?
Dieva Vārds nes dievišķu (dažreiz pat tūlītēju) darbību. Vai ar šādu ticību, pārliecību es lūdzos Svētās Mises laikā, it īpaši izsakot sekojošu vārdus pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.”?
Vai man ir saprotams, par kādām Dieva dāvanām man būtu jāliecina bieži (un varbūt pat skaļi), par kurām jārunā tikai ar tiem, kas to var saprast un diskrētā veidā?
