Kāpt kalnā

19.–21.

• Stāsts par bagāto vīru un Lācaru, kā arī stāsts par pazudušo dēlu ir atrodams vienīgi sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā.
• Šī Evaņģēlija fragmenta galvenie varoņi ir divi vīri: viens bagāts vīrs (evaņģēlists nemin viņa vārdu), kurš ģērbās visdārgākajās drēbēs un katru dienu ļāvās šīs dzīves priekiem; otrs, vārdā Lācars, visos aspektos pārstāvēja bagātā vīra pretējo pusi, jo viņam nebija savu māju, viņš puskails gulēja pie bagātā vīra pils vārtiem un līdzjūtību saņēma tikai no suņiem, neracionāliem dzīvniekiem, kas nāca un laizīja viņa sāpīgo ķermeni, tādējādi neapšaubāmi sniedzot viņam atvieglojumu.
• Šo stāstu galveno vēstījumu var uztvert vairākos punktos: 
  • 1) kā norādi un Dieva mīlošo sirdi, kas apdāvina ar nepieciešamo, lai cilvēks, paliekot draudzībā ar Viņu un līdzcilvēkiem, varētu sasniegt mūžīgo laimi;
  • 2) kā norādi uz Viņa žēlsirdīgo sirdi, kura tos, kas nožēlo un vēlas atgriezties, grib pieņem un pat jo vairāk apdāvināt;  
  • 3) kā spilgtu aicinājumu grēciniekiem nožēlot grēkus un atgriezties, kamēr viņiem vēl ir tāda iespēja;
  • 4) kā brīdinājumu par šīs pasaules bagātību nepareizu, cietsirdīgu un savtīgu izmantošanu, kura, sastopoties ar Dieva taisnīgumu, nopelnīs sev atbilstošu sodu, pat mūžīgas mokas ellē.

22.–24.

• Bagātā vīra un Lācara nāve noslēdz šī dramatiskā stāstījuma pirmo cēlienu. Tomēr tā varoņu eksistence ar to nebeidzas: bagātais vīrs tika apglabāts (visticamāk, ar viņa bagātībai atbilstošu greznību), savukārt par Lācara apbedīšanu pat nav pieminēts. Ir teikts, ka tūlīt pēc nāves bagātais vīrs nonāca „bezdibenī” (ellē), kur cieta briesmīgas mokas. Viņa ciešanas vēl vairāk pastiprināja fakts, ka viņš no tālienes redzēja Lācaru, kurš pēc nāves tika pārcelts “Ābrahāma klēpī”, kur viņš baudīja neizsakāmu laimi.
• Formulējums „Ābrahāma klēpis” ir mājiens uz mielastu Debesu valstībā — tajos laikos mielasta dalībnieki nesēdēja pie galda kā tas ir mūsdienas, bet bija ap galdus pusguļus.

25.–26.

• Tādējādi situācija ir dramatiski mainījusies. Tagad Lācars, cilvēks, kurš savā zemes dzīvē, iespējams, nekad nav bijis mielastā, mielojas Debesu saimes locekļu ieskauts.
• Bagāts vīrs tagad, tāpat kā Lācars iepriekš, karsti lūdz žēlastību. Viņa lūgums ir ļoti pieticīgs: lai Lācars iemērc pirkstu, nāk un vismaz samitrina viņa mēli, jo slāpes elles ugunī ir nepanesamas. Viņš lūdz tik maz, tomēr viņa lūgums netiks atbildēts.
• Tekstā skan arī skaidrā apsūdzība, kas izvirzīta pret viņu, ka dzīves laikā viņš par savām uzskatīja tikai laicīgas lietas, un tagad viņam ir liegtas patiesas, mūžīgas lietas.
• Turklāt ir vēl viens iemesls, kāpēc Lācars nevar viņam sniegt atvieglojumu: starp viņu un Lācaru ir bezdibenis, kuru neviens nevar šķērsot, pārkāpt.
• Saprotot stāstu par to, ka uzvedās bagātnieks, dzīvojot virs šīs zemes, mēs nojaušama, ka viņš nevarēja nepamanīt Lācaru viņa durvju priekša un nevarēja nesastapties ar saucieniem, lūgumiem pēc apžēlošanās, pēc palīdzības. Tagad, pēc nāves, tas, kas kādreiz nebija jūtīgs pret līdzīgiem citu saucieniem, cieš un vairs nevares saņemt nekādu palīdzību, nekādu atvieglojumu,.

27.–29.

• Notiesātais bagātais vīrs lūdza, lai uz zemi, pie dzīvajiem, tiktu sūtīts Lācars, lai viņš piecus bagātā vīra dzīvojušos brāļus novirzītu no ļaunajiem ceļiem. Savu lūgumu argumentē šādi: bez kādas intervences, ja neviens viņiem neaizrādītu, tie neapšaubāmi nopelnīs tādu pašu sodu, ciešanas. Arī šis lūgums netika uzklausīts, jo uz zemes jau ir Dieva vēstneši (pravieši), un tieši viņi pastāvīgi sludina patiesību un aicina cilvēkus nožēlot grēkus un atgriezties uz pareizo ceļu.

30.–31.

• Bet cietošais bagātais vīrs neatlaidās. Viņš neatlaidīgi lūdza, lai pie viņa brāļiem tiktu atsūtīts kāds no pēcnāves pasaules. Viņa brāļi noteikti būtu klausījuši šādam (neparastam) vēstnesim, bet viņš saņēma šādu atbildi: „Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.”
• Ar to beidzās bagātā vīra saruna ar Ābrahāmu. Bija jau par vēlu kaut kam. Naudas ļaunprātīga izmantošana, egoisms, savtīgums un cietsirdība bija novedusi pie traģēdijas, ko neviens un nekas vairs nevarēja ne mainīt, ne mazināt. Tas mūs ļoti stipri brīdina, ka pastām realitāte, kuru var nosaukt mūžīgais sods. Bet taču Dievs cilvēku ir radījis un aicinājis, lai tas, ejot pa baušļu, Dieva un līdzcilvēka mīlestības ceļu, sasniegtu mūžīgo dzīvi.