Kāpt kalnā

9.  

• Līdzība par farizeju un muitnieku nedod piemērus par labu un sliktu lūgšanu, bet gan ilustrē patiesu un nepatiesu dievbijību lūgšanas laikā.
• No Svētajiem Rakstiem mēs uzzinām, ka Jeruzalemes templī bija noteikta dievkalpojumu kārtība (sal.: Lk 1, 10; Apd 3, 1).
• Neskatoties uz to, saskaņā ar Vecās Derībās norādēm, viņi katru dienu pulcējās rīta un vakara upurēšanai (sal.: Izc 29, 38–42; Lev 6, 2; Sk 28, 3–8). Turklāt templī bija iespējams iekļūt jebkurā diennakts laikā, kā to darīja abi cilvēki no apspriestās perikopes.
• Farizejs un muitnieks ir divu ārkārtīgi atšķirīgu sociālo slāņu pārstāvji Izraēlā. Pirmais pārstāvēja tīri juridisku dievbijību, kas balstījās uz ārējiem darbiem, otrais, kas ikdienā saskaras ar visu, kas, pēc farizeju domām, bija visnešķīstākais, tika uzskatīts par visa morālā ļaunuma simbolu.

11.–12.

• Farizeja lūgšanas vārdi liecina par lielo sajūsmu, ko viņš atrod sevī pašā. Sakot „Dievu, es Tev pateicos…”, farizejs priecājās kopā ar savu „ego”. Viņa uzvedība atspoguļoja reliģiozitāti, kas padara Dievu par it kā parādnieku cilvēku priekšā, jo galvenās farizeja rūpes bija par to, lai neviens no viņa darbiem neizkristu no Dieva uzmanības loka. Līdz ar to viņš izsaka īpašu sarakstu, kurā atklāj, kādus cilvēciskos „labumu” viņš ir pasniedzis Dievam.
• Starp farizeja „labajiem darbiem” bija gavēšana divas reizes nedēļā. Papildus lielajai gavēņa dienai Izpirkšanas dienā (Jom Kipur → sal. Lev 16, 29; 23, 27; Sk 29, 7), farizejiem bija paraža ievērot gavēni pirmdien un ceturtdien, lai caur to pieminētu Mozus ieiešanu Sinaja kalnā ceturtdien un viņa nokāpšanu no tā pirmdien.
• Likums prasīja desmito tiesu tikai no dzīvniekiem un zemes ražas (sal.: Lev 27,30; At 14, 22-23). Tomēr farizejs Jēzus līdzībā dod desmito tiesu no visa, ko viņš pērk, pat no piparmētrām un rūtām un visiem dārzeņiem. Nota bene! Evaņģēlija lasām, ka šo pēdējo Jēzus pārmeta farizejiem vārdos citur: „Bet bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt” (Lk 11, 42).
• Beidzot, lai uzsvērtu savu diženumu, farizejs salīdzina sevi ar citiem cilvēkiem: viņš nedara ļaunu kā citi.

13.

• Muitniekam nav vajadzīgas nekādas izziņas vai salīdzinājumi. Viņš pats pietiekami skaidri redz savu morālo nabadzību un postu. Viņš pazemīgi atzīst, ka visi cilvēki ir Dieva parādnieki. Farizeja lūgšanā cilvēks bija tās centrs un visu rūpju galvenais objekts, savukārt muitnieks, akcentējot savu cilvēcisko vājumu, atzīst Dieva diženumu un Viņu pasu liek uzmanības centrā.
• Tekstā ir pieminēts, ka muitnieks lūdzās, tālāk stāvēdams. Arī šis fakts nav bez teoloģiska satura. Attālums, distance — tie ir Bībeles attēli, kas ilustrē katra grēka sekas. Pirmais cilvēks, sapratis, ka ir pārkāpis Dieva likumu, arī paslēpās no Dieva; atkāpās no Viņa (sal. Rad 3, 8.23-24). Attāluma sajūta un pat nepieciešamība pamest Dievu ir psiholoģiska parādība, kas ļoti raksturīga cilvēkam, kurš ir izdarījis grēku un nolemj turpināt ciest no tā sekām. Stāvot attālumā, muitnieks pauda pārliecību, ka ir grēcinieks.
• Nozīmīga ir arī sišana krūtīs. Tā labi atspoguļo grēka būtību vai mīlestības trūkumu kopumā. Sirds, kas sastingusi, nomirusi grēka rezultātā, ir jāatdzīvina ar šiem sitieniem. Cilvēka sirdij atkal ir jāatdzīvina, lai tā varētu no jauna uztvert Dieva mīlestības signālus, jo Dievs mūs vienmēr mīl ar tādu pašu spēku. iekritis grēkos, cilvēks nespēj sajust šo mīlestību, viņš ir miris Dieva mīlestībai. Tāpēc vispirms jādisciplinē sevi ar nožēlu.

14.

• Kristus Kungs nostājās muitnieka pusē un tikai tas attaisnojies, devās mājās. No šī fakta vajadzētu secināt, ka pazemīgu lūgumu pēc grēku piedošanas Dievs izvirza augstāk par bauslības noteikumu rūpīgu ievērošanu!
• Lai gan 14. pantā teikts: „Katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”, ir vērts atzīmēt, ka savā stājā muitnieks ne tik daudz sevi pazemināja, cik gan Dieva priekšā atzina sevi par Viņa radījums un izpauda savu atkarību no Dieva. Toties farizejs drīzāk parādīja to, ka viņam Dieva nav vajadzīgs, ka viņš ir ka esot pašpietiekams. Kas pēc būtības nav patiesība. Pietiktu pieminēt Kristus vārdus:
  • „Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Ja kas manī nepaliek, to kā zaru izmet ārā; un tas sakalst, un to paņem un iemet ugunī, un tas sadeg. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt” (sal. J 15, 5–6).