Kāpt kalnā

• 8.02.2026. •

• Mt 5, 13–16  •

↑

Rakstu vieta: Mt 5, 13

Paralēlās vietas:

• Mk 9, 49-50 → Lk 14, 34-35

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 5, 13 par.: Lev 2,13; Ez 43,24; Sk 18,19; 1 Kor 3,13; Kol 4,6

Rakstu vieta: Mt 5, 14-16

Paralēlās vietas:

• Mk 4,21 → Lk 8,16 

Līdzīga tēma:

• Lk 11, 33

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 5,14: Is 42,6; 49,6; 51,4-5; 60,1.3.19-20 u.t.t.; Mt 4,16 (Is 9,2); Rom 2,19; Flp 2,15; Ef 5,8-9; 1 Tes 5,5; J 8,12 u.t.t.; 12,35-36.
• Mt 5,15: Ties 7,16; Mk 4,22; 2 Sam 22,29; 21,17; Zah 4,2; Ps 119,105; Gudr 18,4; Lk 11,33.
• Mt 5,16: Mt 6,1-6; J 15,8; Flp 1,11; 1 P 2,12; Ps 22,23-24; 86,9; Gudr 18,13; Mt 11,25.

↑

• Jau pašā Kalna sprediķa ievadā tiek piedāvāts taisnīgā cilvēka ideāls. Jēzus apliecina saviem klausītājiem, ka, ja viņi centīsies saņemt šīs svētības, tad tajā pašā laikā izrādīsies, ka viņi ir zemes sāls.

13.

• Sāls pasargā ēdienu no bojāšanās un piešķir tam garšu. Šo lomu attiecībā uz pasauli pilda cilvēki, kas klausa Kristus pavēlēm. Tieši viņi nosaka pasaules augsto vērtību un pasargā to no iznīcības. Ja viņi pārstāj ieverot Kristus mācībai un pavēles, viņi kļūst kā sabojāta, netīra sāls, kas zaudējusi savu īpašību, kā arī labu garšu un vairs nederīga ēdiena nedz kā garšviela nedz konservēšanai. Šādu sāli, kas pazaudējusi savas unikālajām īpašībām, tiek izmesta kā nederīga — neviens nepievērš tai uzmanību un cilvēki to mīda kājām.
• Līdzīgs liktenis sagaida tos, kas pametīs misiju, ko Dievs viņiem ir uzticējis. Sv. Matejs uzrakstītajā Evaņģēlijā atrodam vārdus, kas tika teikti vīram, kas varētu būt cilvēka, kas ir kā nederīga sāls piemērs. Evaņģēlija fragmentā, par kuru ir domāts, viņš atradās Dieva mielastā bez kāzu drēbēm: „Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 22, 13).
• Kristus, mācot, ka Viņa sekotāji, kas cenšas pildīt Dieva grību, ir šīs zemes sals, akcentē, ka kristietis nedrīkst iesprostoties savā pilnībā un pašapmierinātība par sevi. Katram ticīgajam, kaut cik augstā svētumā līmenī viņš būtu,   tā jāizmanto visas Dieva dāvanas un sasniegto svētumu, lai kalpotu visai pasaulei. citos vārdos: katram kristietim ir noteikti pienākumi pret visu pasauli, kura ir jāatgriež pie Dieva.

14.

• Otrajā Kristus izteiktajā par kristiešiem domā tie, kas Viņam seko, ir kā spoža gaisma. Mēs skaidri zinām, kas ir gaisma dzīvām būtnēm — cik tā ir laba un dzīvībai neapšaubāmi nepieciešama.
• Šajā vietā daži var jautāt, kā tā var teikt par pašiem kristiešiem, ka viņi ir gaisma, ja citur Kristus teica, ka Viņš pats ir pasaules gaisma (sal. J 8, 12). Ja arī Jēzus mācekļi ir gaisma, tad tas ir tāpēc, ka viņiem ir jāstaro no Jēzus saņemtās žēlastības uz visiem cilvēkiem.

15.

• Nav vienalga, kā viņi to izpildīs. Savā uzrunā Jēzus pastiprina šo salīdzinājumu, sakot, ka viņiem jābūt kā pilsētai, kas bagātīgi apgaismota un atrodas augsta kalna virsotnē. Skaidrs, ka visa apkārtne var gūt labumu no šīs gaismas. Dzirdot par šādu pilsētu, izraēlietis nekavējoties iedomājās par Jeruzalemi. Daudzi varēja šo teikto attiecināt uz pravietojumiem un tas viņam arī ļāva saprast gaismu, par kuru Jēzus runāja nedaudz plašāk.
• Viņi varēja domāt par Isajas pravietojums, kas saka:
  • „Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: «Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!» Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes” (Is 2, 2–3).
• Vel viens domu papildinājums: ir pilnīgi dabiski, ka gaisma tiek iedegta un novietota tādā vietā, lai tā apgaismotu visu. Būtu absurdi iedegt gaismu un paslēpt to tā, lai to nevarētu redzēt. Tādējādi saprotam, ka absurdi būtu domāt par kristieti, kas izvairās vai slēpjas no pasaules, ka nevēlas nest tai Kristus gaismu, Viņa pazīšanas patīkamu smaržu (sal. 2 Kor 2, 14).

16.

• Runājot par Kristus mācekļiem, Viņš arī noprecizēja, ka šāda starojoša uz pasauli gaisma ir viņu labiem darbi, tas ir, visa viņu dzīvei, kas ir Jēzus gara caurstrāvota, kas ir Viņa mācību dzīvs iemiesojums. Citiem ir jāredz gaismas ceļš, pa kuru iet paši kristieši. Tādējādi Kristus liek akcentu nevis uz kādu evaņģelizāciju, kas izpaužas vien vārdos, bet uz kristieti kā Viņa liecinieku.
• Skaisti par to izteicās viena no saviem tekstiem pr. Andris Ševels:
  • „Mūsdienu pasaule ir nogurusi no vārdiem, teorijām un moralizēšanas. Tā piedzīvo plaisu starp skaistām deklarācijām un dzīves realitāti. Tāpēc cilvēkiem vieglāk ir pieņemt nevis to, kurš skaidro Evaņģēliju, bet to, kurš ļauj Evaņģēliju ieraudzīt savā dzīvē. (…) Liecinieks ir dzīvs Evaņģēlija komentārs. Viņa dzīve kļūst par vietu, kur Dievs turpina uzrunāt pasauli – ne tik daudz ar lekciju, cik ar mīlestības pārveidotu klātbūtni.”

↑