Kāpt kalnā

• 1.06.2025. •

• J 17, 20–26 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 11,23: J 4,35; 5,36; 3,35; 5,20; 10,17; 13,3; 14,10-11.20; 15,9; 16,27.
• J 11,24: J 10,29; 2 Kor 3,18; 5,6-8; Flp 1,21; 1 Kor 15,51-52; Flp 1,6; 3,20-21.
• J 11,25: J 1,10; Mt 11,27; Lk 10,22; J 7,29; 10,14-15.

↑

 

• Šī Jēzus Augstā priestera lūgšanas pēdējā daļa daļēji attiecas uz tēmām, kuras jau bija iezīmētas iepriekšējos dzejoļos. Tomēr runa nav par vienkāršiem atkārtojumiem, bet gan par kompozīcijas paņēmienu: runātāja doma atgriežas pie tēmas, katru reizi bagātinot to ar jaunu detaļu vai apgaismojot jaunu aspektu.

20.–21.

• Par vienotību (pie tā arī attiecībā uz Dievišķo Trīsvienību) bija jau runa 11. pantā („Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs!”). Šeit tam ir daudz plašāks diapazons. Jēzus lūgšana un Viņa lūgums Tēvam attiecas ne tikai uz apustulisko grupu (tāpat kā 11. pantā), bet arī uz visiem tiem, kurus mācekļi iegūs ticībai Tēvam, t.i., uz visu Baznīcu.
• Apustuļu misija nesīs augļus (sal. J 17, 18: „Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē.”). Svētā Gara darbība panāks to, ka atklāts, sludināts vārds dzīvos un attīstīsies Jēzus mācekļu turpmākajās paaudzēs. Šī procesa auglība būs atkarīga no jaunās Dieva tautas vienotības. Zinām, ka ceturtā Evaņģēlija rakstīšanas laikā šī vienotība jau bija cietusi vairāk nekā vienu satricinājumu. Saprotam, ka tieši šī iemesla dēļ Evaņģēlija tekstā parādās tik atklāti uzsvērts un atkārtots arguments par Baznīcas vienotību, proti, vajadzētu, lai Baznīca būtu skaidrs Tēva un Dēla vienotības atspoguļojums, ar kuru katrs kristietis un visa sabiedrība paliek vienota, jo Viņš ir „īstais vīna koks” (sal. J 15,1 un turpmāk). Sal. arī:
  • J 10, 38: „Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā.”
  • J 14, 10: „Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī?”
  • J 17, 11.22: „Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā viņus, kurus Tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs! (…) Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens.” 

22.–23.

•  Turpmākie faktori, kas vienos Baznīcu, ir Jēzus godība un mīlestības starp Tēvu un Dēlu. Žēlastība, ko saņēma katrs kristietis (sal. J 1,14.16: „Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības. (…) No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības.”), ir dzīva līdzdalība godības un pielūgsmes pilnajā Jēzus dzīvē.
• Ticīgais, Gara–Parakleta atbalstīts, vienmēr var skatīties Jēzu Viņa slavas pilnībā, tāpat kā Viņu redzēja pirmie mācekļi. Un šis Jēzus, kuru Tēvs ieģērbj godībā (sal. J 17, 5: „Bet tagad Tu, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule kļuva.”), paliks ar savu Baznīca (Tās ticībā un dzīvē) kā vienotības pamats un avots.
• Kā Dieva mīlestības atklāšanās notikusi Jēzū Kristū (sal. Tit 3, 4: „Bet kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība…), tāpat tā var parādīties arī caur mīlestības saitē un vienotību, kas būt vērojamā starp šīs kopienas, Baznīcas, locekļiem (sal.: Kol 3, 14: „Bet pāri visam tam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite!” → J 17, 23: „…lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis.”.

24.

• Šīs lūgšanas turpmākajā daļā Jēzus runā kā godības pilns Dieva Dēls, kam piemīt spēks un autoritāte → „Es gribu…”. Tagad runa ir par mūžīgo dzīvi mācekļiem, kuri — tāpat kā iepriekš — tiek uztverti kā Tēva „dāvana” (sal. J 17, 2. 6.9). Kopā ar ticības žēlastību viņi šo dzīvi saņēma jau uz zemes, bet tagad Jēzus vēlas, lai viņi redzētu arī tās pilnību un lai tiem būtu dalība no tās plūstošajā godībā.
• Vajag precizēt, ka atrašanās kopā ar Jēzu Kristu (jeb „tur, kur Viņš ir”) nenozīmē pārcelšanos uz citu vietu (tā mācekļi pārprata šo vēstījumu; sal. J 14, 5: „Toms sacīja Viņam: «Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?»”), bet gan pilnīgu vienotību, kas ļauj redzēt Jēzus godību. Šī godība, ko viņi redzēja Mācītājā Viņa kalpošanas laikā uz šīs zemes, un kuru viņi redzēs Jēzus augšāmcelšanās un pagodināšanas laikā — šī ir mūžīgās laimes priekšnojauta. Godības pilnībā atklās „Dieva Dēlu tādu, kāds Viņš ir” (sal. 1 J 3, 2), godībā savienotu ar Savu Tēvu.

25.

• Nākamā Jēzus vēršanās uz Tēvu uzsver Viņa taisnīgumu, Dieva īpašību, kas ir līdzīga uzticībai. Tāpat kā Dievs ir parādījis Savu taisnīgumu visā pestīšanas vēsturē, kā Viņš ir uzticīgi izpildījis Derību ar Savu izredzēto tautu, tā Viņš pierādīs, ka ir nelokāms godības solījumā Jēzū Kristū. Šis taisnīgums obligāti prasa tiesu pār pasauli, kas nav atzinusi Dievu, noraidot Jēzu (sal. J 16, 8–9: „Un Viņš [Iepriecinātājs] atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja Man.”). Toties mācekļi atzina Jēzu kā Dieva Dēlu un Pestītāju, un Viņš tos ievadīja dievišķās dzīves noslēpumā (sal. J 16, 6–8: „Es Tavu vārdu atklāju cilvēkiem, ko Tu man no pasaules devi. Viņi bija Tavi, un Tu devi tos man, un viņi turēja Tavus vārdus. Tagad viņi atzina, ka viss, ko Tu man devi, no Tevis ir, jo vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis.”).
• Pēc Jēzus aiziešanas (uz Debesīm) šo darbu turpinās Gars-Paraklēts, kas vadīs Baznīcu uz pilnīgu mīlestību.

↑