Kāpt kalnā

J 10, 1–10      J 10, 27–30      J 10, xyz–xyz

 

• 26.04.2026. •

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 10,1: Mih 2,12.
• J 10,3: Ps 95,7; 100,3; Sak 27,23.; Is 43,1; 3 J 15; Mk 13,34-36; Lk 12,35-38.
• J 10,4: J 10,27.
• J 10,6: J 16,25.29; 2 P 2,22.
• J 10,7: Ps 118,20; J 14,6; Mk 12,10 par.; Mk 11,9 par.; Apd 4,11; 1 P 2,4.7.
• J 10,8: Jer 23,1-2.
• J 10,9: Sk 27,17; At 28,6; 1 Sam 29,6; 2 Sam 3,25 u.t.t.; 1 Hr 4,40; Ez 34,14. 

↑

 

↑

 

• Gana tēma ir labi pazīstama Izraēlā – saistījās ar viņu ikdienas dzīvē. Tāpēc senās Austrumi tradīcijas un stāsti bieži atsaucās uz šo tēlu mācībās un komentāros.
• Vecajā Derībā ir daudz šādu tēlu. Slavenākie atrodas šajās vietās: Jer 23, Jer 31, Ps 23, Ps 74. 
• Īpašu uzmanību ir vērts pievērst pravietojumam no pravieša Mihas grāmatas (sal. Mih 2, 12), jo tur ir skaidri norādīts, ka gans, kas vada ganāmpulku, ir pats Dievs.
• Arī Jaunās Derības grāmatas ietver sevī daudzas atsauces pie gana tēla. Piemēri: Mt 10,6; 15, 24; 18, 12–14; Mk 6, 34; Lk 15, 4–6.
• Bez šaubām, starp visiem stāstiem par Dievu kā savas tautas ganu īpašu vietu ieņem fragments no svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija, kas atrodams 10. nodaļā. Doma tur ir skaidrs:
  • Jēzus ir Labais Gans, kas pulcē ap Sevi jaunos Dieva ļaudis, sargājot tos no viltus ganiem un draudiem ganāmpulkam no farizeju puses. 
  • Var pārsteigt, cik spēcīgos vārdos tiek raksturoti tie, kas nav gani pēc Dieva prāta: zagļi, slepkavas, svešinieki, algotņi.
  • Šāds komentārs liek domāt arī par mūsdienu viltus mācībām un viltus ganiem. Nepietiek ieņemt garīdznieka amatu vai kļūt par konsekrēto personu, lai it kā automātiski pārtaptu par labo ganu. no Evaņģēlija iegūstam gaismu, lai saprastu, ka jebkura laika labu garīgo ceļvežu īpašības jābūt šādi: 
    • dziļa sirds vienotība ar Jēzu – Ganu,
    • patiesa mīlestība pret sev uzticētajām avīm.
• Teksts J 10 liek tomēr domāt par vēl augstāko līmeni, jo, sekojot Jēzus piemēram, būtu vajadzīga sevis ziedošanas vēlme un gatavība panest dažādus upurus (pat no savas dzīvības), lai veicinātu uzticības atmosfēru starp ganu un ganāmpulku, kā arī lai ienestu īstos svēttapšanas augļus sev uzticētajā ganāmpulkā.
• Šajā kontekstā ir vērts pamanīt svētā Pāvila komentāru, kas runājot par Jēzus kā Labā Gana piemēru, gana, kas bija gatavs upurēt sevi par Tēva uzticētām avīm, attiecina to gan uz Baznīcu, gan uz ģimenes dzīvi. Jēzus ir Labais Gans, kas nežēloja sevi savu avju labuma dēļ, tad gaida Viņš, lai avis, redzot Viņa mīlestību, būtu  Viņam uzticīgas un paklausīgas. Līdzīgi vīri. Ja tie patiesi mīl savas sievas, tad gaida, ka sievas būs paklausīgas viņiem.
  • „Kā Baznīca Kristum, tā sievas visā padotas saviem vīriem. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu” (Ef 5, 24–25). 
  • Tāda paša dinamika ir gaidīta Kristus Baznīcā jebkurā laikā un jebkurā vietā. Ganiem vajadzētu mīlēt sev uzticēto tautu (mīlēt līdz upuru līmenim), bet tautai vajadzētu būt paklausīgai saviem (labiem) ganiem.  
• Intriģējoša ir durvju sarga persona. Kas viņš ir? Daži Baznīcas tēvi šeit saskata pašu Dievu Tēvu, daži – Svēto Garu. 
• Saukšana vārdā un sekošana balsij, par kuru runa tekstā, nav tikai simboliska.
  • Gani dažreiz savām avīm dod atsevišķus vārdus. Šis fakts pamāca, ka arī mēs, Dieva bērni, neesam Viņa priekšā kā kāda masa, bet tomēr katru no mums Dieva Sirds pazīst individuāli, pēc vārda, pēc dzīves apstākļiem, izaicinājumiem, priekiem. Viņš redz katra no mums individuālo dzīves taku un aicinājumu.
  • Otrais ir pamācība, ka pakļaušanās pazīstamai gana balsij liecina par autentiskās mācības izpratni un pakļaušanos tur esošajai patiesībai.
• Tika pieminēts, ka Jēzus līdzības adresātiem gana un ganāmpulka tēls bija tuvs un saprotams. Tāpēc pārsteidz fakts, ka farizeji un daži citi to nesaprot. Tādējādi Evaņģēlists norāda, ka Dieva mācības izpratnei ir nepieciešama
  • gan Dieva žēlastība, Viņa Gara palīdzība: 
    • sal. Lk 24, 25.45: „Tad Viņš tiem sacīja: «Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši!» (…) Tad Viņš tiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus”.
  • kā arī cilvēka sirds atvērtība un pazemība.
• Jēzus izteiktajā mācībā atklājas labā gana kalpošanas izpausmes un raksturs:
  • pastāvīga klātbūtne
  • pūlēšanās, lai atrastu labāko ganību
  • dedzīga avju sargāšana pret briesmām
    • gan no plēsējiem (→ ļaunie gari)
    • gan no viltus ganiem (→ farizeji un viņiem līdzīgi)
  • gatavība upurēt pat savu dzīvību aitu labā.
• Šis pēdējais punkts ir tik bieži sastopams Baznīcas dzīvē. Dieva svēto kārtā ir liels pūlis to, kuri sev uzticēto Dieva avju dēļ ir atdevuši dzīvību, vai vismaz izcietusi lielas ciešanas vai vajāšanu.
  • Latvijas zemē piemēri, kas liek par to domāt, ir kaut bīskaps Boļeslavs Sloskāns vai priesteris Vladislavs Litaunieks.
• Vēl viena piezīme. Obligāti ir jāpamana, ka šādas ganīšanas mērķis, kas pēc Dieva prāta, nav laicīga, bet gan mūžīga dzīve!

↑

 

• Ko es zinu par avīm un to ganīšanu? Vai šis tēls uzrunā mani, ja es to attiecinu uz Baznīcu?
• Kādā kontekstā vajadzētu, lai es sevi pašu uztvertu kā ganu? Kas tad ir man uzticētas avis?
• Ko gans dara nakts iestāšanās laikā? Kā viņš aizsarga savu ganāmpulku? Kā es to saprotu dvēseļu ganības kontekstā?
• Kas manā izpratnē ir mūsdienas algādži? Vai tie atrodas pašā Baznīcā?
• Vai ir iespējams, ka labais gans ir kļuvis par algādzi? Vai ir iespējams otrāds virziens?
• Vai man ir skaidrs, kas ir „citas avis”? Kas manā vidē ir tās „citas avis? Vai arī es pats jūtos sūtīts Dieva spēkā pie „citām avīm”?

↑

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• Lk 4, 29–30

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 10,26-27: J 10,1—; Mt 10,6; 15,24; 18,12—; Lk 15,4—.
• J 10,28: J 10,10; J 3,15-16; 5,24; 6,40.47; 8,51; 11,25-26; 6,39; 17,12.
• J 10,29: J 17,11.24; Is 43,13.
• J 10,30: J 5,17-20; 7,29; 10,15. 

↑

 

26.–28.

• Vēloties skaidri parādīt neizpratni, kas bija sastopama arī kristiešu un ebreju diskusijās pirmā gadsimta beigās, evaņģēlists citē Jēzus vārdus par Dieva ganāmpulku. No tā izriet, ka īstais iemesls, kas izskaidro ebreju spītību un neizpratni, ir tas, ka viņi nepieder pie avju ganāmpulka. Tikai Jēzus avis dzird Viņa balsi un seko Viņam, un Viņš tās pazīst; Jēzus, savukārt, „nepazīst” neticīgos klausītājus, t. i., viņš tos neatzīst (sal. Mt 7, 23: „Un tad es viņiem pasludināšu: «Es nekad jūs neesmu pazinis; atkāpieties no manis, jūs ļaundari!»” ).
• Piederība Dieva ganāmpulkam un ar to saistītā eshatoloģiskā (→ attiecas uz mūžību) izvēle ir izšķiroša: ikviens, reiz Tēva aicināts, ja patiesi ir sadzirdējis Jēzus balsi un sekojis Viņam, ir neatgriezeniski nonācis mūžīgās dzīves ceļā, un nekāda pretinieka vara nespēj viņu atraut no Dieva sfēras (sal. Rom 8, 31–39!). Jēzus vārdi attiecas uz eshatoloģisko situāciju kā tādu un šai ziņā neattiecas uz cilvēka uzticību vai neuzticību (sal. J 6, 39–40: „Šis ir Tēva prāts, kas mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš man devis, es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. Jo šī ir mana Tēva vēlēšanās, kas mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā.”
• Tiklīdz ir sniegta pozitīva atbilde uz Jēzus aicinājumu, tad patiesa vienotība ar Viņu aptver visu cilvēku, bet īpaši viņa brīvo gribu. Tādējādi ticīgais savā brīvībā var attīstīties tieši Kristus virzienā, lai līdzinātos Viņam (sal. Gal 4, 19: „Mani bērniņi, es atkal sāpēs jūs dzemdēju, līdz kamēr Kristus izveidosies jūsos.”; sal. 1 J 3, 2–3: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, svētdara sevi, kā arī Viņš ir svēts.”)
• Ja kāds labprātīgi tuvojās tumsas sfērai, no kuras Dievs viņu bija atbrīvojis Jēzū Kristū, un ja viņš kļuva neuzticīgs Dieva aicinājumam, tas nozīmē, ka viņa ticība nebija pilnīga un viņa lēmums dzīvot kopā ar Kristu nebija līdz galam nopietns. Tieši šī nepilnīgā, svārstīgā ticība bieži tiek attēlota ceturtajā evaņģēlijā, izmantojot jūdu un pat mācekļu piemēru, kuru gatavība sekot Jēzum un pieņemt Viņa pestīšanas vārdu bija ierobežota (sal. J 6, 62.65–66: „Bet Jēzus, zinādams sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to… [sacīja] «Starp jums ir daži neticīgie.» — jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: «Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūs dots no mana Tēva.»”).

29.

• Jēzus vārdus par Tēva absolūto diženumu var saprast dažādi:
  
  • kā norādi, ka Dievs ir pāri visam un Viņam ir spēks, kas pārspēj visus, kas gribētu apdraudēt Viņa darbu, un īpaši Jēzus ganāmpulku,
  • kā apliecinājumu tam, cik absolūti svarīgs un vērtīgs ir tas, ko Tēvs ir uzticējis Jēzum.
• Oriģinālais teksts pieļauj abas interpretācijas. Tomēr otrā šķiet pareizāka, jo tā izskaidro, kāpēc Jēzus ir gatavs upurēt savu dzīvību par Viņam uzticēto Dieva ganāmpulku.

30.

• Par Dieva „roku” — Viņa varu un autoritāti — var lasīt Vecās Derības grāmatās, piemēram:
• • At 32, 39–41: „Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas! Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi, kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst.”
  • Is 43, 10–13: „Jūs esat Mani liecinieki, tā saka Tas Kungs, un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat Mani liecinieki, tā saka Tas Kungs, un vienīgi Es esmu Dievs. Arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no Manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?”
• Pēdējais vārdu akords akcentē, ka Dieva vara un autoritāte attiecas uz Tēvu un Dēlu. Viņi abi veido vienu, nedalāmu diženumu, kas spēj uzvarēt ikvienu ienaidnieku, kas pretojas Dieva pestīšanas plānam.
• Par Tēva un Dēla vienotību saka citi sv. Jāņa Evaņģēlija panti, piemēram: „…lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis.” (J 17, 21–23).

↑

 

↑